Ēnu pavēlnieks

7 Dagda Sarapuks

Mācītājmuiža vienmēr ir bijusi noslēpumaina vieta. Pat gaišākajā rudens rītā neatstāja sajūta, ka tās ejās slēpjas tumsa. Ēkai piemita savāds, raupjš skaistums, un tā izskatījās kā izcirsta klinšainajā ze­mesragā, kas slējās augstu virs līča.

Demjurels bija kļuvis par Torpas vikāru krāpša­nās ceļā. Pirms daudziem gadiem viņš bija viesojies pie mācītāja Dagdas Sarapuka. Tolaik Demjurels bija ceļojošs mācītājs, kas pelnīja sev iztiku, par penijiem noturot sprediķi no siena kaudzes, ratiem vai kādā citā vietā, kur nu izdevās savākt draudzi. Brīdī, kad Dem­jurels pirmo reizi nostājās šīs klintsgala mācītājmuižas dārzā un pāri trim jūdzēm nolūkojās uz Beitaunu, viņu savaldzināja šīs mājas burvība un skaistums. Līcī viļņi sitās pret klintīm, tālumā rītausma iekrāsoja viršu lau­kus, un kā krāšņs, zaļš paklājs jūdzēm tālu visapkārt pletās kalni. Demjurels saprata, ka nekad vairs nespēs šo vietu atstāt. Lai kas arī notiktu, viņam bija jākļūst par īpašnieku katram šīs mācītājmuižas akmenim, katram zāles stiebram. Stāvot uz cietokšņa mūra izrobojumiem, kas pacēlās virs jūras, mācītāju pārņēma pēkšņa alkatība.

Tumsa un iekāre pārmāca viņā gaismu un žēlsir­dību. Vienā acumirklī Demjurels bija mainījies. Katrs mazumiņš labestības, katrs piliens līdzjūtības un katra kripatiņa prieka pēkšņi viņā pazuda. Šajā brīdī visa labā vietā stājās ļaunums.

Pirmajā vakarā, kad Demjurels viesojās pie mācītāja Sarapuka, viņš pierunāja namatēvu, kurš bija izdzē­ris krietni par daudz vīna, noslēgt derības. To likme bija viss Sarapuka īpašums, un derību iznākums bija atkarīgs no divu tarakānu skriešanas sacīkšu rezul­tāta. Sacīkstes notika uz lielā virtuves galda. Sarapuks izvēlējās lielāko un resnāko tarakānu, kādu vien varēja atrast. Turpretī Demjurels no lielā bara, kas skraidīja pa akmens grīdu, paņēma niecīgāko eksemplāru; tas bija vienīgais, kuru viņš spēja satvert ar saviem pirkstiem, kas bija kļuvuši stīvi no vīna dzeršanas. Šie miniatū­rie radījumi tika novietoti viens otram blakus, un par sacīkšu sākuma zīmi Sarapuks nometa uz galda savu kabatlakatu. Demjurels aizvēra acis un sāka skaitīt lūgšanas. Pirmoreiz mūžā viņš sajuta spēku, kas nāca no ārienes. Mācītājam šķita, ka viņš nav viens, ka viņa ķermenis pieder vēl kādam. Demjurels sajutās kā Dievs, kam pakļaujas visi elementi zeme, vējš un uguns.

Sev par pārsteigumu, Demjurels redzēja, ka viņa noliesējušais, garkājainais tarakāns uzbrūk resnajam pretiniekam, nokož tam galvu un pamet kā tādu otrādi apvērstu seškājainu, melnu apakštasi. Tad uzvarētājs gāzelēdamies aizsteberēja līdz galda otram galam, iegūstot Demjurelam mācītājmuižu un visu plašo īpa­šumu, kas stiepās, cik tālu vien sniedzās skatiens. Apjē­dzis savu stulbumu, Sarapuks sāka šņukstēt. Viņš bija zaudējis itin visu. Demjurels pielēca kājās, pacēlis gaisā tarakānu uzvarētāju.

- Slava tev, mans mazais, melnais briesmoni! viņš sauca, lēkādams pa virtuvi un vicinādamies ar rokām, tad sabruka uz galda. Pēc mirkļa Demjurelu atkal pār­ņēma spēcīga alkatība. Viņš paskatījās uz Sarapuku un iesmējās. Un tu, mans muļķa draugs, līdz rītam pazūdi no šejienes.

Demjurels paliecās uz Sarapuka pusi, turot izstiep­tajā rokā tarakānu.

- Vai vēlies izmēģināt veiksmi vēlreiz? Ņem to! Tev par prieku varam sacensties vēlreiz, pārsvars ir tavā pusē, viņš izsmējīgi noteica.

Sarapuks spalgi iekliedzās, viņam acīs saskrēja asa­ras un lūpas sāka drebēt. Viņš pastiepa trīcošo roku pēc kukaiņa. Demjurels no jauna saķēra tarakānu un strauji saspieda, ar baudu noklausīdamies, kā pirkstos sašķīst tā cietā čaula.

Tās nakts notikumi norisinājās pirms divdesmit pie­ciem gadiem, bet kopš tā laika Demjurela sirds ar katru gadu bija kļuvusi tikai ļaunāka.

Rafa paslēpās drēgnajā mācītājmuižas pagrabā starp tur noglabātajiem āboliem, kas bija salikti uz koka paplātēm un pārklāti ar maisaudeklu. Viņš bija iespraucies starp divām kastēm un apsedzies ar drēbi, kas oda pēc muskusa. Puisis tur slēpās jau vairākas stundas, cenzdamies elpot tik klusu, cik vien iespējams, lai viņu neatrastu. Gandrīz pilnīgā tumsā viņš no savas slēptuves dzirdēja, kā Demjurels un Bīdls viņu meklē. Pēc vairākām stundām aizcirtās metāla durvis, kas veda no pagraba uz tuneli, un Rafa dzirdēja, kā abi viņa vajātāji lādas par to, ka nav jaunos iebrucējus notvēruši.

Nebija iespējams noteikt, vai jau iestājies rīts. Virs galvas Rafa dzirdēja kastroļu šķindoņu un virējas soļus. Viņš ieklausījās katrā solī. Pēc tā, kā sieviete staigāja, varēja nojaust, ka viņa stipri klibo vai arī ir ļoti resna. To, ka tā ir sieviete, Rafa noteica pēc smalkās balss, kad viņa uzkliedza Bīdlam, lai tas pazūd no virtuves un nekad tur vairs nerādās. Visas šīs skaņas bija sākušās apmēram pirms stundas, un Rafa secināja, ka ir agrs rīts. Lielāko daļu nakts viņš bija pavadījis, pūlēdamies palikt nomodā un skaitīdams lūgšanas, lai Tomasam izdodas aizbēgt no Demjurela. Viņu plāns bija izdevies; Rafa atradās mācītājmuižā, bet par Tomasa likteni viņš neko nezināja. Kad Rafa pēdējoreiz viņu redzēja, zēns skrēja pa tuneli uz izejas pusi, kur vīdēja gaisma, un Demjurels metās viņam pakaļ. Tad Rafa bija ieslīdējis pagrabā un paslēpies.

Tupēdams paslēptuvē, puisis gudroja, ko iesākt. Viņš zināja, ka atgūt keruvimu nebūs viegli. Tā bija pārāk vērtīga lieta, lai to tā vienkārši atdotu. Rafa arī saprata, ka Demjurels darīs visu, lai paturētu keruvimu sev.

Rafa nezināja, vai durvis uz pagrabu ir aizslēgtas; viņš nebija dzirdējis apgriežam atslēgu. Puisis saprata, ka drīz nāksies riskēt un doties meklēt keruvimu.

Rafa iebāza roku vienā no kastēm un izvilka lielu, stingru ābolu. Viņš nokoda kumosu, bet ābols garšoja pēc mitra koka. To izspļāvis un atlikušo ābolu ielicis atpakaļ kastē, viņš gar sienu lavījās uz durvju pusi. Pa durvju apakšu telpā iespraucās gaismas strēle. Atslēgas slēdzenē nebija. Rafa satvēra metāla rokturi un lēnām to nospieda. Durvis veroties skaļi iečīkstējās.

Uz gaiteni veda desmit akmens pakāpieni. Rafa kāpa augšup uzmanīgi, pie katra soļa apstādamies un ieklau­sīdamies. Viņš joprojām dzirdēja sievietes balsi. Virēja sūdzējās par dzīvi un vēlēja Demjurelam visas pasaules nelaimes. Rafa ieraudzīja, ka durvis uz virtuvi ir vaļā. Gaisā pacēlās ceptas zivs un kāpostu smarža, tumšajās ozolkoka durvīs virmoja tvaiku mākonis. Virtuvē pavī­dēja virējas mugura. Sieviete stāvēja ar seju pret augsto logu un akmens izlietnē mazgāja katlus. Viņa bija liela un apaļa. Viņai bija tumšzila kleita un pelēks priekš­auts, sasiets uz muguras. Rafa aizlavījās garām durvīm un lēnām iegāja gaitenī. Tā tālākajā galā viņš ierau­dzīja durvis. Virs galvas no durvju pārsedzes līdz gries­tiem divpadsmit pēdu augstumā sniedzās spogulis zelta rāmī, kurā bija izgrebta liela kraukļa figūra. Krauklis bija vismaz sešas pēdas liels. Tā garie, asie nagi bija satvēruši spoguļa stiklu un vēl garākie izstieptie spārni nokarājās gar sāniem. Putnam bija uzkrāsotas zaļas acis, un Rafam šķita, ka tas ar skatienu seko viņa gājienam pa gaiteni. Rafa paskatījās uz kraukli vēlreiz, un viņam likās, ka putns sakustas ātri sapurina zel­tītās spalvas un tad atkal sastingst. Puisim šķita, ka šis milzīgais putns kuru katru brīdi var mesties lejup un satvert viņu ar saviem lielajiem, asajiem nagiem.

Rafa turpināja uzmanīgi virzīties uz priekšu pa gaiteni. Viņš zināja, ka jebkurā brīdī kādas no netī­rajām ozolkoka durvīm var atvērties un Demjurels viņu notvers. Puisis ieklausījās katrā mazākajā durvju noklaudzēšanā, katrā grīdas dēļu nočīkstēšanā. Tālu aizmugurē joprojām skanēja virējas nīgrā balss un kastroļu šķindēšana. Rafa nonāca līdz durvīm gaiteņa galā, un krauklis vēroja viņu no augšas, it kā grasītos uzbrukt. Jauneklis aizvēra durvis un lēnām, mērķtie­cīgi ievilka elpu. Lai sevi nomierinātu, viņš skaļi izteica: Riatamus, vadi mani!

Atvēris acis, puisis pārlūkoja gaiteni. No priekšā esošo durvju apakšas pacēlās putekļu mākonis. Rafa saprata, ka jāmēģina atvērt durvis. Satvēris lielo misiņa aizšau­jamo, viņš to nospieda uz leju, un durvis sāka vērties vaļā. Brīdi viņš nedomāja par to, ka iekšā kāds varētu būt. Puisis vienkārši zināja, ka viņam tur jānokļūst.

Telpā atradās liels rakstāmgalds, un uz tā vairā­kas vecas grāmatas. Pa grīdu mētājās maizes gabali, un malā uz mazāka galdiņa stāvēja karafe ar vīnu. Pie lielā loga uz līča pusi karājās izbalējuši zaļi aizkari. Stā­vēdams durvīs, Rafa caur logu redzēja jūru, un tālumā vīdēja Beitauna. Bija skaidra diena, tomēr telpā valdīja tumšas ēnas.

Telpas kādreizējo skaistumu bija aptumšojusi nolai­dība un tās saimnieka apsēstība. Rafa ātri pārlaida ska­tienu telpai, bet keruvimu nekur neredzēja. Tad viņš pārmeklēja Demjurela rakstāmgalda atvilktnes un lielo jūrnieka lādi, kas bija novietota kamīna nišā. Arī tur tā nebija. Pēkšņi Rafa izdzirda uz kāpnēm soļus. Viņš saprata, ka glābiņa nav. Nu jau papēži klaudzināja pa gaiteņa koka dēļiem. Tie bija mērķtiecīgi, gari, pārlie­cināti soļi, un tie ātri tuvojās. Rafa saprata, ka viņam ir tikai dažas sekundes laika, lai paslēptos.

Durvis atsprāga vaļā. Istabā ienāca Demjurels un piegāja pie galda. Viņš apsēdās krēslā un uzlika tievās, garās kājas uz galda. Savilcis ciešāk zīda rītasvārkus, mācītājs paraustīja plecus. Ieradās Bīdls un kā paklau­sīgs suns nostājās viņam blakus, gaidīdams rīkojumus. Kalpa zābakus vēl klāja iepriekšējās nakts dubļi, un, nepacietīgi gaidīdams, viņš bružāja netīros pirkstus.

- Tu viņus nenoķēri, Bīdl. Tagad mēs tā arī neuzzi­nāsim, kas tie bija.

- Un kāpēc viņi bija ieradušies, Bīdls piebilda.

- Tieši otrādi tas mums ir skaidrs. Viņi bija ieradu­šies pēc keruvima. Tie vēlējās nozagt manu mazo zelta eņģeli. Demjurels paberzēja zodu un palūkojās apkārt. Gan jau viņi to mēģinās vēlreiz, tāpēc mums jāatklāj, kas tie tādi ir un kas viņus sūtījis. Viņš iespēra ar kāju pa galdu, tā ka papīri pašķīda pa grīdu.

- Kur lai viņus meklē? Mēs jau meklējām visu nakti, bet nevienu neatradām, Bīdls runāja, cenzdamies salasīt papīrus.

- Viņus nebūs grūti atrast. Nevienam nevajadzētu zināt, kas mums te ir, ja vien tu atkal neesi izmul­dējies. Demjurels, savilcis uzacis, uzmeta Bīdlam apsūdzošu skatienu. Dzēruma runas var maksāt tev dzīvību. Tas, kas mums pieder, ir jānosargā, un šim nolūkam var arī ziedot kāda maza cilvēciņa dzīvību.

Bīdls acīm redzami norija siekalas. Viņš zināja, ka Demjurels nerunā tukšu: viņš nešauboties nogalinās savu kalpu, izmantojot jebkurus līdzekļus.

-Atnes pareģu bļodu. Varbūt Pirateons mums pa­teiks, kas darāms. Demjurels nocēla kājas no galda, pie­cēlās no krēsla un atrotīja piedurknes. Bīdls piegāja pie mazā galdiņa un izņēma no atvilktnes melnu maisu. No tā viņš izvilka zaļu porcelāna bļodu, izrotātu ar čūs­kām, kas bija saritinājušās ap trauka pamatni un vijās augšup līdz tā malām, un nolika to uz galda. Demjurels izņēma no galda augšējās atvilktnes kristāla pudeli ar skaidru šķidrumu un ielēja to bļodā. Tad viņš paskatī­jās uz Bīdlu.

-Asinis, Bīdl. Mums nepieciešamas asinis. Bīdla skatiens bezmērķīgi klīda pa telpu un tad satraukti apstājās pie Demjurela.

- Tavas asinis, Bīdl. Man vajadzīgas tavas asinis. Mācītājs pamāja, lai kalps pienāk tuvāk.

- Bet man pietiek asiņu tikai sev pašam lieku man nav, es izžūšu. Bīdls lūdzoši atkāpās no Demjurela.

Mācītājs izņēma no atvilktnes nelielu nazīti un snie­dzās uz Bīdla pusi.

- Man jau nav vajadzīgs pilns spainis, bet tikai piliens. Apsolu, ka tev nesāpēs.

Demjurels strauji saķēra Bīdlu aiz rokas, pievilka pie galda un, turēdams tā roku virs bļodas, ar asmens aso galu iedūra Bīdlam īkšķī. Viņš iespieda bļodā divas lielas asins lāses un ar nazi iemaisīja tās ūdenī. Pār­steigtais Bīdls atlēca nost no galda un iebrēcās kā ūpis. Viņš iebāza īkšķi mutē un sūkāja ievainojumu, izskatī­damies kā liels bērns.

- Jūs melojāt! Man sāpēja! Un jūs paņēmāt visas manas asinis! kalps brēca, turēdams īkšķi mutē.

- Panāc šurp, draudziņ, un paskaties ūdenī!

Demjurels uzlika plaukstas virs mutuļojošā ūdens.

Aizvēris acis, viņš sāka runāt gluži ne savā balsī.

- Pirateon-Kaikos-Teon-Anetean!

Kad viņš bija izrunājis šos vārdus, ūdens vērtās melns un sāka virpuļot kā bļodā notverta vētra. Parādi man, Pirateon, tumsas kungs, no augšienes, parādi man! Pēc šiem vārdiem ūdens bļodā kļuva tumši sudrabots un sasala kā biezs ledus. Tā atspulgā Bīdls ieraudzīja kādu ēku, nelielu lauku māju, kas atradās mežmalā pie ūdens.

- Paskaties, Bīdl, lūk, kur viņi ir vai vismaz būs. Vai pazīsti šo vietu?

- Tā ir dzirnavnieka māja, kur dzīvo bubuļi. Kalps vēlreiz ieskatījās bļodā. Tas ir divu stundu gājiena attālumā. Kā to šeit var redzēt? Bīdls pēkšņi nodre­bēja. v

- Šī burvestība nāk no Pirateona. Esmu zaudējis tik daudz gadu, iedams pa nepareizo ceļu. Es ļoti centos saprast visu, ko man mācīja bērnībā, bet galu galā izrā­dījās, ka tam visam nav jēgas. Tajā nebija ne varas, ne slavas, tikai tukši vārdi. Es vēlējos, lai Dievs dod man vienu zīmi. Tikai man vienam. Kā pārvērst ūdeni vīnā? Bet es neko neguvu. Man mācīja mīlēt savu tuvāku kā sevi pašu un mīlēt Dievu no visas sirds. Bet kā var mīlēt to, kas ir nostājies pretī pasaules īstenajam valdnie­kam? Kā var mīlēt kādu citu, ja nemīli pats sevi?

Izdzirdis šos vārdus, Bīdls palika kā uz mutes sists. Demjurels turpināja runāt, raudzīdamies laukā pa logu.

- Kādu dienu tu mani sapratīsi, bet šī mazā asins un ūdens zīme man pavēstīja, kur viņi ir, un es viņus apturēšu. Šajā pasaulē pastāv tikai viens, kā dēļ ir vērts mirt, un tā ir vara. Vara pār cilvēkiem, vara pār dabas elementiem, un visbeidzot spēja būt Dievam. Ar šī keruvima palīdzību es varēšu valdīt pār elementiem. Kad iegūšu tos abus, izmainīšu pasauli un panākšu Dieva nāvi. Šoreiz viņš tiks pienaglots pie koka uz visiem laikiem.

Demjurels smagi iebelza ar dūri pa galdu. Ūdens bļodā uzvilnīja. Tas vairs nebija ledus, kurā atspoguļojās mājas vīzija. Mācītājs iemērca ūdenī pirkstus, sakrus­tojot tos pentagrammas formā, un atspulgs pagaisa. Tad viņš uzšļakstīja pēdējās ūdens lāses Bīdlam. Pēkšņi Demjurels pavērās uz jūrnieka lādi. Viņš nodrebēja un atkal ierunājās tumšajā balsī:

- Paņem lādi, aizslēdz to un sadedzini. Viņš uzmeta Bīdlam asu skatienu. Izdari to nekavējoties, Bīdl!

Kalps piegāja pie lādes, saņēma to aiz viena roktura un mēģināja vilkt pa grīdu. Lāde bija smaga, Bīdls tik tikko spēja to pakustināt. Demjurels nāca viņam palīgā, un pa abiem viņi lādi vilka un stūma, līdz dabūja laukā pa durvīm gaitenī. Tad viņi aizvilka to līdz ārdurvīm un stīvēja lejā pa pakāpieniem. Bīdls vairs nevarēja lādi noturēt, jo tās smagums bija novilcis viņam roku. Viņš atlaida tvērienu, un lāde nobūkšķināja lejup pa akmens pakāpieniem un sagruva uz piebraucamā ceļa.

Rafa, kritiena apdullināts, izripoja no lādes un iekrita dubļos. Demjurels ātri metās viņam virsū, saķēra aiz rīkles un pacēla gaisā.

- No manis nekur nevar noslēpties. Vai tu domāji, ka es turēšu keruvimu vietā, kur tu to vari atrast?

Rafa nespēja atbildēt, jo mācītājs žņaudza rīkli arvien ciešāk, vienlaikus paceldams viņu no zemes.

- Jūs viņu nogalināsiet, kungs! Bīdls uzsauca Dem­jurelam.

- Viņš bija miris jau tajā brīdī, kad spēra kāju šajā namā. Bet varbūt pašlaik nav īstais laiks un vieta. Nekad nevar zināt, Bīdl. Varbūt dzīvs viņš būs noderī­gāks.

Demjurels apgrieza Rafu riņķī un nometa zemē.

- Tev būs man šis tas jāpaskaidro. Tagad celies augšā un nedomā bēgt. Mums ir suņi, kas tevi noķers pāris minūtēs.

Rafa piecēlās no dubļiem, un Bīdls viņu vilka uz mācītājmuižas durvju pusi. Puisis nerunāja ar sagūstītājiem un centās uz viņiem neskatīties. Tie ieveda viņu atpakaļ Demjurela kabinetā. Bīdls aizslēdza durvis un no tukša puķu poda izņēma niedres nūju. Saliecis rok­turi, viņš iestiprināja niedrē asu, garu asmeni. Demju­rels apsēdās apbružātajā ādas krēslā un vēroja Rafu. Viņa skatiens nopētīja katru puiša ķermeņa collu, ievē­rojot viņa izskatā itin visu, it kā cenšoties atklāt, kas šis puisis ir un kāpēc ieradies. Dažas minūtes tā Rafu pētījis, viņš beidzot sāka runāt.

- Kā tevi sauc? Demjurels uzstājīgi noprasīja. Rafa neatbildēja. Tu nenodarīsi sev neko ļaunu, ja pateiksi, kas esi. Tad mēs vismaz varēsim viens pret otru izturē­ties pieklājīgi. Mācītājs centās pasmaidīt. Pēc tavas ādas krāsas var spriest, ka neesi šejienietis. Vai tu esi vergs?

Rafa skatījās grīdā. Istabā oda pēc sviedriem un mitrām grāmatām. Tajā valdīja nekārtība un bija sajū­tams skaidri jaušams nedraudzīgums. Grīda nebija slaucīta vairākus gadus un bija piemētāta ar saplīsuša stikla, māla trauku un sakaltušas maizes gabaliem. Stūrī pie durvīm kāda liela žurka bija nograuzusi grīdlīstei malu. Katru virsmu kā pelēks sniegs klāja bieza putekļu kārta. Kādreizējo šīs istabas skaistumu bija pārmākusi gadiem ilga nolaidība, kas palīdzēja Rafam norobežoties no Demjurela jautājumiem.

- Nu, puis, pastāsti taču man, kas tu esi! viņš uzrēja Rafam. Smaids mācītāja sejā bija pazudis; šķita, ka tumšā, zemā balss ceļas no vina vēdera dziļumiem kā netīrumi no pārplūdušas kanalizācijas caurules. Es varu piespiest tevi runāt veidos, kas tev nepavi­sam nepatiks. Ja nu es kaut ko nevaru ciest, tad tā ir augstprātīga klusēšana. Vai tu esi ieradies, lai nozagtu keruvimu?

Rafa dziļi ievilka plaušās sasmakušo gaisu. Viņš pacēla acis un paskatījās uz Demjurelu, kurš sēdēja pie sava rakstāmgalda uguns priekšā.

- Nozagt? Es neesmu ieradies, lai zagtu, bet gan lai paņemtu atpakaļ to, kas pieder man. Tāda ir patie­sība. Puisis uzlūkoja mācītāju un nu tikai ieraudzīja viņa noliesējušo, kaulaino seju un asos vaibstus.

- Patiesība. Kas ir patiesība? Tu ierodies šeit, slēpies manā lādē, izspiego mani. Vienīgo lietu, kam piemīt kāda vērtība, man atnesa cilvēks, kurš līdzinās tev. Un, tavai zināšanai, es viņam par to godīgi samaksāju, Demjurels norūca. Tāpēc drīkstu uzskatīt, ka tu esi ieradies, lai to nozagtu. Vai Gebra Nebura tev pateica, kur atrodas keruvims?

Demjurels izņēma no atvilktnes nazi un pavērsa asmeni pret Rafu.

- Nebura ir zaglis. Viņš nozaga savu vārdu un ir nozadzis arī keruvimu. Viņš neradīs mieru pat nāvē, noteica Rafa. Bīdls, izdzirdis šādu asu atbildi, pielēca kājās un novicināja savu ieroci, tikai par kādu collas daļu neskardams Rafas galvu.

- Nespēlē ar mani spēlītes! iesaucās Demjurels. Par zagšanu mēs cilvēkus pakaram, un mums vēl ir palicis pietiekami daudz virves tavam mazajam, jauka­jam kakliņam. Tagad stāsti taisnību! Kas tu esi, un ko tu gribi? Demjurels iedūra naža asmeni galdā.

- Es vēlos atgūt to, kas ir manējais, un tad likšu jūs mierā uz visiem laikiem. Vienkārši atdodiet man keruvimu, un es došos prom un vairs nesagādāšu jums nekādas raizes, Rafa atbildēja.

- Tu, mans draugs, nekur neiesi. Tu paliksi te līdz savai nāves stundai. Varbūt tas būs rīt vai parīt, bet noteikti drīz. Viens keruvims jau ir manējais, un visai drīz es iegūšu arī otru. Un tad pasaule mainīsies tā, kā tev pat ļaunākajos murgos nav rādījies. Demjurels caur logu norādīja uz debesīm. Pēc vētras tās virs jūras ziemeļu pusē mirgoja savādās nokrāsās. Apvārsnis pir­majā rīta gaismā blāzmoja oranžos un zaļos toņos.

- Paskaties turp, draudziņ! Pasaule jau sāk mainī­ties. Keruvimam piemīt spēks, kuru tev nekad neiz­prast. Drīz vien pienāks laiks, kad debesis aptumšosies un mēness kļūs asiņains. Debesīs parādīsies zīmes, kas arī pašiem spēcīgākajiem vīriem liks drebēt bailēs. To, kas drīz notiks, nespēs apturēt pat tavs Dievs. Dem­jurels piecēlās un piegāja pie līča puses loga. Un to visu paveikšu es.

Rafa nenovērsa skatienu no kamīna un Demjurela tukšā krēsla.

- Jūs glaimojat sev. Jūs neapjaušat tā Dieva spēku, pret kuru cīnāties… Nesaprotat, ka viņš tīši pieļauj šo nelielo augstprātību. Jūs runājāt par virvi, bet vienī­gais, kurš tiks pakārts, būsiet jūs. Dievs jau nāk. Viņš nāk, lai tiesātu, un jūs dzīvosiet neziņā, gaidot neie­spējamo.

Demjurels paķēra tukšu pudeli, pāris soļos atradās pie Rafas un trieca ar to viņam pa galvu. Belziens nāca klusu un negaidīti. Jauneklis sabruka uz grīdas, ar galvu atsizdamies pret galda malu. Viņš nokrita putek­ļos un drazās starp sakaltušas maizes gabaliem un peļu mēsliem.

Aizvāc viņu no šejienes, Bīdl. No visām tām viņa runām par Dievu man metas nelabi. Un dabū marķē­jamo dzelzi: mēs viņu iezīmēsim tā, ka viņš to nekad neaizmirsīs.