Pūces aste

VIII nodala SARKANAIS TĀlrunis

Lai gan pie miera Bonds bija devies ti­kai divos naktī, nākamajā rītā viņš preci- zi pulksten desmitos iesoļoja pa Galve­nās pārvaldes durvīm. Pašsajūta bija pietiekami pretīga. Gandrīz divas ie­priekšējā vakarā izdzertās šampanieša pudeles nu par sevi atgādināja ar grē­mām un sāpēm aknās, bet benzedrīna paģiras un atminas par notikumiem pie spēļu galda lika justies gurdam un iztuk­šotam.

Braucot liftā pretim kārtējai rutīnas pilnajai darbdienai, aizvadīto naktsstun- du mieļainā pēcgarša joprojām neatstā­jās.

Pēc tam, kad Meijers izrādījās laimīgi aizvadīts uz mājām un gultu, Bonds bija izvilcis no žaketes kabatām divas kāršu kavas un nolicis tās uz spēļu galda, pie kura joprojām kavējās kopā ar Bezildonu un M. Zilā kava bija tā pati, ko pirmīt, pārcēla Drekss un ko Bonds bija veikli iemānījis kabatā, mutauta aizsegā ap­mainīdams pret iepriekš sagatavoto un sakārtoto. Tieši tāpat apstrādātā sarka­nā kava nāca no žaketes kreisās kabatas un nebija izrādījusies vajadzīga.

Bonds izklāja sarkano kavu uz galda un parādīja M. un Bezildonam, ka ar to iespējams izveidot tieši tādu pašu nepa­rastu lielo slemu, kāds nupat bija atne­sis zaudējumu Dreksam.

- Tā ir slavenā Kalbertsona partija, - viņš paskaidroja. - Šis vīrs to lietoja ar tiešām labiem panākumiem. Es mazliet uzlaboju gan sarkano, gan zilo kavu, jo nezināju, kuras krāsas kārtis nāksies dalīt.

- Jā, šis paņēmiens šoreiz nudien bija īsti reizē, - Bezildons pateicības pilnā balsī noteica. - Domāju, Drekss visu pie­tiekami labi apdomās un vai nu pārstās apmeklēt klubu, vai arī turpmāk spēlēs godīgu spēli. Šis viņam bija pietiekami dārgs vakars. Un nekāda pamata apstrī­dēt gūtos laimestus, - Bezildons piebil­da. - Patiesībā jūs visi - un savā ziņā arī Drekss - šovakar paveicāt tiešām labu darbu. Viss varēja pavērsties ari daudz sliktāk. Un tad apdedzinājies būtu jūs, kapteini Bond. Jūsu čeks būs klāt sest­dien.

Viņi cits citam novēlēja labunakti, un pamatīgi nogurušais Bonds devās uz mā­jām, lai liktos gultā. Viņš iedzēra vieglas miegazāles, lai aizgaiņātu no apziņas at­miņas par savādajiem vakara notiku­miem klubā un daudzmaz kārtīgi izgulē­tos pirms jaunas darbdienas birojā. Kā jau arvien, kad bija uzvarēts pie kāršu galda, ari šoreiz pirms iemigšanas Bonds bija ieprātojies, ka laimētāja guvums dī­vainā kārtā vienmēr šķiet mazāks nekā zaudētāja zaudējums.

Bondam ieejot birojā, Loēlija Ponson­bija ziņkāri nolūkoja tumšās ēnas zem viņa acīm. Pamanījis meitenes ašo, pētī- go skatienu, Bonds pasmīnēja.

- Mazliet pastrādāju, mazliet uzspēlē­ju. Visnotaļ vīrišķīgā sabiedrībā, - viņš paskaidroja. - Jā, un liels paldies par benzedrīnu. Tas patiešām dikti noderēja. Ceru, ka neizpostīju jūsu vakaru?

- Protams, nē, - Loēlija atbildēja, atce­rēdamās pārtrauktās vakariņas un bib­liotēkā paņemto grāmatu, ko bija noliku­si malā. atskanot Bonda tālruņzvanam, lac ielūkojās darba piezīmēs. - Pirms pusstundas zvanīja štāba priekšnieks. Sacīja, ka jūs šodien būšot nepieciešams M., tikai nepateica, cikos. Teicu, ka jums trijos ir tuvcīņas nodarbības, bet viņš lū­dza tās atcelt. Tas ari viss. ja neskaita vakar neizlasītos papīrus.

- Paldies Dievam, - Bonds atbildēja. - Vismaz šodien izpaliks stīvēšanās ar to rīkļurāvēju no desantvienības. Vai ir kas jauns no 008?

- Jā, - Ix>ēlija pamāja. - Dzirdēju, ka ar viņu viss kārtībā. Esot pārvests uz mi­litāro hospitāli Vānerheidē. Acīmredzot tikai šoks, nekā cita.

Bonds lieliski zināja, ko var nozīmēt "šoks" šajā profesijā.

- Jauki, jauki, - viņš bez sevišķas pār­liecības noteica, sirsnīgi uzsmaidīja Loē- lijai un devās uz savu darbistabu.

Izlēmīgi aizsoļojis līdz krēslam, Bonds apsēdās pie galda un pievilka sev klāt dokumentus, kas gulēja pārlū­kojamo materiālu kaudzītes virspusē. Pirmdiena bija pagājusi. ŠI bija otrdie­na, jauna diena. Cenzdamies nejust sā­pošo galvu un atbrīvoties no domām par iepriekšējo vakaru, viņš aizdedza cigareti un atvēra brūno mapi, uz ku­ras vidēja sarkana zvaigzne - parastais pilnīgi slepenas dokumentācijas marķē­jums. Mapē atradās Savienoto Valstu Muitas dienesta pārskats ar nosauku­mu "Inspektoskops".

Bonds saņēmās un sāka lasit.

"Inspektoskops," bija rakstīts doku­menta ievadā, "ir instruments kontra­bandas atklāšanai, un tajā izmantoti rentgenoskopijas tehniskie principi. Šo sabiedrības "Sicular Inspectoscope" San­francisko ražoto ierīci plaši izmanto Ame­rikas ieslodzījuma vietās ieslodzīto un apmeklētāju slepenai pārbaudei nolūkā atklāt pie personas vai tās drēbēs pa­slēptus metāla priekšmetus. To lieto arī nelikumīgas dimantu tirdzniecības un kontrabandas novēršanai Āfrikas un Brazīlijas dimantu raktuvēs. Ierīce mak­sā septiņus tūkstošus dolāru, ir aptuveni astoņas pēdas plata, septiņas pēdas augsta un sver gandrīz trīs tonnas. Tās apkalpei nepieciešami divi apmācīti ope­ratori. Ar inspektoskopu veiktajiem izmē­ģinājumiem Aidlvaildas starptautiskajā lidostā bija šādi rezultāti…"

Bonds izlaida divas lappuses ar ne­būtisku kontrabandas gadījumu ap­rakstiem un ķērās pie rezumējošās da­ļas, pēc kuras izlasīšanas ar zināmu aizkaitinājumu secināja, ka, nākamreiz dodoties uz ārzemēm, savai divdesmit piektā kalibra beretai paduses vietā būtu vērts izvēlēties kādu citu slēptu­vi.

Piekodinājis sev, ka šī problēma jāpār­runā ar tehniskā dienesta vīriem, viņš uzšņāpa parastās atzīmes dokumenta adresātu sarakstā un izklaidīgi pasnie­dzās pēc nākamās dokumentu mapes ar nosaukumu: "Filopons: nāvējoša, Japānā izgatavota narkotiska viela".

"Filopons ir…" Pieķēris savas domas aizklīstam citā virzienā, Bonds nopūtās, tad tomēr saņēmās un pievērsās mašīn­raksta izraibinātajām lappusēm.

"Filopons ir noteicošais faktors, runā­jot par noziedzības pieaugumu Japānā. Pēc Labklājības ministrijas datiem, valstī šobrīd ir 1 500 000 narkomānu, miljo­nam no tiem nav vēl 20 gadu, un Tokijas policija lēš, ka 70 procenti jauniešu izda­rīto noziegumu tā vai citādi saistīti ar narkotiku lietošanu.

Atkarība no filopona, tāpat kā no Sa­vienotajās Valstīs iecienītās marihuānas, sāk veidoties jau pēc pirmās devas pa- mēģināšanas. Narkotiskās \ielas efekts ir šķietami stimulējošs, un tās lietotājam drīz vien izveidojas pieradums. Filopons turklāt nav dārgs, jo viena deva maksā tikai apmēram desmit jenas (sešus pen­sus), taču tā dienas patēriņš vienam lie­totājam ātri pieaug lidz apmēram simt devām. Šāds filopona daudzums jau iz­maksā pietiekami dārgi, un narkotiku upurim nākas pievērsties noziedzīgām darbībām, lai iegūtu vajadzīgās naudas summas. Tas, ka izdarītie noziegumi bie ži vien saistīti ar vardarbību un pat slep­kavībām, izskaidrojams ar šīs narkotis­kās vielas savdabīgo iedarbību uz lietotā­ju apziņu. Filopons provocē akūtus vajā­šanas mānijas stāvokļus, un tā lietotā­jiem šķiet, ka tos kāds vēlas nogalināt un nepārtraukti izseko, lai īstenotu kā­dus šķietamus ļaunprātīgus nolūkus. Nereti filopona lietotāji ielās smagi pie­kauj pilnīgi svešus nevainīgus garāmgā­jējus, kuru izturēšanās, pēc narkomānu domām, liecina par kādiem ļauniem no­lūkiem. Iesācēji narkomāni cenšas izvai­rīties 110 savu vairāk pieredzējušo un jau simt devu robežu sasniegušo paziņu sa­biedrības, jo pēdējiem, protams, vajāša­nas mānija izpaužas īpaši saasināti.

Līdz ar to slepkavības subjektīvi kļūst par šķietamu pašaizsardzības ak­tu, kas liek paveikts bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem, un skaidri noprotams, ka šis filopona iedarbības aspekts organizētās noziedzības vado­ņiem ļauj izmantot narkotiku atkarībā nonākušos pasūtījuma slepkavību izpil­dei.

Skaļajā Beira Mekas slepkavības lietā bija iesaistītas filopona motivētas perso­nas. un pēc šā baisā notikuma policijai dažu nedēļu laikā izdevās atklāt vairāk nekā 5 000 narkotiku izplatītāju.

Kā parasti, aizdomās turamo vidū bija daudz korejiešu…"

Bondu pārņēma.piepešs nīgrums. Kā­da joda pēc viņam jālasa visa šī draza? Tas, ka darbā jelkad varētu noderēt šie šausmu stāsti par japāņu nedienām ar narkomāniju, likās vairāk nekā apšaubā­mi.

*

Nevērīgi pārlaidis acis atlikušajām lappusēm, Bonds ieskrīvēja parastās at­zīmes dokumenta adresātu sarakstā un ielidināja mapi izejošās dokumentācijas paplātē.

Galvassāpes joprojām nerimās, nu tās bija koncentrējušās pierē, un šķita, ka virs labās acs kāds iedzinis pamatīgu naglu. Bonds atvēra vienu no galda at­vilktnēm un izcēla no tās fensika pudelī­ti. Papratojis, vai palūe: sekretārei glāzi ūdens, viņš secināja, ka >āda aptekāša- na nebūs patīkama, un. iemetis mutē un sakošļājis divas tabletes, viebdamies no­rija rūgto pulveri.

Tad Bonds aizsmēķēja cigareti, piecē­lās un piegāja pie loga. Pārlaidis izklaidī­gu skatienu zaļajām koku lapotnēm, kas pletās tālu lejā, viņš domīgi pavērās uz Londonas namu izroboto horizontu, vēl joprojām prātodams par iepriekšējā va­kara savādajiem notikumiem.

Jo vairāk Bonds par tiem domāja, jo dīvaināk tas viss šķita.

Kālab gan Dreksam, miljonāram un publikas mīlulim, cilvēkam ar ievēroja­mu stāvokli valstī, vajadzēja nodarboties ar kāršu blēdībām? Ko viņš tā vēlējās pa­nākt? Ko viņš tā centās sev pierādīt? Vai tiešām Drekss uzskatīja, ka ir tik lielā mērā pats sev noteicējs un tik loti pārāks par līdzcilvēkiem un to pieņemtajām uz­vedības normām, ka vienā mierā var spļaut sabiedrībai sejā?

Bonds saminstinājās. Spļaut sejā. Tie­ši šie vārdi vislabāk raksturoja Dreksa manieres Bleida klubā. Pārākuma apziņa apvienojumā ar nicinājumu. It kā Drek­sam būtu darīšana ar pēdējiem atkritu­miem cilvēku izskatā, ļaudīm, kuru sa­biedrībā pat nav vērts papūlēties ievērot jelkādu pieklājību.

Kā šķita, Dreksam patika azartspēles. Iespējams, tās viņam palīdzēja atbrīvo­ties no savādā iekšējā sasprindzinājuma, kas nepārprotami jautās šā vīra netīka­majā balsi un par ko tikpat nepārprota­mi liecināja apgrauztie nagi un nepār­trauktā svīšana. Turklāt Drekss nejau­dāja pieļaut iespēju, ka varētu zaudēt. Jo tas taču būtu tik nožēlojami - zaudēt šiem zemcilvēkiem. Un tāpēc uzvara pie kāršu galda bija jāiegūst par katru cenu, liekot lietā pat krāpšanu. Attiecībā uz sa­vu blēdību varbūtējo nākšanu gaismā Drekss droši vien domāja, ka tā vai citādi spēs attaisnoties. Ja vien vispār par to domāja. Bonds labi zināja, ka uzmācīgu ideju apsēstiem cilvēkiem ir loti augsts baiļu slieksnis. Bieži vien tie pat it kā iz­aicināja likteni. Kleptomāni. piemēram, nereti centās paveikt aizvien sarežģītākas zādzības. Seksuālie maniaki uzbāzās tik cītīgi, it kā nevarētu vien sagaidīt, kad tos arestēs. Piromāni dedzinot bieži vien pat necentās slēpt savai saistību ar pada­rīto.

Taču kādas apsēstības varā bija Drekss? Kas gan viņam lika ar maniakā­lu neatlaidību tiekties pretim drošām ne­patikšanām?

Viss liecināja par paranoju. Nepārpro­tama lieluma mānija, ko acīmredzami papildināja vajāšanas mānijas pazīmes. Nicinošā sejas izteiksme. Nievīgā intonā­cija sarunājoties. Paslepenais triumfs, ar kādu šis vīrs reaģēja uz savu sakāvi jau īsu mirkli pēc smagā zaudējuma. Tā mēdz triumfēt maniaki, kas arvien pār­liecināti par savu taisnību, lai kāda arī būtu realitāte. Dreksaprāt, uzvarētājs varēja būt tikai viņš. Sakāve šim vīram nebūt nenozīmēja zaudējumu, jo viņa ro­kās bija un palika vara un nauda. Viņš zināja, kā iegūt bagātību. Viņam bija ap­skaužama izvēles un rīcības brīvība. Sa­vā paša radīto ilūziju telpā viņš jutās vis­varens un Dievam līdzīgs, pat neapzinā­damies, ka patiesībā mīt iedomu pasau­lē.

Jā, sprieda Bonds, joprojām izklaidīgi vērdamies Rīdžentparka plašumos, tieši te slēpās atbilde. Sers Hugo Drekss bija murgu pārņemts paranoiķis. Un tieši pa- ranojālā apmātība lika šim cilvēkam ne­norimti rosīties, lai visiem iespējamiem līdzekļiem vairotu savus miljonus. Tas ari bija galvenais dzinulis, kas lika gata­vot Anglijai impozanto dāvinājumu - mil­zīgo raķeti, ar ko būtu iespējams satriekt pīšļos ik ienaidnieku. Pateicoties visspē­cīgajam Dreksam. protams.

Bet vai kāds varēja pateikt, cik šim vī­ram atlicis līdz krīzei? Vai kāds varēja ko pavēstīt par šā vīra dziļāko būtību, kura slēpās aiz skaļās, vulgārās bravūras un sarkanīgo matu lēveņa, kas piesedza ka­rā gūtos ievainojumus?

Visticamāk, tāda cilvēka nebija. Un vai viņš, Bonds, savā analīzē nekļūdījās? Kas tad galu galā bija tās pamatā? Vai tiešām pieticīgie vērojumi klubā varēja kalpot par vērā ņemamu apstiprinājumu jelkādām aizdomām? Bet varbūt šādi vē­rojumi bija ari citiem? Varbūt kas līdzīgs saistībā ar Dreksa uzvedību savulaik pie­redzēts Singapūrā, Honkongā, Nigērijā, Tanžerā, visur, kur vien šis vīrs uzkavē­jies savu darījumpartneru sabiedrībā?

Ja vien tam atrastos laiks. Bonds prā­toja, šos cilvēkus vajadzētu uzmeklēt, lai patiešām tiktu par visu skaidrībā un, ie­spējams, apturētu Dreksu. pirms vēl nav par vēlu.

Par vēlu? Bonds pie sevis pasmaidīja. Kāpēc gan viņš visu tik loti dramatizē? Vai gan Drekss šobrīd būtu izdarījis ko sliktu? Ja nu vienīgi uzdāvinājis viņam, Bondam, piecpadsmit tūkstošus mār­ciņu. Bonds paraustīja plecus. Galu galā Dreksam tas bija tikai tāds nieks. Taču kā bija jāsaprot viņa pēdējais teikums par to, ka nauda jātērē ātri? Ko Drekss ar to gribēja sacīt? Jā, tieši šie vārdi vi­ņam. Bondam, tagad nedeva mieru, lie­kot atkal un atkal pārdomāt visu, kas saistīts ar Dreksu.

Bonds strauji novērsās no loga. Pie jo­da! Tas jau sāka līdzināties apsēstībai ari no viņa puses. Šā vai tā, bet šie piec­padsmit tūkstoši bija nokrituši kā no gaisa, un - lai nu tā būtu - viņš šo nau­du patiešām iztērēs ātri. Bonds apsēdās pie galda un pasniedzās pēc pildspalvas. Mirkli apdomājies, viņš pievilka tuvāk piezīmju bloku ar uzrakstu "īpaši slepe­ni" un rūpīgā rokrakstā pierakstīja seko­jošus pirkumus: "1. "Rolls-DenLley Con- vertible", aptuveni 5000 mārciņu. 2. Trīs kaklasaites adatas ar dimantiem par 250 mārciņām gabalā, kopā 750."

Bonds apdomājās. Gandrīz desmit tūkstoši tik un tā palika pāri. Šādas tā­das drēbes, dzīvokļa atsvaidzināšana, vairāki duči pudeļu ar "Taittingcr" šam­panieti, vēl daži nieki. Taču tas viss varē­ja pagaidīt. Vispirms viņš pārrunās auto iegādi un nopirks tos nieciņus ar diman­tiem, bet visu atlikumu ieguldīs vērtspa­pīros. Pēc tam viņš, protams, kļils ba­gāts. Un pametīs dienestu.

It kā vēlēdamies paust savu protestu pret šādām iecerēm, spalgi ietrinkšķējās sarkanais tālrunis.

- Vai jūs varētu atnākt pie mums? M. veļas jūs redzēt. - Zvanītājs bija štāba priekšnieks, viņa balsī jautās nepacietība.

- Jau eju, - Bonds atbildēja, izjuz­dams piepešu uztraukumu. - Vai zināms kas vairāk?

- Diemžēl nē, - štāba priekšnieks no­teica. - Nekādas papildu informācijas. Zinu tik vien, ka visu rita cēlienu M. pa­vadīja Skotlendjardā un Apgādes minis­trijā.

Ar šiem vārdiem saruna beidzās.