Ēnu pavēlnieks

24 Vitae veritas Dzīves patiesība (latiņu val.).

Agrīnā rīta stundā pāri Vanagu norai vilkās trīs pārguruši stāvi. No klajuma pavērās skats uz platu upes ieteku. Tā plūda no augstajām klintīm, kuras ieskāva Vitbijas pilsētu.

Bērni bija skrējuši, gājuši un gulējuši, slēpdamies krūmos, un viens no viņiem vienmēr bija palicis nomodā, lai novērotu, vai kāds neseko. Tagad ceļojums beidzot tuvojās izskaņai, jo viņiem bija keruvims. Nakts bailes, dienai sākoties, izgaisa; spožais mirdzums debesīs zie­meļpusē bija vienīgā zīme, ka viss nav kārtībā un pār pasauli izplatās Pirateona vara.

Piestātne lejā bija pilna ar burukuģiem. Daži no tiem bija lielāki, nekā Tomass jebkad bija redzējis, bet citi tik mazi, ka neizturētu pat braucienu līdz Beitaunai, nemaz nerunājot par ceļojumu uz kontinentu vai Lon­donu. Kuģi bija saspiesti cieši kopā un novietoti katrā iespējamā ūdens vietā. Rītausmas gaismā tie izskatījās pēc melniem baļķiem, ko ostā sadzinuši nesenie plūdi.

Dūmu un ceptu siļķu smarža lika apjaust, ka ceļo­jums ir gandrīz galā. Tā atgādināja ceļotājiem, ka viņi ir izsalkuši, un novērsa domas no uzmācīgajām bailēm, kas bija tos vajājušas naktī. Klints malā bija saspiedušās mazas mājiņas. No to skursteņiem nāca dūmu strūklas. Virs pilsētas pacēlās akmens baznīca. Aiz baznīcas debesīs slējās klostera drupas. Tomass ieraudzīja jumtu slimnīcai, uz kuru pēc ugunsgrēka bija aizvesta viņa māte. Viņam nebija nekādu iespēju uzzināt, vai māte vēl ir dzīva. Zēns bija uzticējis māti aprūpēt kādam, kurš būs kopā ar viņu, kad pats savā cilvēciskajā vājumā vairs nespēs te palikt.

- Ja mēs nokļūtu baznīcā, tad varētu atrast cilvēku, par kuru mums stāstīja Riatamuss, Tomass sacīja, kad viņi atstāja klajo noru un sāka soļot pa stāvo, bru­ģēto taku.

- Nedomāju, ka cilvēks, kuru mēs meklējam, varētu atrasties šādā vietā. Mana pieredze rāda, ka tie, kas kalpo baznīcās, vairāk domā par mantu nekā par dvē­seli un viņu pašu priekšstati gūst virsroku pār Riata­musa vārdiem, Rafa nopietni noteica. Tas, kuru mēs meklējam, pats mūs atradīs, un viņš nebūs tāds, kādu mēs iedomājamies. Mums jābūt ļoti uzmanīgiem: Pirateons neļaus mums tik viegli aiziet.

Bērni soļoja pa taku, kas vijās lejup pa stāvo nogāzi, tad pa šaurām ieliņām un cauri maziem zvejnieku mājeļu pagalmiem, līdz beidzot sasniedza tirgus laukumu. Kad viņi bija pagājuši vēl desmit pēdas, šauro eju klu­sums beidzās un sākās ielu kņada. Dažu sekunžu laikā viņus apņēma spēcīgās smaržas, kas plūda no zivju tirgotavām, svaigas gaļas un maizes bodītēm. Viss ceļš, kas veda uz baznīcu, bija pārpilns ar ļaudīm, tie stum­dīja un grūstīja cits citu, cenzdamies izspraukties cauri pūlim.

Keita pieķērās Tomasam pie rokas, un viņi kopā ar Rafu nogāja dažus pēdējos jardus līdz Grifa kroga ieejai. Virs durvīm vieglajā rīta vējā uz priekšu un atpa­kaļ šūpojās izkārtne, uz kuras bija attēlots balts zirgs un zeltīts grifs.

Iegājuši mājā, ceļotāji saspiedās pie galda netālu no uguns. Telpa bija gandrīz tukša. Pie durvīm sēdēja trīs veci vīri ar māla pīpēm, kas kūpēja kā balti dūmeņi. Vecie vīri dzēra alu no viena kausa, nododami to cits citam. Viņiem priekšā atradās arī puskukulis maizes. Večuki laiku pa laikam uzmeta skatienu Rafam. Aiz letes resna, jauna sieviete pārvietoja šķīvjus no vie­nas letes puses uz otru un tad atkal atpakaļ. Pa garo logu, kas atradās ielas augstumā, telpā ieplūda zeltītā gaisma no mākoņa. Tā atspīdēja no šaurās ieliņas uz balsinātajām sienām.

Sieviete pacēla skatienu un pienāca pie trijotnes.

Vai varu jums ko atnest, vai arī esat atnākuši tikai sasildīties? viņa skarbi noprasīja, uzrunādama Rafu. Tādi kā tu te nav redzēti, un jūs nedrīkstat te sēdēt, neko nepērkot, tā ka sakiet, ko gribat.

Rafa izmisīgi pārbaudīja mēteļa kabatas, meklē­dams naudu. Tās bija pilnīgi tukšas. Keita iebāza roku kazādas somā. Viņa satvēra pirkstos divas lielas, apaļas monētas un neskatoties nosvieda tās uz galda. Sieviete blenza uz abiem zelta sovriniem. Keita pārsteigumā dziļi ievilka elpu, un arī Tomass brīnījās par dārgumu, kas parādījies viņa acu priekšā.

- Mans draugs ir tirgotājs, kas atbraucis šurp no tālienes, un mēs vēlamies kaut ko ēdamu, meitene izspēra.

- Mēs gribam pasūtīt maizi, sieru un trīs tasītes jūsu vislabākā šokolādes dzēriena, viņa vēl piebilda ar tādu pašapziņu, kādu nekad agrāk nebija jutusi.

Kad sieviete pagriezās, lai dotos uz virtuvi, Keita pasauca viņu atpakaļ.

- Es nekad neesmu jūs šeit redzējusi. No kurienes jūs esat ieradusies?

Sieviete neatbildēja, bet ātri pazuda virtuvē.

Keita pirmā pamanīja kādu vīru, kas uzsmaidīja viņiem no tumšākā telpas stūra. Galvā tam bija franču cepure. Vīrietis sēdēja, atgāzies krēslā un sacēlis kājas uz galda, rokā tam bija glāze ar sarkanvīnu. Kad viņi ienāca, meitene nebija šo cilvēku redzējusi. Viņa bija pārliecināta, ka iepriekš ir pārlūkojusi šo telpas daļu, un zināja, ka neviens krogā nav ienācis. Bez viņiem tajā sēdēja tikai trīs vecie vīri, kas stūrī pīpēja. Keita palūkojās vēlreiz; vīrietis vēl aizvien atradās turpat un smaidīja. Viņa skatiens lika Keitai noprast, ka tas vēlas runāt un kuru katru mirkli var piecelties no krēsla, šķērsot telpu un apsēsties pie viņiem.

Vīrietis paskatījās uz meiteni un pie sevis nosmējās; šķita, it kā viņš zinātu, ko tā domā. Svešinieks atstūma cepuri no pieres, saliecās krēslā uz priekšu, piecēlās kājās un pienāca pie viņu galdiņa, gluži kā Keita bija paredzējusi. Meitene pamanīja, ka viņš noskatās uz divām zelta monētām un tad uz kazādas somu.

- Tev ir ļoti jauka soma, jaunā dāma, viņš teica pareizā angļu valodā. Es pazīstu cilvēku, kuram reiz tāda soma piederēja. Viņš man pastāstīja, ka ir atstājis to mežā un gribēs zināt, kā tā tiek izmantota.

Tomass nepagriezās, bet satvēra zobenu, kurš bija labi paslēpts zem jakas. Vīrietis uzlika viņam roku uz pleca.

- Domāju, jums nebūs nekas pretī, ja es piebiedro­šos. Vitbija nav īstā vieta, kur uzturēties ar tik daudz naudas un tik maz draugiem, un pat varigala ierocis nevarēs jūs pasargāt no dažiem radījumiem, kas atro­das visai tuvu.

Tomass atlaida zobenu un uzlika abas rokas uz galda, cenzdamies ar piedurkni apsegt monētas. Vīrie­tis paņēma no cita galdiņa krēslu un apsēdās starp Keitu un Tomasu.

- Es neesmu šeit ieradies, lai zagtu, tikai iedomā­jos, ka varētu pienākt pie jums un kopā pabrokastot. Neciešu ēst vienatnē, un šeit sabiedrība ir tik… viņš pameta ar galvu uz vecajiem vīriem, kuri sēdēja taba­kas dūmu mākonī, …tik aromātiska.

Vīrietis novaibstījās un pasmējās.

- Mēs esam ceļotāji, teica Rafa, un meklējam kuģi, ar kuru aizbraukt no šejienes. Vai jūs kādu zināt?

- Ceļotāji? Tas ir tik interesants jēdziens. Arī es reiz biju ceļotājs, redzēju daudzas lietas un dažādus ļaudis. Devos pat uz zemi, no kurienes esi tu, bet tas bija ļoti sen. Tagad es braucu tikai turp, kur man patiešām nepieciešams nokļūt. Man patīk vadīt laiku domājot. Atcerēties pagātni ir tik burvīgi! To darot, bieži vien var ieraudzīt ko tādu, kas savulaik palaists garām. Prāts spēj ietvert sevī visu, ko tu jebkad esi redzējis, saodis, sataustījis, pat domājis, bet dzīves gaitā daudz kas no tā ir aizmirsts. Vīrietis pārtrauca runāt un palūkojās apkārt. Es gudroju: ja varētu nodzīvot vai­rākus mūžus, vai tad mēs spētu atrast patiesību vitae veiktas, saprast, kāpēc mēs visi atrodamies šeit, vai arī to var sasniegt ar vienu nejaušu tikšanos.

- Šķiet, ka jūs par mums zināt loti daudz, bet mēs par jums visai maz, ieminējās Rafa, ciešāk satvēris zem jakas paslēpto keruvimu.

- Atvainojiet, iespēja labi parunāties un kopīgi paēst brokastis laikam atņēmusi man jebkādu pieklājību. Es esmu… vīrietis it kā domās meklēja vārdu, bet acis apskrēja telpu.

-Ābrams Rikardss, viņš noteica, izlasījis vārdu zīmē virs durvīm. Bet jūs varat mani saukt vienkārši par Ābramu.

- Labi, Ābram, piebiedrojieties mums! Mums ir nauda brokastīm un kādu laiku nav bijis jēdzīgas sa­biedrības, Rafa noteica, sapratis, ka vīrietis neies prom, iekams nebūs paēdis.

Keita un Tomass paskatījās uz viņu, nezinādami, ko teikt. Abi saprata, ka šis cilvēks kaut kādā veidā zina par viņiem. Bērni nebija pārliecināti, vai to sūtījis Ria­tamuss vai arī tas ir kārtējais ienaidnieks, kas cenšas iespiesties viņu sabiedrībā, lai pēc tam nodotu Demju­relam un Pirateonam.

Ābrams Rikardss izskatījās no galvas līdz kājām džentlmenis, bet Tomass zināja, ka tas negarantē god­prātību. Demjurels arī izskatījās no galvas līdz kājām pēc mācītāja, bet viņš bija tik tālu no Dieva, cik vien cilvēks var būt. Ābrams noņēma cepuri un uzlika to uz galda. No virtuves iznāca sieviete un nolika viņiem priekšā ēdienu, joprojām skatīdamās grīdā.

Ābrams paņēma rokās maizi, salauza to un iedeva katram pa mazam gabalam.

- Francijā, viņš teica, jaunākā mode ir iemērkt maizi šokolādē un ļaut tai sasūkties.

- Kā jūs tik daudz par mums zināt, Ābram? Tomass jautāja.

- Patiesībā es zinu visai maz. Tas, ka mēs satikā­mies, ir tikai nejaušība.

- Vai jūsu draugs, kurš pazaudēja kazādas somu, zināja, kas to atradīs? Tomass iztaujāja.

- Viņš man tikai pieteica: ja es kādu līdzīgu ieraugu, tad man jānoskaidro, kas ir šie cilvēki, pie kuriem tā atrodas, kurp viņi dodas, un jāpalīdz visā, ko tie dara, Ābrams klusu atteica.

- Vai jūsu draugs pateica, kur var atrast tos, kuriem ir soma? vaicāja Rafa.

- Nē, viņš man teica uzmeklēt viņus tur, kur tiem nepieciešama palīdzība, lai atrastu kuģi, un aizsargāt no briesmām, Ābrams atbildēja.

- Vai jūsu draugam ir arī vārds? jautāja Keita, gri­bēdama viņu pieķert melos.

- Viņam ir daudzi vārdi, pasaulei ir zināmi daži no tiem, citus viņš tur noslēpumā. Viņa vārds ir svarīgs, tomēr īstā nozīme ir tikai tam, vai mēs viņu pazīstam.

- Kā tad to jūsu draūgu sauc? Keita jautāja vēl­reiz.

- Es piesaucu viņu ik dienu un esmu saucis viņa vārdu, kad jūs vēl nebijāt dzimuši. Viņa vārds ir Riata­muss, un šo vārdu ļauj izrunāt tikai sirds ilgošanās. -

Viņš bridi klusēja. Diezgan spēlīšu šim rītam! Zinu, ka jūs man neuzticaties, un tikai laiks pierādīs, kas es esmu. Riatamuss atsūtīja mani, lai es jūs atrastu, un nu es esmu klāt. Esmu dabūjis jums vietu uz kuģa, kurš dodas uz Franciju. Jums nekavējoties jādodas prom šeit nav droši.

Vīrietis iebāza roku kabatā un paliecās uz priekšu.

- Es jums parādīšu vienu lietu. Tā pierādīs, kas es esmu. Paskatieties uz šo!

Viņš atvēra plaukstu. Tajā bija tieši tāda pati kris­tāla ola, kādas viņi bija atraduši somā.

- Zinu, ka tagad jūs sapratīsiet visu, ko es teicu. Mums jādodas prom, esmu apmeties netālu kādā mājā, un jums jānāk man līdzi.

Kad viņi piecēlās, Ābrams uzmeta uz galda piecus penijus. Keita ielika zelta monētas atpakaļ somā un pārmeta to pār plecu. Neviens nebija ievērojis telpā pieaugošo dūmu smaržu. Tā pinās viņiem ap kājām kā ziemas migla un tagad piepildīja telpu līdz pusei. Kad ceļotāji pagriezās, migla uzvilnīja uz augšu kā māko­nis. Vecie vīri biezajos dūmos nebija vairs saskatāmi. Draugi redzēja, kā mainās Ābrama sejas izteiksme.

- Ātri! Ārā pa durvīm! Tā ir pūķa elpa. Tuvumā ir glašani. Ātri, bēgam!

Ābrams paķēra krēslu un meta to miglā. Vispirms viņi izdzirda no miglas kliedzienu un tad ieraudzīja, kā no telpas dziļumiem kā čūska paceļas figūra.

- Nekur neej, Rafael, viņi pieder man! sacīja radī­jums.

- Viņi pieder Riatamusam, atbildēja Ābrams.

- Tad lai viņš pats ierodas tos aizstāvēt, ja ir tik drosmīgs, vai arī viņš joprojām savā vietā sūta tevi? Radījums novīpsnāja.

Dūmaka kļuva dziļāka un biezāka kā balta miglas sega. Drīz vien Keita neko vairs nevarēja saskatīt. Viņa pieķērās Tomasam pie rokas.

- Keita, kristāli! Ābrams iesaucās. Met vienu no tiem pret sienu!

Meitene ātri iebāza roku somā, satvēra gludo kris­tālu un svieda to, cik spēka, pret sienu. Atskanēja spalgs rībiens, kam sekoja žilbinošs gaismas uzplaik­snījums un apdullinoša dārdoņa. No trieciena telpā viss nodrebēja. Draugi bija notriekti no kājām un sakrita kaudzē otrā telpas galā. Migla bija pilnīgi izzudusi, un radījumi prom. Ābrams, trieciena neskarts, stāvēja līdzās durvīm ar smaidu sejā.

- Tev tas labi izdevās, manu meitēn! Abarisa kristā­liem ir daudz dažādu pielietojuma veidu, un tev tie visi jāatklāj. Tad viņš paskatījās uz Rafu. Drīz tu spēsi saskatīt glašanus, pat ja tie uzrodas nomaskējušies. Tagad jūs redzat, cik svarīgi ir atstāt šo zemi. Pirateons vēlas redzēt jūs mirušus, jo tad viņam būs vēl vairāk varas.

- Viņš nosauca jūs par Rafaelu es dzirdēju, ka jūs tā nosauca, ieminējās Rafa.

- Kāda nozīme vārdam? Viss, kas jums jāzina, esmu ieradies, lai palīdzētu. Man šis tas jāpaveic. Ātri celie­ties kājās, jums var sekot vēl citi, un man vajag jūs nogādāt drošā vietā.

- Kāpēc Riatamuss nevar vienkārši atnākt un to visu izbeigt? jautāja Keita, pūlēdamās piecelties kājās.

- Viņa ceļi nav jūsu ceļi, viņa domas nav jūsu domas. Dažkārt arī es nevaru saprast, kas viņš ir un ko dara. Pazīstu viņu jau tik ilgi, un pat es reizēm viņu neizprotu. Varu teikt tikai to, ka viņš ir par visu lietas kursā, lai cik tumša un smaga būtu dzīve. Viņa vārds vēsta, ka jūs skatāties uz dzīvi kā caur aizmiglotu spoguli. Jūs redzat tikai neskaidru atspulgu no tā, kas patiesībā ir dzīve. Šī dzīve ir viss, ko jūs pazīstat, un jūs ieliekat tajā savas cerības, bet tiem, kas seko Viņam, ir daudz lieliskāka dzīve. Un tagad ātri, mums jāiet, Ābrams noteica, palīdzēja Tomasam piecelties kājās un pavērās apkārt.

Aiz letes viņos nolūkojās baiļpilna seja. Resnā sie­viete, veroties uz sabrukuma ainu, likās pavisam pār­bijušies.

Keita iebāza roku somā, izņēma divas zelta monētas un nolika uz letes viņai priekšā.

- Tas par visu, kas notika, un par jūsu klusēšanu. Nestāstiet nevienam, ko redzējāt: jums tikpat neviens neticēs, meitene sacīja.

Sieviete paņēma zelta monētas un iekoda katrā, lai pārbaudītu, vai tās ir īstas. Viņa satraukti pasmaidīja, cerēdama, ka viesi drīz dosies prom.

Uz ielas skraidīja bērni, klaigāja cilvēki, koka rati klaudzināja pa akmens bruģi. Kliedzieni skanēja arī no piestātnes, no kurienes pāri ēkām pacēlās kuģu masti un takelāžas. Garām pasteidzās dažas sievietes ar zivju groziem, lādēdamās par iepriekšējo nakti un saviem nekrietnajiem vīriem, kuri pārradušies mājās piedzērušies, notērējuši visu nopelnīto. Kāds zvejnieks noņēmās ar samudžinājušos tīklu, un viņam pie kājām sēdēja noskranduši bērni basām kājām. Tie spēlējās ar auklu un virvju gabaliem. Garām pagāja kāds priesteris melnā tērpā, ieskatījās Keitai acīs un pasmaidīja. Viņa nesaprata, kam var uzticēties. Dzīve bija kļuvusi tik neprognozējama, nereāla, draudoša.

Ābrams veda viņus pa ielu garām ļaužu pārpilniem veikaliem, cauri pūļiem, kas pirka un pārdeva visu, ko vien varēja.

- Tas nav tālu baznīcas pakājē. Māja pieder kādam labam cilvēkam, kuram var uzticēties. Esmu pie viņa kādu laiku mitinājies. Tur jūs būsiet drošībā.

Ābrams runāja pārliecinoši. Trijotne juta, ka viņa siltā balss aizkustina sirdi un vieš cerības.

Keita paskatījās uz Ābramu un ievēroja, ka tam sejā nav grumbu. Viņš bija vecs, bet izskatījās tik jauns, tik gudrs, un viņa balsī jautās kaut kas bērnišķīgs. Meitene sekoja viņam pa ļaužu pārpilnajām ielām, nedomādama ne par vienu citu. Viņa bija pievērsusi skatienu šim cil­vēkam, it kā zinātu, ka tik ilgi, kamēr uz to skatīsies, viņa būs drošībā.

- Ko vēl var izdarīt ar Abarisa kristālu? meitene vaicāja, kopā ar Tomasu un Rafu sekodama pavado­nim.

- Cilvēki maz ko par to zina. Visas lietas pasaulei ir devis Riatamuss. Dziedināšanu katram augam un kokam. Medus saldumu, lai mazinātu ziemas skumjas, sīvos riekstus, lai dziedētu brūces, un Abarisa kristā­lus, lai aizsūtītu kritušos seruvimus atpakaļ uz turieni, kur viņi ir piederīgi, Ābrams atbildēja, lauzdamies cauri pūlim kopā ar trim sekotājiem.

- Un tie atgriezīsies debesīs? vaicāja Rafa.

- Ja kāds muļķis tos neatsauks atpakaļ. Kopš Dem­jurels lietojis veco maģiju, abās pasaulēs kaut kas vairs nav kārtībā. Bija laiki, kad seruvimu un cilvēku ceļi reti krustojās, tagad pasaules tiek lēnām saplūdinātas. Ābrams norādīja uz mirdzošo mākoni. Šis mākonis ir kā vārti starp debesīm un zemi. Tumsas radījumi, kas atraduši ceļu uz šo pasauli, ir jāaptur. Riatamuss gatavojas kaujai, un man jānogādā jūs drošībā.

Viņi uzkāpa pa trim pakāpieniem un nonāca pie lie­las ķieģeļu mājas zilajām durvīm. Tai bija trīs stāvi un pagrabs. Virs durvīm atradās izkārtne Džoabs Malberijs, sabiedriskais notārs. Ēkas pagrabā bija kurpnieka darbnīca. Pretī, ostas puses mājā, bija alus dzertuve. No tās šaura ieliņa veda tieši uz jūru.

Ābrams, stāvēdams uz apakšējā pakāpiena, noteica:

- Vecajam Malberijam jūs varat uzticēties, viņš ir lāga dvēsele.

Ceļotāji iegāja mājā. Priekšējā istabā bija plašs logs, no kura pavērās skats uz ielu. Pa lielo rakstāmgaldu, kurš aizņēma daļu telpas, bija izsvaidītas mapes un papīri.

Džoabs Malberijs sēdēja pie galda un skatījās pāri mazām, apaļām brillītēm deguna galā. Kad ienāca viesi, viņš piecēlās kājās. Mājastēvs stāvēja tur savā nevaino­jamā melnajā uzvalkā un dzeltenajā vestē, un Tomass pamanīja, cik garš un tievs viņš ir. Kārtīgi apgrieztā sirmā bārda, kas nokarājās abpus viņa šaurajai sejai, nespēja noslēpt pievilcīgo smaidu. Sasveicinādamies vīrietis spēji iesmējās.

- Tad jūs esat tie trīs, kas sacēluši tādu jezgu! Ak vai! Puse debesu meklē jūs pa visu zemi, bet jūs mierīgi iegriežaties manā mājā, turklāt ar manu labo draugu… Viņš paskatījās uz Ābramu, gaidīdams, kādu vārdu tas nosauks.

- Ābrams atveda viņus pie jums, Malberija kungs, kā bija solījis, Ābrams ātri atteica.

- Sveiki un veseli, Ābram? Malberijs apvaicājās.

- Radās tikai viena maza problēma, bet meitēnam bija Abarisa kristāls, kas ātri vien to novērsa, atbil­dēja Ābrams.

- Un mūsu draugs ir ieradies no Āfrikas. No Āfrikas vienmēr var sagaidīt kādus jaunumus, un nu viņš ir šeit, Vitbijā. Malberija kungs sveicienam uzsmaidīja Rafam. Un ko tagad? Līdz kuģa atiešanai ir maz­liet jāpagaida. Jūs varat augšā atpūsties, un tad jau šonakt būsiet ceļā. Svēta krava, Ābrama kungs, svēta krava. Es ceru, Ābrama kungs, ka jūs paliksiet kopā ar viņiem, viņš sacīja siltā, pieklājīgā balsī.

- Līdz pusnaktij vēl tālu, domāju, ka viņiem vaja­dzētu atpūsties, noteica Ābrams un tad pievērsās tri­jotnei. Šeit jūs būsiet drošībā. No glašanu vai varigalu puses būtu muļķība nākt šurp. Džoabs ir cīnījies ar šiem radījumiem jau agrāk, un viņš ir ļoti drošsirdīgs vīrs.

-Jūs man glaimojat, Ābram. Esmu tāds pats kā mūsu jaunie draugi. Vai drīkstu paskatīties, kas tev tur ir, puis? Malberijs uzrunāja Rafu.

Jauneklis izskatījās pārsteigts. Viņš paskatījās uz Tomasu un tad uz Keitu, brīnīdamies, kā šis cilvēks zina par keruvimu. Tad negribīgi izvilka no jakas zelta statueti un turēja Malberijam priekšā. Tas skatījās uz keruvimu platām acīm.

- Cik skaista lietiņa! viņš noteica. Varu saprast, kāpēc viņi grib tev to atņemt.

- Ne jau skaistums šiem cilvēkiem vajadzīgs, bet keruvima spēks, atteica Rafa. Viņi domā, ka tas atnesīs naudu, bagātību un laimi. Bet tas var sniegt tikai to jūtu izpausmi, kas ir mūsu sirdīs. Ja cilvēks ir ļauns, viņš pļaus ļaunumu, ja viņš ir labs, tad atradīs labestību. Šo statueti kopš Mozus laikiem sargājuši dau­dzi cilvēki. Mēs domājām, ka esam pietiekami tālu no šīs pasaules, lai tā būtu drošībā, bet alkatība spēj atrast visas vērtīgās lietas. Rafa pavērās Malberijā. Par šo statueti daudzi ir miruši, to meklēt nākuši pat no zemes malas, taču beidzot mūs nodeva viens no savējiem.

Piepeši mājas durvis atvērās un gaitenī atskanēja soļi. Rafa ātri pārklāja keruvimu ar jaku. Istabā ienāca skrandains vīrs vidējos gados. Viņš bija neskuvies un netīrs. īsie, druknie pirksti ņurcīja sarullētu cepuri.

- Atvainojiet, Malberija kungs, es nāku runāt par zādzību. Esmu pārliecināts, ka apvainos mani, un tad manas vienīgās izredzes ir cilpa. Vīrs runāja, bet acis vēroja katru seju, kas atradās telpā.

Malberijs paskatījās uz Ābramu, it kā lūgdams aiz­vest ciemiņus projām. Šis bija negaidīts apmeklētājs un ne jau tāds, kuru Malberijs vēlētos pašreizējā sabied­rībā. Ābrams vedināja trijotni atstāt istabu.

- Nāciet, mani draugi, mēs jau esam atņēmuši Mal­berija kungam par daudz laika. Atspirdzināsimies un tad vēlāk parunāsimies, Ābrams sacīja, stāvēdams ar muguru pret svešo vīru, lai tas neredzētu draugus.

- Es tevi pazīstu, vīrietis teica, kad Tomass gāja garām. Tu esi tas grēkāzis Tomass Beriks no Beitaunas. Es tikko slimnīcā redzēju tavu māti. Viņa ir tādā stāvoklī… es teiktu, tuvu nāvei. Nabaga sieviete sauc tavu vārdu un grib, lai tu aizej pie viņas. Viņa raud kā bērns. Un tu uzturies te, džentlmeņu sabiedrībā, bez kādām raizēm. Kāds dēls gan tu esi!

Kādā sakarā viņš atrodas šeit, tā nav tava darī­šana. Tagad izklāsti Malberija kungam savu vajadzību un ej prom! Ābrama balss bija mainījusies.

Viņa dusmas bija gandrīz saredzamas, un viņš pa­stiepa roku, lai izgrūstu vīrieti ārā.

-Atstājiet to manā ziņā, Ābram! Es viņu uzklau­sīšu, sacīja Malberijs. Varbūt viņš bēg ne tikai no karātavām.

No augšstāva istabas pavērās skats uz piestātni. Tomasam galvā atbalsojās vīrieša vārdi. Viņam neizgāja no prāta māte. Zēns soļoja no loga līdz durvīm, grauz­dams nagus. Viņš atrodas tik tuvu mātei; desmit minūšu laikā viņš varētu nokļūt pie mātes, saņemt viņas roku, ieklausīties viņas balsī un būt klāt, kad viņš tai visvairāk ir vajadzīgs. Tomass jutās kā cietumnieks, kas nesaprot apcietinājuma iemeslu. Pusnaktī viņš aizbrauks no šīs zemes, ar pārmaiņu paisuma vilni aizskalojot prom veco dzīvi. Viss bija noticis tik strauji. Zēns juta, ka negribot ir iesaistījies savādā cīņā, kas trakoja viņam apkārt un uz visiem laikiem bija izmainījusi viņa dzīvi.

Dziestošajā vakara gaismā viņš skatījās uz Rafu un Keitu, kuri sēdēja gultā un klusu sarunājās, palaikam iesmiedamies. Tomass juta, ka svešā vīra pārmetošie vārdi viņu atsvešinājuši no citiem. Zēns nezināja, vai māte ir dzīva, un juta, kā sirdī uzplūst un visas domas pārņem mīlestība pret viņu.

Tomass dzirdēja, kā Keita vaicā Rafam, kāda ir Āfrika. Šķita, ka meitene pieņem pārmaiņas gluži viegli. Tomass sajuta dusmas, ka viņa ir gatava doties prom un ne reizi pat nepiemin tēvu. Viņš bija greizsirdīgs uz Rafu, kurš spēja sniegt dziedināšanu tik daudzām dzīvībām, bet nebija to piedāvājis viņa mātei.

Tomass paskatījās uz keruvimu, kas bija novietots uz svečtura pie durvīm. Aizvainojumā tas viņam izska­tījās kā vīzdegunīgs mazs elks, kas caur klusējošām lūpām plātās ar savu varu. Zēns paskatījās ārā pa logu lejā uz ielu. Zaglis vēl atradās tur, viņš skatījās uz augšu. Abu acis satikās. Vīrietis pamāja Tomasam, lai tas nāk viņam līdzi.

Kad Ābrams ienāca istabā ar svečturi un tējas pa­plāti, bija jau tumšs. Viņš silti uzsmaidīja Keitai un Rafam. Skatiens pārskrēja istabai. Tomass un keru­vims bija pazuduši.