Ēnu pavēlnieks

3 Triptihs

Tomass pamodās savā hobita alā. Tumsā silti blāz­moja uguns, un viņš sajuta kārdinošu ceptas zivs smaržu. Viņa drēbes bija pakārtas pie uguns žāvēties.

- Ko? zēns klusu ierunājās. Viņš aplūkoja alu, kuru tik labi pazina, jo mitinājās tajā jau vairākus mēnešus.

-Kas?

Pie alas ieejas nočirkstēja oļi, un varēja dzirdēt tuvo­jamies zaglīgus soļus. Uz sienas parādījās tumša ēna, kas stiepās arvien garāka. Tomass ielīda atpakaļ zem noplukušās, pelēkās zirga segas un paslēpa galvu.

- Tu esi pamodies, vai ne? Tas bija vairāk apgalvo­jums nekā jautājums. Zēns lēnām atvilka no sejas segu, un viņa skatiens sastapās ar svešinieka acīm. Tas bija jauns vīrietis ar tumšu ādas krāsu un gariem matiem. Tie cirtās krita viņam līdz pleciem, un tajos mirgoja eļļas pilieni.

- Kas tu…? iejautājās Tomass. Bet jaunais vīrietis, viņu pārtraucis, atbildēja perfektā angļu valodā:

- Es esmu Rafa. Redzēju, kā tu iekrīti jūrā, un sapratu, ka esi nonācis ķibelē. Es izvilku tevi no ūdens­zālēm. Viņa balss skanēja rāmi un mierīgi. Pēc brīža puisis pasmaidījis piebilda: Laipni lūdzu manās mājās!

- Tās nav tavas mājas, atcirta Tomass. Sī ir mana ala. Es to atradu pirms tevis. Un šurp nāku jau vairā­kus gadus. Zēns ciešāk ietinās segā un blenza uz Rafu piemiegtām acīm.

- Iespējams, man vajadzēja atstāt tevi jūrā; tad es varētu te dzīvot viens pats. Tomēr ceru, ka ne visi šejie­nieši ir tik nepateicīgi kā tu. Vai varbūt pārējie ir vēl sliktāki? Rafa iesmējās un apgrozīja zivi, kas lēnām cepinājās uz gara iesma, kuru viņš turēja virs uguns. Vai gribi ēst? Varbūt esi atēdies jūraszāles?

Tomass vienkārši priecājās par to, ka palicis dzīvs. Viņš atsauca atmiņā šārīta notikumus un atcerējās tum­sas spēkus, kas bija tiekušies atņemt viņam dzīvību. Zēns iedomājās par radījumu, kurš bija vajājis viņu mežā, un atminējās sadursmi ar mācītāju Demjurelu pludmalē. Rafa redzēja, ka domās Tomass ir aizklīdis kur citur.

- Tu esi par jaunu, lai tik daudz domātu. Kāpēc tu mitinies šeit, nevis kopā ar savu ģimeni?

Tomasam acīs saskrēja asaras. Es nevaru dzīvot ar tuviniekiem. Esmu zaudējis gan mājas, gan ģimeni, man nav naudas, un tālab es dzīvoju šeit. Zēns paslēpa seju segā, un nāsīs iesitās zirga dvaka. Tomass nekad agrāk nebija redzējis cilvēku, kas līdzinātos šim jau­neklim. Rafam varēja būt tiklab četrpadsmit, kā div­desmit gadu. No viņa staroja žilbinoša jaunība, un viņš dāvāja pasaulei savu apburošo smaidu. Jauneklis bija tērpies biezā, melnā apmetnī, baltā kreklā un zābakos līdz ceļiem. Rafa izskatījās pēc lielceļa laupītāja vai kontrabandista.

- No kurienes tu esi? Es nekad neesmu redzējis… Zēns apklusa, nezinādams, ar kādu vārdu labāk rak­sturot savu glābēju.

Ar šādu skatienu Rafa bija sastapies jau daudzkārt. Tas bija neizpratnes un dusmu pilns skatiens, kādu, ieraugot viņa ādas krāsu, viņam veltīja daudzi. Pēc tam parasti sekoja skarbi vārdi vai arī viņu pilnīgi ignorēja.

- Varbūt ārēji esmu citāds, bet es runāju angļu valodā un… daudzās citās. Pēc brīža viņš piebilda: Esmu no Kašas. Tā atrodas zemē, kuru jūs saucat par Āfriku. Vēlos pēc iespējas drīzāk tur atgriezties.

Viņš atkal apgrozīja zivi. Tās āda pārsprāga, un ugunī nočurkstēja tauki. Esmu ieradies šeit, lai atrastu kādu lietu, kas nozagta manai ģimenei; kad būšu to atguvis, došos atpakaļ. Jūsu jūra ir auksta un saule pārāk vāja. Droši vien tādēļ jūs esat tik bāli. Paēd zivi, un tad es tev atklāšu kādu noslēpumu.

Kamēr Tomass ēda, Rafa noņēma no kakla zeltā izšūtu maisiņu. Viņš to atvēra un uzmanīgi izņēma krāšņu tumša ahāta gabalu milzīgas mandeles formā. To viņš pasniedza Tomasam.

- Tur, no kurienes esmu nācis, mums māca: ja mēs iepazīsim Riatamusa Garu, mūsu vecie vīri redzēs skaistus sapņus, bet jaunie vīzijas. Ieskaties tajā, mazā zivs, un pastāsti, ko tu redzi!

Tomass ielūkojās akmens dziļumos. Viņš redzēja tumsa pamazām izgaist un pārvēršas košā zilumā, tāpat kā rītausmā atveras naksnīgā debess.

Zēna skatiens tiecās dziļāk un dziļāk, līdz cietās, zel­tītās akmens šķautnes pārtapa jaunas pasaules apvār­šņos. Viņš spēja skaidri saskatīt lielas akmens celtnes, kas līdzinājās katedrālēm. Tās pacēlās virs bieziem mežiem. Virs slaikajām koku galotnēm riņķoja milzīgi sarkani un zaļi putni. Uz pakāpieniem pie pašas lie­lākās celtnes bija sapulcējušies simtiem tādu cilvēku kā Rafa. Viņi bija ģērbušies baltos audekla tērpos ar košām, zeltītām lentēm ap kaklu. Matos lāsoja zeltīti eļļas pilieni, kas vizmoja rīta saulē.

- Tie ir mani ļaudis. Rafa pasmaidīja. Viņi ir atnākuši uz templi tikties ar Riatamusu, kurš vada visu mūsu dzīvi. Tieši viņš atsūtīja mani šurp un lika noķert tevi kā zivi, lai tu man varētu palīdzēt. Alā atbalsojās jaunekļa smiekli, un viņa seja ugunskura gaismā mirdzēja dzintarkrāsā.

Tomass izbijies atrāva skatienu no akmens un pavē­rās Rafā.

- Kas tu esi? Vai burvis? Kaut ko tādu spēj vienīgi burvji. Zēns piecēlās kājās. Kā tu zini, ka es tev palī­dzēšu? Un kādā ziņā? Es negribu darīt neko tādu, kas saistīts ar burvestībām. Tam esi atsūtīts tu. Tomasu pārņēma pēkšņi drosmes uzplūdi. Rafa gan bija vecāks par viņu, bet šobrīd tas viņam nerūpēja.

Tomass nosprieda: ja izrādīsies, ka Rafa ir burvis, no alas ir jābēg, kaut bez drēbēm. Zēns jutās tā, it kā šī diena būtu sapnis, no kura viņš drīz pamodīsies. Ko gan citu domāt, ja vienā dienā viņu ir vajājuši tumsas radījumi, viņš ir gandrīz noslīcis un viņu ir izglābis afri­kānis, kurš var pavēlēt, lai akmenī parādās cilvēki.

Rafa atkal pasmaidīja. Es neesmu burvis un arī brīnumdaris ne. Viņos visos mājo ļaunums. Vienīgo burvestību, kas man piemīt, ir devis Riatamuss. Rafa ieskatījās Tomasam acīs. Paveries šurp vēlreiz, mana mazā zivs! Šajā akmenī ir visa labā spēks, un to tev parādīs Viņš.

Tomass nespēja novērst skatienu. Zēns sajuta, ka karstums pieņemas spēkā; ugunskurs, aizkurts no krastā izsviestajiem kokiem, dega spožāk. Melnais akmens iesūca viņa skatienu sevī. Caur tumšo, virpu­ļojošo dūmaku zēns ieraudzīja divus vīrus: vienu baltu, otru melnu. Tie bēga prom no tempļa durvīm, noskrēja lejā pa kāpnēm un metās iekšā mežā. Baltajam vīram rokās bija bezgala skaista zelta statuete, kādu Tomass nekad agrāk nebija redzējis. Skrienot viņš ietina to savā sviedriem notraipītajā kreklā un piespieda tīstokli pie krūtīm. Tad mežu aizsedza baltas putas un aina piepeši izmainījās. Tomass ieraudzīja kuģa buras, kas pamatīgajā aukā plivinājās šurpu turpu. Vējš plosījās gar kuģa garo mastu. Kajītē zem klāja divi vīri, pieķē­rušies viens otram, cīnījās ar jūras dusmām. Tad aina akmenī atkal mainījās. Kajīte pagaisa, un tās vietā parādījās sveču izgaismots kabinets. Tomass noelsās. Akmenī viņš ieraudzīja seju, kuru ļoti labi pazina.

-Demjurels! Tomass izkliedza mācītāja vārdu. Demjurels.

- Vai tu pazīsti šo vīru? Rafas balsī skanēja nepa­cietība. Atbildi, man tas jāzina! Vai tu viņu pazīsti?

Pirmo reizi šīs neilgās sarunas laikā Tomass pamanīja, ka viņa sarunbiedra sejas izteiksme mainās. Šķita, ka jauneklis gaida kādas svarīgas, bet nepatīkamas zinas.

- Viņš ir tas vīrs, kuru es meklēju. Pie viņa atrodas lieta, kas nozagta manai tautai. Rafa centās palikt mierīgs, bet Tomass skaidri redzēja, kā jaunekļa acīs iekvēlojas interese.

- Es viņu pazīstu, Tomass atbildēja. Viņš tik daudzas reizes ir apzadzis neskaitāmus cilvēkus, ka tas viņam nesagādā nekādas grūtības. Zēna balsī skanēja rūgtums par visu to ļaunumu, ko gadu gaitā viņa ģimenei nodarījis Demjurels. Es viņu ienīstu. Ienīstu tik ļoti, ka varētu viņu nogalināt, tāpat kā viņš mēģināja nogalināt manu māti. Skarbie vārdi, šķiet, plūda paši no sevis. Viņš dēvē sevi par Dieva cilvēku, bet neviens, kas pazīst Dievu, šādi nerīkotos. Tā krāpt un melot var tikai sātana izdzimums. Demjurela varā ir viss ciems, un viņš grib valdīt pār mums visiem.

Rafa ātri piebilda: Viņš vēlas valdīt ne tikai pār šo ciemu. Ja notiks pēc viņa prāta un viņš liks lietā to, ko ir nozadzis, Demjurels pārvaldīs visu pasauli un kon­trolēs pat Riatamusa spēku.

Tomass neko nezināja un arī negribēja zināt par Riatamusu. Bet zēns bija gaidījis ilgi, lai atmaksātu viņa svētībai Demjurelam, un saprata, ka nu tāda iespēja ir radusies. Tomass lepojās ar prasmi kauties, ķert zivis un izlaupīt kontrabandistu slēptuves, viņiem neko nemanot. Ciemā viņš pazina katru pēdu zemes un arī ejas zem mācītājmuižas. Lai ko būtu nozadzis Demjurels, viņš to atgūs. Tomass raudzījās dziestošajā ugunī un centās sakopot domas.

- Es zināju, ka tu man palīdzēsi! Rafa aizrautīgi iesaucās. Kas ir šis Demjurels? Izstāsti man visu, un tad izplānosim, kā rīkoties. Pirms Tomass paspēja atbildēt, Rafa satvēra viņa plaukstas locītavu ar savu melno, spēcīgo roku un ielūkojās zēnam acīs.

- Pirmām kārtām mums jātiek skaidrībā, kas da­rāms. Šis Demjurels nav Dieva kalps un darīs visu iespējamo, lai mūs iznīcinātu. Mums būs jācīnās ar augstākiem spēkiem gariem un dēmoniem. Demjurels ir kas vairāk nekā tikai cilvēks; viņš ir mirušo pārstā­vis Ēnu pavēlnieks.

Rafas tvēriens kļuva arvien ciešāks, bet viņa smaids platāks.

- Tagad es runāšu ar Riatamusu. Aizver acis!

Tomasam nebija izvēles. Tā drīzāk bija pavēle, nevis

lūgums. Rafā bija kas tāds, kam zēns nespēja pretoties un arī nevēlējās to darīt. Viņš bažījās tikai par to, ka no jaunekļa ciešā tvēriena roka kļūst nejūtīga un sāk gruz­dēt viņa bikses virs uguns. Paklausot viņš izglābs savu roku un, ja paveiksies, arī bikses. Tomass aizmiedza acis, tomēr atstāja mazu spraudziņu, lai redzētu, kas notiek.

Rafa ierunājās dziļākā un skaļākā balsī nekā iepriekš. Kungs Riatamus… Visa labā radītāj… Piepildi mūs ar savu Garu!

Spēcīgie vārdi atbalsojās alā. Tomass atvēra acis un ieraudzīja kambarī lokāmies tādas kā liesmu mēles. Turklāt alā plosījās viesulis, kurš pacēla gaisā visu, kas tajā atradās. Apkārt valdīja tāds haoss, ka šķita, it kā viņi stāvētu vētrā. Ugunskurs alas vidū iekvēlojās spožāk, un gaisā griezās un virpuļoja grāmatas, sveces, maize un segas. Tomass .turējās pie Rafas, cik ilgi spēja, bet tad, neko nedomājot, pakāpās atpakaļ un iekļuva šajā tornado. Virpulis pacēla zēnu gaisā un trieca pret mitro, glumo sienu. Viss viņa ķermenis trīcēja.

Tomasam acīs saskrēja asaras, un viņš sāka šņuk­stēt. Tā nekustīgi guļot uz alas grīdas, zēnam šķita, ka

neredzamas rokas atraisījušas viņa krūtīs emociju mez­glu, kas tur gulējis tik daudzus gadus. Dusmas par tēva bojāeju, naids pret pasauli un bailes no nāves tas viss v lēnām izkusa un pameta viņu. Tomass neaptvēra, kas notiek. Pelējuma, jūraszāļu un zivju dvakas vietā viņu pārņēma pļavu un lauku smarža. Tumšajā alā zēnam pēkšņi šķita, ka viņu maigi glāsta vasaras saules stari.

Kaut kur tālumā skanēja Rafas balss.

Nepretojies tam. Ļauj, lai Riatamuss saviļņo tavu sirdi. Viņš zina, cik daudz tu esi cietis. Viņš zina, cik skumja ir bijusi tava dzīve. Riatamusā ikviens var rast mieru.

Tomass sajuta Rafas silto roku sev uz pieres. Tā mie­rināja kā kādreiz mātes gatavotās nātru kompreses. Rafas roka kļuva arvien karstāka; šis karstums plūda cauri visam Tomasa ķermenim. Viņš tam nepretojās, un šķita, ka šis svētlaimīgais miers ilgst stundām. "Vai vēl viena burvestība?" zēns, pa pusei aizmidzis, nodomāja.

Rafa, it kā sadzirdējis Tomasa domas, atbildēja: Nē, tev ne no kā nav jābīstas. Tas nav cilvēka vai kāda tumsas radījuma roku darbs. Arī man nepiemīt šāds spēks; tā ir Radītāja dāvana tev. Pieņem to… Ieelpo to… Ļauj, lai šis mirklis turpinās. Vārdi atbalsojās dziļi Tomasa apziņā. Tie mierināja, atnesot līdzi miegu un sapņus.

Rafa apklāja puisēnu ar zirga segu, pielika ugunī vēl malku, apsēdās un aizvēra acis.

Zēnus no sapņiem izrāva jūras šalkas. Tomass pamo­dās pirmais un dziestošās uguns gaismā apģērbās. Viņa bikses bija sakaltušas un karstas un oda pēc sāļā jūras

ūdens. Rafa atvēra acis, un viņa sejā atplauka smaids. Ko tu sapņoji?

Tomass tik tikko spēja paturēt sevī jaunatklāto prieka izjūtu. Daudz ko. Redzēju sapnī savu tēvu… māti… vakardienu. Viss bija tik reāli. Jutos tā, it kā man būtu spārni. Tad zēns uz mirkli apklusa un smaids nozuda no viņa sejas. Redzēju arī Demjurelu. Tagad zinu, kāpēc tu esi šeit un ko meklē. Pie mācītāja ir tas radījums, kuru es redzēju tavā akmenī… Viņš gribēja to izmantot pret tevi.

Nebaidies, tas bija tikai sapnis, tomēr sapņi ir doti, lai brīdinātu par to, kas mūs sagaida, un arī par to, kas mājo mūsu sirdī. Rafa piecēlās no savas guļasvietas, ko uz alas grīdas bija izveidojis no papardēm. Sapņi ir nākotnes vai mūsu pašu ēnas; no tiem nevajag baidī­ties, bet gan izmantot tos savā labā. Jauneklis uzlika roku Tomasam uz pleca. Kur tas Demjurels dzīvo? Vai tuvu?

Tomass apdomāja, kāds ir tuvākais ceļš no alas uz mācītājmuižu. Apmēram trīs jūdzes tālu, bet, ja tevi nebaida tumsa, varam ceļu saīsināt līdz divām jūdzēm, ejot pa tuneli.

Zēns pārzināja šo tuneli, jo naktīs bija palīdzējis tēvam pārkraut mucas ar kontrabandas brendiju, zīdu un tabaku, ko krastā nogādāja mazās laiviņās. Viņa tēvs bija zvejnieks, kas savu grūto, trūcīgo dzīvi mēģi­nāja uzlabot, laiku pa laikam dodoties uz franču šoneri, kurš bija noenkurojies piekrastes zonā un no kura viņš atgriezās ar brīnišķīgām lietām. Demjurels ievāca savu daļu pat no šī guvuma. Viņš to sauca "maksa par uzglabāšanu". Mācītājs nealka pēc brendija vai speķa.

Nē. Demjurels gribēja saņemt savu tiesu skaidrā naudā zeltā vai sudrabā.

"Šonakt alkatība novedīs Demjurelu pie bojāejas," Tomass nodomāja.

- Tad iesim pa tuneli, atteica Rafa. Neizšķiedī­sim velti ne mirkli.

Pie alas izejas maiga, zila mēness gaisma apstaroja akmeņu klājumu, kas sniedzās līdz pat smilšainajai pludmalei. Ziemeļu pusē Tomass ieraudzīja debesīs dzintarkrāsas mirdzumu. Tas gan šķita spožs, tomēr gaismas nebija daudz un apkārt viss palika tumsā tīts un draudīgs.

Gaiss bija svaigs un skaidrs pretēji dūmu un pelē­juma dvakai alā. Abi ceļabiedri klusu soļoja pa mežu. Tomass izvairījās no takas, kur bija sastapis tumsas radījumu, un veda Rafu gar klints malu. Kreisajā pusē palika jūra, bet labajā meža biezoknis.

Viņi virzījās pa nogāzi, attālinoties no līča un tuvo­joties mācītājmuižai, kas pacēlās uz zemesraga klints virsotnē. Koku zari stiepās viņiem virs galvas kā vecu roku mezglainie pirksti. Vieglajā nakts vēsmiņā no kokiem krita sausās lapas un čabēja zem kājām. Klu­sumu iztraucēja veca ūpja zemā, aizsmakusi balss un sauso zaru krakšķēšana, tiem sitoties kopā.

Tad Tomass novirzījās no takas mazā ielejā, kur ceļu aizšķērsoja akmeņozolu krūms. Zēns pašķīra smailos dzinumus, un skatienam pavērās ieeja tunelī. Akmenī bija izcirsts caurums, kas bija pietiekami plats, lai vīrietis pa to varētu ienest brendija mucu, nesavainojot rokas.

- Iesim tur. Tomass runāja tik klusu, cik vien iespējams, tomēr no koka ar skaļu brēcienu spārnos pacēlās ūpis. Negaidot no tumsas izlēca sīks stāvs un metās Tomasam un Rafam virsū. Tas saķēra abus aiz rīkles un spieda ar seju pret zemi. Jau nākamajā mirklī abi zēni gulēja blakus slapjajās papardēs. Nāsīs iesitās aukstās zemes dvaka, bet mugurpusē kaklā spiedās zābaku papēži. Viņiem uzbruka no slēpņa, un nu abi bija sagūstīti.

- Naudu vai dzīvību! Izvēlieties: musketes lodi vai nazi? Atskanēja pazīstams klikšķis, kāds rodas, uzvel­kot pistoles gaili, un Tomass sajuta sev pie pakauša auksto tērauda stobru.

- Do' šu' naudu, Berik, vai arī tavs draugs saņems svinu galvā. Tā bija meitenes balss, kuru Tomass pazina.

- Novāc stroķi, Keita Kolgena, citādi jutīsi savu pēc­pusi vairāk nekā tad, kad klāt ķeras tavs tēvs. Zēns mēģināja pakustēties, bet meitenes svars turēja viņu piespiestu pie zemes.

- Kur tu biji, Tomas? Ir pirmdiena. Pirmdienās es nesu tev vakariņas. Nogaidīju vairākas stundas. Vēl­reiz noskanēja klikšķis, un meitene nolaida pistoli.

- Man bija viesis. Es vedu viņu uz tikšanos ar Dem­jurelu. Vai tu tagad nevarētu ļaut man piecelties? Keita Kolgena nolēca no viņiem un apsēdās uz salau­zītu paparžu kumšķa.

- Kas ir tavs draugs? Viņš nav mūsējais.

Rafa piecēlās kājās un notrausa no apmetņa netīru­mus.

- Un es priecājos, ka neesmu jūsējais. Esmu pavadī­jis šajā zemē mazāk par dienu, bet draudzīgu vai laipnu uzņemšanu neesmu pieredzējis. Tad viņš apklusa un nopētīja meiteni no galvas līdz kājām. Jāteic, ka tu vairāk izskaties pēc zēna, nevis meitenes. Rafa mēness gaismā norādīja uz biksēm un zābakiem, ko viņa valkāja. Keita Kolgena noteikti bija meitene. Izai­cinoša, pārdroša, tomēr meitene.

Tomass nostājās starp abiem. Zēns zināja, ka neva­jadzēs daudz, lai Keitas dūres atstātu uz tumšās ādas zilumus.

- Kur tu ņēmi pistoli, Keita? Lielceļa laupīšanā?

- Aizņēmos no tēva šobrīd viņš jau noteikti ir pie­dzēries kā lops un nemana, ka tā ir pazudusi. Ja nu ceļā gadās kāds ēnu radījums vai bubulis, vai kas tam­līdzīgs, bliezīšu vaļā. Viņa notēmēja ar pistoli uz Rafu. Tu esi ēna vai vienkārši nemazgājies? Nekad neesmu redzējusi nevienu tev līdzīgu.

- Viņš ir no Āfrikas, turklāt izglāba man dzīvību, tā ka izbeidz savus pekstiņus. Tomass saprata, ka mei­tenes vārdi var durt asi kā zobens, un uzmeta Rafam bažīgu skatienu.

- Neuztraucies, Tomas. Esmu dzirdējis arī daudz sliktākus vārdus un no daudz bīstamākiem ļaudīm nekā meitene zēna drēbēs. Rafa pasmaidīja. Man viņas žēl. Spriežot pēc meitenes izskata, viņai neklājas viegli. Rafa piemiedza Tomasam ar aci, un abi pakla­nījās Keitai.

- Labi, pietiek! Keita viņiem uzsauca. Sāksim visu no gala. Pasmaidījusi viņa turpināja: Es esmu Keita; Tomasu tu jau pazīsti. Un kas esi tu? Meitene piecēlās kājās, aizlika aiz jostas pistoli un pastiepa labo roku.

- Mani sauc Rafa. Esmu no Āfrikas. Ir labi sākt visu no gala. Viņš sniedza pretī savu roku. Keita sajuta šīs rokas siltumu, un abu skatieni sastapās. Šo mirkli pārtrauca Tomass.

- Mēs dodamies pie Demjurela. Viņš ir atņēmis kaut ko Rafas ģimenei, un es palīdzēšu viņam to atgūt. Vai nāksi mums līdzi? Tava pistole mums labi noderētu tu varētu stāvēt sardzē un, ja kas, signalizēt, lai mēs paspējam aizbēgt.

Keita izņēma no akmeņozola krūma muslīna mai­siņu un pasvieda Tomasam. Varbūt. Bet vispirms ķeries pie savām vakariņām. Tur ir maize, siers un ingvera kūka. Labāk apēst agrāk nekā vēlāk.

Viņi apsēdās ieplakā un kopīgi ieturēja maltīti. Rafa pastāstīja par savu ceļojumu un kuģa bojāeju. Keita visu laiku čaloja. Nakts gaisā cits pēc cita skanēja viņas jautā­jumi. Pilnmēness lēnām pazuda aiz tālīnajiem kalniem. Meža noras zālainajā ieplakā vīdēja trīs ēnas. Tomass piecēlās kājās un piegāja pie akmeņozola. Viņš paurbi­nāja ar zābaka purngalu zemi. Zem augsnes virskārtas bija samanāms koka dēlītis, un drīz vien skatienam pavērās muca, kas bija aprakta netālu no ieejas tunelī.

- Mums vajadzīga gaisma, un te tā būs. Zēns nolie­cās un, pabāzis pirkstus zem ciešā vāka, pavilka to malā, un iebāza roku mucā.

- Atvaino, Keita, bet te ir tikai divas lampas. Bet tev jau tāpat ir acis kā kaķim. Pašā mucas dibenā viņš atrada kārbiņu ar posu un aizdedzināja daktis. Mežu izgaismoja vējlukturu spožā dzintarkrāsas gaisma.

Keita uzlika mucai atpakaļ vāku.

- Mēs nedrīkstam atstāt pēdas, turklāt es nevēlos, lai mans tēvs uzzinātu, kur esmu bijusi. Keitas tēvs bija muitas darbinieks. Viņš patrulēja krastā no Vitbijas līdz Heibērnvaikai, meklējot kontrabandistus; vismaz tos, kas bija aizmirsuši viņam piešķirt viņa daļu bren­dija. Tāda bija dzīve krastmalā. Robeža starp likumu un nekārtībām, labo un ļauno, šo un citu pasauli bija visai trausla. Taču Keita zināja, ka vismaz šonakt tēvs būs tik piedzēries, ka viņam būs pilnīgi vienalga, kur meita atrodas un ko dara.

- Nekavējieties! Es negribu te tupēt visu nakti, Keita mudināja zēnus. Viņa noņēma no jostas pistoli un atkal uzvilka gaili.

Tomass noteica: Turi pulveri sausu un stobru gata­vībā un šauj uz katru, kas grib līst mums pakaļ.

Zēns apjauta, ka tā vairs nav spēle, viss notiek pa īstam. Šis bija dzīvības un nāves jautājums.

Rafa un Tomass pazuda tuneļa tumsā. Viņi dzirdēja, kā no griestiem pil ūdens. Ar katru soli gaiss kļuva auk­stāks; lampa spēja izgaismot tikai dažas pēdas priekšā un meta uz sienas baisas ēnas. Tomass ieklausījās katrā troksnītī, jo baidījās, ka varētu parādīties kāds meža radījums vai viņi varētu nejauši atrast hobita vai bubuļa slēptuvi.

- Vai tu zini ceļu, mazā zivs? Rafa nočukstēja.

- Šis ir kreisās puses tunelis, tajā mēs vienmēr atstā­jam naudu Demjurelam. Tur aiz dzelzs durvīm ir tukšs akmens trauks. Kad to atradīsim, zināsim arī ceļu uz mācītājmuižas pagrabu, un tad tikai sāksies…

Rafa tāpat klusu atbildēja: Esi drošs: ļaunie nepa­liks nesodīti, bet taisnie iemantos brīvību. Kaut arī šie vārdi tika izrunāti čukstus, tie atbalsojās tunelī. Zēni soļoja dzeļošajā aukstumā jau desmit minūtes. Drūmā mitruma dvaka kļuva arvien spēcīgāka. Tomasam zem kājām kaut kas nokrakšķēja. Viņš pavērās lejup un ieraudzīja, ka staigā pa sen miruša brieža kauliem. Tā galva un ragi mētājās vienā ejas malā.

- Laikam esmu apmaldījies. Te ir jūdzēm garas alas un tuneļi. Tādēļ tos izmanto kontrabandisti; ja tu tiec šeit iekšā un zini ceļu, neviens tevi neatradīs.

- Ak jā, bet, ja ceļu nezini, tad vari kļūt tikpat miris kā šis briedis. Rafa, izteicis šos vārdus, tomēr cerēja, ka tie nepiepildīsies. Plecos viņš juta veicamā uzde­vuma smaguma nastu. Jauneklis bija atbildīgs par Tomasu un tagad arī par Keitu. Draugi bija ienākuši viņa dzīvē, lai palīdzētu, un tagad viņam bija jārūpējas arī par to drošību.

Augstu virs viņiem, mācītājmuižā, Obedija Demju­rels sēdēja savā kabinetā pie liela ozolkoka rakstām­galda putekļainu grāmatu ielenkumā. Viņam priekšā uz galda atradās akācijas koka nūja, aptīta ar tīra zelta lentēm. Labajā pusē stāvēja nozagtā spārnotā keruvima statuete. Blāvajā sveces gaismā ahāta roka sāka mirdzēt. Iesākumā tā mirgoja vāji, tikko manāmi, bet ar katru brīdi mirdzums kļuva spožāks.

Pie durvīm kāds klauvēja. Demjurels pamodās no snaudas. Jā, iekšā!

Ienāca Bīdls, nesdams paplāti, uz kuras atradās akurāti sagriezti gaļas gabali, maizes dona un ārkārtīgi liels kauss ar sarkanvīnu. Jūsu vakariņas, kungs.

- Noliec uz galda un pazūdi! Demjurels atcirta.

- Kungs? iedīcās Bīdls.

- Pazūdi, Bīdl! Tūliņ! mācītājs uzkliedza.

- Kungs… roka…

- Ar manu roku viss ir kārtībā. Taisies, ka tiec, iekams neesi ar to dabūjis pa pakausi! Demjurels pa­ķēra maizi un svieda ar to Bīdlam, trāpīdams tam pa kreiso aci. Uz visām pusēm pašķīda drupačas.

Nobijies Bīdls mēģināja vērt muti vēlreiz, bet šoreiz aizlika priekšā galvai abas rokas, jo baidījās, ka viņa virzienā var lidot vīns, maize vai abi reizē. Kungs, melnā… roka… tā mirgo.

- Ko! iekliedzās Demjurels, un Bīdlam pār galvu pārlidoja vīna kauss. Tad viņa kungs pagriezās un ieraudzīja, ka roka kvēlo gandrīz balta.

Demjurels metās pie Bīdla un apķērās viņam ap vidukli, ar savu jostas sprādzi berzēdams tam kārpu uz deguna. Ātri! Gatavosimies sagaidīt viesi. Es zināju, ka tas neaizgāja bojā kopā ar kuģi, un nu tas ir klāt. Lai slavēts Pirateons, Visuma tumsas dievs!

- Kas man jādara, kungs? Bīdls rosījās pa istabu, vākdams kopā maizes drupačas un izmantodams tās, lai saslaucītu vīnu.

- Aizej uz pagrabu un atnes man Triumfa roku. Ātri mums nav daudz laika. Taču Demjurelam nebija pacietības gaidīt, un viņi devās uz pagrabu abi. No lielas ozolkoka lādes Bīdls izņēma melnā zīda drāniņā ietīto roku. Tā bija nocirsta kādam pakārtam slepkavam un vēlāk iemērkta vaskā, tā ka ikvienu pirkstu varēja aizdedzināt kā sveci. Kad tā tiks aizdedzināta, visi, kas atradīsies mājās, aizmigs ciešā miegā un nepamodīsies, līdz svece nodzisīs. Roka ietekmēs visus, izņe­mot cilvēku, kas tur to rokā. Demjurels paņēma roku un aizdedzināja mazo pirkstiņu. Ej prom, Bīdl, citādi burvestība skars arī tevi!

Demjurels pagriezās un piegāja pie metāla durvīm, kas veda uz tuneli. No lampas, kas dega pie sienas, viņš aizdedzināja sveces īkšķi un pārējos pirkstus. Tie nočūkstēja, un tumšajā telpā sāka izplatīties burves­tība. Demjurels atvēra metāla durvis, un tumsu pār­šķēla rokas izstarotā gaisma. Mācītājs iegāja tunelī.

Nāciet, mani draugi! Laipni lūgti manās mājās! Nāciet, ēdiet kopā ar mani, un kopā mēs baudīsim šīs nakts brīnumus!

Tomass un Rafa piespiedās pie miklās tuneļa sienas, cenšoties palikt nemanāmi.

Demjurels ierunājās no jauna: Nāciet nu, nekaut­rējieties, es zinu, ka jūs esat tuvu! Es nenodarīšu jums neko ļaunu. Mācītājs šķībi pasmaidīja un savilka uzacis, lai pēc sejas nevarētu redzēt, ka viņš melo. Zēni savā slēptuvē aizturēja elpu, lai viņus nesadzirdētu.

-Ja es jūs neatradīšu… Demjurels apklusa un padomāja. Tad varbūt jūs no šīs alas izvilks tulaks.

Par spīti aukstumam, kas valdīja alā, Tomasam pār pieri ripoja sviedru lāses. Rafa sajuta viņa bailes un saņēma draugu aiz rokas. Tomass paskatījās lejup un ieraudzīja, ka lampas sāk dzist. Drīz viņi iegrims tumsā.