Ēnu pavēlnieks

5 Zelta altaris

Tomass redzēja sapni. Apkārt valdīja piķa melna tumsa; viņš stāvēja aukstā akmens kambarī. Tumsa spiedās virsū un cieši ietina viņu kā līķautā. Tālākajā telpas stūrī iedegās svece, izplatot visapkārt gaismas drumslas. Tomass ieraudzīja, ka tā ir liela, velvēta akmens zāle, tik liela kā pati lielākā ēka, kādu viņš jebkad bija redzējis. Augstu virs galvas pacēlās griesti, kas balstījās uz septiņām akmens kolonnām ar augšgalā izgrebtiem auna ragiem. Vienā telpas malā Tomass ieraudzīja zeltītu altāri, uz kura stāvēja liels, dārgakmeņiem rotāts krusts. Tas bija izrotāts ar halcedonu, sardoniksu, topāzu un hrizolītu; dārgakmeņi pilnīgi noklāja virsmu. Zeltītais, ar septiņiem smal­kiem smaragdiem izrotātais altāris izskatījās tā, it kā karātos gaisā aiz krusta. Tomass virzījās uz altāra pusi. Lielais, zilais akmens krusta vidū kļuva melns; kad zēns pienāca tuvāk, visi dārgakmeņi pārvērtās par dzīvām, zilām cilvēku acīm, kuru skatiens sekoja katram viņa solim.

No sienas atkāpās septiņi lieli, spārnoti stāvi garās, baltās, plīvojošās drānās. Tuvojoties altārim, šie radī­jumi saritināja spārnus uz priekšu, apsedzot galvu. Tiem bija gari, zeltaini mati, un katra šķipsna spīdēja kā resna stieple. Āda tiem mirgoja sulīgā tumšbrūnā tonī. Viņi bija spēcīgi un pašapzinīgi, vismaz septiņas pēdas gari, ar platiem pleciem un tumšām, caururb­jošām acīm. Kopsolī virzīdamies uz priekšu, tie kaut ko skandēja spēcīgās balsīs, kas skanēja kā mūzika. Tā pulsēja un izplatījās tukšajā zālē, piepildot katru telpas collu ar dziļu miera izjūtu. Ikviens vārds satrici­nāja Tomasa dvēseli. Viņš savija pirkstus un saspieda kopā rokas, lai tās pārstātu trīcēt, tomēr skaidri visu dzirdēja.

Svēts. Svēts. Svēts. Mūsu Kungs.

Debess un zeme Tavas Godības pilna.

Vārdi atbalsojās zēna ķermenī. Tuvojoties altārim, savādie radījumi atkārtoja tos atkal un atkal no jauna. Vienam no tiem rokā bija liels zobens, otrs turēja vai­rogu, vēl kādam galvā bija bruņucepure. Tomass nevil­šus bija nonācis tiem tuvāk; šķita, it kā arī viņš būtu piederīgs pie šī rituāla. Zēns jutās tā, it kā visu mūžu būtu tiecies uz šo mirkli, kas vinu mainīs uz visiem laikiem. Viņš nezināja un arī neraizējās par to, vai radījumi viņu redz.

Tie bija pa pusei cilvēciskas būtnes un pa pusei kas cits. Ar katru soli, ko tie spēra, telpa nodrebēja. Baltie tērpi mirdzēja tādā spodrībā, kādu Tomass vēl nebija redzējis. Zēns nespēja noticēt, ka tas ir sapnis, jo viss šķita tik reāls, tik īsts. Iekšējā balss viņam sauca: Mos­ties, mosties!

Tomass nekad vēl nebija juties tik ļoti nomodā. Šajā gaišajā zālē starp spārnotajām būtnēm viņš šķita vai­rāk dzīvs nekā jebkad agrāk. Tomasam likās kāds uz viņu nolūkojas, šajā rituālā piedalās vēl kāds. Zēns pagriezās un ieraudzīja vīru, kas stāvēja viņam labajā pusē. Tas bija tērpies audekla tunikā, garās, platās biksēs un ļoti smalkās, bet dīvainās smailās kurpēs ar sudraba purngaliem. Šādus apavus Tomass nekad nebija redzējis. Vīrietis nebija ne balts, ne melns, bet it kā saulē iededzis. Viņa mati bija ļoti tumši, cirtaini un izskatījās kā savijušies vilkābeles zari. Vīrietis pasmai­dīja un sulīgā, siltā balsī uzrunāja Tomasu vārdā.

- Tomas, tas viss ir domāts tev. Viņš pamāja uz altāra pusi. Nebaidies, puisēn! Spēki, pret kuriem tev lemts cīnīties, nav radīti no miesas un asinīm. Tie ir tumsas pavēlnieki un ļaunuma gari.

Vīrs pasniedza Tomasam roku. Zēns ielūkojās viņam acīs un saprata, ka tās ir acis, ko redzējis pie krusta, zilas, siltas, visu redzošas, visu zinošas. Viņa priekšā Tomass jutās kā kails; šķita, ka šis vīrs zina par viņa dzīvi visu katru noslēpumu, katrus melus, katru nelāgu domu. Tomēr viņš veltīja zēnam smaidu un vieglu rokasspiedienu.

Vīrs vēlreiz uzrunāja Tomasu.

- Nebaidies! Lai ko tu būtu darījis, viss ir vēršams par labu, izdzēšams no tavas dzīves, aizmirstams. Tomass novērsās, nespēdams paskatīties vīrietim acīs. Viņam bija kauns. Zēns tikai tagad ievēroja, ka vīrs ir ģērbies netīrās skrandās, kas nokarājas no viņa auguma kā līķauts. Tomass nolieca galvu vēl zemāk un nespēja pacelt acis.

- Kas tu esi? Zēns tikko spēja izrunāt vārdus. Gai­dot atbildi, viņa skatiens bija cieši piesaistīts akmens grīdas rakstam.

- Es esmu tavs Kungs. Vai tad neesi par mani neko dzirdējis? Vai nepazīsti manu balsi?

- Mūsu kungs ir resns, alkatīgs un traks, Tomass atteica. Viņš nekad nesarunātos ar tādu zagli kā es. Tu nevari būt mans kungs. Zēns joprojām stāvēja, nodūris acis, jo nespēja pacelt skatienu uz svešo vīru.

- Es esmu Kungs, bet nevaldu pār pasauli. Tev tikai jātic man, Tomas, un es varēšu būt tavs Kungs. Viņš maigi pieskārās zēna pierei.

- Kā gan es varu tev neticēt, ja tu stāvi manā priekšā? Esmu tevi redzējis pats savām acīm. Es nekad nešaubī­šos par to, ko esmu redzējis.

- Vai tu tici tikai tam, ko spēj saskatīt? Dzīvē pastāv daudz kas vairāk par to, ko pavēsta acis. Es pazīstu tevi jau kopš brīža, kad tu tiki ieņemts mātes klēpī. Es noliku tev priekšā visas tavas dienas, vēl pirms bija sācies tavs laiks.

Vīrietis paskatījās uz Tomasu un pasmaidīja.

- Tev jātic arī tam, ko neredzi, bet ne visam ir jāseko. Ir viegli man ticēt, kad stāvu tavā priekšā. Bet kam tu ticēsi, kad atgriezīsies savā pasaulē? Kam ticēsi, kad mani neredzēsi? Kungs uzlika Tomasam roku uz pleca.

- Es ticēšu tev gan šeit, gan tajā pasaulē. Tomass pastiepa Kungam pretī roku. Viņš to satvēra.

- Tomas, ja tu man tici, vai sekosi man?

Tomass tik tikko spēja parunāt; viņš nekad vēl nebija stāvējis tik tuvu kam tādam. Zēns sajuta Kunga vārdos neizsakāmu majestātiskumu un varenību. Vīra seja izstaroja skaidru, baltu gaismu. Tā piepildīja telpu, un zēns iegrima šajā mirdzumā. Gaisma bija tik spoža, ka Tomass aizvēra acis un novērsās.

- Kungs! Tu būsi mans valdnieks. Es tev sekošu, Tomass, noliecis galvu, lēnām izrunāja vārdus.

- Vai tu tiešām saproti, ko runā, Tomas?

- Jā, saprotu, zēns pārliecinoši atbildēja.

- Tad pacel acis un skaties. Vīrs saņēma Tomasu aiz zoda un pacēla viņa galvu. Atver acis. Šī gaisma nekad nav padarījusi aklu nevienu, kas raugās uz to ticībā. Tā ir pasaules gaisma. Gaisma, kuru tumsa nekad neizpratīs.

Tomass atvēra acis. Telpa bija pilna ar spārnota­jiem radījumiem. Tie stāvēja Kunga priekšā, skandējot savas vārsmas arvien skaļāk.

- Svēts. Svēts. Svēts. Mūsu Kungs.

Debesu karalis esi.

Zeme Tavas Godības pilna.

Tomass neko nesaprata. Kas tie ir? viņš neticīgi vaicāja.

- Tie ir seruvimi, Mulkutas armija. Pienāc pie altāra. Ir jāizdara kaut kas svarīgs.

Vīrs aizveda Tomasu līdz altārim. Spēcīgajā, Kunga radītajā mirdzumā telpa atstaroja tīru gaismu. Tajā nebija nevienas ēnas, nevienas tumšas vietiņas, neviena noslēpuma. Seruvimi sastājās apkārt Tomasam un Kun­gam. Skandēšana kļuva arvien skaļāka un skaļāka. Pie altāra zēns nostājās priekšā krustam, un brīnumainās acis izgaismoja viņa dvēseli. Pie kājām stāvēja kāda sena grāmata ar zeltā kaltiem ornamentiem uz vāka;

tās lappuses bija izgatavotas no bieza pergamenta. Grā­mata atvērās pati, un Tomass redzēja, ka lappuses ir pilnas ar cilvēku vārdiem. Tās cita pēc citas pāršķīrās, un beidzamajā parādījās viņa paša vārds, neredzamas rokas uzrakstīts bez tintes un spalvas.

- Tā ir Dzīves grāmata. Nevienam, kura vārds te lasāms, nav jābaidās no nāves.

Runādams Kungs smaidīja. Tomas, šodien es tev dāvināšu divas veltes. Vienmēr nēsā tās sev līdzi. Tev priekšā stāv laiki, kad tās noderēs.

Tad viens no seruvimiem pienāca pie Kunga un pasniedza viņam platu ādas jostu ar zeltītu sprādzi. Kun^s aplika to Tomasam ap vidu.

- Šī ir patiesības josta. Tavs ienaidnieks melos un krāpsies. Viņš ir visu melu tēvs. Ņem to vērā. Viņš ir kā rijīgs lauva, kas centīsies iznīcināt tavu dvēseli. Turies pie manas patiesības, un tu nekad necietīsi neveiksmi.

Kungs paskatījās uz pašu garāko un spēcīgāko seruvimu un pamāja uz Tomasa pusi. Šim radījumam bija visskaistākā seja, kādu Tomass jebkad atcerējās redzē­jis. Tā nebija ne vīrieša, ne sievietes seja, nedz jauna, nedz veca. Tās vaibsti bija gandrīz caurspīdīgi, tomēr vienlaikus spēkpilni.

Tomass ievēroja, ka seruvima baltais tērps ir austs no diegiem ar zeltītu un sudrabotu mirdzumu. Tas bija apsiets ar platu jostu, kas izgatavota no dzīva koka. Svaigi pumpuri un zaļas atvases mijās ar tumšiem pīlā­dža zariņiem. Tie izauga laukā no pamatīgās sprādzes un zobena maksts, kas bija piesprādzēta pie jostas, un stiepās apkārt viduklim. Seruvima spārni blāzmojot spoži mirdzēja. Tie nebija ne putna, ne rāpuļa spārni, tomēr pat tik dīvainām būtnēm tie izskatījās savādi. Šķita, ka spārni pulsē, it kā tie ar katru šī radījuma elpas vilcienu ritmiski nedaudz sarautos un izplestos. Seruvims izvilka no maksts zeltīto zobenu, pacēla tā asmeni virs galvas, tad lēnām nolaida un pasniedza Tomasam. Kungs ielūkojās zēnam acīs.

Azrubels tev dāvina šo zobenu. Pirms ņem to rokā, padomā par kauju, kas tev jāizcīna. Netver zobenu, pirms neesi gatavs cīņai. Šodien tu esi sasniedzis piln­gadību, kļuvis par vīru. Atceries, Tomas: ticēt man ir grūtāk, kad mani neredz, un sekot man -, kad esi viens. Paturi atmiņā šo nakti. Tev tikai jāuzrunā mani, un es atbildēšu. Es vienmēr būšu kopā ar tevi līdz pat laika beigām.

Tomass nešaubīdamies pastiepa roku un, paņēmis no Azrubela zobenu, cieši satvēra tā rokturi. Pēkšņi telpa iegrima tumsā. Tomass sajuta, ka strauji kļūst vēsāks, jo apkārt pūta auksts vējš. Viņš neko vairs neredzēja, kaut acis izmisīgi meklēja kaut sīkāko gaismas stariņu. Zēns stāvēja pilnīgā tumsā… pilnīgā klusumā.

Tad viņš sadzirdēja čukstus. Sākumā izklausījās, it kā telpas tālākajā stūrī grabinātos žurkas. Pēc tam Tomass saklausīja jaunas balsis, smiešanos un ķircināšanos. Viņš sadzirdēja bērna šņukstēšanu, kas melnajā tumsā izplūda nebeidzamās raudās.

Tomass ļoti lēni sāka virzīties uz priekšu. Basās kājas sajuta akmens grīdas mitrumu. Visapkārt ska­nēja steidzīgi soļi un skrabināšanās pa grīdu pazīs­tamā skaņa, kāda rodas, žurku garajām astēm švīkstot pa putekļiem. Visapkārt manīja žurkas.

Uzmanīgi sperdams soļus, Tomass juta zem kājām siltu, valgu vilnu. Tā veidoja dzīvu grīdu, pa kuru zēns pūlējās tikt uz priekšu. Pie katra soļa žurkas strauji pajuka, lēkdamas pāri viņa basajām kājām, ķerdamās pie potītēm un kozdamas. Tas bija ļaunākais murgs, kādu Tomass varēja iedomāties. Čuksti visapkārt kļuva skaļāki. Taču viņš nevienu neredzēja, tikai dzirdēja zemas balsis, kas šņukstēdamas nemitīgi sauca pēc palīdzības. Tumsā kāda roka aizskāra Tomasa seju, cita saķēra viņu aiz kājas, vēl citas raustīja aiz matiem. Vēderā sagriezās saltas bailes. No šīm bailēm mute izkalta un lūpas sāka drebēt. Bailes lika zēnam sarau­ties čokurā un atņēma locekļiem spēku.

Tomass izdzirda uzšvirkstam posu, un tālumā parā­dījās sveces gaisma. Viņš izrāvās un lēnām soļoja uz priekšu, turēdams sev priekšā zobenu. Tam nebija svara, un pat šajā melnajā tumsā tas ēteriski mirdzēja kā zeltīta rītausma vistumšākajā naktī. Zēns ierau­dzīja, ka sveci tur rokā kāds sakņupis radījums.

- Kas tu esi? Tomass uzsauca, bet atbildes nebija. Kas tu esi? Dusmās viņš iebelza ar zobenu pa akmens grīdu. Kambaris sāka drebēt kā zemestrīcē, un Tomass nenoturējās kājās.

Akmens grīda pavērās, un plaisā parādījās baznī­cas kanceles tumšais koks. Tā pacēlās cauri akmeņiem Tomasam tieši virs galvas. No vienīgās pamatīgās sveces, kura atradās uz kanceles, lēnām pilēja vasks un tecēja uz akmens grīdas sešas pēdas zemāk. Kancelē stāvēja Demjurels. Viņš paskatījās uz Tomasu un sāka runāt:

- Es iekarošu debesis un būšu varenāks par Dievu. Es spriedīšu zemei pastaro tiesu. Būšu augstāk par vis­augstākajiem mākoņiem. Es būšu visaugstākais. Mani dievinās visa pasaule. Demjurels sāka smieties un smējās, smējās…

Tomass paskatījās uz kanceles pamatni. Keita un Rafa bija piesieti pie tās ar resnām virvēm, kas atgādi­nāja slaidu čūsku rituli. Katra glumā virve kustējās un vijās ap viņu kājām un rokām, saistot gūstekņus arvien ciešāk pie kanceles. Tomass pagājās uz priekšu un cirta ar zobenu pa kanceli. Tā saplīsa druskās kā melns stikls, un pa visu telpas grīdu izšķīda asi kristāla gabali.

Demjurels nokrita zemē, un viņu nekavējoties ielenca vairākas melnas lapsas, kas izlēca no tumsas un metās sargāt savu saimnieku.

- Nāc šurp, puika! Gribi cīnīties? Pasper kaut soli uz manu pusi, ja uzdrošinies! Demjurels ķircināja Toma­su, un lapsas slienājoties un rejot pievienojās viņam.

Tomass paspēra soli uz priekšu un pacēla zobenu, tēmēdams Demjurelam galvā. Piepeši akmens sāka sairt smiltīs. Zēnam zem kājām pavērās plaisa, un viņš krita.

- Tomas! Keita pamodusies ieraudzīja, ka no tumšā meža iznāk un pār viņiem noliecas varigals. Tas pacēla roku, lai cirstu Tomasam ar savu zobenu. Nē! Keita iekliedzās, pamanījusi varigala sarkanās acis, kas spoži kvēloja rītausmas blāvajā gaismā.

Kliedziens izrāva Tomasu no sapņa atpakaļ īstenībā. Neko nedomājot, viņš sita pretī, un zobeni sacirtās tikai dažas collas[4] virs viņa galvas.

- Bēdz, Keita! Uz dzirnavām! Keita pielēca kājās un traucās pa taku lejup no kalna. Varigals cirta Tomasam vēlreiz, bet zēns atlēca malā un zobens ietriecās koka stumbrā. Vareno ozolu pārklāja sarma, katrs zars vienā mirklī apvilkās ar koši baltu ledu. Varigals pūlē­jās izvilkt zobenu, un Tomass, izmantodams iespēju, iecirta viņam kājā un metās bēgt pakaļ Keitai.

Viņš skrēja, cik ātri vien spēja, un pēc pusjūdzes ieraudzīja meiteni uz takas, kura veda uz Bubuļu dzir­navām. Tikko plaukstošajā rītausmā pasaule izskatījās pelēka. Šis bija laiks bez ēnām bezkrāsaina pustumsa. Tomass pavērās apkārt. Neviens viņam nesekoja. Zēns dusmojās uz sevi par to, ka bija aizmidzis un tāpēc viņus vēlreiz pārsteidzis baisais radījums, un par to, ka viņu atkal izglābusi Keita.

- Ei, Keita! Tomass viņai uzsauca. Pagaidi mani, es nevaru tik ātri paskriet, viņš izdvesa, cenzdamies panākt, lai meitene apstājas.

- Tu skrietu ātrāk, ja zinātu, ka tev seko pats nela­bais, Keita atcirta un turpināja skriet pa taku, kas veda uz dzirnavām.

- Tas arī ir nelabais, Keita. Bet viņš mūs nenoķers. Tomass satvēra draudzeni aiz pleca. Apstājies! Mums ir jāaprunājas.

- Katru reizi, kad es ar tevi runāju, kāds mēģina mani nogalināt.

- Paklausies! Tomass aizlika roku priekšā viņas mutei, lai meitene apklustu. Tālumā varēja saklausīt, kā pa taku no liedaga uz purvāju ved zirgus. Bērni dzir­dēja uz akmeņiem klaudzam to pakavus.

- Kontrabandisti. Paslēpsimies mežā, lai viņi mūs neierauga! Tomass nogrūda Keitu no takas, un viņi ieskrēja papardēs. Abi lavījās pa pamežu, līdz pazuda skatienam. Zirgi cits pēc cita pasoļoja garām, un katru no tiem aiz pavadas veda kāds vīrs. Gājiena priekšgalā jāja vīrietis lielā, melnā zirgā. Tomass paglūnēja caur papardēm un pačukstēja Keitai: Tas ir Džeikobs Kreins. Viņš ir atgriezies no Holandes.

- Slepkava Kreins? Drīzāk paglābies no karāta­vām. Keitai nebija laika domāt par kontrabandistiem. Viņa zināja, ka tiem nevar uzticēties un ka tie miesīgu māti pārdos par kvartu džina.

Džeikobs Kreins bija kārtīgs vīrs, kurš vienmēr smalki ģērbās. Viņš valkāja mīkstas, melnas ādas zāba­kus, visbaltākos kreklus, moderna piegriezuma žake­tes un vislabākos ūdensnecaurlaidīga auduma mēteļus, kādi par naudu bija dabūjami. Kreinam bija divas kra­menīcas: viena no tām pielādēta ar parastiem šāviņiem, otra ar vienu vienīgu svina lodi.

Kreins pagrieza galvu, jo viņam šķita, ka ir sadzir­dējis balsis. Viņš pavilka pavadu, lai apturētu zirgu, un vērīgi raudzījās miglā, kas cēlās no pameža. Vīrs, kurš veda pirmo zirgu, saprata, ko viņš pēta.

- Pūķa elpa, Kreina kungs, lūk, kas tas ir. Tā nāk no zemes katru rītu un paceļas līdz ar ausmu. Tas ir Zemes pūķis. Runādams vīrs māja Kreinam ar galvu, lai tas piekristu.

- Pūķa elpa? Ir taču 18. gadsimts! Visi pūķi sen pazuduši, un šajā mežā palikuši vien tie gari, kurus mēs stiepjam līdzi šajās mucās. Nekavēsimies līdz iebraucamajai vietai palikušas vēl divdesmit jūdzes un brendijs kļūst silts.

Kreins apstājās un vēlreiz palūkojās uz vietu, kur bija paslēpušies bērni. Paparžu galotnes lēnām locījās šurpu turpu.

- Egera kungs, šķiet, ka mūs kāds novēro. Kreins izvilka no maksts pistoli un notēmēja uz papardēm.

- Nāc ārā, vai arī es tevi izkvēpināšu no tavas slēptuves!

Tomass un Keita saskatījās. Zēns deva zīmi nekus­tēties.

- Tu esi drosmīgāks par mani. Dodu tev pēdējo iespēju, pirms šaušu. Kreins pagriezās pret Egeru.

- Ja tas ir kapteinis Ferels, mēs pakārsim viņu kokā, bet, ja pūķis, jūs to varēsiet notiesāt brokastīs.

Šajā mirklī kaut kas pustumsā ielēca papardēs. Kreins izšāva, un šāviens atbalsojās uz jūras pusi. Vecs brie­dis, brēkdams un svaidīdams pakaļkājas, metās cauri papardēm uz mazo meža ieleju un paslēpās starp kokiem.

- Te nu bija jūsu pūķis, Egera kungs, lai jums skro­tis dibenā! Kreins nosmējās un palaida zirgu soļos.

Egers arī pasmaidīja un paskatījās uz vietu, kur bija paslēpušies Tomass un Keita, un čukstus piebilda: Un nebija arī jūsu muitas ierēdnis. Gudrāks cilvēks nebūtu palaidis tādu medījumu. Tad viņš paplikšķināja zir­gam pa krūtīm un tas atkal atsāka gaitu.

Tomass un Keita no savas slēptuves dzirdēja, kā pakavu klaudzoņa attālinās. Otrpus upītei atradās Bubuļu dzirnavas. No skursteņa nāca svaigie jauniedegtas uguns dūmi. Bērni pagaidīja papardēs, līdz pakavu skaņas izgaisa tālumā. Tad Keita ierunājās pirmā:

- Viņš būtu mūs nošāvis. Meitene uzmeta Toma­sam bargu skatienu un ieknieba viņam kājā.

- Viņš būtu aizšāvis garām. Tomass centās neņemt vērā viņas satraukumu.

- Tas bija Džeikobs Kreins; viņš ir slepkava un kontrabandists un nevēlas, lai kāds zinātu, ar ko viņš nodarbojas. Keita dusmojās. Viņa vēlreiz ieknieba Tomasam, lai panāktu kaut kādu reakciju.

- Viņš nav kontrabandists, bet gan brīvtirgotājs, un tas nav nekas slikts. Tomass apklusa un nopētīja paparžu audzi un krastu pie Bubuļu dzirnavām. Lai nu kā, mums vairs nav par viņu jāuztraucas. Tad zēns apklusis sāka ošņāt gaisu.

- Kas noticis ar Rafu? Varbūt viņu ir notvēris Dem­jurels? Keita ieknieba Tomasam vēlreiz, vēl stiprāk nekā iepriekš.

- Izbeidz! Tomass atgrūda viņas roku un vēlreiz paostīja gaisu.

- Tu nemaz neklausies, bet domā par kaut ko citu. Keita iebakstīja ar pirkstu zēnam krūtīs. Kāpēc, Tomas?

- Es klausos, bet ne to, ko tu saki. Vai tu neko ne­dzirdi?

Keita saspicēja ausis. Lēnām no kokiem pacēlās pir­mās rīta skaņas. Pa lielu osi klaudzināja dzenis, no ozola zara atskanēja skaļa strazda dziesma. Tomass paskatījās uz draudzeni un pasmaidīja.

- Ir rīts. Mēs esam pārlaiduši šo nakti un palikuši dzīvi. Viņš sāka smieties, bet tad pēkšņi pārtrauca, jo ieraudzīja sev pie kājām zobenu. Keita pamanīja viņa skatienu. Asmens bija notraipīts ar purpursarkanajām varigala asinīm. Pirmajā rīta gaismā, kas sniedza dro­šību, tas joprojām iedvesa viņiem bailes.

Keita palūkojās uz Tomasu un saķēra viņu aiz rokas.

- Vai tu domā, ka viņi var atgriezties, lai mūs samek­lētu? Meitenes sejā vīdēja satraukums.

- Domāju, ka var, bet ne dienasgaismā.