Pūces aste

XXV nodala NULLE PLUS

- …Divsimt līķu jau ir, un vēl tikpat daudz cilvēku ir pazuduši, - sacīja M. - Vēl joprojām pienāk daudz ziņojumu par pa­zudušajiem no austrumkrasta. Ir arī sliktas ziņas no Holandes. Par viņu ro­bežsargu kuteriem, kuri bija izvietojušies jūdzēm tālu. Mums vislielākie zaudējumi ir patruļkuģu komandās. Divi kuģi apgā­zušies, arī "Merganzer". Pazudis kapteiņa palīgs. Un tas zellis no BBC. Gudvinas bākas norāvušās no enkuriem. No Fran­cijas un Beļģijas ziņas vēl nav saņemtas. Droši vien nāksies maksāt lielu naudu, lai to visu izstrēbtu.

Tā bija nākamās dienas pēcpusdiena, un Bonds, atslējis pret savu krēslu spieķi ar gumijas uzgali, sēdēja turpat, kur bija sēdējis agrāk - pie galda pretī mierīgajam vīram ar aukstajām, pelēkajām acīm. Šis cilvēks pirms kādiem simt gadiem bija vi­ņu ielūdzis uz pusdienām un kāršu spēli.

Zem drēbēm Bonda ķermenis bija pār­siets un aplīmēts plāksteriem. Sāpes ap­dedzināja kājas, tikko viņš tās pakusti­nāja. lai spertu soli. Pār kreiso vaigu 1111 degunu stiepās tumši sarkana, jēla ap­deguma svēdra. un gaismā, kas krita no loga, taukaini spīdēja tai uzsmērētā zie­de. Bet cigareti viņš neveikli turēja cim­dotā rokā. Neticamā kārtā M. bija piedā­vājis viņam uzsmēķēt.

- Vai nav nekādu ziņu par to zemūde­ni, ser? - Bonds apjautājās.

- Ta ir atrasta, - M. atbildēja, taču vi­ņa balss neliecināja par apmierināju­mu. - Tā guļ uz vieniem sāniem apmē­ram trīsdesmit asu dziļumā. Mūsu glā- bējkuģis, kuram vajadzēja savākt raķetes atliekas, patlaban atrodas virs tās. Nirēji ir lejā, taču uz klauvējumiem pie korpu­sa nebija nekādas atbildes. Šorīt Ārlietu ministrijā ieradās padomju vēstnieks. Cik zinu, viņš teicis, ka krievu glābējku- ģis jau devies ceļā no Baltijas jūras, taču mūsējie atbildējuši, ka nevaram gaidīt, jo vraks traucē kuģošanai. - M. ieķiķinā- jās. - Un tā arī būtū, ja kāds sadomātu kuģot pa kanālu trīsdesmit asu dziļumā. Priecājos, ka es neesmu ministru kabine­ta loceklis, - viņš sausi piemetināja. - Se­sija turpinās - lai gan ar pārtrauku­miem - kopš sākās ziņojumi par notiku­šo. Vellenss sazinājies ar tiem Edinbur- gas juristiem, pirms viņi bija paguvuši iz­ziņot Dreksa novēlējumus pa visu pasau­li. Cik es noprotu, tas ir viens briesmīgs dokuments. Tas šķiet kā paša Jehovas sacerēts. Vellenss vakar vakarā aiznesis to uz ministru kabinetu.

- Zinu, - Bonds atteica. - Viņš man zvanīja uz slimnīcu un lūdza pastāstīt par notikušo visos sīkumos - runājām līdz pašai pusnaktij un pēc tam vēl maz­liet. Man ir grūti domāt pēc visām tām zālēm, ko ārsti lika man injicēt. Un kas tagad būs?

- Amatpersonas izgudros, kā noklusēt šo šausmīgo patiesību, - M. paskaidro­ja. - Kaut kādu zinātniski nesaprotamu muldoņu - ka degviela nav bijusi īstā un no tās pašas izmēģinājuma laikā izlietota tikai puse… Tomēr sprādziens bijis ne­gaidīti spēcīgs. Cietušajiem un bojāgāju­šo radiniekiem tiks izmaksātas kompen­sācijas pilnā apmērā. Apraudot sera Hu­go Dreksa un viņa komandas bēdīgo lik­teni. Tāds patriots! Un vēl tik traģisks zaudējums kā Karaliskās flotes zemūde­nes bojāeja. Pēdējais, eksperimentālais modelis! Vaina tā, ka pavēles nepareizi saprastas. Cik skumji! Laimīgā kārtā uz klāja nebija daudz cilvēku - tikai paši nepieciešamākie. Par visu pārējo infor­mācija tiks sniegta vēlāk. Traģiski gājis bojā BBC žurnālists. Kļūdas dēļ baltais jūrasspēku karogs noturēts par padomju flotes karogu. Tie ir ļoti līdzīgi. No vraka noņemts baltais jūrasspēku karogs…

- Bet kā ar atomsprādzienu? - Bonds noprasīja. - Radiāciju, radioaktīvajiem putekļiem un tamlīdzīgi? Ar slaveno sē­nei līdzīgo mākoni? Tādas ziņas noteikti varētu sagādāt nepatikšanas.

- Laikam jau par tām neviens īpaši nesatraucas, - M. atbildēja. - Mākonis esot tāds, kādi parasti veidojas pēc tāda sprādziena. Apgādes ministrijai ir zināms viss - tā, kā ir. Nācās viņiem pateikt. Vi­ņu darbinieki pagājušajā naktī bija aiz­braukuši uz austrumkrastu ar Gaigera skaitītājiem un visādu citādu aparatūru. Bet atbilde vel nav saņemta. - M. vēsi pasmaidīja. - Mākoņiem kaut kur jāno- līst, protams. Taču, ja laimēsies - un pa­gaidām tā notiek - vēja virziens ir tāds, ka tos dzen uz ziemeļiem. Atpakaļ uz mājām, tā sacīt.

Bonds sāpīgi pasmaidīja.

- Skaidrs, - viņš bilda. - Tas ir vārds vietā.

- Protams, - M. turpināja, paņēmis sa­vu pīpi un sākdams to piepildīt, - ka klī­dis arī nelāgas baumas. Jau ir sākušas iz­platīties. Daudzi cilvēki redzējuši jūs abus ar mis Brandu - kā tiekat iznesti no turie­nes nestuvēs. Un tad vēl pret Drcksu iero­sināta krimināllieta par avīzes papīra sa­bojāšanu. Notiek izmeklēšana ari lietā, kas ierosināta par jaunekļa bojāeju, izrai­sot alfa romeo avāriju. Starp citu, kaut kā vajadzēs izskaidrot arī to, kas noticis ar jūsu auto, kura atliekās, - viņš turpināja, apstidzoši uzlūkodams Bondu, atrasts garstobra kolts. Tad vēl paliek Apgādes ministrija. Vellensam vakar nācās lūgt pa­līgā dažus viņu cilvēkus, lai iztīrītu to mā­ju Eberijstritā. Tie ļaudis gan prot glabāt noslēpumus. No viņiem nekādas ziņu noplūdes nav gaidāmas. Skaidrs, ka tas viss ir riskanti. Ar lieliem meliem vienmēr jāuzņemas risks. Bet vai tad ir kāda cita izeja? Sabojāt attiecības ar Vāciju? Karot ar Krieviju? Daudzi abpus Atlantijai būtu tikai priecīgi izmantot šādu ieganstu.

M. apklusa un pielika sērkociņu pīpei.

- Ja sabiedrība noticēs šim stāstam, - viņš domīgi turpināja. - mēs varbūt tik­sim cauri sveikā. Mums būtu vajadzīgs viens no viņu ātrgaitas karakuģiem, turklāt tagad ir iespēja iegūt kādas ziņas par viņu atombumbām. Krievi zina, ka mums ir skaidrs - šajā spēlē viņi ir zau­dējuši. Malenkovs nebūt nesēž seglos tik droši - Kremlim var draudēt pat visai lie­las jukas. Ja runājam par vāciešiem… Mēs visi lieliski zinām, ka nacistu vēl pa­licis gana daudz, un šis notikums liks mi­nistru kabinetam nopietni padomāt par vāciešu atbruņošanu. Kā šķiet, tad ir vēl viens neliels, bet būtisks apstāklis, - M. tikko manāmi pasmaidīja. - Tas padarīs Vellensa un arī manu uzdevumu nākot­nē mazliet vieglāku. Šie politiķi nespēj saskatīt, ka atomlaikmets radījis lieliskā­ko sabotieri pasaules vēsturē - mazu vī­reli ar smagu portfeli.

- Vai prese sagremos šo stāstu tādu, kāds tas tiek pasniegts? - Bonds šaubīgi noprasīja.

M. paraustīja plecus.

- Premjerministrs šorīt tikās ar redak­toriem. - viņš sacīja, piešaudams vēl vienu degošu sērkociņu pie savas pīpes. - Un es ceru, ka viņš būs visu nokārtojis tā, kā pienākas. Taču, ja runas turpinās izplatī­ties, viņam varbūt nāksies tikties ar re­daktoriem vēlreiz. Un atklāt kādu dalu patiesības. Tad viņi noteikti spēlēs pēc noteikumiem. Viņi vienmēr tā dara, ja no šādas rīcības daudz kas atkarīgs. Galve­nais - iegūt laiku un novilcināt skandālu. Patlaban visi lepojas ar raķeti un necen­šas izdibināt, kas ar to nogājis greizi.

Šajā brīdī uz M. galda klusi iedūcās iekšējās saziņas aparāts. Iedegās un sā­ka mirkšķināt rubīnsarkana gaismiņa. M. pacēla klausuli un noliecās pār gal­du - tuvāk aparātam.

- Jā? - viņš vaicāja. Sekoja klusumbrī- dis. - Es paņemšu otru klausuli. - Pēc tam M. nocēla balto klausuli. Pavisam tur bija četri telefoni.

- Jā, - M. sacīja. - Es runāju. - Pēc tam viņš uz mirkli apklusa. - Jā, ser. Ir an galā. - M. nospieda aparāta tausti­ņu. Viņš turēja telefona klausuli tuvu pie auss. Lidz Bondarti nenokļuva neviena skaņa. Sekoja ilgāks klusumbrīdis, kura laikā M. tikai šad tad izpūta dūmu mā- kuli, pakšķinādams pīpi, ko turēja labajā rokā. Pēc tam viņš izņēma pīpi no mu­tes. - Es jums pilnīgi piekrītu, ser. Tas ir skaidrs, ka šeit ir tā parasts. - M. sarau­ca pieri. - Ja atļaujat man izteikties, ser. manuprāt, tas nebūtu necik gudri. - At­kal klusums, tad M. seja atplauka. - Pa­teicos jums, ser. Protams, ka Vellensam tādu grūtību nav. Tas nekādā ziņā nebū­tu pelnīti. - Atkal klusums. - Es saprotu. Tas tiks izdarīts. - Kārtējā pauze. - Tās būtu visai laipni, ser.

M. nolika balto klausuli atpakaļ un ar klikšķi nospieda slēdzi sākuma pozīcijā.

Kādu brītiņu M. turpināja blenzt te­lefonā, it kā šaubītos par to, kas nupat ticis apspriests. Tad viņš atbīdīja krēs­lu no galda, domīgi vērdamies ārā pa logu.

Kabinetā bija iestājies klusums. Bonds dīdījās savā sēdeklī, lai atgainītu sāpes, kuras ik pa laikam viņam uzmā­cās.

Uz palodzes, spārnus švīkstinādams, nosēdās atpūsties tas pats balodis, kas bija tur tupējis pirmdien, vai varbūt tas tomēr bija cits putns. Tas pastaigājās šurpu turpu klanīdamies un dūdodams, bet pēc tam noplanēja lejup parka kokos. Attālu bija dzirdama slāpēta, miegaina mašīnu murdoņa.

"Cik tuvu mēs bijām pienākuši," Bonds prātoja, "pilnīgam klusumam. Un gluži ticami, ka te vairs nebūtu nekā, vienīgi trauksmes sirēna gaudotu pret draudīgām, melni oranžām debesīm. Gruzduma smārds, cilvēku kliedzieni, tiem joprojām smokot sabrukušajās ēkās. Klusi pukstošā Londonas sirds ap­stājusies uz veselu laikmetu. Un vesela iedzīvotāju paaudze mirusi uz ielas starp civilizācijas drupām, kuru varbūt nebūtu iespējams atjaunot vairāku gadsimtu lai­kā."

Un tas viss varēja notikt tāda vīra ie­gribu dēl, kurš nicināja citus un blēdījās kāršu spēlē, uzurdīdams sava maniakālā "ego" elles liesmas. Un viņu atmaskoja ti­kai viens aprobežots Bleida kluba ap­meklētājs, un M. piekrita palīdzēt senam draugam. Un Bondam nācās atcerēties pa pusei aizmirstās kāršu viltības, Vel­lensam - piesardzību, Gaļai - apgūt cipa­ru gudrības, un tad vēl izveidojās vesela sīku apstākļu ķēde - sagadīšanās pēc sagadīšanās.

Kurš to visu būtu varējis paredzēt?

Atskanēja griezīgs čiksts, jo M. apgrie­zās ar visu krēslu. Bonds atkal uzmanīgi ieskatījās pelēkajās acis otrpus galdam.

- Tas bija premjerministrs, - M. nīgri novilka. - Viņš teica, ka vēloties, lai jūs abi ar mis Brandu izbraucat no valsts. - M. raudzījās lejup, pētīdams savas pīpes galviņu. - Jums abiem jāaizbraucot līdz rītdienas pēcpusdienai. Šajā lietā iejaukti pārāk daudzi cilvēki, kuri jūs abus pazīst un atceras jūsu sejas. Viņi viegli var izrē­ķināt, cik ir divreiz divi, redzot to stāvok­li, kādā patlaban esat. Brauciet, kurp vien vēlaties. Izdevumi nav ierobežoti. Varat saņemt naudu jebkurā valūtā, kā­dā vien vēlaties. Pateikšu mantzinim, lai jums to izmaksā. Jums vajadzētu palikt projām mēnesi. Tikai turieties tālāk no saspringtas satiksmes un aprites. Jums būtu jāaizbrauc jau šopēcpusdien, taču tai meitenei nolikta tikšanās rit no rīta pulksten vienpadsmitos. Pilī. Viņai jāsa­ņem apbalvojums - Jura krusts. Lai gan tas. protams, netiks publiski izziņots līdz Jaunajam gadam. Arī man gribētos kādu dienu ar viņu tikties. Droši vien tā ir laba meitene. Patiesību sakot, - M. turpināja, un viņa sejas izteiksme, lūko­joties augšup griestos, bija pilnīgi neizdi­bināma, - premjerministrs kaut ko pare­dzējis arī jums. Aizmirsis, ka mums šeit tā nav pieņemts - mēs neīstenojam sa­vus drošības pasākumus tāpēc, lai sa­ņemtu atzinības zīmes. Tāpēc premjer­ministrs lūdza mani jums pateikties viņa vietā. Viņš pateica dažus jaukus uzsla­vas vārdus arī par mūsu dienestu. Tas bija visai laipni.

M. pasmaidīja - tas bija viens no reta­jiem smaidiem, kuri dažkārt apgaismoja viņa seju, padarīdami tās izteiksmi gai­šāku un siltāku. Bonds pasmaidīja pretī. Viņi abi saprata, kas ir palicis nepa­teikts.

Bonds zināja, ka pienācis laiks iet. Viņš piecēlās.

- Es jums ļoti pateicos, ser, - viņš sa­cīja. - Un es priecājos par to meiteni.

- Tad labi, - M. noteica, itin kā likdams noprast, ka tikšanās beigusies. - Starp ci- frsmp

tu, arī tas ir daudz. Nākamreiz tiksimies pēc mēneša, - viņš nevērīgi piemetinā­ja. - Es ielūkošos jūsu birojā. Jūs tur kaut ko atradīsiet - no manis… Mazu piemiņu.

Džeimss Bonds ar liftu nobrauca lejā un aizkliboja pa sava biroja tik ļoti pazīstamo gaiteni. Iegājis pa durvīm, viņš pamanīja savu sekretāri, kura kār­toja kaut kādus dokumentus uz rak­stāmgalda, kas atradās tieši līdzās viņa galdam.

- Tātad nulle nulle astoņi atgriežas? - no­prasīja Bonds.

- Jā, - viņa atbildēja, laimīgi pasmai­dīdama. - Šovakar izlido.

- Jauki, man prieks, ka jums būs sa­biedrība, - Bonds sacīja. - Es atkal do­dos projām.

- Ak tā, - sekretāre noteica. Viņa ātri ieskatījās Bonda sejā, bet pēc tam novēr­sās. - Jūs izskatāties tā, it kā jums būtu steidzīgi nepieciešama atpūta.

- Es tiešām dodos atpūtā, - Bonds no­burkšķēja. - Trimdā - uz mēnesi. - Tad viņš iedomājās par Galu. - Tās būs visīs­tākās brīvdienas. Vai man ir atstāta kāda ziņa?

- Jūsu jaunais auto stāv apakšā. Es to izpētīju. Tas cilvēks teica, ka jūs esot šorīt to pasūtījis. Izskatās lielisks. Jā, un tad vēl ir sainītis no M. biroja. Vai drīk­stu to atvērt?

- Jā, dariet to, - Bonds piekrita.

Viņš apsēdās pie sava galda un paska­tījās pulkstenī. Bija pieci. Viņš jutās no­guris. Bonds zināja, ka jutīsies noguris vēl vairākas dienas. Galu galā - viņš vienmēr tā jūtas pēc sarežģītu un bīsta­mu uzdevumu izpildes. Pēc nervu sa­sprindzinājuma, nemitīgas koncentrēša­nās un bailēm.

Sekretāre ienāca pa dūnām ar divām kartona kārbām, kas šķita lielas un sma­gas. Viņa nolika abas uz galda un atvēra vienu no tām. Kad Bonds ieraudzīja tau­kaino vaska papīru, viņš tūlīt saprata, ko atradīs.

Kastē bija arī kartīte. Bonds to paņē­ma un izlasīja. Tā bija rakstīta ar M. pildspalvas zaļo tinti un vēstīja: "Tas Jums var noderēt." Paraksta nebija.

Bonds attina eļļaino papīru un pa­šūpoja rokās jauno beretu. Piemiņlietiņa. Nē. Atgādinājums. Bonds paraustīja ple­cus un ieslidināja ieroci zem mēteļa tuk­šajā pleca makstī. Viņš neveikli uzslējās kājās.

- Otrajā kastē jābūt garstobra kol- tam, - Bonds sacīja sekretārei. - Pagla­bājiet, kamēr atgriezīšos. Pēc tam pa­ņemšu to līdzi uz šautuvi un piešaušu.

Bonds gāja uz durvju pusi.

- Palieciet sveika, Lila, - viņš ierunā­jās, - sveicieni nulle nulle astoņi. Sakiet viņam, lai uzmanās no jums. Es būšu Francijā. Adrese būs F iecirknī. Taču, es saku, tikai steidzīgas nepieciešamības gadījumam!

Sekretāre viņam uzsmaidīja.

- Cik steidzīgai tai nepieciešamībai jā­būt? - viņa apjautājās.

Bonds īsi pasmējās.

- Vai jūs par steidzīgu nepieciešamību uzskatāt ikkatru bridža partiju?

Bonds izkliboja ārā un aizvēra durvis aiz sevis.

1953. gada modeļa "Marks VI" bija vaļējs un piemērots tūrisma braucie­nam. Tas bija pelēks vecā parauga limu­zīns - gauži līdzīgs tam, kurš bija ņēmis galu Meidstonas darbnīcā, - ar tumši zi­lu ādas polsterējumu. Tas grezni nošņā­cās, kad izmēģinājuma braucienā cil- ;ēks atlaidās šajā sēdekli lidzās šoferim, sas braucamo iemēģināja.

Pusstundu vēlāk braucējs palīdzēja šim cilvēkam izkāpt uz Putnubūru gatves un Karalienes Annas alejas stūra.

- Šis auto var sasniegt ari lielāku āt­rumu. ja vēlaties, ser, - viņš noteica. - Ja mēs ar to padarbotos vēl kādu laiku, tad varētu panākt, lai ši mašīna iet ar simt jūdžu ātrumu stundā un vēl ātrāk.

- Vēlāk, - Bonds sacīja. - Tā ir pārdota. Tikai ar vienu noteikumu. Jums tā jāaizgā­dā uz prāmju piestātni Kalē jau rītvakar.

Braucējs pasmīnēja.

- Rodžer, - viņš sacīja, - es to mašīnu aizdzīšu turp pats personiski. Tiksimies ostā, ser.

- Vareni, - Bonds attrauca. - Brauciet uzmanīgi pa Duvras šoseju. Tā šajos lai­kos neesot droša.

- Nebīstieties, ser, - šoferis sacīja, prā­todams, ka šis zellis liekas pārlieku pie­sardzīgs mīkstčaulis, lai gan šķiet pietie­kami informēts par mašīnām un moto­riem. - Tāds brauciens būs tikpat kā ap­ēst kūku!

- Nejau katru dienu, - Bonds smaidī­dams novilka. - Tiksimies Kalē.

Negaidot atbildi, Bonds kliboja pro­jām, atbalstīdamies uz spieķa - grīļīgā gaitā, cauri vakara saules staru režģiem, putekļiem dejojot gaismas kūļos, kuri sūcās caur parka koku zariem.

Bonds apsēdās uz viena no soliem, kas atradās pretī ezera saliņai, izvilka et­viju un aizdedzināja cigareti. Tad ielūko- jās pulkstenī. Tas rādīja bez piecām mi­nūtēm seši. Bonds atgādināja sev, ka no­runājis tikšanos ar meiteni, kurai noteik­ti piemit precizitāte. Viņš vakariņām bija pasūtījis stūra galdiņu. Un ko tālāk? Bet vispirms abi varēs nodoties ilgai un līk­smai plānošanai. Kas viņai patiktu? Kur viņai gribētos doties? Kur viņa bijusi ag­rāk? Vācijā, protams. Francijā? Taču ne jau tūlīt būtu jādodas uz Parīzi? Tur viņi varētu iegriezties atpakaļceļā. Viņiem vispirms jātiek pēc iespējas tālāk no Pa- dekalē. Starp Montreiju un Etaplu bija kāda jauka ferma ar lielisku virtuvi. Tā­lāk varētu traukties lejā uz Luāru. Tur, pie upes, ir daudz patikamu, mazu pilsē­tiņu, un katrā no tām varētu pavadīt da­žas dienas. Ne jau tajās, kurās ir pilis. Piemēram, tādās kā Božansī. Tad viņi lē­nām virzītos uz dienvidiem, allaž turoties uz rietumu ceļiem un vairoties no piec- zvaigžņu viesnīcām. Viņi nesteidzīgi izpē­tītu visu un izdarītu dažādus atklāju­mus. Bonds piecēlās. Pētītu… ko tad? Viens otru? Vai tiešām viņš bija sācis no­pietni domāt par šo jauno sievieti?

- Džeims…

Tā bija skaidra, skanīga, visai nervoza balss. Ne tāda balss, kādu viņš bija gai­dījis.

Bonds pavērās augšup. Viņa stāvēja dažu pēdu attālumā. Bonds pamanīja, ka mis Brandai galvā ir melna berete, kas uzlikta švītīgā leņķī, un viņa izskatās tik satraucoša un noslēpumaina kā gluži nepazīstama persona - no tādām, kādas gadījies redzēt ārzemēs vienatnē brau­cam atklātā limuzīnā, tālākas un nesa­sniedzamākas par jebkuru, ko jelkad ga­dījies sastapt. Sievietes, kuras devās uz satikšanos, lai mīlētos ar kādu citu. Tā­das, kurām nav lemts tikt ne tuvu.

Bonds piecēlās, un abi saņēma viens otra rokas.

Mis Branda atrāva savējo pirmā. Un viņa neapsēdās.

- Man gribētos, lai jūs rit būtu tur, Džeims. - Viņas acis maigi uzlūkoja Bon- du. "Maigi," domāja Bonds, un tomēr vi­ņa skatījās itin kā izvairīgi.

Viņš pasmaidīja.

- Rīt no rīta vai rītnakt?

- Nekļūstiet smieklīgs, - viņa pietvīk­dama iesmējās. - Es domāju - pilī.

- Un ko jūs darīsiet pēc tam? - Bonds noprasīja.

Šī būtne piesardzīgi pavērās viņā. Ko gan šis skatiens Bondam atgādina? Ap­reibumu? To skatienu, ar kādu viņš pats uzlūkoja Dreksu, spēlējot pēdējo kāršu partiju Bleida klubā? Nē. Ne gluži. Tajā bija vēl kaut kas cits. Maigums? Nožēla?

Gala palūkojās pāri Bonda plecam.

Bonds pagriezās. Simt jardu attālumā stāvēja gara auguma jauneklis ar gai­šiem, īsi apgrieztiem matiem. Jaunais vī­rietis bija pagriezis abiem muguru un dī­ki īsināja laiku.

Bonds pagriezās, un Gala ieslīpi ielū­kojās viņam acīs.

- Es gatavojos precēties ar šo cilvē­ku, - Gala klusi sacīja. - Rit pēcpusdie­nā. - Un tad, it kā nekāds cits paskaid­rojums vairs nebūtu nepieciešams: - Vi­ņu sauc detektīvinspektors Vivjens.

- Ak tā, - Bonds novilka. - Skaidrs.

Sekoja klusumbridis. Viņi vairs neska­tījās viens otrā.

Un tomēr - kāpēc viņš bija gaidījis kaut ko citu? Skūpstu? Tādēļ, ka divi pārbiedēti stāvi briesmās bija klāvušies kopā. Nekā vairāk taču nebija. Un mis Brandai pirkstā bija saderināšanās gre­dzens - Bondam vajadzēja saprast. Kāds pamats bija iedomāties, ka gredzens vi­ņai pirkstā uzvilkts tikai tāpēc, lai turētu Dreksu drošā attālumā? Kādēļ viņam li­kās, ka jaunā meitene lolo tās pašas vēl­mes un plānus?

"Un ko tagad?" Bonds prātoja. Viņš paraustīja plecus - laikam tādēļ, lai no­purinātu zaudējuma sāpi. Tā bija daudz lielāka, nekā prieks par sasniegto. Un ta­gad jāaiziet. Viņam jāatstāj abas šīs jau­nās dzīves un jāmeklē savai aukstajai sirdij patvērums citur. Nedrīkst būt ne­kādu nožēlu. Nekādu uzspēlētu senti­mentu. Bondam jāspēlē tā loma, kāda no viņa tiek gaidīta. Cieta un salta vīra loma. Viņš taču ir slepenais aģents. Tas otrs vīrietis bija tikai siluets.

Gala viņu uzlūkoja tik nervozi, it kā vēlētos steidzīgāk atbrīvoties no svešinie­ka, kurš mēģinājis ielauzties jaunās sie­vietes sirdi, ieliekot kāju pavērtajās dur­vis.

Bonds viņai silti uzsmaidīja.

- Esmu greizsirdīgs, - viņš noteica. - Man rītvakaram bija citi plāni.

Mis Branda pasmaidīja pretī, laikam juzdamās pateicīga, ka klusumbrīdis bei­dzot pārtraukts.

- Un kādi tie bija? - viņa apjautājās.

- Gribēju aizvest jūs uz kādu fermu Francijā, - Bonds paskaidroja. - Un pēc brīnišķīgām vakariņām apskatīties, vai tā ir taisnība, ko viņi tur melš par rozes kliedzieniem.

Gala iesmējās.

- Man loti žēl, ka es nederu; lai to pār­baudītu. Taču ir daudzas citas, kuras labprāt gribētu, lai viņas noplūc.

- Jā, ticu gan, - Bonds atteica. - Labi. Ardievu, Gala. - Un viņš pasniedza mis Branelai roku.

-Ardievu, Džeims.

Viņš pēdējoreiz pieskārās mis Bran- dai, un tad abi šķīrās - novērsās viens no otra un iesoļoja katrs savā dzīvē.

Jans Flemings pŪces aste

Romāns