Pūces aste

VI nodala BRIDŽs ar sveŠinieku

Drekss un Meijers viņus jau gaidīja. Atgāzušies savos krēslos, tie" patlaban smēķēja Ilavanas cigārus.

Uz maziem galdiņiem turpat līdzās bija servēta kafija, ko papildināja pamatīgi brendija krājumi. Tieši tobrīd, kad M. un Bonds tuvojās abiem spēlmaņiem. Drekss plēsa nost papīra bandroli jaunai kāršu kavai. Vēl viens kāršu komplekts gulēja izklaidus uz galda zaļās vadmalas.

- Ā, te nu jūs esat, - Drekss ieteicās, tad paliecās uz priekšu un pārcēla kavu. Pārējie darīja to pašu. Drekss vinnēja un izvēlējās sarkanās kārtis.

Bonds iekārtojās pie galda pa kreisi no Dreksa, bet M. apsēdies pamāja garām­ejošajam viesmīlim.

- Kafiju un brendiju, - viņš palūdza un. izvilcis savus iecienītos tievos tum­šas tabakas cigārus, piedāvāja vienu Bondam, kas piedāvājumu labprāt pieņē­ma. Paņēmis sarkanās kārtis, M. sāka tās nesteidzīgi maisīt.

- Kādas būs likmes? - Drekss uzlūko­ja M. - Viens pret vienu? Vai varbūt vai­rāk? Ar prieku būšu gatavs jums pakal­pot līdz pat pieci pret pieci.

- Ar viens pret vienu man būs labi diezgan, - M. atbildēja - Kā domājat jūs, Džeims?

Drekss skubīgi iejaucās sarunā.

- Ceru, jūsu viesis zina, kā mēs te mē­dzam spēlēt? - viņš skaidri un gaiši no­prasīja.

Bonds izlikās, ka nav dzirdējis jautā­jumu, un uzlūkoja M.

- Jā, tā nav slikta likme.

Mirkli pavilcinājies, viņš smaidot pa­vērās Dreksā.

- Patiesību sakot, šovakar esmu no­skaņots visai dāsni. Cik lielam, jūsuprāt, vajadzētu būt manam zaudējumam?

- Līdz pēdējam pensam, protams, - līk­smi attrauca Drekss. - Un cik daudz jūs varētu atļauties?

- Es jums darīšu zināmu, kad nekas vairs nebūs palicis pāri, - Bonds rāmi atbildēja, pavisam negaidot izlēmis, ka rīkosies nežēlīgi. - Esmu dzirdējis, ka jūsu galējā robeža esot pieci pret pieci. Man pret tādu spēli nekas nebūtu iebil­stams.

Vēl neizrunājis savu sakāmo līdz ga­lam, viņš jau sāka nožēlot, ka tā iekar­sis. Piecdesmit mārciņu pret simtu! Piec­simt mārciņu spēlē! Ar četriem pama­tīgiem roberiem viņš savus gada ienā­kumus varētu dubultot. Taču, ja kas noies greizi, viņš, Bonds, būs sevi paga­lam muļķīgi iedzinis sprukās. Tad nāk­sies aizņemties no M. Un M. nebūt ne­bija sevišķi naudīgs cilvēks. Piepeši Bonds apjauta, ka šī nejēdzīgā spēle var beigties ar pamatīgām nepatikša­nām. Viņš juta, ka uz pieres izspiežas sviedru lāsītes. Nūjā, sasodītais ben- zedrīns. Lai arī kā, nedrīkstēja pieļaut, ka šim blaurīgajam izdzimtenim Drek­sam izdotos iztukšot viņa kabatas. Turklāt viņš šobrīd pat nebija darbā.

Viss šis vakars vairāk atgādināja jocīgu augstāko aprindu pantomīmu, kas vi­ņam, Bondam, patiesībā bija pilnīgi vien­aldzīga. Pat M. tajā visā bija iesaistījies tikai nejaušības pēc. Un tad pēkšņi viņš, Bonds, bija ļāvies dziņai uzsākt pagalam smieklīgu sāncensību ar šo multimiljonāru, liekot uz spēles prak­tiski visu, kas tam piederēja, lai tikai pārmācītu šo vīru par tā sīkajām blēdī­bām pie kāršu galda. Vai tam gan bija kāda jēga? Bonds klusībā sevi lādēja par piepešo pārgalvības uzplūdu, kas vēl pirms dažām stundām būtu licies pavisam neiedomājams. Šampanieti ar benzedrīnu! Nekad vairs.

Drekss veltīja Bondam sarkastiskas neticības pilnu skatienu, tad pievērsās M., kas joprojām vienā mierā jauca kār­tis.

- Pieņemu, ka jūsu viesis spēj pil­dīt savas saistības, - viņš dzedri no­teica.

Bonds redzēja, kā vispirms ar sārtu­mu pielīst M. kakls, pēc tam - seja. M. uz mirkli pārstāja jaukt kārtis. Kad M. rokas atkal atsāka kustēties, Bonds ievē­roja, ka tās ir pilnīgi mierīgas. M. palū­kojās uz Dreksu un bezgala rāmi izņēma no mutes cigāru. Savu balsi viņš kontro­lēja teicami.

- Ja jūs gribējāt vaicāt, vai es spēju pildīt sava viesa saistības, - M. salti at­bildēja, - tad mana atbilde ir - jā.

Ar kreiso roku pārcēlis kavu Dreksam, viņš ar labo nobirdināja cigāra pelnus vara pelnutraukā uz galda stūra. Bonds dzirdēja, kā karstie pelni klusu nočūkst ūdenī.

Drekss sāniski pašķielēja uz M. un paņēma kārtis.

- Protams, protams, - viņš skubīgi noteica. - Es nudien… - Teikums pali­ka nepabeigts, jo Drekss tikpat naski pievērsās Bondam, uzlūkodams to ar skatienu, kurā jautās laba tiesa ziņ­kārības. - Nu, tad lai iet. Pieci pret pieci. Meijer, un cik vēlētos jūs? - viņš palūkojās uz partnera pusi. - Var arī seši pret seši, lai nodarītu visu kā nā­kas.

- Man pietiks ar viens pret viens, Hu­go, - Meijers kā atvainodamies atbildēja, raizīgi uzlūkodams partneri. - Ja vien, bez šaubām, nevēlaties, lai mana likme būtu augstāka.

- Protams, ne, - Drekss atbildēja. - Man patīk pamatīga spēle. Un veiksmes ne­kad nevar būt par daudz. Labi, nu tad sākam, - viņš piebilda un ķērās pie kār­šu dalīšanas.

Šajā brīdī Bonds piepeši saprata, ka nemaz vairs neuztraucas par augsta­jām likmēm. Viss, ko viņš vēlējās, - sa­dot šim matainajam ākstam kā nākas, parūpēties par tik pamatīgu mācību, lai šis vīrs uz mūžiem atcerētos šo va­karu, atcerētos Bondu. atcerētos M., atcerētos pēdējo reizi, kad tam izde­vies blēdīties Bleida klubā, atcerētos to brīdi, kad ieradies uz šīm vakari­ņām.

Patlaban Bonds bija pavisam aizmirsis "Pūces asti". Tā bija starp diviem vīriem kārtojama lieta.

Uzmetis nejaušu skatienu cigarešu etvijai, kuru ieskāva Dreksa rokas, un skaidri iztēlodamies, kā šis vīrs aukst­asinīgi iegaumē etvijas spogulgludajā virsmā redzamās izdalītās kārtis, Bonds aizgaiņāja no prāta visas šaubas un pašpārmetumus par to, kas varētu no­tikt, un koncentrējās spēlei. Ērtāk ie­kārtojies krēslā, viņš atbalstīja elkoņus pret polsterētajiem ādas paročiem. Tad izņēma no mutes cigāru, novietoja to uz nospodrinātā vara pelnutrauka malas un pasniedzās pēc kafijas. Tā bija mel- num melna un sasodīti stipra. Bonds iztukšoja tasi un paņēma glāzi, kurā vizēja laba tiesa tumši dzintaraina brendija. Lēnām un nesteidzīgi to mal­kodams, viņš pār glāzes malu pavērās M. Pamanījis Bonda skatienu, M. pa­smaidīja.

- Ceru, ka jums šis dzēriens iet pie sirds. Tas nāk no Rotšildu īpašumiem Konjakā. Pirms kādiem simt gadiem šī dzimta novēlēja mūsu klubam vienu mu­ciņu gadā uz mūžīgiem laikiem. Kara lai­kā viņi katru gadu mums paslepus atlika parasto tiesu un atgādāja visus šos uz­krājumus šurp 1945. gadā. Kopš tā laika mums tiek divtik. Taču nu pievērsīsimies spēlei, - M. piemetināja, savākdams no galda savas kārtis.

Arī Bonds paņēma savējās. Tās bija vi­duvējas. Varbūt kādi divarpus ātrie stiķi, pa druskai no visiem mastiem. Viņš pa­sniedzās pēc sava cigāra un ievilka pēdē­jo dūmu, tad nodzēsa izsmēķi pelnutrau- kā.

- Trīs kreiči, - solīja Drekss.

Bonds šoreiz atturējās.

Meijers solīja četrus kreičus.

Atturējās ari M.

"Hm," Bonds nodomāja. "Jāšaubās, vai Dreksam varētu būt geima kārtis. Droši vien būs blefojis, jo labi zina, ka partneris var solīt tikai vienu mastu. M. toties varētu būt samērā labas kārtis. Mums par abiem, piemēram, varētu sa­nākt visi erceni. Taču M. bridžu nekādi nedabūs. Iespējams, viņi paņems četrus kreičus."

Tā arī notika, pateicoties vienam no Bonda stiķiem. Tomēr izrādījās, ka M. nav neviena ercena, tikai gandrīz viss kā­ravu masts, izņemot vienīgi kungu, kas atradās pie Meijera, taču tika paņemts. Drekss pats nevarēja paņemt solītos trīs. Pārējie kreiči bija Meijeram.

"Lai nu kā," nodomāja Bonds, dalī­dams kārtis nākamajai partijai, "vismaz panācām, ka netika paņemts geims."

Veiksme vēl aizvien bija viņu pusē. Bonds solīja beztrumpi, M. palielināja likmi lidz trim, un viņi guva uzvaru ar virsstiķiem. Spēlējot ar Meijera dalīta­jām kārtīm, viņi zaudēja ar pieciem kā- raviern, taču nākamajā partijā M. atklāja četrus pīķus, Bondam bija trīs mazie trumpji un piedevām vēl kungs un dāma no citiem mastiem, ar ko pietika M. bri­džam.

M. un Bonds bija laimējuši pirmo roberu. Drekss izskatījās neapmieri­nāts. Šajā reizē viņš bija zaudējis de­viņsimt mārciņu, un tā vien šķita, ka veiksme no viņa un partnera novērsu­sies.

- Vai turpināsim? - viņš jautāja. - Ne­redzu iemeslu pārtraukt.

M. uzsmaidīja Bondam. Abiem prātā bija viena un tā pati doma. Tātad Drekss vēlējās tikt pie dališanas. Bonds paraus­tīja plecus.

- Man nav iebildumu, - M. atkal pa­smaidīja. - Tā vien šķiet, ka pie šā galda esam izvēlējušies tās labākās vietas.

- Vismaz pagaidām, - Drekss jau maz­liet možākā balsi attrauca.

Un ne bez pamata. Nākamajā partijā viņš un Meijers dabūja mazo slemu ar pīķiem, kam gan vajadzēja divus stiķus, par kuriem Dreksam veiksmīgi izdevās vienoties ar partneri, liekot lietā mīmiku, krekšķināšanu, neskaidru murmināšanu un ik pa brīdim gaviļaini priecājoties, cik loti šoreiz veicas.

- Hugo, jūs esat vienkārši lielisks, - Mei­jers glaimīgi iebildās. - Kā, sasodīts, jums tas izdodas?

Bondam šķita, ka pienācis laiks iz­mest tīklus.

- Pateicoties atmiņai. - viņš nevainīgi sacīja.

Drekss uzmeta Bondam pētīgu skatie­nu.

- Ko jūs ar to gribat teikt? - viņš pa­vaicāja. - Kāds gan atmiņai sakars ar sti­ķu veidošanu?

- Es gribēju teikt - pateicoties atmiņai un spēles izjūtai, - Bonds rāmi atbildē­ja. - Tās ir divas īpašības, kas raksturo ikvienu īstu kāršu spēlmani!

- Jā gan, - Drekss gausīgi noteica. - Nū­jā. protams. - Viņš pārcēla kavu, un, da­līdams kārtis, Bonds skaidri manīja, cik rūpīgi un vērtējoši šā vīra acis viņu no­pēta.

Spēle turpinājās tādā pašā tempā. Kārtis nāca vienmērīgi, un nešķita, ka šobrīd kāds gūtu pārsvaru. M. kontrēja Meijeram, kas bija nepārdomāti solījis četrus pīķus, taču nākamajā partijā

Drekss veiksmīgi izspēlēja trīs beztrum- pjus, un Bonda pirmā robera laimests nu bija pārspēts ar uzviju.

- Vai kāds vēlas ko iedzert? - apvaicā­jās M., pārceldams kavu, lai Drekss va­rētu izdalīt kārtis trešajam roberam. - Džeims, varbūt vēlaties vēl mazliet šam­panieša? Otrā pudele aizvien garšo la­bāk.

- Labprāt, - Bonds piekrita.

Atnāca viesmīlis, un pārējie pasūtīja viskiju. Drekss uzlūkoja Bondu.

- Šai spēlei vajag piešķirt dzīvīgumu, - viņš teica. - Dodu simtu, ka šo partiju mēs vinnēsim!

Kārtis bija izdalītas un nu gulēja glītās kaudzītēs galda vidū. Bonds uzmeta Dreksam īsu skatienu. Viņam pretim vē­rās savainotā, asinīm pieplūduši acs. Ot­ra lūkojās salti un izsmējīgi. Lielais, ma- sīvais deguns bija pārklājies sīkām svied­ru pērlītēm.

Bonds netika gudrs, vai Drekss sapratis, ka viņš šaubās, vai dalīts go­dīgi. Viņš nolēma atstāt pretinieku ne­ziņā. Simts bija zaudēts, taču tas bija labs iegansts, lai vēlāk paaugstinātu likmi.

- Vai :agad, kad dalījāt jūs? Nu, ko, - viņš pasmaidīja un izlikās apsveram ie­spējas. - Labi. Lai notiek. - Šajā mirkli Bondam kas iešāvās prātā. - Taču palik­sim pie šīs pašas likmes ari nākamajā partijā, ja vien jums nav iebildumu.

- Protams, protams, - Drekss nepacie­tīgi attrauca. - Ja nu reiz jums patīk zaudēt kārtigi, nevis pa druskai!

- Kā šķiet, jūs par šo partiju esat loti pārliecināts, - Bonds vienaldzīgi noteica, pavēries savās kārtīs. Nekā laba tur ne­bija, un viņš nevarēja pārsolit Dreksa beztrumpi. ja nu vienīgi kontrēt. Tomēr šis blefa gājiens neatstāja iespaidu uz Dreksa partneri. Meijers solīja divus beztrumpjus, un Bonds atviegloti uzelpo­ja. kad M. nemēģināja pārsolīt un izlaida savu kārtu. Toties Drekss tūlīt pat tika pie bridža.

- Paldies, - viņš apmierināti noteicā un rūpīgi pierakstija savu rezultātu. - Tad nu paskatīsimies, vai iespēsiet revanšē­ties.

Bondam ar nožēlu nācās atzīt, ka viņš to nevar. Veiksme vēl joprojām bija Mei­jera un Dreksa pusē, un viņi tika pie trim erceniem un geima.

Drekss šķita esam ļoti apmierināts. Ie­dzēris krietnu malku viskija, viņš pārlai­da sejai raibu, krāsainu mutautu, tad ironiski teica:

- Dievs gādā par stiprajiem. Tas pie­šķir mums kārtis un vēl palīdz tās parei­zi izspēlēt. Kungi mēģinās kaut ko sa­glābt vai tomēr neriskēs?

Bonda šampanietis bija klāt un nu gaidīja viņu sudraba spainitī. Turpat blakus uz mazā galdiņa stāvēja jau piepildīts pokāls. Bonds pacēla un iz­tukšoja kausu tik kārīgi. it kā meklētu dzērienā drosmi, tad piepildīja to at­kal.

- Labi, - viņš neskaidri nomurminā­ja, - lai iet uz simtu divās nākamajās par­tijās.

Un tūlīt pat zaudēja ne tikai tās abas, bet ari visu roberu.

Tikai tagad Bonds aptvēra, ka zaudē­jis jau gandrīz tūkstoš piecsimt mārciņu. Viņš iztukšoja vēl vienu šampanieša kausu.

- Domāju, vislabākais risinājums bU- tu dubulta likme nākamajā roberā, - viņš iekarsis uzsauca. - Vai tas būs pieņema­mi?

Drekss jau bija beidzis dalīšanu un :a.=;ad aplūkoja savas kārtis, uzbudi­nājumā aplaizīdams sausās lūpas. Uz­lūkojis Bondu, kas neveikli pūlējās aizsmēķēt cigareti, viņš skubīgi notei­ca:

- Lai notiek. Tūkstoš mārciņu par simtu un tūkstotis par roberu.

Tad Drekss izlēma, ka varētu ari ris­kēt un izrādīt mazliet godaprāta, jo Bonds tik un tā neatteiksies no sava pie­dāvājuma.

- Taču man ir itin labas kārtis, - viņš piebilda. - Vai jūs joprojām paliekat pie tādas likmes?

- Bez šaubām, - Bonds nepadevās, neveikli celdams glāzi pie lūpām. - Vai tad es pats neizteicu šo piedāvājumu?

- Jauki, - Drekss apmierināti notei­ca. - Lai iet trīs beztrumpji.

Beigu beigās to izrādījās četri.

Tad, Bondam par atvieglojumu, situ­ācija mainījās. Viņš veiksmīgi solīja un tika pie mazā slema ar erceniem, bet nā­kamajā partijā M. izspēlēja trīs bez- trumpjus.

Bonds šķelmīgi pasmaidīja un notrau­sa no pieres sviedrus. Drekss izlikās viņa triumfu nemanām un ņēmās nigri pluinīt nagus.

- Dievs gādā par stiprajiem, - Bonds ar baudu atkārtoja Dreksa pirmīt teikto.

Drekss kaut ko atrūca pretim un sāka pētīt savu rezultātu lapu.

Bonds saskatījās ar M.. kas, acīmre­dzami apmierināts ar spēles gaitu, cēla sērkociņu pie šā vakara otra cigāra.

- Baidos, ka šovakar šis man būs pē­dējais robers, - teica Bonds. - Rit agri jā­ceļas. Ceru. jūs mani atvainosiet.

M. palūkojās pulkstenī.

- Ir jau pāri pusnaktij. - viņš sacīja. - Kā­das ir jūsu domas, Meijer?

Meijers, kas vakara lielāko daļu bija cietis klusu un izskatījās tā, it kā būtu iesprostots krātiņā pie tīģeru pāra, likās iepriecināts, ka radusies iespēja laisties lapās. Domās viņš jau droši vien bija sa­vā, klusajā Olbenijas dzīvoklītī, pie iemī­ļotās tabakdožu kolekcijas.

- Man šim vakaram pilnīgi pietiek, ad- miral, - viņš skubīgi noteica. - Un ko sa­kāt jūs, Hugo? Vai nebūtu laiks doties pie miera?

Drekss izlikās nedzirdam partnera jautājumu. Viņš pacēla acis no rezultātu lapas un uzlūkoja Bondu. Tas, ka Bonds iereibis, bija skaidri manāms. Nosvīdusi p:ere rrakli vizēja, pār labo uzaci nokarā­jās melna, atrisusi matu šķipsna, zilpelē­kajās acis jautās drudžains, reibuma rai­sīts spīdums.

- Vakara bilance izskatās pagalam no­žēlojami, - Drekss teica. - Kā redzu, jūs esat vinnējis tikai kādus pāris simtus.. Protams, ja vēlaties pārtraukt spēli, tas ir jūsu ziņā. Bet vai mēs nevarētu atļau­ties nelielu ekstravaganci noslēgumam? Teiksim, trīskāršas likmes beidzamajā roberā? Piecpadsmit pret piecpadsmit, vēsturisks mačs. Nu, vai nebūšu jūs ie­kārdinājis?

Bonds uzlūkoja Dreksu, taču nestei­dzās ar atbildi. Viņš vēlējās, lai Drekss atcerētos ikvienu šīs beidzamās spēles detaļu, katru izrunāto vārdu, katru žes­tu.

- Nu, kā tad būs? - Drekss nepacietīgi turpināja. - Ko jūs par to sakāt?

Bonds nopētīja Dreksa sasārtušo seju un ieskatījās saltajā, nedzīvajā kreisajā acī. tad beidzot ierunājās, skaidri izteik­dams ik vārdu un vērsdamies tikai pie sava pretinieka.

- Lai notiek. Simt piecdesmit mārci­ņas par simtu un tūkstoš pieci simti par roberu. Jūs mani patiesi iekārdinā­jāt.