Ēnu pavēlnieks

19 Zelta krauklis

Lielceļa laupītāja ķermenis viegli šūpojās vējā sešas pēdas Džeikobam Kreinam virs galvas. Cilpa bija apvijusies tam cieši ap kaklu, un vīrietis zvārojās kā pamesta lelle. Kreins nopētīja "apbružāto" mironi un iekāroja jaunos zābakus, kas tam bija kājās. Viņš bija pārsteigts, ka tie nav nozagti. Tie bija džentlmeņa zābaki no melnas ādas ar sudraba sprādzēm, un tagad tie bija kājās trūdošam līķim. Taču, pārlūkodams ķermeni, viņš pamanīja nodevīgas baku zīmes, kas izraibināja vīrieša pūstošo seju: uztūkušos vaigus, dziļi čulgaino ādu. Lūk, kur atbilde: neviens negribēja izģērbt cil­vēka ķermeni, kuram bija bakas. Kreins bija pārsteigts, ka tie vispār uzdrīkstējušies viņu pakārt, nebaidoties saķert slimību. Viņš domāja par vārdiem, ko bija tei­kusi sieviete norā, un tagad šeit, Karātavu krustcelēs, viņš tos saprata. Vai tāda nākotne viņu gaida: vai viņš nomirs no bakām vai tiks pakārts un atstāts karājoties rudens vējā? Un nebūs neviena, kas viņu apglabātu un sērotu par viņa aiziešanu?

- Un kā ir ar tevi? viņš uzrunāja līķi. Kas sēro par tavu nāvi? Vai viņsaulē mēs būsim brāļi?

Kreins pavilka zirgu aiz iemauktiem un devās pa taku uz krastmalu.

- Lai miers ar tevi, mans draugs! Tiksimies ellē! viņš nosauca pakaļ līķim, kas šūpojās vējā.

Dažas minūtes Kreins soļoja pa šauro celiņu un tad cauri Noslēpumu mežam un nolēma, ka būs drošāk atkal uzkāpt zirgam mugurā. Kad atskanēja pirmie grāvieni, viņš bija izlēmis jāt tālāk, jo nebija skaidrībā, kas notiek. Kreins paskatījās uz ziemeļiem, kur pāri debesīm no austrumiem uz rietumiem kā liels vēdek­lis auga un pletās mākoņa stabs. Tas izstaroja savādu mirdzumu, kas pat rīta gaismā bija spēcīgāks par sauli, kaut neradīja nekādu siltumu. Kreins paskatījās lejup un pamanīja, ka viņam ir divas ēnas. Viena krita uz ziemeļiem, bet otra uz dienvidrietumiem.

Viņš jāja pa dangaino taku un pēc neilga laika ierau­dzīja Briesmoņu klinti. Kreinam atkal šķita, ka viņš nav viens, un viņš atskatījās pāri laukam. Vīrietis bija pār­liecināts, ka tiek vērots. Klints malā atradās stāva taka, pārāk šaura zirgam; tā veda uz plakankalni, izlocīda­mās gar klinti un pazuzdama pamežā, kas sastāvēja no maziem kociņiem un kazenājiem. "Tur varētu paslēpt vesela kuģa kravu brendija," Kreins nodomāja.

Vīrietis paņēma sedlu somu, pārmeta pār plecu un, atstājis zirgu klintsgalā, stingrā gaitā devās lejā pa taku. Vienā mirklī viņš nonāca koku aizsegā. Cauri mežam veda labi iestaigāta zvēru taka, un uz dažiem kokiem Kreins pamanīja savādas mizā iegrebtas zīmes, kas viņu satrauca. Viņš iedomājās par to, ko bija teikusi sieviete norā. Atmiņā bija iespiedusies pakārtā vīra bakām izraibinātā seja. Kreins izņēma no jostas pistoli un uzvilka gaili, pārliecināts, ka cauri pamežam kāds viņam seko. Kreins negribēja, lai viņu pārsteidz cilvēks, zvērs vai kāds cits radījums. Džeikobs Kreins bija spiests paplašināt savu redzesloku un ieraudzīt jaunu pasauli ar radījumiem un gariem, kuri līdz šim atradās ārpus viņa iztēles.

Kreins piesardzīgi lavījās pa taku cauri mežam. Zaru vainags virs galvas apslēpa viņu skatienam. Pacēlis acis, viņš ieraudzīja vīrieša tēlu, kas atradās augstu virs viņa galvas klints virsotnē. Kreins apstājās un paraudzījās tālskatī. Satraukums pieauga. Caur misiņa ieskautajām lēcām viņš saskatīja vīrieti ar gariem, mel­niem matiem un mazu bārdiņu, kurš nebija neko daudz vecāks par viņu pašu. Tas bija ģērbies no galvas līdz kājām melnā ādā un baltā, krokām izrotātā kreklā. Vīrietis nolūkojās lejup uz vietu, kur slēpās Kreins, uzsmaidīja viņam un, pacēlis galvu, viegli pamāja ar roku. Kreins paskatījās vēlreiz, bet cilvēka tur vairs nebija.

Drīz vien Kreins nonāca pie slepenā tuneļa ieejas, kas veda no klints uz mācītājmuižu. Klajumā viņš ieraudzīja Blaitu un Skeriju. Tiem pie kājām stāvēja vējlukturis un maza koka mučele. Pulveris!

Kreins steidzās tiem klāt.

- Labi pastrādāts, puiši! Tieši tas mums vajadzīgs. Ar to pietiks, lai izlidinātu Demjurelu no gultas. Ja viņš šodien jau nav pietiekami sakratīts, Kreins noteica.

- Ziemeļu klints pilnībā iebruka jūrā un arī puse Beitaunas, Skerijs atteica.

- Kas ar manu kuģi?

- Pēc nogruvuma, kad zeme sakustējās, pāri līcim vēlās milzīgs vilnis, stāstīja Blaits, skatīdamies uz Skeriju. Mēs redzējām, kā tas satvēra jūsu kuģi, pa­cēla to kā pudeles korķi un tad nometa atpakaļ lejā, it kā nekas nebūtu noticis. Nodrebēja visas raktuves, šķita, ka pienācis pasaules gals.

- Tas varēja būt tuvāk, nekā jūs, puiši, domājat. Kreins paņēma pulveri. Tagad iesim uz tuneli un sagādāsim vecajam sunim lielāko pārsteigumu mūžā, proti nāvi.

Viņš ielīda tunelī. No griestiem pilēja ūdens, un sie­nas bija klātas ar biezām, glumām sūnām. Vīri virzījās dziļāk tunelī. Kreins apstājās un atskatījās uz dienas­gaismu. Viņš gaidīja.

- Vai kādas problēmas, kaptein? jautāja Blaits.

- Mazliet pagaidīsim. Man šķiet, kādu interesē mūsu ceļojums. Gribu redzēt, vai man neseko, vai var­būt pēdējo divu dienu dēkas ir notrulinājušas manu prātu.

īvju zaru aizsegā, biezu krūmu ielenkumā Keita joprojām turēja zobenu vērstu pret Bīdlu, kuram rokās bija kaste ar čūskām. Rafa un Tomass palūrēja no pameža, cenšoties ieraudzīt dragūnus.

- Pa kuru ceļu iesim, Tomas? jautāja Rafa. Caur māju un tad tunelī vai lejup pa taku uz raktuvēm?

Tomass dažas sekundes padomāja, apsvērdams kat­ru variantu.

- Uz māju un tad uz tuneli. Tur mēs būsim labākā aizsegā, bet vajadzēs izvairīties no Demjurela.

- Es palīdzēšu jums tikt iekšā, piedāvājās Bīdls.

- Nē, Bīdl! Keita asi atcirta, joprojām turēdama pret viņu pavērstu zobenu. Nedomāju, ka mēs varam tev uzticēties. Mēs ņemsim tevi līdzi un, kad tiksim laukā no mājas, palaidīsim vaļā. Esi kluss, vai arī es nogriezīšu tev ausis un uztaisīšu no tām naudas maku.

Keita iesmējās, sajuzdama sevī jaunu spēku; tagad, kad viņi bija tikuši laukā no torņa, glābiņš bija iespē­jams. Viņa iedomājās par mājām augstu Beitaunas klin­tīs. Viņai gribējās redzēt, vai tās vēl stāv savā vietā, un atrast tēvu.

Rafa skatījās uz mākoni, kurš izpleta savu mirdzumu pāri debesjumam.

- Mums nav daudz laika, augstākais divas die­nas, viņš teica. Demjurels ir kaut ko izdarījis ar pasauli, pat nesaprazdams, kāda vara ir keruvimam. Iespējams, viņš ir palaidis vaļā glašanus. Ja tie ir brī­vībā, tad ātri mūs atradīs.

- Kas ir glašani? Tomass pavaicāja.

- Tie ir radījumi, kurus es nekad neesmu vēlējies satikt. Tik ļauni radījumi, ka tev pat sapņos nerādās, ko tie var izdarīt ar šo pasauli. Laika pirmsākumos gla­šani sadumpojās pret Riatamusu. Viņi mēģināja ieka­rot dzimteni, bet seruvimi cīnījās tiem pretī, un daudzi krita kaujā. Tas, kurš viņus vada, tika iemests zemes dzīlēs; kopš tā laika viņš kārdina cilvēkus.

Glašanu spēks ir sasaistīts kopš Lielās uzvaras lai­kiem, kad Riatamuss tos sakāva Galvaskausu kaujā. To vadonis bija radījums, vārdā Pirateons; viņš bija gribē­jis sev iegūt keruvimu kopš tā radīšanas. Mana ģimene vienmēr to sargājusi no viņa, bet viens no mūsējiem palīdzēja to atvest šurp un pārdeva Demjurelam, Rafa klusi stāstīja. Pasaulē ir divi keruvimi: viens no zelta, otrs no miesas. Šodien mēs abi esam jūsu vidū.

- Tad tāpēc Demjurels grib tevi nogalināt? vaicāja Keita.

- Jā, un, ja viņš to izdarīs, tad glašani atkal cīnīsies pret Riatamusu. Lielā uzvara beigsies. Demjurels tic, ka keruvims ir maģiska greznumlietiņa, ko viņš var lietot pēc savas iegribas. Pirateons nekad neļaus tam valdīt pār savu spēku. Demjurels ir lielākās briesmās, nekā viņš domā.

- Kas notiks, ja Demjurels to izdarīs? Tomass jau­tāja.

- Rakstos ir teikts, ka mēness pārvērtīsies asinīs, debesis satumsīs un zemei trāpīs krītoša zvaigzne, kas saindēs jūras. Zemi pārņems mēris, un ikvienu pil­sētu sagraus kari un zemestrīces. Zeme nonāks Pirateona gūstā uz tūkstoš gadiem. Tad labāk mums visiem nomirt nekā piedzīvot tos laikus. Rafa pakāpās dziļāk īves koka ēnā, baidīdamies, ka viņu varētu saklausīt nevēlamas ausis. Demjurels cietīs par savu alkatību; Pirateons pieprasīs visu, ko tas radījis. Viņš mēģinās iegūt keruvimu līdz pilnmēness beigām.

- Kā viņu var apturēt, ja mēs esam tikai trīs? Keita jautāja Rafam, nenolaizdama acis no Bīdla.

- Ir kādi svētki, ko svin šajā zemē, tos sauc par Semheinu; daži tos dēvē par Halovīnu. Tajā naktī vārti, kas attur glašanus no šīs pasaules, ir visvājākie. Līdz tam laikam man jātiek prom no šīs zemes un jāpaņem līdzi keruvims. Pirateona spēks ir ierobežots; viņš nespēj atrasties divās vietās vienlaikus. Viņš nav visspēcīgs un paļaujas uz savu sekotāju darbu; kārtis, zīlēšanas seansi un burvestības ir daļa no viņa krāpšanām. Tie, kas pilda Pirateona gribu, tiks iznīcināti kopā ar viņu, Rafa noteica, turēdams keruvimu cieši piespiestu pie krūtīm.

- Tad mums vajag aizvest tevi uz Vitbiju. Mēs varam pagaidīt šeit līdz naktij un no rīta nogādāt tevi uz pirmā kuģa, sacīja Tomass. Pasteigsimies! Demju­rels pat nenojauš, ka mēs varētu izmantot viņa māju, lai nokļūtu tunelī. No turienes mēs varēsim nonākt krastmalā un bēguma laikā aiziet līdz Beitaunai.

Pie sevis viņš nodomāja, ka to ir vieglāk pateikt nekā izdarīt. Šķūnī starp īvju kokiem un mācītājmui­žas sētas durvīm gaidīja divdesmit dragūni. Iekšā kap­teinis Ferels un Demjurels sēdēja vienā no istabām pie gaiteņa, kurš veda garām virtuvei, lejā pagrabā un tad uz tuneli. Bīdlam nevarēja uzticēties. Ar vienu kliedzienu viņš varēja brīdināt dragūnus vai, ja viņi pagaidītu, kamēr tie atstāj māju, uzsaukt Demjurelam, un tad vairs glābiņa nebūtu.

Tomass paņēma no Keitas zobenu un piebikstīja Bīdlam.

- Viens vārds, un es pārbraukšu tev ar šo vai saprati? Zēns centās izklausīties tik draudīgs, cik vien spēja. Es to izdarīšu, Bīdl, no tā ir atkarīga mana dzīve.

Bīdls paskatījās uz trijotni. Bērni bija netīri un noguruši. Bija skaidri redzams, ka Rafa cieta sāpes no apdeguma uz muguras un sitiena pa galvu. Bīdls sāka justies atbildīgs. Viņš zināja, ka par ievainojumiem, kas nodarīti puisim, daļēji vainojams arī viņš. Tā nebija patīkama sajūta. Tā viņu uztrauca. Bīdls paskatījās uz Rafu un atcerējās, ko puisis teica pirms došanās prom no torņa.

- Kā tu vari man piedot, ja esmu tevi tik ļauni savai­nojis? Bīdls jautāja.

- Tāda ir Riatamusa pavēle, atteica Rafa.

- Bet es tevi nepazīstu, un tu man nepatīc. Es biju gatavs tev nodarīt pat vēl vairāk. Kā tu vari man pie­dot? Kalps pūlējās noturēt savu smilkstošo balsi tik zemu, cik vien varēja, kārpa degungalā nervozi raustījās.

- Ja es tev nepiedošu, tad nebūšu godīgs pats pret sevi. Sarūgtinājums saēd cilvēku no iekšpuses. Par to, ko tu man esi nodarījis un ko vēl būtu darījis, es varētu ienīst tevi uz visiem laikiem, bet kāds no tā būtu labums? Tas padarītu mani tikpat ļaunu kā tu un tavs kungs. Tu esi pārāk ilgi lētticīgi kalpojis Demjurelam, kamēr viņš gājis pa ļaunuma ceļu. Tu neko nedarīji, lai viņu apturētu, un kā līdzdalībniekam arī tev uz rokām ir asinis.

Vārdi cirta Bīdlam kā vītola rīkste pa muguru un kājām. Viņam neradās ne atbilde, ne gudri vārdi.

- Un zini, kas tagad būs? Tomass jautāja Bīdlam. Ja tu bildīsi kaut vārdu, tad dabūsi pa muguru ar šo asmeni un es nogriezīšu tev no deguna to kārpu un ielikšu brošā.

- Dodu vārdu, varat nešaubīties, ka turēšu muti, Bīdls atbildēja.

- Mēs nevaram viņam uzticēties, piesiesim viņu pie koka un atstāsim šeit, tad iesim savu ceļu, nočukstēja Keita.

- Kaut kas liek man nemt vinu līdzi. Ja mūs atklās, mēs vienmēr varēsim samaksāt par savām dzīvībām ar viņējo, teica Rafa.

- Es jums parādīšu ceļu uz tuneli. Apsolu, ka došu stundu laika, līdz pateikšu par jums Demjurelam. Tik daudz laika man vajadzēs, lai nokāptu no klints, par to jūs varat būt pārliecināti, Bīdls pārtrauca Tomasu, kurš jau grasījās runāt.

- Tu to apsoli? Rafa pārjautāja. Tad mēs ņemam tevi līdzi. Parādi mums ceļu! Ja tu mūs nodosi, tad atbildēsi Riatamusam.

- Un arī šim zobenam, Tomass iečukstēja Bīdlam ausī. Varbūt es esmu tikai puika, bet iepriekšējās divās naktīs esmu iemācījies būt par vīru. Viņš varbūt ir tev piedevis, Bīdl, bet manas locītavas vēl aizvien svilst no auklām, ar kurām tu tās sasēji.

Kopīgi viņi atstāja īves koka aizsegu un biezos krūmus, kas tos ieskāva, un devās pāri grantētajam pagalmam uz mācītājmuižas sētas durvīm. Nebija redzams neviens dragūns, tikai to zirgi, kas atpūtās stallī. Bīdls gāja mazliet pa priekšu, vēl joprojām turē­dams rokā kasti ar čūskām. Tomass soļoja aiz viņa ar zobenu labajā rokā, gatavs cirst pie pirmajām briesmu pazīmēm.

Bīdls ieveda viņus mājā. Iedami tik klusu, cik vien varēja, viņi drīz vien nonāca gaitenī, kas veda uz vir­tuvi, pagrabu un beidzot uz tuneli. Nebija dzirdams, ka kāds darbotos virtuvē. Mājā valdīja baiss tukšums.

- Tur neviena nav, Bīdls klusu nomurmināja. Visi ir izgājuši skatīties, kā pie Beitaunas jūrā iegāzusies klints. Droši vien viņi ir pagalmā.

Draugi sajuta dziļu atvieglojumu, uzzinot, ka nekas netraucēs viņiem glābties. Klints nogruvums nozīmēja, ka raktuves būs tukšas no cilvēkiem un zirgiem. Ikviens stāvēja klints virsotnē, vērodams dubļus līcī un arvien pieaugošo sarkanā mākoņa spožumu.

Garais gaitenis šķebinoši oda pēc aukstas gaļas un puvušām zivīm. Tas bija tumšs un drūms, bez neviena īsta gaismas avota. Ik pēc dažiem jardiem stāvēja mazas sveces, novietotas uz koka turekļiem, kas bija iestipri­nāti noplukušajās sienās. Kad viņi gāja garām, katra liesma noraustījās. Stāvi meta uz mitrajām sienām garas ēnas. Ejas galā caur logu mājā ieplūda sarkanais mākoņa mirdzums. Gaisma atspoguļojās lielajā, zeltītajā spogulī un zibināja zelta lapiņas uz kraukļa spārniem. Bīdls apstājās un deva zīmi, ka jāuzvedas ļoti klusu.

Bailēs, ka tiks atklāti, viņi, cik klusu vien spēja, atstāja gaiteni un izgāja priekšnama gaismā. Durvis uz Demjurela kabinetu bija aizvērtas; uz kāpnēm neviena nebija. Lielā zeltītā kraukļa statuja, kas stāvēja sardzē virs ārdurvīm, nolūkojās lejā, priekšnamā. Viņi uzsāka garu gājienu pa gaiteni, kas veda uz virtuvi un pēc tam lejā uz pagrabu. Māju satricināja vēl viens grāviens, un atskanēja dobja dārdoņa. Soļi paātrinājās vienā ritmā ar dunošajām sirdīm. Satraukums izkaltēja muti un lika ļimt kājām. Katrs sevī cīnījās ar nevaldāmu vēlmi kliegt un bēgt.

Rafa pagriezās un ielūkojās Tomasam sejā. Tā pauda lielas bailes. Viņš paskatījās uz Keitu, kura bija ieko­dusi lūpā un no bailēm saraukusi pieri grumbās.

Tad viņi izdzirda no ārdurvju puses nākam dunoņu. Bīdls pagriezās pirmais. Viņa sejai pārslīdēja dziļas šausmas. Zelta krauklis bija nolaidies uz grīdas un tagad, drebinādams spalvas, cēlās spārnos. Tas bija dzīvs. Tā zelta acis raudzījās no zeltītās galvas tieši uz viņiem, un lielais zelta knābis cirta gaisu. Krauklis sapurināja zelta spalvas, paspēra divus milzīgus soļus un izpleta spārnus.

Neteikuši ne vārda, viņi metās bēgt; arī Bīdls, pūlē­damies ātrāk pavilkt kroplo kāju, taču drīz vien viņš krietni atpalika. Lielais krauklis uzglūnēja viņam kā trusītim laukā, kurš tūliņ tiks pacelts gaisā un ar spē­cīgo zelta knābi sadīrāts driskās.

- Bēdziet prom, es mēģināšu to apturēt! Bīdls iekliedzās.

Viņš meta krauklim ar kasti, kurā atradās čūskas. Visas trīs odzes izslīdēja uz koka grīdas, kur tās saplo­sīja milzu putns. Bīdls mēģināja bēgt pa gaiteni. Skrie­dams viņš atvēra abās pusēs ikkatras durvis, lai aiztu­rētu kraukli.

Kad milzīgais radījums šķaidīja durvis, bija dzirdams skaļš bang-bang-bang. Tomass apstājās un paskatījās atpakaļ. Viņš redzēja, kā Bīdls steberē, cik ātri vien spēj, bet lielais un neveiklais putns strauji tuvojas. Ar zobenu rokā zēns skrēja atpakaļ pie Bīdla.

- Neesi muļķis, glābies pats! Bīdls izmisīgi ieklie­dzās. To teicis, viņš metās atvērtajās virtuves durvīs un cieši tās aizcirta. Krauklis uzlēca uz durvīm, iecirzdamies tajās ar metāla nagiem, kuri skrāpēja koku, šķaidot šķēpeles pa visu gaiteni. Tomass dzirdēja, kā Bīdls krauj priekšā durvīm krēslus.

- Bēdz prom skrien uz pagrabu! Līdz zēnam nonāca apslāpēta Bīdla balss, tik tikko dzirdama caur mēbeļu grūšanu un koka plīšanu.

Tomass nespēja doties prom. Viņš zināja, ka dažu sekunžu laikā milzu putns būs iekšpus durvīm un saplosīs Bīdlu gabalos.

- Nāc, noķer mani, tu resnais cāli! Tomass uzklie­dza putnam un savicināja virs galvas varigala zobenu.

Krauklis pārtrauca knābāt durvis, pagriezās un paskatījās uz zēnu. Putns stāvēja sešas pēdas augsts, piepildīdams gandrīz visu gaiteņa platumu; tā garie metāla nagi iegrima koka grīdas dēļos, un tas gatavojās mesties viņam virsū.

Tomasu pārņēma bailes. Rafa un Keita bija aizbē­guši uz pagrabu. Viņš bija viens pats. Tad zēns izdzirda kādu balsi, kas skanēja viņa sirdī:

- Es vienmēr būšu kopā ar tevi. Līdz pat laika galam.

Tā bija Kunga balss.

Krauklis metās virsū Tomasam. Zēnu pārsteidza uzbrukuma ātrums. Viņš klupa atpakaļ, nesaprazdams, ko darīt, kā ar tādu radījumu cīnīties. Tomass cirta ar zobenu, trāpīdams putna metāla spalvām, bet to neie­vainodams. Putns sagrāba viņu aiz jakas priekšpuses, pacēla ar knābi gaisā un sāka svaidīt no vienas puses uz otru, triekdams pret gaiteņa sienām. Kad Tomasa galva trāpīja pa durvju aplodu, zēns izmeta no rokām zobenu. Krauklis ar būkšķi nosvieda viņu uz grīdas, pagājās uz priekšu un uzlika viņam uz ķermeņa milzīgo nagu, tad nolieca zemāk galvu, lai ar aso knābi sāktu plosīt viņa miesu.

Tikko būdams pie samaņas, Tomass izdzirda seruvimu dziesmu:

- Svēts. Svēts. Svēts. Tas Kungs un Saimnieks.

Debess un zeme ar Tavu Godību pilna.

Zēnu apņēma kustīga, spoža gaisma, kas šķita lau­žamies cauri miesai; viņš atvēra acis. Tomass atradās garu akmens kāpņu apakšā seruvimu ielenkumā. No kāpņu augšas uz viņu noraudzījās Kungs.

- Vai tu vēlies cīnīties tālāk, Tomas, vai nākt mājās pie manis? Šī maigā, siltā balss piepildīja Tomasu ar miera izjūtu. Izvēle ir tavās rokās. Es stāvēju pie tavas dzīves durvīm, un tu dzirdēji mani saucam; tagad tu vari nākt un ēst kopā ar mani.

Tomass juta, ka viņu pārņem nepārvarama tieksme atstāt šo pasauli un doties pie Kunga. Viņš atskatījās un ieraudzīja savu dzīvi sastingušu laikā. Viņš spēja pārre­dzēt visu mācītājmuižu, it kā tai vairs nebūtu nevienas sienas, istabas un cilvēkus. Laikam apstājoties, viss bija kļuvis pilnīgi nekustīgs kā leļļu māja kādā bērnu rotaļā. Krauklis bija sastindzis virs viņa ķermeņa, saga­tavojies cirtienam. Bīdls atradās aiz virtuves durvīm. Rafa un Keita bija apstājušies pusceļā, steidzoties lejā pa kāpnēm uz pagrabu. Demjurels, kapteinis Ferels un divi dragūni bija tunelī un jau grasījās atgriezties pa­grabā, kad māju bija satricinājis grāviens.

No savas vietas Debesu vārtos Tomass varēja redzēt, ka Demjurels tūliņ noķers Keitu un Rafu. Krauklis nogalinās viņu, tad dosies pakaļ draugiem. Tiem nebūs citas izvēles kā vien nonākt rokās Demjurelam, kaptei­nim un tā vīriem.

- Ļauj man atgriezties un cīnīties; es gribu viņus brīdināt. Ja es neatgriezīšos, tad uzdevums netiks paveikts līdz galam. Lūdzu, Kungs, ļauj man atgriez­ties! sauca Tomass.

- Ļoti labi, ej, bet rīkojies ātri! Tev jāpagūst izdarīt cirtienu pirms kraukļa, jātrāpa tam tieši sirdī, jo tur mājo ļaunuma spēks, kurš dāvāja radījumam dzīvību. Trāpi tam sirdī ar vienu cirtienu manā vārdā!

Spožā gaisma, seruvimi un kāpņu telpa izgaisa. Tomasa nāsis ātri piepildīja drēgnā gaiteņa dvaka. Viņš paķēra uz grīdas nokritušo varigala zobenu. Krauklis pacēlās gaisā izplestiem nagiem, gatavs mesties lejā un ietriekt tos zēnam krūtīs. Tomass atvēra acis un ieklie­dzās tik skaļi, cik vien spēja:

- Kunga vārdā… pazūdi!

Zēns trieca zobenu radījumam krūtīs brīdī, kad tā nagi jau nošņirkstēja viņam gar pleciem. Zobens izlauzās cauri metālam un iedūrās lielajam putnam sirdī. Krauklis izkliedza skaļu, garu, spalgu ķērcienu un, atlaidis nagus, nogāzās gaitenī uz sāniem. Zēna acu priekšā metāls sāka kust un burbuļot, svilinā­dams koka grīdu un izdalīdams uz mitrajām sienām tvaikus.

Tomass redzēja, kā radījums pārvēršas no putna par cilvēku. Tam bija liels, līks deguns, žilbinoši balta seja un košsarkani mati. Viņš bija ģērbies ādas frencī, biksēs līdz ceļiem, kājās tam bija zābaki. Kad tas no­krita uz viena sāna, zēns pamanīja, ka radījuma zobi ir no tīra zelta. Būtnei no krūtīm izplūda zila viela, ko ar katru sitienu izsūknēja dziestošā sirds. Dzīves beidzamajos mirkļos tas noskatījās uz Tomasu ar caur­urbjošu kaķa skatienu. Tas bija izaicinošs skatiens, pilns naida. Tad beidzamais sirdspuksts aizveda viņu prom no šīs pasaules.

- Tomas! iesaucās Rafa. Ko tu izdarīji?

Rafa apstājās un paskatījās uz mirušo ķermeni uz grīdas.

- Tas ir glašans. Lielā uzvara ir beigusies. Ja tas atrodas šeit, arī Pirateons nav tālu.

Virtuves durvis atsprāga vaļā. Bīdls rausās pāri krēs­liem, podiem un pannām, birstēm un veselai kaudzei rīku, ko bija sakrāvis priekšā durvīm.

- Tu to nogalināji tu izglābi man dzīvību, Bīdls šņukstēja.

- Demjurels un Ferels kopā ar diviem vīriem ir pa­grabā, Tomass sacīja. Viņš pievērsās Bīdlam. Vai ir vēl kāds cits ceļš laukā no tuneļa?

Bīdls pamāja, lai viņi seko tam uz virtuvi. Viņi aiz­gāja pa akmens flīžu grīdu līdz pieliekamajam telpas tālākajā galā. Bīdls atvilka dzesēšanas akmeni, kas bija ievietots sienā. Aiz tā atradās trīs pakāpieni, kas veda tumsā. Tad viņš paņēma no plaukta lampu, ar šķilta­vām aizdedza degli un uzgrieza to tik spožu, cik vien varēja.

- Šī eja aizvedīs jūs uz Briesmoņu klinti. Piesargieties no tās vietas, tur ir radījumi, kurus vada Dem­jurels. Tieciet krastmalā, cik ātri vien varat! Bīdls paskatījās uz Rafu, kurš bija cieši satvēris keruvimu. Dodies prom no šīs zemes un ņem šo lietiņu sev līdzi; te tai nav vietas.

- Nāc mums līdzi, Bīdl! Keita ierosināja, pavilkdama kalpu aiz piedurknes.

- Nē. Es palikšu un atbildēšu Demjurelam. Man jāaizver slepenās durvis no šīs puses, tāpēc es nevaru iet kopā ar jums. Tagad ejiet viņš drīz būs klāt.

Tomass satvēra zobenu un lampu un ieveda pārējos tumsā. Bīdls aizvilka priekšā dzesēšanas akmeni un aizvēra durvis. Viņš saslaucīja nokritušos apmetuma gabalus un, lai gan traucēja glašana kājas durvīs, sāka uzkopt virtuvi. Izdzirdis gaitenī soļus, viņš sagatavojās tam, kas notiks turpmāk.