- …Divsimt līķu jau ir, un vēl tikpat daudz cilvēku ir pazuduši, - sacīja M. - Vēl joprojām pienāk daudz ziņojumu par pazudušajiem no austrumkrasta. Ir arī sliktas ziņas no Holandes. Par viņu robežsargu kuteriem, kuri bija izvietojušies jūdzēm tālu. Mums vislielākie zaudējumi ir patruļkuģu komandās. Divi kuģi apgāzušies, arī "Merganzer". Pazudis kapteiņa palīgs. Un tas zellis no BBC. Gudvinas bākas norāvušās no enkuriem. No Francijas un Beļģijas ziņas vēl nav saņemtas. Droši vien nāksies maksāt lielu naudu, lai to visu izstrēbtu.
Tā bija nākamās dienas pēcpusdiena, un Bonds, atslējis pret savu krēslu spieķi ar gumijas uzgali, sēdēja turpat, kur bija sēdējis agrāk - pie galda pretī mierīgajam vīram ar aukstajām, pelēkajām acīm. Šis cilvēks pirms kādiem simt gadiem bija viņu ielūdzis uz pusdienām un kāršu spēli.
Zem drēbēm Bonda ķermenis bija pārsiets un aplīmēts plāksteriem. Sāpes apdedzināja kājas, tikko viņš tās pakustināja. lai spertu soli. Pār kreiso vaigu 1111 degunu stiepās tumši sarkana, jēla apdeguma svēdra. un gaismā, kas krita no loga, taukaini spīdēja tai uzsmērētā ziede. Bet cigareti viņš neveikli turēja cimdotā rokā. Neticamā kārtā M. bija piedāvājis viņam uzsmēķēt.
- Vai nav nekādu ziņu par to zemūdeni, ser? - Bonds apjautājās.
- Ta ir atrasta, - M. atbildēja, taču viņa balss neliecināja par apmierinājumu. - Tā guļ uz vieniem sāniem apmēram trīsdesmit asu dziļumā. Mūsu glā- bējkuģis, kuram vajadzēja savākt raķetes atliekas, patlaban atrodas virs tās. Nirēji ir lejā, taču uz klauvējumiem pie korpusa nebija nekādas atbildes. Šorīt Ārlietu ministrijā ieradās padomju vēstnieks. Cik zinu, viņš teicis, ka krievu glābējku- ģis jau devies ceļā no Baltijas jūras, taču mūsējie atbildējuši, ka nevaram gaidīt, jo vraks traucē kuģošanai. - M. ieķiķinā- jās. - Un tā arī būtū, ja kāds sadomātu kuģot pa kanālu trīsdesmit asu dziļumā. Priecājos, ka es neesmu ministru kabineta loceklis, - viņš sausi piemetināja. - Sesija turpinās - lai gan ar pārtraukumiem - kopš sākās ziņojumi par notikušo. Vellenss sazinājies ar tiem Edinbur- gas juristiem, pirms viņi bija paguvuši izziņot Dreksa novēlējumus pa visu pasauli. Cik es noprotu, tas ir viens briesmīgs dokuments. Tas šķiet kā paša Jehovas sacerēts. Vellenss vakar vakarā aiznesis to uz ministru kabinetu.
- Zinu, - Bonds atteica. - Viņš man zvanīja uz slimnīcu un lūdza pastāstīt par notikušo visos sīkumos - runājām līdz pašai pusnaktij un pēc tam vēl mazliet. Man ir grūti domāt pēc visām tām zālēm, ko ārsti lika man injicēt. Un kas tagad būs?
- Amatpersonas izgudros, kā noklusēt šo šausmīgo patiesību, - M. paskaidroja. - Kaut kādu zinātniski nesaprotamu muldoņu - ka degviela nav bijusi īstā un no tās pašas izmēģinājuma laikā izlietota tikai puse… Tomēr sprādziens bijis negaidīti spēcīgs. Cietušajiem un bojāgājušo radiniekiem tiks izmaksātas kompensācijas pilnā apmērā. Apraudot sera Hugo Dreksa un viņa komandas bēdīgo likteni. Tāds patriots! Un vēl tik traģisks zaudējums kā Karaliskās flotes zemūdenes bojāeja. Pēdējais, eksperimentālais modelis! Vaina tā, ka pavēles nepareizi saprastas. Cik skumji! Laimīgā kārtā uz klāja nebija daudz cilvēku - tikai paši nepieciešamākie. Par visu pārējo informācija tiks sniegta vēlāk. Traģiski gājis bojā BBC žurnālists. Kļūdas dēļ baltais jūrasspēku karogs noturēts par padomju flotes karogu. Tie ir ļoti līdzīgi. No vraka noņemts baltais jūrasspēku karogs…
- Bet kā ar atomsprādzienu? - Bonds noprasīja. - Radiāciju, radioaktīvajiem putekļiem un tamlīdzīgi? Ar slaveno sēnei līdzīgo mākoni? Tādas ziņas noteikti varētu sagādāt nepatikšanas.
- Laikam jau par tām neviens īpaši nesatraucas, - M. atbildēja. - Mākonis esot tāds, kādi parasti veidojas pēc tāda sprādziena. Apgādes ministrijai ir zināms viss - tā, kā ir. Nācās viņiem pateikt. Viņu darbinieki pagājušajā naktī bija aizbraukuši uz austrumkrastu ar Gaigera skaitītājiem un visādu citādu aparatūru. Bet atbilde vel nav saņemta. - M. vēsi pasmaidīja. - Mākoņiem kaut kur jāno- līst, protams. Taču, ja laimēsies - un pagaidām tā notiek - vēja virziens ir tāds, ka tos dzen uz ziemeļiem. Atpakaļ uz mājām, tā sacīt.
Bonds sāpīgi pasmaidīja.
- Skaidrs, - viņš bilda. - Tas ir vārds vietā.
- Protams, - M. turpināja, paņēmis savu pīpi un sākdams to piepildīt, - ka klīdis arī nelāgas baumas. Jau ir sākušas izplatīties. Daudzi cilvēki redzējuši jūs abus ar mis Brandu - kā tiekat iznesti no turienes nestuvēs. Un tad vēl pret Drcksu ierosināta krimināllieta par avīzes papīra sabojāšanu. Notiek izmeklēšana ari lietā, kas ierosināta par jaunekļa bojāeju, izraisot alfa romeo avāriju. Starp citu, kaut kā vajadzēs izskaidrot arī to, kas noticis ar jūsu auto, kura atliekās, - viņš turpināja, apstidzoši uzlūkodams Bondu, atrasts garstobra kolts. Tad vēl paliek Apgādes ministrija. Vellensam vakar nācās lūgt palīgā dažus viņu cilvēkus, lai iztīrītu to māju Eberijstritā. Tie ļaudis gan prot glabāt noslēpumus. No viņiem nekādas ziņu noplūdes nav gaidāmas. Skaidrs, ka tas viss ir riskanti. Ar lieliem meliem vienmēr jāuzņemas risks. Bet vai tad ir kāda cita izeja? Sabojāt attiecības ar Vāciju? Karot ar Krieviju? Daudzi abpus Atlantijai būtu tikai priecīgi izmantot šādu ieganstu.
M. apklusa un pielika sērkociņu pīpei.
- Ja sabiedrība noticēs šim stāstam, - viņš domīgi turpināja. - mēs varbūt tiksim cauri sveikā. Mums būtu vajadzīgs viens no viņu ātrgaitas karakuģiem, turklāt tagad ir iespēja iegūt kādas ziņas par viņu atombumbām. Krievi zina, ka mums ir skaidrs - šajā spēlē viņi ir zaudējuši. Malenkovs nebūt nesēž seglos tik droši - Kremlim var draudēt pat visai lielas jukas. Ja runājam par vāciešiem… Mēs visi lieliski zinām, ka nacistu vēl palicis gana daudz, un šis notikums liks ministru kabinetam nopietni padomāt par vāciešu atbruņošanu. Kā šķiet, tad ir vēl viens neliels, bet būtisks apstāklis, - M. tikko manāmi pasmaidīja. - Tas padarīs Vellensa un arī manu uzdevumu nākotnē mazliet vieglāku. Šie politiķi nespēj saskatīt, ka atomlaikmets radījis lieliskāko sabotieri pasaules vēsturē - mazu vīreli ar smagu portfeli.
- Vai prese sagremos šo stāstu tādu, kāds tas tiek pasniegts? - Bonds šaubīgi noprasīja.
M. paraustīja plecus.
- Premjerministrs šorīt tikās ar redaktoriem. - viņš sacīja, piešaudams vēl vienu degošu sērkociņu pie savas pīpes. - Un es ceru, ka viņš būs visu nokārtojis tā, kā pienākas. Taču, ja runas turpinās izplatīties, viņam varbūt nāksies tikties ar redaktoriem vēlreiz. Un atklāt kādu dalu patiesības. Tad viņi noteikti spēlēs pēc noteikumiem. Viņi vienmēr tā dara, ja no šādas rīcības daudz kas atkarīgs. Galvenais - iegūt laiku un novilcināt skandālu. Patlaban visi lepojas ar raķeti un necenšas izdibināt, kas ar to nogājis greizi.
Šajā brīdī uz M. galda klusi iedūcās iekšējās saziņas aparāts. Iedegās un sāka mirkšķināt rubīnsarkana gaismiņa. M. pacēla klausuli un noliecās pār galdu - tuvāk aparātam.
- Jā? - viņš vaicāja. Sekoja klusumbrī- dis. - Es paņemšu otru klausuli. - Pēc tam M. nocēla balto klausuli. Pavisam tur bija četri telefoni.
- Jā, - M. sacīja. - Es runāju. - Pēc tam viņš uz mirkli apklusa. - Jā, ser. Ir an galā. - M. nospieda aparāta taustiņu. Viņš turēja telefona klausuli tuvu pie auss. Lidz Bondarti nenokļuva neviena skaņa. Sekoja ilgāks klusumbrīdis, kura laikā M. tikai šad tad izpūta dūmu mā- kuli, pakšķinādams pīpi, ko turēja labajā rokā. Pēc tam viņš izņēma pīpi no mutes. - Es jums pilnīgi piekrītu, ser. Tas ir skaidrs, ka šeit ir tā parasts. - M. sarauca pieri. - Ja atļaujat man izteikties, ser. manuprāt, tas nebūtu necik gudri. - Atkal klusums, tad M. seja atplauka. - Pateicos jums, ser. Protams, ka Vellensam tādu grūtību nav. Tas nekādā ziņā nebūtu pelnīti. - Atkal klusums. - Es saprotu. Tas tiks izdarīts. - Kārtējā pauze. - Tās būtu visai laipni, ser.
M. nolika balto klausuli atpakaļ un ar klikšķi nospieda slēdzi sākuma pozīcijā.
Kādu brītiņu M. turpināja blenzt telefonā, it kā šaubītos par to, kas nupat ticis apspriests. Tad viņš atbīdīja krēslu no galda, domīgi vērdamies ārā pa logu.
Kabinetā bija iestājies klusums. Bonds dīdījās savā sēdeklī, lai atgainītu sāpes, kuras ik pa laikam viņam uzmācās.
Uz palodzes, spārnus švīkstinādams, nosēdās atpūsties tas pats balodis, kas bija tur tupējis pirmdien, vai varbūt tas tomēr bija cits putns. Tas pastaigājās šurpu turpu klanīdamies un dūdodams, bet pēc tam noplanēja lejup parka kokos. Attālu bija dzirdama slāpēta, miegaina mašīnu murdoņa.
"Cik tuvu mēs bijām pienākuši," Bonds prātoja, "pilnīgam klusumam. Un gluži ticami, ka te vairs nebūtu nekā, vienīgi trauksmes sirēna gaudotu pret draudīgām, melni oranžām debesīm. Gruzduma smārds, cilvēku kliedzieni, tiem joprojām smokot sabrukušajās ēkās. Klusi pukstošā Londonas sirds apstājusies uz veselu laikmetu. Un vesela iedzīvotāju paaudze mirusi uz ielas starp civilizācijas drupām, kuru varbūt nebūtu iespējams atjaunot vairāku gadsimtu laikā."
Un tas viss varēja notikt tāda vīra iegribu dēl, kurš nicināja citus un blēdījās kāršu spēlē, uzurdīdams sava maniakālā "ego" elles liesmas. Un viņu atmaskoja tikai viens aprobežots Bleida kluba apmeklētājs, un M. piekrita palīdzēt senam draugam. Un Bondam nācās atcerēties pa pusei aizmirstās kāršu viltības, Vellensam - piesardzību, Gaļai - apgūt ciparu gudrības, un tad vēl izveidojās vesela sīku apstākļu ķēde - sagadīšanās pēc sagadīšanās.
Kurš to visu būtu varējis paredzēt?
Atskanēja griezīgs čiksts, jo M. apgriezās ar visu krēslu. Bonds atkal uzmanīgi ieskatījās pelēkajās acis otrpus galdam.
- Tas bija premjerministrs, - M. nīgri novilka. - Viņš teica, ka vēloties, lai jūs abi ar mis Brandu izbraucat no valsts. - M. raudzījās lejup, pētīdams savas pīpes galviņu. - Jums abiem jāaizbraucot līdz rītdienas pēcpusdienai. Šajā lietā iejaukti pārāk daudzi cilvēki, kuri jūs abus pazīst un atceras jūsu sejas. Viņi viegli var izrēķināt, cik ir divreiz divi, redzot to stāvokli, kādā patlaban esat. Brauciet, kurp vien vēlaties. Izdevumi nav ierobežoti. Varat saņemt naudu jebkurā valūtā, kādā vien vēlaties. Pateikšu mantzinim, lai jums to izmaksā. Jums vajadzētu palikt projām mēnesi. Tikai turieties tālāk no saspringtas satiksmes un aprites. Jums būtu jāaizbrauc jau šopēcpusdien, taču tai meitenei nolikta tikšanās rit no rīta pulksten vienpadsmitos. Pilī. Viņai jāsaņem apbalvojums - Jura krusts. Lai gan tas. protams, netiks publiski izziņots līdz Jaunajam gadam. Arī man gribētos kādu dienu ar viņu tikties. Droši vien tā ir laba meitene. Patiesību sakot, - M. turpināja, un viņa sejas izteiksme, lūkojoties augšup griestos, bija pilnīgi neizdibināma, - premjerministrs kaut ko paredzējis arī jums. Aizmirsis, ka mums šeit tā nav pieņemts - mēs neīstenojam savus drošības pasākumus tāpēc, lai saņemtu atzinības zīmes. Tāpēc premjerministrs lūdza mani jums pateikties viņa vietā. Viņš pateica dažus jaukus uzslavas vārdus arī par mūsu dienestu. Tas bija visai laipni.
M. pasmaidīja - tas bija viens no retajiem smaidiem, kuri dažkārt apgaismoja viņa seju, padarīdami tās izteiksmi gaišāku un siltāku. Bonds pasmaidīja pretī. Viņi abi saprata, kas ir palicis nepateikts.
Bonds zināja, ka pienācis laiks iet. Viņš piecēlās.
- Es jums ļoti pateicos, ser, - viņš sacīja. - Un es priecājos par to meiteni.
- Tad labi, - M. noteica, itin kā likdams noprast, ka tikšanās beigusies. - Starp ci- frsmp
tu, arī tas ir daudz. Nākamreiz tiksimies pēc mēneša, - viņš nevērīgi piemetināja. - Es ielūkošos jūsu birojā. Jūs tur kaut ko atradīsiet - no manis… Mazu piemiņu.
Džeimss Bonds ar liftu nobrauca lejā un aizkliboja pa sava biroja tik ļoti pazīstamo gaiteni. Iegājis pa durvīm, viņš pamanīja savu sekretāri, kura kārtoja kaut kādus dokumentus uz rakstāmgalda, kas atradās tieši līdzās viņa galdam.
- Tātad nulle nulle astoņi atgriežas? - noprasīja Bonds.
- Jā, - viņa atbildēja, laimīgi pasmaidīdama. - Šovakar izlido.
- Jauki, man prieks, ka jums būs sabiedrība, - Bonds sacīja. - Es atkal dodos projām.
- Ak tā, - sekretāre noteica. Viņa ātri ieskatījās Bonda sejā, bet pēc tam novērsās. - Jūs izskatāties tā, it kā jums būtu steidzīgi nepieciešama atpūta.
- Es tiešām dodos atpūtā, - Bonds noburkšķēja. - Trimdā - uz mēnesi. - Tad viņš iedomājās par Galu. - Tās būs visīstākās brīvdienas. Vai man ir atstāta kāda ziņa?
- Jūsu jaunais auto stāv apakšā. Es to izpētīju. Tas cilvēks teica, ka jūs esot šorīt to pasūtījis. Izskatās lielisks. Jā, un tad vēl ir sainītis no M. biroja. Vai drīkstu to atvērt?
- Jā, dariet to, - Bonds piekrita.
Viņš apsēdās pie sava galda un paskatījās pulkstenī. Bija pieci. Viņš jutās noguris. Bonds zināja, ka jutīsies noguris vēl vairākas dienas. Galu galā - viņš vienmēr tā jūtas pēc sarežģītu un bīstamu uzdevumu izpildes. Pēc nervu sasprindzinājuma, nemitīgas koncentrēšanās un bailēm.
Sekretāre ienāca pa dūnām ar divām kartona kārbām, kas šķita lielas un smagas. Viņa nolika abas uz galda un atvēra vienu no tām. Kad Bonds ieraudzīja taukaino vaska papīru, viņš tūlīt saprata, ko atradīs.
Kastē bija arī kartīte. Bonds to paņēma un izlasīja. Tā bija rakstīta ar M. pildspalvas zaļo tinti un vēstīja: "Tas Jums var noderēt." Paraksta nebija.
Bonds attina eļļaino papīru un pašūpoja rokās jauno beretu. Piemiņlietiņa. Nē. Atgādinājums. Bonds paraustīja plecus un ieslidināja ieroci zem mēteļa tukšajā pleca makstī. Viņš neveikli uzslējās kājās.
- Otrajā kastē jābūt garstobra kol- tam, - Bonds sacīja sekretārei. - Paglabājiet, kamēr atgriezīšos. Pēc tam paņemšu to līdzi uz šautuvi un piešaušu.
Bonds gāja uz durvju pusi.
- Palieciet sveika, Lila, - viņš ierunājās, - sveicieni nulle nulle astoņi. Sakiet viņam, lai uzmanās no jums. Es būšu Francijā. Adrese būs F iecirknī. Taču, es saku, tikai steidzīgas nepieciešamības gadījumam!
Sekretāre viņam uzsmaidīja.
- Cik steidzīgai tai nepieciešamībai jābūt? - viņa apjautājās.
Bonds īsi pasmējās.
- Vai jūs par steidzīgu nepieciešamību uzskatāt ikkatru bridža partiju?
Bonds izkliboja ārā un aizvēra durvis aiz sevis.
1953. gada modeļa "Marks VI" bija vaļējs un piemērots tūrisma braucienam. Tas bija pelēks vecā parauga limuzīns - gauži līdzīgs tam, kurš bija ņēmis galu Meidstonas darbnīcā, - ar tumši zilu ādas polsterējumu. Tas grezni nošņācās, kad izmēģinājuma braucienā cil- ;ēks atlaidās šajā sēdekli lidzās šoferim, sas braucamo iemēģināja.
Pusstundu vēlāk braucējs palīdzēja šim cilvēkam izkāpt uz Putnubūru gatves un Karalienes Annas alejas stūra.
- Šis auto var sasniegt ari lielāku ātrumu. ja vēlaties, ser, - viņš noteica. - Ja mēs ar to padarbotos vēl kādu laiku, tad varētu panākt, lai ši mašīna iet ar simt jūdžu ātrumu stundā un vēl ātrāk.
- Vēlāk, - Bonds sacīja. - Tā ir pārdota. Tikai ar vienu noteikumu. Jums tā jāaizgādā uz prāmju piestātni Kalē jau rītvakar.
Braucējs pasmīnēja.
- Rodžer, - viņš sacīja, - es to mašīnu aizdzīšu turp pats personiski. Tiksimies ostā, ser.
- Vareni, - Bonds attrauca. - Brauciet uzmanīgi pa Duvras šoseju. Tā šajos laikos neesot droša.
- Nebīstieties, ser, - šoferis sacīja, prātodams, ka šis zellis liekas pārlieku piesardzīgs mīkstčaulis, lai gan šķiet pietiekami informēts par mašīnām un motoriem. - Tāds brauciens būs tikpat kā apēst kūku!
- Nejau katru dienu, - Bonds smaidīdams novilka. - Tiksimies Kalē.
Negaidot atbildi, Bonds kliboja projām, atbalstīdamies uz spieķa - grīļīgā gaitā, cauri vakara saules staru režģiem, putekļiem dejojot gaismas kūļos, kuri sūcās caur parka koku zariem.
Bonds apsēdās uz viena no soliem, kas atradās pretī ezera saliņai, izvilka etviju un aizdedzināja cigareti. Tad ielūko- jās pulkstenī. Tas rādīja bez piecām minūtēm seši. Bonds atgādināja sev, ka norunājis tikšanos ar meiteni, kurai noteikti piemit precizitāte. Viņš vakariņām bija pasūtījis stūra galdiņu. Un ko tālāk? Bet vispirms abi varēs nodoties ilgai un līksmai plānošanai. Kas viņai patiktu? Kur viņai gribētos doties? Kur viņa bijusi agrāk? Vācijā, protams. Francijā? Taču ne jau tūlīt būtu jādodas uz Parīzi? Tur viņi varētu iegriezties atpakaļceļā. Viņiem vispirms jātiek pēc iespējas tālāk no Pa- dekalē. Starp Montreiju un Etaplu bija kāda jauka ferma ar lielisku virtuvi. Tālāk varētu traukties lejā uz Luāru. Tur, pie upes, ir daudz patikamu, mazu pilsētiņu, un katrā no tām varētu pavadīt dažas dienas. Ne jau tajās, kurās ir pilis. Piemēram, tādās kā Božansī. Tad viņi lēnām virzītos uz dienvidiem, allaž turoties uz rietumu ceļiem un vairoties no piec- zvaigžņu viesnīcām. Viņi nesteidzīgi izpētītu visu un izdarītu dažādus atklājumus. Bonds piecēlās. Pētītu… ko tad? Viens otru? Vai tiešām viņš bija sācis nopietni domāt par šo jauno sievieti?
- Džeims…
Tā bija skaidra, skanīga, visai nervoza balss. Ne tāda balss, kādu viņš bija gaidījis.
Bonds pavērās augšup. Viņa stāvēja dažu pēdu attālumā. Bonds pamanīja, ka mis Brandai galvā ir melna berete, kas uzlikta švītīgā leņķī, un viņa izskatās tik satraucoša un noslēpumaina kā gluži nepazīstama persona - no tādām, kādas gadījies redzēt ārzemēs vienatnē braucam atklātā limuzīnā, tālākas un nesasniedzamākas par jebkuru, ko jelkad gadījies sastapt. Sievietes, kuras devās uz satikšanos, lai mīlētos ar kādu citu. Tādas, kurām nav lemts tikt ne tuvu.
Bonds piecēlās, un abi saņēma viens otra rokas.
Mis Branda atrāva savējo pirmā. Un viņa neapsēdās.
- Man gribētos, lai jūs rit būtu tur, Džeims. - Viņas acis maigi uzlūkoja Bon- du. "Maigi," domāja Bonds, un tomēr viņa skatījās itin kā izvairīgi.
Viņš pasmaidīja.
- Rīt no rīta vai rītnakt?
- Nekļūstiet smieklīgs, - viņa pietvīkdama iesmējās. - Es domāju - pilī.
- Un ko jūs darīsiet pēc tam? - Bonds noprasīja.
Šī būtne piesardzīgi pavērās viņā. Ko gan šis skatiens Bondam atgādina? Apreibumu? To skatienu, ar kādu viņš pats uzlūkoja Dreksu, spēlējot pēdējo kāršu partiju Bleida klubā? Nē. Ne gluži. Tajā bija vēl kaut kas cits. Maigums? Nožēla?
Gala palūkojās pāri Bonda plecam.
Bonds pagriezās. Simt jardu attālumā stāvēja gara auguma jauneklis ar gaišiem, īsi apgrieztiem matiem. Jaunais vīrietis bija pagriezis abiem muguru un dīki īsināja laiku.
Bonds pagriezās, un Gala ieslīpi ielūkojās viņam acīs.
- Es gatavojos precēties ar šo cilvēku, - Gala klusi sacīja. - Rit pēcpusdienā. - Un tad, it kā nekāds cits paskaidrojums vairs nebūtu nepieciešams: - Viņu sauc detektīvinspektors Vivjens.
- Ak tā, - Bonds novilka. - Skaidrs.
Sekoja klusumbridis. Viņi vairs neskatījās viens otrā.
Un tomēr - kāpēc viņš bija gaidījis kaut ko citu? Skūpstu? Tādēļ, ka divi pārbiedēti stāvi briesmās bija klāvušies kopā. Nekā vairāk taču nebija. Un mis Brandai pirkstā bija saderināšanās gredzens - Bondam vajadzēja saprast. Kāds pamats bija iedomāties, ka gredzens viņai pirkstā uzvilkts tikai tāpēc, lai turētu Dreksu drošā attālumā? Kādēļ viņam likās, ka jaunā meitene lolo tās pašas vēlmes un plānus?
"Un ko tagad?" Bonds prātoja. Viņš paraustīja plecus - laikam tādēļ, lai nopurinātu zaudējuma sāpi. Tā bija daudz lielāka, nekā prieks par sasniegto. Un tagad jāaiziet. Viņam jāatstāj abas šīs jaunās dzīves un jāmeklē savai aukstajai sirdij patvērums citur. Nedrīkst būt nekādu nožēlu. Nekādu uzspēlētu sentimentu. Bondam jāspēlē tā loma, kāda no viņa tiek gaidīta. Cieta un salta vīra loma. Viņš taču ir slepenais aģents. Tas otrs vīrietis bija tikai siluets.
Gala viņu uzlūkoja tik nervozi, it kā vēlētos steidzīgāk atbrīvoties no svešinieka, kurš mēģinājis ielauzties jaunās sievietes sirdi, ieliekot kāju pavērtajās durvis.
Bonds viņai silti uzsmaidīja.
- Esmu greizsirdīgs, - viņš noteica. - Man rītvakaram bija citi plāni.
Mis Branda pasmaidīja pretī, laikam juzdamās pateicīga, ka klusumbrīdis beidzot pārtraukts.
- Un kādi tie bija? - viņa apjautājās.
- Gribēju aizvest jūs uz kādu fermu Francijā, - Bonds paskaidroja. - Un pēc brīnišķīgām vakariņām apskatīties, vai tā ir taisnība, ko viņi tur melš par rozes kliedzieniem.
Gala iesmējās.
- Man loti žēl, ka es nederu; lai to pārbaudītu. Taču ir daudzas citas, kuras labprāt gribētu, lai viņas noplūc.
- Jā, ticu gan, - Bonds atteica. - Labi. Ardievu, Gala. - Un viņš pasniedza mis Branelai roku.
-Ardievu, Džeims.
Viņš pēdējoreiz pieskārās mis Bran- dai, un tad abi šķīrās - novērsās viens no otra un iesoļoja katrs savā dzīvē.
Jans Flemings pŪces aste
Romāns