Ēnu pavēlnieks

11 Zvans, grāmata un svece

Džeikobs Kreins belza ar cimdoto dūri pa mācīmS tājmuižas melnajām ozolkoka durvīm. Bija pus­nakts, un tuvējā pagalmā iedziedājās liels, balts gailis, kliegdams uz pilnmēnesi, kas asinssarkans pacēlās no jūras.

Belzieni atbalsojās tukšajā mājas priekšnamā un koridoros, līdz sasniedza Bīdla ausis, kurš pusaizmidzis bija izpleties pār virtuves galdu. Viņš bija ar seju iekri­tis biezajā sviesta kārtā uz rupjmaizes šķēles, ko bija ēdis pēc vairākām pintēm siltā alus, kādu mēdza tempt katru vakaru. Bīdlam patika dzert ne jau slāpju dēļ, bet tāpēc, lai sajustu ietekmi, ko šis brūvējums rada, plūstot pa vēnām un nomācot pasaules sāpes. Gadu gaitā viņš bija kļuvis par lietpratīgu alus brūvētāju. Bīdls gatavoja pats savu alu, papildus piejaukdams tam zālītes, ko savāca kādā slepenā vietā pie Bubuļu dzir­navām. Viņš izkaltēja lapas un dažkārt arī ziedus un tad sajauca tos ar miežiem, apiņiem, raugu un nelielu daudzumu medus.

Šovakar Bīdls saprata, ka ir pieļāvis divas kļūdas. Pirmā viņš dzēra alu, kad tas vēl tikai rūga. Otrā viņš bija pielicis brūvējumam par daudz baldriāna. Lai nu kā, vīrs tik tikko spēja atvērt acis baldriāna ietekme turēja tās cieši aizvērtas un jutās kā iesprostots šajā pussnaudā. Pat lūpas šķita stīvas un rokas ļenganas kā saritināts paklājs.

Bet šobrīd vēl briesmīgāka bija sajūta, ka no rūg­stošā alus viņa vēders varētu uzsprāgt. Pa miegam Bīdls izdzirda kaut kur tālumā dauzīšanos pie durvīm, taču viņa mute bija pilna ar pussagremoto alu, kas lau­zās atpakaļ pasaulē. Bīdls rīstījās un skaļi atraugājās, un šī skaņa atbalsojās pa visu virtuvi. Viņš mēģināja pacelt galvu, saprazdams, ka kaut kā ir jāatver durvis, jo dauzīšanās kļuva arvien skaļāka un uzstājīgāka.

Bīdls noslaucīja pieri ar biezu maizes šķēli, domā­dams, ka tā ir mīksta, mitra drāniņa. Maizes drupačas pielipa viņam pie ādas, bet viņš tās nejuta, ne arī īpaši uztraucās par savu izskatu. Bīdls nespēja dabūt laukā no galvas domas par skaistajiem, baltajiem baldriāna ziediņiem. Viss, ko viņš redzēja nomoda sapnī, cenzda­mies pieslieties kājās, bija šie mazie augi, kurus viņš bija lasījis kādā vasaras dienā, par samaksu Zaļajam vīram atstādams pie saknēm iebāztu fārtingu, un pēc tam izkaltējis pie virtuves pavarda. Vīrelis kaut ko pie sevis murmināja.

Bīdls nedaudz dzēra vienmēr, pa dienu gan dodams priekšroku saimniekam nozagtajai tējai. Viņš allaž nogaidīja vismaz līdz sešiem vakarā un tikai tad izvilka tapu lielajai koka mucai, lai atkal no jauna piepildītu pāri plūstošo kausu.

Alus ļāva viņam sapņot, būt tam, kas viņš nekad nebija bijis. Tas piešķīra domām brīvību, bet tagad Bīdls atskārta: lai sasniegtu šo svētlaimīgo stāvokli, viņam nepieciešams vairāk alus nekā pirms gada. Dzerot Bīdls jutās brīvs no savas garlaicīgās kalpības. Domās viņš varēja kļūt par nozīmīgu vīru, kas dzīvē darīja ko vairāk nekā tikai skraidīja pakaļ mācītājam. Tomēr jāatzīst: no šīs izklaides viņš kļuva tikai neiecietīgāks un neapmierinātāks ar sevi un savu dzīvi.

Tagad rauga un miežu garša bija iestrēgusi rīkles galā un viņš kā pa sapņiem dzirdēja, ka durvju dauzī­šana kļūst arvien skaļāka. Vīrelis izsteberēja no vir­tuves un, pūlēdamies iet taisni, virzījās uz priekšu pa gaiteni. Dauzīšanās pieņēmās spēkā. Bīdls gāzelējās no vienas sienas pie otras, ķerdamies pie katras sten­deres, kas gadījās ceļā. Lielais zelta krauklis, kas bija novietots virs ārdurvīm, nolūkojās uz viņu no augšas. Dzērumā Bīdlam šķita, ka putns pakustas, sabužina spalvas un paver vienu aci. Kalps satvēra rokturi un sāka to griezt. Piepeši durvis ar spēku atsprāga vaļā, gandrīz nogrūžot Bīdlu malā. Mājā ieplūda aukstais nakts gaiss, un durvīs sveču gaismā parādījās Džeikoba Kreina garais stāvs.

- Kur ir tavs kungs? Kreins pieprasīja tūlītēju atbildi. Bīdls, joprojām alus apdullināts, stāvēja priekš­namā ar neko neredzošu skatienu.

- Kungs? Bīdls iesāka un apklusa, it kā nezinātu atbildi, tad šūpodamies paskatījās uz Kreinu. Domāju, ka gultā. Vai varbūt ārā. Vai varbūt…

Kreins pieliecās viņam tuvu klāt un ieskatījās tieši acīs.

- Atved viņu šurp. Tūliņ! Kreins nokliedza Bīdlam tieši sejā. Kalps pūlējās koncentrēt skatienu tieši uz Džeikoba Kreina garā deguna galu.

Atbilde bija tāda, kādu Kreins nekad nebūtu gaidījis. Bīdls palaida skaļu un smirdīgu atraugu tieši Kreinam degunā. No spēcīgās smakas Kreins riebumā saviebās. Reakcija sekoja nekavējoties. Kreins ar cimdoto roku iecirta Bīdlam tādu pliķi, ka tas griezdamies aizripoja pa priekšnamu līdz lielajam koka pakaramajam, kas uzgāzās vīrelim virsū.

- Tu cūka, Kreins ar saltu riebumu noteica, piegā­jis klāt Bīdlam, kurš bija nokritis uz mutes.

- Piedodiet, Kreina kungs, vainīgs alus. Es nekādi nevaru to noturēt tur lejā. Pūlēdamies pierādīt, ka tas bija negadījums, Bīdls atraugājās vēlreiz. Es nevaru izbeigt… Tas ir alus… Dažreiz tas gūst virsroku pār mani.

- Tad es tev ieteiktu to labāk nedzert, atskanēja balss no kāpņu augšas. Tur stāvēja Demjurels, tērpies melnos rītasvārkos un sarkanā naktsmicē. Bīdl, aiz­ved Kreina kungu uz kabinetu, un es drīz vien nonākšu lejā. Un atnes paplāti ar heresu.

Bīdls piecēlās kājās un aizmiglotu skatienu sāka meklēt kabineta durvis. Visas durvis izskatījās vienā­das, un viņš kaut kā nespēja apjēgt, kuras no tām ir īstās. Kreins redzēja kalpa sejā apjukumu un atvēra kabineta durvis pats. Viņš paņēma no statņa gaitenī sveci un devās iekšā, atstādams Bīdlu tumsā.

Kreins piegāja pie kabineta loga un atvilka aizkarus. Istabā ieplūda spoža, sudrabota pilnmēness gaisma, piešķirot it visam mainīgu mirdzumu. Nolicis svečturi uz lielā, apaļā galda istabas vidū, viņš apsēdās ādas krēslā pie uguns. Drīz vien viņam piebiedrojās Demju­rels, kas uzmeta oglēm priedes koka pagali.

- Un kam man jāpateicas par šo naksnīgo apmeklē­jumu? mācītājs vaicāja.

- Naudai, dzīves pamatvalodai, atbildēja Kreins.

- Bet es esmu devis nabadzības zvērestu. Kāpēc lai mani interesētu nauda? Demjurels, pieliecis galvu uz vienu pusi, pasmaidīja.

- Nu tad jau tas padara manu uzdevumu vieglāku. Jūsu pagrabā atrodas mana brendija krava, un jūs gri­bat, lai es samaksāju vienas nakts īri. Kreins uzmeta Demjurelam nopietnu skatienu. Taču es nevēlos mak­sāt. Par savu preču uzglabāšanu un izkraušanu esmu gatavs dot ko tādu, ko jūs tik ļoti vēlaties iegūt. Kreins novilka ādas cimdus un, akurāti salocījis, ielika klēpī. Kādu brīdi abi vīri vēroja viens otru.

- Ko gan es varētu vēlēties? Man ir viss, ko sirds kāro.

- Kāro. Tas ir savāds vārds priestera mutē. Neap­mierinātas alkas, iekāres pilns prieks par īpašuma iegūšanu. Tas liek iztēloties tādas lietas, par ko pries­terim nevajadzētu domāt. Kārot tas tiešām nav īstais vārds Baznīcas cilvēkam. Kreins grozīja rokās ādas cimdus. Ja es teiktu, ka man ir divi cilvēki, kas var jūs atbrīvot no kādas iekāres, cik viņi jums būtu vērti?

- Zādzība ir un paliek zādzība. Viņiem vajadzētu iet un stāties tiesas priekšā un atbildēt par savu nozie­gumu. Demjurels pieBīdlja savu krēslu tuvāk Krei­nam. Galu galā viņi bija sazvērējušies nozagt kaut ko ļoti vērtīgu, par ko es samaksāju labu naudu. Jūsu kā laba pilsoņa pienākums, protams, ir brīvprātīgi nodot viņus varas iestādēm.

Ar vienu kustību Kreins pielēca no krēsla, izrāva no maksts dunci un piespieda aso, garo asmeni Demjure­lam pie kakla.

- Es neesmu ieradies ar jums te spēlēt spēlītes, mācī­tāj. Vai jūs gribat viņus saņemt par samaksu, vai man laist viņus vaļā? Viens no viņiem jau ir pie jums, bet abi pārējie pie manis. Par trīssimt mārciņām jūs varat dabūt viņus visus. Nedomāju, ka viņi jebkad nonāks tiesas zālē, tā ka varat ar viņiem darīt, ko vēlaties. Kreins novilka ar dunča asmens plakano malu Demju­relam gar rīkli. Esmu dzirdējis, ka jūs gribat aizvest tos jaunos ļaudis uz savu torni. Viņš pamāja uz loga pusi. Redzu, ka jūsu dārzā notiek lieli rakšanas darbi, bet šobrīd nav īstais gadalaiks stādīšanai… Bet viss, protams, atkarīgs no tā, kādas sēkliņas jūs vēlaties iekaisīt zemē. Kreins pielika asmeni Demjurelam zem zoda un viegli piespieda to pie ādas.

- Par trīssimt mārciņām esmu ar mieru. Likšu, lai Bīdls atnes naudu. Un kad ieradīsies mani jaunie viesi? Demjurels izdvesa vārdus, neuzdrošinādamies pakustēties.

Kreins atvirzīja nazi no viņa kakla un ielika atpakaļ makstī, kas bija paslēpta jakas iekšpusē.

- Es viņus atvedīšu stundas laikā. Vēlos, lai tad arī mani gaidītu nauda. Un bez kādiem jokiem, citādi jūs nonāksiet turpat, kur jūsu mazās sēkliņas. Vai sapra­tāt?

- Kreina kungs, es nekad necenstos piekrāpt cilvēku, kurš runā tik nevainojamā angļu literārajā valodā.

- Sakiet, Demjurel, kas ir tā lieta, kura pieder jums un liek viņiem riskēt ar savu jauno dzīvību? Džeikobs Kreins ar skatienu meklēja telpā kaut ko vērtīgu.

- Tas ir tikai nieks senlieta, ko man atveda kāds pētnieks, relikvija, kurai nav nekādas īstas vērtības neviena cita acīs kā vien manējās, dievticīga cilvēka acīs. Runādams Demjurels saminstinājās, jo nezināja, kāpēc Kreins to jautā.

- Esmu daudz ceļojis, un man būtu ļoti interesanti aplūkot tādu lietu. Kreins iebāza roku kabatā un pataustīja naža rokturi, tad uzsmaidīja Demjurelam.

- To es varu saprast, Demjurels ātri atteica. Do­māju, ja parādīšu jums šo mazo lietiņu, kas man dārga, no tā necelsies nekāds ļaunums. Viņš uzsauca: Bīdl, vai tu varētu atnest no manas istabas lādi? Mūsu vie­sis vēlas redzēt to lietiņu, kas radījusi visu šo jezgu.

Bīdls visu šo laiku bija sēdējis gaitenī uz grīdas, lai atgūtos no alus un sitiena. Viņš bija aizmirsis, ka Dem­jurels bija pavēlējis pasniegt dzērienus. Viņš pat bija aizmirsis, kur atrodas. Tagad vīrelis pūlējās nostāties uz nedrošajām un ļoti ļenganajām kājām. Savā skur­bumā viņš nesajēdza, vai ir atbildējis vai ne.

- Bīdl, tu piedzēries ēzeli, celies un atnes lādi! Mans viesis gaida. Bļāviens noskanēja pa visu māju. Abi vīri dzirdēja, kā Bīdls cenšas uzkāpt pa kāpnēm un mēģina skriet pa garo gaiteni uz Demjurela istabu. Skaļi būk­šķi viņiem vēstīja, cik reižu kalpotājs nokrīt, paklupis aiz paklāja, kāda vaļīga grīdas dēļa vai savu ļodzīgo kāju dēļ.

- Viņam piemeties neliels vājums, Demjurels no­teica un, saklausījis virs galvas klaboņu, pacēla acis.

Bīdlam patīk iedzert. Viņa dzīvē ir tik maz prieka, ka man ir grūti viņam to aizliegt.

- Un kas sagādā prieku jums, mācītāj? Nauda? Bagā­tība? Vara?

- Nē, nē, nē. Man patīk vienkārša dzīve. Es tikai cenšot pildīt tā gribu, kurš mani sūtījis.

- Tad jau tā nav taisnība, ka jūs esat melis, krāp­nieks un daži pat teiktu slepkava? Kreins iesmē­jās. Demjurels nesaprata, vai kontrabandists viņu nemuļķo. Daudzie uz jūras pavadītie gadi bija pada­rījuši Džeikobu Kreinu par ātras dabas cilvēku. Četr­padsmit gadu vecumā viņš bija varmācīgi savervēts uz kara flotes kuģa. Zēns bija iestājies Anglijas armijā un pamodies jau uz kutera, kas burāja uz Indiju. Divdes­mit četru gadu vecumā Kreins bija aizmucis no kuģa un kopš tā laika pelnīja naudu kā kontrabandists un laupītājs.

Bīdls atgriezās, vilkdams garu, melnu ādas lādi. Viņš to novietoja uz galda istabas vidū. Demjurels piecēlās no krēsla un aizdedza vēl vienu sveci. Mācītājs sāka zināmo rituālu izsaiņoja akācijas koka nūju un melno roku. Beidzot viņš izņēma keruvimu. Kreins aplūkoja mazo, spārnoto statueti, kas mēness gaismā mirdzēja.

- Cik jūs par to samaksājāt, mācītāj? Kreins centās runāt tā, lai vina balsī nevarētu saklausīt interesi.

- Neko daudz. Siem vietējiem ražojumiem nav lielas vērtības. Man par to ir tikai… ē… reliģiska interese. Demjurels pacēla keruvimu virs galda.

- Tad ko jūs ar šo lietiņu iesāksiet?

- Vai jūs ticat garu pasaulei, Kreina kungs? Dem­jurels paskatījās viņam tieši acīs. Tad turpināja runāt gandrīz čukstus: Tādu spēku pasaulei, par kuriem mēs varam tikai sapņot.

- Nedomāju gan, ka mūsu pasaulē ir nozīme filo­zofu akmenim vai kādas ielasmeitas burvestībām. Šī ir moderna pasaule; reliģija ir domāta vājajiem un neiz­glītotajiem, Kreins drosmīgi atteica. Visu, ko dzīvē esmu sasniedzis, esmu ieguvis ar šīm rokām un ar to cilvēku asinīm, kuri stājušies man ceļā. Manā dzīvē nav vietas Dievam vai kaut kādiem māņticības peksti­ņiem. Kreins piegāja tuvāk keruvimam, ieinteresējies par smalkajām zelta detaļām un pērļu acīm.

Demjurels neņēma vērā Kreina piezīmes. Padomā­jiet par pasauli, kurā mēs neesam visspēcīgākie radī­jumi, kur laika un vietas likumi nedarbojas. Par vietu, kur varai un spēkam ir lielāka nozīme nekā mīlestībai un žēlsirdībai. Mācītājs pagrozīja keruvimu rokā, tā ka tas mēness gaismā iemirdzējās. Iedomājieties, ka jums ir vairāk varas nekā pašam Dievam, ka jūs spējat valdīt pār elementiem vēju, jūru un pat austošo sauli. Iztēlojieties to varu… to gandarījumu… ka jūs spējat iznīcināt ikvienu, kas jums jebkad ko nodarījis. Dem­jurels ielika statueti atpakaļ kastē. Arī es nekad neap­mierinātos ar akmeni, kas var pārvērst priekšmetus zeltā, vai ar raganu burvestībām. Vienīgais, kas mani gandarītu, būtu vara pār pašu Dievu.

Demjurels ielika nūju un melno roku atpakaļ lādē un aizvēra vāku. Tad apsēdās krēslā pie uguns.

- Tad nu gan jūs nevēlaties maz, mācītāj! Biju domā­jis, ka vīri sutanās kalpo Visvarenajam, nevis otrādi.

-Jautājums tikai, cik ilgi viņš vēl būs visvarens; viņš taču nesaglabās savu varu uz mūžīgiem laikiem. -

Demjurels saberzēja rokas un iestūma gruzdošo pagali uguni. Mitrumam saskaroties ar sarkanajām oglēm, tā uzdzirksteļoja un nočūkstēja.

- Jūs esat drosmīgs vīrs, Demjurel, ja šādi runājat par Dievu. Bet vai jūs tiešām ticat garu pasaulei, rēgiem un dēmoniem? Piecēlies no krēsla, Kreins piegāja pie loga un pavērās ārā pāri jūrai uz Beitaunu. Tumsā zem blāzmojošā mākoņa mirgoja zvejnieku māju uguntiņas. Līcī viņš redzēja uz klinšu fona iezīmējamies pats sava kuģa takelāžu. Lai liktu man noticēt kam citam, nevis zobena un musketes lodes spēkam, ir jānotiek brīnu­mam. Kreins novērsās no loga un pavērās Demjurelā, kurš rušināja uguni ar garu misiņa kruķi.

- Ar manu palīdzību, Kreina kungs, jūs varētu kļūt par bagātāko cilvēku pasaulē. Jums vairs nevajadzētu doties jūrā un riskēt ar dzīvību. Jūs varētu mierīgi sēdēt un baudīt visas pasaules bagātības. Mācītājs piegāja pie loga un nostājās blakus Kreinam. Paska­tieties, tas viss var būt jūsu, ja vien jūs sadarbosieties ar mani.

- Nezināju, ka viss apgabals ir jūsu īpašums. Domāju, ka tas pieder karalim un Dievam. Kreins soli atkā­pās no Demjurela, kas bija nostājies nepatīkami tuvu. Šķita, ka mācītājs apspiež satraukumu, it kā gaidot kādu brīnumainu notikumu, par kuru zina tikai viņš viens.

- Viss mainās, Kreina kungs, viss mainās. Un šonakt jūs būsiet tam liecinieks. Atvediet man tos divus zaglēnus, un tas būs visa sākums. Atnāciet uz torni, un jūs redzēsiet ko tādu, kas mainīs jūsu domas uz visiem lai­kiem. Demjurels ielūkojās Kreinam cieši acīs. Jums bija taisnība, kad teicāt: to cilvēku asinis, kuri stāv jums ceļā, bieži vien var palīdzēt iegūt visu, ko kāro sirds. Vai tas nebija kāds rabīns, kas reiz teica: tas, kurš mīl savu dzīvi, to zaudēs, bet tas, kas to ienīst šajā pasaulē, saglabās to uz mūžīgiem laikiem. Kad Dem­jurels bija beidzis runāt, iestājās nepatīkams klusums. Vai jūs mīlat savu dzīvi, Kreina kungs?