Ēnu pavēlnieks

4 Ozolu karalis

Keita Kolgena bija paslēpusies akmeņozola krūmā un gaidīja, kad tumsas ieskautajā tuneļa ieejā parādī­sies viņas draugi. Keita vienmēr apgalvoja, ka ne no kā nebaidās. Viņa neticēja spokiem, nakts radījumiem un pat ne Dievam. Visu ticību tiem no viņas bija izdauzījis tēvs, lai gan meita bija viņam tuvākais cilvēks tūliņ pēc dēla. Dēla, kurš bija miris divus gadus pirms Keitas piedzimšanas. Par šo nāvi neviens nekad nerunāja, un par to liecināja tikai neliels akmens augstu klintsgala kapsētā. Tur māte un dēls bija kopā tāpat kā dzīvē.

Keita vienmēr valkāja bikses līdz ceļiem, garus zāba­kus un biezu jaku, bet galvā viņai bija trīsstūrveida cepure. Garie mati bija sasieti zirgastē, bet lielās, zilās acis un maigā āda liecināja, ka viņa tomēr ir meitene.

Jāsaka, Keita bija pārliecināta, ka spoki neeksistē. Savos četrpadsmit gados viņa nekad nevienu spoku nebija redzējusi un ticēja, ka tas, kas nav saskatāms, nevar nodarīt nekādu ļaunumu. Kāpēc baidīties no nere­dzamā, ja visas sāpes un ciešanas, ko viņa pieredzējusi,

bija nodarījuši apkārtējie cilvēki. Meitene bieži uzdeva tēvam jautājumus par dzīvību un nāvi. Parasti viņš tikai klusēja vai atmeta ar roku. Vienīgais, ko Keita no viņa bija dzirdējusi: eksistē tikai tas, ko tu redzi. Kad meitene mazotnē pajautāja par māti, tēvs sāka viņu kratīt. Dzērumā viņš bļaustījās, ka māte ir mirusi, un viss: viņa nekad vairs nebūs redzama, ir aprakta zem velēnām un atstāta tārpiem. Tēvs klaigāja: "Ja Dievs eksistē, kāpēc viņš atņēma man dēlu un sievu? Mīlošais Dievs… Iedomu Dievs… Atbalsts vājajiem…"

Tad Keita mēdza aizklāt rokām galvu un saritināties istabas stūrī, jo dusmās tēvs varēja mest ar jebkuru priekšmetu, kas atradās pa rokai. Pēc tam viņš, apkam­pis meitu, ilgi šņukstēja, bet viņa nekad neraudāja. Visas asaras bija dziļi ieslēgtas meitenes dvēselē tāpat kā tālās, gaistošās atmiņas par māti. Keitas sirds bija nocietinājusies. Viņa neļāva nekam un nevienam sevi sāpināt un tagad, ar pistoli rokās, bija gatava cīņai vai ar visu pasauli.

Paslēpusies aiz krūma un vērīgi raudzīdamās apkārt, Keita tēmēja ar pistoli tumsā. Viņa dzirdēja atbalsis, apslāpētos Demjurela saucienus, kas pa tuneļa ieeju izskanēja biezajā miglā. Meitene labi pazina šo balsi. Viņa domāja par Tomasu un Rafu un ar katru kliedzienu, kas atskanēja no labirinta, kļuva arvien bažīgāka.

Naksnīgajā mežā sāka rēgoties dīvainas formas. Šķita, ka koks pārvēršas par milža galvu, mākonis izskatās pēc gulbja, kas nometies uz zvaigznes, bet mazs zāles kumšķis kļuvis par dzeloņcūku, kura lavās pa mežu. Keita vērās naktī, tad sastinga. Nakts atbil­dēja viņas skatienam.

Tur klajumā, tikai dažu pēdu attālumā, uz akmeņozolu noraudzījās pieci pāri koši sarkanu acu. Keita sajuta, kā nosvīst plaukstas, un viņu pārņēma pēkšņs izbīlis. Meitene neuzdrošinājās pakustēties, lai nezi­nāmie radījumi viņu neieraudzītu. Viņa neatļāvās pat norīt siekalas, lai tie viņu nesadzirdētu. Pat atrazdamās tik tuvu, Keita nespēja saskatīt šo radījumu veidolu, bet redzēja tikai to sarkanās acis. Ja tie bija kontraban­disti, tad tā bija labākā maskēšanās, kādu viņa jebkad bija redzējusi. Meitene nebija manījusi viņu tuvošanos; tie vienkārši uzradās.

Pēkšņi apkārt katrai figūrai parādījās sudrabotas aprises. Izskatījās, it kā ugunskurā lēkātu tūkstošiem sīku dzirkstelīšu. Tās kļuva arvien spožākas. Tad visas dzirksteles savilkās kopā un virpuļoja cita ap citu, it kā tās gaisā būtu pacēlis nemanāms vējš. Kļūdamas spožākas, dzirksteles mainīja krāsu: no sudrabotām tās kļuva sarkanas, tad zaļas un zilas. Visbeidzot tās tikpat ātri, kā bija parādījušās, izzuda. Keita izbijusies vērās naktī, nespēdama novērst skatienu no tā, ko redzēja sev priekšā.

Ieplakā stāvēja pieci milzīgi tēli, no galvas līdz kājām tērpušies metāla bruņās. Katram bija spīdīga bruņucepure čūskas galvas veidolā ar acīm, kas mirdzēja kā dimanti. Cepurei priekšpusē vīdēja divi ziloņkaula ilkņi kā kādam sen izmirušam zobenzobu radījumam.

Krūšu aizsegi izcēla katru muskuli; rokas sargāja gari metāla stieņi, kas pie elkoņiem savienojās ar biezajiem ādas cimdiem. Starp metāla gabaliem Keita saskatīja šo radījumu ādu. Tā bija tumšzaļa un nedzīva, ar baisu mirdzumu, kas gandrīz saplūda ar nakti. Katram radījumam bija plata, melna ādas josta, pie kuras bija piesprādzēts tāds kā īss zobens ar melnu ādas rokturi. Mazākais no radījumiem turēja rokās apaļu, ar sud­rabu un sarkaniem dārgakmeņiem izrotātu vairogu.

Keita no savas slēptuves nevarēja saskatīt radī­jumu sejas. Viņa redzēja tikai koši sarkanās acis, kas joprojām raudzījās pretī. Meitene notēmēja lielākajam radījumam tieši galvā. Keita pārbijusies lēni un klusu ievilka elpu. Iekšējā balss sauca: Nospied mēlīti! Taču, šausmās sastingusi kā statuja, viņa nespēja pakus­tēties.

Iekšējā balss atkārtoja: Nospied mēlīti!

Bet viņa joprojām nevarēja pakustēties. Pistoles smagums sāka novilkt roku, šķita, it kā kāds grasītos viņai atņemt ieroci. Keitai gribējās tikai bēgt prom un kliegt. Viņa saprata, ka nepaspers vairāk par pieciem soļiem, iekams tiks noķerta. Meitene zināja: ja viņa tikai pakustinās roku vai nolaidīs pistoli, radījumi to sadzirdēs. Keita saņēma visus spēkus un turēja pistoli izstieptajā rokā. Viņa juta, kā no pirkstgaliem līdz pat plecam sāp rokas muskuļi. Meitenei gribējās kliegt, gri­bējās būt mājās. Iekšējā balss atkal iesaucās: Nospied mēlīti… Nospied mēlīti!

Trīcēdama no bailēm, Keita mēģināja to izdarīt, bet pirksts nekustējās. Augšup pa roku sāka kāpt stindzi­nošs aukstums, un meitenei šķita, ka viņa pamazām pārvēršas akmenī.

Radījumi sapulcējās vienuviet un sāka kaut ko mur­mināt un skandēt valodā, kuru viņa nesaprata. Tie sprauslāja un ņurdēja, un, sanākot arvien ciešāk, izvei­doja apli.

Keita saprata, ka jau pēc mirkļa izlaidīs pistoli no rokas. Piepeši no tuneļa dziļumiem atskanēja sirdi plo­sošs kliedziens. Kliedzējs bija Tomass. Tūliņ sekoja izmisīgi skrejošu soļu skaņa.

Alā atbalsojās zēna kliedzieni. Nē, nē, nē! Tā varēja kliegt tikai cilvēks, kas atradās nāves briesmās vai bēga no kāda ļaunuma iemiesojuma. Kliedzieni un soļi arvien tuvojās.

Keita nebija vienīgā, kas tos saklausīja. Radījumi pagriezās pret tuneļa ieeju, un viņu acis iemirdzējās vēl spožāk. Katru reizi, kad tie izpūta caur nāsīm elpu, tumsā uzvirmoja zaļi tvaika mākoņi, kas ātri izgaisa aukstajā naktī. Neatskanēja nekāda komanda, tomēr radījumi visi reizē izvilka zobenus. Tad viņi pēkšņi klusu izgaisa, pazuzdami tumšajā mežā, kas iekļāva ieplaku, un to sarkanās acis pamežā spīdēja kā lieli jāņtārpiņi.

Keita dzirdēja, kā Tomass, skriedams uz izeju, sauc pēc palīdzības. Tunelī spalgi atbalsojās viņa kliedzieni; izklausījās, it kā tur kāds briesmonis būtu pamodies no miega. Nebija nekādas iespējas viņu brīdināt. Zēns bēga no viena murga, lai nonāktu citā.

Tomass metās laukā no tuneļa un iekrita ieplakas aukstajā zālē. Viņš apmeta kūleni, tad piecēlās un skaļi iesaucās: Nāc ārā, Keita! Demjurels tuvojas. Viņš skaita kaut kādas burvestības. Nāc nu! Keita neat­bildēja. Viņa redzēja radījumu acis, kas no slēptuves vēroja Tomasu. Keita gribēja kaut ko teikt, bet spēcīgās bailes kā auksta, tumša roka sažņaudza viņai kaklu.

Sastingusi meitene noraudzījās uz Tomasu, kurš stāvēja tikai dažu pēdu attālumā. Viņš bija Keitas draugs jau kopš agras bērnības. Viņi bija kopā auguši, kopā spēlējušies, kopā cīnījušies. Viņš bija Keitai pati tuvākā dzīvā būtne. Un nu meitene stāvēja un skatījās, kā baisie radījumi grasās zēnam uzbrukt.

- Nāc šurp, Keita, beidz mānīties. Es zinu, ka tu tur esi, sacīja Tomass. Mums jāpasteidzas, Demjurels nav tālu. Nāc ārā, Keita! viņš izmisīgi sauca.

Pēkšņi nelielajā zālainajā pudurī pie ieplakas malas viņš ieraudzīja tumšu ēnu. Varēja samanīt pleca aprises un roku. Spilgtajā zvaigžņu gaismā neskaidri pavīdēja spožs metāls.

- Nu jau pietiek. Noliec pistoli. Es zinu, ka tā esi tu.

Figūra neatbildēja un nekustējās. Tomass piegāja soli tuvāk un iespēra pa zāles kumšķi.

- Nāc šurp, muļķe, mums jāpasteidzas. Pēc pāris minūtēm Demjurels būs klāt. Mums jākāpj augšā uz mācītājmuižu.

Zēns vēlreiz iespēra pa kumšķi.

Piepeši viņam virs galvas iezibsnījās koši sarkanas acis, apgaismojot viņa seju ar blāvu mirdzumu. No tumsas lēnām pacēlās bruņās tērpies stāvs, un zēns kā pārakmeņojies sekoja šīm acīm. Radījums pacē­lās virs viņa arvien lielāks un lielāks, līdz sasniedza astoņu pēdu augstumu. Tad atskanēja pārējo radījumu soļi. Tie iznāca no savas slēptuves un tuvojās zēnam. Tomass ieraudzīja, ka spīdīgais metāls ir īss zobens. Rēgs ātri pacēla to sev virs galvas un skaļi, šausmi­noši ierēcās. Tomass sajuta kādu neredzamu spēku, kas nogrūda viņu uz ceļiem slapjajā zālē. Viņš gaidīja zobena cirtienu.

Mežs pieklusa, un pār Tomasu nolaidās savāds miers. Viņš vairs nejuta bailes. Vairs negribējās ne bēgt, ne cīnīties. Zēns nolieca galvu un gaidīja triecienu. Šis mirklis ilga, šķiet, veselu mūžību. Tomass nekad nebija varējis iedomāties, ka nomirs šeit, mežā. Viņam vien­mēr bija šķitis, ka viņu, tāpat kā tēvu un daudzus citus ģimenes locekļus, paņems jūra. Tāda iespējamība bija visai pieļaujama. Zēns bija piedzimis "laimes krekliņā", un šo mātes doto augļapvalku Tomass nēsāja sev līdzi kopš agras bērnības kā lielas veiksmes simbolu, kas sargāja no noslīkšanas. Tā bija vienīgā vērtīgā lieta, kas viņam piederēja. Tā varēja būt vērta sešas ginejas un ne pensa mazāk. Bet kā gan izkaltusi plēvīte, kas kopš viņa dzimšanas glabājas sudraba medaljonā, varēja pasargāt no zobena?

Tomass dzirdēja radījumu īsos elpas vilcienus, un viņu ieskāva no to nāsīm plūstošā saltā migla. Šie elpas vilcieni bija kā pulksteņa tikšķi, un ar katru no tiem zēns gaidīja krītam zobenu, kas atņems viņam dzīvību.

Šķita, ka radījumi tikai gaida īsto mirkli, kādu komandu, un tad asmens kritīs. Briesmoņiem piemita kāds stindzinošs spēks, kas paralizēja locekļus. Zēns redzēja, ka rasa zālē pārvēršas sarmā. Kad radījumi izelpoja savu ledaino dūmaku, katru lapiņu un zāles stiebriņu iekļāva ledus kristāli.

Aukstums kļuva tik spēcīgs, ka Tomass tik tikko spēja paelpot, jo mitrums rīklē pārvērtās ledū. Viņš savilkās čokurā un krita uz priekšu, briesmonim pie kājām. Krizdams viņš nevilšus pieķērās bronzas kāju bruņu vītajam metālam. Un mirklī, kad zēns pieskā­rās radījumam, viņš piepeši spēja ielūkoties svešajā pasaulē. Šķita, it kā šai īsajā mirklī kāds būtu atdarījis viņa apziņu ar neredzamu atslēgu.

Pēkšņi Tomass zināja, kā šos radījumus sauc un kāds ir viņu mērķis. Tie bija varigali. Gara acīm zēns redzēja neauglīgo zemi, no kuras tie nākuši. Tā bija tumsas un vētru, sniegputeņu un pērkona valstība. Pelēka, bezveidīga gaidu pasaule. Varigali nebija ne miruši, ne īsti dzīvi. Viņi tikai eksistēja, gaidot, kad pār tiem sāks valdīt kāds nezināms kungs. Varigali bija karotāju cilts, kuru turēja gūstā laiks un burvestība. Viņi gaidīja, kad atmodīsies no nāves; un tos varēja atbrīvot tikai tāds, kurš zināja aizmirstos buramvārdus.

No šī transa Tomasu izrāva pēkšņs sprādziens. No mūžības dzīlēm atskanēja pērkona grāviens. Zēnam pār muguru pārskrēja spējš karstuma vilnis, un ieplaka pielija ar spožu gaismu. Pret metāla bruņām skaļi nobūkšķēja svina lode, un varigals nodrebēja no galvas līdz kājām. īsais zobens, teju skardams Tomasa galvu, krita lejup un viegli iedūrās sasalušajā zemē. Radījums saļima uz ceļiem un krita uz priekšu.

Tomas, bēdz! no savas slēptuves akmeņozola krūmā iesaucās Keita.

Tomass tikko bija pamanījies pavelties malā, kad varigals sabruka zemē. Sastingušajiem pirkstiem zēns paķēra varigala zobenu un pielēca kājās. Vicināda­mies tumsā ar zobenu, viņš trāpīja pa muguru bries­monim, kas bija pavirzījies uz Keitas slēptuves pusi. Zobens šķēla bruņas kā karsts nazis sviestu. Pārējie rēgi pavērsās pret Tomasu un pacēla zobenus, lai viņam uzbruktu.

- Nāc, Keita! Skriesim uz Bubuļu dzirnavām! Tomass iekliedzās, kad Keita metās laukā no savas paslēptuves. Skrien, Keita, skrien!

Varigals cirta Tomasam ar zobenu. Zēns atvairīja cirtienu. Zobeniem sacērtoties, tumsā uzzibsnīja zaļas dzirksteles. Tomass nekad nebija skrējis tik ātri. Viņš saķēra Keitu aiz rokas, un abi metās prom pa papardēm, kas ķērās viņiem klāt kā neskaitāmi smalki pirksti.

No ieplakas varēja dzirdēt, kā varigali sakliedzās, tad iestājās klusums. Bija saklausāma tikai soļu dipoņa, viņiem pa taku skrienot arvien dziļāk iekšā mežā. Neko nemanīdami sev apkārt, bērni traucās pa mazu briežu taciņu prom no ieplakas uz Bubuļu dzirnavām. Viņi bija jau noskrējuši gandrīz jūdzi, kad Tomass apstā­jās, izmisīgi kampdams gaisu. Šķita, ka plaušas pārplī­sīs. Abi nozvēlās zemē pie liela ozola stumbra. Vienīgā skaņa, ko Tomass šeit, mežā, dzirdēja, bija viņa sirds dunoņa: dun, dun, dun. Viņš pavērās Keitā. Meitene pūlējās pasmaidīt, kaut tikko valdīja asaras.

- Kas tie bija, Tomas? Viņi mani sastindzināja, Keita čukstēja, tverdama gaisu un baidīdamās, ka viņu varētu sadzirdēt.

- Lai kas tie arī būtu, es zinu, ka Demjurelam būs ar viņiem darīšana. Zēns centās Keitai uzsmaidīt. Tas bija labs šāviens; tas izglāba man dzīvību. Tomass viegli pieskārās meitenes sejai. Tā joprojām bija ļoti auksta. Nāc, mēs esam tikai pāris jūdžu attālumā no Bubuļu dzirnavām. Tur varēsim paslēpties.

- Kur ir Rafa? Vai tu viņu pameti tunelī?

- Nē. Mums bija viltīgs plāns, Tomass elso­dams paskaidroja. Kad nonācām pie slepenās ieejas mācītājmuižā, parādījās Demjurels ar tādu kā degošu roku, murminādams kaut kādus lāstus. Lampas sāka dzist, tāpēc Rafa paslēpās, bet es kliedzu, cik skaļi spēju, lai vecais metas man pakaļ. Ceru, ka Rafa veik­smīgi tiks iekšā un atradīs to, ko meklē. Ja rīt viņš nebūs atpakaļ, es došos meklēt.

Keita satvēra draugu aiz rokas. Man ir bail, Tomas. Nekad agrāk neko tādu nebiju redzējusi. Es vienu nošāvu… pavisam.

Tomass saprata, ka nedrīkst izrādīt bailes.

- Dzīve ir mainījusies, Keita. Tā nekad vairs nebūs tāda kā agrāk. Mēs nevaram pagriezt laiku atpakaļ un to, kas atgadījies šonakt, padarīt par nebijušu. Notiek kaut kas neprātīgs. Pasaule ir mainījusies. Tunelī to varēja sajust gandrīz taustāmi. Šķita, ka tuvumā samanāms kaut kas ļauns un nepareizs. Man vēderā viss sagriezās. Tomass satvēra varigalam nozagto īso zobenu un pavirpināja to, aplūkodams asmeni, kas tagad bija notraipīts ar purpursarkanajām briesmoņa asinīm.

Keita nočukstēja: Ko lai mēs tagad darām? No rīta tēvs mani meklēs. Es nevaru doties uz dzirnavām man jāiet mājās.

- Mājās? Ja Demjurels panāks savu, nevienam no mums vairs nebūs māju. Kad pieskāros tam radījumam, ieraudzīju vietu, no kurienes tie ieradušies; uz brīdi es spēju ielūkoties viņu prātā. Zēns pavērsās pret drau­dzeni. Tu nesaproti, Keita. Demjurelam ir kāds plāns. Ja viņam izdosies to īstenot, pasaule pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Rafa man pastāstīja, ka Demjurels iegu­vis spēku, kas var palīdzēt izsaukt mirušos, valdīt pār vēju un jūru un likt tiem briesmoņiem, kurus redzē­jām ieplakā, klausīt viņam uz vārda. Atpakaļceļa nav; atgriezties vairs nav mūsu varā. Mums jāpalīdz Rafam, jo viņš ir vienīgais, kas var apturēt Demjurelu.

Kā tu to zini? Jūs tikko kā iepazināties. Keita sāka šņukstēt. Es gribu, lai tas viss beidzas, gribu, lai viss atkal būtu kā agrāk. Vēlos, kaut nekad nebūtu viņu satikusi un dzirdējusi tās stulbās runas. Vai viņš arī tevi ir apbūris? Meitene runāja caur asarām. Es šonakt kādu nogalināju. Lūdzu, Tomas, izdari tā, lai tas viss beigtos, lūdzu!

Keita pievilka ceļgalus cieši pie krūtīm un savil­kās, cik vien maziņa varēja. "Ja aizvērtu acis," meitene domāja, "varbūt varētu to visu atvairīt kā sliktu sapni, kas izzūd ar pirmajiem rīta saules stariem." Tomass aplika viņai roku ap pleciem. Viņš nekad vēl nebija redzējis Keitu raudam. Viņa vienmēr bijusi tik stipra, vienmēr valdījusi pār savām emocijām. Un tagad Keita raudāja kā mazs bērns, kurš lielījies ar savu spēku un kuru tagad sakāvis kāds spēcīgāks un varenāks. Tā viņi, kopā sakļāvušies, tur sēdēja tumšajā mežā un klusēja. Arī Tomass juta bailes, bet nedrīkstēja tās izrā­dīt. Kā gan viņi varētu cīnīties pret Demjurelu? Viņš bija vikārs, alauna raktuvju īpašnieks, miertiesnesis. Tomasa pasaulē viņam piederēja visa vara. Tomass bija tikai bezspēcīgs nabaga bērns bez mājām un tagad arī izstumtais.

Zēns atspiedās pret ozola stumbru un caur kaila­jiem zariem raudzījās debesīs. Ozolu karalis bija zau­dējis savu godību, savu spēku to bija paņēmusi atpa­kaļ zeme; tagad bija pienācis dzelkšņainā akmeņozola laiks. Visapkārt klājās trūdošas lapas; ieplaisājušas zīles gulēja zemē, gaidot pavasara atmodu, lai tad paceltos virs zemes kā jaunas dzīvības karogi, turpinot nekad nepārtrūkstošo laika ķēdi.

Keita turpināja klusu raudāt, un Tomass ierunājās: Paliksim šeit līdz rītausmai un tad dosimies uz dzir­navām. Mēģini aizmigt. Es tevi sargāšu.

Meitene neatbildēja, tikai piespieda seju viņa silta­jam plecam. Tomass savilka ciešāk raupjā, caurā mēteļa apkakli. Viņš turēja zobenu rokā un vērīgi raudzījās naktī. Ziemeļos zem kvēlojošā mākoņa cauri kokiem vīdēja Beitaunas sīkās uguntiņas. Zēns centās palikt nomodā, bet miega vara aizslēdza viņa smagos plakstus un maigs siltums pārņēma prātu, atbrīvojot no visām šīs briesmīgās dienas bailēm. Domas pārvērtās sapņos, un īstenība pārtapa fantāzijas tēlos.

Zeme šķita kā mīksta gulta, kad noiets garš ceļš. Vieglā, ritmiskā zaru čaukstēšana atslābināja prātu. Tomass pieglaudās Keitai, tā ka viņas mati skāra zēna seju. Meitene smaržoja pēc ziepēm, zemes un šaujam­pulvera. Tomass elpoja mierīgi un jutās drošībā, jo zināja, ka ir kopā ar draugu.