Ēnu pavēlnieks

16 Baltās noras ragana

Kreins sēdēja zirgā un nolūkojās, kā Bīdls atstāj torni un pa grantēto celiņu dodas uz mācītājmui­žas sētas durvīm. No savas slēptuves mežā viņš varēja labi pārredzēt ceļu uz Vitbiju, savu kuģi un alauna raktuves trīssimt pēdu zemāk.

Pēdējās lietus lāses sitās pret sausajām lapām, kas karājās zaros kā mirušu cilvēku rokas. Kreins ciešāk savilka mēteļa apkakli, izņēma savu ūdensnecaurlai­dīgo cepuri un uzvilka to pāri acīm tā, ka zem tās malas tik tikko varēja kaut ko redzēt. Sedlu somā atradās tālskatis un zaļā samta maisiņā ietītas trīssimt mār­ciņas, ko viņš bija saņēmis no Bīdla. Cauri audumam izspiedās lielās gineju monētas. Kreins paturēja mai­siņu rokās, sajuzdams tā svaru, un pažvadzināja monē­tas. "Nauda par neko," viņš nodomāja.

Acis joprojām bija pievērstas telpai torņaugšā. Pirma­jos rīta gaismas staros Kreins ieraudzīja šauru akmens sienu, kas savienoja torni ar mācītājmuižu un kalpoja kā balsts. Apaļais torņa jumts bija izgatavots no bieza vara, kas laikapstākļu, vēja un jūras šļakatu iespaidā gadu gaitā bija kļuvis zaļš. Balsta baļķu muguras bija apvilktas ar metālu un izskatījās pēc kompasa adatām. No jūrā pavadītajiem gadiem Kreins zināja, ka tie rāda uz visām četrām debespusēm: ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem. Jumta galā atradās gara metāla kārts, un no tās kā bieza, ar zīmuli uzvilkta līnija stiepās dzelzs sloksne, kas pazuda zem īvēm.

Debesis pār jūru kļuva gaišākas un zeltītākas virs apvāršņa izlauzās dienasgaisma un izgaismoja tumšos vētras mākoņus, kas pletās pāri viļņiem, drīz vien atdo­dot vietu saulei. Saules stari lēkāja no viena mākoņa uz nākamo un ņirbēja pa bangojošās jūras virsmu. Savā­dais mirdzums ziemeļu pusē bija kļuvis spožāks. Likās, it kā debesis būtu pārrautas divās daļās. No apvāršņa līdz pat debesjumam pacēlās dzintaraini zaļa un sar­kana blāzma kā degoša mākoņa stabs.

Kreins pārlūkoja apvārsni no ziemeļiem līdz dienvi­diem, acīm sekojot līnijai, kur jūra satiekas ar debesīm. Viņš meklēja iemeslu, kāpēc izveidojies tāds mākonis. Tomēr tur nebija nekā, izņemot šo dīvaino spīdumu. Savā dzīvē Kreins bija piedzīvojis daudz neizprotamu lietu, bet degošu mākoni viņš nebija redzējis nekad. Viņš zināja, ka tas nav gluži dabisks veidojums, ka aiz tā stāv kāds spēks, kas drīz liks sevi manīt.

Nolūkodamies uz mežu, Džeikobs Kreins nespēja tikt vaļā no domām par iepriekšējo nakti. Viņu mocīja atmiņas par Azimuta vīziju. Austot rīta gaismai, viņam vēl joprojām acu priekšā stāvēja mirušās meitenītes seja, tās lūdzošās acis un kvēlā vēlēšanās palikt pasaulē, kura nu viņai ir zudusi. Šī viena gara parādīšanās bija izvilkusi Kreinu no neticības pasaules. Tā bija iedēs­tījusi sēklu, kas vairāku stundu laikā bija sākusi augt apkārt viņa dvēselei kā žņaudzoša efeja.

Kreins saprata, ka viņa naidā pret Demjurelu slēp­jas arī zināma interese un apbrīna. Demjurela alkatībā, noslēpumainībā un varaskārē bija kaut kas tāds, kas ielauzās Kreina vienmēr tik nocietinātajā sirdī, liekot viņam izjust nelielu skaudību. Džeikobam Kreinam šīs jūtas nepatika; tās nozīmēja, ka viņš nevalda pār sevi. Un pastāvēja tikai viens veids, kā tikt ar šo problēmu galā, atbrīvoties no tās ar jebkuriem līdzekļiem.

Pasaulē bija kāda lieta, ko Kreins vēlējās visvairāk, un tā bija nauda. Kopš pusaudža gadiem viņš bija redzē­jis bagāto svētlaimi, apskaudis šos cilvēkus par visu, ko tie var nopirkt. Viņš bija vērojis, kā vīri cīnās un mirst, un nodod pat savus tuvākos par naudu. Un tas viss tās žvadzoņas dēļ, kas bija viņa samta maisiņā.

Demjurelam kaut kā bija izdevies sagrābt to visu sev. Kreins labprāt būtu pārgriezis mācītājam rīkli un noza­dzis to, kas tam pieder. Viņam no prāta neizgāja Dem­jurela piedāvājums. Ja nu tā ir taisnība? Ja nu šis vīrs var sniegt viņam visu, ko tas meklē? Tad vairs nebūtu jājūt mutē jūras garša un naktīs jāvalstās kojā, gaidot, kad okeāns izmetīs uz grīdas. Tas viss varētu mainī­ties, bet par kādu cenu? Kreins mocījās, pārdomājot, vai sadarboties ar Demjurelu un piekrist darīt, ko tas vēlas, vai ne. Viņā cīnījās alkatība ar priekšstatiem par to, kas ir pareizi un kas ne. Kreins vienmēr bija pastā­vējis pats par sevi, nekad nebija pakļāvies kāda pavē­lēm, vadījies tikai pēc sava rakstura un nekad nebija baidījies izmantot deviņu collu garo auksto tēraudu, lai uzvarētu strīdā. Ja viņš kļūs par Demjurela sabiedroto, tad to visu nāksies nolikt malā un būs jādara kas tāds, ko viņš nespēj, jāuzticas.

Šādas domas malās Kreinam pa galvu atkal un atkal. Viņš apcerēja katru punktu un katru jautājumu, kas nedeva mieru, un centās saglabāt skaidru galvu, bet atmiņas par iepriekšējo nakti un Azimuta bērna acis nāca virsū kā vētra jūrā. Domās viņš dzirdēja balsi, kas viņu lūdzās, sauca no kapa.

No savas slēptuves vīrietis redzēja kārtīgo dārzu mācītājmuižas priekšā, kur puķu dobju rindas ietvēra mazi, četrstūraini dzīvžogi. Iekšpus tālākās dzīvžoga malas viņš pamanīja trīs svaigi izraktas seklas bedres. Kreins atkal uzmeta skatienu tornim, tad kuģim. Beidzot viņš deva signālsvilpienu. Dziļi mežā atskanēja atbilde, ko atnesa vējš. No pameža parādījās daži viņa vīri, ar viņiem kopā bija Martins, kas pavērās Kreinā un ieraudzīja, ka cauri viņa jakai sūcas asinis.

- Kas noticis, kaptein? Vai jūs ķēra kāda no tām bultām?

- Tiesa, Martin. Bulta trāpīja man no mugurpuses un degdama izgāja cauri rokai. Vai esam kādu zaudējuši?

- Nav atgriezušies Kirkbijs un Rendels. Šķiet, viņi palika aizmugurē, lai apturētu katru, kas jums sekotu. Kopš tā laika viņi nav redzēti. Martins pamāja uz kalnu pļavu tālāk mežā.

- Cik vīru vajadzētu, lai ieņemtu to māju ar visām bagātībām un dabūtu to visu uz kuģa? Kreins jau­tāja.

- Nedomāju, kaptein, ka puiši no laba prāta to darīs. Pēc tā, ko viņi redzēja iepriekšējā naktī, visi runā par burvestībām un apgalvo, ka Vecā Mega ir pārvērtusies par zaķi, kurš dzenas jums pakaļ.

Martins palūkojās uz vīriem, kuri bailīgi klusēja.

- Cik reižu neesmu sacījis, ka jums nav jābaidās no Vecās Megas un pasakām par viņas pārvērtībām! Kurš gan baidās no zaķa? Kreins zobojās.

- Kaptein, te pagājušajā naktī notika kaut kas nepa­rasts, mēs visi to redzējām. Martins pavērās tieši Kreinā. Degošais Ugunsvīrs un viss pārējais. Tās nebija mūsu iedomas vai māņi, kaptein.

- Martin, ja tu tā turpināsi, tad mani pārliecināsi. Kreins centās apslēpt patiesās jūtas. Tagad ir rīts. Nakts parādībām te nav vietas. Esmu dabūjis labu nau­diņu, un kuģis ir gatavs ceļam uz Holandi. Pārliecinies, vai puišiem ir kas ēdams! Mums nāksies atstāt Kirkbiju un Rendelu pļavā. Viņi zināja, ar ko riskē, kad devās mums līdzi, kad nonāksim Holandē, izmetīsim par viņiem kādu kausu.

- Vēl kas, Martins piebilda. Ir trīs jauni vīri, kas grib braukt mums līdzi. Viņi apgalvo, ka esot alauna racēji. Mēs atradām viņus slēpjamies no vētras. Šie vīri saka, ka tas svešinieks atbrīvojis viņus no kalpī­bas Demjurelam. Viņi vienā laidā stāsta par tā puiša spējām. Viņi ar to visu ir tik lielā mērā pārņemti, ka plāno uzbrukt tornim un atbrīvot puisi. Ko ar viņiem darīsim?

Martins to jautāja, gandrīz smiedamies. Aiz viņa satraukti mīņājās Skerijs, Konsits un Blaits.

Kreins neatbildēja. Viņš bija klausījies pavirši, jo viņa redzeslokā bija nonākusi virkne jātnieku, kas rikšoja lejā pa šauro ceļu uz mācītājmuižu. Saule mirguļoja uz spožajām pogām un plecu bruņām, vīru tumšsarkanie mundieri un baltās bikses laistījās rīta saulē. Skanēja zobenu šķindēšana un sprādžu klabēšana vienlaikus ar divdesmit lielisku sirmju pakavu klaboņu. Divus zirga garumus priekšā pārējiem rikšoja milzīga melna ķēve. Tās jātniekam bija tāds pats formas tērps kā pārējiem, bet uz viena pleca bija uzmests īss apmetnis un uz muguras karājās gara muskete. Uz pakauša viņam bija uzslieta cepure ar melnu spalvu, kas plīvoja vējā.

- Kas tas ir? Martins vaicāja klusinātā balsī.

- Tas ir nepabeigts darbiņš, lūk, kas tas ir. Kreins sajuta ievainojumu vaigā.

- Kāpēc gan kapteinim Ferelam vajadzētu ieturēt brokastis kopā ar Demjurelu?

- Turklāt laikā, kad man tur, zem zemes, ir pilns tunelis ar kontrabandas precēm, Kreins atsaucās. Divdesmit vīru ar zirgiem visā savā krāšņumā, un visiem pēkšņi radusies interese par mūsu kuģi, kas atrodas divsimt jardu no Beitaunas… Kādas Ferelam darīšanas ar Demjurelu?

- Varbūt viņš vēlas saņemt visu grēku piedošanu, noteica Martins, tuvodamies mežmalai. Aizgāja ap­meklēt vikāru, lai pajautātu viņam, vai Dievs tam ir piedevis, ka Noslēpumu mežā iecirtis jums sejā.

- Lai piedotu, Ferelam ir vajadzīgs kas vairāk par Dievu. Kamēr vien es nēsāju šo zīmi, nekad neaizmir­sīšu, ko viņš man ir parādā. Viens veiksmīgs cirtiens, un viņš jau plātās pa visu pasauli, ka uzveicis mani zobenu cīņā. Man vajadzēja viņu toreiz tur nogalināt, un viss. Viens miris dragūns pasaulē vairāk vai mazāk kāda tur starpība! Tā runādams, Kreins paturēja acīs mācī­tājmuižu. Nedomāju, ka mums ir pietiekami daudz vīru, lai tiktu ar viņiem galā. Un man nepatīk cīnīties dienasgaismā. Nav nekādas patikas redzēt, kā izskatās viņu ģīmji, kad pār tiem pārbrauc mans zobens. Labāk naktī, tad ir arī attiecīga noskaņa, iesmējās Kreins.

Kapteinis Ferels iejāja mācītājmuižas pagalmā un piesēja zirgu pie slitas torņa malā. Kreins vēroja, kā Bīdls steidzas tam pretī un aicina iekšā. Arī pārējie vīri nokāpa no zirgiem, sapina tiem kājas un iegāja garajā šķūnī. Tajā mirklī domas par palīdzību Demjurelam izgaisa kā rīta migla.

- Martin, atstāj mani ar diviem vīriem! Gribu, lai tu dodies jūrā. Brauc pāri līcim un, kad nonāksi nepiecie­šamajā attālumā, bliez no lielgabala tieši virsū mācītāj­muižai. Kad būsi to izdarījis, pagriezies uz ziemeļiem un izmet enkuru aiz zemesraga. Tur viņš tevi neredzēs. Gaidi trīs stundas un, ja es neparādos, brauc uz Vitbiju.

- Ko jūs darīsiet, kaptein? Martins vaicāja.

- Nezinu. Varu apsolīt tikai vienu līdz pusnaktij Ferels un Demjurels gulēs kopā vienā no svaigi izrak­tajiem kapiem. Viņš pamāja uz mācītājmuižas pusi. Vai nu viņš ir burvis, vai ne, bet viņš pārāk daudz zina, un šoreiz tam nepietiks ar maģiju vien, lai paliktu dzīvs.

Kreins pamāja Skerijam, kurš vēl aizvien stāvēja dažas pēdas aiz Martina meža tumsā.

- Nāc šurp! Pastāsti man, kas tajā Āfrikas puisī ir tik īpašs!

Skerijs paskatījās uz Konsitu, tad uz Blaitu. Bet neviens neko neteica. Skerijs neuzdrošinājās pacelt acis uz Kreinu viņš zināja tā reputāciju un raksturu, tāpēc stomīgi atbildēja:

- Viņš ir citāds. Tas puisis spēj izdarīt un pateikt tādas lietas, kas liek cilvēkiem mainīties. Viņš ir dziednieks; ar viņu runājot, pārņem sajūta, it kā viņš zinātu, kas notiek tavā galvā.

- Tad viņš ir kāds burvis vai pestelis? Kreins jau­tāja.

- Nē, kaptein, viņš nav burvis. Tas jauneklis apgalvo, ka tie visi ir slikti, viņam nepatīk kārtis un zīlēšanas seansi. Skerijs urbināja ar zābaka purngalu zemi. Viņš izdziedināja kurlmēmo zēnu raktuvēs un izda­būja no Blaita kaut kādu nelāgu garu.

Skerijs paskatījās uz Blaitu.

- Tas ir tiesa, piebilda Blaits. Ļaunais gars bija pārņēmis manu prātu un gribēja, lai es to puisi noga­linu. Puisis pienāca un ar vārdiem lika tam pazust, un es kļuvu brīvs.

- Vai visa pasaule ir kļuvusi traka? Kreins sacīja Martinam. Līdz iepriekšējai naktij es domāju, ka spoki ir pasakas, ko mēs cilvēkiem stāstām, lai tie turētos pa gabalu no vietas, kur slēpjam kontrabandu. Tagad visur, kur es pagriežos, ir vieni vienīgi gari, spoki un elles izdzimumi. Varbūt tu man vēl stāstīsi, ka jūs visi esat vērsušies pie Dieva, lai tas jūs pasargā?

- Nu, kaptein, daži no mums gribētu Vitbijā noklau­sīties sprediķi. Mēs dzirdējām, ka drīz atgriežoties Veslija kungs.

- Veslijs?! Kreins pacēla balsi. Tas cilvēks patai­sīs jūs par sievišķiem, kam vairs neinteresē dzērieni un kontrabanda. Tad, kad viņš pagājušajā reizē ieradās

Beitaunā, es zaudēju pusi savas komandas. Vai tu neesi padumjāks, Martin? Domāju, tu būsi pēdējais, kurš uzņems sevī reliģijas devu. Es dodos uz Briesmoņu klinti; no turienes iztīrīšu tuneli un samaksāšu Dem­jurelam par vizīti. Apsolīju vecajam Rūbenam, ka atve­dīšu bērnus atpakaļ. Un vienreiz dzīvē turēšu vārdu. Ņemšu līdzi Skeriju un Blaitu; viņi pazīst raktuves un to puisi. Varbūt viņš izmainīs arī mani, Kreins kā pa jokam noteica.

Martins pasauca vīrus un pazuda meža tumsas aiz­segā. Džeikobs Kreins turpināja novērot mācītājmuižu, bet Skerijs un Blaits sēdēja uz nokrituša koka stumbra un gaidīja, kad viņiem teiks, ko darīt. Ilgi gaidīt nenācās.

Kreins izņēma no sedlu somas tālskati un paskatī­jās uz mācītājmuižu. Varēja saredzēt telpu, ko Demju­rels izmantoja par kabinetu. Erkerā pie maza galdiņa sēdēja pats vikārs un ar muguru pret logu kapteinis Ferels. Iepūderētās parūkas cirtas krita pāri vienam viņa plecam. Demjurels runāja gari, plaši un satraukti žestikulēdams.

- Vai jūs labi pazīstat raktuves? Kreins uzrunāja Skeriju un Blaitu, nepagriezies pret viņiem, bet turpi­nādams raudzīties tālskatī.

- Pietiekami labi. Mēs esam tur bijuši… jau agrāk, Blaits atbildēja.

- Vai jūs tās pazīstat pietiekami labi, lai dabūtu man pulvera mucu? Kreins jautāja.

- To var izdarīt vienā rāvienā, atteica Skerijs. Domāju, ka noliktavā dažām jābūt.

- Man būs vajadzīga viena muca pulvera, dažas degļa auklas un kaut kas ēdams. Uzmanieties, lai jūs nenoķer! Es jūs gaidīšu uz Briesmoņu klints pēc divām stundām. Tagad ejiet!

No savas izdevīgās pozīcijas zirga mugurā Kreins turpināja vērot mācītājmuižu un Demjurela sarunu ar Ferelu. Bija acīm redzams, ka šī nav klusa apspriede. Rokas vicinājās pa gaisu, dūres belza pa galdu; tad Demjurels piecēlās, atstūma krēslu, pieliecās pie Ferela un sagrāba viņu aiz mundiera. Ferels atgrūda vikāru un apsēdās atpakaļ krēslā, grozīdams galvu. Viņi strī­dējās, bet, par ko, Kreinam nebija ne jausmas. Kreins izberzēja acis viņš bija noguris, bet sāpes no ievaino­juma plecā uzturēja viņu nomodā, tāpat arī vieglā zirga kustēšanās zem vina.

Nepatīkama sajūta pakrūtē liecināja, ka viņš mežā nav viens. Zirgs, kurš mierīgi bija grauzis zāles čemu­rus, apstājās, atmeta galvu un atlieca ausis. Tā nāsis drebēja. Kreins palūkojās apkārt. Mežs bija pilns ar ierastajiem rīta trokšņiem. Lejā, laukā starp mežu un raktuvēm, varēja redzēt Skeriju un Blaitu. Tie brida pa zāli garām dzīvžogam, kurš stiepās gar mazā strauta malu. Tālāk, slīpumā pa labi, atradās sliedes, pa kurām zirgi vilka uz karjeru tukšas vagonetes. Tajās iekrāva slānekli un tad atkal nolaida ratus lejā uz raktuvēm.

Kreins bija pārliecināts, ka tuvumā kāds atrodas. Zirgs bija kļuvis nemierīgs, ošņāja gaisu, mīdījās ar kājām un kārpīja zemi. Kreins vēlreiz palūkojās apkārt un pārbaudīja pie jostas pistoli. Lai nonāktu uz Bries­moņu klints, viņam vajadzēja jāt pa ceļu uz dienvidiem un tad pie Zvanu kalna pagriezties uz jūras pusi. Sajā ceļā paietu kāda stunda. Viņš varētu atstāt tur zirgu un tad nokāpt pa šauro kazu iemīto taku uz plašo zemes strēli, kas kādreiz bija nokritusi no četrsimt pēdu augs­tās klints virsas un tagad veidoja nemīlīgu, irbulenēm klātu plakankalni.

Tā bija vieta, ko uzdrīkstējās apmeklēt tikai daži. Pārāk daudz tika stāstīts par cilvēkiem, kas no šejienes neatgriezās, par to gariem, kuri staigā pa šaurajām, slidenajām klints takām starp zemi un jūru. Briesmoņu klints vienmēr bija attaisnojusi savu nosaukumu. Tā bija vairojusi leģendas par tulakiem, radījumiem, kuri to vien vēlas, kā iekļūt cilvēku pasaulē, nodarīt tiem postu un radīt haosu.

No neierastās vienatnes Džeikobs Kreins kļuva arvien satrauktāks, tāpēc bija sācis vairāk domāt par spokiem un leģendām. Sajūta, ka viņu novēro, kļuva spēcīgāka. Kreins iespieda papēžus zirgam sānos un pagriezās atpakaļ, lai jātu augšā kalnā uz Balto noru. Izjājis no meža tumsas saules gaismā, viņš juta atvieg­lojumu. Vētra bija aizvirzījusies tālu uz dienvidiem, un tālumā varēja saskatīt pamatīgu lietu, kas trieca krusas graudus pret sabrukušo pili augstu virs līča vairākas jūdzes tālāk.

Kreins paraustīja plecus par nepatīkamo sajūtu, tāpēc mēģināja pasmieties, lai tiktu vaļā no bailēm. Baltā nora bija kaila vieta, kur starp muklājiem un akmeņu atsegumiem klejoja tikai aitas. Kreins uzjāja līdz Ugunsvīra paliekām. Tās bija apsvilinājušas zemi. Vairāki vītola zari gulēja neskarti zemē. Dienasgaismā šī vieta izskatījās citāda nekā iepriekšējā naktī. Viņš meklēja ieleju, kur bija noticis uzbrukums, un soļos aizveda zirgu līdz vietai, kur viņa rokai cauri bija izli­dojusi bulta un pēc tam uzsprāgusi uz akmeņiem.

Saules gaismā viņš redzēja mazu, salauztu plāk­snīšu gabalus, kas izskatījās kā sasmalcināti dimanti. Tātad tas viss bija noticis īstenībā tā nebija iztēle vai kādas savādas burvestības radītas halucinācijas. Tagad viņam bija pierādījumi. Ievainojums augšdelmā un stikla drumslas, kas izmētātas ap akmens atsegu­miem, bija patiesas liecības.

Kreins pacēla dažus gabaliņus daudzkrāsainā stikla. Katrs gabaliņš vizmoja pārsteidzošos zaļās, sarkanās, kobalta un violetās krāsas toņos. Viņš nekad nebija redzējis neko cilvēka rokas radītu, kas varētu līdzinā­ties savā hipnotiskajā skaistumā ar šo stiklu.

Šajā brīdī Kreins izdzirda dziedāšanu, kas nāca no akmeņu krāvuma puses. Viņš nevienu neredzēja, bet dzirdēja sievietes balsi. Tā dziedāja skumju sēru dziesmu, raudādama par sava bērna nāvi. Aiz akme­ņiem atradās vecs, nokaltis krūms bez lapām, ar sau­siem, nedzīviem zariem. Tas bija cilvēka augumā, un katrā zarā ar lentēm bija iesietas dažādas veltes. Uz akmeņiem, kas bija sakrauti pie krūma, bija izmētāti sausas maizes gabali, izgriezti dzīvnieku formā. Koki bija noklāti ar ziedojumiem no cilvēku matiem, uz pergamenta bija uzrakstīti vārdi un ietīti drēbē. Šīs veltes rīta pūsmā grabēja pret sauso mizu un karā­jās zaros kā lūgšanas, kuras vējam jāaiznes kādam mēmam dievam.

Dziedāšana kļuva skaļāka, bet Kreins nevarēja saskatīt dziedātāju. Viņš sekoja balsij lejā ieplakā un augšā otrā pusē, līdz beidzot ieraudzīja to sēžam uz akmens, kas sniedzās laukā no zemes kā lielas rokas pirksta kauliņš. Kreins nespēja saprast, kāpēc viņš nav redzējis sievieti jau agrāk. Akmens bija viņa redzeslokā jau kopš brīža, kad viņš iznāca no meža Baltajā norā.

Sieviete turpināja dziedāt, satvērusi rokām galvu. Viņas garie, sarkanie mati krita pār seju. Sieviete bija ģērbusies kā zivju sieva rupji šūto garo kleitu ar maisauduma priekšautu klāja plecu lakats.

Kreins piegāja pie sievietes un nostājās tās priekšā. Kad viņa virpināja pirkstos matus un aizklāja ar rokām seju, vīrietis redzēja tās raupjās rokas un aplauzītos nagus. Dziedāšana pārvērtās dūkšanā, kurā atkārtojās vieni un tie paši vārdi.

- Viņa uz mūžu ir aizgājusi, šo zaļo zemi atstājusi.

- Kas ir aizgājis, sieviete? Kāpēc atrodies šeit?

- Viņa ir prom, bet es esmu palikusi viena, atbildei nodziedāja sieviete.

- Paskaties uz mani, sieviete, varbūt es varu tev palīdzēt viņu atrast, sacīja Kreins.

Sieviete, nepaceldama acis, strauji papurināja galvu, raudama ar roku matus.

-Viņa ir projām aizgājusi, un nezin' neviens, uz kuru pusi, atkal iedziedājās sieviete, gandrīz klieg­dama. Uz Balto noru mans ceļš allaž vīsies, līdz viņa mājās atgriezīsies, kur gaida to sirds mana smeldzošā un uguns, iekurta pavardā.

Kreins saņēma sievietes roku un piespieda viņu pacelt skatienu. Viņa centās aizsegt acis, atvilkt nost vīrieša rokas. Tad sieviete piecēlās kājās un atgrūda Kreinu.

- Liec man mieru! viņa iesaucās. Tu atnāc šurp un stāsti man, ko darīt, kad visapkārt lidinās radījumi, kas grib paņemt tavu dvēseli… Starp tiem ir viens, kuram uz šķīvja drīz būs tava sirds.

Sieviete paskatījās uz Kreinu ar skaidrām, baltām acīm, kuras bija aklas pret šo pasauli.

- Sieviete, tu esi akla. Kā tu vari to visu redzēt?

Viņa skatījās tam cauri neredzošām acīm, un likās, ka pazīst viņā katru sīkumu.

- Nav vajadzīgas acis, lai redzētu nāvi, ne lūpas, lai runātu par to. Tagad atstāj mani vienu! Es gribu dzie­dāt savai meitenei. Varbūt viņa ies tālāk, un es negribu to palaist garām.

Sieviete atkal sāka dziedāt, vaidēdama kā gaudojošs vējš ziemas naktī.

- Paklausies, sieviete! Ko tu meklē? Varbūt es varu tev kā palīdzēt, man ir acis, kas redz šo pasauli. Kreins atkal pacēla viņas galvu, cerot ieraudzīt tās seju.

- Lai varētu redzēt šo pasauli, ir nepieciešams kas vairāk nekā tikai acis. Tām jāspēj ielūkoties nākotnē un pagājībā. Viņa pasniedzās un pieskārās vīrieša vaigam, pārbraukdama ar pirkstiem Ferela zobena atstātajai rētai. Tas esi tu, tērauda skarts un nelabā vadīts… Cieta sirds un sīksta daba… Šajā vietā, norā, zem mana koka, kapteini Džeikob Krein, dusi mierā!

Runādama sieviete aizskāra Kreina seju tik maigi, cik vien ar savu roku spēja.

- Nestāsti man par nāvi, kamēr manā ķermenī vēl elpo dzīvība! Kreins iebilda. Es esmu visnotaļ dzīvs un tāds arī domāju palikt.

- Cik ilgi tu spēsi cīnīties ar parādībām, ko neredzi? Cik ilgi tās sekos, tevi nenotverot? Iedod man stikla gabaliņu no bultas, ieliec to man rokā.

Viņa pastiepa atvērtu plaukstu. Kreins izņēma no kabatas saplēstā stikla lauskas un ielika tās sievietei plaukstā. Viņš pamanīja tās cieto ādu. Sieviete saspieda gabaliņus dūrē, saberzdama stiklu.

- Tagad paskaties, kapteini Krein! Sieviete atvēra plaukstu, un stikla tajā vairs nebija. Bija palikuši tikai sarkani putekļi kā izkaltuši dubļi. Viņa pastiepa roku, un vējš aizpūta smalko pulverveida stiklu prom.

- Palūkojies šurp, manu jauko puisēn, palūkojies! sieviete dziedāja.

Tad viņa pūta atlikušo pulveri uz Kreina pusi. Viņš ātri pacēla roku, lai aizsargātu seju. Stikls atlēca no viņa ādas un griezās apkārt, mainīdams krāsu un formu. Izveidojās spārnots melns radījums, kas lidinājās Krei­nam ap galvu, plivinādams spārnus un klaigādams. Kreins mēģināja trāpīt radījumam ar cimdoto roku.

- Liec to mierā, kapteini Krein, putns nenodarīs tev neko ļaunu. Tas ir tikai tik īsts, cik tu vēlies, noteica sieviete.

Kreins beidza dauzīt ar dūri gaisu. Putns lidoja augstāk un augstāk, vējā celdamies un krizdams.

- Ar kādu burvestību palīdzību tu dari tādas lie­tas? Kreins jautāja. Kāpēc tu mani tā moki?

- Tu pats sevi moki, Džeikob. Tu nekad neesi apmie­rināts ar to, kas esi un kas tev pieder. Tava sirds nepa­zīst miera. Tu esi cilvēks bez draugiem. Tu nekad neesi sapratis vārdu "mīlestība", tomēr dziļi tevī ir cerības sēkla, sīka sinepju sēkliņa, kas gaida, kad varēs sākt augt. Viņa paplikšķināja vīrietim pa plecu. Viss, kas tev jādara, ir jāmācās. Dodies uz Karātavu krustcelēm, un tur tu ieraudzīsi savu nākotni.

- Kāds ļaunums tevī darbojas? Par tādu pesteļošanu es varētu tevi uz vietas nogalināt.

- Tas nenāktu tev par labu, Džeikob Krein. Palū­kojies debesīs vai tu neredzi, ka drīz būs pienācis laiks? Pasaulē briest pārmaiņas. Tumsas spēki pulcē­sies kopā, un cilvēki atgriezīsies pie šī koka, lai meklētu sevī spēku.

Tad sieviete atkal sāka dziedāt par savu bērnu.

- Kāpēc tu runā mīklās? Pasaki man, kas ir tavs kungs! saniknots uzsauca Kreins un pacēla roku, lai iesistu sievietei.

Bet viņa bija pazudusi. Kreins raudzījās visapkārt, bet sievieti nekur vairs nemanīja. Viņš stāvēja norā viens. Tad atkal izdzirda balsi, kas dziedāja aiz akmens krāvuma un sauca savu bērnu atgriezties. Kreins pie­skrēja pie akmeņu kaudzes līdzās svētajam kokam un paskatījās lejā pa taku, kas veda no Baltās noras uz raktuvēm. Tālumā viņš ieraudzīja starp akmeņiem ejam sievieti. Pavīdēja tās lakats un garie, sarkanie mati, kas plivinājās vējā. Viņai apkārt lidinājās melna vārna, celdamās un krizdama pie katras nots, ko sie­viete nodziedāja. Tad tā izzuda skatienam pīlādžkoku aizsegā, kas iezīmēja Kara vaļņa robežu.