Pūces aste

XXIII nodala MĪnus nulle

Caur puspiemiegtiem plakstiņiem Bonds cieši skatījās uz lodlampu. Vairākas dār­gās sekundes viņš sēdēja nekusUgi. ļau­jot dzīvībai ieplūst atpakaļ ķermenī. Viņa galva smeldza tā. it kā būtu tikusi spār­dīta futbolbumbas vietā. Taču likās, kā nekas nav lauzts. Drekss dusmās bija si­tis, kā pagadās, īpaši nelikdams lietā ap­gūtās mākas. Viņš bija uzvedies nesaka­rīgi kā satracināts dzērājs.

Gala bažīgi pavērās Bondā. Vīrieša acis asiņainajā sejā bija gandrīz ciet, bet žokļa līnija izskatījās apņēmīga - viņš koncentrējās, un mis Branda juta, cik grūti viņam nācās sakopot gribasspē­ku.

Viņš papurināja galvti un pagriezās pret meiteni. Viņa redzēja, ka Bonda skatienā mirdz uzvaras prieks.

Viņš ar galvas mājienu norādīja uz galda pusi.

- Šķiltavas, - Bonds ierunājās. - Man bija jādara viss, lai viņš tās aizmirstu. Dari kā es - tā kā parādīšu. - Bonds sāka zvāļoties vieglajā metāla krēslā, collu pēc collas virzīdamies tuvāk galdam. - Tikai, Dieva dēļ, nepakrīti! Tad mēs tās neda­būsim. Viss jādara ātri - kamēr lodlampa vēl nav pilnīgi atdzisusi.

Gala likās visai izbrīnījusies, viņa šķie­tami jutās tā, it kā abi spēlētu kādas ne­izprotamas bērnu spēles. Tomēr ari Gala cītīgi virzījās ar visu krēslu uz galda pusi.

Pēc dažām sekundēm Bonds lika mis Brandai apstāties pie galda, kamēr pats pielīgoja pie Dreksa krēsla. Ieņēmis at­bilstošo vietu pretī mērķim, viņš ar pēk­šņu izrāvienu metās ar galvu pret galdu.

Atskanēja sāpīgs krakšķis, kad Bonda zobi atsitās pret šķiltavām. Viņš satvēra tās ar lūpām un, turēdams mutē, virzījās atpakaļ - piesardzīgi, lai neapveltos. Un pacietīgi tuvojās Gaļai, kas sēdēja pie galda stūra - tur, kur Krebss bija atstājis lodlampu.

Tad Bonds atpūtās, līdz elpa atkal kļuva ritmiska.

- Nu nāks grūtākā dala, - viņš drūmi brīdināja. - Kamēr es mēģināšu to parik- ti iededzināt, sagatavojies apgāzt savu krēslu tā, lai tava roka būtu tik tuvu man, cik vien iespējams.

Gala paklausīgi apvēlās, bet Bonds sazvāļoja krēslu tā. lai tas atdurtos pret galda malu. ļaujot pastiepties uz priek šu un ar muti aizsnieg- lodlampas rok­turi - viņš satvēra to ar zobiem.

Pēc tam Bonds mēģināja tuvināt lam­pu šķiltavām, līdz beidzot bija tās novie­tojis uz galda malas tā. kā vēlējās.

Atkal mazliet atpūties. Bonds ar zo­biem atvēra lodlampas vārstuli un sā­ka pamazām noņemties ar tās aizdeg­šanu. Viņš lika lietā lūpas un zodu. lai īstenotu šo mērķi, ar sejas ādu jūtot siltumu un saožot, ka tajā vēl ir gāzes atliekas. Kaut tikai tā nebūtu pārāk at­dzisusi!

Bonds izslējās.

- Tagad būs pēdējais izrāviens, Ga­la, - viņš paziņoja, greizi pasmaidī­dams. - Varbūt es mazliet nodarīšu tev sāpes. Vai drīkstu?

- Protams, - Gala piekrita.

- Tad aiziet! - Bonds bilda un noliecās uz priekšu, lai attaisītu drošības vārstuli ierīces kreisajā pusē.

Pēc tam viņš ātri pieliecās pie šķilta­vām. Tās tagad atradās taisnā leņķī pret lodlampu, tieši zem degļa. Ar abiem priekšzobiem Bonds spēji nospieda lejup aizdedzes slēdzi.

Tas bija ārkārtīgi grūts manevrs. Lai gan Bonds atmeta galvu vijīgi kā čūska, viņam izspruka sāpju vaids, jo ievainoto vaigu un degunu skāra zilu liesmu kūlis.

Taču sašķidrinātais parafīns iešņācās, staipīdams savu dzīvinošo uguns mēli. Bonds izpurināja mitrumu no asarojoša­jām acīm un pielieca galvu gandrīz vai taisnā leņķī, lai atkal saķertu ar zobiem lodlampas rokturi.

Bondam likās, ka šis darbiņš un ierī­ces svars salauzīs viņam žokli, priekšzo­bi! nervi smeldza, bet viņš tomēr uzmanī­gi virzīja krēslu prom no galda, sasprin­dzinot kakla muskuļus, un pielieca ierīci tā. lai zilais liesmas gals sasniegtu virvi, kas saistīja Gaļas labo roku pie krēsla.

Bonds izmisīgi centās, lai liesma plūstu līdzeni, taču Gala noelsās, un tūlīt lodlam­pas rokturis Bonda zobos paslīdēja, un liesma apsvilināja jaunās meitenes roku.

Taču drīz viss bija galā. Liesmas iz­kausēti. pinekli izkusa cits pēc cita, un piepeši Gaļas labā roka bija brīva. Viņa pasniedzās, lai paņemtu lodlampu no Bonda mutes.

Bonds atkrita atpakaļ, viņš tīksmi gro­zīja kaklu, lai no smeldzošajiem musku­ļiem atplūstu asinis.

Bonds pat nepaspēja pamanīt, pa ku­ru laiku Gala atraisīja viņa rokas un kā­jas - drīz arī viņš bija brīvs

Kādu mirkli Bonds sēdēja, acis pievē­ris, gaidot bridi, kad viņa ķermenī atgrie­zīsies dzīvība. Un tad pēkšņi viņš tīksmi juta Gaļas mīkstās lūpas pieskārāmies savai mutei.

Bonds atvēra acis. Mis Branda stāvēja viņam pretī. Jaunās meitenes acis mir­dzēja.

- Tas par to, ko tu izdarīji, - Gala no­teikti sacīja.

- Tu esi brīnišķīga meitene, - Bonds vienkārši noteica.

Taču Bonds zināja, kas viņiem jāda­ra. Gaļai noteikti jāizdzīvo, kurpretī vi­ņam, pilnīgi iespējams, būs jāiet bojā piecu minūšu laikā. Viņš aizvēra acis, lai tajās nebūtu iespējams saskatīt bez­cerību.

Gala ieraudzija Bonda sejā šo izmisu­ma izteiksmi un novērsās. Viņa nodomā­ja, ka tas ir tikai nogurums pēc visa pār­ciestā. Tad pēkšņi Gala atcerējās ūdeņra­ža peroksīdu, kas atradās tualetes telpā līdzās viņas kabinetam.

Mis Branda iegāja pa durvīm, kas sa­vienoja viņas un Dreksa kabinetus. Cik pārsteidzoši likās atkal redzēt pazīsta­mās lietas. Tā laikam bija kāda cita sie­viete, kas tur bija sēdējusi pie galda, ar mašīnu rakstījusi vēstules un pūderējusi degunu. Gala paraustīja plecus un ie­steidzās nelielajā tualetes istabā. Ak Dievs, kāda viņa izskatās! Un cik nogu­rusi jūtas! Mis Branda, paņēmusi mitru dvieli un pārskābes pudeli, devās atpa­kaļ. Pagāja desmit minūtes, kamēr viņa sakopa to kaujas lauku, par kādu bija pārvērtusies Bonda seja.

Bonds sēdēja klusēdams, turēdams roku uz Gaļas jostasvietas un pateicīgi viņu uzlūkodams. Kad Gala iegāja atpa­kaļ tualetes istabā un Bonds dzirdēja, ka viņa aizbīda durvju aizšaujamo, viņš pie­cēlās un nodzēsa joprojām šņācošo lod­lampu. Pēc tam Bonds iegāja Dreksa du­šas telpā, noģērbās un vairākas minūtes stāvēja zem ledaini salta ūdens strūk­lām. "Gatavošanās bojāejai!" Bonds bēdī­gi nodomāja, spogulī aplūkodams sadau­zīto seju.

Apģērbies viņš devās atpakaļ pie Drek­sa galda, kuru pamatīgi pārmeklēja. Un atrada tikai vienu mierinājumu - puspu- dcli viskija. Bonds sameklēja divas glāzes un ūdeni, bet pēc tam pasauca mis Brandu.

Viņš dzirdēja veramies tualetes telpas

durvis.

- Kas tur ir? - Gala noprasija.

- Viskijs.

- Iedzer. Es tūlīt būšu kārtibā.

Bonds ar skatienu novērtēja pudeles

saturu un ielēja sev trisceturtdalglāzes. kuru izdzēra divos malkos. Pēc tam visai bezrūpīgi aizdedzināja svētīgo cigareti, apsēdās uz krēsla maliņas un izbaudīja sajūtu, kad viskijs apsvilināja kuņģi un siltums ieplūda kājās. Viņš atkal paņēma pudeli un apskatīja to. Gaļai tur vēl pie­tiks atliku likām, un iznāks vēl pusglāze arī pašam - pirms tam. kad viņš dosies ārā pa šīm durvīm. Tas ir labāk nekā ne kas. Vismaz pašsajūta būs labāka, ka­mēr viņš ātri izies un aizvērs aiz sevis durvis. Neatskatoties.

Gala ienāca - gluži pārvērtusies, tik­pat skaista, kāda bija tajā vakarā, kad Bonds meiteni pirmoreiz ieraudzīja, vie­nīgi zem acīm bija parādījušās lielā no­guruma iezīmētās krunciņas, kuras pūderis nespēja pilnīgi noslēpt. Arī sar­kanās virvju zīmes uz roku locītavām un potītēm vēl bija redzamas.

Bonds pasniedza meitenei dzērienu un paņēma otru glāzi sev. Abi saskatījās un sasmaidījās pāri paceltajām glāzēm.

Tad Bonds piecēlās.

- Paklausies, Gala, - Bonds lietišķā balsī sacīja. - Mums jātiek ar to galā, tā­dēļ runāšu īsi, un pēc tam atkal iedzer­sim. - Viņš dzirdēja, ka Gala strauji ie­velk elpu. - Pēc desmit minūtēm es tevi ieslēgšu Dreksa vannasistabā, pabāzīšu zem dušas un atgriezīšu krānus līdz ga­lam vaļā.

- Džeims! - viņa iesaucās. Un spēra soli Bondam tuvāk. - Neturpini! Es zinu, ka tu grasies sacīt kaut ko drausmīgu! Lūdzu, mitējies, Džeims!

- Beidz, Gala! - Bonds dusmīgi novil­ka. - Kāda tam visam tagad nozīme? Tas jau ir brīnums, ka mums radusies tāda izdevība. - Bonds atvirzījās tālāk no vi­ņas.

- Tātad, - viņš runāja tālāk, turēdams labajā rokā tik vērtīgās šķiltavas. - Es izie­šu no šejienes un aizvēršu durvis. Un tad aizdegšu pēdējo cigareti raķetei zem astes.

- Mans Dievs. - mis Branda nočukstē­ja. - Ko tu saki? Vai esi jucis? - Gala vē­rās Bondā ar patiesās šausmās ieples­tām acīm.

- Nekļūsti smieklīga! - Bonds nepacie­tīgi norūca. - Pie velna, kas gan vēl mums atliek? Sprādziens būs tik bries­mīgs, ka es tik un tā neko nejuUšu. Va­jadzētu izdoties - tur apkārt ir daudz degvielas mucu un tvaiku. Vai nu es. vai miljons cilvēku Londonā. Kodolgalviņa nenokritīs. Ar atombumbām tā nenotiek. Varbūt tā izkusis. Tāpēc ir cerība, ka tev izdosies palikt dzīvai un tikt projām. Sprādziens varētu izšauties pajumtu, un daļēji arī izplūdes gāzu bedrē, ja spēšu iedarbināt mehānismu, kas atver grī­du. - Bonds pasmaidīja. - Degunu aug­šā! - viņš teica, apiedams ap galdu un saņemdams meitenes roku. - Es atceros to zelli, kurš stāvēja uz degoša kuģa klā­ja. Esmu gribējis atdarināt viņa piemēru kopš piecu gadu vecuma.

Gala atrāva roku.

- Man nav daļas par to, ko tu esi gribē­jis, - viņa nikni attrauca. - Mums jādomā par kaut ko citu. Tu neuzskati, ka man ari var būt kādas idejas. Tikai saki, kas, ta­vuprāt, mums jādara. - Gala piegāja pie sienas kartes un nospieda slēdzi. - Pro­tams. ja mums nāksies likt lietā šķiltavas, mēs to darīsim. - Gala ieskatījās viltotajā lidojuma plānā, to lāgā neredzēdama. - Ta­ču doma, ka tu varētu tur ieiet un nostā­ties to spokaino degvielas tvaiku vidū, mie­rīgi uzšķilt uguni un ļaut sevi saraut sīkos gabaliņos… Nekā nebija - ja mums to nāk­sies darīt, tad darīsim abi kopā. Es labprā- tak uzsprāgtu, nekā sadegtu te iekšā. Šā vai ta, - Gala uz mirkli aprāvās, tad turpi­nāja, - man gribas doties tev līdzi. Mēs pie šīs lietas strādājām abi kopā.

Bonda skatiens likās atmaidzis, viņš tuvojās meitenei, aplika roku ap Gaļas vidukli un pievilka viņu sev klāt.

- Gala, tu esi lieliska! - Bonds vienkār­ši noteica. - Ja ir atlikusi vēl kāda cita ie­spēja, tad izmantosim to. Bet, - Bonds pavērās pulkstenī, - ir jau pāri pusnaktij, mums jāizlemj ātri. Dreksam jebkurā brī­dī var iešauties prātā, ka jāatsūta šurp sargi, lai pārbaudītu, vai mēs neesam at­brīvojušies. Un Dievs vien zina, uz cikiem tad viņš noregulēs aparatūru.

Gala izstaipījās kā kaķe. Viņa paskatī­jās uz Bondu. muti pavērusi, jaunās mei­tenes seja liecināja par sasprindzinājumu.

- Aparatūra! - viņa nočukstēja. - Jā­noregulē aparatūra! - Un atslīga pret sie­nu, pētīdama Bonda seju. - Vai tu ne­saproti? - meitenes balss šķita gluži vai histēriska. - Kamēr viņa nav. mēs varam noregulēt aparātus tā. kā tie bija uzstā­dīti agrāk - pēc vecā lidojuma plāna. Tad ši ellesmašīna iekritis Ziemeļjūrā, kā sā kotnēji bija paredzēts.

Jaunā meitene atkāpās no sienas un apķēra plecus abām rokām, jautājoši vēr­damās viņā.

- Vai mēs to spējam? - viņa noprasīja.

- Vai tad tu proti noteikt koordinā­tes? - Bonds skarbi noprasīja.

- Skaidrs, ka es to spēju, - viņa at­trauca. - Protams! Jau gadu esmu ar to nodarbojusies! Mums nav laika apstākļu atskaišu, taču tās atstāsim gadījuma zi­ņā. Šorīt ziņoja, ka rītdienas prognozes daudz neatšķiršoties no šodienas prog­nozēm.

- Dievs augstais, - Bonds nomurminā­ja, - mēs to varētu dabūt gatavu! Ja vien mēs varētu kaut kur paslēpties, lai

Drekss domā, ka esam aizbēguši… Kā būtu ar gāzu izplūdes bedri? Ja mums izdotos iedarbināt to ieriei, kas atver grī­du…

- Tā ir simt pēdu dziļa, - Gala sacīja, domīgi purinādama galvu, - turklāt ar pilnīgi taisnām sienām, no gludi pulēta metāla! Tas spīd kā stikls. Un šeit nav ne virves, nedz arī kā cita tamlīdzīga. Viņi vakar iztīrīja darba telpas un visu izvāca. Bez tam vēl tie sargi liedagā…

Bonds mirkli padomāja. Pēc tam viņa acis iemirdzējās.

- Man ir ideja, - viņš sacīja, - bet vis­pirms - kā ar radaru? Vai tas nevar pa­nākt, ka raķete tik un tā nokrīt Londonā?

Gala pakratīja galvu.

- Radars darbojas tikai kādu simt jū­džu rādiusā, - viņa noteica. - Te raķete pat nespēj uztvert tā signālu. Ja tā būs nomērķēta uz Ziemeļjūru, tad šī radara signāla dēl nenovirzīsies no kursa. Ar manu plānu viss ir kārtībā. Bet kur mēs varētu paslēpties?

- Vienā no ventilācijas šahtām. - teica Bonds. - Iesim!

Viņš uzmanīgi aplūkoja kabinetu. Šķiltavas bija viņam kabatā. Tātad pēdē­jais līdzeklis vienmer būs pieejams. Vai­rāk nekas nav vajadzīgs. Bonds sekoja jaunajai meitenei spožajā šahtā. Viņa tu­vojās instrumentu panelim, prātodama, kurš kloķis jāpagriež. lai atvērtu metāla vāku, kas nosedza izplūdes gāzu bedri.

Apskatījis aparatūru. Bonds nospieda kādu palielu slēdzi, pārvietodams to no atzīmes "ciet" uz atzīmi "vaļā".

Atskanēja klusa šņākoņa - hidraulis­kās mašīnas aiz sienas sāka darboties. Un abi metāla vāka pusloki zem raķetes astes atvērās, ieslīdēdami savās gropēs. Gala piegāja pie bedres un pavērās le­jup.

Tukšā tuneļa gludi pulētajās sienās atspīdēja jumta velves, vēlāk nozūdot skatienam - tur iztālēm dobji šalca jūra.

Bonds iegāja atpakaļ Dreksa kabinetā un norāva dušas kabīnes aizkaru. Pēc tam viņi abi ar mis Brandu saplēsa to strēmelēs un sasēja tās kopā. Pēdējā "posma galā Bonds atstāja noplēstu skrandu, lai rastos iespaids, ka virve pārtrūkusi, bēgļiem pa to rāpjoties lejup. Pēc tam viņš stingri piesēja otru virves galu pie vienas no raķetes trijām astes spurām, bet otru iemeta šahtā.

Lai gan šai ēsmai bija viltojuma pie­garša, tomēr viņi tā varēja iegūt laiku.

Lielās, apaļās ventilatoru šahtu mu­tes bija novietotas apmēram desmit jardu attālumā cita no citas, aptuveni četru pēdu augstumā no grīdas. Bonds tās saskaitīja. To bija piecdesmit. Viņš uzmanīgi atvēra restotās durtiņas un ielūkojās vienā no tām. Četrdesmit pē­du attālumā varēja saskatīt vāru mē­nesnīcas mirdzumu no ārpuses. Bonds noprata, ka tuneļi stiepjas gluži taisni augšup pa sienu, pēc tam veidojot leņ­ķi - pagriežoties uz ārsienas pusi, kur arī bija restes.

Bonds pastiepās un pārvilka roku pār tuneļa virsmu. Tā bija no nelīdzena beto­na. Viņš apmierināti nogrudzināja, saju­tis pirmo aso izcilni un pēc tam uztaustī­jis otru. No sienas laukā rēgojās arī me­tāla armatūras gali, palikuši vietās, kur bija kādi sastiprinājumi.

Tas būs sāpīgi, taču nav šaubu, ka vi­ņi abi varētu uzrāpties pa vienu no šīm šahtām - kā alpīnisti, kuri raušas aug­šup pa klinšu krauju. Un pēc tam, tikuši augšā, varētu nogulties un noslēpties tā, lai nebūtu atrodami, ja sāktos rneklēša- na. Pamatīgi meklēt nebūs iespējams, jo ieradīsies visi tie ierēdņi no Londonas.

Bonds notupās, paņēma meiteni uz muguras un sāka kāpt augšā.

Pēc stundas - ar nobrāztām kājām un pleciem, vienos zilumos un skrambās, abi pārguruši gulēja, cieši apskāvušies un atspieduši galvas turpat līdzās res­tēm - tieši virs durvīm, klausīdamies, kā apsargi simt jardu attālumā nemierīgi solo, šļūkādami tumsā.

Pulkstenis bija pieci. Pēc tam seši un septiņi.

Aiz kupola lēnām lēca saule. Klintīs sāka brēkāt kaijas, un tad pēkšņi parā­dījās trīs cilvēku stāvi un iztālēm pagāja garām - laikam tā bija jaunā sargu mai­ņa, kas nāca nomainīt veco. Atnācēji so­ļoja, zodus izslējuši, kājas augstu cilāda­mi.

Stāvi nāca tuvāk, un tad bēgļi no sa­vas slēptuves ar nogurušajām acīm jau varēja saskatīt Dreksa asinīm pieplūdu­šās, gluži oranžās sejas vaibstus, gludo un bālo doktora Valtera seju, kas atgā­dināja lapsas kūmiņa purnu, un uzblī- dušo, no pārmērīgas gulēšanas piepam- pušo Krebsa ģīmi.

Šie trīs vīri soļoja tik noteiktā gaitā kā bendes, nerunādami ne vārda. Drekss iz­vilka atslēgu un klusi atslēdza durvis, kuras atradās dažas pēdas zem Bonda un Gaļas gulošajiem augumiem.

Tad uz desmit minūtēm iestājās klu­sums. Varēja dzirdēt tikai attālu balsu murdoņu, kas šad tad bija saklausāma pa ventilatora šahtu, jo visi trīs vīri kus­tējās lejup pa metāla grīdu, lai pārlūkotu izplūdes bedri. Bonds klusībā pasmaidīja, pamanījis Dreksa sejā niknumu un ba­žas. Nožēlojamais Krebss šķita visvairāk norūpējies par Dreksa pārmetumiem, bet Valtera acu skatiens bija rūgta aizvaino­juma pilns. Pēc tam durvis zem viņiem abiem - Bonda un mis Brandas - atsprā­ga vaļā, un Krebss satraukti kaut ko uz­sauca sargiem. Viens no puslokā stāvoša­jiem vīriem atdalījās no pārējiem un skrē­ja augšā.

- Die Englānder, - Krebsa balss bija gandrīz histēriska, - aizbēguši! Herr Ka- pitān domā, ka viņi varētu būt vienā no ventilatoru šahtām. Mums vajadzētu pārbaudīt! Kupols jāatver un jāizvēdina degvielas tvaiki! Un pēc tam Herr Doktor pieliks cauruli pie katras šahtas un ie- pumpēs tur karstus garaiņus. Ja abi ir tur, viņi sevi atklās. Izvēlieties četrus vī­rus. Gumijas cimdi un ugunsdrošie tērpi jau ir sagatavoti. Samazināsim spiedienu apkures katlā. Un pasakiet citiem, lai klausās, vai neatskanēs kliedzieni. Vai sapratāt?

- Zu Befchl!* - Virs atgriezās pie savē­jiem, un Krebss, nobažījies un nosvīdis, apsviedās un nozuda aiz durvīm.

Kādu mirkli Bonds gulēja nekustēda­mies.

Virs viņu galvām atskanēja dobja rībo­ņa - tur atvērās un atvāzās kupols.

Šļūtenes ar karsUem garaiņiem!

Viņš bija dzirdējis, ka tādējādi tiek ga­lā ar dumpiniekiem uz kuģiem un strei­kotājiem uzņēmumos. Vai šie garaiņi cel­sies četrdesmit pēdu augstumā? Vai spiediens būs pietiekams? Cik boileru nodrošina apkuri? Un ar kuru no piec­desmit ventilatoru šahtām viņi sāks? Vai Bonds un meitene nav atstājuši kādu zī­mi, kāpdami augšā?

Bonds noprata, ka Gala gaida pa­skaidrojumu. Un viņam kaut kas jādara, lai abus pasargātu.

No apsargu pusloka atdalījās pieci vi­ri. Viņi devās lejup un nozuda.

Bonds piespieda muti Gaļai pie auss.

- Tas droši vien būs sāpīgi, - viņš sa­cīja. - Es vēl nezinu, cik sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Būs jāpacieš. Nesaceļot ne­kādu troksni. - Bonds juta, ka Gala at­bildes vietā tikko manāmi paspieda viņa rokas. - Sacel ceļus augšā! Nekautrējies! Šis nav īstais laiks būt meitenīgi kautrai.

- Aizveries! - Gala nikni pačukstēja. Viņš juta vienu Gaļas celi raujamies aug­šup, līdz tas atradās starp viņa ciskām. Pēc tam viņš mēģināja pacelt augstāk ari savējo - tiktāl, cik vien bija iespējams. Meitene nikni sarosījās.

- Neesi tik sasodīti dumja! - Bonds nočukstēja, pievilkdams Gaļas galvu pie savām krūtīm.

Viņš apsedza meiteni, cik vien iespē­jams. Ar abu potītēm un rokām neko ne­bija iespējams pasākt. Bonds uzvilka krekla apkakli augšā - pāri abu galvām. Viņi bija saspiedušies cieši kopā.

Tunelī bija karsti, šauri un smacīgi. Gaidot turpinājumu, Bondam piepeši ie­šāvās prātā, ka abi tur guļ kā mīlētāji siena stirpā - nogaidot, kamēr nelūgto staigātāju soļi paies garām, lai varētu at­sākt mīlēties. Viņš drūmi pasmaidīja un ieklausījās.

Lejā, šahtā, valdija klusums. Viņi dro­ši vien atrodas mašintelpā. Valters vēro šļūtenes, kuras tiek pieskrūvētas pie vārstuļiem. Varēja sakļausit attālus trokšņus. No kuras puses viņi sāks?

Kaut kur netālu atskanēja kluss, pa­ilgs svilpiens - gluži kā vilciena svilpes signāls.

Bonds pavilka atpakaļ krekla apkakli un pa restoto atveri pavērās laukā uz sargiem. Viņš redzēja, ka tie. acis neat­raudami, blenž uz kupolu, un kaut kur

pa kreisi.

Atkal atskanēja garais, spalgais svil­piens. Vēl un vēl.

Svelpoņa kļuva aizvien skaļāka. Bonds varēja saskatīt apsargu galvas, tiem rau­goties restotajos caurumos, kuri pavērās sienā. Un tās grozījās, nākot aizvien tu­vāk sienai, aiz kuras slēpās viņš un Ga­la. Tie droši vien aizrautīgi skatījās, ka biezie, baltie garaiņi šāvās ārā no režģo- tajiem caurumiem cementa mūrī, gaidī­dami, vai kādā neatskanēs divu cilvēku kliedzieni.

Viņš juta, kā Gaļas sirds sitas turpat pie viņa paša sirds. Mis Branda vēl nezi­nāja, kas tagad notiks. Un uzticējās vi­ņam.

- Tas var sāpēt, - Bonds atkal pačuk­stēja. - Un dedzināt. Taču mēs netiksim nogalināti. Turies! Un neizdves ne skaņas.

- Ar mani viss ir kārtībā! - Gala dus- migi atbildēja. Taču Bonds juta, ka meitenes augums ciešāk piekļaujas vi­ņam.

Čuššš! Svelpoņa nāca tuvāk.

Čuššš! Jau tikai divus tuneļus tālāk.

ČUŠŠŠ!! Jau līdzās. Bondam uzplūda mitru garaiņu smārds.

- Turies! - Bonds teica pats sev. Viņš piekļāva mis Brandu sev klāt un aizturē­ja elpu.

Tagad. Tikai ātri. Sasodīts, tas ir jā­pārcieš!

Tad pēkšņi nāca negants spiediens un svelme, šņākoņa ausīs un negantu sāpju mirklis.

Sekoja kapa klusums. Bija te karsts, te auksts, potītes un rokas te svila, te sa­la, uzmācās dīvaina mitruma un sasma- kuma sajūta, pūloties ievilkt plaušās tiru gaisu.

Abu augumi neviļus atslāba, tiecoties atbrīvoties viens no otra. lai aizņemtu vēl kādas collas brīvās telpas un atvēsinātu ādu, kura jau uzmeta čulgas. Elpa abu krūtīs gārdza, atvērtajas mutēs no beto­na pilēja ūdens. Beidzot vini izliecās sā­nis, rīstīdamies un izspļaudami ūdeni. Tas tecēja lejup sīkām strūkliņām - pāri abu ķermeņiem, kas jau bija caurcaurēm izmirkuši, apdedzinātajām rokām un kā­jām, un pēc tam lejup pa vertikālajām šahtas sienām, pa kurām tie bija uzkā­puši.

Karsto garaiņu caurules svelpoņa at­tālinājās, tālāk kļūdama par čukstu, līdz beidzot pilnīgi apklusa, un tad viņu šau­rajā betona cietumā vairs nebija dzir­dams nekas, vienīgi abu sēcošā dvaša un Bonda pulksteņa tikšķi.

Viņi gulēja un gaidīja, ciezdami sāpes klusējot.

Pēc pusstundas, kura likās tik gara kā pusgads, Valters un Krebss kopā ar Dreksu izgāja pa durvīm, kuras atradās zem viņiem.

Taču sargi drošības dēļ palika, kur bi­juši - un uzmanīja telpu ar kupolu, kurā atradās raķete. Rīt tai vajadzēja aizlidot.