Ēnu pavēlnieks

18 Latet anguis in herba Zālē slēpjas čūska (latiņu val.).

Tornī, atvērtajā kastē, kas atradās tuvu durvīm, saritinājušās kopā gulēja čūskas. Aukstums, ko radīja ledainais vējš, kas līda iekšā pa ozolkoka durvju apakšu, noturēja tās uz vietas. Čūskas tikai laiku pa lai­kam izbāza galvas pāri kastes malai un paošņāja gaisu ar savām garajām mēlēm.

Keita, Tomass un Rafa runāja par to, kas ar viņiem notiks, kad atgriezīsies Demjurels. Tad viņi apklusa un katrs iegrima domās.

Keita cīnījās ar auklām, ar kurām bija sasaitētas rokas, bet saprata, ka ir pārāk stipri piesieta pie krēsla. Šajā bezpalīdzīgajā stāvoklī viņā tomēr modās dusmas, kas raisīja apņemšanos nepadoties Demjurelam. Tieši šīs dusmas iekvēlināja meitenē lēmumu izglābties vai arī beidzamajos dzīves mirkļos nodarīt Demjurelam dziļu, sāpīgu un ilgi dzīstošu ievainojumu. Domās viņa izplānoja, ko darīs: paskatījās apkārt un ieraudzīja, ka vienīgie priekšmeti, kurus varētu izmantot par iero­čiem, ir svečturi. Bet tad viņai ienāca prātā kas cits: kad Kreins bērnus nodeva, neviens viņus nepārmek­lēja. Tomasam vēl aizvien zem jakas karājās varigala zobens. Sajūsmā par ķērienu Demjurels un Bīdls nebija to ieraudzījuši. Keita iztēlojās, kā atbrīvo rokas, aiz­sniedz Tomasu, paņem zobenu un dod burvim un viņa māceklim izšķirīgos cirtienus.

Meitene pavilka zeltīto auklu, kas saistīja rokas, bet tā savilkās ciešāk un iegriezās ādā. Likās, it kā auklas būtu uzzinājušas, ko viņa domā, un lēnām kā saritinā­jušās čūskas savelk mezglus arvien ciešāk un ciešāk. Meitene saprata, ka viņas sapnis par izglābšanos var nepiepildīties.

Tomass vairs nespēja klusēt. Divas garas stundas viņš bija klausījies Rafas klusajos čukstos, nespēdams saprast, ko tas saka. Tomass dziļi pārdzīvoja situāciju, kurā viņi bija nonākuši, un uzskatīja to par savu vainu. Viņam vajadzēja zināt, ka Džeikobam Kreinam nevar uzticēties. Kad viņi bija izglābušies, viņam vajadzēja aizvest Keitu mājās un negaidīt Kreinu. Tomass jutās kā muļķis, un šī nebrīve bija viņa sods.

Viņaprāt, labākais veids, kā izglābties, bija kaulēties ar Demjurelu, izlūgties viņam brīvību. Droši vien viņš neatteiktu. Demjurels pazina zēnu kopš tā bērnības. Tomass bija klausījies neskaitāmus viņa sprediķus, stundām ilgi nekustīgi sēdēdams aukstajā un neērtajā baznīcas solā. Vai gan vikārs spētu nogalināt cilvēku, kuru tik ilgi pazīst? Zēns atliecās atpakaļ krēslā. Rokas bija kļuvušas stīvas no ciešajām saitēm. Viņš saprata, ka vienu Demjurela pusi noslēpumaino, tumšo, var­darbīgo pasaule nepazīst. Tomass sāka šaubīties par savu nākotni. Nebija neviena, ko pasaukt palīgā. Neviens neatsteigsies un neizglābs viņus. Zēns tikai cerēja, ka redzētais sapnis kļūs par īstenību, ka viņam nebūs jābaidās no nāves un ka ticība Kungam sniegs viņam mūžīgo dzīvību. Tā bija vienīgā cerība.

Pa to laiku Rafa vērās sienā ar pašpārliecinātu smaidu sejā, koncentrēdams visas savas iekšējās domas uz Riatamusu. Viņš saprata, ka abi, Keita un Tomass, tagad skatās uz viņu un ieklausās vārdos, kurus viņš atkārtoja vēl un vēl:

Lai svētīts Riatamusa spēks, Kas māca manām rokām karot! Mans labums un mans cietoksnis, Mans augstais tornis un mans glābējs, Mans vairogs un tas, kuram es ticu, Kurš padara manus ienaidniekus vājus…

Rafa apklusa un pievērsās pārējiem:

- Pirms vaicājat, pateikšu, ka tā ir dziesma Riatamusam, tā ir no Dzīves grāmatas. Es lūdzos, sarunāda­mies ar viņu; tas palīdz uzzināt viņa gribu.

- Ko Riatamuss saka? Vai mēs mirsim? Keita dzē­līgi jautāja. Ja tas ir viss, ko viņš saka, tad tam nav nekādas jēgas, tu tikpat labi vari sarunāties ar gries­tiem vai lūgties tukšu gaisu.

Meitene mēģināja piecelties no krēsla; auklas ap

rokām kļuva ciešākas.

>

- Tas bija tavs Dievs, kas mūs noveda šeit, šajā vietā. Kad viņš dabūs mūs no šejienes laukā? meitene uzstā­jīgi prasīja.

- Vai tu kādreiz esi mēģinājusi ar viņu runāt, vai arī tava mute vienmēr ir pilna ar dusmām? Rafa atjau­tāja.

- Es daudzreiz esmu runājusi ar Dievu, bet viņš nekad nav mani uzklausījis, meitene nikni paziņoja. Kad nomira māte, es katru dienu lūdzos, lai viņa atgriežas, bet tā nenotika. Ja viņš ir Dievs, tad kāpēc ir tik kurls? Vai arī viņam nav nekādas daļas par tādiem cilvēkiem kā es?

- Viņam ir vairāk mīlestības tev, nekā tu esi spējusi saprast, bet ticība sākas ar pieņemšanu, atzīšanu, kas tu esi, un sava vājuma apzināšanos. Pēc tam tu ierau­dzīsi Riatamusa spēku un varenību. Mūsu vājumā viņš rod savu spēku, mūsu nabadzībā viņš gūst bagātību. Tikai viņš var palīdzēt mums atrast mieru. Viņš ir visspēcīgākā būtne visas radības vidū. Rafa veltīja draugiem burvīgu smaidu.

- Tad kāpēc tev jāmirst kopā ar mums, ja tavs Dievs ir tik spēcīgs? meitene jautāja.

- Daudzi cilvēki, kas lielāki par mani, ir atdevuši par viņu savu dzīvību, Rafa mierīgi atteica. Mēs visi mir­sim no tā mēs nevaram izglābties. Svarīgi ir zināt vie­nīgi to, kurp mēs dosimies, kad pāriesim Dvēseļu tiltu.

Rafa redzēja, ka Keita, dzirdot šos vārdus, notrīc. Viņas acis kvēloja dusmās.

- Vārdi! meitene iesaucās. Tikai tukši vārdi, kas nekad nepalīdz, no iedomu dieva neko citu arī nevar sagaidīt. Es negribu mirt ne šeit, ne citreiz. Es gribu kļūt veca un aizmigt un nepamosties. Tad es nesapra­tīšu, kas noticis un kur nonākšu. Kā tu vari pierādīt, ka viņš eksistē?

- Tev nepieciešama ticība, atbildēja Rafa. Tikai maza ticības sēkliņa. Kaut kas, kam tu tici un uzticies. Tu pārāk ilgi esi cietusi, un sāpes ir padarījušas tevi aklu. Atsakies no tām! Ļauj tam, kurš spēj nest mieru, dziedināt tavu dzīvi!

- Kā es varu ticēt tādam, par kuru neko nezinu? Keita sāka raudāt. Man ir tik ļoti bail! Es gribu, lai tas viss beigtos.

Tomass juta, kā no Keitas skumjām viņam iekšā viss sagriežas. Viņiem dzīvē bija bijis tik daudz kā kopēja, un tagad, kā viņš noprata, abi kopā dosies arī nāvē. Zēnam gribējās kliegt, lai tas viss beidzas. Saņemt mei­teni rokās un pasargāt, kā viņa vienmēr bija sargājusi Tomasu. Viņa vienmēr bija bijusi tik stipra. Zēns jutās nekam nederīgs, jo saprata, ka viņā nav tāda spēka, lai meiteni izglābtu. Keita vienmēr bija tā, kurai piemita iekšējs spēks. Tā, kura bija uzmundrinājusi Tomasu, palīdzējusi sagādāt apģērbu un uzturu, kad tas mitinā­jās piekrastes alā. Meitene nesa viņam ēdienu un katru dienu dāvāja viņam dzīvotgribu.

Kad nomira Tomasa tēvs, tieši Keita bija tā, kas turēja viņu savās rokās un, pati būdama vēl bērns, mie­rināja. Viņa bija atņēmusi zēnam bailes no vientulības, sāpēm un zaudējuma, kas bija viņu pārņēmušas. Viņa bija tam bijusi viss, un nu Keita raudāja, asaras ripoja viņai pār vaigiem un krita uz akmens grīdas.

Tomass saprata, ka arī viņš nav tālu no asarām. Kaklā auga kamols, un viņš tik tikko spēja norīt sieka­las. Acis sāka kaist. Zēns dziļi ievilka elpu, cenzdamies neraudāt, bet jutās vēl sliktāk. Krūtis pacēlās, un viņš izdvesa dziļu šņukstu, cenzdamies savaldīt baiļu izjūtu, kas pārņēma visu ķermeni. No acīm sāka līt karstas asa­ras. Sirds krūtīs sitās bailēs, un katrs nervs un muskulis saspringa. Tomass raudāja par sevi, par Keitu, par to, kas viņus sagaida. Zēns juta, ka nogrimst savās skum­jās. Čūskas kastē sakustējās, par atbildi nošņākdamās.

- Mans glābējs, mans vairogs un tas, kuram es uz­ticos! Izglāb mūs ar vārda spēku! Tomass pēkšņi izkliedza, nesaprazdams, no kurienes nākuši vārdi, bet cerēdams, ka viņu sadzirdēs Kungs no sapņa, ka viņš var būt īsts arī šajā pasaulē, ne tikai savās tukšās iedomās.

Pēkšņi Tomass sajuta spēcīgu un bijību iedvesošu mieru. Asaras pierima, un baiļu mokas ātri izzuda. Domās zēns redzēja Kunga seju, kas tam uzsmaida.

Virs torņa bija dzirdamas ierastās kaiju klaigas, bet tad putnu klaigāšana pēkšņi kļuva tik neganta, ka Tomasam pār muguru pārskrēja auksti drebuļi. Iepriekš viņš bija dzirdējis tās šādi klaigājam tikai vienu reizi, kad atradās tālu jūrā sava tēva laivā. Zēns bija redzējis, kā milzīgs, draudīgs kaiju bars mežonīgi plosa maza pusdzīva vaļa ķermeni. Dzīvnieks bezpalīdzīgi šūpojās mierīgajos ūdeņos. Varēja redzēt, kā putni noplēš tā miesu līdz kaulam un jūrā ieplūst vaļa tauki.

Caur šaurajiem torņa logiem Tomass varēja sama­nīt simtiem jūras putnu siluetu, kuri mežonīgi riņķoja apkārt. To klaigas kļuva arvien skaļākas un skaļākas. Putni aizsedza sauli. Varēja dzirdēt, kā tie nosēžas uz metāla jumta, skrāpēdami ar kājām un klaudzinādami ar knābjiem pa cieto virsmu.

- Mans tēvs sacīja, ka kaijas esot noslīkušo zvejnieku dvēseles, kas atgriežas vietā, no kurienes devušās jūrā, teica Tomass.

- Savukārt mans tēvs sacīja, ka tad, kad mēs nomir­sim, mēs dosimies pie Riatamusa, un tie, kuri runā par atgriešanos atpakaļ šajā dzīvē, muļķo paši sevi; un arī tie, kuri viņos klausās, Rafa asi atteica.

Tālumā raktuvēs atbalsojās trauksmes zvans. Skaļš, nelaimi vēstījošs DONG… DONG… DONG… deva sig­nālu, ka kaut kas nav kārtībā. Zvans, novietots uz alauna mājas jumta, dārdināja savu sēro skaņu, atbal­sodamies raktuvēs un aicinādams ikvienu glābties.

Keita, bažīgi lūkodamās ārā, ierunājās pirmā.

- Ko tās grib? viņa jautāja, kad arvien vairāk putnu nosēdās uz metāla jumta un skrāpējās kā tūkstotis slazdā notvertu žurku.

Tad viņi sajuta dobju dārdoņu. Vispirms tā izklausī­jās kā pērkons, kas ducina pār attālajiem kalniem. Tā nodrebināja torni, satricinot keruvimu un svečturus uz altāra. Kad krēsli sāka slīdēt pa akmens grīdu, čūskas iebāza galvas atpakaļ kastē.

Ar katru satricinājumu no griestiem nobira balts pulveris. Kaijas pacēlās gaisā lielā, skaļi brēcošā barā. Sijas, kas balstīja jumtu, salēcās, un torņa sienas acīm redzami sakustējās.

- Zemestrīce! iekliedzās Tomass.

Keita paskatījās apkārt, pārliecināta, ka dzirdējusi kādu balsi saucam viņas vārdu.

- Riatamuss sadzirdējis tavu lūgšanu un dusmās tri­cina zemi. Viņa dusmās pacelsies jūra, Rafa atbildēja. Putni saprata, kas notiek, pirms mēs sajūtām zemes trīcēšanu. Mums jātiek prom no šī torņa, iekams tas sagāžas.

Keita pirmā saklausīja uz kāpnēm smagus soļus.

- Klausieties… kāds nāk, meitene klusi noteica, un viņas balss caur kaiju klaigām virs galvas bija dzirdama tikai daļēji.

Durvis tika atslēgtas, telpā ienāca Bīdls un paskatī­jās uz čūskām, kuras gulēja, saritinājušās kastē. Viņa sejā vīdēja bailes. Keita izmantoja momentu.

- Kas noticis, Bīdl? Vai tevi atsūtīja darīt netīro darbu?

- Demjurels grib, lai es aiznesu viņam keruvimu, būs drošāk, ja tas būs laukā no šejienes. Ziemeļu klintis un puse no Beitaunas ir ieslīdējusi jūrā, Bīdls negribīgi atbildēja, nevēlēdamies vairs ne mirkli palikt tornī.

- Tad ņem arī mūs līdzi, sacīja Keita. Esmu pār­liecināta, ka viņš negrib, lai mēs ejam te bojā, sagrūstot tornim. Tas neietilpst viņa plānos, vai ne?

- Viņš jūs vispār nepieminēja, tikai teica, lai paņemu statueti, un to es arī darīšu, Bīdls atcirta.

- Bet, ja tu paņemsi arī mūs, viņš būs apmierināts. Rafa viņam šonakt vajadzīgs dzīvs, lai varētu veikt ceremoniju, meitene ātri noteica.

Bīdls apstājās. Viņš likās apmulsis, tad paskatījās uz saitēm pie krēsliem, un viņa acīs bija skaidri redzama neizpratne.

- Ja es jūs atsiešu no krēsliem… pa vienam… Viņš brīdi padomāja. Kas var galvot, ka jūs nemēģināsiet bēgt?

Keita paskatījās uz Tomasu un Rafu. Meitenes ska­tiens lika tiem klusēt: runās viņa pati.

- Mēs to darīsim jebkurā gadījumā, viņa teica. Bet kā tu, Bīdl, jūties, ievilkts šajā lietā? Tu esi labs cilvēks. Mans tēvs vienmēr tik labi par tevi izteicās. Tu taču nepiekritīsi darīt to, ko vēlas Demjurels!

Bīdls paskatījās uz Keitu un ieraudzīja viņas sejā siltu izteiksmi.

- Dažreiz es nepazīstu pats sevi. Bīdls mēģināja pasmaidīt. Liekas, it kā mani kaut kas būtu pārņē­mis. Es vienkārši daru visu, ko viņš grib. Bez viņa man nebūtu ne māju, ne darba.

- Bez viņa tev būtu daudz vairāk, Keita musinoši sacīja un zināja, ka ir pateikusi pietiekami, lai iedēstītu viņa prātā šaubu sēklu.

Sarunu pārtrauca vēl viens grāviens, kas sadre­bināja torni. No griestiem un sienām nobira putekļi. Bīdls ātri saķēra keruvimu un steberēja uz durvīm. Keita iesaucās:

- Tu nevari mūs te atstāt: tornis var sabrukt!

Bīdls apstājās un nolika keruvimu uz grīdas. Viņš

pagriezās un gāja atpakaļ pie Rafas.

- Domāju, ka viņai ir taisnība. Ja jūs visi būsiet pagalam, vikārs neko labu par mani nedomās. Bet es prasu nojums tikai vienu: nenodariet man neko ļaunu, vai saprotat?

Bīdls sāka atsiet zeltītās auklas. Katrs mezgls preto­jās pirkstiem, it kā brīdinot, kas var notikt.

Kalps atsēja Rafu, tad Keitu un visbeidzot Tomasu, un tajā brīdī viņš saprata savu kļūdu. Keita veikli pabāza roku Tomasam zem jakas un izvilka mazo varigala zobenu, ko Bīdls nebija pamanījis. Meitene novi­cināja auksto metālu Bīdlam gar acīm, un viņš ierau­dzīja, ka asmens ir notraipīts ar asinīm. Bīdls atlēca pie altāra un pacēla rokas.

- Lūdzu, nenogalini mani! Es darīšu visu, ko tu vēlies, tikai atstāj mani dzīvu, viņš runāja, cerēdams uz līdzjūtību. Es palīdzēšu jums izglābties, parādīšu ceļu laukā no šejienes.

- Mums nav vajadzīga nekāda palīdzība, sacīja Keita. Ko darīsim, Rafa?

Par atbildi torni sašūpoja vēl viens satricinājums. Jūras putni brēkdami pacēlās gaisā un izkliedza brīdi­nājumu par tuvojošos nelaimi.

- Mēs nevaram viņu šeit atstāt, citādi viņu gaida tāds pats liktenis kā mūs. Rafa satvēra Bīdlu aiz skausta. Pēc sava kunga pavēles tu iededzināji man verga zīmi, tu siti mani un ieslodzīji.

Viņš ieskatījās Bīdlam tieši acīs.

- Es tev piedodu, ko esi man nodarījis, lai tas vairs nestāv starp mums!

Bīdls neatbildēja; viņš nolieca galvu un neredzošu skatienu raudzījās grīdā.

- Paņem čūskas! Šķiet, ka tās tevi labi pazīst, pavēlēja Rafa, vilkdams Bīdlu aiz skausta uz durvīm. Nes kasti! Tad tev būs aizņemtas rokas, un čūskas var mums noderēt. Es paņemšu keruvimu. Demjurels domā, ka tas viņa varā būs spēcīgs, bet viņš nespēj iedo­māties, kāds spēks patiesībā tajā mitinās.

Keita tik tikko spēja valdīt pār savām jūtām; turot trīcošajā rokā zobenu, pavērstu pret Bīdlu, viņā kūsāja sajūsma. Meitene paskatījās uz Tomasu.

- Viņš atbildēja! Tu vari domāt, ka tas ir negaiss, bet es dzirdēju balsi, viņš mani uzrunāja.

Keitas acis pildījās asarām, šoreiz no prieka, kas uzvilnīja sirdī. Rafa saprata, ko viņa jūt, un uzlika roku meitenei uz pleca.

- Mēs vēl neesam tikuši no šejienes laukā. Es nezinu, ko Demjurels ar keruvima palīdzību jau ir izdarījis. Viņš var būt palaidis vaļā radījumus un spēkus, kurus man vajadzēs apturēt. Rafa paskatījās uz Tomasu un Keitu. Jūs varat doties prom vai arī pieredzēt to visu līdz galam.

Jauneklis ieskatījās bērniem sejās, lai redzētu atbildi. Abi saskatījās un tad paraudzījās uz Rafu.

- Mēs iesim kopā ar tevi, Keita klusu noteica. Mēs tagad esam daļa no tā visa tikpat lielā mērā kā tu.