Pūces aste

XVII nodala BIEDĒjoŠi pieŅĒmumi

Kad kuņģa krampji beidzās, Bonds sa­juta Gaļas roku savos matos. Viņš pa­skatījās apkārt 'vjn pamanīja, ka meitene samirkšķina acis, viņu pamanījusi. Gala paraustīja viņa matus un norādīja kaut kur augstāk - uz klintīm. Tajā mirklī abiem līdzās atkal nobira vesels lērums sīku krīta šķembu.

• Bonds grīļīgi piecēlās, izriezdams ple­cus un iztaisnodams muguru, un tad vi­ņi abi metās lejup no krita kalna, kumu- rodami projām no klints krātera, no kura

bija izdevies izsprukt.

Asās smiltis zem kājām likās mīkstas kā samts. Abi nokrita tajās visā augumā, iegrābdamies ar kaļķainajām rokām, it kā šis rūsganais zelts spētu nomazgāt netīro baltumu. Tad ari Gala saverkšķīja seju - viņai kļuva nelabi, un Bonds parā­pās dažus solus tālāk, lai atstātu meiteni vienu. Viņš uzrausās stāvus, turēdamies pie vientuļa krita bluķa neliela auto lie­lumā, un tad beidzot pievērsa asinīm pieplūdušo skatienu tai ellei, kura bez­maz bija viņus aprijusi.

Klinšu pakāji jau skaloja paisuma ūdens, tas applūdināja ari nobrukuma sekas - gružus, ko bija atrāvusi līdzi krīta gabalu un šķembu lavīna. Baltie putekļi, kas bija sacēlušies pēc nobrukuma, no­klāja gandrīz vai veselu akru. Augstāk ie­zīmējās robota plaisa, aiz kuras zilgoja

debess, lai gan agrāk klintsaugša pret ap­vārsni bija likusies gluži taisna. Tuvumā vairs nemanīja nekādus juras putnus, un Bonds apjauta, ka briesmu sajūta liks. tiem dienām ilgi nerādities tuvumā.

Viņi bija izglābušies tāpēc, ka atradās tuvu klintij - tā izglāba abiem dzīvību. Un ari nelielais padziļinājums, ko ūdens bija izgrauzis klints pakājē. Viņus bija aprakušas sīkākas atlūzas. Smagākās, no kurām katra būtu varējusi viņus pie­beigt, bija aizlidojušas tālāk - tuvākā at­radās vairāku pēdu attālumā. Arī Bonda labā roka palika brīva tādēļ, ka atradās klints tuvumā, tāpēc viņiem izdevās iz- rausties no gružu kaudzes. Bonds sapra­ta - ja kāds instinkts nebūtu licis viņam vienā mirklī nosegt Galu ar savu ķermeni tajā brīdī, kad lavīna gāzās lejup, abi jau varēja būt miruši.

Bonds juta viņas roku uz sava pleca. Neskatīdamies uz mis Brandu, viņš apvi­ja roku ap meitenes vidukli, un abi devās uz svētīgo jūru, lai pateicīgi ļautu saviem augumiem pagurumā iekrist seklumā.

Pēc desmit minūtēm tie abi, kas iznā­ca atpakaļ uz smilšu sēres dažu jardu attālumā no nobrukuma vietas - pie

klints, kur gulēja drēbes, - jau atgādinā­ja cilvēkveidīgas būtnes Abi bija pilnīgi kaili. Apakšveļas skrandas bija palikušas kaut kur zem krr a pn:ck::em. Tās bija norautas, cīnoties laukā n irazu kau­dzes.

Taču gluži kā cilvēki, kas izglābušies pēc kuģa katastrofas, viņi nelikās par sa­vu kailumu ne zinis. Nomazgājuši putek­ļu slāni, izskalojuši gan matus, gan mu­tes ar sāļo ūdeni, abi jutās nomocīti un novārguši, taču pēc tam. kad bija apģēr­bušies un likuši lietā Gaļas ķemmi, vairs tikpat kā nevarēja manīt, ko tie pārcietu­ši.

Viņi sēdēja, muguras pret klinti at­balstījuši. Bonds aizdedza pirmo gardo cigareti, ievilkdams dūmus dziļi plaušās un pēc tam lēnām tos izpūzdams pa nā­sīm. Kad Gala bija padarbojusies ar pū­deri un lūpukrāsu, Bonds aizdedza ciga­reti arī viņai. Un, kad Bonds to viņai pa­sniedza, abi pirmoreiz ieskatījās viens ot­ram acīs un pasmaidīja. Pēc tam viņi sē­dēja un klusējot raudzījās uz jūru - ap­brīnoja zeltaino panorāmu, kura patla­ban likās tikpat skaista kā agrāk… un tomēr pilnīgi cita.

Šo klusumu pārtrauca Bonds.

- Jā gan, zvēru pie Dieva, - viņš no­murmināja. - Maz pietrūka…

- Es nemaz nespēju apjēgt, kas īsti noti­ka, - Gala noteica. - Ja nu vienīgi to, ka jūs izglābāt man dzīvību. - Viņa uzlika delnu uz Bonda rokas, bet pēc tam to noņēma.

- Ja nebūtu jūsu, es jau būtu miris, - at­bildēja Bonds, - ja būtu palicis tur, kur atrados… - Viņš paraustīja plecus.

Tad viņš pagriezās un uzlūkoja mis Brandu.

- Jādomā, ka jūs apjēdzat, - viņš neiz­teiksmīgi nomurmināja, - ka to klints- bluķi kāds nogrūda, lai tas uzkristu mums virsū? - Gala pavērās viņā, acis iepletusi. - Ja mēs pameklētu tur, aug­šā, - Bonds turpināja, pamādams uz nobrukuma vietas pusi, - tad atrastu di­vas vai trīs urbuma vietas. Un dinamīta pēdas. Es redzēju dūmus un dzirdēju sprādziena blīkšķi īsu mirkli pirms tam, kad klintsbluķis gāzās lejā. Un kaijas arī dzirdēja, - viņš piebilda.

- Un vēl kas, - Bonds pēc īsa klu- sumbrīža turpināja, - tas noteikti nav ti­kai Krebss vien. Tas tika darīts atklāti, jo šī vieta ir saskatāma no vadības korpu­sa. Un šo plānu īstenojuši vairāki labi organizēti cilvēki. Mēs esam izspiegoti jau kopš tā mirkļa, kad pa klints taku kāpām lejā uz lieda^ :

Gaļas acu izteiksme liecināja, ka vī­na sapratusi. Tajās uzplaiksnīja ari bai­les.

- Ko mums tagad darit? - viņa sa­traukti vaicāja. - Un kādēļ tas viss?

- Viņi gribēja mūs nogalināt, - Bonds mierīgi atteica, - tādēļ mums jāpaliek dzīviem. Kādēļ tas vajadzīgs, to mums vajadzēs noskaidrot. Redziet, - viņš tur­pināja, - baidos, ka arī Vellenss mums neko daudz nevarēs palīdzēt. Kad šie cil­vēki pārliecinājās, ka atlūzas tiešām mūs apbērušas, tie steigšus aizgāja no klints- augšas - cik aši vien spēdami. Viņi nolē­ma - ja ari kāds redzējis klintsbluķi krī­tam vai kaut ko dzirdējis, tad īpaši neuz­trauksies. Šī klintaine stiepjas divdesmit jūdžu attālumā, un līdz vasarai te ne­mēdz būt daudz ļaužu. Ja krasta sardze dzirdējusi sprādzienu, varbūt būs to ie­rakstījusi notikumu reģistrā. Taču man šķiet, ka pavasari te var būt daudz no- brukumu. Ziemas sals sasaldē ledū ūdeni simtgadīgo klinšu plaisās, tā paplašinot tās. Mūsu draugi nogaidis. Un tad, kad mēs vakarā neatgriezīsimies, dosies pie krasta sardzes un policistiem, lūgdami mūs uzmeklēt. Un cietis klusu par noti­kušo, kamēr paisuma laikā uzplūdušais ūdens būs pārvērtis krita putekļus biez­putrā. - Bonds norādīja uz nobrukuša- jām krīta atlūzām. - Šis plāns ir visai asprātīgs. Un arī tajā gadījumā, ja Vel­lenss mums noticētu, pierādījumu nav tik daudz, lai premjerministrs iejauktos norisēs ar raķeti. Tā ir tik sasodīti nozī­mīga būšana. Visa pasaule gaida, kas būs - izdosies vai neizdosies. Turklāt - ko tad mēs varam pastāstīt? Ko, pie velna, tas viss var nozīmēt? Kā rādās, tad daži no tiem sasodītajiem vāciešiem līdz piekt­dienai gribējuši mūs novākt. Bet kā­lab? - Bonds apklusa. - Mums jātiek par to skaidrībā, Gala. Tā ir netīra lieta, bet mums pašiem jātiek ar to galā!

Viņš ieskatījās mis Brandai acīs.

- Kā tad būs?

Gala aprauti iesmējās.

- Nekļūstiet smieklīgs! - viņa novil­ka. - Mums taču maksā tieši par to. Pro­tams. ka mēs visu izdibināsim. Es arī do­māju, ka Londona mums neko daudz ne­var palīdzēt. Mēs kļūsim smieklīgi, ja zvanīsim un ziņosim, ka mums uz galvas brūk klintis. Mums prasīs, kāpēc vazāja­mies apkārt pa klintaini bez drēbēm mu­gurā, nevis pildām savus pienākumus.

Bonds pavīpsnāja.

- Vēl pagulēsim te desmit minūtes, lai apžāvētos, - viņš lūdzoši sacīja. - Kā jums šķiet, ko mums vajadzēja darīt šajā pēc­pusdienā? Noņemt pirkstu nospiedu­mus? Jūs, policisti, taču arvien vispirms domājat par to. - Pamanījis, ka mis Branda sastingst, viņš nokaunējās. Un mierinoši pacēla roku. - Ne jau to es gri­bēju teikt, - Bonds turpināja. - Vai jūs saprotat, ka mēs šajā pēcpusdienā esam paveikuši to, kas bija jāpaveic? Mēs pie­spiedām ienaidnieku rīkoties. Tagad būtu jāsper nākamais solis un jāuzzina, kas šis ienaidnieks tāds ir un kādēļ gribējis dabūt mūs nost no ceļa. Un tad, ja sadabūsim pietiekami daudz pierādījumu, ka raķetei draud sabotāža, varēsim apgriezt visu teri­toriju ar kājām gaisā, izmēģinājuma šā­viens tiks atlikts, un pie velna politiku!

Viņa uzlēca kājās.

- Ak, jums, protams, ir taisnība, - meite­ne nepacietīgi iesaucās. - Tāpēc es vēlētos ātrāk kaut ko pasākt! - Mis Branda kādu mirkli lūkojās jūrā - garām Bondam. - Jūs tikai nupat šeit parādījāties. Es esmu te pa­vadījusi ilgāk nekā gadu un nespēju paciest pat domu, ka raķetei varētu kaut kas no­tikt! Kā šķiet, no tās tik daudz kas ir atka­rīgs! Visu mūsu dēļ… Man gribētos ašāk nokļūt atpakaļ teritorijā un noskaidrot, kurš mēģinājis mūs nogalināt. Iespējams, ka šai rīcībai nav nekāda sakara ar raķeti, bet esmu nolēmusi pārliecināties.

Bonds piecēlās, nekādi neizrādīdams sāpes, kuras sagādāja sasitumi uz mu­guras un kājām.

- Ejam! - viņš izrīkoja. - Pulkstenis ir gandrīz seši. Ūdens ātri ceļas augšup, bet mēs varam aizkļūt līdz Sentmārgaretai, kamēr tas vēl nav mūs aizsniedzis. Gran- vilā savedīsim sevi kārtībā, kaut ko ie­dzersim un ieēdīsim, pēc tam dosimies at­pakaļ. lai ierastos vakariņu laikā. Mani interesē, kāda uzņemšana mūs sagaida. Pēc tam mums nāksies uzmanīties, lai pa­liktu dzīvi, un apskatīties, ko varētu izda­rīt. Vai spēsiet aiziet lidz Sentmārgaretai?

- Nerunājiet niekus! - Gala attrau­ca. - Policistes nav nekādas plānā galdi­ņa urbējas. - Mis Branda neviļus pa­smaidīja par Bonda ironiski godbijīgo "skaidrs, ka ne", un abi pagriezās uz at­tālā Soutforlendas bākas torņa pusi, sākdami iet uz priekšu pa oļiem.

Pulksten pusastoņos taksometrs no Sentmārgaretas ieveda abus pa apsargā­tajiem vārtiem. Parādījuši savas caurlai­des, viņi ātri iesteidzās kokos. Abi jutās vingri un labā garastāvoklī. Karsta vanna un stundu ilga atpūta Granvilā. pēc tam sekoja divi brendiji ar sodu Gaļai un trīs Bondam, gardas ceptas butes, velsiešu grauzdētās siermaizītes ar kafiju. Un ta­gad, kad abi vienā mierā tuvojās vadības korpusam, neviens nevarētu pateikt, ka viņi jūtas līdz nāvei noguruši, bet zem drēbēm slēpās zilumos sadauzīta miesa.

Viņi klusi ienāca pa ārdurvīm un īsu mirkli palika stāvam apgaismotajā vesti­bilā. No ēdamistabas puses skanēja jaut­ra balsu murdoņa. Pēc tam sekoja pauze un smieklu šalts, kurā visskaidrāk varē­ja saklausīt sera Hugo Dreksa skaļo, re­jošo basu.

Bonds saviebās, iedams pa vestibilu uz ēdamzāles durvju pusi. Tad viņa sejā parādījās līksms smaids, un viņš atvēra durvis, palaizdams garām mis Brandu.

Drekss sēdēja galda galā, uzcirties sa­vā plūmju krāsas izejamajā žaketē. Ēdiens, kas atradās uz dakšiņas pusceļā līdz mutei, sastinga gaisā tajā pašā mir­kli, kad abi parādījās dunas. Kumoss ne­manīts noslīdēja no ēdamāka un ar klu­su, bet skaidri sadzirdamu plakšķi no­krita uz galda malas.

Krebss tajā bridi dzēra sarkanvīnu. No glāzes, kas sastinga pie viņa mutes, pār zodu nolija sīka strūkliņa, apslacīdama brūno zīda kaklasaiti un dzelteno kreklu.

Doktors Valters bija nostājies ar muguru pret durvīm. Tikai tad. kad doktors pama­nīja pārējo neparasto uzvedību, izvalbītās acis un nobālušās sejas, ari viņš pagrieza galvu uz durvju pusi. "Doktora reakcija," domāja Bonds, "ir lēnāka nekā citiem. Vai ari viņa nervi ir stiprāki nekā pārējiem."

- Ach so, - Valters klusi nomurminā­ja. - Die Engliinder!

Drekss jau bija piecēlies kā jās.

- Mans dārgais, - viņš aizsmakušā balsī nomurkšķēja. - Mans dārgais! Mēs tiešām uztraucamies. Jau gribējām sūtīt cilvēkus jūs meklēt. Pirms dažām minū­tēm viens no apsargiem ienāca un ziņoja, ka esot nogruvusi klints.

Drekss piecēlās no galda un nāca pre­tī, turēdams vienā rokā mutautu, bet ot­rā joprojām bija pacelta dakšiņa. Kusto­ties asinis saplūda vīna sejā. kura kļuva vispirms plankumaina., pēc tam piesar­ka.

-Jums vajadzēja man pazinot. - Drekss sacīja mis Brandaj. un viņa balss liecinā­ja par aizvien lielākām dusmām - Cik neizprotama uzvedība!

- Tā bija mana vaina. - Bonds iestar­pināja, virzīdamies tālāk uz priekšu - iek­šā telpā, lai varētu paturēt visus klāteso­šos redzeslokā. - Pastaiga izrādījās ilgā­ka, nekā es biju paredzējis. Izbijos, ka mēs varētu iekļūt paisumā, tāpēc devā­mies uz Sentmārgaretu, lai kaut ko ieēs­tu un sadabūtu taksometru. Mis Branda gribēja zvanīt, bet es vēlējos tikt atpakaļ pirms astoņiem. Ja kāds ir vainojams pie notikušā, tas esmu es. Bet, lūdzu, turpi­niet vakariņas. Varbūt es pievienošos jums, kad dzersiet kafiju vai ēdīsiet sal­do. Šķiet, ka mis Branda vislabprātāk dotos uz savu istabu. Viņa droši vien ir nogurusi pēc šis garās dienas.

Bonds apgāja ap galdu un tīšām apsē­dās līdzās Krebsam. Šīs blāvās acis - viņš ievēroja - pēc pirmā pārsteiguma neat- raujas no šķīvja. Pienācis tuvāk, viņš ar lielu prieku pamanīja, ka Krebsa pauris aplīmēts ar leikoplastu.

- Jā, ejiet gulēt, mis Branda, es ar jums parunāšos rītā, - Drekss nīgri no­rūca. Gala paklausīgi atstāja istabu, bet Drekss piegāja pie sava krēsla un smagi atšļuka tajā.

- Tās klintis gan ir iedvesmojošas, - aiz­rautīgi jūsmoja Bonds. - Tik interesanta pastaiga, iztēlojoties, vai tikai kāda radze nenobruks lejā. Es atcerējos krievu rule­ti. Taču nekad nav dzirdēts, ka krītoša klints būtu nogalējuši cilvēkus. Iegūt tā­dus ievainojumus noteikti nebūtu patī­kami. - Bonds apklusa. - Starp citu - ko jūs nule teicāt par nobrukušo klinti?

Pa labi atskanēja kluss vaids, pēc tam sekoja stikla un porcelāna kraksti, jo Krebsa galva bija noslīgusi uz galda.

Bonds nopētīja viņu ar pieklājīgu iz­brīnu.

- Valter, - Drekss skarbi bilda, - vai jūs neredzat, ka Krebss ir slims? Izvediet to viru ārā un nolieciet gulēt! Tikai pār­lieku ar viņu neauklējieties. Tas cilvēks pārāk daudz dzer. Pasteidzieties!

Valters, dusmīgi seju saraucis, apgāja ap galdu un izvilka Krebsa galvu no lauskām. Saņēmis Krebsu aiz svārku ap­kakles, viņš uzrāva nelaimīgo kājās un stiepa projām.

- Du, Scheisskerl[3] - īgni nošņāca Val­ters, - marsch! - Viņš pagriezās un bīdīja Krebsu uz virpuļdurvju pusi. pēc tam iz­stumdams viņu tām cauri. Varēja dzirdēt neskaidru murdoņu, šļūkāšanu un la­māšanos, pēc tam aizcirtās durvis un ie­stājās klusums.

- Krebsam laikam bijusi smaga die­na, - novilka Bonds, uzlūkodams Dreksu.

Resnais vīrs neganti svīda. Viņš slau­cīja seju ar kabatas lakatu.

- Nieki, - Drekss norūca. - Viņš gluži vienkārši dzer.

Sulainis - stalts un mierīgs arī tad, kad Krebss un Valters izgrīļojās cauri virtuvei, - ienesa kafiju. Bonds paņēma tasīti un sāka malkot. Viņš gaidīja, kad virtuves durvis atkal vērsies. "Vēl viens vācietis," viņš domāja. "Droši vien šī ziņa jau izplatījusies arī barakās. Vai varbūt visi darbinieki nav iejaukti notikušajā? Iespējams, ka komandā ir vēl kāda cita komanda. Ja tā, vai Drekss to zin?" Viņa uzvešanās, kad Bonds un Gala ienāca zāle, bija aizdomīga. Vai viņa pārsteigu­mu izraisīja aizvainojums - valdonīga cil­vēka sašutums, ka sekretāre kaut kur aizdauzījusies? Taču viņš visai labi mas­kējās. Un visu pēcpusdienu bija pavadī­jis šahtā, uzraugot degvielas uzpildīšanu. Bonds nolēma mazliet pataustīt.

- Kā gāja ar degvielas ieliešanu? - viņš pavaicāja, skatīdamies uz citiem klāteso­šajiem.

Drekss aizdedza garu cigāru un cauri dūmiem un sērkociņa liesmai paskatījās uz Bondu.

- Lieliski. - Viņš uzpūta cigāram, lai tas kārtlgāk iedegtos. - Tagad viss ir kārtībā. Un sargi atrodas savās vietās. Rīt pietiks ar stundu, lai visu savāktu, tad vadības korpuss tiks slēgts. Starp citu, - Drekss piebilda, - es rīt ņemšu līdzi uz Londonu arī mis Brandu - mēs brauksim pēcpus­dienā ar mašīnu. Man būs vajadzīga arī sekretāre, ne tikai Krebss. Vai jums ir kādi īpaši plāni?

- Arī man jādodas uz Londonu, - pie­peša impulsa pamudināts, sacija Bonds. - Jāuzraksta beigu atskaite ministrijai.

- Ak tā - vai tiešām - Drekss šķieta­mi nevērigi noprasīja - Par ko tad? Man likās, ka jūs esat mierā ar to. kas izda­rīts drošības labā.

-Jā, - Bonds nepiespiesti piekrita.

- Tad labi, - Drekss strauji attrauca. - Un tagad, ja jums nav iebildumu. - viņš tur­pināja, - man jādodas uz savu kabinetu, kur gaida daži steidzigī dokumenti. Tā­pēc es teikšu - ar labunakti.

- Ar labunakti! - Bonds atbildēja vīna mugurai, kura jau attālināmas.

Bonds izdzēra kafiju un izgāja vestibi­la, bet pēc tam uzkāpa n:_šā guļamista­bā. Nenācās šaubīties, ka tā atkal ir pār­meklēta. Bonds parausina plecus. Istabā atradās tikai ādas portfelis Tā saturs ne­vienam neko neizteikto - ja nu vienīgi to, ka Bonds ieradies, apbruņojies ar nepie­ciešamajiem darbarīkiem.

Bereta joprojām atradās pleca maksti, paslēpta turpat, kur Bonds bija to atstā­jis - tukšajā ādas kastē, kur agrāk gla­bājās Telona binoklis. Bonds izņēma ie­roci no maksts un pabāza to zem spilve­na.

Viņš nomazgājās karstā vannā un iz­lietoja pusi joda pudeles satura, ieziežot skrambas un brūces visur, kur vien spē­ja aizsniegt.. Tad ielīda gultā un nodzēsa gaismu. Viss ķermenis sāpēja, Bonds ju­tās gluži nomocījies.

Kādu brītiņu viņa domas nodarbināja Gala. Bonds bija ieteicis viņai iedzert miegazāles un aizslēgt durvis, nerūpējo­ties ne par ko līdz rītrltam.

Pirms aizmigšanas, vēl neaizgainijis uzplijīgās domas, viņš sajuta slēptu ne­mieru rītdienas brauciena dēļ, jo kopā ar Dreksu doties uz Londonu viņam nezin kāpēc šķita riskanti.

Satraukums bija neskaidrs, taču ne nepārvarams. Brauciena laikā varbūt va­rēs atrast atbildes uz daudziem jautāju­miem un izdibināt kādus noslēpumus, kaut gan jau zināmie lakti likās skaidri un neapšaubāmi. Šis ekscentriskais mil­jonārs bija uzbūvējis varenu ieroci. Apgā­des ministrija bija par to sajūsmā un aiz­rāvās ar šo ideju. Premjerministrs un par­laments ari bija tādās domās. Raķetei va­jadzēja tikt izšautai pēc nepilnām trīsdes­mit sešām stundām, uzmanot tās palaiša­nu un rūpējoties par drošību pēc visiem likumiem, cik vien tas patlaban iespē­jams. Bet kāds - varbūt pat vairāki no šiem cilvēkiem - gribēja dabūt viņu un mis Brandu nost no ceļa. Tātad dažiem šeit nervi bija pamatīgi saspringti. Iespē­jams, ka atkal vainīga greizsirdība. Vai varbūt kāds par sabotieriem uzskata tieši viņus? Bet kāda tam nozīme, ja viņi abi ar mis Brandu tur acis valā° Vēl atlikusi ti­kai viena diena. Viņi jau nonākuši finiša taisnē, kad viss notiek atklāti. Miera lai­kā, Anglijā un maija mēnesī. Likās nesa­prātīgi raizēties par dažiem trakajiem, ka­mēr raķetei nekādas briesmas nedraud.

"Jā, par rītdienu," atcerējās Bonds, jau ieslīgdams miegā, "jānorunā tikties ar Galu Londonā un jābrauc atpakaļ abiem kopā. Vai varbūt viņa gribēs pava­dīt nakti Londonā." Lai kā tas būtu, viņš uzmanīs meiteni līdz brīdim, kad raķete tiks izšauta, un pēc tam - pirms darbu sākšanas pie ieroča "Marks II" patiesi va­jadzēs pamatīgi pastrādāt, lai noskaidro­tu visu notikušo.

Taču šīs domas bija viltīgi mierinošas, jo Bonds nešaubīgi zināja, ka abiem draud briesmas.

Viņš galu galā laidās miegā, bet prātā palika kāda aina - nezūdoša, gluži kā ie­strēguši.

Vakariņu galds lejā, ēdamzālē, bija Bondu satraucis - tas bija runājis skaid­ru valodu, jo bija uzklāts tikai trim cilvē­kiem.