Pūces aste

XVIII nodala ZEM PLAKANĀ akmens

Mersedess bija lieliska mašīna. Bonds piestūrēja savu pelēko, apskrambāto bentliju tam blakus, apbrīnodams grezno auto, kurš bija atbraucis pirmais.

Tas bija 300 s - sporta modelis ar no­laižamu jumtu. Patlaban Anglijā tādu bi­ja tikai pusducis, viņš aplēsa. Stūre atra­dās kreisajā pusē - droši vien auto pirkts Vācijā. Bonds reti bija redzējis šis mašī­nas. Vienu tādu viņam pirms gada bija izdevies apdzīt uz Minhenes ātrgaitas šo­sejas, ar bentliju sasniedzot ātrumu de­viņdesmit jūdzes stundā. Korpuss bija pārāk īss un smagnējs, lai izskatītos gra­ciozs. Tas bija nokrāsots balts, sēdekļi apvilkti ar sarkanu ādu. Anglijas apstāk­ļiem tā bija pārmērīga greznība, bet Bonds uzminēja, ka Drekss izvēlējies baltu krāsu par godu slavenajām balto mersedesu sacīkstēm, kuras pēc kara bi­ja atkal atjaunotas.

Tā likās Dreksam visai raksturīga rīcī­ba - pirkt mersedesu. Šajās mašīnās bija tāds kā nežēlīgs majestātiskums - viņš nolēma, atcerēdamies agrākos gadus lai­kā no 1934. līdz 1939. gadam, kad šie auto dominēja, sacīkstēs aizvien saņem­dami galvenās balvas. Tie bija slavenā Blitzcn Benz pēcnācēji, kurš 1911. gadā bija uzstādījis pasaules ātruma rekordu. Bonds atcerējās dažus izdaudzinātos au­tobraucējus - Karaēolu, Langu, Sīmenu, Braušicu. Un tās dienas, kad bija redzē­jis tos Tripolē un Bernē Autosavienlbas mašīnu pavadībā.

Un tomēr Bonds no sava nodzītā bent- lija, kurš bija gandrīz divdesmit piecus gadus vecāks par Dreksa mersedesu, ta­ču joprojām spējīgs turēt līdzi, skatījās uz sāncensi, kas atradās turpat priekšā, domādams par to, ka bentliji bija modes auto pirms tam, kad tos pārspēja rolsroi- si.

Bonds kādreiz bija pazinis vīrus no autobraucēju pasaules un tagad gremdē­jās atmiņās: atkal dzirdēja Karačolas lie­lā, baltā briesmoņa rēkoņu, kad tas brā­zās gar tribīnēm. Tajā mirklī no korpusa iznāca Drekss, kuram sekoja Gala Bran- da un Krebss.

- Ātra mašīna. - Drekss ierunājās, Bonda sajūsminātā skatiena aizkusti­nāts. Viņš norādīja uz bentliju. - Šie te bija labi auto senajās dienās. - viņš vēl aizbildnieciski piemetināja. - Tagad tie der ja nu vienīgi braucieniem uz teātri. Pārāk lēnīgi un smagnēji. Pat kontinen­tāli. Labi, jūs tur, kāpiet iekšā aizmugu­rē.

Krebss paklausīja - ierausās šaurajā aizmugures sēdeklī aiz šofera. Iesprau­cās tur sāniski, sacēlis makīntoša ap­kakli līdz ausīm, blenzdams uz Bondu ar neizprotamu skatienu.

Gala Branda izskatījās smalka un ele­ganta, ģērbusies tumši pelēkā, uz pasūtī­juma šūtā kostīmā, ar melnu bereti gal­vā. Virs kostīma viņa bija uzmetusi vieg­lu, melnu lietusmēteli, rokās uzvilkusi cimdus. Branda iekāpa un ierīkojās priekšējā sēdekļa labajā pusē. Platās dur­vis aizcirtās ar tādu klikšķi, it kā būtu aizkritis Faberžē darinātas lādītes vāciņš.

Bonds un Gala nepaguva apmainīties ne ar kādām zīmēm. Viņi jau agrāk bija apmainījušies domām un visu saplāno­juši. sačukstoties Bonda istabā, kur sati­kās pirms pusdienām. Viņi vakariņos Londonā pusastoņos, pēc tam brauks at­pakaļ ar Bonda auto. Gala sēdēja, sadrū- musi un rokas klēpi salikusi, raudzīda­mās taisni uz priekšu. Drekss iekāpa, nospieda starteri un parāva spožo kloķi, kas atradās pie stūres. Mašīna sakustē­jās, pat kārtīgi neierūkusies, un Bonds noskatījās, kā tā nozūd kokos. Pēc tam viņš iekāpa bentlijā un nesteidzīgi brau­ca nopakaļ.

Ātri traucošajā mersedesā Gala grem­dējās domās. Nakts bija aizritējusi gluži mierīgi, bez kādiem īpašiem atgadīju­miem, rīts pagāja, savedot kārtībā raķe­tes palaišanas vietu, aizvācot visu, kas varētu aizdegties. Drekss nepieminēja ie­priekšējās dienas notikumus un izturē­jās tāpat kā parasti. Mis Branda bija sa­gatavojusi pēdējo laika apstākļu atskaiti, un Dreksam pašam vajadzēja to pārbau­dīt. Drekss, kā aizvien, aizsūtīja pakaļ Valteram. Pa savu spiegošanas actiņu Gala bija noskatījusies, kā cipari tiek ie­rakstīti Dreksa melnajā piezīmju grāma­tiņā.

Tā bija karsta, saulaina diena, un Drekss vadīja mašīnu, uzrotījis krekla piedurknes. Mis Branda vērās lejup un pa kreisi - turp. kur no kabatas bikšu aizmugurē rēgojās mazas grāmatiņas augšmala. Iespējams, ka šis brauciens ir viņas pēdējā izdevība. Gala kopš vakar­vakara jutās kā pavisam cita persona. Varbūt Bonds pamodinājis viņā spītības garu, vai arī sekretāres tēlošana tik ilgu laiku bija jauno meiteni aizkaitinājusi, bet var ari gadīties, ka vainīgs bija satri­cinājums pēc klints nobrukuma. Jo tikai tagad - pēc daudziem mierīgiem mēne­šiem - viņa bija sapratusi, ka spēlē bīs­tamu spēli. Tāpēc tagad Gala nolēma, ka pienācis laiks uzņemties risku. Raķetes lidojuma plāns viņai bija pazīstams, tā­dēļ likās interesanti atklāt noslēpumu, kas slēpjas melnajā piezīmju grāmatiņā. Tas nešķita pārāk grūti.

Itin kā neviļus Gala novietoja savu sa­locīto lietusmēteli starp sevi un Dreksu. Topašbrīd viņa izlikās iekārtojamies ēr­tāk, pavirzīdamās Dreksam tuvāk par collu vai divām, novietodama rokas lie­tusmēteļa krokās. Tad mis Branda saka gaidīt.

Izdevīgs gadījums radās - kā jau viņa bija cerējusi - Meidstonas trauksmainās satiksmes dēļ. Drekss mēģināja tikt pāri krustojumam pie sarkanās gaismas - tas notika Kingstrītas un Geibrielshilas stū­ri - taču pārējās mašīnas brauca pārāk lēni, un mersedess palika iespiests starp citiem satiksmes līdzekļiem. Priekšā vil­kās nobružāts gulamfurgons. Gala to pa­manīja, kad gaismas mainījās - Drekss bija nolēmis aizspraukties furgonam priekšā, lai parādītu tā īpašniekam, ka saskarē ar mersedesa īpašniekiem cilvē­kam nepieciešamas labas manieres. Viņš bija lielisks braucējs, taču atriebīgs un nepacietīgs vīrs. kuram vienmēr bojāja nervus visi auto, kuru dēl nācās aizkavē­ties. Viņam mūždien gribējās kādam sevi parādīt, lai paliktu atmiņā uz ilgāku lai­ku.

Kad iedegās zaļā gaisma, Drekss sāka neganti signalizēt, izdarīja izrāvienu pa la­bi, palielināja ātrumu un brutāli traucās uz priekšu, nikni purinādams galvu, kad apdzina furgonu - lai tā šoferis redzētu.

Saprotams, ka tik sarežģīta manevra laikā nebija nekas neparasts sazvelties uz priekšu, un Gala pieskārās Dreksam.

Tajā mirkli viņas kreisā roka ienira zem lietusmēteļa, un pirksi i sataustīja un iz­vilka no kabatas grāmatiņu - tas viss no­tika vienas spējas kustības laikā. Pēc tam roka nozuda atpakaļ mēteļa krokās, un Drekss, tajā bridi koncentrējies tikai uz mašīnām un izredzēm tikt pāri gājēju pārejai, nenotriecot divas sievietes un puiku, kuri jau bija pusceļā.

Gala gatavojās nākamajām grūtī­bām - Dreksa dusmīgajam rūcienam, kad viņa - protams, padevīgā un lū­dzošā balsī - pajautās, vai nevarētu uz mirkli izkāpt, lai nopūderetu degu­nu. *

Apstāšanās pie benzīntanka bija bīs­tama. Drekss varēja nolemt, ka jāielej degviela. Pilnīgi iespējams, ka ari nauda atradās bikšu aizmugures kabatiņā. Vai te bija kāda viesnīca ar bāru? Jā, Gala atcerējās - te bija mājvieta "Tomass Vai- jets", kura atradās Meidstonas nomalē. Un degvielas uzpildes stacijas tur nebija. Mis Branda sāka nemierīgi dīdīties. Un parāva mazliet atpakaļ mēteli, kas gulēja viņai klēpi. Pēc tam viņa noklepojās.

- Ai, atvainojiet, ser Hugo! - jaunā meitene aizžņaugtā balsī ieminējās.

- Jā. Kas ir?

- Piedodiet, man loti žēl, ser Hugo. Vai jūs varētu uz isu mirklīti pieturēt? Es gribu… tas ir, man būtu jānopūderē de­guns. Cik muļķīgi! Es atvainojos.

- Ak Jēzu! - Drekss norūca. - Kādēļ tad jūs ne… Ak, labi. Lai notiek. Atradī­sim kādu vietu, kur piestāt.

Viņš ūsās kaut ko nomurmināja, taču samazināja ātrumu.

- Tepat aiz likuma jābūt viesnīcai, - Ga­la nervozi ieteicās. - Es jums ļoti patei­cos, ser Hugo. Cik muļķīgi, ka es nepa­spēju… Tas nebūs ilgi. Jā gan, tur tā ir.

Auto pieripoja pie mājvietas durvīm un spēji nobremzēja.

- Pasteidzieties! Ejiet ātri! - Drekss pukojās, kamēr Gala, atstājusi mašīnas durvis vaļā, paklausīgi aiztraucās pa grantēto celiņu, cieši savilkusi sev apkārt lietusmēteli ar dārgo noslēpumu.

Mis Branda ieslēdzās tualetē un atvē­ra piezīmju grāmatiņu.

Ieraksti izskatījās tieši tā, kā viņa bija paredzējusi. Katrā lappusē zem datuma kārtīgi sarakstītas skaitļu rindas. Atmo­sfēras spiediens, vēja ātrums, tempera­tūra, tieši tā, kā viņa bija pierakstījusi no

Gaisa spēku ziņojumiem. Un katras lap­puses apakšā iespējamie žirokompasu rādījumi.

Gala sarauca pier. Jau no pirmā acu uzmetiena viņa pamanīja, ka šie ir pavi­sam citi skaitļi. Dreksa aprēķiniem nebi­ja nekāda sakara ar \inas aplēsēm.

Gala pievērsās pēdējam ierakstam, kurā jābūt aprēķiniem šai dienai. Pēc tiem iznāca, ka viņa kļūdījusies par gandrīz deviņdesmit grādiem. Ja raķete tiktu izšauta pēc viņas lidojuma plāna, tā nokristu kaut kur Francijā. Gala apju­kusi ieskatījās savā sejas atspulga spo­gulī virs izlietnes. Kādā kārtā viņa būtu varējusi tik briesmīgi kļūdīties? Un kā­pēc Drekss ne reizi viņai neaizrādīja? At­bildi meklēdama, mis Branda vēlreiz ātri izšķirstīja piezīmju grāmatiņu, un patie­si - katru dienu viņa kļūdījusies par de­viņdesmit grādiem, ja raķete būtu jāiz­šauj pēc viņas plāna. Un tomēr - viņa nekādā ziņā nevarēja tā maldīties. Vai ministrijai būtu zināms par šiem slepe­najiem aprēķiniem? Un kāpēc vispār tiem jābūt slepeniem?

Piepeši Gaļas izbrīns pārvērtās bailēs. Viņai kaut kādā kārtā klusi un mierīgi jānokļūst Londonā un jāaprunājas ar kā­du. Pat tajā gadījumā, ja viņu uzskatītu par jukušu un gaisa jaucēju.

Viņa vēsi pāršķīra dažas grāmatiņas lapas, izņēma no somiņas nagu vīlīti un, cik kārtīgi vien spēdama, izgrieza vienu paraugam, saritināja to cietā lodītē un paslēpa vienā no cimdu pirkstgaliem.

Gala atkal aplūkoja savu seju spoguli. Tā bija bāla, un viņa ātri saberzēja vai­gus, lai tie atgūtu krāsu. Tad noskaņojās tā, lai izskatītos pēc nokautrējušās sekre­tāres, un steidzās laukā no viesnīcas - pa grantēto taciņu pie mašīnas, slēpdama piezīmju grāmatiņu lietusmēteļa krokās.

Mersedesa motors darbojās. Drekss viņu nepacietīgi uzlūkoja, kamēr viņa ie­rausās atpakaļ savā sēdeklī.

- Braucam! Braucam! - Drekss noburk­šķēja, ieslēgdams trešo ātrumu un aizcirz­dams durvis tik ātri, ka bezmaz iecirta ta­jās mis Brandas potiti. Riepas iekaucās1 uz grantētā ceļa, un auto brāzās laukā no stāvlaukuma uz Londonas šosejas.

Gala atkrita atpakaļ, tomēr atcerējās par salocīto lietusmēteli un, izskatīda­mās vainīga, novietoja to starp sevi un braucēju.

Viņa skatījās, kā spidometrs rāda aiz­vien lielāku ātrumu, un Drekss stūrē smago auto pa ceļa vidu.

Gala mēģināja atcerēties, ko agrāk mācījusies. Jānovērš uzmanība, piespie­žot kādā citā vietā. Jāpiesaista tā kādai citai ķermeņdaļai. Jāpiesaista… Upuris nedrīkst justies netraucēts. Viņa jutek­ļiem jābūt saspringtiem. Viņš nedrīkst just pieskārienu savam ķermenim… Va­jadzīga anestēzija - kāds spēcīgs sti­muls…

Piemēram, tā, kā tagad. Drekss nolie­cās pār stūri, pūlēdamies tikt garām trei- lerim sešdesmit pēdu garumā, bet uz šo­sejas nebija daudz brīvas vietas apdzīša­nai, jo kāds nemitīgi brauca pretī. Uz ceļa bija aizsprostojums, Drekss samazi­nāja ātrumu un sāka neganti signalizēt.

Gaļas roka šajā brīdī pasniedzās pa kreisi un nozuda zem mēteļa.

Taču to satvēra otra roka. vijīga kā čūska.

- Noķēru gan!

Krebss bija pārliecies pār sēdekļa at­zveltni. Viņa roka - zem lietusmēteļa kro­kām satvērusi Gaļas pirkstus ar visu pie­zīmju grāmatiņu.

Gala sēdēja kā sastingusi melnā ledū. Un ar visu spēku centās izraut roku. Bet tas neizdevās. Krebss bija uzgūlis tai ar visu savu svaru.

Drekss bija ticis garām treilerim, ta­gad ceļš bija tukšs.

- Lūdzu, apturiet auto, mein Kapitān! Mis Brenda ir spiedze.

Drekss izbrīnīti palūkojās pa labi. Ar redzēto viņam pietika. Viņš ātri aptaustī­ja bikšu aizmugures kabatu, bet pēc tam - lēnām un savaldīgi - uzlika roku atpakaļ uz stūres. Pa kreisi izliecās krass pagrieziens uz Merevortu.

- Turiet viņu! - Drekss pavēlēja. Viņš nobremzēja tā, ka riepas nokau- cās, mainīja virzienu un iegrieza mašī­nu sānceļā. Pabraucis pārsimt jardu tālāk, Drekss apstādināja mašīnu ceļa malā.

Drekss pārlūkoja ceļu. Tas bija tukšs. Viņš pastiepa cimdoto roku un pavilka Gaļas seju uz savu pusi.

- Kas tas?

- Es varu paskaidrot, ser Hugo. - Gala centās cīnīties pretī šausmām un izmisu­mam, kurš noteikti parādījās viņas se­jā. -Tā ir kļūda. Es negribēju…

Dusmīgi paraustījusi plecus, viņa iz­mantoja šo brīdi, lai ar labo roku paslēp­tu aiz muguras un ādas sēdekļa malas cimdu pāri.

- Sehen sie her, mein Kapitān!* Manī­ju, ka viņa piespiedās jums cieši klāt - tas • likās tik savādi.

Ar otru roku Krebss izrāva jaunajai meitenei lietusmēteli. Un tur tie bija - sa­liektie un nobālušie kreisās rokas pirk­sti, sakrampējušies ap piezīmju grāmati­ņas vākiem. Un tā joprojām bija pēdas attālumā no Dreksa bikšu kabatas.

-Tā.

Šis vārds tika izteikts nāvīgi saltā tonī. un tajā bija saklausāma satriecoša no- lemgtība, kas uzdvesa drebuļus.

Drekss palaida vaļā Gaļas zodu. bet viņas baiļpilnās acis palika piesaistītas Dreksa redzokļiem.

Aiz miermīlīgās fasādes - sārtās ādas un sarkanīgās vaigu bārdas - pēk­šņi jautās auksta cietsirdība. Šis bija gluži cits cilvēks. Tas, kurš bija slēpies aiz maskas. Radījums, kurš bija iekār­tojies zem plakanā akmens, ko Gala pacēlusi.

Drekss atkal aplūkoja ceļu - vienu un otru pusi.

Tad, uzmanīgi ieskatoties piepeši tik satrauktajās zilajās acis, viņš novilka šo- fera cimdu no kreisās rokas un. saņēmis to labajā, no visa spēka zvēla Gaļai pa seju.

No mis Brandas aizžņaugtās rīkles izlauzās īss, aprauts kliedziens. Pār vi­ņas vaigiem plūda sāpju asaras. Pēkšņi viņa sāka cīnīties - tik neganti kā vāj­prātīgā.

Mis Branda pretojās, cik stipri vien spēdama - viņu turēja divas dzelzscietas rokas. Ar brīvo - labo - roku viņa pūlējās sasniegt otra uzbrucēja seju un piekļūt acīm. Taču Krebsam izdevās izvairīties un pastiprināt spiedienu ap viņas rīkli. Viņš tikai nikni šņāca, kad jaunās meite­nes nagi plēsa nost ādu no viņa delnām, kaut gan ar lietpratīgu aci redzēja, ka vi­ņas pretošanās top aizvien vārgāka.

Drekss, uzmanīdams ceļu, mierīgi noskatījās, kā Krebss nomāca Gaļas pre­tošanos, pēc tam iedarbināja auto un sā­ka piesardzīgi braukt uz priekšu pa meža ceļu. Un apmierināti norūca, pamanījis, ka viņi nokļuvuši uz smago mašīnu iz­dangāta meža ceļa. un apstādināja auto tikai tad, kad šoseja jau bija palikusi diezgan patālu.

Gala attapās tikai tad. kad vairs nebi­ja dzirdams motora radītais troksnis, un dzirdēja Dreksa balsi sakām: "Tur!" Viņa pirksts norādīja kādu vietu meitenes galvaskausā virs kreisās auss Krebsa roka atrāvās no Gaļas rīkles un viņa at­viegloti sabruka uz priekšu, tverdama gaisu. Tad kaut kas ar krakšķi triecās pret meitenes galvu - tieši tajā vietā, kur bija norādīts, sekoja sāpju uzplaiksnī­jums, kas ilga tikai vienu mirkli, pēc tam viss satumsa.

Pēc stundas garāmgājēji redzēja baltu mersedesu piebraucam pie neliela nami­ņa Bakingemas pils galā pie Eberijstrī- tas, un no tā divi laipni džentlmeņi palī­dzēja izkāpt slimai meitenei. Tie, kuri at­radās tuvāk, varēja vērot, ka nelaimīgās meitenes seja bija bāla, acis aizvērtas un laipnajiem džentlmeņiem bezmaz nācās viņu nest augšā pa kāpnēm. Lielākais džentlmenis ar sarkano seju un vaigu- bārdu skaļā balsī sacīja otram, ka naba­ga Mildreda apsolījusies vairs neiet ārā, kamēr neatlabs. Cik bēdīgi!

Gala atjēdzās lielā augšstāva telpā, kura likās pilna ar kaut kādiem mehā­nismiem. Viņa bija pamatīgi piesaitēta pie krēsla. Drausmīgi sāpēja galva. Galā juta, ka lūpas piepampušas, un ari viens vaigs likās uzbildis, droši vien bija ari zils.

Logam priekšā bija aizvilkti biezi aiz­kari, istabā oda pēc sasmakuma un pelē­juma - tā laikam tika reti lietota. Uz tām dažām mēbelēm, kuras tur atradās, bija bieza putekļu kārta, vienīgi mašīnu hro­mētās un melnkoka daļas likās tīras un jaunas. -Gala iedomājās, ka varbūt no­kļuvusi slimnīcā. Viņa aizvēra acis un mēģināja apdomāt notikušo. Taču neko daudz mis Branda nespēja atcerēties. Vi­ņa pavadīja vairākas minūtes, ielūkoda­mās sevī, un tikai tad atkal atvēra acis.

Drekss, pagriezis viņai muguru, pētīja kādas mašīnas daļas. Tā atgādināja lieju radioaparātu. Gala varēja saskatīt vēl trīs līdzīgas mašīnas, un no vienas tievs metāla vadiņš stiepās augšup un nozuda caurumā, kas bija izsists griestos. Telpu apgaismoja vairākas garas lampas - kat­rā bija ieskrūvēta viena kaila daudzvatu spuldze.

Pa kreisi no mis Brandas atskanēja kaut kādi tinkšķi. Pagriezusi sāpošās acis, kas slēpās aiz pusaizvērtajiem plakstiem, par spīti aizvien pieaugošajām galvassāpēm, viņa ieraudzīja Krebsa stāvu. Krebss bija pārliecies pār elek­trisko ģeneratoru, kas atradās uz grīdas. Tam līdzās stāvēja kaut kāds motors, kas radīja troksni. Krebss šad un tad satvēra rokturi un parāva to. Tajā mirklī atskanēja tādas kā šķavas, pēc tam tink­šķi atsākās no jauna.

- Ak, sasodītais muļķi! - Drekss vācis­ki uzsauca. - Pasteidzieties taču! Man vēl jāaiziet apmeklēt tos stulbeņus tur, mi­nistrijā.

- Tūlīt, mein Kapitan! - Krebss pa­klausīgi attrauca. Un atkal satvēra rok­turi. Šajā reizē pēc vairākiem mēģināju­miem motors nošķaudījās un sāka rūkt.

- Vai tas griežoties netaisīs pārāk lielu troksni? - Drekss noprasīja.

- Nē, mein Kapitan. Šī istaba ir trok­šņu necaurlaidīga, - Krebss atteica. - Dok­tors Valters apgalvoja, ka ārpusē nekas nebūšot dzirdams.

Gala aizvēra acis un nolēma, ka vienī­gais glābiņš ir - iespējami ilgāk izlikties

paģībušai. Vai abi sadomājuši viņu noga­lināt? Tepat, šajā istabā? Un kas tās ir par mašīnām? Tā kā telegrāfs, tā kā ra­dars. Un tas izliektais stikla ekrāns virs. Dreksa galvas, kas šad tad uzliesmoja, kad Drekss nospieda taustiņus un grozī­ja kloķus.

Palēnām Gaļas prāts atkal sāka dar­boties. Kāpēc, piemēram, Drekss sācis runāt lieliskā vācu valodā? Un kāpēc Krebss viņu uzrunā Herr Kapit 'ān? Un tie skaitļi melnajā grāmatiņā? Kādēļ viņa gandrīz tika nogalēta tāpēc, ka tos redzē­jusi? Ko tie nozīmē?

Deviņdesmit grādi, deviņdesmit grā­di…

Prāts pamazītēm gremoja šo informā­ciju. Deviņdesmit grādu starpība. Tad, ja pieņemam, ka viņas cipari visu laiku bi­juši pareizi, aprēķinot mērķa atrašanās vietu Ziemeļjūrā, astoņdesmit jūdžu attā­lumā. Ja viņai bijusi taisnība. Tādā gadī­jumā viņa nebūt nav nomērķējusi raķeti uz P'rancijas vidieni. Bet Dreksa skaitļi? Deviņdesmit grādi pa kreisi no viņas Zie­meļjūras mērķa? Droši vien kaut kur Anglijā. Astoņdesmit jūdzes no Duvras. Jā, protams. Tā tas ir. Dreksa skaitļi. Iz­šaušanas plāns mazajā, melnaja grama- tiņā. Viņi iešaus raķeti tieši Londonas vi­dū!

Londonas! Tik tiešām - Londonas!

Te Gaļas sirds tiešām sakāpa viņai kakla. Tā tik ir domai Viss ir tik vienkār­ši, un tomēr cilvēks gandrīz nespēj pa­elpot, kad kaut ko tādu apjēdz.

Un tagad iedomāsimies, kas šīs par ie­rīcēm… teiksim, radars. Un kāda apķērī­ba! Tāds pats, kādam jābūt Ziemeļjūrā! Tikai šis novadīs raķeti lejā simt jardu attālumā no Bakingemas pils. Bet vai tam ir kāda nozīme, ja pati raķete pilna instrumentiem?

Iespējams, ka tas bija Dreksa nežēlī­gais sitiens viņai pa seju, kas lika Gaļas smadzenēm atrast atbildi. Pēkšņi viņa zi­nāja, ka tā ir īsta kodolgalviņa, kā atom­bumbai. Un ka Drekss ir Anglijas ienaid­nieks, kurš rit pēcpusdienā iznīcinās Londonu.

Gala izmisīgi pūlējās saprast.

Cauri griestiem, cauri šim krēslam, zemē… Tievais vadiņš - vadītājs… Tā kri­tis kā zibens no skaidrām debesīm. Un ielās būs pūļi. Pils… Auklītes ar bērniem parkā… Putni kokos. Milzīgs liesmu

zieds jūdzes platumā. Un mākonis kā sēne. Un nekas nepaliks pāri. Nekas. Ne­kas. Nekas.

- Nē. Ak, nē!

Taču kliedza viņa tikai domās. Jo tajā pašā mirky Gala,- kuras ķermenis šķieta­mi jau bija sačokurojies un melns tāpat kā miljons citu, zaudēja samaņu.