Pūces aste

XXII nodala PANDORAS LĀde

- Mans īstais vārds. - Drekss paziņoja, pievērsies Bondam, - ir - grāfs Hugo fon der Drahe. Mana māte bija angliete. pēe viņas gribas tiku izglītots Anglijā līdz div­padsmit gadu vecumam. Tad es vairs ne­spēju izturēt šo netīro valsti. Pabeidzu skoloties Berlīnē un Leipeigā.

Bonds spēja iedomāties, ka šis milzī­gais rumpis ar cilvēkēdāja zobiem angļu privātskolā nevienam īpaši nepatika. Tas, ka šis cilvēks bija ārzemju grāfs ar kaudzi litulu, neko daudz viņam nepalī­dzēja.

- Kad man bija divdesmit gadu. - Drek­sa acis iemirdzējās atmiņu gaismā, - es sāku strādāt ģimenes uzņēmumā. Tas bija viens no lielā metālapstrādes kombi­nāta "Rheinmetall Borsig" uzņēmumiem. Jūs laikam nekad neesat par to dzirdējis. Ja jūs kara laikā trāpītu kāds no 88 mili- metrīgajiem lādiņiem, tas droši vien būtu bijis no mūsējiem. Mums bija brigāde ar lieliskiem metālu pazinējiem, un es izdi­bināju visu par tiem, kā arī daudz ko par gaisa kuģu būvi. Jo lidmašīnu būvētāji bija mūsu prasīgākie klienti. Tad es pir­moreiz dzirdēju par niobiju. Šajos laikos tas ir dimantu cenā. Es iestājos partijā, un gandrīz tūlīt pēc tam sākās karš. Brī­nišķīgs periods. Man bija divdesmit asto­ņi gadi, un es jau biju četrpadsmitā bru- ņutanku pulka leitnants. Mēs iztrie­cāmies cauri britu armijai Francijā j, kā nazis izduras cauri maizei. Iedvesmojoši.

Kādu brīdi Drekss ar baudu kūpināja savu cigāru, un Bonds noprata, ka viņš dūmu mākuļos gara acīm vēro degošos Beļģijas ciematus.

- Tās bija lieliskas dienas, dārgais Bond. - Drekss pastiepa garo roku un nobirdināja cigāra pelnus uz grīdas. - Bet tad es nokļuvu Brandenburgas divīzijā. Man nācās pamest meitenes un šampa­nieti, lai atgrieztos Vācijā un uzsāktu sa­gatavošanos lielai operācijai Anglijā. Di­vīzijai bija nepieciešama mana angļu va­lodas prasme. Mums visiem vajadzēja tērpties angļu uniformās. Tas būtu tik jocīgi, taču sasodītie ģenerāļi iebilda, ka tāds nodoms neesot īstenojams. Un es ti­ku pārcelts uz SS ārzemju izlūkošanas nodaļu. Pēc Heidriha nogalināšanas četr­desmit otrajā gadā to jau bija pārņēmis SS obergrupenfīrers Kaltenbrunners. Tas vīrs bija kārtīgs cilvēks, bet mans tiešais priekšnieks bija vēl labāks - oberšturm- banfīrers, - viņš ar patiesu baudu izru­nāja šo vārdu, - Oto Skorceni. Viņa tie­šajos pienākumos ietilpa ari Terorisms un sabotāža. Jauka interlūdija. mans dārgais Bond, kuras laikā varēju norēķi­nāties ar daudziem angļiem. - Drekss salti pasmaidīja, - un sagādāt sev lielu prieku. Taču, - Dreksa dūre atsitās pret galdu, - Hitleru atkal nodeva tie cūcīgie ģenerāļi, tāpēc angļiem un amerikāņiem bija ļauts izsēsties malā Francijā.

- Bēdīgi gan, - Bonds sausi piezīmēja.

- Jā, mans dārgais Bond, tas tiešām bija visai bēdīgi. - Drekss labprātāk izli­kās nesapratis ironiju. - Bet man gan tā bija visa kara kulminācija. Skorceni or­ganizēja visus savus SS Jagdverbānde sabotierus un teroristus strādāšanai ie­naidnieka aizmugurē. Katra tāda nodaļa tika sadalīta korpusos, ko dēvēja par Streifkorps, pēc tam ari Kommandos, un katra no tām saucās sava komandiera vārdā. Kļuvis par oberleitnantu, - Drekss turpināja, manāmi atplaucis, - Komman- clo Drache priekšgalā Ardenos četrdesmit ceturtajā gadā kopā ar slaveno simt piec­desmito bruņutanku brigādi izlauzos cauri amerikāņu izveidotajai frontes līni­jai. Nav šaubu, ka jūs atceraties šo efek­tīvo brigādi amerikāņu uniformās, kura sagūstīja tankus un mašīnas. Kolosāli! Kad brigādei nācās pazust, es paliku tur­pat, kur biju, nozudu pagrīdē Ardeņu me­žos - piecdesmit jūdžu attālumā no sa­biedrotajiem. Mēs bijām divdesmit - des­mit pieredzējuši vīri un desmit hitlerjū- genda vilkacēni. Tie gan bija tikai pusau­džu gados, bet visi kārtīgi zēni. Sagadījās tā, ka starp viņiem atradās jauns zellis, kuru sauca Krebss. Izrādījās, ka viņam ir zināmi talanti, tāpēc viņš dabūja šo ie­sauku - mūsu mazās, jaukās sabiedrības "izpildītājs" vai "pārliecinātājs". - Drekss uzjautrināti iespurdzās.

Bonds nolaizīja lūpas, atcerēdamies brikšķi, kad Krebsa galva nokrakšķēja pret tualetes galdiņu. Vai tiešām viņš bi­ja iespēris tik stipri, cik vien varēja? Jā - at­miņa apliecināja - bija gan. Ar visu spa­ru, cik vien kāja spēja turēt.

- Mēs tajos mežos pavadījām sešus mēnešus, - Drekss lepni turpināja, - un nemitīgi pa radio sazinājāmies ar tēvze­mi. Lokācijas ierīces nekad mūs nepa­manīja. Tad kādu dienu atgadījās nelai­me. - Drekss papurināja galvu, to atcerē­damies. - Netālu no mūsu slēptuves tajā mežā - apmēram jūdzes attālumā - atra­dās liela ferma. Tai apkārt bija māju pu­duris, kur mēdza pulcēties kaut kādi sa­karnieki. Angļu un amerikāņu. Bezcerīgs caurums. Nekādas disciplīnas, nekādas drošības, viss pilns ar glūņām un lož­ņām. Mēs jau kādu laiku to novērojām, un es viendien nolēmu uzlaist to pūzni gaisā. Plāns bija pavisam vienkāršs. Va­karā diviem no maniem vīriem - vienam amerikāņu, otram angļu uniformā - bija uzdots konfiscētā skautu mašīnā aizvest turp divas tonnas ar sprāgstvielām. Tur bija mašīnu stāvvieta - protams, bez jeb­kādas apsardzes. Mūsējiem vajadzēja piebraukt mašīnu tik tuvu tām mājām, cik vien iespējams, uzrīkot detonatoru tā, lai sprāgst vakariņu laikā - pulksten septiņos -, un laisties projām. Nekas no tā visa nelikās grūti izdarāms, un es ta­jā rītā devos savās darīšanās, atstājot visu vietnieka pārziņā. Biju ģērbies jūsu uniformā un ar britu trolejmotociklu devos nošaut kādu kurjeru, kurš katru dienu vienā un tajā pašā laikā brauca pa tuvējo ceļu. Protams, ka viņš bija paga­lam - tika nošauts, kā paredzēts. Biju vi­ņam aiz muguras - izniru no sānceļa, panācu, - Drekss runigi plātijās, - un ie­šāvu mugurā. Paņēmu viņa dokumentus, bet pašu aizdedzināju - kopā ar viņa ma­šīnu. . ,

Drekss pamanīja Bonda skatienā dus­mas un pacēla roku.

- Necik patīkami neizklausās? Mans dārgais, tad taču tas cilvēks jau bija mi­ris. Taču stāstīšu tālāk. Es devos pro­jām, un kas notika? Viena no mūsu pa­šu lidmašīnām notrieca mani no ceļa! Mūsu pašu lidmašīna! Iekritu grāvī. Dievs vien zina, cik ilgi es tajā grāvī no­gulēju! Kaut kad pēcpusdienā atjēdzos, un man pietika prāta noslēpt savu cepu­ri, jaku un dokumentus. Dzīvžogā. Var­būt tas viss joprojām tur atrodas. Kaut kad vajadzētu doties turp un savākt. Tā­das interesantas piemiņlietiņas. Pēc tam nācās pielikt uguni arī motocikla palie­kām. Jādomā, ka es atkal paģību, jo at­tapos tikai tad, kad mani savāca briti, kuri ar mašīnu brauca garām. Un veda uz to nolādēto sakarnieku mītni! Ticiet vai ne! Tur priekšā jau bija skautu mašī­na - tieši pie mājas! Ar to pašu pietika! Galu galā es nācu pie apjēgas, kad biju kā piedzīts ar šķembām, man bija lauzta kāja. Jā, es zaudēju samanu. Un. kad at­guvos, lielākā daļa hospitāļa bija sagrau­ta. Un man bija palikusi tikai puse se­jas. - Drekss pacēla roku un noglaudīja spīdīgo ādu kreisajos deniņos un uz vai­ga. - Pēc tam atlika tikai nospēlēt savu lomu. Viņiem nebija ne jausmas, kas es esmu. Mašīna, kurā tiku atvests, bija pil­nīgi izjukusi. Biju tikai anglis, tērpies angļu kreklā un biksēs. Un gandrīz vai miris.

Drekss aprāvās, izvilka vēl vienu cigā­ru un aizdedzināja. Kabinetā valdīja klu­sums, vienīgi lodlampa klusi dūca. Tās draudīgā balss kļuva aizvien slābāka. "Gan jau apsīks," domāja Bonds.

Viņš pagrieza galvu pret Galu un tikai tagad pamanīja atbaidošo zilumu vira meitenes kreisās auss. Bonds viņai ie­drošinoši uzsmaidīja, un mis Branda tik­ko jaušami pasmaidīja pretī.

Izpūtis kuplu dūmu mākoni, Drekss atkal ierunājās.

- Nekas daudz vairs nav stāstāms, - viņš teica, - tā gada laikā, kamēr ārstējos, man pietika laika izlolot plānus visos sīkumos.. Tie saistījās ar atriebību Anglijai par to, ko tā nodarījusi man un manai valstij. Pa­mazām šī doma kļuva par apsēstību, es to atzīstu. Ar katru dienu, kamēr turpinājās manas valsts izpostīšana un apkaunoša­na, mans naids un nicinājums pret an­gļiem aizvien pieauga. - Dreksa kaklā un deniņos pietūka vēnas, viņš piepeši iebel­za pa galdu un pērkonīgā balsī uzbļāva, izvalbītām acīm blenzdams te uz vienu, te uz otru. - Es jūs visus nolādu un ienīstu! Jiīs, cūkas! Niekkalbīgie, dikie un samai­tātie stulbeņi! Jūs, kas slēpjaties aiz sa­vām pretīgajām, baltajām klintīm, kamēr citi cīnās jūsu vietā. Jūs esat pārāk vāji, lai aizsargātu paši savas kolonijas, jūs klanāties Amerikai, cepures rokās turēda­mi! Smirdīgie snobi, par naudu gatavi da­rīt visu. Hā! - Drekss triumfēja. - Man bi­ja skaidrs, ka viss, kas vajadzīgs, ir nau­da. Un džentlmeņa āriene. Džentlmeņa! Pfui, Teut'el!* Man džentlmenis nozīmē ti­kai tādu vārguli, kuru spēju pieveikt! Kaut vai tie sasodītie muļķi Bleida klubā!

Naudīgie lempji! Es mēnešiem izpumpēju no viņiem tūkstošiem mārciņu, nospēru tās turpat viņiem deguna priekša - līdz tam brīdim, kad ieradāties jūs un izbiedē­jāt šos niekkalbjus.

Dreksa acis samiedzās.

- Ko jūs likāt lietā tajā cigarešu etvijas būšanā? - viņš bargi noprasīja.

Bonds paraustīja plecus.

- Savas acis, - viņš vienaldzīgi atbildēja.

- Ak tā, - Drekss nopūtās. - Laikam jau bušu tajā vakarā bijis nedaudz iz­klaidīgs. Bet kur es paliku? Ak. jā. pie slimnīcas. Labie ārsti tā pūlējās man pa­līdzēt izdibināt, kas es esmu. - Viņš dār­doši iesmējās. - Tas bija tik viegli! Tik vienkārši! - Dreksa acu skatiens kļuva viltīgs. - Starp tām identitātēm, kuras viņi man tik izpalīdzīgi piedāvaja, gadījās Hu­go Dreksa vārds. Kāda sagadīšanās! No Drahes kļūt par Dreksu! Tāds kārdinā­jums… es ieminejos, ka domāju - tas va­rētu būt es! Viņi jutās tik lepni. "Jā," viņi teica, "protams, ka tas esat jūs!" Dakteri steigšus ievirzīja mani viņa veidolā. Es to pieņēmu - un izgāju no slimnīcas, stai­gāju pa Londonu un meklēju kādu, ko nogalināt un aptīrīt. Un viendien - kādā mazā birojā, kas atrodas Pikadilijā, atra­du žīdu augļotāju. - Tagad Drekss runā­ja ātrāk. Vārdi gluži vai straumē plūda no lūpām. Bonds pamanīja, ka viņa mutes kaktiņos krājas putas - to dau­dzums aizvien pieauga. - Hā! Tas bija vienkārši. Klaukt - pa viņa pliko pauri! Un seifā bija piecpadsmit tūkstoši mār­ciņu! Un tad - prom un pazust ņo šīs valsts. Doties uz Tanžeru, kur var darīt visu, pirkt visu un nokārtot visu. Nio- bijs. Tas ir sastopams retāk nekā pla­tīns un visur pieprasīts. Kosmosa laik­metā. Es no šīm būšanām kaut ko sa­protu. Neesmu aizmirsis savu profesiju. Un tad - zvēru pie Dieva - es vareni pa­strādāju. Piecus gadus veltīju, lai sapel­nītu naudu. Darbojos drosmīgi kā lauva. Briesmīgi riskēju. Un tad pēkšņi - pir­mais miljons bija klāt. Un pēc tam nāka­mais. Un piektais. Un divdesmitais. Es atgriezos Anglijā. Iztērēju miljonu, un Londona bija man kabatā. Un tad devos atpakaļ uz Vāciju. Uzmeklēju Krebsu. Un atradu piecdesmit vīrus no savējiem. Lo­jālos vāciešus. Lieliskos tehniķus. Viņi visi te dzīvoja ar svešiem vārdiem - tāpat kā daudzi citi mani vecie biedri. Es biju pavēlējis, un viņi gaidīja - pacietigi un nevainigi. Un kur es biju? - Drekss pāri galdam vaicājoši vērās uz Bondu, acis plati iepletis. - Biju Maskavā. Maskavā! Cilvēks, kuram ir niobijs ko pārdot, var doties jebkur. Es nokļuvu pie istajiem cilvēkiem. Viņi uzklausīja manus plānus. Un iedeva man Valteru. Kāds jauns viņu ģēnijs vadīja raķešu bāzi Pēnemindē, un lāga zēni krievi sāka tur būvēt kodolgal­viņu. - Drekss ar roku norādīja augšup uz griestiem. - Tagad tā ir tur. Tad'iera­dos Londonā. - Sekoja klusumbridis. - Es nosūtīju vēstuli uz pili. Tas bija tri­umfs. Urā Dreksam! - viņš ieaurojās smieklos. - Anglija bija man pie kājām. Ik sasodītais stulbenis anglis! Tad iera­dās mani vīri, un mēs sākām. Pašas di­žās Britānijas pajumtē! Uz šīm slavena­jām klintīm! Mēs rāvāmies kā paši nela­bie. Uzbūvējām piestātni jūsu kanālā. Rezerves daļu piegādei - no maniem mīļajiem draugiem krieviem, kuri pie­brauca pagājušās pirmdienas nakti. Ta­ču tas Telons bija kaut ko pamanījis. Ve­cais muļķis! Viņš runāja ar ministriju! Bet Krebss klausījās. Bija veseli piecdes­mit brīvprātīgie, kas gribēja šo cilvēku nogalināt. Tika vilktas lozes, un Berčs mira varoņa nāvē. - Drekss kādu irfirkli klusēja. - Viņš netiks aizmirsts. Jaunā kodolgalviņa tika piestiprināta vietā. Un piemērota. Perfekti. Tas pats svars. Viss ir nevainojami - un vecā, tā alvas kārba, kas bija pilna ar ministrijai tik dārgajiem instrumentiem, tagad atrodas Ščecinā - aiz dzelzs priekškara. Un uzticamā, zem­ūdene ir atpakaļceļā uz šejieni, tā drīz vien, - viņš turpināja, ielūkodamies pulk­steni, - būs klāt, jo ieradīsies, lai aizves­tu mūs visus prom rīt, minūti pēc divpa­dsmitiem.

Drekss ar rokas virspusi noslaucīja muti un atzvēlās krēslā, lūkodamies griestos - viņa acis droši vien skatīja kā­das vīzijas. Pēkšņi viņš iespurdzās un pašķielēja uz Bondu.

- Un vai jūs zināt, ko mēs darīsim vis­pirms - tikko nonāksim zemūdenē? Mēs visi noskūsim šīs slavenās ūsas, par ku­rām jūs tā interesējāties. Jūs sajutāt kaut ko aizdomīgu, mans dārgais Bond, bet jums vajadzēja satraukties pa īstam, jo bija pamats. Tās gludi skūtās galvas un ūsas, ko mēs visi tik apķērīgi iecerē­jām, bija piesardzība, mīļo zēn. Pamēģi­niet noskūt savu paša galvai un uzaudzēt garas, melnas ūsas. Pat miesīgā māte jūs nepazīs. Tieši šī kombinācija ir visizdevī­gākā. Tas ir pieredzes jautājums. Precīza un sīkumaina iedziļināšanās. Tieši tā ir manu panākumu atslēga. - Drekss trek­ni noņirdza un izpūta cigāra dūmus.

Pēkšņi viņš caururbjoši un aizdomīgi uzlūkoja Bondu. - Kā tad ir? Sakiet kaut ko! Nesēdiet kā manekens! Ko jūs domājat par manu stāstu? Vai jums nešķiet, ka tas ir lielisks, neatkārtojams0 Ka viens pats cilvēks to visu panācis0 Uz priekšu - runā­jiet! - Pacēlis roku pie mutes, Drekss nikni kodīja nagus. Pēc tam roka nozuda atpa­kaļ kabatā, bet acu skatiens kļuva cietsir­dīgs un auksts. - Vai varbūt vēlaties, lai pasaucu Krebsu? - Viņš norādīja uz iek­šējās sazinās telefona aparātu uz sava gal­da. - "Pārliecinātāju"? Nabaga Krebss! Viņš ir kā bērns, kuram atņemtas rotaļlie­tas. Vai ari Valteru. Valters varētu jums abiem šo to atgādināt. Tas arī nav nekāds mīkstais. Kā tad būs, vai runāsiet, ko?

- Jā, - Bonds atbildēja. Viņš mierīgi pā­ri galdam pētīja resno, sarkano ģīmi. - Tas ir pamācošs stāsts. Progresējošā parano- ja. Vajāšanas mānija, lielummānija kopa ar mazvērtības kompleksu un uzmācīgām idejām. Maniakāls naids un atriebības kāre. Diezgan pārsteidzoši, - viņš visai atsaucīgi turpināja, - tam laikam ir kāds sakars ar jūsu zobiem. To sauc par diastēmu. Tā rodas no īkšķa sūkāšanas bērnībā. vJā gan, es pieņemu, ka psiholo­gi to nosauks tieši tā. Tad, kad psihiatri ievietos jūs garīgi atpalikušo dziedināta­vā. Cilvēkēdāja zobi - tā tos dēvēja kla­sesbiedri skolā un tamlīdzīgi apsaukājās. Tieši tāda apcelšanās parasti atstāj grau­jošu iespaidu uz bērnu. Un tad vēl na­cisms palīdzēja uzpūst gaišās liesmās naidu, galīgi sajaukdams jums galvu. Ta­ču pie visa notikušā jūs pats esat vai­nīgs. Manuprāt, tas izšķīra visu. Kopš tā laika jūs esat pilnīgi jucis. Tāpat kā visi tie cilvēki, kuri domā, ka ir dievi. Jā- brīnās par šādu indivīdu uzņēmību. Pil­nīgi fanātiķi. Jūs esat gandrīz vai ģēnijs. Lombrozo būtu par jums sajūsmā. Jūs esat kā traks suns, kuru atliek tikai no­šaut. Vai arī jūs izdarīsiet pašnāvību. Pa- ranoiķi tā mēdz darīt. Bēdīgi. Tāds ne­lāgs gals.

Bonds apklusa. Viņš bija runājis tik nicinoši, cik vien spēja.

- Un tagad vajadzētu izbeigt šos stul­bos jokus, jūs, resnais un matiem noau­gušais plānprātiņi

Tas iedarbojās. Ar katru dzirdēto vārdu Dreksa seja aizvien vairāk savie­bās dusmās, acu baltumi piesarka, pār žokļiem ritēja sviedri un pilēja uz krek­la. Lūpas atvilkās atpakaļ, atklājot .at­ņirgtus uz priekšu izvirzītos zobus, no mutes stiepās siekalu stūkliņa. tecēda­ma lejup pār zodu. Bonda pieminētie privātskolā piedzīvotie apvainojumi lai­kam bija pamodinājuši sazinkādas ap­kaunojošas atmiņas. Drekss pielēca kājās un metās apkārt galdam pie Bon­da, vicinādams pa gaisu spalvainās dūres.

Bonds sakoda zobus un izturēja šo triecienu.

Kad Drekss bija divreiz pacēlis apgā­zušos krēslu ar visu Bondu, dusmu vie­suļvētra pēkšņi pārgāja. Viņš izvilka zīda mutautu un noslaucīja ar to seju un ro­kas. Pēc tam mierīgi piegāja pie durvīm un pār Bonda nokārto galvu uzrunāja meiteni.

- Nedomāju vis, ka jūs abi man vēl sagādāsiet kādas rūpes, - viņš noteica gluži klusā un mierīgā balsī. - Krebss nekad nekļūdās un sasien mezglus pa­matīgi. - Un nicinoši norādīja uz asiņai­no stāvu otrā krēslā. - Kad viņš atmodī­sies, - Drekss sacīja, - varat pateikt, ka šīs durvis atvērsies tikai vienu reizi - rīt pirms pulksten divpadsmitiem. Dažu minūšu laikā no jums abiem nekas ne­paliks pāri! - viņš piebilda, atvēris iekš- durvis. - Pat ne plombēs no jūsu zo­biem!

Pēc tam aizkrita ārējās durvis.

Bonds lēnām pacēla galvu un sāpīgi uzsmaidīja meitenei, sašķobīdams asi­ņainās lūpas.

- Man nācās Dreksu nokaitināt, - viņš ar lielām pūlēm nomurmināja. - Negribē­ju dot šim cilvēkam laiku domāt. Vaja­dzēja izraisīt šo smadzeņtrīci.

Gala izbrīnījusies pavērās Bondā. Mis Brandas seja šajā mirklī atgādināja at­baidošu masku.

- Viss būs labi, - Bonds aizsmakušā balsī noteica. - Neraizējies. Ar Londonu viss bus kārtībā. Man ir plāns.

Pretī abiem uz galda noliktā lodlampa izdvesa klusu paukšķi un nodzisa.