Ēnu pavēlnieks

8 Sērs un auksti kāposti

nāsīs ieplūda spēcīga dvaka, pārliecinot Rafu, ka viņš vēl ir dzīvs. Tā koda acīs un rīklē tik stipri, ka acīs saskrēja asaras. Rafa ievilka elpu un sajuta, ka viņu smacē apkārt mutuļojošie garaiņi ar puvuma smaku. Tie oda pēc sēra, svilstošām jūraszālēm un suņu čurām.

Puisis gulēja pilnīgā tumsā, un viņam vajadzēja pie­likt pūles, ne vien lai elpotu, bet arī lai paliktu pie apzi­ņas. Ievainojums pakausī nemitīgi pulsēja, un svelošas sāpes dedzināja katru nervu. Labais plecs neciešami sāpēja. Šķita, it kā visa viņa miesa būtu atrauta no kauliem un sacirsta tūkstoš gabaliņos. "Ja jau es jūtu sāpes, tātad esmu dzīvs," Rafa nodomāja, cenzdamies izspļaut salmus un dubļus, kas kaut kā bija nonākuši viņam starp zobiem. Tagad mutē ieplūda spēcīga amon­jaka garša. Puisis norija augšup kāpjošo nelabumu un apjauta, ka viņa rokas ir cieši sasietas uz muguras.

Rafa sadzirdēja tekoša ūdens skaņu un cilvēku bal­sis kaut kur ārā. Kāds vīrietis zemā, piesmakušā balsī kliedza uz pārējiem, rejot kā centīgs sargsuns. Rafa dzirdēja, kā vējš dauza slēģus, tie sitās pret sienu smagiem būkšķiem. Tālumā skanēja salta āmura klau­dzēšana pret metālu. Puisis atvēra acis un meklēja kaut mazāko gaismas stariņu. Bet viņam apkārt valdīja melna tumsa kā bieza migla, kam nespēja izspiesties cauri ne skatiens, ne gaismas stars.

Rafa apgriezās otrādi, un viņam izdevās piecelties sēdus un atslieties pret auksto, slapjo, glumo akmens sienu. Atspiedies ar rokām pret mitro grīdu, viņš mēģi­nāja aptaustīt savas plaukstu locītavas, lai saprastu, kā ir sasiets. No kaut kurienes tumsā atskanēja klusas raudas. Rafa uzsauca:

- Lai miers ar tevi! Runā, lai es zinu, kā tevi sauc.

Atbildes nebija, bet šņukstēšana turpinājās. Rafa saklausīja metāla ķēžu grabēšanu un žvadzēšanu, tās velkot pa akmens kāpnēm. Durvis atsprāga vaļā, un kambarī ienāca divi vīri jūrnieku zābakos un garos, netīros svārkos. Viens no viņiem mazs, tievs vīrelis ar greizām kājām turēja rokā vējlukturi. Otrs liels, resns vīrs nesa dzelzs važas un kniedējamo āmuru. Lampas gaismā Rafa ieraudzīja, ka šņukstētājs ir mazs puika, kas saritinājies gulēja stūrī, ierausies mitrajos salmos. Viņam mugurā bija saplīsis krekls un kājās skrandainas bikses; puišeļa mati bija savēlušies, pilni gružiem un pielipuši pie sejas.

Vīrietis ar āmuru un ķēdēm sagrāba Rafu aiz matiem un uzrāva kājās. Viņš oda pēc alus un aukstiem kāpos­tiem. Vīra seja bija raupja un sarkana un zodu klāja sudraboti rugāji.

- Nāc nu, puis! Demjurels grib tev tās uzlikt, lai tu nevarētu aizbēgt. Nosmējies viņš pagrabināja ķēdes.

Tikai neiedomājies darīt muļķības. Vienīgā izeja no šejienes ir mājas ārdurvis, un tās ir slēgtas.

Vīrietis aizrāva Rafu aiz matiem uz telpas otru galu un nospieda uz ceļiem. Ievainotajam plecam saskaro­ties ar akmens sienu, Rafa no sāpēm iekliedzās.

- Ai, ai, ai! Izskatās, ka viņam te ir par daudz dze­ramā ūdens. Labāk atvēsinies!

To teicis, resnais vīrs paņēma samazgu spaini, kas stāvēja viņam pie kājām, un uzgāza netīro šķidrumu Rafam uz galvas.

- Dāmām patiks, kā tu smaržo. Nāc nu, tagad tiksim ar tevi galā.

Mazais, tievais vīrelis nolūkojās uz Rafu ar riebumu. Viņš nesaprata, kāpēc puisis izturas tik klusu. Tas neru­nāja un nepretojās. Vējluktura blāvajā gaismā varēja redzēt, ka viņš pasmaida. Abi vīri saskatījās, un viņiem gribējās mocīt jaunekli tā, lai panāktu kādu reakciju, lai viņš kliegtu pēc žēlastības. Abi vēlreiz paskatījās viens uz otru un tad uz Rafu, kurš tupēja uz ceļiem izmirkušajos salmos, kas bija izklāti uz akmens grīdas.

Pirms viņi paspēja ko iesākt, kājās pielēca zēns, kas bija gulējis kambara stūrī, un iespēra ar baso kāju resnajam vīram pa muguru tā, ka tas novēlās zemē ar galvu samazgu spainī. Resnulis uzrausās kājās un griezās riņķī joprojām ar spaini galvā. Viņš izdvesa apslāpētu kliedzienu un nokratīja spaini.

Puika apmierināti kaut ko noņurdēja, bet tūliņ viņu ķēra sīkā vīreļa rokas belziens, kas lika zēnam griezties pa grīdu kā vilciņam. Puišelis iemuka stūrī, ar rokām cieši aptvēris sānus, un atkal centās uz aukstās akmens grīdas sarauties tik maziņš, cik vien iespējams. Viņš zināja, ka tūliņ pār viņu kā ziemas lietus nāks asu dūru un kāju belzienu birums.

Zēns paskatījās uz Rafu. Gaidītie sitieni nāca ātri un spēcīgi; abi vīri spārdīja un dunkāja puišeli, kas bezpa­līdzīgs gulēja uz grīdas.

- Pārtrauciet to tūliņ! iekliedzās Rafa tik skaļi, ka sauciens atbalsojās telpā. Ja vēlaties kauties, tad dariet to ar mani. Vai arī jūs spējat cīnīties tikai ar bērniem?

Tievais vīrelis pēdējo reizi iespēra puikam tā, ka tas palēcās no grīdas. Tad abi vīrieši pievērsās Rafam, kurš bija piecēlies kājās un izslējies tik garš, cik vien varēja. Tievais vīrelis paskatījās uz viņu un iesmējās.

- Mēs mīļuprāt dotu tev mācību, par ko turpmāk padomāt. Nelaime tikai tā, ka mācītājam Demjurelam ir citi plāni. Viņš nevēlas, lai tev no galvas nokristu kaut matiņš. Tāpēc mēs nedrīkstam tevi aiztikt. Vīre­lis uzmeta Rafam draudīgu skatienu. Vismaz pagai­dām ne.

Abi vīri piegāja pie jaunekļa. Resnais sāka šūpot ķēdi, ko turēja rokā. Rafa nolieca galvu, gaidīdams sitienu. Vīrs saķēra viņu aiz rīkles un vēlreiz grūda pret sienu; puiša seja atradās tuvu viņējai. No viņa nāca alus dvaka, un asie bārdas rugāji skrāpēja Rafas maigo vaigu.

- Klausies, puis, es neko nevēlētos vairāk, kā izžmiegt no tevis dzīvību, bet tev jākļūst par upurjēru, un kungs vēlas, lai tu būtu bez vainas.

Rafa sasprindzināja kakla muskuļus un sajuta spē­cīgās rokas tvērienu, kas labprāt pārtrauktu viņa elpu.

- Kāpēc jūs aiztiekat bērnu? Vai tāpēc, ka viņš nespēj pretoties? Rafa izdvesa, kad tvēriens kļuva vēl ciešāks.

- Kāpēc tu tā raizējies par to puiku? Viņš tevi nedzird. Un nevar parunāt. Viņš ir kurlmēms. Pilnīgi bezvērtīgs. Viņu vajadzēja noslīcināt jau tūliņ pēc dzim­šanas. Brīdi padomājis, vīrs pasmaidīja un piebilda: Tāpat… kā… tevi.

To teicis, vīrs palaida Rafu vaļā, un puisis nokrita uz grīdas. Viņš dziļi ievilka elpu, pūlēdamies savaldīt asaras.

-Jūs nesaprotat, ko darāt. Jūs esat kā aitas bez gana. Jūs pat vairs neapjēdzat, kas ir labais, vai ne? Rafa uzmeta skatienu puišelim. Ko viņš jums ir noda­rījis, ka jūs apejaties ar viņu kā ar dzīvnieku?

Resnais vīrs klusēja. Pieliecies viņš izvilka no jostas lielu, garu nazi un iegrūda Rafu ar seju salmos. Ar ātru griezienu viņš atbrīvoja Rafas rokas no saitēm. Abi vīrieši satvēra jaunekli un piecēla kājās. Viņi uzlika katrai rokai važas un ar āmuru aizkniedēja tās. Tievais vīrelis turēja ķēdi.

- Nāc nu, manu jēriņ! Iepazīsties ar citiem upurjēriem. Mēs paņemsim līdzi arī tavu mazo draugu, lai jūs varat rakt slānekli kopā. Tad redzēsim, cik ļoti jūs viens otru mīlat.

Viņš izveda Rafu no kambara un veda lejā pa akmens kāpnēm. Resnulis sekoja, aiz matiem vilkdams līdzi mazo zēnu. Viņi kopā izsteberēja no mājas un nokļuva ārā gaišā pēcpusdienā. Raktuves bija kā mazs ciems. Tās atradās divsimt pēdu zemāk par mācītājmuižu uz plakana zemes laukumiņa starp jūru un klinti bieza meža ielokā. Rietumpusē virs apvāršņa pacēlās divējas jau izstrādātas akmeņlauztuves. Iepriekšējo gadsimtu laikā tūkstošiem čūlojošu roku bija izcirtušas no tām visu alaunu. Tās slējās uz skaistās ielejas fona kā divas milzīgas čulgas uz zemes ādas. Šīs netīri sarkanās rētas neiederējās maigi zaļajā ainavā ar brūnajiem, kokiem klātajiem kalniem. Gaiss bija pilns ar bieziem dūmiem, kas cēlās no gruzdošajiem alauna uzkalniem. Tie sajau­cās ar spēcīgo sasmakuša urīna, svilstošu jūraszāļu un sēra smaku.

Rafa vēroja postījumus, kas nodarīti zemei. Norau­goties uz netīrajām ogļraču mājelēm ar salauztajiem logiem un dubļainajām sienām, viņā modās dusmas. Visapkārt viss bija netīrs un izpostīts.

Augstu virs galvas akmeņlauztuvēs klaudzēja cēr­tes, nemitīgi atgādinot par visas šīs postažas cēloni. Kad abi vīri vilka jaunekli lejup pa dubļaino taku, viņš spēja domāt tikai par Demjurela alkatību.

Aukstais gaiss ieurbās ādā, pastiprinot sāpes plecā. Rafa nezināja, kas izraisa šīs svelošās sāpes, bet sajuta tās līdz kaulam. Vīrietis parāva ķēdi straujāk, gandrīz nogāžot Rafu no kājām. Viņš ieskatījās puisim acīs. Par atbildi Rafa pasmaidīja, bet pretī saņēma nicinājuma pilnu skatienu.

Māju rindas galā atradās liela trīsstāvu akmens ēka ar pelēku slānekļa jumtu. Tā bija tumša un atbaidoša; augšstāva logi bija nokrāsoti melni. Pie izbalējušajām zaļajām ārdurvīm mētājās ēdienu paliekas. Tās knābāja divas tuklas vārnas, kas negribīgi pacēlās spārnos, kad tuvojās cilvēki.

Vīri, kā raduši, nekaunīgi atspēra durvis vaļā ar kāju un iegrūda Rafu un mazo puiku iekšā. Tur bija liela istaba ar garu koka galdu un solu. Telpas otrā galā akmens sienā bija ierīkots kamīns. Kamīnā aiz režģa sprakšķēja neliela uguns. Pie sienām stāvēja koka gul­tas, novietotas tik cieši, ka starp tām tik tikko varēja izspraukties. Katrā gultā uz plānām koka listēm uzlik­tais salmu maiss bija pārklāts ar netīru segu.

Galda galā sēdēja muskuļota sieviete sarkaniem matiem. Viņai bija garena, vāja seja, biezi nopūderēta ar baltu pulveri. Lūpas bija nokrāsotas ar karmīnsar­kanu lūpu krāsu, kas bija izsmērējusies abpus mutei. Vienā zoda pusē bija rupji uzkrāsota melna skaistumpumpa. Rafam tā atgādināja lielu, melnu mušu, kas rāpo pa seju.

Sieviete sēdēja milzīgā koka krēslā, saslējusi kājas uz galda, un smēķēja garu māla pīpi. Pelēki dūmu mākoņi vijās viņai ap seju un ķērās sarkano matu šķipsnās, kas nekārtīgi krita pār acīm. Sievietei pie kājām atradās neliela, tumšzaļa bieza stikla pudele, līdz pusei piepil­dīta ar šķidrumu. »

Sieviete ļodzīgi piecēlās kājās un no satraukuma nodrebēja pie visām miesām. Viņa ātri izlīdzināja garos svārkus un sakārtoja apkakli.

- Konsita kungs, Skerija kungs, kam man jāpateicas par šo negaidīto… prieku?

Konsita kungs resnais vīrietis pasmaidīja un māksloti palocījās viņas priekšā. Viņš vienmēr domāja, ka ar savām smalkajām manierēm spēj atstāt uz sievie­tēm iespaidu.

- Kā jau parasti, Lendesas kundze. Šis jaunais cilvēks vēlas nobaudīt smalko dzīvi šajos jaukajos apartamen­tos, ko pārvalda visskaistākā saimniece visā apgabalā. Viņš pārbrauca ar roku retajām matu šķipsnām uz plikā paura. Šis smalkais jaunais cilvēks ir mācītāja

Demjurela viesis, un viņš gaida no jums viesmīlīgu uzņemšanu. Vīrietis runādams slienājās; katru viņa sarkastisko vārdu pavadīja baltas siekalas uz lūpām.

-Atstājiet viņu manā ziņā, Konsita kungs, un es parūpēšos, lai viņš pirms darba uzsākšanas pavada burvīgu nakti. Sieviete nolika pīpi uz galda un ar smaidu un rokas mājienu lika abiem vīriešiem doties prom. Tie ātri atvadījās un aizgāja. Lendesas kundze, smaidīdama pār visu bāli pūderēto seju, piesteidzās pie durvīm un tās cieši aizvēra.

Tad viņa, vienā mirklī mainījusi noskaņojumu, pie­vērsās Rafam. Visa laipnība bija pazudusi, arī smaids. Sieviete šķita pārvērtusies dusmu iemiesojumā. Viņas krūtis cilājās, seju pārņēma niknums, ievelkot pierē dziļas, baltas grumbas. Tad, paskatījusies uz Rafu un mazo zēnu, viņa sāka kliegt:

- Nedomā, ka tev te klāsies viegli. Tu esi šeit, lai strādātu, manu zēn, un tu to darīsi. Nekāda slaistīšanās vai kas tamlīdzīgs nepaliks bez sekām.

Viņa norādīja uz mazām koka durtiņām telpas pre­tējā sienā. Mazais puika nevarēja dzirdēt, ko viņa saka, bet skatījās tā, it kā saprastu. Viņš atkāpās un mēģi­nāja paslēpties aiz Rafas.

- Tas, ka tu esi kurls un mēms, vēl nenozīmē, ka šoreiz tiksi viegli cauri. Es zinu, ka tu, puika, neesi stulbs un sapratīsi, ka bēgt no manis prom vēlreiz nav jēgas.

To teikusi, viņa paņēma no aizdurves slotaskātu un sita zēnam, aizskardama Rafas plecu. Viņš saviebās no sāpēm un saķēra ievainoto vietu. Pēkšņi Lendesas kundze apstājās. Nometusi slotaskātu, viņa piegāja pie jaunekļa un aplika roku viņam ap pleciem.

- Tev sāp. Ko viņi tev nodarījuši? Viņas balss tonis atkal mainījās. Tā kļuva laipna, mierīga, gandrīz žēlsir­dīga; viss skarbums bija pagaisis. Ļauj, es paskatīšos, draudziņ.

Sieviete novilka Rafam jakas piedurkni un pavēra kreklu, cenzdamās to dabūt nost no pleca.

- Labāk lai paliek, viņa noteica. Dabūšu slapju lupatu; asinis ir piekaltušas pie krekla.

Rafa saoda viņas elpā lēta džina un tabakas smaku. Sievietei bija ieplaisājuši, dzelteni zobi un sarainas, baltas ūsas. Viņas sarkani nokrāsotās lūpas bija sau­sas un sasprēgājušas, acu baltumi pieplūduši asinīm. Lendesas kundze palīdzēja Rafam apsēsties uz krēsla un pamāja zēnam, lai tas saslapina lupatu, norādot uz spaini, kas stāvēja pie loga.

Viņa pavilka Rafas jaku uz leju, cik varēja, važas neļāva novilkt piedurkni pilnībā un, cenzdamās nepieskarties ievainojumam, samitrināja kreklu ar mitro lupatu, ko bija atnesis zēns. Sieviete aplūkoja krekla audumu. Tas ir smalks, loti smalks. Nekad neesmu redzējusi tik smalku audumu un arī tik dārgu. Šķiet, tu esi ļoti labs zaglis.

- Es neesmu zaglis; nonācu šeit pēc kuģa avārijas, Rafa atbildēja.

- Vari stāstīt, ko gribi, bet, ja nonāci šeit, tātad esi darījis kaut ko nelāgu.

Lendesas kundze pavilka uz leju kreklu. Mugur­pusē Rafam uz pleca vīdēja dziļš un čulgains apdegums burta D formā.

- Ak mans Dievs! Viņš tev iededzinājis savu zīmi. Kad viņš tevi nopirka? sieviete, pārsteigta par to, cik ievainojums nopietns, ieķērcās savā kaijas balsī.

- Viņš mani nenopirka. Es tiešām esmu no avarējuša kuģa. Tas nogrima pirms divām naktīm līcī mazliet uz dienvidiem no šejienes. Es neesmu vergs.

- Nu, pēc šejieniešu saprašanas, ja tev ir šī zīme, tu esi Demjurela īpašums. Tā ir viņa zīme, un neviens nekad neapstrīdēs to, ka tu piederi viņam. Labāk sāc domāt kā vergs, citādi tev dzīve kļūs vēl grūtāka.

Viņa nomazgāja ievainojumu ar mitru lupatu un apsēja ar labāko, ko varēja atrast virtuvē, vecām auduma strēmelēm. Rafa saprata, ka šī māja ir tāda kā raktuvju strādnieku patversme un atrodas Lende­sas kundzes pārziņā. Meklējot apsējus, sieviete ik pa laikam ieņēma pa lielam malkam no zaļās pudeles. Kurlmēmais zēns, lai nemaisītos viņai pa kājām, bija ieritinājies vienas divstāvu gultas stūrī un no turienes skatījās lielām acīm kā mazs ūpis.

Sieviete apsēja beidzamo saiti un uzmeta Rafam sapņainu skatienu.

- Ak, kā es gribētu, lai man būtu savs vīrietis! Kāds, kas mani sameklētu, kad viņam tas vajadzīgs, un kas par mani parūpētos, kad es kļūšu pārāk veca… Sie­vietes augšlūpa sāka trīcēt. Bet man neviena nav nevienas pašas dvēseles. Viņa aizlika rokas priekšā sejai un sāka raudāt. Lendesas kundzes emocijas mai­nījās ātrāk nekā paisuma un bēguma viļņi jūrā. Balsī atkal ieskanējās dusmas. Ja viņš nebūtu mani te pametis, es varēju kļūt par īstu dāmu. Man nebūtu jāizturas laipni pret katru dzērāju, kas te iegriežas, lai labi pavadītu laiku.

Viņa apklusa, apsēdās uz krēsla un pacēla gandrīz tukšo džina pudeli. Ja nebūtu šitā, es nezinu, ko darītu. Sis ir labākais draugs, kāds vien var būt. Tas sasilda sirdi, uzmundrina un…

- Kas viņš ir? Rafa viņu pārtrauca, pamādams uz zēna pusi.

- Viņš nav nekas. Viņam nav vārda, nav balss, viņš tevi nedzird.

Pēc brīža sieviete piebilda: Viņš labi slauka un mazgā, tikai visu laiku nebeidz mukt prom. Vienmēr atkal aizbēg un allaž no jauna tiek noķerts. Viņa paskatījās uz puisi. Rafa ievēroja, ka tagad sievietes acīs vīd gandrīz maigums; tajās vairs nebija dusmu, drīzāk līdzjūtība.

- Kur ir vina māte un tēvs?

- Cik man zināms, viņa tēvs var būt jebkurš no pie­ciem vīriešiem. Viņa mātei bija liela piekrišana, viņa vienmēr vēlējās kādu mīlēt, bet nekad nezināja, kurš būs nākamais. Sieviete runāja gandrīz sapņaini.

- Tātad jūs viņu pazināt?

- Pazinu ļoti labi, bet viņas dzīve beidzās pirms vienpadsmit gadiem un pieciem mēnešiem, un kopš tā laika puika ir te. Sieviete paskatījās uz zēnu. Man pret viņu ir mīksta sirds. Pusi laika viņš mani padara pilnīgi traku, bet pārējā laikā es viņu šausmīgi mīlu. Es tikai gribētu, lai viņš sadzird manu balsi. Sieviete aizdomīgi paraudzījās uz Rafu. Kas tu tāds esi? Kāpēc man vajadzētu tev stāstīt tādas lietas? Nāc, tev jāatpū­šas, un man vajag vēl džinu. Sieviete paņēma pudeli un izlēja pārpalikumu krūzē. Šī būs vieglākā diena, kādu tu šeit piedzīvosi. Viņa pamāja uz sienas pusi. Izvēlies gultu; visās ir blusas. Jo augstāk uzkāpsi, jo mazāk tās kodīs un tu labāk gulēsi.

Viņa palīdzēja Rafam piecelties no krēsla un uzrāp­ties augšējā guļvietā. Puisis ar visām roku važām apgū­lās uz veselā pleca un nolika galvu uz koka galvgaļa. Matrača salmi dūrās viņam mugurā un dzeldēja kā nātres.

Rafa gulēja uz viena sāna un vēroja, kā Lendesas kundze gatavo ēdienu. Gaisma ārā sāka dzist. Sieviete citu pēc citas iededza virtuvē lampas un logā ielika sveč­turi. Kurlmēmais puisēns rosījās viņai apkārt, atnes­dams malku vai padodams miltus. Sievietei nokrita uz grīdas koka karote; zēns smaidīdams pielēca klāt, ātri to pacēla un pasniedza kā trofeju. Nezinādami, ka viņus novēro, abi apmainījās maigiem skatieniem. Lendesas kundze noglāstīja puišelim galvu un smaidī­dama noskūpstīja viņu uz pieres. Rafa aizvēra acis, jo miegs viņu aicināja uz citu pasauli. Raktuvju skaņas un smakas izgaisa sapņu bezdibenī.