Ēnu pavēlnieks

13 Tempora mutantur Laiki mainās (latīņu val.)

Pienāca pusnakts, un pār visām raktuvēm izple­tās drēgns aukstums, ienesot miklu dūmaku arī patversmē. Iekšā visi gulēja savās šaurajās koka gultās: lielākie bērni gulēja pa vienam, bet mazākie bija sagūlušies galva pie kājām apakšējās guļvietās. Vīrieši un sievietes bija atkrituši, kur nu katrs varēja, tādi paši nepārģērbušies un nemazgājušies. Lendesas kun­dzes gulta stāvēja vistuvāk ugunij, atdalīta no pārējās telpas ar noplukušu zila samta aizkaru. Tievā tauku svece, kas stāvēja uz garā galda, izstaroja blāvu gaismu, un siltums no oglēm kamīnā pastiprināja sastāvējušos sviedru smaku.

Rafa snauduļoja savā gultā, palaikam nolasīdams no kājām blusas un domādams par mājām. Gulētāju šņākuļošana un mazo bērnu šņuksti viņu pastāvīgi izrāva no miega. Puisis bija noguris, un viņam sāpēja. Uz pleca smeldza apdegums, un sirds bija pilna ciešanu par to, ka viņš atradās tik tālu no mājām. Varēja dzir­dēt, kā ārā mežā šalko vējš un jūras bangas šļācas pret klintīm.

Rafa centās iegrimt sapnī, atbrīvoties no domām par šo vietu, kuras gūsteknis viņš bija, un par nākotni, kas šķita tik neskaidra. Jauneklis lūdzās Riatamusu, lai tas aizved viņu projām no šīs vietas, lai ļauj viņam atgriezties mājās. Bija pagājis jau gandrīz gads, kopš viņš atstāja savu ciemu. Pēdējo nakti mājās viņš bija pavadījis zem zvaigžņotās debess. Mežā žužināja silts vējiņš, kas trenkāja melnajās nakts debesīs mākoņu kumšķīšus. Viņu bija ieaijājušas miegā sieviešu balsis, dziedot psalmus, un uguns sprakšķēšana, kas pieklusa gandrīz vienlaikus ar dziesmām.

Rafa ļāvās bīstamajām domām par dzimteni. Viņš zināja, ka šīs domas liks raudāt par vietu, kuras viņam tik ļoti pietrūka, un par cilvēkiem, kurus viņš ilgo­jās apskaut. Puisis jutās tik vientuļš. Viņš skuma pēc drauga pieskāriena un siltās afrikāņu valodas, kas viņu aicināja mājās.

Rafa saprata, ka šeit ir svešinieks, kuru no pārējiem šķir viņa ādas krāsa. "Šie ļaudis," viņš domāja, "ir nabagi miesā un garā." Šonakt viņi bija redzējuši, kā kurlmēms zēns atgūst dzirdi, un joprojām nespēja tam noticēt. Šķita, it kā viņi būtu padarījuši sevi aklus un kurlus pret to, ko redzēja, vai varbūt viņi bija neticības noburti. Šie cilvēki labprātāk ticēja zīlēšanas kāršu tru­lajam garam un vecu meitu tenkām nekā dzīvā dieva Riatamusa roku spēkam. Likās, ka viņi bija apmieri­nāti ar savu gara nabadzību.

Rafa atlaidās uz saritinātā mēteļa, atkal aizvēra acis un iegrima miegā.

Tieši šajā brīdī pamodās cilvēks, kurā bija iemājojis dunamežs. Jau veselu stundu vīrs dalīja savu prātu ar radījumu no citas pasaules. Viņa apziņa bija iespiesta pašā savas esamības stūrītī, un, pilnīgi zaudējis varu pār sevi, viņš bija spiests visu vērot dunameža acīm. Vīrs redzēja ainas no katra cilvēka dzīves, ko bija nomo­cījis dunamežs. Tas bija nāves radījums, kas tīksminā­jās par cilvēku ciešanām. Tas lidinājās no viena cilvēka pie nākamā, iegūstot varu pār viņa ķermeni, padarot traku un tad novedot līdz nāvei katru upuri, kurā bija iemājojis. Šoreiz šis bezpalīdzīgais upuris bija Semjuels Blaits, bijušais fermeris, kas, iekļuvis parādos, tagad strādāja Reventorpas alauna raktuvēs. Viņš nodrebēja pie katras ainas, ko dunamežs piespieda viņam noska­tīties. Tas bija kas vairāk nekā bērnības murgi viņam bija ne vien jādalās domās ar spēku, kurš tagad valdīja pār viņu, bet arī jānoraugās katra cilvēka dzīvē, ko dunamežs bija sagrāvis.

Blaits pūlējās atgūt varu pār savu apziņu, aizvērt acis, lai atbrīvotos no šīm ciešanām. Viņš vēlējās kliegt pēc palīdzības, bet nezināja, kā vārdu lai sauc. Tiklīdz vīrs mēģināja sakopot domas, tā iejaucās dunamežs un cīnījās pretī veselajam saprātam. Tas zināja viņa vārdu. Pazina viņa slēptākās bailes.

Klausies, Semjuel, tas tagad klusu čukstēja. Dari, ko lieku, un nepretojies, tad tas viss drīz būs galā. Es pat varu atstāt tevi dzīvu. Blaits juta, kā viņā atbalsojas šie vārdi, savelkot katru nervu, katru dzīslu. Vīrietis gribēja atbildēt, taču nespēja pakustināt pat kakla muskuļus. Es runāšu tavā vietā, klusu sacīja radījums. Vienkārši sēdi un klausies. Galu galā tev nav ko zaudēt, bet tu vari iegūt visu pasauli.

Dunamežs izrāva viņu no sapņiem un lika atvērt acis. Nonācis radījuma varā, Blaits piecēlās no gultas un piegāja pie kamīna. Viņš sasildījās pie uguns un tad palūrēja pa aizkara malu, vai Lendesas kundze ir aizmigusi.

- Uguns, uguns, radījums klusu murmināja. Neesmu sajutis uguns siltumu vairākus gadus. Jums, cilvēkiem, ir tik daudz, par ko justies pateicīgiem. Jums ir silts ķermenis, kam pieskaroties var notrīsēt no satraukuma. Mana dzīve ir tik salta, tik vientuļa. Kāda bauda ir pieskarties siltam ķermenim! Dunamežs ar Blaita roku pieskārās Lendesas kundzes vaigam. Ak, mana mīļā, cik tu esi jauka sieviete!

Ieraudzījis augšējā gultā Rafas ķermeņa apveidus, radījums apklusa.

Blaita emocijas pēkšņi bija mainījušās. Pazuda visas alkas pēc Lendesas kundzes, un tagad viņu pārņēma naids. Viņš fiziski sajuta radījuma dusmas. Viss ķerme­nis sāka drebēt. Prātu sagrāba radījuma domas. Viņu pārņēma vēlme kliegt, taču tā tika apturēta, pirms vēl vīrs paguva izdvest kaut skaņu. Virsroku ņēma domas par slepkavību.

Tad atkal ierunājās dunamežs:

- Ja tu to izdarīsi, es pametīšu tevi tikpat ātri, kā atnācu. Paņem nazi un nogalini viņu. Viņš nav jūsē­jais, bet gan svešinieks. Viņš ir pelnījis nāvi un tas jāpaveic tev.

Blaits nespēja pretoties. Tas nebija viņa varā. Viņš jutās bezpalīdzīgs kā skatītājs, kas vēro kādu lielu traģēdiju. Vīrietis piegāja pie divstāvu gultas, paņēma no galda krēslu, uz kura uzkāpt, un izvilka no jakas kabatas nazi, tad pavērās apkārt. Visi bija iegrimuši dziļā miegā. Neviens neizdvesa ne mazāko skaņu. Tas bija nedabisks miegs šķita, it kā cilvēki būtu pārkā­puši nāves robežu.

Vīrietis pacēla roku virs galvas, nespēdams pretoties spēkam, ar kādu dunamežs valdīja pār katru viņa ķer­meņa muskuli. Jā, bija pienācis īstais brīdis. Viņā atkal ierunājās dunamežs.

-Nogalini viņu tagad… Neviens pat nenojautīs…

Blaitam gribējās kliegt un bēgt prom. Fermeris bija nonācis lamatās paša muļķības dēļ; viņš bija Demju­relam parādā septiņdesmit mārciņas, un pēc desmit mēnešiem kļūtu brīvs. Ja viņš tagad paklausīs radī­jumam, tad kļūs par slepkavu. Vīrietis paskatījās uz Rafu, kura maigā, melnā āda spīdēja sveces gaismā. Blaits turēja nazi paceltu, cik vien ilgi spēja, un nesa­prata, kāpēc puisim jāmirst.

- Izdari to tagad, balss galvā kļuva spēcīgāka. Izdari to, pirms es tevi piespiežu… Vienreiz izdari ko tādu, ar ko varētu lepoties… Nekas cits tev dzīvē nav izdevies, izdari vismaz šo. Dunameža balss kļuva uzstājīga. Blaits sajuta, kā radījums stumj viņa roku, gaidot, kad tā iecirtīs asmeni Rafā. Viņš cīnījās ar sevi un, sasprindzinājis katru muskuli, turēja roku nekus­tīgi, cik ilgi vien spēja. Vīrietim šķita, it kā viņa roka būtu sašķēlusies divās, ka to pārplēsusi dunameža vara.

- Dari to, Semjuel! Dari, ko es saku! Nerimstošā balss galvā nomāca visu pārējo.

Pēkšņi patversmes durvis atsprāga vaļā, izraujot no karstās, blusu pilnās gultas Lendesas kundzi. Viņa kā bulta uzšāvās sēdus, ar vienu kustību atrāva vaļā gul­tas aizkaru un pielēca kājās. Dunamežs norāva Blaitu uz grīdas.

Durvīs stāvēja Konsits un Skerijs: kājās tiem bija dubļaini zābaki un galvā trīsstūrveida cepure. Šajā ceturtajā nakts stundā, kad ārā valdīja drēgns auks­tums, viņi izskatījās nožēlojami un noskranduši. Kon­sits nesmaidīja un neizrādīja Lendesas kundzei nekādu laipnību. Demjurels grib, lai mēs to tumšo puisi aiz­vedam uz torni, un viņam nepatīk gaidīt.

Pūlēdamās sakārtot izspūrušos matus, sieviete pie­gāja pie Rafas gultas. Puisis jau bija pamodies.

- Neaiztieciet, es neļaušu jums viņu aizvest. Viņš tik daudz darījis manā labā izmainījis visu manu dzīvi -, un es neļaušu tev vai Skerijam atkal viņu tramdīt.

Lendesas kundzes skaļā balss pamodināja arī pārē­jos. No netīro segu apakšas parādījās sejas, kas pus­tumsā blenza apkārt.

- Kaut viņš tevi būtu pārvērtis par Sābas ķēni­ņieni kas man daļas! Viņš ir vajadzīgs Demjurelam, un Demjurels viņu dabūs. Konsits piegāja pie gultas, pagrūzdams malā Blaitu, kurš bija piecēlies kājās un virzījās uz durvju pusi. Paliec, Sem, tu man būsi vajadzīgs. Tu nāksi mums līdzi uz torni gadījumam, ja zēns mēģinās aizbēgt. Ja viņš to darīs, tad es ļauju viņam kārtīgi sadot pa mizu. Blaits gribēja aiziet, bet dunamežs turēja viņu vēl ciešākā tvērienā, neļaudams tam pat pakustēties.

Konsits izvilka no garajiem svārkiem īsu, zarainu rungu. Mosties nu, manu mazo jūrnieciņ! Laiks doties pie tava kunga. Viņš draudīgi pavicināja rungu. Un bez jokiem, citādi dabūsi ar šo, tiklīdz spersi kādu soli sāņus. Vīrs uzsita ar rungu sev pa delnu un no cepu­res apakšas uzlūkoja Rafu.

- Lai nebūtu nekādas sišanas, Konsita kungs! Ja jūs to puisi aiztiksiet, jums būs darīšana ar mani. Len­desas kundze izstiepa pret viņu savu garo, mezglaino pirkstu un pavicināja to viņam zem deguna.

- Demjurels tikpat panāks savu, tikai tu izlidosi no šīs vietas, ko sauc par savām mājām, atcirta Kon­sits un paspraucās viņai garām. Lien lejā, puis! Mēs noņemsim tev ķēdes. Draudīgi novicinājis rungu, viņš ar to iebelza pa gultas malu.

- Nāc, Sem! Palīdzi man dabūt to putniņu lejā no viņa laktas.

Blaits nespēja atbildēt. Radījums bija saķēris viņu aiz rīkles. Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, juzdamies kā lelle, ko vada neveikls meistars. Pa to laiku Rafa centās tikt lejā no gultas. Važas un nātru apsēji, ko cieši bija uzlikusi Lendesas kundze, žņaudza ādu. Uz muguras iededzinātā zīme pie katras kustības svilināja visu ķermeni.

Rafa paskatījās uz Blaitu un ielūkojās tam dziļi acīs. Viņš novērsās, tad atkal paskatījās vēl ciešāk. Sasprin­dzinājis skatienu, jauneklis pārlūkoja katru Blaita ādas collu, it kā meklētu kādu noslēpumu.

Visi trīs vīri izveda viņu ārā aukstajā, tumšajā naktī. Rafa bija jau apradis ar siltumu un zināmām ērtībām. Kaut arī gulta bija durstīga un tajā mudžēja blusas, tā tomēr bija mīksta un salīdzinoši ērta. Tagad nakts aukstums spiedās cauri drēbēm līdz kaulam.

Brizdami pa sarkaniem dubļiem, viņi devās kalnā pa šauro, līkumoto mācītājmuižas taku. Bija pilnmēness, vējš debesīs dzenāja mazus, melnus mākonīšus.

Tālu ziemeļos virs jūras debesīs blāzmoja koši sar­kans un dzeltens mirdzums, it kā jūra būtu liesmās. Blaits turēja Rafu aiz pleca un ar spēcīgu roku vadīja kalnā. Skerijs gāja pa priekšu, pie sevis kurnēdams un nolādēdams to dienu, kad satika Demjurelu. Tālu aizmugurē vilkās Konsits, kurš ik pēc dažiem soļiem apstājās, lai ievilktu elpu un paskatītos uz jūru.

- Tas vēl joprojām ir tur, Skerij; izskatās pēc saul­lēkta, bet tas ir pārāk tālu ziemeļos, turklāt saullēktam ir par agru. Skerijs apstājās un pagriezās paskatīties.

- Tas tur atrodas jau divas dienas un naktis. Izska­tās, it kā visa jūra degtu ugunīs. Ir tik gaišs, ka gandrīz var lasīt, to teicis, viņš atsāka lēnām, smagiem soļiem kāpt kalnā.

- Viena problēma, Skerij, tu esi pārāk dumjš, lai lasītu. Konsits pie sevis nosmējās un elsdams pūz­dams soļoja tālāk. Blaits joprojām klusēja. Rafa turpi­nāja uz viņu skatīties, juzdams, ka šo vīru vada kaut kas draudīgs. Viņš bija redzējis daudzus cilvēkus, kas bija ļāvuši, lai viņu dzīvi iznīcina ļaunums; viņš spēja sajust ļaunā gara klātbūtni pēc cilvēka acu skatiena. Šādas acis raugās tev tieši cauri it kā no citas pasau­les. Tās necieš izaicinājumus, bet ļaunumu tajās var sagraut, piesaucot vienu vienīgu Patiesības Vārdu. Rafa zināja, ka ar Riatamusa spēku viņam nav jābīstas ne no viena gara.

- Tu nevarēsi valdīt pār viņu vienmēr, Rafa klusu noteica. Kādu dienu tev viņš būs jālaiž vaļā. Galu galā neviens nav mūžīgs. Dunamežs neatbildēja. Kā tevi sauc, gars? Pasaki man, kas tu esi!

Blaits pievilka Rafu sev cieši klāt, tā ka viņa jaka sāpīgi berzēja puisim plecu. Pacēlis skatienu, Blaits tālumā, kalna galā, ieraudzīja Skeriju. Konsits vilkās pakaļ simt jardu aiz viņiem. Abi bija pārāk tālu, lai iejauktos, tagad bija īstais laiks. Dunamežs skaļi ieru­nājās savā paša balsī. Blaits sajuta rīklē vibrējam ska­ņas, pār kurām viņš nespēja valdīt.

- Tu neapturēsi mani, puis, radījums noņurdēja zemā, niknā balsī. Esmu sekojis tev pietiekami ilgi, un šonakt man ir izdevība izdzēst tavu gaismu uz visiem laikiem. Dunamežs pievilka Blaita jaku Rafam vēl tuvāk, it kā censtos sagādāt viņam pēc iespējas lielākas sāpes.

- Beidzot tu vismaz uzdrošinājies runāt. Parasti dēmoni, baidoties no gaismas, slēpjas tumsā. Kādu varu tu pārstāvi? Vai tu esi vienkārši kaut kāds kadešs kāda burvja klēpja sunītis? Rafa skatījās tieši acīs radīju­mam, kas vērās viņā no Blaita sejas. Kāpēc tu domā, ka es nesaukšu Riatamusa vārdu? Vai tad nezini, ka viņš var atsūtīt visus savus seruvimus, lai tevi iznīcinātu? Rafa apklusa un palūkojās uz Blaitu. Gars neatbildēja. Es zinu, kas tu esi, dunamež… Un tagad laid mani vaļā, pirms esmu nosaucis slepeno vārdu, kura priekšā pat tev ir jānoliec galva. Varbūt viņš atstās tevi dzīvu.

Blaits juta, kā radījums, locīdamies viņa ķermenī, rausta un velk viņa iekšas. Roka atlaida Rafu, un vīrs to iebāza jakas kabatā, lai izvilktu garo nazi, kuru bija tur paslēpis. Viņš atgrūda Rafu un novicināja nazi. Tas skāra puiša vaigu. Nespēdams valdīt pār sevi, Blaits sagrīļojās uz Rafas pusi, kurš bija paklupis takas malā. Viņš krita puisim virsū, cenzdamies iegrūst nazi tam krūtīs. Rafa saķēra Blaita roku, un asmens noslīdēja tikai dažas collas no viņa sejas.

- Tu domāji, ka spēsi apturēt mani ar vārdiem, puis, nošņācās dunamežs. Šajā ķermenī man būs daudz iespēju. Ar šīm spēcīgajām rokām es varētu pacelt beigtu govi un drīz vien turēšu tajās beigtu afri­kāņu priesteri, ko iemetīšu jūrā. Dunamežs trīcēja, cenzdamies piespiest Blaita roku tuvāk Rafam. Es gribu redzēt tavas asinis uz šī asmens, un, kad tu būsi miris, es dejošu uz tava kapa. Runādams viņš slienājās un urkšķēja kā cūka.

- Riatamusa… vārdā… es pavēlu tev doties prom! Rafa izkliedza šos vārdus, cik skaļi vien spēja. Tie atbal­sojās raktuvēs, dziļi mežā, un vējš tos aiznesa tālu pāri jūrai. Blaits pielēca kājās un aizsteberēja pāri takai. Skerijs pagriezās un sāka skriet lejā pa kalnu. Kon­sits rausās augšā pa nogāzi, cik ātri vien vārgās, res­nās un drebošās kājas spēja viņu nest. Dunamežs tika izrauts no Blaita ķermeņa ar sirdi plosošu kliedzienu, un dūšīgo vīru atsvieda malā kā salmu maisu. Rafas priekšā stāvēja gaismas ķēdēm savaņģots briesmonis. Viņš nespēja pakustēties, jo važas kļuva arvien ciešā­kas. Ieraudzījis radījumu, Blaits šausmās aizsedza acis ar roku. Skerijs, skriedams lejup pa šauro taku, nespēja noticēt savām acīm.

Rafa piecēlās kājās un aplūkoja nožēlojamo radī­jumu, kas tupēja viņa priekšā. Tas blenza uz viņu ar savām šaurajām acīm un mēģināja pasmaidīt ar muti, kas bija pilna ar nelīdzeniem, uz āru izvirzītiem zobiem, kuri traucēja viņam runāt.

- Apžēlojies par mani, es negribēju tev nodarīt neko ļaunu, radījums žēlīgi lūdzās. Ja tu mani palaidīsi vaļā, es atstāšu šo vietu un vairs nesagādāšu nekādas raizes. Ļauj man iet un atrast kādu, kas nestu mani visu mūžu.

- Kādas tev tiesības jaukties šajā pasaulē? Vai tu devi šim vīram iespēju pateikt "nē"? Rafa, dusmīgi uzrunādams radījumu, kas locījās ciešajās gaismas važās, pamāja uz Blaita pusi.

- Viņš ir cilvēks, viņam nav nekādu tiesību. Cilvēki ir uzgriezuši Riatamusam muguru tāpat kā es. Mēs nokritām no debesīm, bet jūs tikāt izdzīti no dārza… čūskas kārdināti. Elsodams un cīnīdamies pēc elpas, dunamežs iesmējās. Ko jūs, cilvēki, zināt par dzīvi? Vēl trīs vai desmit gadi, un kas notiks pēc tam? Lielākā daļa no jums ir lemti ellei ēnu tuksnesim, kur mājo nepateicīgās dvēseles. Radījums apklusa un paska­tījās uz Skeriju, kas kā pārakmeņojies no šausmām stāvēja dažu pēdu attālumā.

- Ļauj man ieiet viņā. Kādu ļaunumu gan es varētu nodarīt tādā ķermenī? Viņš varēs turpināt izmantot daļu savu smadzeņu. Es viņam sagādāšu tādu dzīvi, kādu viņš nekad nav redzējis.

Rafa pacēla roku uz dunameža pusi.

- Klusu, gars! Tava vēlme nekad neīstenosies. Tieši tāpēc jau tādi kā tu tika padzīti no debesīm. Tu gri­bēji būt dievs un nozagt Riatamusa varu. Pat tagad tu perini plānus, slēpdamies aiz ciešanām, ko esi sagādājis cilvēku pasaulei. Ar katru vārdu, ko izrunāja Rafa, dunamežs arvien vairāk sarāvās. Tava taisnība pieder pagātnei. Tagad tev pienācis laiks saskarties ar savu nākotni. Rafa turēja roku, pastieptu pret radījumu.

Blaits aizsedza seju rokām un paslēpās aiz krūma, bet Skerijs pazuda biezajā zālē, kas auga kalna malā. Rafa skaļi iesaucās, tā ka skaņa satricināja gaisu: Vis­augstākā vārdā es pavēlu tev doties prom uz vietu, kur tev lemts mitināties uz mūžīgiem laikiem… Ej!

Radījumu apvija sudraboti un zeltīti pavedieni. Tā ķermenis kļuva pilnīgi melns, garā, baltā seja iegrima tumšā miglā, un tad tas tika ietīts zeltītajos pavedie­nos kā neredzama zirnekļa upuris, ko tas gatavo nāvei. Radījums kliedza un visiem spēkiem centās izrauties no saitēm, bet pēc brīža pilnīgi pazuda gaismas mir­dzumā. Nakts atkal bija melna un klusa.

Blaits un Skerijs bija palikuši bez valodas un pārāk izbijušies, lai iznāktu no savām slēptuvēm. Konsits bija paslēpies aiz liela akmens un tagad lūrēja lejup.

- Nenogalini mūs! viņš bailīgi iesaucās. Mēs tev nedarīsim neko ļaunu. Ļauj mums iet savu ceļu, un mēs tūliņ pat dosimies projām.

Skerijs paglūnēja no dziļa grāvja, kurā bija ieslīdējis, bet Blaits gulēja uz muguras garajā zālē, pie sevis mur­minādams nesakarīgus vārdus un vēlēdamies pamos­ties no šīm šausmām. Rafa apsēdās uz liela akmens ceļa malā un sāka smieties. Viņam tas viss bija dala no dzīvā Visuma.

- No kā jūs baidāties? Šorīt jūs bijāt gatavi mani spārdīt un sist, un vazāt pa dubļiem. Tagad jūs slēpja­ties kā bērni, kas pirmoreiz mūžā redzējuši murgus. -

Jauneklis pamāja Konsitam, lai tas nāk ārā no slēptu­ves. Nāciet, vediet mani pie Demjurela, es vēl neesmu ar to veco suni beidzis kārtot lietas. Pie viņa ir kāds priekš­mets, kas pieder man, un tagad ir pienācis laiks to atgūt.

Blaits piecēlās sēdus un uzmeta Rafam skatienu.

- Vai tu arī esi gars tāpat kā tas, kurš bija iegājis ma­nī? vīrs jautāja vājā balsī, gandrīz baidīdamies runāt.

- Vai viens gars var padzīt citu garu? Vai kāda armija var cīnīties pati pret sevi?

- Tad kāda vara ļauj tev paveikt tādas lietas? Blaits atspiedās ar roku zālē un paskatījās uz Rafu, kura vei­dolu izgaismoja mēness. Kas tu esi par radījumu?

- Tikai cilvēks tāpat kā tu bez īpašas varas, bez burvestībām.

- Kā tad tu to izdarīji? Kā tu zināji, kas notiek? Tas radījums gribēja tevi nogalināt kā tu tiki ar to galā?

- Tā bija vienīgā patiesā Dieva Riatamusa vara. Vai tu pazīsti viņu? Rafa saprata, ka šie ļaudis tic tikai māņticībai un maz ko zina par īsteno patiesību.

- Dievs? Kā gan var pazīt ko tādu, kas atrodas tik tālu? Kāpēc lai šis Riatamuss gribētu kaut ko zināt par tādu cilvēku kā es? Esmu tikai fermeris. Blaits apklusa un uzmeta skatienu Skerijam, kurš centās izrausties no grāvja. Mēs abi bijām fermeri un visu zaudējām Demjurela dēļ. Nomas maksa kļuva arvien augstāka, un mēs vairs nevarējām to samaksāt, tāpēc kļuvām par parādu gūstekņiem patversmes šveica­riem. Viņš vēlreiz paskatījās uz Skeriju, cerēdams, ka arī tas sāks runāt, tad turpināja: Kāpēc lai šis Riatamuss vēlētos pazīt tādus cilvēkus kā mēs? Dievs ir domāts bagātajiem ļaudīm, kam ir krāšņas drēbes un lieli nami. Cilvēkiem, kuri svētdienās kļūst svēti un baznīcā ieņem labākās sēdvietas, kamēr mēs sēžam brīvajās vietās aizmugurē, kur neko nevar ne redzēt, ne dzirdēt. Kam Dievam esam vajadzīgi mēs?

- Varbūt tieši tā iemesla dēļ. Vai jūs nekad neesat iedo­mājušies, ka Dievs jūs mīl? Vai nekad neesat noraudzījušies uz jūru, brīnoties par šo mākslas darbu? Vai domā­jat, ka visa šī pasaule radusies nejauši? Rafa pastiepa Blaitam pretī roku, lai palīdzētu viņam piecelties.

- Varbūt tavā zemē tā ir, bet šeit… Blaits skatījās zemē. Esmu par to visu domājis, bet, kad paskatos uz dubļiem, kas klāj manus zābakus, uz aitām, kas mirst badā, uz rentes summu, ko nespēju nomaksāt, es saprotu, ka vienīgais, kas šajā dzīvē tiešām pastāv, ir nāve un baznīcas nodeva, kura mums jāmaksā Dem­jurelam. Galu galā vai tad viņš nav Dieva cilvēks? Demjurels ir mācītājs, tas, kuram jārāda mums ceļš, bet viņš tikai dod mums pajumti un uzturu.

Blaits bija piecēlies kājās un apsēdies blakus Rafam uz akmens. Viņi kopā nolūkojās uz jūru. Skerijs nostā­jās viņiem aiz muguras, nesaprazdams, ko darīt, bet Konsits tikām vēl rausās augšā pa stāvo nogāzi. Rafa aplika Blaitam ap pleciem roku.

- Lai nu kas ir šis vīrs, tikai ne Dieva cilvēks. Kaut kam viņš seko, bet nekādā zinā ne Riatamusam. Viņš ir zaglis un melis. Un viņš atbildēs par to visu.

Tagad drebošā balsī ierunājās Skerijs: Tu esi tikai jauns puisis. Kā gan tu tik daudz zini?

- Pazīt Riatamusu nozīmē iegūt gudrību; zinot viņu, iegūstam sapratni. Tas arī ir viss, kas dzīvē nepiecie­šams. Rafa uzsmaidīja Skerijam.

- Un kā tad mēs varam viņu iepazīt? Viņš mājo tur, augstu debesīs, bet mēs esam šeit lejā, šajā ellē.

- Atveriet acis un pastāstiet, ko jūs redzat.

Skerijam šķita, ka puisis viņu izjoko. Es redzu

debesis, jūru…

- Nē, pastāsti man, ko tu patiesībā redzi.

Skerijs pavērās apkārt. Tur ir tumsa un gaisma.

- Un kaut kas vēl, Rafa klusu piebilda. Riatamuss stāv tavas dzīves durvīs un klauvē pie tām. Ja tu dzirdi viņa saucienu, tad atsaucies, un viņš vadīs tavu dzīvi un vienmēr būs kopā ar tevi. Viņš var atbrīvot tevi no nabadzības un ļaut tev būt tādam cilvēkam, kādu viņš tevi ir radījis, nevis tādam, par kādu tu esi kļuvis.

Elsodams pie viņiem pienāca Konsits. Viņa resnās kājas drebēja no pārpūles, seja bija sarkana un pietū­kuši. Rafa paskatījās uz viņu.

- Es vēlos, lai jūs mani aizvestu pie Demjurela. Nesa­kiet viņam, ko redzējāt. Kad atstāsiet mani pie viņa, dodieties prom no šejienes. Jūs būsiet brīvi cilvēki. Ejiet un sāciet dzīvi no jauna, atklājiet sev Riatamusu. Rafa uzlūkoja Blaitu. Tu esi iepazinis ļaunumu, un tas ir valdījis pār tevi. Bet Visaugstākais tevi atbrīvoja no tā. Atceries: kad viņš tevi atbrīvo, tu tiešām esi brīvs.

Vējš čabinājās viršos takas malā. Visi trīs vīri saska­tījās un tad pievērsās Rafam, jo nezināja, ko darīt.

- Tagad vediet mani pie Demjurela. Pēc zīmēm debe­sīs var spriest, ka drīz būs pienācis īstais laiks.

Rafa vadīja viņus augšā kalnā, cauri mazajam, tum­šajam mežam, pāri zālienam mācītājmuižas priekšā un garām trim kapiem, kas tikko bija izrakti aukstajā, melnajā zemē.