Ēnu pavēlnieks

22 Seirizims

Uz virtuves galda stāvošās sveces gaismā Bīdls mēģi­nāja mazināt zilumus uz sejas ar mazu, slapju lupatu, kura bija lietota, lai noslaucītu no pannas tau­kus. Katru reizi, kad viņš pieskārās sejai ar taukaino lupatu, cauri ādai un dziļāk miesā iesmeldzās dzēlīgas sāpes. Viņš bija sists pa galvu vairākas garas un sāpī­gas minūtes. Demjurels viņu sita par sodu, ka tas bija zaudējis gūstekņus, un arī tāpēc, lai izlādētu dusmas. Saimnieks sita ar cepamo pannu, ar virtuves krēslu, un, kad tie salūza un nebija vairs lietojami, Demjurels izmantoja sodīšanai savas kājas.

Bīdls bija ielējis sev lielu kausu visstiprākā alus. Tas stāvēja viņam blakus biezs, duļķains un ar gandrīz cie­tām putām pa virsu. Kalps pacēla kausu un uzmanīgi pielika pie lūpām. Putas noklāja viņam degunu. Bīdls ieelpoja un vienlaikus norija lielu malku siltā alus. Tas svilināja muti un rijot lipa pie aukslējām. Viņš pacēla skatienu no galda un caur zilumiem klātajām, aiztūkušajām acīm redzēja, ka gaitenī vēl aizvien guļ glašana ķermenis. Aiz tā rēgojās Demjurels, tikko valdīdamies, lai nesāktu no jauna sist Bīdlu. Tā vietā viņš kalpam skali uzkliedza:

- Tu esi muļķis, ka ļāvi viņiem aizbēgt! Man viņi bija tik svarīgi! Tagad viņi ir prom, turklāt paņēmuši līdzi keruvimu. Tas viss ir tava vaina, un tu man par to samaksāsi, pirms vēl norietēs saule!

Viņš uzmeta Bīdlam niknu skatienu.

- Man prātā ienāca laba doma. Nolikšu tevi viņu vietā, izmantošu viņu asiņu vietā tavējās.

-Jāsaka, tas būtu atvieglojums, Bīdls klusu pie sevis nomurmināja.

- Ko? Ko tu teici?

- Tas būtu saprotams. Man ļoti žēl, Bīdls lūdzās.

Viņš bija pazaudējis sirdsmieru. No domas, ka atli­kusī dzīve jāpavada kopā ar šo cilvēku, Bīdlam kļuva nelabi. Viņš gribēja bēgt, bet zināja, ka paspers tikai dažus soļus, kad Demjurels būs viņu noķēris un nobei­dzis. Tagad viņš vēlējās, kaut būtu aizgājis kopā ar pārējiem, devies jaunā dzīvē. Keita bija teikusi, ka viņam ir iespēja būt citādam, daudz labākam.

- Aizvelc to radījumu uz pagrabu! Es gribu redzēt, kas tas tāds ir, Demjurels rēja.

Bīdls piecēlās no galda, sadauzīts un zils, un devās pie radījuma. Saņēmis aiz zābakiem, viņš vilka to pa akmens grīdu un tad lejā pa pakāpieniem uz pagrabu. Kalps nepievērsa nekādu uzmanību troksnim, kāds radās, velkot ķermeni pa grīdu, un neredzēja arī vieglo krūšu cilāšanos, tam ievelkot mazus, vieglus elpas vil­cienus. Viņš neievēroja nozibam glašana acis, ne arī viegli sakustamies tā pirkstus.

Augšā Demjurels piegāja pie durvīm, jo izdzirda skaļu klaudzināšanu. Pie sevis dusmīgi murminādams, viņš gāja pa gaiteni. No statīva, kas atradās līdzās durvīm, viņš paņēma resnu spieķi un gatavojās belzt traucētā­jam, lai kas tas arī būtu. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja, ka izgrebtā zelta kraukļa vairs nav savā vietā.

- Klusu, cilvēk! Es nāku, cik vien ātri varu, Dem­jurels iesaucās.

Atvēris durvis un palūrējis laukā, viņš ieraudzīja kapteini Ferelu saplēstā formas tērpā, no pulvera ap­svilušu seju. Demjurels neko neteica. Ferels pastreipuļoja viņam garām iekšā kabinetā un iekrita krēslā pie uguns.

- Dodiet dzert… Es gribu dzert, Ferelā sauca duna­mežs. Ne mazāk par kausu viskija!

Demjurels aizgāja un atgriezās ar viskiju. Ferels pa­ņēma kausu ar brūno dzērienu un pacēla pie lūpām, norīdams šķidrumu.

- Tas ir tik labs! teica radījums, cenzdamies runāt Ferela balsī.

- Nebiju gadiem dzēris, tas piebilda, noslaucīdams piedurknē Ferela seju. Apsēdies, priesteri, man ir ziņa no kāda, kurš vēlas ar tevi runāt!

Demjurels apsēdās krēslā viņam pretī.

- Redzu, ka notikušais negadījums nav nācis par labu jūsu Londonas manierēm. Esat tikpat uzpūtīgs kā vienmēr. No tā, ko teica jūsu vīri, es domāju, ka esat miris.

- Drīz viņš tāds būs, dunamežs sacīja savā balsī. Un arī tu, ja neklausīsies, ko es saku. Tu esi atnesis šai pasaulei jaunu rītausmu un vai nu ar apzinātām pūlēm, vai savas stulbības dēļ esi ļāvis notikt kaut kam brīnišķīgam. Mēs esam iegājuši no Riatamusa laika Pirateona laikmetā.

- Ferel, netaisi pekstiņus! Ko tu zini par Pirateonu? Kas tev par viņu stāstīja? Demjurels brīnījās.

- Tavs draugs nespēj parunāt, dunamežs ķiķināja. Viņš ir pilnīgi iesprostots pats savā prātā. Es valkāju viņu kā mēteli, jāteic, ļoti novazātu mēteli.

- Tad saki man, radījums, kas tev sakāms, un lien no viņa laukā! Demjurels uzrēca dunamežam.

- Līst laukā? Tu izklausies gandrīz pēc priestera. Riatamusu es pazīstu, seruvimus arī, bet Demjurelam ir mazlietiņ varas, un to pašu viņam piešķīris tas, kurš valda pār pasauli. Tu esi tikai lelle. Dunamežs iesmē­jās. Es atnācu pēc keruvima. Man tas jāaiznes Pirateonam. Kur tas ir?

- Tas ir tepat netālu, drošās rokās.

- Tad dabū to man un es likšu tev mieru. Ir tādi mie­sas baudījumi, kas man patīk un ko es varu gūt, tikai staigājot Ferela zābakos.

Demjurels piecēlās no krēsla un piegāja pie loga. Viņš paskatījās ārā uz Beitaunu; mākoņa mirdzums bija spožāks nekā jebkad.

- Tas nav tik vienkārši, kā tev liekas. Keruvims neatrodas šeit. Te to vienmēr var nozagt, tāpēc es to aiznesu pie lorda Finestjēra uz Stregoikas muižu. Viņš apsolīja par to parūpēties, un rīt es to no viņa paņemšu, klāstīja Demjurels, cerēdams, ka viņa meli netiks atklāti.

- Tu iesi un izdarīsi to šodien, dunamežs izspļāva caur zobiem, gandrīz degdams dusmās pret Demjurelu.

Pirateons ieradīsies šonakt, un es negribu būt tas, kurš liek viņam gaidīt.

- Tu neesi cilvēks. Kāds radījums tad tu esi? Dem­jurels jautāja, cenzdamies novērst uzmanību no tēmas par keruvimu.

- No tiem, kas iet cauri laikam, nekad nemirst, bet nekad arī īsti nedzīvo. Esmu gars, kam patīk miesas un asiņu radītās ērtības. Ir tik brīnišķīgi spēt pieskar­ties, saost un izgaršot. Jūs, cilvēki, neapzināties, cik burvīgi radījumi esat, jums liekas, kas tas viss ir pats par sevi saprotams. Es to visu varu izjust tikai tad, kad iemājoju kādā nojums. Viņš apklusa un paskatījās uz Demjurelu. Un tu nekad neuzzināsi, cik apnicīga ir tāda dzīve.

- Bet kas ir tavā varā? Demjurels jautāja.

- Vai vara ir viss, par ko tu domā? Es atstāju varu citiem; viss, ko es vēlos, ir pieredzēt šīs pasaules brīnu­mus, ēst un dzert un… Radījums apklusa un, pagrie­zis Ferela galvu, ieklausījās. Man šķiet, tevi sauc tavs kalps.

- Es neko nedzirdu, atteica Demjurels.

- Viņš ir pagrabā, un es dzirdu viņu kliedzam. Do­māju, ka viņš nav tālu no nāves, mierīgi noteica dunamežs.

Demjurels izsteidzās no istabas, sekodams Ferelam, kurš cēlā gaitā soļoja pa gaiteni.

No pagraba puses nāca apslāpēti kliedzieni. Tas bija Bīdls. Dažos mirkļos Demjurels tika lejā pa kāpnēm un dauzījās pie aizslēgtajām pagraba durvīm.

- Laid iekšā, kalps! Kas notiek? viņš kliedza, dau­zīdams durvis.

Atbildes nebija. No iekšpuses bija dzirdama tikai apslāpēta kunkstēšana.

Demjurels atspēra vaļā durvju slēdzeni un ielūkojās pagraba tumsā. Viņš juta, ka tur kopā ar Bīdlu atrodas vēl kāds. Viņš dzirdēja, ka tumsā vaid un sten Bīdls, bet juta, ka pavisam tuvu līdzās ir kaut kas vēl.

- Nāc ārā, vai arī es izvilkšu zobenu un tad tu re­dzēsi! Demjurels meloja, cerēdams iebiedēt to, kas slēpās tumsā.

No tumsas lidoja brendija kaste un ietriecās vikāram krūtīs tā, ka viņš nokrita atmuguriski pie Ferela duna­meža kājām. Radījums mierīgi paskatījās uz viņu.

- Ja es būtu tu, es tur iekšā neietu. Tu vienmēr vari dabūt citu kalpu, tas nemaz nav grūti.

- Bet viņš var nomirt, atteica Demjurels, pielēcis kājās.

- Tad labāk paņem manu zobenu. Radījums pa­sniedza Demjurelam rapieri. Esi uzmanīgs, tu vari sagriezties, viņš vēl izsmējīgi piebilda.

Demjurels nedroši iegāja piķa melnajā tumsā. Viņš dzirdēja pa kreisi šņukstam Bīdlu. Mācītājs skatījās apkārt, cenzdamies kaut ko ieraudzīt. Viņš zināja, ka priekšā atrodas durvis uz tuneli un apkārt gar sienām sakrautās kontrabandas kastes un mucas. Labajā pusē piepeši atskanēja ass troksnis, it kā kāds ar nagiem skrāpētos pa akmens sienu. No telpas stūra kā milzīgs kaķis izlēca kāda melna būtne. Tā saķēra Demjurelu un svieda pret zemi. Viņš atsitās pret akmens grīdu un izmeta no rokām zobenu, kas švīkstot griezās pa akmens plāksnēm, līdz nokrita telpas stūrī.

Ferels, stāvēdams durvīs drošā attālumā, redzēja, kā radījums saķer Demjurelu aiz galvas un paceļ gaisā. Tumsā iemirdzējās briesmoņa kaķa acis. Pēkšņi mācī­tājs satvēra rēgu un mēģināja to atgrūst. Bet tas uzmeta viņu gaisā, un Demjurels ietriecās durvīs. Pagraba metāla durvis atsprāga vaļā, un radījums bija prom. Tā skrejošie soļi atbalsojās tuneļa mitrajā tumsā.

Taka, kas veda uz Vitbiju, izlīkumoja no meža drošī­bas Baltās noras klajumā. Pakļauti visiem dabas spēkiem un cīnīdamies ar vēju, ceļotāji vilkās pa taku starp bie­ziem viršu kumšķiem kā nogurušas aitas nodurtām gal­vām. Dziestošajā pēcpusdienas saulē gaisma no mākoņa, kas no jūras pacēlās austrumos, šķita vēl spožāka.

Dziļi lejā, tuvu klints malai, varēja redzēt Beitaunu. Gar nogruvuma drupām skalojās paisuma viļņi. Līcī bija redzams atiešanai gatavs kuģis. Katrā no tā trim mastiem vīdēja laterna. Tās mirgoja melnajā jūrā kā trīs zvaigznes.

Tad piepeši skaidrās rietumu debesis pāršķēla pēk­šņa un spēcīga vētra ar lieliem, baltiem krusas grau­diem. Tie triecās zemē, sašķīzdami pret akmeņiem un dauzīdami viršus kā lielas, baltas olas. Varēja dzirdēt, kā tie dārdina koku zaros un atlec no takas. Krusa apbēra trīs gājējus un notrieca Tomasu zemē.

Keita un Rafa piecēla viņu kājās un aizvilka liela akmens pavēnī. Tur draugi saspiedās kopā, ar jakām pārklādami galvas, lai izsargātos no ledainajiem belzie­niem, bet vētra tikmēr kļuva arvien spēcīgāka.

Mums jātiek prom no šīs noras, Keita kliedza, cenzdamās, lai viņas balss vētras troksnī un krusas dārdoņā būtu saklausāma. Ielejā ir kāda māja, es redzu gaismas… mēs varam patverties šķūnī… mēs nekādi nevaram nokļūt Vitbijā, līdz iestāsies tumsa.

Viņi skrēja pa taku prom no klajuma, paturēdami redzeslokā mājas ugunis. Tomass juta arvien pieau­gošu nemieru. Viņš reiz bija apmeklējis šo māju agrā bērnībā. Tā bija lorda Finestjēra māja.

Kad ceļotāji gandrīz bija sasnieguši Stregoikas mui­žas ieeju, debesis noskaidrojās un dīvainais mākonis uzmirdzēja spožāk par mēnesi. Tā bija skaista, liela un vienlaikus biedējoša māja ar septiņiem augstiem skur­steņiem, kas sniedzās nakts debesīs. No katra izplūda dūmu strūkliņa, un izbūves logā, kas pavērās uz dārza zālienu, dega sarkana svece. Viena zāliena centrā stā­vēja augsts akmens, kurš izskatījās tā, it kā būtu izlau­zis sev ceļu cauri zemei divu cilvēku augumā. Tas slējās kā sena kolonna, aizmirstu cilvēku, aizmirstu mērķu zīme.

Māja bija celta no šķeltiem akmeņiem, un no malas izskatījās, ka trīs mājas savienotas vienā, veiksmīgas paaudzes paplašinājušas ēku atbilstoši savai bagātībai. No trim pusēm māju ieskāva koki, bet uz austrumiem pavērās skats uz jūru un noru. No ārdurvīm bija pil­nībā redzama mācītājmuiža un raktuves piecas jūdzes uz dienvidiem. Dārzs bija piesvaidīts ar baltiem, kūs­tošiem krusas akmeņiem. Valdīja baiss klusums, nebija dzirdamas pat putnu dziesmas. Mākoņa mirdzums bija kļuvis no sarkana par drūmi zaļu; un uz dienvidiem, tālu jūrā, pāri apvārsnim lūkojās pilns mēness. Kad viņi piegāja pie durvīm, Tomass pavilka Rafu aiz pie­durknes.

- Nezinu, vai mēs darām pareizi. Tēvs man stāstīja par šo māju. Viņš teica, ka šī nav laba vieta. Tad Tomass pievērsās Keitai. Tu taču to zini, Keita, vai ne?

- Viss, ko es vēlos zināt, ir saistīts ar siltu gultu. Mums tikai jāpalūdz atļauja pārgulēt staļļos, un no rīta dosimies uz Vitbiju, meitene vēsi atbildēja.

- Mums vajadzēja darīt, kā teica Kreins, doties pie Rūbena un vēlāk uz kuģi. Tad tas viss būtu jau galā un mēs būtu no šejienes prom. Tomass sāka šaubīties, vai Riatamuss vispār parādījies. Varbūt viņus bija izjo­kojis kāds meža gars. Vai arī tas viss bija tikai sapnis. Man ir slikta priekšnojauta, Keita. Mēs paliksim pie vārtiem, bet tu aizej un palūdz šim lordam, vai mēs varam apmesties stallī.

Tomass un Rafa piegāja pie vārtiem. Rafa pielie­cās pie akmens vārtu staba, un šķita, ka viņš kaut ko noslēpj sausās akmens sienas spraugā. Keita devās pie lielajām koka durvīm, kas aizsargāja ieeju Stregoikas muižā. Tās bija divreiz augstākas un četrreiz platākas par viņas augumu un bija apsistas ar lielām, melnām naglām, kas iedzītas dziļi kokā. Durvīm bija misiņa rokturis, ievietots durvju vidū rokas augstumā, un liels klauvēklis kazas galvas formā.

Keita pastiepās, lai aizsniegtu klauvēkli, un, pāršķe­ļot klusumu, trīs reizes skaļi pieklauvēja. Tad viņa gai­dīja. Drīz vien uz akmens plākšņu grīdas noklaudzēja smagi soļi. Durvis lēnām atvērās, un meitenes priekšā nostājās maza auguma vīrietis ar sarkanu seju, baltām ūsām un ārkārtīgi platu, draudzīgu smaidu. Viņš bija ģērbies modernās biksēs līdz ceļiem, sarkanā medību žaketē un jātnieka zābakos.

- Ak kungs! Ko tu dari ārā tādā naktī? viņš teica siltā balsī. Nāc iekšā, citādi aiziesi bojā.

Viņš draudzīgi uzsmaidīja Keitai; acis sveces gaismā dzirkstīja. No mājas nāca kafijas un kanēļa smarža; Keita to reiz bija saodusi Grifa krogā pie Vitbijas tirgus laukuma. Viņa bija pagaršojusi no tēva krūzes, kad tas sēdēja un sarunājās ar saimnieku; dzēriens bija rūgts un pārkaisīts ar kādu pulveri, mutē palika apdegušu cepumu garša. Tajā dienā viņa bija iemīlējusies šajā spēcīgajā, aromātiskajā smaržā. Tā lika viņai domāt par tālām vietām, tā bija aizraujoša, skurbinoša un izsmal­cināta. Kafija bija dzēriens, kas domāts bagātajiem filozofiem, māksliniekiem -, un tā bija zelta vērtē. Šeit, Stregoikas muižā, kafijas smarža aicināja viņu iekšā, tā vēstīja par drošību un ērtībām un atņēma jebkādas bailes. Keita ieskatījās vīrietim acīs un saprata, ka ir atradusi cilvēku, kurš viņiem palīdzēs.

- Pie vārtiem ir mani draugi. Mēs esam lielās nepa­tikšanās. Vai mēs nevarētu šo nakti pārlaist jūsu stallī? viņa, neko nedomādama, jautāja.

Meitene nevarēja vien beigt brīnīties, kāpēc durvis nav atvērusi saimniecības vadītāja vai kāds cits kalpo­tājs.

- Protams, mana mīļā, nāc iekšā!

Tad saimnieks uzsauca Rafam un Tomasam:

- Nāciet un piebiedrojieties savai draudzenei! Te ir vieta pie uguns un ēdiens uz plīts. Nāciet iekšā un sasildieties!

Vīrieša balss izklausījās draudzīga un mierinoša. Debesīs no rietumu puses sāka savilkties tumši mākoņi; tie virzījās uz uguns mākoņa pusi, gandrīz to aprijot.

Mēness pūlējās sniegt pasaulei gaismu, bet drīz vien debesis pārklāja bieza, tumša sega. Tomass negribīgi pamāja Rafam ar galvu, un abi piegāja pie namdurvīm. Viņus sagaidīja tas pats laipnais smaids, un, kad draugi iegāja mājā, saimnieks divreiz paspieda katram roku.

- Laipni lūdzu Stregoikas muižā! Šīs ir bijušas ma­nas ģimenes mājas jau trīssimt gadu. Mani senči atce­ļoja šurp no kādas kalnu un mežu zemes tālu austru­mos, un kopš tā laika mēs esam šeit, viņš ātri stāstīja balsī, kas skanēja kā čīkstoši vārti. Arī mēs reiz bijām ciemiņi, un mūsu ģimene vienmēr laipni izturas pret svešiniekiem, kas klauvē pie vārtiem.

Saimnieks veda viesus pa lielu, krāšņu gaiteni.

- Piedodiet, es neesmu nosaucis savu vārdu. Esmu lords Finestjērs. Un kas mums te atnācis? viņš jau­tāja, starojošā smaidā nozibinot baltos zobus.

Keita iepazīstināja ar pārējiem. Runādama viņa drebinājās, un uz grīdas pilēja nu jau kūstošie krusas graudi.

- Labāk dosimies uz virtuvi, pirms neesam applū­duši, saimnieks ātri noteica. Tur ir uguns un silts ūdens, lai jūs varētu nomazgāties.

Lords paskatījās uz Rafu.

- Nekad agrāk neesmu saticis kādu, kas līdzinātos tev; tu esi tālu braucis, un tev ir tik daudz, ko pastāstīt. Kad būsi nomazgājies un paēdis, mēs apsēdīsimies pie pavarda un tu man varēsi pastāstīt, no kurienes esi un ko šeit dari.

Finestjērs aizveda draugus uz virtuvi. Tā bija plaša telpa ar akmens sienām un lielu akmens pavardu cil­vēka augumā. Vidū spoži dega uguns, atmirdzot uz sienas un metot plašajā skurstenī dzirksteles, dūmus un liesmas.

- Nostājieties pie uguns, tā jūs ātrāk sasilsiet, mudināja saimnieks.

Ceļotāji nostājās tik tuvu karstumam, cik vien varēja, lai neapdedzinātos. Drēbes, mitrumam iztvai­kojot, sāka kūpēt, un izskatījās, it kā tās atrastos virs uguns. Tomass raudzījās liesmās, kas sildīja viņam seju un ciešāk savilka ādu ap vaigiem. Viņš jutās izsalcis, mute bija izkaltusi, un kafijas smarža gandrīz reibināja. Dzēriens vārījās katlā, kas karājās uz pavarda uguns viņiem priekšā. Nokvēpušais katls ar biezo, melno šķid­rumu skaļi burbuļoja.

- Man patīk, ja kafija pavārās, teica Finestjērs. Tas piešķir tai dūmu aromātu.

Saimnieks rosījās pa virtuvi, pārvietodams pannas un uzlikdams uz ozolkoka galda maizi. Likās, ka mui­žas lords darījis šādas lietas daudzreiz arī iepriekš. Kaut arī virtuve bija labi izslaucīta un skapīši tīri, nemanīja nekādas zīmes, ka mājā ir kalpotāji. Trīs cie­miņi pievērsa maz uzmanības tam, ko darīja saimnieks, ko viņš darījis iepriekš un kas varētu sekot.

Keita, raudzīdamās liesmās, iesnaudās. Liesmu mir­gošana ļāva prātam atstāt šo vietu un atrasties citā pasaulē. Sapnī viņa redzēja ielas un mājas; kādas lielas baznīcas smaile pacēlās un pazuda, kļūdama par kuģi ar piepūstām burām. Meitene turēja rokas pastieptas pret uguni un juta, kā augšup pa kājām ceļas miegs un padara nejutīgu katru muskuli.

- Nāciet, sēdieties pie galda! aicināja sprigana balss aiz muguras. Nekā daudz man nav, bet ēdiens jūs uzmundrinās.

Finestjērs silti un draudzīgi smaidīja.

Uz galda stāvēja kukulis svaigas maizes, siers, āboli un auksta gaļa. Finestjērs lika galdā karsto kafi­jas trauku un četras tasītes. Tas bija kā rituāls. Viņš novietoja tasītes precīzā četrstūrī un tad katrā ielēja tumšo šķidrumu. Pusgaismā karstie tvaiki mutuļoja kā garaiņi, kas paceļas no raganas ķēķa. Sveces liesma baisi mirgoja, un, lejot kafiju, garaiņi vijās saimniekam ap rokām.

- Vai tā ir kafija? Keita vaicāja, gribēdama par to pārliecināties.

- Jā, manu meitiņ, baidos, ka esmu kļuvis no tās gluži vai atkarīgs. Kafija, šokolāde un palaikam kāda glāze vīna ir viss, ko varu saukt par saviem grēkiem, viņš noteica, apsēzdamies pie galda.

- Kungs, sacīja Rafa, negribu būt nepieklājīgs, bet es nevēlos šo dzērienu. Man nepatīk tā iedarbība.

- Gudrs cilvēks vienmēr zina, ko viņam vajag, Finestjērs īsi atteica, bet viņš nekad neuzspiež savu viedokli citiem.

Vīrietis pasmaidīja caur zobiem, pastumdams tasī­tes Keitai un Tomasam.

- Esmu pārliecināts, ka jūs abi gribēsiet pagaršot šo brīnišķīgo eliksīru, vai ne?

Brīdi klusējis, viņš apvaicājās:

- Kas atvedis jūs uz Stregoikas muižu?

Tomass paņēma tasīti un apsēdās krēslā ar augstu atzveltni. Zēns nekad nebija bijis liels runātājs, bet uguns siltums un karstā, stiprā kafija darīja savu. Ar Finestjēru viņš jutās labi, gandrīz kā mājās. Bailes bija rimušas, un tās tagad bija aizstājusi izmisīga dziņa dalīties visā notikušajā ar kādu, kas vēlas klausīties. Viņš nejuta, ka Rafa kļūst nemierīgs.

Nākamās desmit minūtes Tomass stāstīja Finestjēram par viņu piedzīvojumiem, sākot no tā brīža, kad viņi iegāja tunelī, par keruvimu, izglābšanos, ceļo­jumu pa norām.

- Ak kungs! izsaucās Finestjērs. Un tas viss notika tik tuvu manām mājām! Kur keruvims ir tagad?

- Tas ir pazudis, iejaucās Rafa, pirms pārējie paspēja atbildēt. Droši vien izkritis norā. Kad bijām pie vār­tiem, es pārbaudīju jaku, un tā tur nebija. Kad dosi­mies no šejienes prom, atgriezīsimies un to atradīsim.

- Tu neko neteici, Keita asi pārmeta.

- Vēl nebija tādas iespējas, Rafa atbildēja.

- Nu, tādu lietu nevajadzētu pazaudēt uz ilgu laiku. Jūs taču negribēsiet, lai tik spēcīgs priekšmets atkal nonāk nepareizajās rokās. Finestjērs paplikšķināja Tomasam pa muguru. Tu esi drosmīgs puisis. Jums visiem vajadzētu pagulēt. Nevar būt nekādas runas par gulēšanu stallī, jūs varat apmesties kalpotāju istabā mājas augšstāvā. Mājā esmu viens pats. Skumji, bet neviens negrib pie manis palikt. Visi saka, ka tiem nepatīk māja. Nāciet, paņemiet līdzi sveci un ēdienu, un es parādīšu jums istabu. Gaidot jūs, es iekūru uguni… Finestjērs aprāvās, it kā būtu pateicis par daudz, piecē­lās no galda un pamāja, lai ciemiņi viņam seko.

Viņi izgāja no siltās virtuves ledaini aukstajās kāp­nēs, kas veda uz bēniņstāvu. Ikvienā kāpņu laukumiņā bija durvis uz šī stāva istabām ar atslēgu katrā slē­dzenē. Finestjērs veda ciemiņus arvien augstāk, līdz viņi nonāca pie jumta dzegas. Vējš grabinājās akmens plāksnēs un pūta cauri balti nomazgātajiem griestiem garā, šaurā istabā, kas bija kalpotāju miteklis. Pusi telpas aizņēma četras gultas, atstājot maz vietas staigā­šanai. Koka grīdu klāja liels paklājs, un mazajā kamīnā spoži dega uguns.

- Jūtieties kā mājās! Tagad es jūs atstāšu. Tiksimies no rīta! Finestjērs noteica, atkāpdamies pie durvīm. Neuztraucieties par trokšņiem, kurus jūs varētu dzir­dēt. Ārā vienmēr ir pūces un lapsas, un dažreiz tās izklausās gluži kā cilvēki. Šī māja dārd un vaid, bet tas nenozīmē kaut ko sliktu.

Pēc mirkļa viņš piebilda:

- Un labāk palieciet savā istabā. Es jūsu vietā nestai­gātu pa koridoriem. Man galīgi nepatiktu, ja ar jums kas notiktu.

To teicis, viņš pieklājīgi palocījās un izgāja no ista­bas, aizvērdams aiz sevis durvis. Ciemiņi pagaidīja, līdz soļi attālinās un vairs nav dzirdami.

Tomass neticīgi paskatījās uz gultām. Viņš nekad nebija gulējis tik brīnišķīgā guļvietā. Palagi bija balti, un segās nebija ne zīmes no utīm, kas miegā kostu. Viņš atlaidās uz muguras matracī un ar baudu pavār­tījās mīksto dūnu segās. Drīz vien Tomass un Keita bija aizmiguši un sapņoja, smilkstēdami un raustīdami locekļus kā pārguruši suņi. Rafa sveces gaismā apsēdās uz gultas un ieklausījās katrā mājas troksnī, zinādams, ka kaut kas notiks.