Ēnu pavēlnieks

20 Pirateons

Kādu laiku valdīja pilnīgs klusums, izņemot pakpak-pak no tuneļa griestiem. Lampa izgaismoja mitrās akmens sienas un plāksnes, kas veidoja slīpo grīdu.

Eja oda pēc jūras, klinšu peļķēm un beigtām zivīm sajaukumā ar vēso dubļu mitrumu. Tunelī atbalsojās katrs solis, un tas bija auksts kā nāve. Tomass cieši turēja lampu un zobenu. Zēns negribēja, lai viņus pār­steidz kas negaidīts. Keita gāja starp viņu un Rafu, kurš bija uzlicis meitenei uz pleca siltu roku un ik pa brīdim atskatījās.

Nesarunājieties! Tomass nočukstēja, cik klusu vien varēja. Tādā tunelī kā šis katra skaņa dzirdama jūdzēm tālu.

Teikums atbalsojās kā rēgu čuksti.

Viņi sekoja Tomasam, kurš soļoja lejup pa nogāzi, cerot, ka iet pareizajā virzienā. Zēns zināja, ka tad, kad slīpums beigsies, viņi nonāks vai nu pie klints, vai krastmalā. Ja viņi atradīs klinti, tad būs glābti. Ja nokļūs liedagā paisuma laikā, tad būs iesprostoti alā bez glābšanās iespējām un būs spiesti gaidīt, līdz ūdens noplaks.

Tomass to labi zināja. Pirms dažiem gadiem ūdens bija viņu nošķīris no pasaules, applūdinot smiltis un akmeņus zem Briesmoņu klints. Zēnam bija izdevies uzrausties uz kāda akmens, kurš bija izvirzījies laukā no klintsradzes, un viņš, tam pieglaudies, bija pavadījis vairākas garas stundas, bet tikmēr viļņi cits pēc cita centās viņu sasniegt un ievilkt dzelmē.

Tajā dienā Tomass bija atradis tuneli uz mācītāj­muižu un pirmo brendija muciņu, kas bija noslēpta starp akmeņiem ūdensmalā. Kopš tā laika zēns apmek­lēja šo vietu regulāri kā dienā, tā naktī. Viņš bija aizairējies laivā no krasta līdz kuģim un atpakaļ, tad vilcies iekšā dziļi tunelī ar tējas un zīda lādēm un kaut kādām džentlmeņu zālēm. Tas bija biezs, zaļš šķidrums tumšās pudelēs, kurš oda pēc beigta kaķa. Tomasa tēvs reiz teica, ka tas pagatavots no vērmelēm un padara cilvēku traku. Tas esot Demjurela iecienītākais dzēriens.

Tunelī jūra bija dzirdama tālu apakšā. Bērni apstā­jās un ieklausījās. Keitai šķita, ka viņa ir sadzirdējusi uz slapjā akmens zābaku soļu skaņas. Meitene neuz­drošinājās runāt, bet piesita Tomasam pie pleca un pustumsā parādīja uz savām pēdām un tad uz tuneli.

Tomass pamāja ar galvu. Arī viņš tālu tumsā bija saklausījis soļus. Zēns deva zīmi, lai visi iet, cik klusu vien spēj. Tomass, iedams pa priekšu, uzmanīgi ska­tījās zem kājām, lai kaut kas neradītu troksni. Viņš nebeidza domāt par radījumu, kuru bija nogalinājis. Zēns jutās lepns, bet vienlaikus arī izbijies. Viņš bija cīnījies ar Kunga palīdzību, viss šķita tik īsts, it kā viņš patiešām būtu stāvējis Debesu vārtos. Tas bija kas vairāk par sapni. Ja glašans bija īsts, tad eksistēja arī citi tādi paši un tie varētu viņam sekot. Zēns zināja, ka tie grib dabūt keruvimu un Rafu. Tomass apsvēra, vai viņa uzticība Rafam varētu ņemt virsroku pār paša bailēm no nāves.

Tunelī atbalsojās metāla klaudzēšana pret akmeni, un ceļabiedri sastinga. Nebija kur paslēpties. Tas, kurš radīja troksni, tuvojās. Tālumā varēja redzēt, kā uz slapjajām sienām atspīd vējluktura gaisma. Tomass ātri nogrieza laternas degli, līdz palika tikai sīka lies­miņa, un apsedza to ar jaku. Viņi atradās pilnīgā tumsā. Gaisma, kas tuvojās, kļuva arvien spožāka. Radījums, sperdams soļus pa stāvo slīpumu, pūta un elsa. Laiku pa laikam tas noklepojās un nospļāvās, tumsā gandrīz rīstīdamies.

Tomass izvilka zobenu, gatavs cirtienam, un atslējās pret tuneļa sienu. Sienā arvien vēl varēja just akmens kalta atstātās pēdas. Briesmonis šļūkāja pa akmens grīdu, radot skaņas, it kā pa mitro akmens virsmu bristu daudzas kājas.

Keita aizturēja elpu, nezinādama, ko ieraudzīs. Mei­tene piespiedās pie tuneļa sienas, it kā mēģinādama atrast kādu mazu plaisu vai šķirbu, kurā pazust. Rafa stāvēja ar muguru pret sienu un klusām sarunājās ar Riatamusu.

Gaisma, kas atspīdēja no radījuma lampas, tuvojās un tad pēkšņi pagriezās pa labi. Radījums bija novir­zījies pa eju, kas veda uz pagraba durvīm un atradās tikai dažus jardus no viņiem. Tomass dzirdēja klepošanu un spļaudlšanos attālināmies. Kopā ar milzīgo atvieglojuma izjūtu, ka radījums, pirms viņus atradis, ir mainījis virzienu, jaucās draudi, kas aptvēra kā dau­dzas neredzamas rokas; pārdomas mijās ar bailēm, ko pastiprināja smaka tunelī, cauri plūstošais mitrums un garās, šausminošās soļu atbalsis.

Likās, ka viņi gaida veselu mūžību, tad Tomass iz­ņēma no jakas lampu, uzgrieza degli un vadīja biedrus tālāk pa tuneli. Zēns zināja, ka drīz viņi būs laukā no tumsas svaigajā Briesmoņu klints gaisā.

Simt jardu zemāk pavīdēja mazs gaismas pleķītis. Tā bija izeja no tuneļa. Sarkanais mirdzums no mākoņa saplūda kopā ar zeltaino saules gaismu, veidojot uz sienām skaisti dzeltenu un okersarkanu blāzmu. Tas radīja atvieglojuma izjūtu, un ceļotāji paātrināja soļus, vēlēdamies ātrāk nonākt gaismā. Rafa turēja keruvimu cieši rokās; sirdī viņš ticēja, ka ir iespējams nogādāt statueti atpakaļ templī. Viņš bija atceļojis tik tālu un šeit, zemē, kura tika uzskatīta par civilizētu, sastapies ar naidu un tumsonību. Jauneklis bija saticis cilvēkus, kuri joprojām tic garu spēkam, cilvēkus, kuri tic veca­jiem dieviem, bet tērpjas jaunās drānās, kuri sauc tos citādos vārdos, bet aizvien vēl tic to spēkam.

Tad viņi saklausīja apslāpētu klepošanu, kas nāca arvien tuvāk. Rafa pagriezās un, sev par šausmām, tuneļa tumsā ieraudzīja tuvojamies gaismu. Tomass paskatījās uz izeju, bet arī tur pret gaismu vīdēja garš stāvs ar zobenu rokā. Viņi bija slazdā.

Aizmugurē bija dzirdamas cilvēku balsis. Tomass palūkojās atpakaļ un tad uz izeju. Viņš nezināja, kur glābties. Keita sagrāba viņu aiz pleca.

- Ko mums darīt? meitene izmisusi jautāja.

- Viņi tiks mums klāt, sacīja Tomass. Viss, ko mēs varam darīt, ir vai nu cīnīties, vai padoties.

- Ir vēl kāds ceļš, noteica Rafa, izņemdams no mēteļa keruvimu.

- Tu vari nolikt to atpakaļ, no izejas viņam uzsauca pazīstama balss. Tā tava Dieva palīdzība nebūs nepie­ciešama.

Tas bija Džeikobs Kreins.

Sēkšana pastiprinājās, jo viņiem tuvojās Skerijs un Blaits. Blaits bija pilnīgi aizelsies un tik tikko vilka kājas. Viņu elpa atbalsojās tunelī, un to padarīja ska­ļāku akmens sienas un bērnu iedomas.

- Mēs atgriezāmies pēc jums, Blaits elsoja, blāvajā gaismā pienācis tuvāk. Kapteinis Kreins nāca, lai jūs atbrīvotu, bet izskatās, ka jūs paši esat tikuši ar visu galā.

Viņi sekoja Tomasam uz tuneļa izeju. Kapteinis Kreins palika, atspiedies pret sienu un piespiedis roku ievai­notajam plecam. Viņš redzēja Keitas sejā dusmas un zināja, ka drīz sekos indīgu vārdu krusa.

- Jūs mūs pamētāt, meitene kliedza, atstājāt tajā tornī nomirt!

- Es jūs atstāju, lai iegūtu vairāk laika, un man tas arī izdevās. Bija ieradies kapteinis Ferels un dragūni. Tas vecais žūpa Demjurels bija pārdevis mani Ferelam. Ja es gaidītu tuvumā, tad tagad jau būtu iekalts dzel­žos un ceļā uz karātavām Jorkā. Kreins parādīja uz vaigu. Man ar kapteini Ferelu ir kādas nepabeigtas darīšanas. Plāns bija šāds: atstāt jūs šeit līdz vakaram un tad atgriezties pēc jums. Esmu pavēlējis šovakar atklāt uz šo māju uguni laikā, kad vikārs ieņems vietu pie vakariņu galda.

- Jums kaut kas ir jāzina, iejaucās Rafa. Dem­jurels ir palaidis vaļā ļaunus radījumus. Arī tie vēlas iegūt keruvimu.

-Viens no tiem gribēja mūs nogalināt, piebilda Tomass.

- Un kas tie tādi ir, mans jaunais draugs?

- Tie ir glašani, kritušie seruvimi un Pirateona seko­tāji. Viņi grib atņemt keruvimu un uzsākt karu pret Riatamusu. Debesis un zeme ir lielās briesmās. Viņi izmanto Demjurelu, bet nedomāju, ka viņš vispār zina par to eksistenci, atteica Rafa.

- Kā es tos atpazīšu, ja ieraudzīšu? Vai tos var noga­lināt? Kreins jautāja.

- Tiem ir zaļas acis kā kakiem, un tie var mainīt formu, atbildēja Rafa. Viņi izskatās pēc cilvēkiem. Vienīgais, kā tos atpazīt, ir acis. Ja tev ir ticība, tad viņus var iznīcināt, ja ne, tie gūs virsroku.

Kreins paņēma no jostas pistoli un notēmēja uz Rafu.

- Vai tie var palikt dzīvi, saņemot svina lādiņu? Vai viņi spēj paciest mačetes cirtienu un neasiņot?

- Jā, spēj, sacīja Rafa. Tie ir šīs pasaules ieroči. Vajadzīgs kas daudz spēcīgāks par svinu vai metālu, ko kaldinājusi cilvēka roka. Nepieciešams spēks, kas nāk no Riatamusa un nav saskatāms.

- Viens vienīgs cirtiens viņa vārdā? Tomass vaicāja.

- Jā, viņa vārdā, piekrita Rafa.

- Tu esi man sajaucis galvu, teica Kreins. Es cīnīšos pret šiem glašaniem ar ieročiem, kādus pazīstu.

Ja ar to nepietiks, miršu. Tu cīnies ar savām mīklām, un paskatīsimies, kurš uzvarēs.

Kreins nolaida pistoli un paskatījās uz Rafu.

- Es zinu, ka man jāpalīdz tev izglābties. Kopš tu atrodies šeit, pasaule ir mainījusies. Varbūt tad, kad tu būsi prom, viss atkal nostāsies savās vietās un es varēšu turpināt savu biznesu.

-Ja mēs neapturēsim glašanus un Pirateonu, tad jums nebūs pasaules, kurā savu biznesu turpināt. Jums jāsaprot, ka Demjurels ir atvēris Lielās uzvaras vārtus. Glašani atkal ir brīvi; viņi ieņems šo pasauli un tad uzbruks Riatamusam. Jauneklis pavērās sejās tiem, kas bija sapulcējušies apkārt. Blāvajā lampas gaismā visi skatījās uz puisi tā, it kā viņš runātu kādā svešva­lodā, it kā viņu prāti nespētu uztvert to, ko tas saka. Eksistē divas pasaules viena redzamā un otra nere­dzamā. Šajā pasaulē mūs vada laiks, saullēkti, zvaig­znes un jūra. Otrā pasaulē mēs atrodamies ārpus laika: pagātne, tagadne un nākotne ir viens un tas pats. Šīs­dienas lūgšana var ietekmēt kādu notikumu vakar; lāsts, kas izteikts nākotnē, kā bulta ietriecas pagātnē. Pirateons vēlas to visu gāzt.

- Tieši to man apgalvoja Demjurels viņš vēlas val­dīt pār elementiem. Kreins piespieda roku pie ievai­nojuma, kurš kļuva arvien sāpīgāks.

- Jūs esat ievainots, Rafa ieminējās. Lai varētu cīnīties, jūs ir jāizdziedina.

- Viss, kas man vajadzīgs, ir krūze ar rumu un mīk­sta gulta, atteica Kreins.

Rafa neņēma to vērā un uzlika Kreinam uz pieres roku. Jauneklis aizvēra acis un vairākas minūtes stā­vēja klusējot, tad sāka klusu pie sevis runāt. Kreins juta no Rafas rokas cauri ķermenim izplūstam spēcīgu, karstu strāvojumu. Karstums sasniedza katru nervu, satricināja katru dzīslu, un vīrietis sāka drebēt. Viņš jutās tā, it kā stāvētu zem karsta ūdenskrituma, kas apšļāc augumu, attīrīdams un izskalodams katru domu un vēlēšanos. Viņš instinktīvi uzlika roku uz ievainojuma, kā cenšoties to pasargāt, un, sev par pārsteigumu, secināja, ka sāpes ir pārgājušas. Pavilcis nost drēbi, lai apskatītu brūci, Kreins ieraudzīja tikai veselu miesu, nebojātu ādu. Rīcības cilvēkam, kuram nav bijis laika nereālām domām vai teorijām, šķita, ka tas, ko viņš līdz šim bija uzskatījis par neiespējamu, tagad sagrābis viņu, sagriežot visu viņa pasauli ar kājām gaisā. Kreins meklēja izskaidrojumu, bet neatrada, un juta, ka viņu sāk pārņemt bailes. Viņš bija tuvāk vājprātam, nekā pats to aptvēra.

Kreinu pārņēma nepatīkamas domas, bet, pirms kāds paspēja ierunāties, tunelī atbalsojoties noklau­dzēja metāla durvis.

- Mums ir maz laika, sacīja Rafa. Ikviens nojums ir redzējis kaut ko no šīs otrās pasaules. Jums jāizlemj, kurā pusē vēlaties cīnīties. Ja jūs neesat par Riata­musu, tad esat pret viņu; debess un zemes karaļvalstīs nevar palikt neitrāls.

- Nekad nedomāju, ka pienāks diena, kad mani lūgs cīnīties par Dievu. Vai tad viņš pats nevar izkarot savas kaujas? Kreins jautāja.

- Nedomājiet, ka viņš atstās mūs bez palīdzības. Dievs ir devis kādu, kas palīdzēs mums kaujas burzmā cīnīties plecu pie pleca. Viņš būs kopā ar mums, un seruvimi cīnīsies sfērās, kuras mēs nespējam saskatīt.

- Labi, puis, noteica Kreins, vai nu tu esi traks, vai arī šī pasaule ir pilnīgi mainījusies. Vēl pirms divām dienām es tevi par šādu runāšanu sūtītu uz trakonamu, bet tagad esmu pārliecināts, ka tajā, ko tu saki, ir zināma patiesība. Mēs varam cīnīties tikai pret to, ko redzam. Neredzamo tev vajadzēs mums parādīt, jo mūsu acis ir aklas pret lietām, par kurām tu runā, un daudzajos cīņu un zagšanas gados mana sirds ir nocie­tinājusies pret tavu Dievu.

Tunelī atbalsojās soļu duna. Tā kļuva arvien ska­ļāka.

- Dragūni, iesaucās Kreins. Ātri mežā!

- Tā ir vieta, kur mitinās varigali, iebilda Keita. Tie var būt it visur.

- Lai kur tie atrastos, tie nespēs mūs apturēt; mums ir trīs pistoles, mučele ar šaujampulveri un divi zobeni. Ar to pietiek, lai pieveiktu divdesmit dragūnu, noteica Kreins. Tagad steigsimies uz mežu. Mēs paslēpsi­mies tur un sagādāsim pārsteigumu katram, kas mums sekos.

Tomass pirmais izlīda no tuneļa un ieskrēja mežā. Klajumā valdīja atspirdzinošs vēsums. Zāles stiebros karājās rīta rasa, un koki slīga pāri ieejai kā tumšzaļš aizkars. Zēns apstājās zem akmeņozola krūma un pavē­rās uz klajumu. Neviens nebija redzams. Viņš pamāja pārējiem sekot. Kreins pievēla pulvermucu pie kāda koka saknēm, kas bija samezglojušās zem akmens, tad nostiepa lampas eļļā samērcētu un ar dzelzs skai­dām un melnu pulveri pārklātu auklu visā garumā no mucas līdz kādam celmam, kurš atradās dažas pēdas no ieejas.

Solu skanas nāca arvien tuvāk.

Ne soli tālāk! Balss Kreinam likās pazīstama. Nometiet pistoles!

Vārdi atbalsojās tunelī.

Kreins pasmaidīja. "Kapteinis Ferels," viņš pie sevis nodomāja. "Ja tikai varētu trāpīt īsto brīdi, būtu labi tunelis sabruktu tieši Ferelam virs galvas." Kreins pamāja pārējiem pavirzīties tālāk no ieejas. Tomass, Keita un Rafa paskrēja pa taku mazliet uz priekšu un paslēpās sakaltušajās papardēs. Varēja redzēt tuneļa ieeju, kas atradās aiz akmeņozola krūma, un dzirdēt, kā vīri tuvojas.

Keita pirmā pamanīja no krūma izlienam cilvēku sarkanā mētelī. Tas bija mazs vīrelis slikti piegulošā formas tērpā. Viņš aizsedza acis no spilgtās saules un, pirms ielīda atpakaļ tunelī, paskatījās apkārt.

Tad redzeslokā nonāca kapteinis Ferels. Vienā rokā viņam bija pistole, otrā rapieris, kura asmens saulē mirgoja auksts un tīrs. Meitene redzēja, kā Kreins aiz­dedzina auklu. Tā meta zilas dzirksteles un sīkdama izplatīja tumšzilus dūmus.

Ferels pagriezās, lai palūkotos, kas notiek. Aukla dega ātri dažu sekunžu laikā uguns noskrēja vairākas pēdas. Kreins patvērās aiz kāda resna ozola un piespie­dās tā mizai tik cieši, cik vien varēja. Tūliņ arī cauri mežam nodārdēja sprādziena troksnis.

Ferels tika iemests asajās akmeņozola krūma lapās un tad pārklāts ar lielām izmirkušās zemes pikām. Dārdoņa satricināja apkārtni, plosīja koku zarus un atlieca nokaltušās papardes. Sprāgstot pulvera mucai, tuneļa ieeja bija pilnībā aizbrukusi. Bija redzama tikai dziļa dubļu bedre. Vietu, kur reiz bija ieeja, piepildīja slāneklis.

Dragūni bija iesprostoti tunelī. Viņu vienīgais glā­biņš bija iet atpakaļ uz mācītājmuižu. Ferels, nošķirts no saviem vīriem, gulēja saplacinātajā krūmā, klāts ar zemi. Viņa košsarkanais mundieris bija notraipīts ar dubļiem un smalkā cepure ar spalvu nebija ierau­gāma.

Kreins izlīda no ozola aizsega. Tajā kā šrapneļa šķembas bija ietriekušies koka un akmens gabali. Viņš piegāja pie Ferela un nolūkojās viņā no uzkalniņa, kas bija izveidojies vienā bedres malā. Izvilcis pistoli, ar zobenu otrā rokā, viņš skatījās uz Ferelu, kurš vēl aiz­vien gulēja, sprādziena apdullināts.

- Piecelies un sakārtojies, jupis tevi rāvis! Kreins uzkliedza Ferelam. Šeit nav viskija, mans smalkais draugs, un nav arī palīdzīgas rokas, kas tevi izvilktu no krūma.

Kreins nokāpa no uzkalna un piegāja pie kapteiņa, kurš pūlējās tikt laukā no akmeņozola krūma.

- Paliec uz vietas, es vēl neesmu ticis ar tevi galā. Cerēju, ka tevi nogalinās sprādziens, bet nu man tas būs jāizdara pašam. Kreins paskatījās uz Ferelu. Ko izvēlies pistoli vai zobenu? Jebkurā gadījumā apsolu tev tik lēnu nāvi, cik vien iespējams.

- Ņem naudu, tikai atstāj mani dzīvu! Ferels ar pūlēm nomurmināja. Apsolu tev nesekot.

- Es dabūšu gan tavu naudu, gan dzīvību: tur nekāda kaulēšanās nesanāks. Tu atnāci notvert to puisi, bet nu pats esi manās rokās. Kreins uzvilka pistoli un pielika to Ferelam pie deniņiem, piespiezdams stobru pie ādas. Atvadies no Džeikoba! Nākamreiz tu mani redzēsi ellē.

Kreins grasījās nospiest mēlīti.

Piepeši Kreins sajuta uz pleca kādu roku. Pārsteigts viņš pagriezās un ieraudzīja Rafu.

- Ir arī cits veids, kapteini Krein, viņam nav jāmirst.

- Paliec nu malā, puis! Tas ir pārāk nopietni, lai tu tur jauktos, Kreins atcirta. Viņš mirs, un tas būs tikai taisnīgi. Ja es tagad viņu atlaidīšu, tad mani vīri domās, ka esmu kļuvis mīkstčaulīgs. Tad katrs no viņiem mēģinās ņemt virsroku. Ja es viņu nogalināšu, tie zinās, kas es esmu.

- Tātad jūs gribat viņu nogalināt, lai glābtu savu reputāciju, kurš gan tā dara? Viņš nav suns, kas savu laiku nodzīvojis, bet gan cilvēks ar miesu un asinīm. Rafa uzlika roku uz pistoles. Ja nogalināsiet viņu, jūs vajās citi. Jums nāksies nogalināt arī tos, un tā tas turpināsies, līdz kāds no tiem nogalinās jūs.

- Viņš ir dragūns. Saņemdams karaļa naudu, Ferels zināja, ko dara. Viņš zināja, ka kādu dienu var šādi beigt. Vai viņš domāja par mani mežā, kad mēģināja notriekt man galvu no pleciem? Kreins nolaida pistoli.

- Jums nav jārīkojas tā, kā viņš no jums sagaida. Jūs varat būt no tā brīvs. Laipns vārds novērš naidu. Ja jūs dāvāsiet viņam dzīvību, tā nebūs vājuma zīme; tā parādīs, ka jums ir pa spēkam arī žēlsirdība. Ja viņš ir saistīts ar Demjurelu, tad varbūt pastāv cits ceļš, kā iegūt to, ko jūs patiesi vēlaties.

- Blait, Skerij! Kreins uzsauca. Sasieniet viņu, viņš vēl ir apdullis no sprādziena, tāpēc nekādas pro­blēmas neradīs. Mēs atstāsim viņu šeit, tad jau viņu drīz atradīs. Kreins pieliecās un ieskatījās Ferelam tieši acīs. Es piešķiru tev tiesības dzīvot. Nestaigā apkārt, stāstīdams ļaudīm pasaciņas par to, ka gandrīz esi mani notvēris, ja tu tā darīsi, es pabeigšu savu darbiņu. Ej un saki savam kungam, ka likmes tagad ir augstākas. Es vēlos pusi no tā, ko viņš nozadzis cil­vēkiem, un tad es no šejienes pazudīšu. Pasaki viņam, lai atstāj to zeltā pie vēlmju koka Baltajā norā šajā pusnaktī. Ja viņš mēģinās sagūstīt kādu no maniem vīriem, tad došu sava kuģa komandai pavēli bombar­dēt viņa māju un sadragāt to gabalos. Vai saprati? Kreins atvirzīja Ferelam no galvas pistoli. Piesieniet viņu pie koka un pārliecinieties, ka viņš nejūtas pārāk ērti.

Blaits un Skerijs nogrūda Ferelu ceļos un tad vilka pāri klajumam pie koka. Izmantodami atlikušo auklu, viņi cieši piesēja kapteiņa rokas pie kāda no zemāka­jiem zariem, bet kājas pie stumbra. Kapteinis palika tur karājamies kā nedzīva lelle cilvēka augumā. Skerijs atrada kapteiņa cepuri, kura nu bija saplīsusi driskās, un uzlika to viņam galvā, pārvelkot pār acīm tā, ka viņš neko nevarēja redzēt. Kreins deva zīmi visiem klusu soļot pa taku, kas veda uz krastmalu.

Pēc dažām minūtēm viņi stāvēja dubļainā vietā, no kuras bija pārredzams līcis. Bija bēguma laiks, un tālumā stiepās smilšu strēle. Otrā līča pusē bija redzama vieta, kur sabruka klints. Likās, it kā kāds milzis būtu pagrābis lielu zemesraga gabalu un iemetis jūrā. Lie­dagā bija izkaisītas māju un Karaļa ielas veikalu palie­kas, sajauktas ar dubļiem, mālu un akmeņiem. Kreina kuģis bija noenkurojies līcī. Divas jūdzes smilšu šķīra

Kreinu no drošības uz sava kuģa un brīvības Rafam un keruvimam.

Ja mēs iesim pa krastu, Demjurels visu laiku varēs mūs novērot, Kreins piesardzīgi sacīja. Ja izšķirsimies, tad izredzes būs labākas.

Viņš pievērsās Tomasam.

- Tu aizved puisi uz dzirnavām pie Rūbena, bet es došos pēc kuģa. Tagad jau Martins būs klāt. Mēs dosimies jūrā sešos, es negaidīšu. Kreins parādīja uz izdangāto taku, kuru izmantoja racēji, lai nogādātu alaunu uz krastā piestājušiem kuģiem, kas to aizveda tālāk uz Londonu. Ejiet pa šo ceļu, izvairieties no raktuvēm un nokļūstiet dzirnavās, cik ātri vien iespē­jams! Rūbens nogādās jūs uz kuģa. Es vedīšu kuģi pa šo ceļu; mums vajadzētu to izdarīt stundas laikā. Lai veicas!

- Es neticu veiksmei, noteica Rafa. Tā lielā mērā atstāj arī kādu citu iespēju.

Visi trīs sāka ātri soļot pa stāvo taku, kas veda no krastmalas dziļāk mežā. Tomass pagriezās un noska­tījās, kā Kreins un divi viņa vīri aiziet pa krastu, turē­damies pēc iespējas tuvāk augstajai klintij, lai paliktu apslēpti Demjurela skatienam.

Kapteinis Ferels karājās, ar kājām un rokām pie­siets pie koka. Viņš sajuta, ka līdzās kāds stāv. Pār acīm uzvilktā cepure liedza kaut ko saskatīt. Kapteinis dzir­dēja zem kājām lūstam zariņu; viņam uz pleca uzgūla kāda roka, bet uz kakla uzvirmoja silta elpa.

- Kas tur ir? Kurš spēlē ar mani paslēpes? viņš norūca, nikns par notveršanu un pazemojumu.

- Tā esmu es. Bija dzirdama klusa sievietes balss. Tā, kuru tu mīlēji un pameti tik sen. Beidzot es tevi atradu.

- Elizabet, tā esi tu? Ferels jautāja, nebūdams pār­liecināts, vai nesapņo. Ja tā esi tu, tad noņem man no acīm cepuri, lai es varu redzēt tavu seju.

- Ja tu tā uzstāj, sacīja balss, vēl maigāka un jau­kāka nekā iepriekš.

Ferels sajuta, ka viņa kaklam viegli pieskaras gari, silti pirksti.

Cepure tika norauta viņam no galvas, un kapteinis atvēra acis. Pārsteigumā viņš skaļi iekliedzās. Tur, viņa priekšā, tērpies no galvas līdz kājām melnā ādā, gara­jiem, baltajiem matiem un kazbārdiņai plīvojot vējā, stāvēja glašans.

- Ak, kapteini Ferel! tas iesaucās saldajā Elizabe­tes balsī. Cik labi atkal tevi redzēt!

Glašans iesmējās un iecirta Ferelam pliķi.

- Cilvēciskās būtnes, cilvēciskie mēsli! tas norūca caur zelta zobiem. Cik nožēlojami! Tikai paskaties uz sevi: tevi posta tava alkatība un baudkāre, tu esi tik apmulsis, ka nejūti pats savu sirdi. Katru dienu tu vergo īpašumu dēļ, kuri neko nenozīmē, un beigās tas viss tev jāatstāj, kad tevi maigi noskūpstīs un sauks pie savām krūtīm nāve.

Radījums saņēma Ferelu aiz ausīm un nolūkojās vinā savām kaka acīm.

- Tu, mans draugs, tiksi izmantots kam labākam. Glašans noklikšķināja savus garos, tievos pirkstus, un parādījās maza, tupoša dunameža figūra, kas, satraukti lēkājot, kārpījās kā meža cūka.

Mierā, drīz viņš būs tavs, glašans uzsauca dunamežam, kurš elsoja gaidās. Izbaudīsim to, ko grasāmies darīt. Nesteidzināsim kapteini Ferelu, viņš gribēs visu redzēt.

To teicis, glašans atkāpās un pamāja dunamežam paieties uz priekšu. Pirms Ferels paspēja iekliegties, dunamežs jau atradās viņa ķermenī, aizžņaudzot tam elpu. Kad radījums viņā izpletās, Ferelu pārņēma viņa elpas smirdoņa.