Caur puspiemiegtiem plakstiņiem Bonds cieši skatījās uz lodlampu. Vairākas dārgās sekundes viņš sēdēja nekusUgi. ļaujot dzīvībai ieplūst atpakaļ ķermenī. Viņa galva smeldza tā. it kā būtu tikusi spārdīta futbolbumbas vietā. Taču likās, kā nekas nav lauzts. Drekss dusmās bija sitis, kā pagadās, īpaši nelikdams lietā apgūtās mākas. Viņš bija uzvedies nesakarīgi kā satracināts dzērājs.
Gala bažīgi pavērās Bondā. Vīrieša acis asiņainajā sejā bija gandrīz ciet, bet žokļa līnija izskatījās apņēmīga - viņš koncentrējās, un mis Branda juta, cik grūti viņam nācās sakopot gribasspēku.
Viņš papurināja galvti un pagriezās pret meiteni. Viņa redzēja, ka Bonda skatienā mirdz uzvaras prieks.
Viņš ar galvas mājienu norādīja uz galda pusi.
- Šķiltavas, - Bonds ierunājās. - Man bija jādara viss, lai viņš tās aizmirstu. Dari kā es - tā kā parādīšu. - Bonds sāka zvāļoties vieglajā metāla krēslā, collu pēc collas virzīdamies tuvāk galdam. - Tikai, Dieva dēļ, nepakrīti! Tad mēs tās nedabūsim. Viss jādara ātri - kamēr lodlampa vēl nav pilnīgi atdzisusi.
Gala likās visai izbrīnījusies, viņa šķietami jutās tā, it kā abi spēlētu kādas neizprotamas bērnu spēles. Tomēr ari Gala cītīgi virzījās ar visu krēslu uz galda pusi.
Pēc dažām sekundēm Bonds lika mis Brandai apstāties pie galda, kamēr pats pielīgoja pie Dreksa krēsla. Ieņēmis atbilstošo vietu pretī mērķim, viņš ar pēkšņu izrāvienu metās ar galvu pret galdu.
Atskanēja sāpīgs krakšķis, kad Bonda zobi atsitās pret šķiltavām. Viņš satvēra tās ar lūpām un, turēdams mutē, virzījās atpakaļ - piesardzīgi, lai neapveltos. Un pacietīgi tuvojās Gaļai, kas sēdēja pie galda stūra - tur, kur Krebss bija atstājis lodlampu.
Tad Bonds atpūtās, līdz elpa atkal kļuva ritmiska.
- Nu nāks grūtākā dala, - viņš drūmi brīdināja. - Kamēr es mēģināšu to parik- ti iededzināt, sagatavojies apgāzt savu krēslu tā, lai tava roka būtu tik tuvu man, cik vien iespējams.
Gala paklausīgi apvēlās, bet Bonds sazvāļoja krēslu tā. lai tas atdurtos pret galda malu. ļaujot pastiepties uz priek šu un ar muti aizsnieg- lodlampas rokturi - viņš satvēra to ar zobiem.
Pēc tam Bonds mēģināja tuvināt lampu šķiltavām, līdz beidzot bija tās novietojis uz galda malas tā. kā vēlējās.
Atkal mazliet atpūties. Bonds ar zobiem atvēra lodlampas vārstuli un sāka pamazām noņemties ar tās aizdegšanu. Viņš lika lietā lūpas un zodu. lai īstenotu šo mērķi, ar sejas ādu jūtot siltumu un saožot, ka tajā vēl ir gāzes atliekas. Kaut tikai tā nebūtu pārāk atdzisusi!
Bonds izslējās.
- Tagad būs pēdējais izrāviens, Gala, - viņš paziņoja, greizi pasmaidīdams. - Varbūt es mazliet nodarīšu tev sāpes. Vai drīkstu?
- Protams, - Gala piekrita.
- Tad aiziet! - Bonds bilda un noliecās uz priekšu, lai attaisītu drošības vārstuli ierīces kreisajā pusē.
Pēc tam viņš ātri pieliecās pie šķiltavām. Tās tagad atradās taisnā leņķī pret lodlampu, tieši zem degļa. Ar abiem priekšzobiem Bonds spēji nospieda lejup aizdedzes slēdzi.
Tas bija ārkārtīgi grūts manevrs. Lai gan Bonds atmeta galvu vijīgi kā čūska, viņam izspruka sāpju vaids, jo ievainoto vaigu un degunu skāra zilu liesmu kūlis.
Taču sašķidrinātais parafīns iešņācās, staipīdams savu dzīvinošo uguns mēli. Bonds izpurināja mitrumu no asarojošajām acīm un pielieca galvu gandrīz vai taisnā leņķī, lai atkal saķertu ar zobiem lodlampas rokturi.
Bondam likās, ka šis darbiņš un ierīces svars salauzīs viņam žokli, priekšzobi! nervi smeldza, bet viņš tomēr uzmanīgi virzīja krēslu prom no galda, sasprindzinot kakla muskuļus, un pielieca ierīci tā. lai zilais liesmas gals sasniegtu virvi, kas saistīja Gaļas labo roku pie krēsla.
Bonds izmisīgi centās, lai liesma plūstu līdzeni, taču Gala noelsās, un tūlīt lodlampas rokturis Bonda zobos paslīdēja, un liesma apsvilināja jaunās meitenes roku.
Taču drīz viss bija galā. Liesmas izkausēti. pinekli izkusa cits pēc cita, un piepeši Gaļas labā roka bija brīva. Viņa pasniedzās, lai paņemtu lodlampu no Bonda mutes.
Bonds atkrita atpakaļ, viņš tīksmi grozīja kaklu, lai no smeldzošajiem muskuļiem atplūstu asinis.
Bonds pat nepaspēja pamanīt, pa kuru laiku Gala atraisīja viņa rokas un kājas - drīz arī viņš bija brīvs
Kādu mirkli Bonds sēdēja, acis pievēris, gaidot bridi, kad viņa ķermenī atgriezīsies dzīvība. Un tad pēkšņi viņš tīksmi juta Gaļas mīkstās lūpas pieskārāmies savai mutei.
Bonds atvēra acis. Mis Branda stāvēja viņam pretī. Jaunās meitenes acis mirdzēja.
- Tas par to, ko tu izdarīji, - Gala noteikti sacīja.
- Tu esi brīnišķīga meitene, - Bonds vienkārši noteica.
Taču Bonds zināja, kas viņiem jādara. Gaļai noteikti jāizdzīvo, kurpretī viņam, pilnīgi iespējams, būs jāiet bojā piecu minūšu laikā. Viņš aizvēra acis, lai tajās nebūtu iespējams saskatīt bezcerību.
Gala ieraudzija Bonda sejā šo izmisuma izteiksmi un novērsās. Viņa nodomāja, ka tas ir tikai nogurums pēc visa pārciestā. Tad pēkšņi Gala atcerējās ūdeņraža peroksīdu, kas atradās tualetes telpā līdzās viņas kabinetam.
Mis Branda iegāja pa durvīm, kas savienoja viņas un Dreksa kabinetus. Cik pārsteidzoši likās atkal redzēt pazīstamās lietas. Tā laikam bija kāda cita sieviete, kas tur bija sēdējusi pie galda, ar mašīnu rakstījusi vēstules un pūderējusi degunu. Gala paraustīja plecus un iesteidzās nelielajā tualetes istabā. Ak Dievs, kāda viņa izskatās! Un cik nogurusi jūtas! Mis Branda, paņēmusi mitru dvieli un pārskābes pudeli, devās atpakaļ. Pagāja desmit minūtes, kamēr viņa sakopa to kaujas lauku, par kādu bija pārvērtusies Bonda seja.
Bonds sēdēja klusēdams, turēdams roku uz Gaļas jostasvietas un pateicīgi viņu uzlūkodams. Kad Gala iegāja atpakaļ tualetes istabā un Bonds dzirdēja, ka viņa aizbīda durvju aizšaujamo, viņš piecēlās un nodzēsa joprojām šņācošo lodlampu. Pēc tam Bonds iegāja Dreksa dušas telpā, noģērbās un vairākas minūtes stāvēja zem ledaini salta ūdens strūklām. "Gatavošanās bojāejai!" Bonds bēdīgi nodomāja, spogulī aplūkodams sadauzīto seju.
Apģērbies viņš devās atpakaļ pie Dreksa galda, kuru pamatīgi pārmeklēja. Un atrada tikai vienu mierinājumu - puspu- dcli viskija. Bonds sameklēja divas glāzes un ūdeni, bet pēc tam pasauca mis Brandu.
Viņš dzirdēja veramies tualetes telpas
durvis.
- Kas tur ir? - Gala noprasija.
- Viskijs.
- Iedzer. Es tūlīt būšu kārtibā.
Bonds ar skatienu novērtēja pudeles
saturu un ielēja sev trisceturtdalglāzes. kuru izdzēra divos malkos. Pēc tam visai bezrūpīgi aizdedzināja svētīgo cigareti, apsēdās uz krēsla maliņas un izbaudīja sajūtu, kad viskijs apsvilināja kuņģi un siltums ieplūda kājās. Viņš atkal paņēma pudeli un apskatīja to. Gaļai tur vēl pietiks atliku likām, un iznāks vēl pusglāze arī pašam - pirms tam. kad viņš dosies ārā pa šīm durvīm. Tas ir labāk nekā ne kas. Vismaz pašsajūta būs labāka, kamēr viņš ātri izies un aizvērs aiz sevis durvis. Neatskatoties.
Gala ienāca - gluži pārvērtusies, tikpat skaista, kāda bija tajā vakarā, kad Bonds meiteni pirmoreiz ieraudzīja, vienīgi zem acīm bija parādījušās lielā noguruma iezīmētās krunciņas, kuras pūderis nespēja pilnīgi noslēpt. Arī sarkanās virvju zīmes uz roku locītavām un potītēm vēl bija redzamas.
Bonds pasniedza meitenei dzērienu un paņēma otru glāzi sev. Abi saskatījās un sasmaidījās pāri paceltajām glāzēm.
Tad Bonds piecēlās.
- Paklausies, Gala, - Bonds lietišķā balsī sacīja. - Mums jātiek ar to galā, tādēļ runāšu īsi, un pēc tam atkal iedzersim. - Viņš dzirdēja, ka Gala strauji ievelk elpu. - Pēc desmit minūtēm es tevi ieslēgšu Dreksa vannasistabā, pabāzīšu zem dušas un atgriezīšu krānus līdz galam vaļā.
- Džeims! - viņa iesaucās. Un spēra soli Bondam tuvāk. - Neturpini! Es zinu, ka tu grasies sacīt kaut ko drausmīgu! Lūdzu, mitējies, Džeims!
- Beidz, Gala! - Bonds dusmīgi novilka. - Kāda tam visam tagad nozīme? Tas jau ir brīnums, ka mums radusies tāda izdevība. - Bonds atvirzījās tālāk no viņas.
- Tātad, - viņš runāja tālāk, turēdams labajā rokā tik vērtīgās šķiltavas. - Es iziešu no šejienes un aizvēršu durvis. Un tad aizdegšu pēdējo cigareti raķetei zem astes.
- Mans Dievs. - mis Branda nočukstēja. - Ko tu saki? Vai esi jucis? - Gala vērās Bondā ar patiesās šausmās ieplestām acīm.
- Nekļūsti smieklīga! - Bonds nepacietīgi norūca. - Pie velna, kas gan vēl mums atliek? Sprādziens būs tik briesmīgs, ka es tik un tā neko nejuUšu. Vajadzētu izdoties - tur apkārt ir daudz degvielas mucu un tvaiku. Vai nu es. vai miljons cilvēku Londonā. Kodolgalviņa nenokritīs. Ar atombumbām tā nenotiek. Varbūt tā izkusis. Tāpēc ir cerība, ka tev izdosies palikt dzīvai un tikt projām. Sprādziens varētu izšauties pajumtu, un daļēji arī izplūdes gāzu bedrē, ja spēšu iedarbināt mehānismu, kas atver grīdu. - Bonds pasmaidīja. - Degunu augšā! - viņš teica, apiedams ap galdu un saņemdams meitenes roku. - Es atceros to zelli, kurš stāvēja uz degoša kuģa klāja. Esmu gribējis atdarināt viņa piemēru kopš piecu gadu vecuma.
Gala atrāva roku.
- Man nav daļas par to, ko tu esi gribējis, - viņa nikni attrauca. - Mums jādomā par kaut ko citu. Tu neuzskati, ka man ari var būt kādas idejas. Tikai saki, kas, tavuprāt, mums jādara. - Gala piegāja pie sienas kartes un nospieda slēdzi. - Protams. ja mums nāksies likt lietā šķiltavas, mēs to darīsim. - Gala ieskatījās viltotajā lidojuma plānā, to lāgā neredzēdama. - Taču doma, ka tu varētu tur ieiet un nostāties to spokaino degvielas tvaiku vidū, mierīgi uzšķilt uguni un ļaut sevi saraut sīkos gabaliņos… Nekā nebija - ja mums to nāksies darīt, tad darīsim abi kopā. Es labprā- tak uzsprāgtu, nekā sadegtu te iekšā. Šā vai ta, - Gala uz mirkli aprāvās, tad turpināja, - man gribas doties tev līdzi. Mēs pie šīs lietas strādājām abi kopā.
Bonda skatiens likās atmaidzis, viņš tuvojās meitenei, aplika roku ap Gaļas vidukli un pievilka viņu sev klāt.
- Gala, tu esi lieliska! - Bonds vienkārši noteica. - Ja ir atlikusi vēl kāda cita iespēja, tad izmantosim to. Bet, - Bonds pavērās pulkstenī, - ir jau pāri pusnaktij, mums jāizlemj ātri. Dreksam jebkurā brīdī var iešauties prātā, ka jāatsūta šurp sargi, lai pārbaudītu, vai mēs neesam atbrīvojušies. Un Dievs vien zina, uz cikiem tad viņš noregulēs aparatūru.
Gala izstaipījās kā kaķe. Viņa paskatījās uz Bondu. muti pavērusi, jaunās meitenes seja liecināja par sasprindzinājumu.
- Aparatūra! - viņa nočukstēja. - Jānoregulē aparatūra! - Un atslīga pret sienu, pētīdama Bonda seju. - Vai tu nesaproti? - meitenes balss šķita gluži vai histēriska. - Kamēr viņa nav. mēs varam noregulēt aparātus tā. kā tie bija uzstādīti agrāk - pēc vecā lidojuma plāna. Tad ši ellesmašīna iekritis Ziemeļjūrā, kā sā kotnēji bija paredzēts.
Jaunā meitene atkāpās no sienas un apķēra plecus abām rokām, jautājoši vērdamās viņā.
- Vai mēs to spējam? - viņa noprasīja.
- Vai tad tu proti noteikt koordinātes? - Bonds skarbi noprasīja.
- Skaidrs, ka es to spēju, - viņa attrauca. - Protams! Jau gadu esmu ar to nodarbojusies! Mums nav laika apstākļu atskaišu, taču tās atstāsim gadījuma ziņā. Šorīt ziņoja, ka rītdienas prognozes daudz neatšķiršoties no šodienas prognozēm.
- Dievs augstais, - Bonds nomurmināja, - mēs to varētu dabūt gatavu! Ja vien mēs varētu kaut kur paslēpties, lai
Drekss domā, ka esam aizbēguši… Kā būtu ar gāzu izplūdes bedri? Ja mums izdotos iedarbināt to ieriei, kas atver grīdu…
- Tā ir simt pēdu dziļa, - Gala sacīja, domīgi purinādama galvu, - turklāt ar pilnīgi taisnām sienām, no gludi pulēta metāla! Tas spīd kā stikls. Un šeit nav ne virves, nedz arī kā cita tamlīdzīga. Viņi vakar iztīrīja darba telpas un visu izvāca. Bez tam vēl tie sargi liedagā…
Bonds mirkli padomāja. Pēc tam viņa acis iemirdzējās.
- Man ir ideja, - viņš sacīja, - bet vispirms - kā ar radaru? Vai tas nevar panākt, ka raķete tik un tā nokrīt Londonā?
Gala pakratīja galvu.
- Radars darbojas tikai kādu simt jūdžu rādiusā, - viņa noteica. - Te raķete pat nespēj uztvert tā signālu. Ja tā būs nomērķēta uz Ziemeļjūru, tad šī radara signāla dēl nenovirzīsies no kursa. Ar manu plānu viss ir kārtībā. Bet kur mēs varētu paslēpties?
- Vienā no ventilācijas šahtām. - teica Bonds. - Iesim!
Viņš uzmanīgi aplūkoja kabinetu. Šķiltavas bija viņam kabatā. Tātad pēdējais līdzeklis vienmer būs pieejams. Vairāk nekas nav vajadzīgs. Bonds sekoja jaunajai meitenei spožajā šahtā. Viņa tuvojās instrumentu panelim, prātodama, kurš kloķis jāpagriež. lai atvērtu metāla vāku, kas nosedza izplūdes gāzu bedri.
Apskatījis aparatūru. Bonds nospieda kādu palielu slēdzi, pārvietodams to no atzīmes "ciet" uz atzīmi "vaļā".
Atskanēja klusa šņākoņa - hidrauliskās mašīnas aiz sienas sāka darboties. Un abi metāla vāka pusloki zem raķetes astes atvērās, ieslīdēdami savās gropēs. Gala piegāja pie bedres un pavērās lejup.
Tukšā tuneļa gludi pulētajās sienās atspīdēja jumta velves, vēlāk nozūdot skatienam - tur iztālēm dobji šalca jūra.
Bonds iegāja atpakaļ Dreksa kabinetā un norāva dušas kabīnes aizkaru. Pēc tam viņi abi ar mis Brandu saplēsa to strēmelēs un sasēja tās kopā. Pēdējā "posma galā Bonds atstāja noplēstu skrandu, lai rastos iespaids, ka virve pārtrūkusi, bēgļiem pa to rāpjoties lejup. Pēc tam viņš stingri piesēja otru virves galu pie vienas no raķetes trijām astes spurām, bet otru iemeta šahtā.
Lai gan šai ēsmai bija viltojuma piegarša, tomēr viņi tā varēja iegūt laiku.
Lielās, apaļās ventilatoru šahtu mutes bija novietotas apmēram desmit jardu attālumā cita no citas, aptuveni četru pēdu augstumā no grīdas. Bonds tās saskaitīja. To bija piecdesmit. Viņš uzmanīgi atvēra restotās durtiņas un ielūkojās vienā no tām. Četrdesmit pēdu attālumā varēja saskatīt vāru mēnesnīcas mirdzumu no ārpuses. Bonds noprata, ka tuneļi stiepjas gluži taisni augšup pa sienu, pēc tam veidojot leņķi - pagriežoties uz ārsienas pusi, kur arī bija restes.
Bonds pastiepās un pārvilka roku pār tuneļa virsmu. Tā bija no nelīdzena betona. Viņš apmierināti nogrudzināja, sajutis pirmo aso izcilni un pēc tam uztaustījis otru. No sienas laukā rēgojās arī metāla armatūras gali, palikuši vietās, kur bija kādi sastiprinājumi.
Tas būs sāpīgi, taču nav šaubu, ka viņi abi varētu uzrāpties pa vienu no šīm šahtām - kā alpīnisti, kuri raušas augšup pa klinšu krauju. Un pēc tam, tikuši augšā, varētu nogulties un noslēpties tā, lai nebūtu atrodami, ja sāktos rneklēša- na. Pamatīgi meklēt nebūs iespējams, jo ieradīsies visi tie ierēdņi no Londonas.
Bonds notupās, paņēma meiteni uz muguras un sāka kāpt augšā.
Pēc stundas - ar nobrāztām kājām un pleciem, vienos zilumos un skrambās, abi pārguruši gulēja, cieši apskāvušies un atspieduši galvas turpat līdzās restēm - tieši virs durvīm, klausīdamies, kā apsargi simt jardu attālumā nemierīgi solo, šļūkādami tumsā.
Pulkstenis bija pieci. Pēc tam seši un septiņi.
Aiz kupola lēnām lēca saule. Klintīs sāka brēkāt kaijas, un tad pēkšņi parādījās trīs cilvēku stāvi un iztālēm pagāja garām - laikam tā bija jaunā sargu maiņa, kas nāca nomainīt veco. Atnācēji soļoja, zodus izslējuši, kājas augstu cilādami.
Stāvi nāca tuvāk, un tad bēgļi no savas slēptuves ar nogurušajām acīm jau varēja saskatīt Dreksa asinīm pieplūdušās, gluži oranžās sejas vaibstus, gludo un bālo doktora Valtera seju, kas atgādināja lapsas kūmiņa purnu, un uzblī- dušo, no pārmērīgas gulēšanas piepam- pušo Krebsa ģīmi.
Šie trīs vīri soļoja tik noteiktā gaitā kā bendes, nerunādami ne vārda. Drekss izvilka atslēgu un klusi atslēdza durvis, kuras atradās dažas pēdas zem Bonda un Gaļas gulošajiem augumiem.
Tad uz desmit minūtēm iestājās klusums. Varēja dzirdēt tikai attālu balsu murdoņu, kas šad tad bija saklausāma pa ventilatora šahtu, jo visi trīs vīri kustējās lejup pa metāla grīdu, lai pārlūkotu izplūdes bedri. Bonds klusībā pasmaidīja, pamanījis Dreksa sejā niknumu un bažas. Nožēlojamais Krebss šķita visvairāk norūpējies par Dreksa pārmetumiem, bet Valtera acu skatiens bija rūgta aizvainojuma pilns. Pēc tam durvis zem viņiem abiem - Bonda un mis Brandas - atsprāga vaļā, un Krebss satraukti kaut ko uzsauca sargiem. Viens no puslokā stāvošajiem vīriem atdalījās no pārējiem un skrēja augšā.
- Die Englānder, - Krebsa balss bija gandrīz histēriska, - aizbēguši! Herr Ka- pitān domā, ka viņi varētu būt vienā no ventilatoru šahtām. Mums vajadzētu pārbaudīt! Kupols jāatver un jāizvēdina degvielas tvaiki! Un pēc tam Herr Doktor pieliks cauruli pie katras šahtas un ie- pumpēs tur karstus garaiņus. Ja abi ir tur, viņi sevi atklās. Izvēlieties četrus vīrus. Gumijas cimdi un ugunsdrošie tērpi jau ir sagatavoti. Samazināsim spiedienu apkures katlā. Un pasakiet citiem, lai klausās, vai neatskanēs kliedzieni. Vai sapratāt?
- Zu Befchl!* - Virs atgriezās pie savējiem, un Krebss, nobažījies un nosvīdis, apsviedās un nozuda aiz durvīm.
Kādu mirkli Bonds gulēja nekustēdamies.
Virs viņu galvām atskanēja dobja rīboņa - tur atvērās un atvāzās kupols.
Šļūtenes ar karsUem garaiņiem!
Viņš bija dzirdējis, ka tādējādi tiek galā ar dumpiniekiem uz kuģiem un streikotājiem uzņēmumos. Vai šie garaiņi celsies četrdesmit pēdu augstumā? Vai spiediens būs pietiekams? Cik boileru nodrošina apkuri? Un ar kuru no piecdesmit ventilatoru šahtām viņi sāks? Vai Bonds un meitene nav atstājuši kādu zīmi, kāpdami augšā?
Bonds noprata, ka Gala gaida paskaidrojumu. Un viņam kaut kas jādara, lai abus pasargātu.
No apsargu pusloka atdalījās pieci viri. Viņi devās lejup un nozuda.
Bonds piespieda muti Gaļai pie auss.
- Tas droši vien būs sāpīgi, - viņš sacīja. - Es vēl nezinu, cik sāpīgi. Tur neko nevar darīt. Būs jāpacieš. Nesaceļot nekādu troksni. - Bonds juta, ka Gala atbildes vietā tikko manāmi paspieda viņa rokas. - Sacel ceļus augšā! Nekautrējies! Šis nav īstais laiks būt meitenīgi kautrai.
- Aizveries! - Gala nikni pačukstēja. Viņš juta vienu Gaļas celi raujamies augšup, līdz tas atradās starp viņa ciskām. Pēc tam viņš mēģināja pacelt augstāk ari savējo - tiktāl, cik vien bija iespējams. Meitene nikni sarosījās.
- Neesi tik sasodīti dumja! - Bonds nočukstēja, pievilkdams Gaļas galvu pie savām krūtīm.
Viņš apsedza meiteni, cik vien iespējams. Ar abu potītēm un rokām neko nebija iespējams pasākt. Bonds uzvilka krekla apkakli augšā - pāri abu galvām. Viņi bija saspiedušies cieši kopā.
Tunelī bija karsti, šauri un smacīgi. Gaidot turpinājumu, Bondam piepeši iešāvās prātā, ka abi tur guļ kā mīlētāji siena stirpā - nogaidot, kamēr nelūgto staigātāju soļi paies garām, lai varētu atsākt mīlēties. Viņš drūmi pasmaidīja un ieklausījās.
Lejā, šahtā, valdija klusums. Viņi droši vien atrodas mašintelpā. Valters vēro šļūtenes, kuras tiek pieskrūvētas pie vārstuļiem. Varēja sakļausit attālus trokšņus. No kuras puses viņi sāks?
Kaut kur netālu atskanēja kluss, pailgs svilpiens - gluži kā vilciena svilpes signāls.
Bonds pavilka atpakaļ krekla apkakli un pa restoto atveri pavērās laukā uz sargiem. Viņš redzēja, ka tie. acis neatraudami, blenž uz kupolu, un kaut kur
pa kreisi.
Atkal atskanēja garais, spalgais svilpiens. Vēl un vēl.
Svelpoņa kļuva aizvien skaļāka. Bonds varēja saskatīt apsargu galvas, tiem raugoties restotajos caurumos, kuri pavērās sienā. Un tās grozījās, nākot aizvien tuvāk sienai, aiz kuras slēpās viņš un Gala. Tie droši vien aizrautīgi skatījās, ka biezie, baltie garaiņi šāvās ārā no režģo- tajiem caurumiem cementa mūrī, gaidīdami, vai kādā neatskanēs divu cilvēku kliedzieni.
Viņš juta, kā Gaļas sirds sitas turpat pie viņa paša sirds. Mis Branda vēl nezināja, kas tagad notiks. Un uzticējās viņam.
- Tas var sāpēt, - Bonds atkal pačukstēja. - Un dedzināt. Taču mēs netiksim nogalināti. Turies! Un neizdves ne skaņas.
- Ar mani viss ir kārtībā! - Gala dus- migi atbildēja. Taču Bonds juta, ka meitenes augums ciešāk piekļaujas viņam.
Čuššš! Svelpoņa nāca tuvāk.
Čuššš! Jau tikai divus tuneļus tālāk.
ČUŠŠŠ!! Jau līdzās. Bondam uzplūda mitru garaiņu smārds.
- Turies! - Bonds teica pats sev. Viņš piekļāva mis Brandu sev klāt un aizturēja elpu.
Tagad. Tikai ātri. Sasodīts, tas ir jāpārcieš!
Tad pēkšņi nāca negants spiediens un svelme, šņākoņa ausīs un negantu sāpju mirklis.
Sekoja kapa klusums. Bija te karsts, te auksts, potītes un rokas te svila, te sala, uzmācās dīvaina mitruma un sasma- kuma sajūta, pūloties ievilkt plaušās tiru gaisu.
Abu augumi neviļus atslāba, tiecoties atbrīvoties viens no otra. lai aizņemtu vēl kādas collas brīvās telpas un atvēsinātu ādu, kura jau uzmeta čulgas. Elpa abu krūtīs gārdza, atvērtajas mutēs no betona pilēja ūdens. Beidzot vini izliecās sānis, rīstīdamies un izspļaudami ūdeni. Tas tecēja lejup sīkām strūkliņām - pāri abu ķermeņiem, kas jau bija caurcaurēm izmirkuši, apdedzinātajām rokām un kājām, un pēc tam lejup pa vertikālajām šahtas sienām, pa kurām tie bija uzkāpuši.
Karsto garaiņu caurules svelpoņa attālinājās, tālāk kļūdama par čukstu, līdz beidzot pilnīgi apklusa, un tad viņu šaurajā betona cietumā vairs nebija dzirdams nekas, vienīgi abu sēcošā dvaša un Bonda pulksteņa tikšķi.
Viņi gulēja un gaidīja, ciezdami sāpes klusējot.
Pēc pusstundas, kura likās tik gara kā pusgads, Valters un Krebss kopā ar Dreksu izgāja pa durvīm, kuras atradās zem viņiem.
Taču sargi drošības dēļ palika, kur bijuši - un uzmanīja telpu ar kupolu, kurā atradās raķete. Rīt tai vajadzēja aizlidot.