Ēnu pavēlnieks

17 Keruvims

Kapteinim Ferelam nepatika, ka uz viņu kliedz. Viņš bija militārs cilvēks, kas vadījās pēc pavēlēm, ietei­cams savējām. Viņš bija saņēmis no Demjurela tik daudz apvainojumu, cik vienā rītā spēja norīt, un viņa pacietība sāka izsīkt.

- Jūs droši vien domājat, ka esmu pilnīgi nelietpratīgs, vikār, bet es savu darbu zinu, un pēdējais, kas jums man jāstāsta, ir tas, kā noķert tādu nelieti kā Džeikobs Kreins. Galu galā vai tas nebiju es, kurš viņu pagājušajā nedēļā mežā gandrīz nogalināja?

- Jā, noteica Demjurels. Es redzēju to skrambu viņam uz vaiga.

- Skrambu? Tas cilvēks tik tikko palika dzīvs! Ferels iebilda.

- Nu, ja viņš ir tikko dzīvs, tad mums vēl ir cerība. Tomēr, manuprāt, viņš ir dzīvāks pārjums, un man tas itin nemaz nepatīk. Es jums labi samaksāju, lai viņu nogalināt, bet jūs savu darbu neesat paveicis. Tagad pasakiet: vai jūs to izdarīsiet vai arī man jāmeklē kāds cits? Demjurels uzstāja, triekdams ar dūri pa galdu.

- Kam tāda steiga? Tādas lietas prasa laiku. Tās, tāpat kā labu vīnu, vajag izbaudīt, nevis norīt lieliem malkiem, sacīja Ferels, kurš nu jau jutās dziļi aizkai­tināts.

- Pagaidīt? Demjurels pārjautāja. Es nevaru ilgāk gaidīt! Gribu, lai viņš šonakt ir miris un viņa kuģis uzsperts gaisā. Katru nedēļu es, skatoties pa logu, redzu to otrpus līcim, Beitaunā, izkraujot dažādu veidu kontrabandas preces. Vai jums par to nevaja­dzētu parūpēties? Vai jūs nesaprotat, ka tas padara jūsu un manu amatu bezvērtīgu? Jūs esat cilvēks, kam jārūpējas par kontrabandas novēršanu, bet jūs ļaujat tam visam netraucēti turpināties.

- Tad man vajadzētu apcietināt sevi un, protams, arī jūs, noteica Ferels, domādams, ka izteicies ļoti gudri.

- Neesiet dumjš! Vai tad jums armijā nekas nav iemācīts? Demjurels ievilka elpu. Jums un man ir kopējs darījums. Tā ir kontrabanda, un mums jānovāc no ceļa sāncenši.

Demjurels saniknots nopūtās, bet Ferels notrausa no sarkanā frenča putekļus un sakārtoja garās ūsas.

- Lūdzu, kapteini Ferel, izdariet vienu lietu nogali­niet viņu! Nav mana darīšana, kā jūs to paveiksiet, ja vēlaties, varat viņu sacaurumot līdz nāvei, bet es gribu,

lai viņš būtu miris. Nometiet vinu no klints, uzlaidiet bēgošu aitu baru, kas viņu sabradā, dariet jebko, bet NOGALINIET VIŅU! Demjurels auroja.

Bīdls aiz durvīm aizbāza ausis.

- Domāju, ka to varējāt izdarīt jūs, vikār. Galu galā jūs man visu laiku stāstāt par savu varu un maģiju. Gan jau jums ir kaut kādi burvju vārdi vai lāsti, lai paveiktu to pats savā labā. Vai tad nav kāds nāves gars, kuru jūs varētu pieburt, lai tas aizraida viņu uz elli? Tad mani dragūni varētu ar to nenodarboties. Jūs taču zināt, ka asinis uz formas tērpa diez kā neizskatās. Ferels uzsmaidīja Demjurelam.

- Jūs… jūs esat nelga un švīts! Jūs esat memmesdēliņš, sapucējies sprukstiņš, jums nav vairāk drosmes kā sagrabējušai vecenei! Es gribēju, lai kāds šo darbu izdara, un domāju, ka jūs esat īsts vīrs. Nevar mētāties ar maģiju lietās, kas atrisināmas pašu spēkiem. Bur­šana ir īpaša, skaista un dārga. Tas ir tāpat, kā gleznot skaistu bildi. Nedrīkst velti izšķiest krāsas.

Ferels paraudzījās uz Demjurelu un tad uz jūru. Kreina kuģis stāvēja krastā tieši pretī līcim. Rīta saulē tas izskatījās lieliski.

- Un kas man no tā? Ferels jautāja. Es zinu, ka te gatavojas kas vairāk par kontrabandu. Kādi ir jūsu plāni?

Uzdodams šo jautājumu, viņš sarauca vienu uzaci. Ferels zināja, ka no viņa kaut ko slēpj. Viņam nepa­tika būt kareivim. Ferelam trūka Londonas augstāko aprindu dzīves. Šeit, ziemeļos, viņu pārņēma sajūta, ka atrodas miljons jūdžu attālumā no lietām, kuras viņš pazina un mīlēja un pie kurām vēlējās atgriez­ties cik iespējams ātrāk. Tēvs bija nopircis Ferelam šo nosūtījumu, lai izglābtu viņu no neveiksmīgas mīlas dēkas. Bija domāts, ka šeit viņš uzturēsies tikai īsu laiku, lai glābtu ģimenes godu. Tagad, pēc vienpadsmit gadiem, Ferels joprojām atradās ziemeļos, dzinās pakaļ kontrabandistiem, izkliedza pavēles un mīdīja dub­ļainos ceļus no Beitaunas uz Vitbiju. "Šāda dzīve nav piemērota džentlmenim," nodomāja Ferels.

- Ja es jums pastāstītu kādu stāstu, izdomātu pa­saku, vai jūs spētu to paturēt pie sevis un neizpaust nevienai dzīvai dvēselei? Demjurels vaicāja.

Ferels jutās ieinteresēts. Viņš neatbildēja uzreiz, bet aplūkoja telpu, lai brīdi padomātu.

- Ja tas ir patiess stāsts, tad es cienīšu jūsu noslē­pumu, Ferels atbildēja. Ja tās ir kādas bufetnieces pasaciņas, tad kāpēc paturēt to pie sevis?

- Tāpēc, ka tā ir pasaka par varu. Tajā ir dzīvi vārdi, kas var iesakņoties mūsu dzīvē. Vārdi, kas spēj izmainīt katru matēriju pasaulē. Katrs vārds ir kā bulta, kas spēj caururbt sirdi. Demjurels pievilka krēslu tuvāk Ferelam. Katru reizi, kad to stāsta, bultas tiek palais­tas pasaulē lidot un darīt savu darbu. Tās nav vadāmas, tās nevar notēmēt. Šīs bultas pašas atrod savu mērķi. Un tās vienmēr trāpa īstajā vietā.

Ferels pamāja ar galvu, lai viņš turpina.

- Kā es noprotu, kaptein, jūs paturēsiet manu stāstu noslēpumā? jautāja Demjurels.

- Labi, es paturēšu to pie sevis. Bet ja nu man nāk­tos to kādam izstāstīt?

- Tad radījums, kuru man, jūsuprāt, vajadzētu uz­laist Kreinam tumsā, atradīs jūs un izraus rīkli, jums vēl dzīvam esot. Demjurels ar patiku pasmaidīja.

Ferels pacēla roku un paberzēja kaklu.

- Tad es klusēšu.

- Labi. Stāsts jau deg manī. Jūs esat vienīgais, kam es uzdrīkstos izstāstīt, kas drīzumā notiks. Jūsu ziņā ticēt tam vai ne. Mācītājs paliecās uz priekšu un pamāja Ferelam nākt tuvāk. Iedomājieties divas armi­jas, kas nostājušās viena otrai pretī cīņā, viena spēcī­gāka par otru. Tomēr vājākais karaspēks sava kapteiņa vadībā cīnās drosmīgi un jau gandrīz ņem virsroku pār lielākajiem spēkiem. Pēkšņi cīņas vidū kapteinis tiek saņemts gūstā. Viņu aizved no kaujas lauka un noga­lina. Cīņas gaita mainās, mazā armija tiek sakauta un meklē patvērumu kā izklīdis aitu bars bez gana.

- Un tad… Turpiniet!

- Pēc daudziem gadiem izplatās nostāsti, ka kaptei­nis ir dzīvs, ka viņš, izmantojot kādu spēcīgu burves­tību, kaut kā atgriezies dzīvē un kauja drīz atsāksies no jauna. Jūs atklājat, ka jums ir ierocis, kas spēj viņu apturēt; patiesībā ar šo rīku jūs varat komandēt pašu spēcīgāko karaspēku, kāds jebkad pieredzēts. Jums dota vara pār vējiem un jūrām. Citiem vārdiem, jūs spējat apturēt laiku. Tas ir tik spēcīgs ierocis, ka pat Dievs klanīsies jūsu priekšā un visi viņa eņģeļi metīsies ceļos. Ko jūs darītu?

Ferelam gribējās nervozi iesmieties, bet viņš juta, ka tas nav joks vai burvju pasaka. Acis meklēja Demjurela sejā patiesīguma zīmes.

- Es, es… es nezinātu, ko darīt, un lūgtu Dievu, lai nekas tāds nenotiek.

No Demjurela skatiena viņš saprata, ka tā nav pasaka. Demjurels tic šī stāsta patiesumam.

- Kapteini Ferel, jūs esat armijas cilvēks vai tāds ierocis eksistē? Demjurels tieši pajautāja.

- Ja tāda lieta eksistētu, tā būtu vairāk vērta par visu pasaules zeltu. Ar tādu ieroci jūs nespētu apturēt neviena armija. Man tā vien šķiet, ka jūs nerunājat līdzībās. Vai tāds ierocis eksistē? Ferels atkal sarauca uzacis, nebūdams pārliecināts, kāda būs atbilde.

- Tas eksistē un atrodas šeit… tornī. Reiz es to izmē­ģināju ar neiedomājamiem rezultātiem triecu kuģi pret krastu, pārlauzdams to uz pusēm kā bērns zariņu. Iedomājieties, šo lietiņu var uzlikt uz plaukstas, tomēr tai piemīt tāds spēks, ka tās aicinājumam atsaucas viss kosmoss. Demjurels no satraukuma ieķiķinājās.

- Kā tā darbojas? jautāja Ferels.

- Es neesmu to vēl līdz galam izpratis. Galvenais ir ticība. Es saprotu tikai to, ka tas koncentrē sevī aiz­mirstu spēku, kāds nav pieredzēts tūkstošiem gadu. Keruvims nav lietots kopš Mozus laikiem.

- Un tas ir šeit? Ferels pārjautāja.

- Jā. Jūs droši vien gribēsiet to redzēt, Demjurels piedāvāja.

- Es gribēšu zināt, ko jūs ar to darīsiet.

- Mans dārgais draugs, es darīšu, ko gribēšu un kad gribēšu, un izmantošu to, pret kuru gribēšu. Es varu panākt, lai jūs paliktu šeit kopā ar mani. Katram ģene­rālim nepieciešams kapteinis.

- Katram kapteinim nepieciešams atalgojums, at­bildēja Ferels.

- Tā ir nenozīmīga detaļa. Kuru valsti jūs gribētu pārvaldīt? Nelikās, ka Demjurels jokotu.

Viņa sejā jautās aizrautība. Vikārs izskatījās pēc maza zēna, kuram pēkšņi piešķirta liela balva. Viņam par katru cenu vajadzēja dalīties ar kādu iepaidos, parādīt kādam citam tās nozīmīgumu, un Ferels gadī­jās vistuvāk, tāpēc tika padarīts par līdzzinātāju. Demjurels nebija spējīgs izrādīt pret kādu siltas jūtas, un viņš to apzinājās. Šis vēsums pasargāja viņu no nevajadzīgiem sarežģījumiem. Viņš uzskatīja attie­cības par ļoti sarežģītām, tādām, kas pārāk daudz prasa. Tās ir jāsaglabā, pie tām jāpiestrādā, tās jāpa­cieš. Viņam nebija tam visam pacietības. Agrā bērnībā viņam bija pieradināta pele, kuru turēja ieslēgtu koka kastē. Dažas dienas viņš ar to spēlējās, ļaujot mazajai radībai skraidīt pa viņa roku un līst drēbēs. Tad viņš no dzīvnieciņa nogura. Beidzamo reizi aizvēris kastes vāku, viņš apraka to dārzā un nekad vairs nedomāja par peli, un nemaz neuztraucās par to, ka tā droši vien ir nomirusi. Augot lielākam, vienmēr bija ērtāk par citu ciešanām nelikties zinis un, protams, nodarīt tās citiem.

- Kurš vēl zina par šo ieroci? Ferels jautāja.

-Vienīgi Džeikobs Kreins, bet arī viņš nezina tā

patieso vērtību. Kreins ir cilvēks bez jebkādas ticības. Viņš ir cietsirdīgs bezgodis, kas pārdotu pats savu tēvu, ja viņam tāds jebkad būtu bijis, Demjurels atbildēja. Ja viņš nemaisīsies pa kājām, mēs varēsim darīt visu, kas mums patiks.

- Mani interesē tikai viens mazs jautājums, Ferels negribēja to pieminēt, bet juta sevī dziņu to darīt. Kas spēs atturēt jūs mani nogalināt, kad jums būs tāda vara?

- Nekas. Pilnīgi nekas. Jums vienkārši nāksies man uzticēties, Demjurels atbildēja, izņemdams no vestes kabatas pulksteni. Man tur, tornī, ir daži cilvēki, ar kuriem gribu jūs iepazīstināt. Viņi mēģināja nozagt keruvimu un tagad gaida sodu. Tur arī parādīšu ko tādu, kas palīdzēs jums saprast, ka vara tiešām ir manā rīcībā.