Ēnu pavēlnieks

6 Bubuļu dzirnavas

Bubuļu dzirnavas atradās blakus nelielai upītei jau simt gadu. To rupji celtās trīsstāvu akmens sienas balstīja sarkanu dakstiņu jumtu, kas vietām bija klāts ar zaļu sūnu. Čīkstēdams griezās lielais koka dzirnavu rats. Tas kūla ūdeni, kā žēlodamies par smago darbu. Rats griezās bez mitas, kuldams straumes ūdeņus. Šajā vietā bija manāma spēcīga svaigi maltu miltu, lopu barī­bas un kūpinātas gaļas smarža. Katram no divdesmit nama fasādes logiem rāmja stūrī bija izgrebta dīvaina maza vardīte. Austošajā rīta gaismā atspoguļodami zel­tītos saules starus, logi izskatījās pēc daudziem lieliem kvadrātveida zelta šķīvjiem, kas piekārti pie sienas.

Otrpus upītei, augstāk krastā un tālāk no ūdens, atradās neliela akmens dzīvojamā māja. Tai vienā pusē bija mazs sakņu dārziņš, un pa zemi rušinājās dažas vistas. Liels, trekns teļš stāvēja, piespiedis purnu pie zemā klūgu žoga, kas viņu sargāja. Mājas durvis bija tik mazas, ka pieaugušam vīrietim vajadzēja pieliekties, lai pa tām ieietu. Tās bija izgatavotas no masīva ozolkoka.

Tumšais, zarainais, laika iedarbībai pakļautais koks veidoja īpatnēju rakstu, kurā varēja saskatīt dažādas kontūras.

Bubuļu dzirnavas izskatījās vilinošas un draudzī­gas, un dūmu mutulis liecināja, ka mājā kuras aici­noša uguns. Skaidrajā rīta gaismā tā vedināja Keitu un Tomasu drošībā. Viņi dzirdēja, ka iekšā kāds vīrs dzied. Tā bija dziesma par jūru, stāsts par piedzīvojumiem un lielu lomu.

Vīrs dziedāja ar izteiktu balss modulāciju un spēcīgu ārzemju akcentu. Izklausījās, it kā viņš būtu smagi saaukstējies. Melodija cēlās un grima kā paisuma un bēguma viļņi. Palaikam vīrs pārstāja dziedāt, tad atkal drīz vien atsāka, jaucot vārdus un atkārtojot tos neīstajā vietā un laikā. Visādā ziņā dziedātājs nevarēja noturēt melodiju, un brīžiem to pārtrauca spalgi smiekli, it kā viņš censtos sasmīdināt pats sevi.

Tomass un Keita dzirdēja, kā dziedātājs ar koka karoti sit ritmu pa kastroli. Rīta klusumā ielauzās skaļa šķindoņa; vistas un teļš saspiedās tuvāk durvīm, it kā gaidītu parādāmies saimnieku.

Noklaudzēja aizšaujamais, ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un no iekšienes atskanēja skaļš uzsauciens. Pēc tam kastroļa saturs tika izsviests dārzā. Vistas cīnījās ar teļu par barību. Teļš nošņaukājās un iebāza degunu graudu, maizes un piena maisījumā, bet vistas lēca viņam uz muguras un galvas un knāba degunā, lai viņš vācas nost no ceļa.

Vīrietis nepamanīja Tomasu un Keitu, kuri stāvēja pie žoga. Viņš izkasīja no kastroļa vistu barības palie­kas un, iegājis mājā un aizvēris aiz sevis durvis, atkal sāka dziedāt. Tomass piegāja pie durvīm un trīs reizes pieklauvēja pie tumšā koka. Atbildes nebija. Tomass klauvēja vēlreiz, šoreiz bungojot pa durvīm ar dūri.

- Sveicināti! Vai jums nebūtu mazliet maizes? viņš nokliedza.

Atvērās kāds mazs lodziņš ēkas vienā pusē, un parā­dījās vīrieša deguns, kas ošņāja gaisu.

- Raizes? Kas sagādā raizes? viņš jautāja zemā, aizsmakušā balsī.

- Nav nekādu raižu, Keita atkliedza. Vai jūs, lūdzu, nevarētu mums iedot nedaudz maizes?

Vīrietis paskatījās caur sīkrūtoto logu un uzmanīgi nopētīja katru viņu vaibstu.

- Labi, ja jūs gribat maizi, tad to arī dabūsiet. Dzir­navās jau vienmēr atradīsies maize un cepta vēršgaļa. Vai nevēlaties arī tēju?

Logs aizcirtās, un atvērās durvis. Vīrietis stāvēja un skatījās uz Tomasu un Keitu. Viņi bija notriepušies ar dubļiem un papardēm. Vīrs nevarēja nepamanīt Keitas bažīgo skatienu. Tomass ātri paslēpa varigala zobenu pie klūgu žoga.

- Nāciet, nāciet iekšā! Jūs taču nevarat stāvēt visu dienu uz sliekšņa. Nāciet iekšā un sasildieties pie uguns!

Tad viņš ātri aizveda bērnus uz lielo virtuvi. Tā bija kārtīga un tīra; pie tālākās sienas vīdēja melns pavards. Pie uguns stāvēja divi ādas krēsli, un vienam uz paroča karājās žāvēšanai noliktas bikses. Pavardā dega kūdra, izgaismojot visu telpu ar siltu, oranžu mirdzumu un izplatot mājā dūmakainu auglīgas zemes aromātu. Bija jūtama arī spēcīga salda rauga, augļu kūkas un svaigi ceptas maizes smarža, kas Tomasam atgādināja mātes gatavošanos Ziemassvētkiem. Telpa bija gara un zema, ar tumšām sijām griestos un baltu sienu apmetumu.

Virs galvas pie vienas no sijām bija pakārti divi beigti fazāni; to sarkanās, brūnās un zeltītās spalvas uztvēra saules starus, kas iespīdēja caur logu. Līdzās fazāniem karājās liels, apkaltis sālītas vēršgaļas gabals, kas izskatījās kā klāts ar biezu, brūnu vaska kārtu.

- Apsēdieties! Jūs abi izskatāties tā, it kā būtu pavadījuši nakti ārā. Ko jūs šeit darāt tik agrā rītā? Vīrietis apklusa un aizlika roku priekšā mutei. Cik nepieklājīgi no manas puses! Esmu Rūbens Veifūts, dzirnavnieks, un šī ir mana māja. Laipni lūdzu! Lai apliecinātu draudzīgumu, viņš pacēla rokas.

Rūbens Veifūts bija pamatīgas miesas būves vīrs kā vērsis. Viņam bija spēcīgi apakšdelmi un plati pleci. Rokas bija tik lielas kā ogļu liekšķeres, tomēr viņš tās turēja vāri, uzmanīgi. Par spīti izmēriem, viņš nebija lempīgs vīrs. Apkārt viss bija tīrs un kārtīgs.

Kaut arī Rūbena drēbes bija apvalkātas un, šķiet, divreiz pāršūtas, viņš izskatījās pēc džentlmeņa. Vīrie­tim bija vecas ķemmvilnas bikses, krekls, kas kādreiz bijis balts, un biezs ādas priekšauts, notriepts ar mil­tiem. Viņa garie, baltie mati, lielās ausis un pat biezās uzacis viss radīja tikko uzkrituša sniega iespaidu. Tomēr visvairāk uzmanību saistīja lielās, zaļās acis maigas, smaidošas un siltas. Tās bija laba cilvēka acis, kuram var uzticēties.

- Tagad atļaujiet pagādāt tēju un maizi. Izskatās, ka jums vajadzīgs kas silts. Man pašam ir divi puikas. Zēni piecelsies pēc kādas stundas. Viņi ir nedaudz jaunāki pārjums, bet augumā jau krietni lieli. Rūbens atvēra mazas cepeškrāsns durtiņas un izņēma dažas šķēles ceptas vēršgaļas. Viņš uzlika karsto gaļu uz šķīvja un pasniedza ciemiņiem.

- Ēdiet, es dabūšu maizi, un tad jūs man pastāstī­siet, ko šeit darāt. Mums reti gadās kāds ciemiņš šīs taču ir Bubuļu dzirnavas. Rūbens paņēma maizes kukuli un, ar lielajām rokām pārlauzis to uz pusēm, nolika bērniem priekšā.

- Lūk. No paša rīta nav nekā labāka par siltu maizi. Dzirnavnieks uzlika maizi uz šķīvja, tad sasita plauk­stas, un gaisā pacēlās miltu mākonis.

Bērni sāka pilnām mutēm ēst karsto vēršgaļu ar maizi, bet Rūbens turpināja savus rīta darbus. Viņš izslaucīja grīdu un uzklāja galdu četriem cilvēkiem. Lielais galds stāvēja pie maza lodziņa uz līča pusi. Saim­nieks ievēroja, ka Keitas skatiens seko katrai viņa kus­tībai. Pirms meitene paspēja ko pavaicāt, viņš teica:

- Jā, man ir sieva. Viņu sauc Izabella, un viņa aizgāja uz mežu savākt malku, kamēr dvīņi vēl guļ. Rūbens saskatīja Keitas acīs vēl kādu jautājumu, bet viņai bija tik pilna mute, ka runāt nebija iespējams.

- Viņus sauc Bīlda un Efrigs. Jūs dzirdēsiet viņus, pirms vēl ieraudzīsiet. Un Rūbens ar skatienu norādīja uz griestu sijām un dēļiem dažas collas sev virs galvas.

- Bet tagad atbildiet uz manu jautājumu: ko jūs tik agri darāt šajā pusē?

Viņš bija ievērojis bērnu izskatā itin visu: dubļus uz zābakiem, sviedru traipus un netīrās sejas, bet visvai­rāk saspringto skatienu dziļi iekritušajās acīs. Zemās balss un spēcīgā akcenta dēļ Rūbens šajā pusē izklau­sījās pēc svešinieka.

Tomass un Keita zināja Bubuļu dzirnavas, taču cil­vēki šo vietu reti apmeklēja un izvairījās par to runāt. Viņi ticēja, ka ielejā dzīvo bubuļi. Tie bija savādi radī­jumi, kas varēja pieņemt cilvēka vai kāda dzīvnieka izskatu. Bubuļi nekad tā īsti nedarīja cilvēkiem ļaunu, taču visiem bija zināms, ka tie var nozagt visu, ko vien iespējams.

Ja būsi apmaldījies un vaicāsi ceļu bubulim, tas vien­mēr parādīs nepareizo virzienu. Ja būsi jautājis ceļu uz jūru, vadoties pēc bubuļa teiktā, vari nonākt muklājā. Pavaicā ceļu uz Vitbiju, un tu attapsies uz vecā dienvidu ceļa, kas jau sen neved nekur citur kā vien iekšā jūrā. Tā kā neviens nekad nevarēja būt drošs, ka ir saticis bubuli, nebija arī iespējams pateikt, kā šie radījumi īsti izska­tās. Taču pietika ar baumām par bubuļiem, lai visi gan ciema iedzīvotāji, gan svešinieki turētos pa gabalu no Bubuļu dzirnavām un ielejas, kas tās saistīja ar jūru.

Rūbens apsēdās un pievilka koka krēslu tuvāk ugu­nij. Viņš raudzījās uz ciemiņiem, gaidot atbildi uz savu jautājumu. Keita norija maizes kumosu un jau pavēra muti, lai runātu, bet Tomass pasteidzās pirmais.

- Mēs vienkārši tumsā apmaldījāmies. Nonākuši uz nepareizās takas, nevarējām atrast ceļu atpakaļ. Zēns paskatījās uz Keitu, lai draudzene apstiprina teikto. Tomass negribēja melot, taču nevēlējās arī izpaust patiesību. Keita gribēja pamāt ar galvu, bet juta, ka viņai kļūst arvien karstāk. Rūbens uzmeta abiem vērīgu skatienu. Viņš pamanīja Keitas apmulsumu.

- Šajos mežos naktī sastopami visādi radījumi. Tā ir bīstama vietā tādiem puišiem kā jūs, Rūbens klusu noteica.

Keita ātri iebilda: Es neesmu puisis, bet gan mei­tene. Mani sauc Keita, un tas ir Tomass. Mēs nebijām apmaldījušies, tikai centāmies aizbēgt no…

- …no brīvtirgotājiem, kontrabandistiem, iejaucās Tomass. Mēs viņus pamanījām uz takas, kad tie bija ceļā uz bāku, tāpēc paslēpāmies. Negribējām, lai viņi mūs noķer. Zēns atslējās ādas krēslā, apmierināts ar savu atbildi.

Rūbens piekrītoši pamāja ar galvu. Tomass atvieg­loti nopūtās un paņēma vēl maizi.

- Izskatās, ka jums uz zābakiem ir alauna dubļi. Dzirnavnieks norādīja uz sarkano mālu, kas klāja Tomasa zābaku zoles. Te tuvumā alauna nav. Droši vien esat atnākuši no līča otras puses. Tas ir tāls ceļš tumsā, īpaši ja nezināt, kurp ejat.

Tomasam nebija laika apdomāt atbildi. Viņš dziļi ievilka elpu un pavērās apkārt, kā meklēdams kādu domu. Meli vienmēr bija piederējuši pie viņa dzīves tie plūda no viņa lūpām kā medus. Taču tagad zēns mek­lēja vārdus, kādu teikumu, kas noslēptu patiesību.

Pēkšņi pie ārdurvīm sacēlās liels tracis. Varēja dzir­dēt, kā vistas kladzinādamas skraida pa dārzu, teļš skaļi mauj un bada klūgu žogu. Ozolkoka durvis atsprāga vaļā, un šķita, it kā mājā būtu iebrāzusies piepeša vētra. Rūbens pielēca no krēsla un izpleta rokas, saukdams: "Izabella, Izabella!" Viņš paņēma no sievas lielo grozu, ko vina nesa vienā rokā. Par šo dīvaino sasveicināšanās veidu Tomass un Keita gandrīz sāka smieties.

- Izabella, mums ir ciemiņi. Šī ir Keita, un tas ir Tomass. Viņi bija apmaldījušies mežā un atnākuši šurp. Viņš pamāja ar roku. Es viņus pabaroju un aicināju, lai sasildās. Rūbens runāja aizrautīgi un izskatījās bezgala laimīgs, atkal ieraugot sievu. Viņa acis mir­dzēja un viss ķermenis bija tik pārpilns ar prieku, ka šķita viņš pārsprāgs, ja nevarēs to paust skaļi. Vīrietis pastiepa rokas, un abi cieši apskāvās, turklāt Rūbens pat pacēla sievu.

Tomass ievēroja, ka Rūbena labajai rokai ir seši pirk­sti. Viņš neticīgi saskaitīja savus pirkstus, domādams, ka ir kļūdījies. Taču nē. Viņam bija pieci pirksti, bet Rūbenam seši. Tomass paskatījās uz Keitu varbūt arī viņa ir to pamanījusi. Meitene raudzījās grīdā, nevē­lēdamās redzēt sirsnīgās sasveicināšanās ainu. Tomass saprata, ka arī Keita nekad nav redzējusi tādu mīlestī­bas izpausmi.

Zēns iedomājās par saviem vecākiem. Viņa tēvs vienmēr bija jūrā, un, kad atgriezās, ceļš ikreiz ievir­zījās "Delfīnā", "Vecajā jūrniekā" vai "Vardes galvā". Ienācis viņu mazajā, šaurajā, nekārtīgajā mājelē, tēvs paplikšķināja Tomasam pa galvu, it kā viņš būtu mazs šunelis, un tad, apsēdies krēslā pie uguns, iekrita dziļā džina dzērāja miegā.

Rūbens un Izabella beidza apskauties un pievēr­sās Tomasam un Keitai. Izabella bija gara auguma, ne collu mazāka par Rūbenu, un atšķīrās no visām citām sievietēm, kuras bērni bija redzējuši agrāk. Viņai bija gara, zaļa kleita ar baltu priekšautu un melns ūdens­necaurlaidīgas kokvilnas mētelis. Garie mati vizēja kā tīrs sudrabs; katra šķipsna mirgoja kā zirnekļa tīkla pavediens ziemas salā. No garajām darba stundām ārā Izabellas āda bija kļuvusi tumšbrūna, ap acīm un muti bija ievilkušās smieklu grumbiņas, tomēr viņas vecumu

Tomass nespēja noteikt. Izabella un Rūbens stāvēja kopā, un viņus ieskāva saules stari, kas spraucās iekšā pa mazo līča puses lodziņu.

Izabella uzlūkoja Keitu. Izskatās, ka tu šajās drē­bēs esi dzīvojusi jau ilgu laiku. Nāc man līdzi, samek­lēšu tev kādu siltu apģērba gabalu.

Sieviete saņēma Keitu aiz rokas un veda augšā pa kāpnēm. Mājas mazie izmēri bija maldinoši. Tomass ievēroja, ka tajā ir divējas kāpnes, kas no virtuves veda uz atsevišķām augšstāva daļām.

Rūbens palūkojās uz Tomasu. Šī jums ir bijusi gara nakts, turklāt mežā.

Tomass juta, ka nevajag atbildēt neapdomāti.

- Esmu pie tā pieradis. Nu jau krietnu laiku dzīvoju ārā. Viņš apklusa un pavērsa skatienu pret logu. Zēns juta, ka lūpas sāk trīcēt un kaklā sakāpj asaras. Viņš dziļi ievilka elpu un savilka dūres.

- Mans tēvs ir miris, māte slimnīcā. Tomass pa­stiepa rokas pret uguni.

- Tas ir skumji. Rūbens mirkli padomāja, tad teica: Šķiet, esmu dzirdējis par tevi. Tu droši vien esi tas puisis no Beitaunas. Man par tevi ir stāstījuši brīvtirgotāji. Esmu dzirdējis, ka tu esot liels kauslis. Redzot, cik Tomass noskumis, Rūbens iesmējās, cenzdamies izvilināt smaidu arī no zēna. Kas tevi atvedis uz mežu? Man šķita, ka tu esi jūras zēns.

- Draugs, zēns noteica un apklusa. Es tikos ar draugu.

- Un tavs draugs vēl aizvien atrodas mežā? Rūbens piestūma savu krēslu tuvāk Tomasam un paliecās pie zēna. Šī ir bīstama vieta. Nekad nevar zināt, kādās nepatikšanās nonāksi. Nejau tikai kontrabandisti var tumsā pārgriezt tev rīkli.

Tomass sajuta uz sejas Rūbena elpu. Dzirnavnieks paberzēja bārdu.

- Pastāsti, Tomas, ko jūs pagājšnakt redzējāt, viņš nočukstēja.

- Mēs nevienu neredzējām. Es nekad neskatos uz to, ko nevajadzētu redzēt. Kad garām iet kontraban­disti, esmu iemācījies īstajā brīdī aizgriezties un iet tālāk pa citu ceļu. Es vispār nevienu neesmu redzē­jis. Zēns atslējās krēslā, cenzdamies atrauties tālāk no Rūbena.

- Labi. Dažkārt ir labāk nevienu neredzēt un neko nedzirdēt, sevišķi Bubuļu dzirnavās. Muitas ierēdnis nekad nav mūs apciemojis, un es ceru, ka to arī nedarīs, Tomasa jaunskungs.

Šajā brīdī norībēja kāpnes. No augšstāva atska­nēja cīniņa troksnis, un grīda nodrebēja. No virtuves griestiem nobira putekļi. Tad grīda nobūkšķēja un atskanēja skaļš brēciens, kam drīz vien sekoja trauku škinda.

Rūbens palūkojās uz Tomasu. Mani zēni pamodu­šies. Pēc mirkļa viņi būs lejā.

Cīņas troksnis tuvojās. Pa kāpnēm lejup vēlās divu puišeļu mudžeklis. Abi vēl bija naktstērpos. Cenzda­mies nonākt lejā, viņi dunkāja un spārdīja gaisu un viens otru un izkliedza skaļus draudus.

- Nāc lejā, citādi es tev izvilkšu pa nāsīm laukā sma­dzenes -ja tev tādas vispār ir! kliedza Bīlda.

- Tu nu gan esi jocīgs! Labi, pasmiesimies par to! Efrigs atbildei iedunkāja brāli.

- Puikas! Rūbens iekliedzās. Viņa balss atskanēja pa visu virtuvi tik skaļi kā nekad iepriekš. Abi puišeļi sastinga un rādīja viens uz otru.

- Tas bija viņš, abi pateica reizē un gandrīz vie­nādā balsī.

Bīlda protestēja. Es viņu pieķēru. Viņš gribēja man izraut zobu, kamēr gulēju. Jau trešo reizi šajā nedēļā.

- Izbeidziet abi! Vai neredzat, ka mums ir cie­miņi? Rūbens pagāja malā, lai puikas varētu ierau­dzīt Tomasu, kas stāvēja pie uguns. Tagad sēdieties pie galda, tūliņ dabūsiet brokastis. Un domājiet, ko runājat, mājā ir jauna dāma.

- Man gan viņa izskatās pēc puikas, Efrigs iesau­cās un ar elkoni iebakstīja Bīldam ribās. Abi iesmējās.

Rūbens pamāja, lai viņi apklust un sēžas pie galda.

- Tā jau nu nekādā ziņā nav meitene, tas ir Tomass. Meitene ir augšā. Jūsu māte aizveda viņu pārģērbties. Abi ir mūsu viesi, tā ka esiet pieklājīgi.

- Jā, un nemēģini viņam izraut zobu, Bīlda. Efrigs pagrūda brāli uz galda pusi.

Rūbens tikko valdīja smieklus. Puikas apmetās uz garā sola galda vienā malā un gaidīja. Bīlda veltīja Tomasam bezzobainu smaidu.

- Neuztraucies, Tomas, viņi nemēģinās nozagt tev zobus; tavējos jau nevar pārdot Vecajai auklei kā Bīldas un Efriga zobus. Rūbens turpināja gatavot brokas­tis. Viņš izņēma no cepeškrāsns cepto gaļu un uzlika galdā.

Tomass aplūkoja abus zēnus. Viņi izskatījās gandrīz vienādi. Vienīgi Bīlda bija mazliet lielāks par Efrigu, viņam bija platāka seja un garāki mati. Tie bija lieli bērni un, kaut arī nelikās vecāki par deviņiem desmit gadiem, augumā bija izstiepusies kā sešpadsmitgadīgi. Abiem bija vienādi, līdz ceļiem gari biezas kokvilnas naktskrekli, aizpogāti līdz kaklam. Kājās lielas ait­ādas čības, kas sniedzās augstāk par potītēm. Tās bija uzvilktas virs zaļām, adītām pusgarajām zeķēm. Zēni izskatījās labi aprūpēti un mīlēti.

Rūbens pavērās Tomasā.

- Nāc, iedzer kopā ar mums karstu tēju; tā tikko kā atvesta no Holandes.

Tomasam otrreiz nevajadzēja teikt. Šis dzēriens viņam garšoja. Par to cīnījās, un tā dēļ pat nogali­nāja. Katru līdz viņiem nonākušo unci[5] tējas šurp bija atveduši kontrabandisti, kas izvairījās maksāt muitu. Daudzi vīri bija zaudējuši dzīvību, cenšoties ievest kasti tējas. Tomasam patika vērot, kā no svaigi uzlietās tējas ceļas garaiņi, un tad baudīt pirmo malku šī sūri saldā dzēriena.

Tomass apsēdās pie galda un gaidīja tēju. Viņš uzsmaidīja zēniem. Tie sēdēja blakus, ar pirkstiem ēzdami karsto, taukaino vēršgaļu un ar maizi uzslaucīdami no šķīvja taukus. Tomass paskatījās uz Efrigu.

- Vai jūs tiešām pārdodat zobus Vecajai auklei? Es domāju, ka viņa ir ragana.

Uz kāpnēm ierunājās Izabella: Jā, zēni to dara, lai gan viņa ir ragana.

Tomass pacēla acis un pārsteigts salēcās. Viņa priekšā stāvēja pavisam cita Keita. Meitenes mati bija izlaisti un saķemmēti. Viņa bija uzvilkusi garu, tumš­zilu kleitu ar baltu apkaklīti un mazu, sarkanu jaciņu.

Keita smaidīja. Tomass nekad nebija redzējis viņu tik labi izskatāmies.

- Ja tiešām vēlies zināt, Tomas, mēs pārdodam zēnu piena zobus, kad tie izkrīt. Vecā aukle tic, ka tiem piemīt zināms spēks…

Efrigs viņu pārtrauca: Viņa domā, ka mēs esam bubuli.

Tikai tagad Tomass pamanīja, ka abiem puikām ir tāds pats pirkstu skaits kā viņu tēvam.

- Vai jūs esat bubuļi? Tomass pajautāja, kaut nebija drošs, vai tiešām vēlas to zināt.

Izabella atbildēja pirmā: Nedomāju, ka tam, kas mēs patiešām esam, ir īpaša nozīme. Vienkārši uzska­tiet, ka esam jūsu draugi. Sieviete piegāja pie galda un nostājās blakus Rūbenam. Cilvēki daudz ko runā. Lai kur mēs aizietu, mums visur uzmācas ar jautājumiem un raida prom. Mūs pat vaino par sliktu laiku, par to, ka govis nedod pienu un ka ir zema graudu cena. Viņa apklusa un paskatījās uz Rūbenu.

- Mana sieva runā taisnību. Mēs esam citādi, tomēr tādi paši kā jūs. Pēdējo divu gadu tūkstošu laikā mūsē­jie ir izmētāti pa visu pasauli. Mēs atrodam darbu, kur vien ir iespējams, nedarām nevienam ļaunu un cenšamies dzīvot mierā. Bet problēma ir tāda, Tomas: kad mēs darām labu, cilvēki kļūst skaudīgi. Tāpēc, ka izskatāmies citādi un mums ir sava valoda, ļaudis bieži vien vaino mūs tajā, pie kā itin nemaz neesam vainīgi. Nesaku, ka mums nav trūkumu, bet vai tad mēs izska­tāmies pēc briesmoņiem?

Tomass nodomāja, ka Rūbenu Veifūtu nu nekādi nevarētu dēvēt par briesmoni. Visu šo neilgo laiku, kopš viņi ir pazīstami, Rūbens bija izturējies ļoti laipni. Tagad viņš paplikšķināja Tomasam pa muguru un sabužināja matus. Izabella aplika roku Keitai ap pleciem un pievilka meiteni sev tuvāk.

- Keita man pastāstīja, ka jūs esat bijuši nomodā lielāko nakts daļu. Varat zēnu istabā pagulēt. Pēc tam izlemsim, ko darīt turpmāk.

Izabella piegāja pie pavarda un noņēma no uguns katlu ar verdošu ūdeni. No virtuves skapīša viņa izņēma divus vienkāršus baltus biķerus. Tad vina norāva zariņu no kāda zāļu tējas saišķīša, kas karājās aiz vienas no griestu sijām, iedrupināja katrā no biķeriem pa dažām lapiņām un pārlēja tēju ar karsto ūdeni. Sieviete pasniedza biķerus Keitai un Tomasam. Gaisā uzvirmoja piparmētru, lavandas un kumelīšu smarža. Ieelpojot spēcīgo aromātu, Tomass sajuta, ka deguns ir pilns ar garaiņiem. Viņš aizvēra acis un ļāva, lai viņu apņem stiprais aromāts.

- Dzeriet! Tas novērsīs visas traucējošās domas. Neuztraucieties, tēja jūs nenoindēs; es neesmu ragana.

Tomass un Keita saprata, ka būtu velti iebilst. Kopā ar Izabellu varēja justies viegli. Tomass vienmēr bija domājis, ka spēj novērtēt cilvēku pēc tā acīm, un šīs sie­vietes acis šķita pilnas ar mīlestību. Izabella pagrieza Keitu aiz pleciem un norādīja uz kāpnēm.

- Tagad ejiet! Mums darāms savs darbs. Kad būs laiks celties, mēs jūs pasauksim.

Tomass sekoja Keitai uz zēnu guļamistabu. Tā bija liela un tīra, ar divām platām pašdarinātām koka gul­tām. Šī istaba tik ļoti atšķīrās no kakta alā, kur Tomass gulēja uz izdiluša zirga astru matrača zem rupjas, cietas, vecas segas. Zēns iemalkoja tēju un aplūkoja visu, kas bija redzams istabā.

Sienas bija no tā paša materiāla plāksnēm un koka kā pārējā māja. Uz katras no plāksnēm bija uzgleznots mazs jēriņš vai lapsa. Uz sienas pie loga vīdēja apbrī­nojams koks, kas šķita cieši ieaudzis ar saknēm zemē. Koka stumbrs un zari cēlās augšup, ietverot logu, un lapas izskatījās tik sulīgi zaļas, ka šķita tās varētu noraut.

Pie katra zara bija uzgleznoti zeltīti apļi, kas noka­rājās no tiem kā augļi. Ikvienā aplī smalkiem, ziliem spalvas vilcieniem bija ierakstīts vārds valodā, kuru Tomass nesaprata. Dažkārt viņam grūtības sagādāja pat literārā angļu valoda, bet šie vārdi izskatījās kā no citas pasaules. Gleznojums aizņēma visu sienu un lika Tomasam justies tā, it kā viņš būtu daļa no koka. Acu priekšā vibrēja spilgti zeltainie, zaļie, dzeltenie un zilie toņi.

Visi koka zari bija savstarpēji saistīti; zeltītos apļus savija kopā sudrabotu vīteņaugu pavediens. Kreisajā pusē virs kalniem vīdēja starojošs pilnmēness, labajā pusē no jūras pacēlās zeltīta saule. Koka pakājē bija uzgleznoti rokās sadevušies vīrietis un sieviete. Starp viņiem stāvēja mazs jēriņš. Pa zaļo zāli ložņāja melns milzenis pa pusei ķirzaka, pa pusei čūska. Tā purpursarkano acu skatiens sekoja Keitai un Tomasam pa visu istabu.

Bērni stāvēja kā hipnotizēti un apbrīnoja katru glez­nojuma detaļu. Starp koka lapām vīdēja sīkas bērnu sejiņas. Katrs zars bija pilns ar maziem putniņiem un augļiem. Jo ilgāk viņi skatījās, jo vairāk detaļu atklāja gleznā. Šķita, it kā kāds tās gleznotu viņu acu priekšā.

Tomass sajuta skaudību pret šiem diviem puikām ka viņiem ir tik skaista istaba. Pie katras gultas atra­dās mazs galdiņš; uz galdiņiem ar roku izgrebtos koka svečturos, kas bija izveidoti mazu, zaļu laiviņu formā, stāvēja pa svecei. Grīda bija no koka dēļiem, un kamīnā dega kaltēta kūdra.

Ne Tomass, ne Keita nebilda ne vārda. Viņi apsēdās uz pretim novietotajām gultām un tad apgūlās uz mīk­stajiem matračiem. Pēc mirkļa abi jau bija aizmiguši.

Virtuvē Rūbens un Izabella sēdēja pie uguns un gai­dīja, līdz augšā vairs nedzirdēja ne skaņu. Bīlda un Efrigs joprojām sēdēja pie galda un brokastoja. Izabella paska­tījās uz Rūbenu un ar roku pamāja, lai viņš panāk tuvāk.

- Viņiem ir nepatikšanas, Rūben. Meitene man pa­stāstīja, ka mežā viņus vajājuši kaut kādi dīvaini radī­jumi. Meitene ir nozagusi tēvam pistoli, un, atgriežoties mājās, es ieraudzīju pie mūsu žoga noslēptu zobenu. Izabella runāja tik klusu, lai zēni nevarētu sadzirdēt.

- Keita teica, ka kāds puisis gribot iekļūt mācītāja Obedijas Demjurela mājā. Viņš esot melns kā nakts. No Āfri­kas, Izabella turpināja runāt klusā, satrauktā balsī,

- to puisi sauc Rafa. Tu zini, ko šis vārds nozīmē. Viņš ir Grāmatas bērns. Keita man pastāstīja, ka viņš iera­dies šeit, lai atrastu kādu lietu, ko nozadzis Demjurels.

Rūbens saberzēja rokas, paskatījās uz puikām un tad atkal uz Izabellu.

- Rafa ir dziedinātāja vārds. Ceru, ka tas puisis dzīvo atbilstoši savam vārdam. Es redzēju Tomasa acīs tādas bailes, kas nav saistītas tikai ar bēgšanu no kontraban­distiem. Ja tur ir iejaukts tas vecais āzis Demjurels, tad ar to lietu netiks galā divi puiši un meitene. Tomēr mēs viņus neatturēsim. Mēs taču negribam, lai kāds pievērš uzmanību tam, ko šeit darām. Mēs varētu viņiem palī­dzēt, bet tagad nav īstais brīdis sapīties ar Demjurelu un noņemties ar viņa intrigām.

Rūbens piecēlās no krēsla un nostājās ar muguru pret uguni.

Viņi gribēs turpināt, ko uzsākuši. Mums jālūdz par viņiem Dievs. Ja šie bērni nonākuši konfliktā ar mācītāju, viņiem būs nepieciešama debesu palīdzība. Rūbens saņēma Izabellas roku. Noglabāsim pistoli un zobenu. Kad viņi pamodīsies, palūkosimies, ko viņi vēlas darīt. Šonakt atgriežas Džeikobs Kreins; pirms viņa ierašanās ciemiņiem ir jābūt prom.