Pūces aste

XV nodala BARGĀ tiesa

Kabinetā uz kādu laiku iestājās klu­sums, kura laikā Bonds gremdējās do­mās. Cik dīvaini, ka visu aizdomas tik piepeši krīt uz vienu un to pašu cilvēku. Vai tādā gadījumā nav jātur aizdomās pārējie? Varbūt Krebss ir tikai tas ban­das loceklis, kura pienākums - uzmanī­bas novēršana? Vai varbūt viņš strādā uz savu roku viens? Ja tā - kādā nolūkā? Un kāds šai okšķerēšanai sakars ar Telo­na un Berča nāvi?

Klusumu pārtrauca Drekss.

- Labi, tātad norunāts, - viņš teica, jautājoši uzlūkodams Bondu. Bonds pie­krītoši pamāja. - Es atstāju to zelli jūsu ziņā. Lai kas notiktu, mums jāpielūko, lai viņš neošņājas pa administrācijas korpu­sa kabinetiem. Patiesībā es rit ņemšu vi­ņu līdzi uz Londonu. Ministrijā jānokārto pēdējās formalitātes, un bez Valtera šeit nevar iztikt. Krebss ir vienīgais, ko varu ņemt līdzi. Tā varēsim izvairīties no nepa­tikšanām. Bet līdz tam laikam mēs visi viņu uzmanīsim. Ja nu vienīgi jūs gribētu viņu ieslēgt un vairs nelaist nekur ārā. Es gan labprātāk tā nerīkotos. - Drekss vaļ­sirdīgi turpināja. - Man nav vēlēšanās vēl vairāk uztraukt savus darbiniekus.

- Tas nav nepieciešams. - Bonds atbil­dēja. - Vai Krebsam starp šiem darbinie­kiem ir kādi tuvi draugi?

- Nekad neesmu redzējis, ka šis vīrs ar kādu runātu. - Drekss sacīja. - Tik tie­šām - kā šķiet, viņš uzskata sevi par daudz augstāku personu nekā visi pā­rējie. Es pats gan neticu, ka mūsu zellis varētu sagādāt kādas lielas galvassāpes, citādi nepaturētu viņu. Nabadziņš visu dienu paliek viens pats visā ekā. Es do­māju. ka viņš ir viens no tiem ziņkārīga­jiem ļautiņiem, kuriem patīk spēlēt de­tektīvus un jaukties citu darīšanās. Ko jūs par to sakāt? Vai atstāsim visu, kā ir?

Bonds pamāja, neuzskatīdams par mērķtiecīgu neko iebilst.

- Labi, tātad, - Drekss bilda, nepārpro­tami priecādamies, ka radusies iespēja vairs nerunāt par šo tēmu un ķerties pie lietas. - Mums vēl citi jautājumi pārrunā­jami. Vēl atlikušas divas dienas, un man jāpastāsta par mūsu programmu. - Viņš piecēlās no galda un sāka soļot šurpu turpu. - Šodien ir trešdiena, - viņš sa­cīja. - Pulksten vienos šī ēka tiks slēg­ta - notiks degvielas uzpilde. To uzrau­dzīs doktors Valters, un ari es pats būšu klāt, tad vēl divi vīri no ministrijas. Gadī­jumam, ja kaut kas notiktu greizi, tele- kamera ierakstīs visu, ko mēs darīsim. Ja notiks sprādziens, mūsu darba turpi­nātāji nākamajā reizē zinās, kā jārīko­jas! - Drekss iesmējās, un smiekli atkal atgādināja rējienu - Ja laika apstākļi at­ļaus, šovakar atvērsim jumtu, lai tvaiki izklīst. Mani darbinieki stāvēs sardzē simt jardu attālumā, ik pēc desmit jar­diem. Liedagā - pretī ventilācijas cauru­mam klintī - būs trīs apbruņoti vīri. Rīt no rīta ēka atkal tiks atvērta - līdz pus­dienlaikam. lai veiktu pēdējās pārbaudes, un kopš tā briža raķete bus gatava izšau- š;mai. Apkārt nemitīgi būs apsardze. Piekt­dienas rītā es pats personiski pārbaudīšu aparatūru. Viri no ministrijas pārņems iz­šaušanas vietu un radaru. BBC novietos *avas mašīnas tuvumā un sāks komentēt notiekošo vienpadsmitos četrdesmit pie­cās. Tieši divpadsmitos es nospiedīšu klo­ķi, radio stars radīs elektrisko loku, un tad… - viņš plati pasmaidīja. - mēs redzē­sim to, ko redzēsim. - Drekss apklusa, zodu taustīdams. - L'n kas vēl? Labi, pa­skatīsimies. Kuģi tik> aizvākti no mērķa vietas jau kopš ceturtdiena- - sākot no pusnakts. Flote novietos patruļas uz šī reģiona robežām - tās bū> uz -.ietas \isu ritu. Uz viena no kuģiem atradīsies BBC komentētājs. Apgādes ministrijas eksper­ti būs uz glābējkuģa - kopā ar zemūdens filmēšanas brigādi. Pēc tam. kad raķete nolaidīsies, viņi mēģinās atrast atliekas. Jums droši vien gribēsies uzzināt. - Drekss turpināja, berzēdams rokas gandrīz vai bērnišķīgā priekā, - ka premjerministra kurjers man atnesa patīkamu ziņu. No­tiks īpaša ministru kabineta sanāksme, lai noklausītos pārraidi, un viņu darbi­nieki uzmanīs palaišanu.

- Lieliski, - Bonds atbildēja, ari patiesi priecādamies.

- Paldies. - Drekss novilka. - Un tagad es gribu būt pilnīgi pārliecināts, ka jūs esat mierā ar maniem drošības pasākumiem. Es prātoju, ka mums nav jāraizējas par to, kas notiek ārpus teritorijas, jo drošībnieki un policija, kā liekas, ir uzdevuma augstu­mos un dara savu darbu, kā pienākas.

- Šķiet, ka par visu ir padomāts, - pie­krita Bonds. - Kā rādās, man atlikušo pāris dienu laikā nebūs daudz ko da­rīt.

- Es arī neko tādu nespēju iedomā­ties, - Drekss apliecināja. - ja nu vienīgi uzmanīt mūsu draugu Krebsu. Šajā pēc­pusdienā viņš atradīsies televīzijas mašī­nā un visu pierakstīs, tāpēc nekādas ne­patikšanas nesagādās. Vai vēlaties aplū­kot krastu un klints pakāji, kamēr Krebss būs projām? Tā ir vienīgā vājā vieta, kuru spēju saskatīt. Esmu bieži lauzījis galvu. pa kurieni kāds varētu pie mums iegriezties. Manuprāt, to varētu iz­darīt tikai pa ventilācijas lūku. Ņemiet lī­dzi mis Brandu. Divi acu pāri redz vairāk nekā viens, turklāt viņa līdz ritritam ne­tiks iekšā savā kabinetā.

- Lai notiek, - Bonds sacīja. - Es no­teikti pēc pusdienām apskatīšu jūras pu­si. Ja mis Brandai nav nekas labāks da­rāms… - Bonds pagriezās pret meiteni, uzrāvis uzaci.

Gala Braiada lūkojās lejup uz savu de­gungalu. - Protams, ja sers Hugo tā vē­las, - viņa vienaldzīgā balsi atteica.

Drekss saberzēja rokas.

- Tātad norunāts. - viņš novilka. - Un tagad man jāstrādā Mis Branda. vai jūs nepalūgtu, lai doktors Valters atnāk šurp, ja ir brīvs? Tiksimies pusdienās, - viņš sa­cīja Bondam, it kā gatavotos beigt sarunu.

Bonds pamāja. - Es laikam došos uz­mest skatienu raķetes palaišanas vie­tai, - viņš attrauca, pats nezinādams, kādēļ melo. Pēc tam Bonds pagriezās un sekoja Gaļai Brandai ārā pa dubultdur- vīm, iznākdams šahtas dibenā.

Pa spīdīgo metāla grīdu aizlocījās milzī­ga, melna gumijas caurule, un Bonds noskatījās, kā mis Branda uzmanīgi sper soļus, pa tās līkumiem iedama uz doktora Valtera pusi. Viņš stāvēja viens pats, lūkodamies, kā degvielas caurule tiek pie­stiprināta savā vieta, pārmesta pār durvju slieksni un savienota ar galveno cisternu.

Branda kaut ko pateica Valteram, bet pēc tam nostājās viņam līdzās, skatīda­mās uz cauruli - tās uzgalis tika uzmanī­gi ienests raķetes iekšienē.

Bonds nolēma, ka jaunā būtne izska­tās gluži nevainīga, tā stāvēdama tur. Brūnie mati krita pār ziloņkaula krāsas kaklu un vienkāršo, balto blūzīti. Sa­krampējusi rokas uz muguras, blenzda­ma augšup uz piecdesmit pēdas garo, spožo raķeti, viņa izskatījās pēc skol­nieces, kura raugās uz Ziemassvētku eg­līti - šo iespaidu atgainīja vienīgi kuplās, lepni un nekautrīgi izrieztās krūtis, kas iezīmējās vēl redzamāk tāpēc, ka galva un pleci bija atliekti atpakaļ.

Bonds klusībā pasmaidija, tuvojās dzelzs kāpnēm un sāka kāpt augšup. "Šī nevainīgā, iekārojamā meitene," Bonds atgādināja pats sev. "ir ļoU laba policistc. Viņa prot spert un sist. zina vietas, kur jātrāpa, pilnīgi iespējams, spētu salauzt man roku ātrāk un vieglāk, nekā es pa­spēt u to salauzt viņai. Vismaz puse no šis būtnes pieder Skotlendjarda īpašajai nodaļai. Protams," viņš prātoja, "vēl pa­liek otra puse." Un pavērās lejup tieši ta­jā mirklī, lai ieraudzītu, ka doktors Val­ters seko viņai uz Dreksa kabinetu.

Laukā spīdēja spožā maija saule, kas likās sevišķi zeltaina pēc zilganbaltajā velvē pavadītā laiciņa, un Bonds juta, kā tā karsēja muguru, kad viņš sparīgi soļoja pa betonēto ceļu uz vadības kor­pusu. Gudvinas bākas miglas taure bija apklususi, rīts - tik kluss, ka varēja dzirdēt pavisam netālu ritmiski puk­stam kuģa motoru - tas droši vien bija krasta sardzes kuteri- kas devās uz Innerlīdsu - starp Gudvinu sauszemi, slīdēdams uz ziemeļiem

Bonds tuvojās ēkai augs tās sprā- dziendrošās sienas aizsegā, tad ātri veica dažus atlikušos jardus līdz durvīm. Vīna kurpju mīkstās gumijas zoles nesacēla nekādu troksni. Bonds atvēra durvis un atstāja tās pusvirus, pēc tam klusi ieslī­dēja vestibilā un palika stāvam, lai ie­klausītos. Viņš dzirdēja pavasarīgu dū­koņu - tur pret loga stiklu sitās kame­ne - un attālu dunu no barakām, kuras atradās mazliet tālāk. Pašā ēkā valdīja klusums - dziļš, silts un mierinošs.

Bonds piesardzīgi izgāja cauri vestibi­lam un kāpa augšā pa kāpnēm, soļojot uzmanīgi un ikreiz liekot pie zemes visu pēdu. Viņš kāpa pa pakāpienu iekšējo malu, kur dēļi nebija izmīņati un nelikās čīkstoši. Gaitenī valdīja klusums, bet Bonds redzēja, ka viņa istabas durvis tā tālākajā galā bija vaļā. Viņš izvilka ieroci no maksts un aši devās uz priekšu pa mīksto paklāju.

Krebss. pagriezis viņam muguru, bija nometies rāpus uz grīdas istabas vidū.

ar elkoņiem balstīdamies pret zemi. Kreb- sa rokas darbojas ap Bonda ādas portfe­ļa slēdžiem. Visu šā cilvēka uzmanību aizņēma skaitļu kombinācija, kas jāuz­griež.

Kārdinājums bija tik spēcīgs, ka . Bonds nesvārstījās. Atņirdzis zobus ne­jaukā smaidā, viņš spēra divus lielus so­lus, ienākdams istabā, un sparīgi atvēzē­ja kāju.

Bonds trieca kāju uz priekšu ar visu spēku, līdzsvara izjūta un laika aprēķins viņu nepievīla.

Krebss izmisīgi iebļāvās. Kā lēcošas vardes karikatūra, viņš sabruka pār Bonda portfeli, sākdams slīdēt uz priek­šu pa paklāju un apmēram jardu tālāk ietriekdamies sarkankoka naktsgaldiņā. Šis sitiens bija tik spēcīgs, ka, Krebsa galvi atduroties pret šo smago mēbeli, tā sašūpojās. Kliedziens aprāvās, Krebss saļima un palika nekustīgi guļam uz grī­das.

Bonds palika stāvam, nolūkodamies uz Krebsu un ieklausīdamies, vai nedzir­dēs skrejošu kāju soļus, taču ēkā jopro­jām valdīja klusums. Viņš piegāja pie gu­lošā, pieliecās un apvēla to uz muguras.

Seja ar gaišo ūsu kumškiem bija bāla, no brūces pierē lāsoja asini- Acis bija ciet, elpa - sekla.

Bonds nometās uz viena ceļa un rūpī­gi pārmeklēja visu Krebsa tīrā. kārtigā, smalksvītrotā uzvalka kabatu saruru. iz- likdams nedaudzos atrastos priekšmetus uz paklāja līdzās gulošā ķermenim. Nebi­ja ne piezīmju grāmatiņas, ne kādu do­kumentu. Vienīgais interesantais objekts bija pamatīgs atslēgu saiškis. atsperna- zis ar asu stileta asmeni un atbaidošs, neliels melnas ādas steks. Bonds iebāza to visu savās kabatās, pēc tam paņēma no galdiņa vēl neatvērto Višī ūdens pude­li.

Pagāja piecas minūtes, kamēr izdevās atdzīvināt Krebsu un piecelt viņu sēdus, atbalstot ar muguru pret naktsgaldiņu. Aizritēja vēl piecas, kamēr viņš atguva runasspējas. Pamazām viņa sejā parā­dījās sārtums, bet acis - viltīgā izteik­sme.

- Es neatbildēšu ne uz kādiem jautā­jumiem, kamēr man nevaicās sers Hu­go! - Krebss nošņāca, kad Bonds sāka viņu iztaujāt. - Jums nav tiesību mani pratināt! Es tikai izpildīju savu pienāku- rau! - Viņa balss bija nikna un pašpārlie­cināta.

Bonds paņēma tagad jau tukšo Višī pudeli. - Padomājiet labi, - viņš brīdinā­ja, -ikamēr neesmu to saplēsis pret jūsu pauri. Pēc tam jums būs vajadzīga ķirur­ga palīdzība, lai atjaunotu savu izskatu. Kurš lika parmeklet manu istabu?

- Leck mich am Arsch![2] - Krebss ne­pieklājīgi nolamājās.

Bonds pieliecās un pamatīgi iezvēla nekaunam.

Krebss sarāvās, taču tajā mirkli, kad Bonds atkal pacēla roku, viņš pēkšņi uz­šāvās stāvus un izspruka pa apakšu pu­delei, kura jau cēlās augšup. Trieciens smagi trāpīja pa plecu, taču bēgšanas āt­rumu tas nesamazināja, un Krebss vienā mirkli bija ārā pa durvīm un atradās gai­teņa vidū, kad Bonds gribēja dzīties pa­kal.

Taču Bonds pie durvīm apstājās un noskatījās, kā bēgļa stāvs aiztraucas le­jup pa kāpnēm un nozūd skatam. No­klausīdamies, kā švīkstēja Krebsa kur­pju gumijas zoles, joņojot lejup pa kāp­nēm un šķērsojot vestibilu, Bonds ap­rauti iesmējās, pēc tam iegāja savā ista­bā un aizslēdza durvis. Droši vien viņš būtu varējis izdauzīt visas smadzenes no ši tipa galvas, tik un tā neko neuzzi­nādams. Te bija, par ko padomāt. Pretī­gais, ložņājošais rupeklis. Kā šķiet, viņa ievainojumi nevar būt nekādi nopietnie. Labi, lai paliek Dreksa zinā. kā viņu so­dīt. Ja vien, protams. Krebss nepildīja paša Dreksa rīkojumus.

Bonds sakārtoja istabu, apsēdās gultā un raudzījās pretējā sienā neko neredzo­šām acīm. Tātad tas nebija instinkts vien, kas lika sacīt Dreksam. ka viņš do­das aplūkot izšaušanas vietu, nevis gra­sās atgriezties vadības korpusā. Viņam jau bija iešāvies prātā, ka šī cilvēka ok­šķerēšana notiek pēc Dreksa pavēles. Tātad Dreksam ir kāda sava aizsardzības sistēma. Un tomēr - kāds tai sakars ar Telona un Berča nāvi? Vai varbūt du- bultslepkavība ir tikai sagadīšanās, ku­rai nav sakara ar atzīmēm kartē un Krebsa pirkstu nospiedumiem?

Itin kā sekotu viņa domu turpinā­jums, atskanēja klauvējiens pie durvīm, un ienāca kalpotājs. Tam līdzi iesteidzās policijas seržants ceļu patruļnieka uni­formā, kurš salutēja un sniedza Bondam telegrammu. Bonds paņēma to un tuvo­jās logam. To bija parakstījis Baksters, tātaci Vellenss. Tajā bija teikts:

"PIRMKĀRT ZVANĪTS XO VADĪBAS ĒKAS OTRKĀRT MIGLA UN MIGLAS- TAURE TĀPĒC KUĢIS NE DZIRDĒTS NE REDZĒTS TREŠKĀRT JŪSU KOMPASS PĀRĀK TUVU KRASTAM TĀDĒĻ NERĀ­DA SENTMARGARĒTU VAI KRASTA GVARDU MĪTNI.-

- Paldies, - Bonds sacīja. - Atbildes nebūs.

Kad durvis aizvērās, Bonds paņēma šķiltavas, sadedzināja telegrammu un ie­meta pelnus kamīnā, ar kurpes zoli sa­mīdīdams tos pulverī.

Diemžēl nekas sevišķs nebija noskaid­rojies, ja nu vienīgi tas, ka Telona tele­fonsarunu noklausījies kāds no šīs mā­jas, tāpēc sekoja viņa istabas pārmeklē­šana. Un, iespējams, ari nāve. Bet kā ar Berču? Tas viss bija dala no kaut kā daudz lielāka - un kā to saistīt ar raķe­tes sabotāžu? Vai tad nebija vieglāk nospriest, ka Krebss ir dzimis ošņa, vai ari viņš tā rīkojas pec Dreksa pavēles, kuram tā vien prasās ieviest pašam savu drošības sistēmu, tāpēc vlnš vēlējies pār­liecināties gan par savas sekretāres, gan par Telona un vēl jc vairāk - pēc tikša­nās Bleida klubā - par atsūtītā drošīb­nieka Bonda uzticamību? Vai tas nenozī­mēja tikai šefa Ueksmi piesargāties? Bonds bija pazinis daudzus, kuri pilnīgi atbalstītu tādu rīcību šādā situācijā. īs­tenojot visaugstākajā mērā slepenu pro­jektu - kara laikā ne viens vien no šā­diem vadītājiem bija ieviesis pats savai aizsardzības un pat spiegi: sistēmu.

Ja ši teorija bija pareiza, tad palika ti­kai neskaidrība ar dubultslepkavību. Pat­laban. kad Bonds bija uztvēris maģisko raķetes auru un tās radīto sasprindzinā­jumu, histēriskā šaudīšanās vairs neli­kās tik neizprotama parādība. Ja runa būtu par atzīmēm kartē, tad tās varēja būt ievilktas jebkurā pagājušā gada die­nā. Nakts binoklis bija tikai nakts binok­lis, bet viru ūsas - vienīgi daudzas ūsas.

Bonds sēdēja klusaja istabā, pulēda­mies salikt kādā kārtībā šos mozaīkas gabaliņus, un viņa prātā veidojas divas gluži atšķirīgas ainas. Vienā spīdēja sau le, viss likās gaišs un skaidrs kā dienā. Otrā savijās un sarežģījās vaina ar vai­nu. dažādi motīvi, neskaidras aizdomas, savādi tumšas nakts murgi.

Kad nodimdēja gongs, aicinot pusdie­nās. Bonds joprojām nebija ticis skaidrī­bā, kuru no divām ainām izraudzīties. Atlicis galīgo lēmumu, viņš izmeta no prāta it visu, atstājot tikai izredzes pava­dīt šo pēcpusdienu divatā ar Galu Bran­du.