Pūces aste

V nodala VAKARIŅas pie Bleida

Kad pulkstenis rādīja astoņi, Bonds kopā ar M. iznāca no spēļu zāles, šķēr­soja kāpņu laukumiņu un devās uz aug­stajām Bleida kluba ēdamzāles durvīm, aiz kurām skatam pavērās lieliska re­ģenta laika stilā iekārtota baltzeltaina telpa.

M. izlikās nedzirdam Bezildona aicinā­jumu pievienoties tam pie lielā galvenā galda pašā zāles vidū, kur joprojām bija divas brivas vietas. Viņš taisnā ceļā de­vās uz pašu pēdējo no sešiem mazākiem galdiņiem telpas tālākajā malā, pamāja Bondam uz ērtu krēslu ar skatu uz ēdamzāli un pats apsēdās krēslā pa krei­si, ar muguru pret pārējiem vakariņotā­jiem.

Vecākais viesmīlis jau stāvēja pie Bon­da krēsla. Nolicis blakus tā šķīvim pama­tīga izmēra ēdienkarti, viņš pasniedza ot­ru tādu pašu M. Kartes augšmalā zel­tītiem burtiem bija iespiests kluba no­saukums. Tālāk sekoja daudz jo daudz teksta sīkākā drukā.

- Nemaz nepūlieties to visu izlasīt, ja vien pašam ir kas padomā, - noteica M. - Viens no pirmajiem un labākajiem kluba noteikumiem savulaik bija tāds, ka ikviens tā biedrs var pasūtīt jebkuru ēdienu, lētu vai dārgu, taču viņam par to jāmaksā. Šis noteikums ir spēkā jopro­jām, taču ar to starpību, ka par pasūtīju­mu nav jāmaksā. Pasūtiet visu, ko vien sirds kāro. - Nu M. pievērsās viesmī­lim. - Porterfīld, vai jums vēl ir atlicis tas lieliskais kaviārs?

- Jā, ser. Pagājušajā nedēlā mums to atgādāja atkal.

- Jauki, - M. pamāja. - Tātad kaviāru. Tad vēl labi savircotas nieres un šķēli jū­su teicamā bekona, Zirnīšus un jaunos kartupelīšus. Un visbeidzot - zemenes, protams. Un kā ar jums, Džeims?

- Labprāt nobaudītu tiešām kārtīgi kūpinātu lasi, - Bonds noteica un tad pievērsās ēdienkartei. - Vēl arī jēra kot­letes, tāpat - zirnīšus un kartupelīšus, reiz nu klāt maijs. Sparģeli "Bearnaise" mērcē izklausās vienkārši debešķīgi. Jā, un arī kāda ananasa šķēle derētu itin labi. - Viņš atgāzās krēslā un atstūma ēdienkarti.

- Paldies Dievam, šis vīrs prot pieņemt lēmumus, - noteica M., tad uzlūkoja viesmīli. - Vai jums tas viss atradīsies, Porterlīld?

- Jā, ser, - viesmīlis pasmaidīja. - Vai pēc zemenēm drīkstu piedāvāt arī avoka­do, ser? Nupat saņēmām pusduci, un es vienu pietaupīju tieši jums, domādams, ka varbūt iegriežaties.

- Jā, protams. Jūs jau zināt, no tiem es nekad nespēju atteikties. Vai jūs, lū­dzu, paaicinātu ari Grimleju?

- Viņš ir šeit, ser, - viesmīlis atbildēja, pakāpdamies sānis, lai dotu ceļu vīnu pārzinim.

- Jauki, Grimlej, man, lūdzu, kādu lāsi vodkas, - M. noteica, tad uzlūkoja Bondu. - Tas vis nebūs tas pats deg­vīns, kas jūsu kokteilī. Šis ir īsts pirms­kara "Wolfschmidt" no Rīgas. Vai vēlē­sieties kādu malciņu pie sava kūpinātā laša?

- Jā, ar prieku, - Bonds pamāja.

- Un ko vēl? - M. apvaicājās. - Vai šampanieti? Es pats vēlētos puspudeli sarkanvīna. Trīsdesmit ceturtā gada "Moulon Rothschild", Grimlej, lūdzu. Taču jums nebūt nav jāseko manai izvē­lei, Džeims. Es esmu vecs vīrs, kam šam­panietis ne visai iet pie sirds. Lai nu kā, mums te, klubā, ir vairākas labas šam­panieša šķirnes, vai ne, Grimlej? Tiesa gan, baidos, ka nez vai te atradīsies kāds no tiem padzērieniem, par kuriem jūs man mēdzat stāstīt, Džeims. Tos Anglijā necik bieži nemana. Jūs parasti slavējāt "Taittinger", vai ne?

M. teicamā atmiņa lika Bondam pa­smaidīt.

- Jā, - viņš atbildēja. - Taču tā jau vairāk tikai tāda maza kaprīze. Patiesību sakot, domāju, ka dažu iemeslu pēc šo­vakar es labprātāk dzertu šampanieti. Iz­vēle lai paliek Grimleja ziņā. •

Vīnu pārzinis jutās iepriecināts.

- Ja man atļauts ieteikt, ser, tas varē­tu būt četrdesmit sestā gada "Dom Perig- non". Pieļauju, ka franči to pārdod tikai par dolāriem, ser, tāpēc Ivondonā šis vīns ir liels retums. Cik man zināms, to mūsu klubam dāvinājis Ņujorkas Reģenta klubs, ser. Tieši patlaban man dažas pu­deles ir uz ledus. Šo šampanieti iecienījis kluba priekšsēdis, un pēc viņa lūguma es to arvien turu sagatavotu vajadzības reizei.

Bonds piekrītoši pasmaidīja.

- Liii notiek, Grimlej, - noteica M. - "Dom Perignon". Gādājiet to tūlīt šurp, noru­nāts?

Pēc mirkļa parādījās apteksne un no­vietoja uz galda svaigus grauzdiņus un sudraba trauku ar Džersejas sviestu. No­liecoties pār galdiņu, tās melnie svārki pieskārās Bonda rokai, un viņš ielūkojās meitenes šķelmīgajās acis, kas mirdzēja zem kuplā matu cekula. Abu skatieni uz kādu sekundes daļu sastapās, un tad meitene strauji novērsās. Meitenei attāli­noties no galdiņa, Bonds pārlaida skatie­nu baltajam priekšauta mezgla taurenim uz tās vidukļa un stērķelētajai apkaklī­tei, un aprocēm. Bonda acis samiedzās. Viņš atcerējās pirmskara laikus Parīzē, kur meitenes bija tērpušās ar šādu pašu valdzinošu atturību, kura gan pagaisa tūlīt pat, līdzko tās pagriezās, ļaujot ap­skatīt muguru.

Bonds pie sevis pasmaidīja. Laiki bija mainījušies.

M. patlaban beidza pētīt kluba apmek­lētājus pie blakus galdiņiem.

- Kāpēc jūs tik mīklaini izteicāties par šampanieti, Džeims?

- Redziet, ser, ja jums nekas nav ie­bilstams, man šovakar nāksies būt ne­daudz iereibušam, - Bonds paskaidro­ja. - Pareizāk, noteiktā bridi man vaja­dzēs izskatīties tā, it kā es būtu pamatī­gā reibulī. To ir visai grūti notēlot, ja vien neliek lietā labu tiesu atraisītības. Ceru, jūs nesāksiet lieki uztraukUes, ja vakara gaitā liksies, ka es lāgā neturos uz kā­jām.

M. paraustīja plecus.

- Cik zinu, jūs nemaz tik viegli ne­reibstat, Džeims, - viņš teica. - Dzeriet, cik vien vēlaties, ja tas var nākt par labu iecerei. Paskat, arī mūsu vodka klāt!

Kad M. no aprasojušās karafes bija ie­pildījis glāzē trīs pirkstu tiesu degvīna, Bonds paņēma šķipsniņu melno piparu un uzkaisīja tos dzērienam. Pipari lēnām nosēdās glāzes dibenā, un dažus virspu­sē palikušos graudiņus Bonds izzvejoja ar pirkstu. Tad viņš vienā paņēmienā sa­lēja rīklē ar pipariem samaisīto degvīnu un nolika glāzi atpakaļ uz galda.

M. uzmeta viņam intereses pilnu ska­tienu, kurā bija arī laba daļa ironijas.

- Šo viltību iemācījos no krieviem to­reiz, kad jūs mani piekomandējāt mūsu vēstniecībai Maskavā, - Bonds paskaid­roja. - Parasti vodkas virspusē nostājas diezgan daudz sivellas - tā vismaz mēdz būt, ja degvīns pagatavots pavirši. Tad tas ir diezgan kaitīgs. Krievijā, kur tādas draņķīgas vodkas ir daudz, piparu šķip­sna glāzē ir pavisam parasta liela. Pipari dabū sīveļļu glāzes dibenā. Man patīk to garša, un tagad tas jau kļuvis par para­dumu. Taču par kluba "\Volfschmidt" es neko sliktu nevaru teikt. - viņš ar smīnu piebilda.

M. nopūtās.

- Jā, tas ļauj cerēt, ka jūs nepiešau- siet piparus arī Bezildona iecienītajam šampanietim, - viņš indīgi noteica.

Pie galdiņa telpas otrā malā atskanēja skaļi, neapvaldīti smiekli. M. atskatījās pār plecu un tad atkal nodevās savam kaviāram.

- Ko jūs īsti domājat par šo vīru, par Dreksu? - viņš pavaicāja, iecirzdams zo­bus ar sviestu apziestā grauzdiņā.

Bonds pasniedzās uz sudraba šķīvja pusi un paņēma jaunu kūpināta laša šķēli. Sulīgais, treknais lasis bija kūpi­nāts īpaši, tā, kā to pieprot tikai Skotijā, un jūtami atšķīrās no skandināvu sīk­stajiem žāvējumiem. Izklaidīgi savirpinā- jis plānumplāno šķēli jocīgā turziņā, viņš to apcerīgi nopētīja.

- Nevarētu teikt, ka šā cilvēka manie­res būtu sevišķi patīkamas. Sākumā es pat jutos pārsteigts, ka viņš ir Bleida kluba biedrs. - Bonds uzlūkoja M.. kurš paraustīja plecus. - Taču tā nu nav ma­na darīšana. Katrā ziņā šādu ekscentris­ku ļaužu klātbūtne vai ik klubā padara to garlaicīgo gaisotni jūtami dzīvīgāku. Lai nu kā, šis cilvēks ir visas nācijas elks un vēl arī miljonārs, turklāt visai prasmīgs kāršu spēlmanis - pat tad, kad neizpalīdzas ar ieskatīšanos citu kār­tīs, - Bonds piebilda. - Viņš pieder pie tiem vīriem, kuru iedaba man labi pazīs­tama. Vitāls, mērķtiecīgs, ar asu prātu. Apveltīts ar gribasspēku. Nebrīnos, ka viņam izdevies iegūt savu tagadējo stā­vokli. Vienīgais, ko nesaprotu, - kāpēc viņam sagādā prieku visa šī izšķērdība. Un kāpēc viņam jāblēdās kāršu spēlē? To nudien ir grūti aptvert. Ko viņš tā cenšas pierādīt? Ka jaudā pārspēt visus it visā? Viņš nododas kārtīm ar tādu aizrautību, it kā tā nemaz nebūtu spēle, bet savdabīga spēku pārbaude. Atliek tikai paskatīties uz viņa pirkstiem. Nagi apgrauzti līdz beidzamam. Turklāt viņš nežēligi svīst. Visā šā vīra rīcībā ir pā­rāk daudz saspringtibas, samākslotī- bas. Tā izpaužas pat viņa drūmajos joci­ņos. Viņš ir rupjš un neaudzināts. Smalkjūtība un iejūta šim cilvēkam ir sveša. Kā šķiet, viņš pirmīt bija gatavs Bezildonu nospiest kā mušu. Lai nu kā, ceru, ka man izdosies saglabāt pašsa­valdīšanos, par spīti šā cilvēka izdarī­bām. Pat pret savu partneri viņš izturas kā pret pēdējo atkritumu. Lai nu kā, šo­vakar man nudien nebūtu nekas pretī viņam labi pamatīgi iezāģēt, - Bonds smaidot uzlūkoja M. - Protams, ja vien man tas izdosies.

- Es saprotu, ko jūs domājat, - M. noteica. - Un tomēr - vai jūs pret Drek­su neesat pārlieku bargs? Galu galā, no Liverpūles dokiem līdz savam šodienas stāvoklim šis vīrs nogājis pietiekami ga­ru ceļu. Turklāt viņš ir viens no tiem, kam bērnībā nebūt nav klājies viegli. Nedomāju, ka te būtu vietā jelkāds sno- bisms. Kā šķiet, šā vira biedriem Liver­pūlē viņš neliktos necik balamutīgāks par jebkuru no Bleida kluba. Ja runā­jam par krāpšanos ar kārtīm, tad jāteic, ka viņa raksturā acīmredzot ir kaut kas tāds, kas liek tā rīkoties. Pieļauju, ka ceļā uz panākumiem viņam nācies lietot dažādus līdzekļus un labu tiesu attapī­bas. Kāds ir teicis - lai iegūtu patiešām lielu bagātību, nepieciešama vērā ņema­ma apstākļu sakritība un ārkārtīga veiksme. Katrā ziņā ne jau tikai cilvēku lietišķās īpašības padara viņus bagā­tus - vismaz tāda ir mana pieredze. Sā­kumā, lai nopelnītu pirmos desmit vai simt tūkstošus, vajadzīga tiešām pama­tīga apsviedība. Turklāt, kā man šķiet, patēriņa preču biznesā ar visiem tam noteiktajiem ierobežojumiem- un aizlie­gumiem uzreiz pēc kara itin bieži nācās ielikt pa tūkstotim mārciņu pareizā ie­rēdņa kabatā. Toreiz tādu bija daudz, viņi rīkojās ar limitiem, dalīja un pārda­līja, un vajadzīgajā brīdī pievēra acis, ja par to bija samaksāts. Ļoti noderīgi ļau­dis.

Tieši tobrīd pasniedza nākamo ēdienu, un M. ieturēja pauzi. Uz galda nu parā.- dījās ari šampanietis sudraba ledus spai­nītī un mazs klūgu groziņš ar M. pasūtī­to sarkanvīnu.

Vīnu pārzinis pagaidīja, līdz vakariņo­tāji novērtē dzērienus, un aizgāja. Taču tūlīt pat pie galdiņa pienāca portjē pa- līgs.

- Sūtījums kapteinim Bondam, - zēns paskaidroja.

Bonds paņēma pasniegto aploksni un to atplēsa. Izvilcis no aploksnes plāna papīra maisiņu, viņš to uzmanīgi atvēra, sekodams, lai šo rīkošanos nepamana apkārtējie. Maisiņā bija balts pulveris. Bonds paņēma no galda sudraba augļu nazi un ar tā galu pagrāba apmēram pu­si maisiņa satura, ko pēc tam iebēra sa­vā šampanieša kausā.

- Kas tad tas? - M. pārsteigti apvaicā­jās.

Bonda sejā nepakustējās ne vaibsts. Ne jau M. šovakar vajadzēja tikt galā ar Dreksu. Bonds zināja, ko dara. Ikreiz, kad bija veicams kāds sarežģīts uzde­vums, viņš vasu labi pārdomāja un nekad nepaļāvās uz vienkāršu veiksmi. Tomēr tik un tā nekad nevarēja paredzēt, vai kas nenoies greizi. Par to viņš nevarēja uzņemties atbildību.

- Benzedrīns, - Bonds paskaidroja. - Pirms vakariņām piezvanīju sekretārei un palūdzu, lai viņa to izprasa pārvaldes aptiekā. Šis līdzeklis ir tieši tas, kas man šovakar nepieciešams, ja vēlos saglabāt skaidru galvu, par spīti reibumam. Tas gan var mani padarīt mazliet viegl­prātīgu, tomēr būs itin noderīgs. - Ap­maisījis šampanieti ar grauzdiņa gabali­ņu, Bonds pagaidīja, līdz baltais pulve­ris pilnīgi izšķīst, tad vienā garā malkā izdzēra maisījumu. - Ne sevišķi garšī­gi, - viņš piebilda, - taču šampanietis ir pietiekami labs.

M. iecietīgi smaidīja.

- Rīkojieties tā, kā atzīstat par labā­ku. - viņš noteica. - Bet nu turpināsim mūsu vakariņas. Kā garšo kotletes?

- Vienkārši lieliski, - Bonds atbildē­ja. - Pašas kūst mutē. īsta angļu virtuve nenoliedzami ir pati labākā pasaulē, jo sevišķi šajā gadalaikā. Starp citu, ar kā­dām likmēm šovakar spēlēsim? Mani gan tas sevišķi neuztrauc, jo mums jābeidz kā uzvarētājiem. Tomēr es vēlētos zināt, cik tas izmaksās Dreksam.

- Dreksam patīk spēlēt viens pret vie­nu, kā viņš pats to dēvē, - M. noteica, pievērzdamies zemenēm, ko tikko bija at­nesis viesmilis. - Likme izklausās pavi­sam nevainīga, ja nezina, kas aiz tās slēpjas. Patiesībā tas nozīmē desmit mār­ciņas par simt punktiem un simt mārci­ņas par roberu.

- Ak tā, - Bonds rāmi noteica. - Skaidrs.

- Taču viņš labprāt spēlē ari divi pret divi un trīs pret trīs. Tā iznāk itin bran­ga peļņa. Vienā bridža roberā pie Bleida vidēji var tikt pie desmit punktiem. Spēlējot viens pret vienu, sanāk divsimt mārciņu. Un bridžā šeit iecienīti krietni roberi. Nekādu ierobežojumu, tā sacīt, azarts un blefošana uz nebēdu, tā ka reizumis šāda spēle vairāk atgādina po­keru . Klubā apgrozās loti dažādi spēlētā­ji. Daži no tiem ir paši labākie Anglijā, savukārt citi neder nekam. Turklāt šķiet, ka pēdējiem ir pilnīgi vienalga, cik tie zaudē. Piemēram, ģenerālis Beilijs. - M. nevērīgi pameta ar galvu, - kas sēž te­pat pie blakus galdiņa, no spēles nejēdz pilnīgi nekā. Nedēļas beigās apkopojot rezultātus, viņš gandrīz vienmēr izrādās zaudējis dažus simtus mārciņu. Taču nešķiet, ka viņu tas sevišķi uztrauktu, īsts nejēga, kuram te nav līdzīgu. Sa­rausis kaudzi naudas darījumos ar džu­tu. Savukārt Dafs Saterlends, tas ne­vīžīgā paskata zellis, kas sēž blakus kluba priekšsēdim, ir gluži vienkārši ne­pārspējams. Katru gadu pie kluba spēļu galdiem ievāc savus desmit tūkstošus mārciņu. Jauks puisis. Lielisks spēlma­nis. Mēdz pārstāvēt Angliju šaha turnī­ros.

M. stāstījumu pārtrauca viesmīlis, kas atnesa pasūtīto avokado. Tas bija novie­tots uz žilbinoši baltas sudraba šķīvī ie­klātas salvetes. Blakus tam gulēja grezna sudraba augļu karotīte.

Pēc sparģeļiem Bondam ne sevišķi kā­rojās nobaudit plānās ananasa šķēlītes. Viņš ielēja glāzē atlikušo šampanieti un secināja, ka jūtas patiešām lieliski. Ben- zedrīna un šampanieša iedarbība labi papildināja teicamā ēdiena sniegto bau­dījumu. Bonds tikai tagad pirmoreiz no­vērsās no vakariņu galda un pameta skatu visapkārt.

Tā bija aizraujoša aina. Telpā droši vien ieturējās kādi piecdesmit vakariņo­tāji, vairums no tiem - smokingos, un it visi - lieliskā, atraisītā noskaņojumā, ko veicināja omulīgā kluba gaisotne, teica­mā maltīte un parastās cerības uz pa­matīgu laimestu tālākajā vakara gaitā, kad sāksies rosība pie spēļu galdiem. Viņu vidū varēja būt esoši vai topoši blēži, tādi vīri, kas iekausta savas sie­vas, cilvēki ar dažādām novirzēm, sko­puļi, gļēvuļi, meļi, taču izsmalcinātā vi­de tiem visiem piešķīra ko aristokrātis­ku.

Pašā tālākajā ēdamzāles malā virs aukstā galda, kas bija apkrauts ar krab­jiem, kūkām un dažādām delikatesēm, Romnija gleznotā un nepabeigtā misis Ficherbertas ģīmetne izaicinoši nolūkojās uz Fragonāra "Jeu de Cartes", vērienīgu žanra gleznojumu, kurš aizņēma pusi pretējās sienas virs kamīna. Sānu sienas sedza zelta griezuma paneļi ar retām gra­vīrām, kas atainoja peklē nonākušo grē­cinieku sāpjpilnās sejas, saņemot pelnīto sodu. Gar sienu augšmalu stiepās relje­fas, bagātīgi rotātas frīzes, no kurām krāšņumā ne par matu neatpalika greznie kapiteļi un pilastri, kas ieskāva logus un augstās, kokgriezumiem rotātās dubultdurvis ar Tjūdoru dinastijas heral­diku.

Zāles galvenā lustra, ko rotāja neskai­tāmas, lejasdaļā kopā saņemtas kristāla piekariņu virtenes, lēja patīkami izkliedē­tu gaismu pār baltajiem damasta gald­autiem un Džordža IV laika galda sudra­bu. Zemāk, katra galda vidū, žuburota­jos svečturos ar zeltainu vizmu dega trīs sveces, ikvienai no tām bija savs abažūrs no sarkana zīda, un sārtā gaisma pildīja vakariņotāju sejas ar dzīvespriecīgu mir­dzumu, kas lieliski apslēpa dažu labu saltu acu skatienu un sejas pantu skar­bumu.

Tieši tobrīd, kad Bonds tā pa īstam sāka izgaršot izsmalcinātās ainas burvī­bu, daļa vakariņotāju bija maltīti beiguši. Apspriezdami šāvakara spēles izredzes un cits citu steidzinādami ķerties pie lie­tas, tie nu nelielos pulciņos plūda uz zā­les durvīm. Sers Hugo Drekss priecīgā uzbudinājumā sasārtušu seju plecu pie pleca ar Meijeru soļoja uz M. un Bonda pusi.

- Nu, džentlmeņi, vai jēri jau gatavi cirpšanai un zosis plūkšanai? - pienācis pie galdiņa, viņš līksmi apvaicājās, tad sašķobīja seju rotaļīgi draudīgā vaibstā un novilka ar pirkstu gar rikli. - Nedo­māju, ka jums ir kādas izredzes tikt cau­ri ar veselu ādu. Ceru. testamentus jau esat uzrakstījuši?

- Mēs būsim klāt pēc maza brīža, - M. ērcigi attrauca. - Pa to laiku jūs varat ie­zīmēt kārtis un tamlīdzīgi.

Drekss iesmējās.

- Mums nu gan tas nav vajadzīgs. Ne­kavējieties ilgi, - viņš piebilda un devās uz durvīm. Meijers, kā atvainodamies, mulsi uzsmaidīja abiem vīriem pie gal­diņa un sekoja savam partnerim.

M. nokrekšķinājās.

- Kafiju un brendiju pasūtīsim spēļu zālē, - viņš teica Bondam. - Šeit tik un tā nevar smēķēt. Tātad - vai esat pilnīgā skaidrībā par tālāko rīcību?

- Pirms pielikt punktu, man nāksies šo vīru labi krietni iebarot, tā ka, lūdzu, neraizējieties, ja šķitīs, ka šauju pār strī­pu, - Bonds sacīja. - Līdz noteiktam brī­dim mēs spēlēsim pavisam parastu, ikdie­nišķu spēli. Kad pienāks Dreksa kārta da­līt, mums vajadzēs uzmanīties. Protams, viņš nevar ietekmēt kāršu sadalījumu starp spēlētājiem, tāpēc pilnīgi iespējams, ka tiekam pie labām kārtīm, taču, zinot, ar ko katrs spēlēsim, pārsvars tik un tā dažkārt var būt viņa pusē. Vai jūs neiebil- dīsiet, ja sēdēšu pa kreisi no Dreksa?

- Nē, - M. atbildēja. - Vai vēl kaut kas?

Bonds mirkli apdomājās.

- Tikai viena lieta, ser, - viņš teica. - Kad pienāks īstais bridis, es no žaketes kaba­tas izvilkšu baltu mutautu. Tas nozīmēs, ka jums būs iedalītas noteiktas, man zinā­mas kārtis. Vai jūs būtu tik laipns un to­brīd atstātu solīšanu manā ziņā?