Desmitais bija pats pēdējais celtnes stāvs. Tā lielāko dalu aizņēma sakaru dienests, īsta komunikāciju speciālistu izlases komanda, kuras locekļus interesēja vienīgi decimetru radioviļņi. Saules plankumi un jonosfēras slāņu īpašības. Vēl augstāk, uz lēzenā jumta, atradās trīs antenu masti, kas apkalpoja vienu no pašiem jaudīgākajiem raidītājiem Anglijā, par kura esamību gan liecināja tikai mīklains uzraksts uz vestibilā novietotās pamatīgās bronzas plātnes ar ēkas iemītnieku sarakstu: "Radio Tests Ltd." Pārējie uzskaitījumā minētie īrnieki bija "Universal Export Co", "Delaney Bros. (1940) Ltd", korporācija "Omnium" un Uzziņu dienests, ko pārstāvēja mis E. Tvininga.
Mis Tvininga bija reāla persona. Pirms gadiem četrdesmit viņa darīja to pašu, ko tagad Loēlija Ponsonbija. Nu, kad bija pienākuši pensijas gadi, šī kundze vadīja savas dienas mazā pirmā stāva birojā, pārvietodama papīrkurvī dažādus bezjē- galdam, un Bonds apsēdās. Skadri uzlūkojis padoto caur tabakas dūmu mākuli, M. nevērīgi nometa uz tukšās, ar sarkanu ādu apdarinātās galda virsmas sērkociņu kārbu.
- Vai labi atpūtāties? - viņš strupi ievaicājās.
- Jā. paldies, ser, - Bonds atbildēja.
- Kā redzu, iedegums padevies noturīgs, - M. balsi nepārprotami ieskanējās neapmierinātība. Patiesībā gan viņam nemaz nebija žēl Bondam piešķirtā atvaļinājuma, kas turklāt pa daļai bija nepieciešams, lai atveseļotos. Nevilšais īgnums drīzāk bija saistāms ar to zināmo puritānismu un pat jezuītiskumu, kas nenoliedzami piemīt ikvienam augstāka ranga priekšniekam.
- Jā, ser, - Bonds piekāpīgi atbildēja. - Pie ekvatora šobrīd cepina pamatīgi.
- Ir jau labi. - M. atmaiga. - Jūsu atpūta bija godam nopelnīta. - Taču runātāja acis bija un palika nopietnas. - Ceru, tas kapara brūnums drīz pazudīs. Nosauļojies vīrs Anglijā arvien izraisa aizdomas. Tādam vai nu nenākas vaiga sviedros nopūlēties strādājot, vai ari mājās ir sauļošanās lampa. - Straujš,
strups pīpes vēziens pauda nepārprotamu attieksmi pret pēdējo.
Atkal iekodis pipi zobos, M. izklaidīgi ievilka dūmu. Pīpe izrādījās apdzisusi, un pagāja kāds brīdis, līdz to atkal izdevās aizkūpināt.
- Kā šķiet, mēs to zeltu tomēr dabūsim, - atkal nometis uz galda sērkociņus, M. noteica. - Bija gan kādas runas par Hāgas tribunālu, taču Ašenheims ir teicams advokāts. [1]
- Jā, protams, - Bonds pamāja.
Uz mirkli iestājās klusums. M. ciešu skatienu vērās pīpes galviņā. Pa atvērtajiem logiem ieplūda tālīni Londonas ielu trokšņi. Uz kādas palodzes ar skalu spārnu švīkstu nolaidās balodis, taču tūlīt pat atkal aizlidoja.
Bonds centās kaut jel ko izlasīt vēja aprautajā, raupjajā sejā, kuru tik labi pazina un kurai uzticējās. Taču pelēkās acis bija un palika mēmas, un sīkā, pulsējošā dzīsliņa, kas arvien saspringti iz- spilējās labajos deniņos, kad M. nervozēja, šoreiz pat neietrīsējās.
Piepeši Bondam likās, ka M. ir apmulsis. Viņam šķita, ka M. nezina, kā iesākt
sarunu. Bonds vēlējās palīdzēt. Viņš sagrozījās savā krēslā un novērsa skatu no M., tad pievērsās savām rokām un garlaikoti sāka pluinīt aizlūzušu nagu.
M. atrāva skatu no pīpes un nokrem- šļojās.
- Vai šobrīd jums ir darāms kas ipašs, Džeims? - viņš apvaicājās šķietami vienaldzīgā balsī.
"Džeims." Tas skanēja neparasti. Šajā telpā M. reti mēdza kādu uzrunāt vārdā.
- Tikai rakstudarbi un parastie treniņi, - Bonds atbildēja. - Vai varu būt jums kā noderīgs, ser?
- Taisnību sakot, jā, - M. nīgri sarauca uzacis. - Taču Slepenajam dienestam tur patiesībā nekas nebūtu darāms. Tā ir gandrīz vai personiska lieta. Iedomājos, ka jūs varētu man palīdzēt.
- Protams, ser, - Bonds piekrītoši pamāja. Viņš jutās atvieglots, ka M. izdevies salauzt neveiklības ledu. Acīmredzot šefam būs nogājis greizi privātajā dzīvē un nu negribas kļūt atkarīgam no Skotlendjarda laipnības. Varbūt šantāža. Vai narkotikas. Bonds jutās apmierināts, ka M. izvēlējies viņu. Protams, viņš to varētu nokārtot. M. bija bezcerīgi iesīkstējis savā attieksmē pret jelkādu valdības īpašumu un tās algotām personām. Bonda izmantošana personiskas lietas kārtošanai viņa izpratnē noteikti bija kas līdzvērtīgs zādzībai no valsts kases.
- Tieši tādu atbildi es gaidīju, - drūmi noteica M. - Tas neprasīs daudz laika. Ar vienu vakaru vajadzētu pietikt. - Viņš mirkli klusēja. - Labi, sakiet, vai esat dzirdējis par tādu vīru kā sers Hugo Drekss?
- Protams, ser, - atbildēja Bonds, kuru šā vārda nosaukšana pārsteidza. - Neiespējami atrast avīzi, kas viņu nepieminētu. "Sunday Express" apraksta viņa dzīvi visos sīkumos. Neparasts stāsts.
- Jā, es zinu, - M. strupi noteica. - Pastāstiet, kāds ir jūsu viedoklis par visiem šiem faktiem. Vēlos redzēt., vai jūsu versija sakrīt ar manējo.
Bonds kādu mirkli cieši vērās logā, lai sakopotu domas. M. nepatika aptuveni izteikumi. Viņam gāja pie sirds detalizēts, plūstošs izklāsts bez stostīšanās un stomīšanās. Skaidra doma, nekādu aplinku.
- Labi, ser, - Bonds beidzot iesāka. - Savā ziņā šis vīrs ir nacionālais varonis.
Publika par viņu ir sajūsmā. Pieņemu, ka viņš ir tikpat populārs kā Džeks Hobss vai Gordons Ričardss. Cilvēki šo viru patiesi dievina. Tiem liekas, ka viņš ir viens no daudziem, taču, tā teikt, glorificētā versijā. Savdabīgs supermenis. Šis vīrs nav apveltīts ar sevišķi iespaidīgu ārieni, turklāt viņu grezno daudz rētu no karā gūtajiem ievainojumiem. Viņš ir arī nedaudz vulgārs un ārišķīgs. Taču, kā šķiet, publikai tas drīzāk patīk, un tā viņu padara par savdabīgu elku. Ļaudīm tīk, ka draugi viņu sauc par dižo Dreksu. Tas tikai papildina šo varoņa tēlu un, domāju, it labi iet pie sirds sievietēm. Ja tā padomā, ko viņš paveicis valsts labā, ne mazākajā mērā nerēķinoties ar savu labumu un krietni vien pāri tām iespējām, kas pieejamas jebkurai valdībai, tad taisni vai jābrīnās, ka publika viņu vēl nevēlas redzēt premjerministra krēslā.
Bonds pamanīja, ka M. vēsais skatiens kļūst vēl dzedrāks, taču vecā vīra acīmredzamā skepse nespēja kliedēt viņa patieso sajūsmu par Dreksa panākumiem.
- Galu galā, ser, - viņš rāmi turpināja, - tā vien šķiet, ka šis vīrs pasargājis mūsu valsti no kara briesmām uz ilgiem gadiem. Un viņam nav daudz vairāk par četrdesmit. Mana attieksme pret viņu ir tāda pati kā vairumam laužu. Un tad vēl tā viņa patiesās identitātes mīkla. Nemaz nebrīnos, ka cilvēkiem šā vīra drīzāk ir žēl, lai gan viņš ir multimiljonārs. Kā šķiet, par spiti savam sabiedriskajam raksturam, viņš ir diezgan vientuļš.
M. sāji pasmaidīja.
- Tas viss vairāk atgādina aizkustinošu "Sunday Express" publikāciju pārstāstu. Protams, viņš ir neparasts cilvēks. Taču kā jūs vērtējat lietas faktisko pusi? Nedomāju, ka zinu daudz vairāk par jums, droši vien pat mazāk. Es ne pārāk iedziļinos avīžrakstos, un par viņu nav nekādu materiālu, ja neskaita visai skopu informāciju Kara ministrijā. Tātad - ko ļauj secināt "Sunday Express" pieejamais faktu materiāls?
- Ļoti žēl, ser, - Bonds atbildēja. - Par nelaimi, faktu ir gaužām maz. - Viņš atkal pavērās ārā pa logu, koncentrēdamies atbildei. - Ardēnu operācijas laikā 1944. gada ziemā vācieši plaši izmantoja partizānu un diversiju taktiku, ko īstenoja īpašas vienības. Šos vīrus sauca drūmā vārdā - par vilkačiem. Viņi nodarīja tiešām daudz posta. Būdami teicami maskēšanās meistari un lieliski piepraz- dami visdažādākos partizānu kara paņēmienus, daži šo vienību vīri neatlaidīgi turpināja cīņu vēl ilgi pēc tam, kad Ardē- nos viss bija galā un mēs jau bijām šķērsojuši Reinu. Bija paredzēts, ka viņi turpinās pretestību pat tad, ja ieiesim dziļi Vācijas teritorijā. Taču, kad kara iznākums vairs neradīja šaubas, viņi ātri vien izstājās no spēles.
Viena no viņu veiksmīgākajām diversijām bija amerikāņu un britu armiju aizmugures operāciju štāba uzspridzināšana. Man šķiet, tur bāzējās tā saucamās papildspēku nodrošinājuma vienības. Tur bija viss kas - amerikāņu sakarnieku daļas, britu sanitārais transports, drīzāk jau tāda nepārtraukti mainīga kompānija. Vilkači kaut kā pamanījās mīnēt ēdnīcu, un tobrīd, kad tā uzgāja gaisā, tur ieturējās ari laba daļa vīru no lauka hospitāļa. Nogalināto un ievainoto bija vairāk par simtu. Cietušo atpazīšana - īsts elles darbs. Viens no angļu vī- riem bija Drekss. Puse viņa sejas bija pagalam. Pilnīga amnēzija turpinājās apmēram gadu, un pēc tam Drekss tik un tā neatcerējās, kas viņš ir un ko agrāk darījis. Pavisam bija kādas divdesmit piecas neidentificētas personas, par kurām nespēja tikt skaidrībā nedz amerikāņi. nedz mēs. Tie bija vai nu tādi, no kuriem pārāk maz kas palicis pāri. vai arī tādi, kas tur atradās caurbraucot vai bez dienesta norīkojuma. Tāda nu tā vienība bija. Divi komandvirsnieki, protams. Nevīžīga administrācija. Pavirša dokumentācija. Tomēr pēc gada. ko Drekss bija pavadījis dažādos hospitāļos, ierēdņi viņu atšifrēja, pateicoties Kara ministrijas bezvēsts pazudušo reģistram. Kad viņi tika līdz kāda Hugo Dreksa papīriem, kuros bija norādīts, ka šis cilvēks ir bārenis bez tuviniekiem un pirms kara strādājis Liverpūles dokos, atpazīstamais kļuva domīgs, un fotogrāfija un fiziskais apraksts šķita puslīdz atbilstam tam, kā šis vīrs varētu būt izskatījies pirms sprādziena. Ar šo brīdi vājinieks sāka atlabt. Viņš stāstīja šo un to, pavisam vienkāršas detaļas, kas uzpeldēja apziņā, un ārsti ar viņu gaužām lepojās. Kara ministrija atrada vīru, kas bija dienējis tajā pašā sapieru vienībā, kur Hugo Drekss, šis cilvēks ieradās hospitālī un teicās esam pārliecināts, ka sakropļoto atpazinis. Tā arī viss nokārtojās. Neviens cits Hugo Drekss uz oficiālo sludinājumu presē neatsaucās, un beigu beigās 1945. gada nogalē sakropļoto vīru atvaļināja no dienesta ar šo vārdu, izmaksāja pienākošos summu par attiecīgo dienesta posmu un piešķīra pilnu invaliditātes pensiju.
- Taču Drekss joprojām apgalvo, ka skaidri neatceras savu pagātni, - ieteicās M. - Viņš ir Bleida kluba biedrs. Bieži kopā spēlējam kārtis un pēc tam šo un to pārrunājam pie vakariņu galda. Viņš teic, ka daudzkārt jūtoties tā, it kā te būtu bijis jau agrāk. Bieži brauc uz Liverpūli, lai mēģinātu sadzīt jelkādas savas pagātnes pēdas. Labi, kas vēl?
Bonds pūlējās atvedināt atmiņā pārējos faktus.
- Cik zinu, pēc kara Drekss uz apmēram trim gadiem vispār pagaisa, - viņš beidzot teica. - Bet tad ziņas par viņa darījumiem visā pasaulē parādījās Sitijā, vispirms jau metālu biržā. Kā šķita, viņam bija izdevies iegīīt monopolstāvokli attiecībā uz ļoti vērtīgu rūdu - niobiju. Šī rūda tobrīd bija vajadzīga visiem, jo tai piemīt ārkārtīgi augsta kušanas temperatūra. Izgatavot reaktīvos dzinējus bez tās nebūtu iespējams. Niobija resursi turklāt bija loti ierobežoti, gadā tika iegūti tikai daži tūkstoši tonnu, lielākoties kā blakusprodukts Nigērijas alvas raktuvēs. Drekss acīmredzot bija izskaitļojis, ka reaktīvajiem dzinējiem ir nākotne, un sazin kā uzodis šīs nozares vājo punktu. Taču viņam kaut kur nācās izraut savus desmit tūkstošus mārciņu, jo, kā raksta "Express", 1946. gadā šis vīrs iegādājies trīs tonnas niobija par apmēram trim tūkstošiem tonnā. Ar šīs partijas pārdošanu kādai amerikāņu aviobūves kompānijai, kurai ļoti steidzami bija vajadzīgs niobijs, viņš nopelnīja piectūkstoš mārciņu. Tad Drekss sāka uzpirkt vairumpar- tijas - sešus mēnešus, deviņus mēnešus, gadu uz priekšu. Trīs gadu laikā viņš tika pie monopola. Ikvienam, kam vajadzēja niobiju, nācās slēgt darījumu ar "Dreksa metāliem". Visu šo laiku viņš spekulēja arī ar dažādu sīkpreču partijām - šellaku, sizalu, melnajiem pipariem - faktiski ar it visu, kas nesa labu peļņu ar nelieliem ieguldījumiem. Protams, panākumus lielā mērā nodrošināja straujā preču tirgus attīstība, un Drekss arvien prata noturēties seglos ari tad, kad temps kļuva patiešām ellišķīgs. Visu nopelnīto viņš pamanījās izdevīgi ieguldīt, lai gūtu jaunu peļņu. Piemēram, viņš bija viens no pirmajiem, kas uzpirka izstrādāto rūdu Dienvidāfrikā. Tagad no tās var dabūt ārā kādu nieku urāna. Vēl viens veiksmes stāsts, tā sacīt.
M. skatiens bija piekalts Bondam. Klausīdamies viņš cītīgi kūpināja pīpi.
- Protams, Sitijas ļaudīm nācās prātot, ko tas viss, sasodīts, nozīmē, - Bonds turpināja, aizrāvies ar savu stāstu. - Preču brokeri dusmās piesārta, izdzirdot Dreksa vārdu vien. Viņš varēja sagādāt visu, ko vien vajadzēja, taču pārdeva krietni dārgāk, nekā tie bija gatavi maksāt. Drekss savu biznesu bija izvietojis Tanžeras brīvostā - nekādu nodevu, nekādu valūtas ierobežojumu. 1950. gadā viņš jau bija multimiljonārs. Tad Drekss atgriezās Anglija un sāka tērēt nopelnīto. Patiesību sakot, viņš šķiedās uz visām pusēm. Labākie namīpašumi, labākie auto, labākās sievietes. Ložas Operā un pie Gudvuda. Godalgoti Džersejas ganāmpulki. Godalgotas neļķu šķirnes. Godalgoti šķirnes suņi. Divas jahtas, nauda Volkera kausa komandai, 100 000 mārciņu Plūdos cietušo fondam, žēlsirdīgajām māsām veltīta balle Albertholā - nebija tādas nedēļas, kad Dreksa vārds neparādītos avīzēs saistība ar kādu jaunu sensāciju. Visu savu laiku viņš veltīja bagātības vairošanai, un cilvēkiem tas patika. Tas bija kas līdzīgs Tūkstoš un vienas nakts pasakām. Tas darīja krāsainākas viņu dzīves. Ja jau sakropļotam karavīram no Liverpūles tas bija pa spēkam piecos gados, kālab gan to nevarētu ari viņi paši vai viņu dēli? Tas šķita gandrīz tikpat viegli, kā laimēt gigantisku summu futbola totalizatorā.
Un tad nāca Dreksa pārsteidzošā vēstule karalienei ar vārdiem "Jūsu Majestāte, ja man atļauts uzdrīkstēties…" un parastais kliedzošais virsraksts nākamās dienas "Express" pirmajā lappusē: "DREKSA UZDRĪKSTĒŠANĀS", kas vainagoja stāstu par to, kā Drekss nodevis Lielbritānijas rīcībā visus savus niobija resursus tādas superatomraķetes būvei, ar kuru būtu iespējams sasniegt vai ikvienu Eiropas galvaspilsētu, tā nekavējoties dodot prettriecienu ikvienam, kas mēģinātu nomest atombumbu uz Londonu. Viņš grasījās ieguldīt pasākumā 10 miljonus mārciņu, viņam jau bija izstrādāts projekts, un viņš bija gatavs sapulcināt komandu raķetes būvei.
Tad sekoja daži klusuma mēneši, un visi jau kļuva nepacietīgi. Lordu palātā valdīja neizpratne. Opozīcija jau bija gatava pieprasīt uzticības balsojumu. Un tad nāca premjerministra paziņojums, ka projektu apstiprinājuši Apgādes ministrijas bruņojuma eksperti un karaliene Lielbritānijas pavalstnieku vārdā laipni piekritusi pieņemt dāvinājumu un iecēlusi dāvinātāju bruņinieku kārtā.
Bonds uz mirkli apklusa, juzdamies gandrīz vai sajūsmināts par šā neparastā vīra rīcību.
- Jā, - noteica M. - "Beidzot valdīs miers", es atceros šo virsrakstu. Tas bija pirms gada. Un tagad raķete ir jau gandrīz gatava. Tā nosaukta par "Pūces asti". Un, cik nu man nācies dzirdēt, visi apgalvo, ka tā patiešām daudz iespēs. Tas viss tomēr ir ļoti savādi.
M. atkal apklusa un mēmi vērās ārā pa logu. Vēl pēc brīža viņš no jauna pievērsās Bondam galda otrā pusē un gausi noteica:
- Jā, kas attiecas uz šo lietu, es nezinu neko daudz vairāk par jums. Apbrīnojams gadījums. Neparasts cilvēks!
Mirkli apdomājies, viņš piebilda:
- Tiesa, ir kāda nianse…
- Kāda, ser? - Bonds pavaicāja. Izskatījās, ka M. apkopo domas. Tad
viņš rāmi uzlūkoja Bondu.
- Sers Hugo Drekss kāršu spēlē krāpjas.