Pūces aste

XXIV nodala NULLE

- Tātad mēs esam vienisprātis?

- Jā. ser Hugo! - tur runāja apgādes mi­nistrs. Bonds pazina šo kustīgo, pašpārlie­cināto cilvēku. - Sagatavošanās darbi ir pabeigti. Mani darbinieki ir visu pārbaudī­juši vel šorīt kopā ar gaisa spēku vīriem.

- Tad, ja jūs atļaujat… - Drekss pavi­cināja kādu oficiālu dokumentu un pa­griezās pret kupolu.

- Turiet atļauju tā, ser Hugo. Tā, lie­liski! Paceliet roku gaisā! - Zibspuldzes plaiksnīja, un kinokameras dūca, pēc tam Drekss pagriezās un paspēra dažus soļus uz kupola pusi. Bezmaz - Bonds iedomājās - lūkodamies cauri restēm vi­ņam tieši acīs.

Nelielais reportieru un televīzijas ope­ratoru pulciņš, kas bija drūzmējies ap vi­ņu. tagad izklīda un nozuda - uz betonē- tā ceļa bija palikusi tikai nervozi tērgājo- šu amatpersonu grupa, kura gaidīja Dreksu atgriežamies.

Bonds pavērās pulkstenī. Bija vienpa­dsmit un četrdesmit piecas minūtes. "Pa­steidzies taču. sasodīts!" viņš klusībā pu­kojās.

Un jau simto reizi atkārtoja skaitļus, ko Gala bija viņam stundām mācījusi, nosaukdama vēl un vēl - pat tajā laikā, kad nācās apspiest sāpju vaidus. - un tāpat jau simto reizi izstaipīja locekļus, lai rosinātu asinsriņķošanu

- Sagatavojies! - viņš iečukstēja Gaļai ausī. - Vai jūties normāli?

Bonds pamanīja, ka meitene pasmaida.

- Lieliski. - Gala nedomāja par savām čūlojošajām kājām un ātro. sāpīgo kāpie­nu pa ventilatora šahtu.

Noklaudzēja durvis, zem viņiem atska­nēja atslēgas žvadzoņa. un kopā ar pie­ciem apsargiem parādījās Drekss, pavēl- nieciski soļodams uz amatpersonu grupi­ņas pusi, turēdams rokā papīra lapiņu ar aprēķiniem.

Bonds ielūkojās pulkstenī. Bija vien­padsmit un četrdesmit septiņas minū­tes.

- Tagad! - viņš nočukstēja.

- Lai tev veicas! - viņa attrauca.

Sekoja čaboņa, skrapstoņā un šļūco­šas skaņas. Bonda pleci uzmanīgi pa­griezās, apskrambātās un čulgainās, asi- nlm noplūdušās kājas berzējās gar asa­jiem dzelzs armatūras galiem. Bonds, virzīdams savainoto ķermeni lejup pa četrdesmit pēdas garo šahtu, lūdza Die­vu, lai jaunajai meitenei pietiktu spēka izturēt, kad pienāks viņas kārta sekot.

Nošļūcis vismaz desmit pēdas, Bonds iespēra pa restēm un izlēca uz metāla grīdas. Viņš metās uz kāpnēm, atstājot uz tām sarkanus pēdu nospiedumus un asins lāses - tās pilēja no savainotajiem pleciem.

Spuldzes nedega, taču dienasgaisma plūda no atvāztā jumta, un zilās debesis kopā ar žilbinošo saules mirgu radija ie­spaidu, ka ienācējs pārvietojas milzīga safīra iekšpusē.

Lielā adata pašā kupola centrā izskatī­jās kā izlieta no stikla. Vērdamies aug­šup, Bonds svīda un elsa, rausdamies pa nebeidzamajām dzelzs kāpnēm, viņam bija grūti saskatīt, kur īsti beidzas ra­ķetes smailais deguns, kas sniedzās de­besis. un kur sākas mākoņi.

Pēc apstulbinošā klusuma, kas ietina spožo lādiņu, Bonds sadzirdēja ātru, nā- vīgu tikšķināšanu - itin kā kaut kur ra­ķetes iekšās steigšus tipinātu mazas kā- jeles. Šie tikšķi piepildīja lielo metāla tel­pu kā sirds puksti Edgara Po stāstā, un Bonds zināja, ka Drekss uz pults nospie­dīs slēdzi, kas iedarbinās radiovadibu. Radioviļņi no divsimt jardu attāluma sasniegs raķeti, tikšķi pēkšņi apklusīs, ar klusu čīkstu pavirzīsies stūres mehā­nisms, turbīnas sāks kūpēt, pēc tam ie­gaudosies dzinējs, no tā parādisies lies mu mēles, raķete lēni celsies gaisā un ar milzīgu paātrinājumu majestātiski uz- šausies debesis.

Viņam pretī atradās zirneklīgā tiltiņa posms, atliekts pret sienu. Bonda roka vienā mirklī satvēra vadības sviru, un til­tiņš pamazām nolocījās gar iezīmi spožajā raķetes augumā - tur iezīmējās aparātu telpas durvis. Bonds, balstīdamies uz el­koņiem un ceļgaliem, jau bija pie tām - ta­jā pašā brīdī, kad gumijas blīves piekļāvās raķetes hromēti pulētajam sānam. Un tur atradās disks šiliņa lielumā - gluži tā, kā Gala bija stāstījusi. Piespiediens, klik­šķis - un mazās durtiņas, atsperes ie­darbinātas, atsprāga vaļā. Viņš iegāja iekšā. Nācās uzmanīties, lai nesadauzītu galvu. Visur rēgojās spoži rokturi un kompasi. Pagrieziens. Piespiediens. Tā,

Tikai mieru! Un šis te jāpagriež riņķi. Un te jānospiež un jāpagaida. Pagriezt. No­spiest. Tikai maigi! Un nosvērti. Vēl pē­dējoreiz jānovērtē stāvoklis. Jāpaskatās pulksteni. Vēl četras minūtes. Bez bai­lēm! Atkāpties! Durvju klikšķis. Jālavās kā kaķim. Un nedrīkst skatīties lejup! Tilts jāpaceļ atpakaļ. Un jāatbalsta pret sienu. Un tagad pa kāpnēm lejā.

Tik - tik - tik - tik.

Kad Bonds traucās lejup, viņš pama­nīja Gaļas saspringto, bālo seju. Viņa stāvēja pie atvērtajām Dreksa kabineta pirmajām durvīm. Ak Dievs, kā viņa ķer­menis sāpēja! Vēl pēdējais lēciens un ne­veikls pagrieziens pa labi. Blaukšķis, kad Gala aizvēra otrās durvis. Vēl viens būkšķis - un viņi jau bija izgājuši cauri telpai un attapās dušā, kur ūdens šņāca, skalodams izmocītos, pārgurušos augu­mus.

Cauri visiem šiem trokšņiem un ap­dullinošajiem sirdspukstiem Bonds iz­dzirda piepešus elektrības sprakšķus. Un tad atskanēja BBC komentētāja balss - tā ierunājās no lielā radio­aparāta Dreksa kabinetā - tikai dažu collu atstatumā no plānās vannasista- bas sienas. Tā atkal bija Gala, kura bija atcerējusies par Dreksa radioaparātu un atradusi laiku, lai to ieslēgtu, kamēr Bonds darbojās ar aparatūru.

"…kad atlikušas vairs tikai piecas mi­nūtes," sacīja satraukta, uzbudināta balss, "seru Hugo nācās pierunāt, lai viņš mikrofonā pasaka dažus vārdus." Bonds pagrieza dušas krānu, ūdens šalkšana kļuva klusāka, un balss tagad skanēja skaidrāk. "Viņš izskatās ārkārtī­gi apmierināts. Nupat kaut ko sacīja mi­nistram pie auss. Abi smejas. Interesan­ti… Ak, jā, te jau ir kolēģis ar laika ziņu atskaiti no Gaisa spēkiem. Kāda tā ir? Protams, visādā ziņā nevainojama. Kāda lieliska izrāde! Pie mums laiks ir burvīgs. Hahā! Kādi pūļi sanākuši pie krasta sar­dzes mītnes, tie cilvēki noteikti iegūs tumšu iedegumu! Tur taču ir daudzi tūkstoši ļaužu! Kā jūs teicāt? Divdesmit tūkstoši? Jā, tā tiešām izskatās. Arī Vel- merbičas krasts ir gluži melns, cilvēki pulcējas arī tur. Visa Kenta laikam iznā­kusi no mājām! Baidos, ka mēs visi da­būsim kriku skaustā! Trakāk nekā Vimbldonā! Hahā! Ei, un kas notiek tur, piestātnē? Pie Jupitera, tur taču nupat iznirusi zemūdene! Tas tik ir skats, es s aku! Tā ir viena no mūsu lielākajām zem­ūdenēm, to es varu droši apgalvot! Tur ir arī sera Hugo darbinieki. Nostājušies piestātnē kā parādē. Cik lieliski izskatās tādi vīrišķīgi stāvi! Tagad viņi rindā kāpj uz klāja. Cik varena disciplīna! To visu laikam izdomājusi Admiralitāte. Un īpaši šim nolūkam izlaidusi zemūdeni cauri tunelim. Cik jauks skats! Es vēlētos, kaut jūs būtu šeit un varētu to redzēt! Tagad sers Hugo tuvojas mums. Pēc mirkļa viņš runās ar jums! Kāds iespai­dīgs vīrs! Ikviens šeit, pie vadības pults, viņam uzgavilē! Manuprāt, mēs visi šo­dien saucam viņam urā! Viņš tuvojas. Varu saskatīt saules atspulgus uz raķe­tes smailes - tā atrodas tieši aiz viņa. Un rēgojas ārā no atvāztā kupola. Cerēsim, ka te būs kāds ar kinokameru! Te nu viņš ir!" Iestājās klusumbrīdis. "Sers Hu­go Drekss!"

Bonds ieskatījās Gaļas slapjajā sejā. Slapji un asiņojoši, abi stāvēja, cieši ap­skāvušies, zaudējuši runasspējas un tik­ko jaušami drebēdami šajā jūtu mulsu­mā. Viņi pavērās viens otrā, bet abu acis šķita blāvas un bez spožuma.

"Jūsu Majestāte, Anglijas viri un sie­vas," ņirdzīgi samtainā tonī sacīja Dreksa balss, "es gatavojos mainīt Anglijas vēs­tures gaitu." Iestājās klusums. "Pēc da­žām minūtēm jūsu visu dzīves kaut kādā veidā būs saistītas ar šo raķeti un pat at­karīgas no tās. Esmu ārkārtīgi lepns un iepriecināts, ka liktenis no visiem tautie­šiem šim uzdevumam izvēlējies tieši ma­ni, lai es varētu izšaut debesīs šo lielo at­riebes bultu un tā uz laiku laikiem un vi­sas pasaules priekšā apliecināt savas dzimtenes varenību. Ceru. ka šis noti­kums mūžam paliks brīdinājums, ka manas tēvzemes ienaidniekiem liktenis būs rakstīts putekļos, pelnos, asarās un…" pēc klusumbrīža viņš turpināja, "asinīs. Un tagad paldies par uzklausīša­nu. Es tiešām ceru, ka starp jums būs tādi, kas atkārtos manus vārdus saviem bērnubērniem, ja jums tādi piedzims."

Noplaukšķēja tādi kā šaubīgi aplausi, pēc tam ieskanējās aizrautīgā komentētāja balss. 'Tas bija sers Hugo Drekss, kurš jums pateica dažus vārdus, pirms dosies pie vadības pults un nospiedīs slēdzi. Viņš pirmo reizi runāja plašākai publikai. Tur­klāt visai viedi. Un īpaši neizmeklēdams vārdus. Taču daudzi no mums sacīs, ka tas nav nekas ļauns. Un tagad pienācis laiks iepazīstināt jūs ar ekspertu - kaptei­ni Tendiju no Apgādes ministrijas, kurš jums pastāstīs par raķetes izšaušanu. Pēc tam dzirdēsiet Pīteru Trimblu no flotes drošībnieku patruļkuģa "Merganzer". Viņš pastāstīs par vietu, uz kuru tiek mērķēta raķete. Lūdzu, kaptein Tendij."

Bonds ieskatījās pulkstenī.

- Vēl tikai viena minūte, - viņš .sacīja Ga­ļai. - Ak Dievs, kā man gribētos dabūt to Dreksu savās rokās. Ņem, - viņš pasniedzās pēc ziepēm un sadalīja tās vairākos gaba­liņos. - Iebāz tās ausīs, kad pienāks laiks. Troksnis būs drausmīgs, droši vien ari karstums, es īsti nezinu. Tas neturpināsies ilgi. un metāla sienas varētu ari izturēt.

Mis Branda pavērās viņā. Un pasmaidīja.

- Ja tu mani turēsi, tas viss neliksies tik briesmīgi! - Gala noteica.

"…un tagad sers Hugo liek roku uz slēdža un skatās hronometrā."

"DESMIT," iesaucās otra balss, skanī­ga un dobja kā zvans.

Bonds atkal pagrieza dušu stiprāk, un ūdens šalcot gāzās lejup pa viņu noguru­šajiem ķermeņiem.

"DEVIŅI!" noskandināja balss.

"…radaru operatori vēro ekrānus. Ne­kas īpašs tur nav redzams - tikai viļņo­tas līnijas…"

"ASTOŅI!"

"…visi uzliek austiņas. Ši betona konstrukcija droši vien ir nesagrauja­ma. Betona sienas ir divpadsmit pēdu biezumā. Piramīdveidīgs jumts, sienas pie pamata divdesmit septiņu pēdu bie­zumā…"

"SEPTIŅI!"

"…vispirms radiovilnis apturēs laika skaitīšanas mehānismu turbīnās. Un ie­darbinās aparatūru. Parādīsies lies­mas…"

"SEŠI!"

"…atvērsies vārstuļi. Raķeti darbina šķidrā degviela. Tās formula tiek turēta noslēpumā. Biedējoša slepenība. īsts di­namīts. Plūst ārā no tvertnēm…"

"PIECI!"

"…kad degviela nokļūs raķetes moto­rā, tā tiks aizdedzināta…"

"ČETRI!"

"…pa šo laiku pcroksīds sajaucies ar permanganātu, radot tvaikus. Un turbī­nu sūkņi sākuši strādāt…"

TRĪS!"

… degviela tiek.sūknēta cauri moto­ram - ārā izplūdes bedrē. Briesmīga svel­me… Trīstūkstoš piecsimt grādu…"

"DIVI!"

"…sers Hugo grasās nospiest slēdzi. Viņš lūkojas ārā pa lūku. Viņa pieri klāj sviedri. Šeit valda pilnīgs klusums. Un Klrausmigs sasprindzinājums."

"VIENS!"

Nekas nenotika, tikai pakšķēja ūdens lāses, pilēdamas no abiem slapjajiem ķermeņiem.

"UGUNI!"

Bonda sirds šķietami bija iesprūdusi rīklē. Viņš juta, kā Gala nodreb. Klu­sums. Vienīgi Ūdens šņāca.

"… sers Hugo Drekss aiziet no vadības pults. Viņš mierīgi tuvojas klints malai. Tik pašpaļāvīgi… Uzkāpj uz laipas. Un dodas lejup. Skaidrs - viņš noteikti dodas uz zemūdeni. Televīzijas ekrānā saskatā­ma tvaika strūkla, kas parādījusies no raķetes astes. Vēl dažas sekundes. Jā, sers Hugo jau ir piestātnē. Viņš atskatās un paceļ roku. Vecais, labais sers Hu…"

Bonds un Gala sadzirdēja klusu duno­ņu. Skaļāku un skaļāku. Plāksnēm izlik-

mm

tā grīda zem abu kājām sāka drebēt. Sā­kās tāda kā viesuļvētras svelpoņa. Tā vi­ņus satrieks pīšļos. Sienas čīkstēja un ļo­dzījās. Abi vairs nespēja nostāvēt uz kā­jām, tās nejaudāja noturēt viņu ļimstošos augumus. Jānotur meitene! Jāpaceļ uz augšu. Kaut tas beigtos! Kaut tas reiz mi­tētos! KAUT APKLUSTU ŠIS TROKSNIS!!!

Jēzus Kristus, viņš taču grasās paģībt! Ūdens vārās. Tas krāns jāaizgriež. Ga­tavs! Nē. Caurules pārplīsušas. Garaiņi, sasmakums, dzelzs un krāsas smārds.

Jādabū viņa ārā! Jādabū ārā no šejie­nes! Jādabū viņa ārā!!!

Un tad iestājās klusums. Tāds, kuru var sataustīt, sajust, bezmaz vai saspiest saujā. Viņi gulēja Dreksa kabinetā uz grīdas. Tikai vannasistabā vēl dega gaisma. Dūmi sāka izklīst. Tāpat smacējošā degošās dzelzs un krāsas dvaka. To izsūca gaisa kondicionē­šanas ierīces. Metāla siena pār abiem bija ieliekusies, veidojot tādu kā milzīgu tulznu. Gaļas acis bija vaļā, viņa smaidīja. Bet… kā ar raķeti? Kas ar to noticis? Ar Londonu? Un ar Ziemeļjūru? Kā ar radio? Izskatās, ka viss kārtībā. Bonds papurināja galvu, un kurlums pamazām zuda. Viņš atcerējās zie­pes. Un izurķēja tās no ausim.

..pārvarēta skaņas barjera. Lidojums -kaidri redzams pašā radara ekrāna vidū. Raķetes izšaušana izdevusies lieliski. Bai­dos. ka dzirdēt neko nav iespējams lielā trokšņa dēļ. Šausmīgi! Vispirms jau - no klints, kur ierīkota izplūdes bedre, izšā­vās vesela liesmu jūra. Pēc tam varējāt saskatīt raķetes smaili, kura pamazām virzījās ārā no kupola. Un tad tā jau bija gaisā - ka garš sudraba zīmulis. Stāvēda­ma taisni uz milzīgā liesmu staba un lē­nām kāpdama augšup, kamēr uguns šal­tis pajuka simtiem jardu attālumā, sa- šķīstot pret betonu. Kaukoņa bija tāda, ka mums bezmaz sabojājās mikrofoni! No klints nošķēlušies lieli gabali, betons ta­gad izskatās kā zirnekļtīkls. Vibrācija bija briesmīga. Bet raķete cēlās augšup ātrāk un ātrāk, veikdama simt jūdzes stundā. Pēc tam tūkstoti. Un," komentētājs aprā­vās, "ko jūs sakāt? Vai tiešām? Tagad tā veic jau vairāk par desmittūkstoš jūdzēm stundā! Un atrodas trīssimt jūdžu augstu­mā. Es to vairs nespēju sadzirdēt, protams. Mēs varam tikai saredzēt liesmas - dažas sekundes tās vērot - kā zvaigznes kritie­nu. Sers Hugo var būt lepns. Viņš tagad jau ir kanālā. Zemūdene šaujas prom kā raķete, hahā, jau būs kādi trīsdesmit mezgli. Atstādama aiz sevis dziļu vagu. Tā jau ir garam Soutgudvinai. Un dodas uz ziemeļiem. Tā drīz vien sastapsies ar patruļkuģiem. No turienes var pārskatīt starta laukumu. Ir gan pārsteidzošas no­rises! Tāds negaidīts ceļojums! Nevienam par to iepriekš nebija ne jausmas. Šķiet, ka arī Admiralitātes pārstāvji ir izbrīnīju­šies. Tā pa telefonu sacīja flotes koman­dieris. Tas ari ir viss, ko varu pastāstīt šajā reportāžā no notikuma vietas, un do­du vārdu PIteram Trimblam uz kuģa "Merganzer" klāja - tas atrodas kaut kur pie austrumu krasta."

Vienīgi plaušas, kuras joprojām elpoja, cilājot sānus, norādīja, ka abi augumi uz slapjās grīdas pieder vēl dzīviem cilvēkiem. Viņu ausu bungādiņas bija cietušas, tāpēc no kabineta aiz izlocītā metāla sienas abi spēja sadzirdēt tikai neskaidrus elektrības sprakšķus. Tagad vajadzēja noskaidroties, vai viņu darbs padarīts veiksmīgi.

"Te runā Pīters Trimbls. Šis ir brīnum­skaists rīts, hm, es gribēju teikt - pareizāk sakot, pēcpusdiena. Mēs atrodamies uz ziemeļiem no Gudvinas smilšainajiem krastiem. Te valda tāds miers kā stāvošā ūdeni - dzirnavu dīķi. Vēja nav. Spoži spīd saulīte. Un ir saņemts ziņojums, ka arī mērķa vietā ūdeņi esot mierīgi, nekādu kuģu tuvumā nemanot. Vai tā ir. koman­dieri Edvards? Jā, kapteinis apliecina, ka laiks ir skaidrs un kuģi aizvākti. Uz rada­ru ekrāniem nekas vēl nav redzams. Man nav Jauts atklāt jums tās vietas precīzas koordinātes, kur mēs gatavojamies savākt raķetes atliekas. Drošības apsvērumu dēļ. Mums būs iespējams skatīt raķeti tikai īsu mirkli, kādu sekundes daļu. Vai tā ir, kaptein? Taču - uz ekrāna jau kaut kas parādījies. No kapteiņtiltiņa mēs, pro­tams, to nevaram saskatīt. Tas ir kādu septiņdesmit jūdžu attālumā uz ziemeļiem no šejienes. Mēs varam redzēt, kā raķete ceļas augšā. Ar briesmīgu troksni. Gluži ka pērkona dārdiens. No astes izšaujas garas liesmu mēles. Šo gaismu var pama­nīt pat desmit jūdžu attālumā. Tā ir, kap­tein? Ak, jā, es visu redzu! Jā gan, tas ir ļoti interesanti! Šurp ātri traucas liela zem­ūdene. Tā ir tikai jūdzes attālumā. Jādo­mā. ka tā pati, uz kuras klāja atrodas sers Hugo ar saviem vīriem. Nevienam no mums, kas atrodamies šeit, par tādu iz­braucienu iepriekš nekas netika sacīts.

Kapteinis Edvardss saka - zemūdene ne­atbildot uz mūsu izsaukumu. Un tai nav nekāda karoga. Cik noslēpumaini! Es va­ru to gluži skaidri saskatīt. Ar jūras tāl­skati - pilnīgi skaidri. Mēs mainām kursu, lai to pārtvertu. Kapteinis teica - tā neesot neviena no mūsējām. Viņaprāt, zemūdene esot ārzemju. Ahā! Tā uzvilkusi karogu. Kas tad tas? Augstā debess! Kapteinis sa­ka - tā esot krievu zemūdene! Goda vārds! Un tagad novāca karogu - grasās ienirt! Bum! Vai dzirdējāt šāvienu? Mēs raidījām lādiņu uz tās pusi. Taču tā jau nozudusi! Ko tas nozīmē? Operators ziņoja, ka zem ūdens tā traucas aizvien ātrāk. Divdesmit pieci mezgli… Traki! Taču zem ūdens ne­ko daudz nevar saskatīt. Un patlaban tā atrodas tieši mērķa vietā. Pulkstenis ir divpadsmit minūtes pāri divpadsmitiem. Raķete noteikti ir pagriezusies un jau nāk lejā! No tūkstoš jūdžu augstuma! Tā jeb­kurā brīdī var nokrist šeit! Cerēsim, ka nenotiks traģēdija! Krievi atrodas bīsta­majā zonā! Radara operators pacēla roku! Tas nozīmē, ka raķete ir klāt! Tā krīt! Ta KRĪ - I - IT! Uh! Nedzird nevienu čukstu. Ak DIEVS! Ko tas nozīmē? Paskat vien! Palūk tik! Cik šausmīgs sprādziens… Gai­sā ceļas melns dūmu mākonis. Uz mums veļas īsls paisuma vilnis. Vesela ūdens siena - kā mūris! Un parādījusies ari zem­ūdene! Ak Dievs! Tā izmesta no ūdens ar vēderu uz augšu! Tā nāk! Tā LIDO!"