Ēnu pavēlnieks

14 Degošais vīrs

Daži cilvēki ir drosmīgi jau no dzimšanas, bet Tomass un Keita tādi nebija. Viņi bija vieni nostaigājuši sešas jūdzes no Bubuļu dzirnavām līdz klajumam mežā uz rietumiem no Stopa kalna. Klajuma centrā cauri zālei vīdēja vecs akmens aplis. Katrs akmens izskatījās kā sačervelējies pirkstgals, kas stiepjas cauri zemei. Mēness gaismā tie meta uz vietām augošajiem viršu ceriem pelēkas ēnas.

Izabella bija iedevusi Keitai garu, melnu apmetni; viņa ietinās tajā, lai pasargātos no aukstā vēja, kas pūta no jūras, atnesot līdzi sāls un jūraszāļu smaržu, un pie­spiedās tuvāk Tomasam. Kreins bija teicis gaidīt viņu ierodamies, un tad viņš tos aizvedīšot pie drauga.

Keita joprojām dusmojās, ka tēvs sadarbojies ar Džeikobu Kreinu un tik daudzus gadus palīdzējis tam ievest kontrabandas preces. Viņš bija melojis runā­jis vienu, bet darījis ko citu. Viņš vienlaikus muitas ierēdnis un kontrabandists!

Meitene nodomāja: nez vai līdz nakts beigām atklā­sies vēl kādi meli, pārsteigumi? Viņa bija zaudējusi ticību tēvam un cilvēkiem vispār. Dzīve ar tēvu nekad nav bijusi viegla. Raizes vienmēr sagādāja viņa dzer­šana. Tēvs varēja uzsprāgt dusmās par vissīkāko nieku, kliegt un brēkt un tad izplūst asarās. Daudzus gadus Keita bija domājusi, ka tā ir viņas vaina, ka viņa kaut kādā veidā ir atbildīga par to, kas noticis. Keita nekad neattaisnoja tēva cerības, nekad nespēlējās kā citi bērni. Viņas loma dzīvē bija gatavot ēst un tīrīt, šūt un lāpīt. Tādas bija prasības. Tēvs gribēja, lai viņa būtu māte, kalpone, nevis meita.

Šonakt viņa bija uzzinājusi, ka tēvs dzīvojis dubultu dzīvi, un saprata, ka tēvu pamazām saindējusi mātes nāve, vainas izjūta, sāpes un tagad arī blēdības.

- Tā nav mana vaina, tā nav mana vaina, meitene klusu pie sevis atkārtoja, domādama par tēvu un par to, kā viņš meitu nodevis.

Koki klaudzināja zarus vēja ritmā. Meitene skatījās tumsā, meklēdama kādu zīmi no Kreina vai vina ļaudīm.

Nepagāja ilgs laiks, līdz bērni izdzirda zirgu pakavu dunu. Tomass paraudzījās uz Keitu un uzmundrinoši pasmaidīja. Viņš aplika roku meitenei ap pleciem un pievilka viņu sev tuvāk.

- Lai kas arī notiktu, Keita, es vienmēr būšu kopā ar tevi. Kad mēs bijām mežā, es sapņoju, ka satiku kādu vīru. Tomass brīdi padomāja, tad turpināja: Viņš bija kas vairāk nekā cilvēks, domāju tas bija Dievs. Viņš runāja ar mani, un Dzīves grāmatā parādī­jās mans vārds. Tas tika uzrakstīts manu acu priekšā. Viņš teica, ka esot Kungs un, ja es viņam ticēšot, man nekad nebūšot jābaidās no nāves. Kā tev liekas, ko tas nozīmē?

Sākumā Keita neatbildēja. Viņa juta kaklā sakāpjam asaru kamolu. Tad meitene nomurmināja:

- Kāpēc mums tajā visā bija jāiesaistās? Mums vaja­dzēja saprast, ka notiks kaut kas slikts.

Viņa tik ļoti centās neraudāt. Neizskaidrojamā drau­došas nelaimes priekšnojautā bija dusmu un baiļu, bez­palīdzības un nolemtības sajaukums.

Zirgi lauzās cauri koku zariem, un Tomass ar Keitu gaidīja tos ienākam klajumā. Gluži negaidot nodārdināja pērkons. Tas satricināja zemi viņiem zem kājām. Izcirtuma pretējā malā iezviedzās zirgs, un bērni ierau­dzīja vienu no Kreina vīriem. Tas atjāja līdz akmens apļa centram, apstājās un kādu brīdi skatījās apkārt, tad pamanīja Tomasu un Keitu.

- Panāciet šurp! viņš uzsauca balsī, kurā varēja just, ka rums izdzerts pietiekami. Panāciet šurp, lai es varu jūs abus redzēt.

Tomass piegāja pie viņa un pamāja Keitai, lai mei­tene paliek nedaudz aizmugurē. Zēns arvien vairāk neuzticējās Kreinam un tā ļaudīm.

- Kur ir Džeikobs Kreins? Tomass jautāja vīrietim.

- Viņš drīz būs klāt. Kapteinim bija jāsameklē jūsu draugs, bet pēc tam viņš atgriezīsies pēc jums.

- Bet ja nu mēs pārdomājam? Ja mēs aizbēgam mežā un atrodam draugu paši?

- Un ja nu es trāpu jums ar šo mačeti tūliņ un uz vietas, jaunais cilvēk?

No tumsas aizsega, ko radīja liels akmens, triju pēdu attālumā parādījās Kreins, un bērni salēcās no bailēm.

- Es jau sen gaidu, kad tu ieradīsies. Kas tevi aizka­vēja, Martin? Kreins vaicāja vīrietim zirgā. Nevarēji atrast ceļu ārā no kroga?

Kreins negaidīja atbildi.

- Un jūs abi? Jau domājat par bēgšanu? Man likās, ka jūs gatavojaties cīņai. Gribējāt atrast draugu un izglābt pasauli, vai ne tā? Kas mainījis jūsu domas? Kreins šāva jautājumus citu pēc cita, negaidot atbildes.

- Es atradu jūsu draugu, bet, ja jūs gribat, lai viņš atgriežas pie jums, tad jums jādara tas, ko teikšu. Viņš bargi paskatījās uz bērniem. Jums jāuzticas man, lai kas arī notiktu, pat tad, ja jums šķiet, ka tas nav iespējams.

- Vai esat pārliecināts, ka varam jums uzticēties? Tomass jautāja.

- Nu, pavisam droši to neviens nekad nevar zināt. Viss, ko varu teikt: lai noķertu žurku, vajadzīga svaiga ēsma un ķērājs vienmēr parūpējas par slazdiem. Viņš pievērsās vīram zirgā. Paņem desmit vīrus un dodies uz mācītājmuižu. Ieņemiet pozīcijas dārzā līdzās tornim. Es vēlos, lai viena muskete visu laiku būtu notēmēta uz torņa durvīm. Izvietojieties tā, lai nebūtu redzami. Es sekošu ar šiem diviem un pārējiem vīriem.

Kreins paplikšķināja ar plaukstu zirgam pa muguru. Martins apgrieza zirgu un rikšiem aizjāja pāri klaju­mam uz mežu. Nakts gaisu pāršķēla citu zirgu pakavu skaņa. Tie izlīda no slēptuvēm un rikšoja pa šaurajām takām cauri mežam, pāri norai uz mācītājmuižu.

- Un kā ir ar jums? Vai varēsiet tikt galā ar zirgu? Kreins tuvojās mežmalai. Man ir ķēve bez sedliem, tā ka jums nāksies iztikt, kā ir. Esiet uzmanīgi, jo tā ir velna apsēsta. Ja vien radīsies tāda iespēja, viņa jūs nometīs zemē. Tas bija vienīgais brīvais zirgs vai, jāsaka, vienīgais, ko mēs varējām nozagt no Mollijas Riketas staļļa.

Viņi devās pāri klajumam; lielie stateniskie akmeņi mēness gaismā bāli spīdēja. Keita jutās neomulīgi un visu laiku skatījās apkārt, izbīdāmās no ikvienas ska­ņas, kas nāca no meža. Katrā tumšākajā ēnā viņa bai­dījās ieraudzīt sarkanacainos radījumus, ar kuriem bija sastapusies iepriekš.

- Kas šī par vietu? meitene jautāja. Man nekad neļāva šurp nākt, teica, ka te dzīvojot mirušie.

Kreins iesmējās.

- Šis stāstiņš bija domāts, lai turētu tevi pa gabalu no vietas, kur darbojas kontrabandisti. Daži ļaudis teic, ka šī vieta ir kā milzu pulkstenis, kas iezīmē Visuma kustību; citi tic, ka šajā vietā tikuši pielūgti senie dievi. Tad Kreins kļuva nopietns. Līdz šai naktij es nekad nebūtu tādām lietām ticējis, bet nu vairs neesmu tik pārliecināts.

Klajuma malā, piesieti pie koka, stāvēja divi zirgi. Kreins griezīgi iesvilpās un tad pagaidīja. No meža atskanēja atbildes svilpiens.

- Tie ir mani vīri. Viņiem nepatīk sauszeme, cīnoties tie grib just zem kājām kuģa klāju. Cerēsim, ka šonakt viņiem nenāksies to darīt.

Kreins palīdzēja bērniem uzrāpties ķēvei mugurā, tad viegli uzlēca uz otra zirga. Tomass cieši satvēra grožus, un Keita apķērās viņam ap vidukli.

- Lai kas arī notiktu, virzieties uz mācītājmuižu! Ja izšķirsimies, es gaidīšu jūs tur.

Runādams Kreins viegli iespēra zirgam pa sāniem.

Abi zirgi ar jātniekiem lēnām iesoļoja meža tumsā. Cits pēc cita viņiem piebiedrojās Kreina vīri. Viņi uzsāka ceļu pa līkumoto taku, kas veda cauri mežam uz noras malu augstu virs jūras.

Drīz vien Džeikobam Kreinam uzmācās šaubas, ka kaut kas nav kārtībā. Jājot cauri mežam, Kreinu arvien vairāk pārņēma sajūta, ka viņus novēro. Viņš lepojās, ka vienmēr ir bijis soli priekšā muitas ļaudīm un dragūnu kapteinim. Pa visiem šiem gadiem, kamēr Kreins nodarbojās ar kontrabandu, viņš ne reizi nebija noķerts. Bija gadījušās daudzas sadursmes, bet viņu nekad nenotvēra. Ne vienmēr palīdzēja laba jātnieka, jūrnieka vai cīnītāja prasme. Kreins zināja apvārdo­šanas, naudas un brendija varu, ja tā tiek piešķirta pareizajam cilvēkam. Viņš zināja, ka draudi dažkārt ir spēcīgāki par rīcību, un viņa kā slepkavas slava bieži bija viss, kas nepieciešams, lai panāktu vēlamo.

Šeit, mežā, Kreins apjauta, ka viņi nav vieni. Viņš bija vīrs, kas nekad neļāvās bailēm, bet šonakt ar katru soli viņu pārņēma savādas trīsas. Tā bija nelāga, tir­doša sajūta, ka kaut kas nav kārtībā, pieaugoša priekš­nojauta, kas robežojās ar bailēm. Arī zirgi kļuva arvien nemierīgāki. Cits pēc cita tie sāka pie katra soļa satrūk­ties un drebēt, mētāt galvu, vicināt asti un ošņāt gaisu, nododot bailes cits citam, it kā sarunājoties kādā aiz­mirstā valodā.

Tomasam un Keitai bija skaidrs, ka ķēve, ar kuru viņi jāja, grib nomest viņus sev no muguras, lai varētu aizbēgt naktī un paglābties no radījuma, kas tumsā viņus vajāja. Keita ciešāk pieķērās Tomasam pie vidukļa, savukārt Tomass satvēra grožus un savilka tos tik stingri, cik vien spēja, atliecot ķēvei galvu. Bet tā vilka pretī tik stipri, ka groži rokās slīdēja un griezās zēnam plaukstās. Ķēve iezviedzās un sāka aulekšot, drebēdama un bailēs ošņādama gaisu.

- Kas notiek, Tomas? Keita čukstus jautāja, nevē­lēdamās, lai kāds izdzirdētu.

- Zirgi sajūt kaut ko nelāgu, Tomass atbildēja. Tie ir nobijušies.

Džeikobs Kreins sedlos pagriezās pret viņiem un klusu ierunājās:

- Turiet acis vaļā! Mums kāds seko. Pieci ir no mums pa kreisi, un kādi septiņi pa labi. Domāju, tie gaida, lai uzbruktu. Ja viņi zina šo vietu pietiekami labi, tad nogaidīs, kamēr mēs izjājam cauri nākamajam klaju­mam.

Vīrietis pastiepās un satvēra aiz iemauktiem ķēvi, ar kuru jāja bērni. Es viņu kādu brīdi pieturēšu. Vai varbūt jūs tomēr gribat bēgt prom?

- Ko mēs darīsim, Kreina kungs? Tomass jautāja.

- Vai tev vēl ir tas zobens, kas Rūbena mājā?

- Kad mēs devāmies prom, viņš man to atdeva.

- Tad, man liekas, tev jābūt gatavam likt to lietā. Aizsargā meiteni un skaties, kas notiek aizmugurē. Cērt spēcīgi un nekad nedod viņiem otru izdevību. Atceries, puis: vai nu tu, vai viņi!

- Kas mums seko? sarunā iejaucās Keita.

- Varbūt muitas vīri, dragūni vai kāds, ko Demjurels mums uzsūtījis. Lai kas tie arī būtu, viņi prot virzīties uz priekšu, neradot lielu troksni. Viņi ir mums sekojuši kopš tā brīža, kad atstājām akmens apli.

Tomass un Keita saprata, ka Kreina pieņēmums par muitas ierēdņiem vai dragūniem ir neveikls mēģi­nājums viņus iedrošināt, zirgi tad nebūtu tik nobiju­šies.

Mežs pamazām kļuva skrajāks, un viņi izjāja norā. Biezajā, melnajā augsnē vidēja ar blīvu sūnu klāti akmeņi. Pāri arvien biezākajam virsājam savus nedzī­vos zarus vējā lieca nokaltuši koki. Taka ievijās nelielā ieplakā, no kuras pavērās skats uz jaunaudzi. Aiz akme­ņiem gravas malā spožajā pilnmēness gaismā nekustīgi stāvēja garš, vientuļš stāvs.

Tomass to ieraudzīja pirmais un instinktīvi savilka grožus. Ķēve rāvās, cik spēja, bet Kreins cieši turēja iemauktus.

- Neuztraucies, es viņu pamanīju, Kreins nočuk­stēja.

- Kas tas ir? Tomass jautāja.

- Protams, ne jau nu kāds no muitas vai dragūns. Tie nekad nestāvētu šādā vietā. Tas droši vien ir vis­maz deviņas pēdas garš.

- Ko mēs darīsim? Keitas balsī bija manāms ne­miers.

- Gaidiet, kad es jums teikšu, un tad jājiet kā vēja spārniem! Neapstājieties! Martins sagaidīs jūs tornī. Palieciet kopā ar viņu! Martinam jūs varat uzticēties, viņš ir labs cilvēks. Vīrieša balsī jautās spēks un patie­sas rūpes par bērniem.

Ne Tomass, ne Keita neatbildēja. Meitene turējās pie zēna, sažņaugdama viņa vidukli nepatīkami cieši un vēlēdamās, lai tas viss ātrāk beigtos. Tieši tajā brīdī tēls uz kalna kores aizdegās spožās, oranžās liesmās, kas pacēlās augstu gaisā. No liesmām šāvās degošu salmu un vītola gabali, tad tie sakrita gruzdošos pelnos.

- Tas ir Ugunsvīrs. Kāds vēlas mūs iebiedēt, Kreins pārsteigumā noelsās. Ātri bēdziet! viņš iesaucās, kad pāri viņu galvām aiztraucās pirmā bulta.

Tā trāpīja akmenī tikai pēdas attālumā. Tas sašķīda gabalos kā stikls. Aizmugurē lidoja nākamā bulta; tā ķēra koku, sadragājot to sīkās šķēpelēs. Tad vēl un vēl viena. Nu jau gaiss bija pilns ar ugunīgām stikla šaut­rām, kas brāzās no visām pusēm viņiem pār galvām.

- Mūs grib iespiest gravā uguns ir tikai aizsegam. Kreins atlaida ķēves iemauktus. Uz priekšu! Skrien, cik spēj, vecais velns! viņš uzsauca zirgam.

Dzīvnieks svaidīja galvu uz priekšu un atpakaļ un satraukti ošņāja gaisu, ausis bija pieplakušas galvai, acis plati ieplestas, tad tas metās uz gravas pusi, ar nagiem tik tikko skardams zemi. Kājas iecirtās mīk­stajā zemē, un Tomass ar Keitu tikko noturējās zirgam mugurā.

Zirgs aulekšoja prom, bet kalnā virs viņiem, raidī­dams pāri takai oranžas un sarkanas gaismas starus, liesmoja Ugunsvīrs. Augšā kalnā viss izskatījās kā citā pasaulē. Sudrabotais mēness spožums, gaisma no lies­mojošajiem vītola gabaliem, tumšās ēnas, ko meta koki un akmeņi. Gaiss un zeme, uguns un ūdens sajaucās kopā tik iespaidīgās devās, ka likās realitāte apstājas.

Keita pieķērās Tomasam tik cieši, cik vien spēja, aiz muguras vējā plandījās viņas apmetnis. Zirgs lēkšoja pa šauro taku, kas pēkšņi ievirzījās gravā, kurā nespēja ielauzties pat mēness. Tomass tikai ar pūlēm noturēja grožus. Ķēve, neko neredzot, lēca pār nokritušajiem zariem un paparžu ceriem un, tumsā pazaudējusi taku, mežonīgi auļoja cauri pamežam. Kājas sapinās biezajā nokaltušo paparžu un irbuleņu mudžeklī, un, spārdī­damās ar pakaļkājām, lai atbrīvotos no trūdošajiem augiem, ķēve nosvieda Tomasu un Keitu zemē.

Tomass pielēca kājās, ātri izrāva no jostas īso zobenu un pārcirta papardes, lai atbrīvotu zirga kājas. Kad tas beidzot izdevās, ķēve aizlēca prom, izpurinādama no spalvām beidzamos kazenājus, un aulekšoja augšā pa krastu, atstādama bērnus gravā vienus.

Tomass nokrita zemē līdzas Keitai, kura bija paslē­pusies garajā, melnajā apmetnī. Šķita, ka klusums ilgst veselu mūžību. Viņi atradās gandrīz pilnīgā tumsā, neviens no abiem nedz kustējās, nedz runāja. Tomass bija bez elpas un kā bez prāta no satraukuma. Viņš bija to visu sācis, lai palīdzētu Rafam atgūt nozagto. Palī­dzēt kādam, kam tas nepieciešams, nebija nekas slikts. Tagad zēns saprata, ka vienīgais, ko vēlas viņš pats, ir atdarīt Demjurelam. Viņš juta sevī, ka kaut kas ir mai­nījies un turpina mainīties. Kaut kas neapturams, kā sinepju sēklas, kad tās sāk augt.

Zēns iedūra zobena galu zemē.

Mums jāturpina iet uz priekšu. Ja mēs paliksim šeit, tas, kas mūs vajā, lai kas tas arī būtu, mūs notvers.

Tomass sāka smieties, pats nesaprazdams, kāpēc. Viņš vienkārši juta, ka smiekli kāpj un kāpj, sasprin­dzinot lūpas un kratot vēderu. Beidzot viņš smējās pats par saviem smiekliem. Tas bija tik labi. Zēns juta, kā no vēdera dziļumiem augšup ceļas prieka vilnis. Tomass centās to atvairīt, bet prieka spēks gandrīz svilināja viņam sānu. Viņš apsēdās atpakaļ papardēs. Viss, ko viņš spēja ieraudzīt prāta acīm, bija Kungs, kurš viņam uzsmaidīja. Tagad zēns saprata: lai kas arī notiktu, viņiem nav no kā baidīties.

Vēl aizvien smiedamies, Tomass mēģināja runāt:

- Keita, mums jāiet.

- Es priecājos, ka tev tas liekas tik jocīgi, mūs vajā, mēs esam pusdzīvi, zirgs nosviež zemē melnā mežā un aizskrien prom. Ļoti jautri! Par ko tu vēl smiesies? Keita dusmojās. Tās bija viņas ierastākās izjūtas.

- Es pats nezinu, kāpēc smejos. Neko nevaru sev padarīt. Zinu tikai to, ka viss beigsies labi. Tas ir viss, par ko spēju domāt. Viss būs labi tiem, kuri pazīst Kungu… Tas bija sapnī.

- Vai šis sapnis izglābs mums dzīvību?

- Domāju, ka jā, Keita. Viņš mirkli klusēja, tad turpināja: Kopš satiku Rafu un redzēju sapni, esmu sapratis, ka mēs dzīvosim citādā pasaulē nekā šī. Jūtos tā, it kā būtu bijis akls un nu šis aklums pēkšņi zudis. Es dzīvoju savu dzīvi un domāju tikai par sevi par to, kas man ir, ko darīšu. Papardēs iečabinājās vējš. Tagad zinu, ka dzīvē ir kaut kas vairāk. Es apsolīju palīdzēt Rafam atgūt to, ko viņam nozadzis Demjurels. Nezinu, kāpēc tas ir tik svarīgi, bet zinu, ka ir. Tas ir kaut kas tāds, kā dēl ir vērts dzīvot. Pirmoreiz mūžā esmu atradis kaut ko, kam ticēt, kaut ko cerībām pilnu, patiesu.

- Bet kas tagad notiks, Tomas? Kad es devos tev līdzi, negaidīju, ka redzēšu tādas lietas. Domāju, ka mēs tikai ielauzīsimies mācītāja mājā, un viss. Keita piecēlās kājās un nometa apmetni. Es negāju tev līdzi Rafas dēļ vai tā dēļ, ko viņš grib dabūt atpakaļ, es gāju tāpēc, ka…

Viņa pārtrauca teikumu un nodūra galvu.

- Kāpēc, Keita? zēns vaicāja.

- Tagad tam nav nozīmes. Kad es uzvilku pistoles gaili un nošāvu to radījumu, domāju, ka zaudēšu prātu.

Tomass paskatījās uz Keitu. Tumsā viņš tik tikko spēja samanīt meitenes vaibstus. Zēns pastiepa roku un maigi pieskārās viņas vaigam. Viņš nevarēja saska­tīt meitenes sejā smaidu.

- Mums jāiet, Keita. Es nezinu, kur atrodas pārējie un uz kurieni ir devies Kreins. Cik es viņu pazīstu, viņš būs tos pieveicis ar vienu zobena cirtienu. Mums jāvir­zās pa gravu uz mācītājmuižu un jātiekas ar Martinu, protams, ja viņam var uzticēties.

Keita saņēma zēnu aiz rokas.

- Tu ej uz priekšu, man kaut kas jāizdara. Es tev sekošu.

- Es pagaidīšu tevi uz takas.

To teicis, Tomass pagriezās un sāka soļot cauri pame­žam un tad lejup gravā. Keita pacēla no zemes apmetni, nopurināja netīrumus un tumsā pacietīgi gaidīja.

Pēc dažām minūtēm gravas malā parādījās varigals. Tas vērās tumsā ar spoži sarkanajām acīm, kas redzēja tiklab naktī, kā dienā, gan tumsā, gan visspožākajā saulē. Dziļi gravā starp diviem kokiem tas ieraudzīja sarāvušos figūru, kas bija nometusies ceļos kā lūgšanā. Varigals uzvilka stopa stiegru un ielika sudrabotu stikla bultu. Ar kūtru precizitāti tas pacēla cieto melnmetāla stopu un notēmēja, tad nospieda izšaušanas slēgu, un bulta aizšāvās tumsā.

Atskanēja skaļš būkšķis. Bulta ietriecās mērķa mu­gurā. Varigals apmierināts nosēcās un, lauzdamies cauri papardēm, devās lejā pie upura. Dubļos zem diviem akmeņozoliem sakrunkojies apmetnis klāja nedzīvu ķermeni. Varigals pacēla zobenu un ar vienu cirtienu pāršķēla audumu, iegremdējot asmeni upurī. No pāršķeltā auduma pašķīda sausas zāles un saņur­cītu paparžu kumšķi. Keita bija aizgājusi, atstājot ar apmetni pārklātu sausu zāli, papardes un vītola bluķa paliekas.