Pūces aste

IX nodala SĀciet no Šejienes

Pēc dažām minūtēm Bonds iegāja pa labi pazīstamajām durvīm. Virs tām at­kal bija iedegusies zaļā gaisma.

M. viņu pētīgi uzlūkoja.

- Jūs izskatāties iespaidīgi, nulle nulle septiņi! - viņš noteica. - Sēdieties!

"Tas ir tikai darījums," Bonds domāja, un viņa pulss sāka sist ātrāk. "Neminē­sim nekādus vārdus." Viņš apsēdās. M. aplūkoja kaut kādas atzīmes, kas bija iz­darītas ar zīmuli bloknotā, un pavērās augšup. Acu skatiens neliecināja, ka Bonds viņu īpaši interesētu.

- Vakar vakarā Dreksa uzņēmumā bi­jušas nepatikšanas, - M. sacīja. - Dubult- slepkavība. Policija meklējusi Dreksu. Par Bleida klubu laikam nav iedomājušies. Dabūjuši viņu rokā ap pusvieniem naktī, kad tas atgriezies "Ričā". Paziņojuši, ka divi viri no viņa darbiniekiem nošauti vie­su namā, kas atrodas līdzās uzņēmu­mam. Ka abi ir miruši. Drekss teicis poli­cijai, ka viņu šis notikums neinteresējot, un nometis klausuli. Tā ir tipiska šī vīra reakcija. Tagad viņš ir tur. Laikam jau beidzot ņēmis notikušo nopietni.

- Dīvaina sagadīšanās, - Bonds domī­gi novilka. - Bet kurā mirklī jāiejaucas mums, ser? Tas taču ir policijas uzde­vums.

- Daļēji, - M. piekrita, - bet ir gadījies tā, ka mums jāatbild par lielāko dalu vi­ņu personāla. Par vāciešiem, - viņš pie­metināja.

- Es labāk paskaidrošu. - M. ielūkojās bloknotā. - Tas ir slepens uzņēmums, un vispārējais plāns noteic, ka tas veido ti­kai dalu no lielās radaru sistēmas, kas izvietojas austrumu krastā. Drošībnieki atbild tikai par apsargāšanu, sagādnie­kiem no ministrijas vienīgajiem ir teikša­na šajā centrā, kur notiek darbi. Tas at­rodas uz klinšu kraujas starp Duvru un

Dilu. Visa platība ir ap tūkstoš akriem, bet pats vadības sēdeklis aizņem aptuve­ni divsimt. Tur gan uzturas vienīgi Drekss un vēl piecdesmit divi cilvēki - tie ir visi, kas palikuši. Visa celtnieku brigā­de jau ir prom.

"Kāršu kava un džokers." Bonds iedo­mājās.

- Un piecdesmit no tiem ir vācieši, - M. turpināja. - Visi vairāk vai mazāk piere­dzējuši raķešu eksperti, kurus krievi nav dabūjuši sev. Drekss tiem samaksājis, lai ierodas šeit un strādā pie raķetes. Ne­viens nav īpaši apmierināts, bet citas al­ternatīvas nebija. Apgādes ministrija ne­var sūtīt savus ekspertus no Vūmeras. Dreksam nācās sameklēt šos darbinie­kus tur, kur bija iespējams. Lai drošīb­niekiem būtu vieglāk, Apgādes ministrija norīkoja savu sardzes virsnieku - viņš apmetās uzņēmumā. To vīru sauca ma­jors Telons.

M. apklusa un pavērās augšup gries­tos.

- Viņš bija viens no tiem diviem cilvē­kiem, kuri pagājušajā naktī tika nošauti. Viņu nošāva viens no vāciešiem, kurš pēc tam nošāvās pats.

M. pievērsa skatienu Bondam. Bonds neko neiebilda un gaidīja stāsta nobeigu­mu.

- Tas notika mājā, kas atrodas līdzās vadības korpusam. Daudzu liecinieku klātbūtnē. Šķiet, ka tā ir viesnīca ar bāru turpat uzņēmuma robežās, jo to mēdzot apmeklēt uzņēmuma darbinieki. Viņiem, domājams, gribas šad tad kaut kur ie­griezties. - M. apklusa. Viņš joprojām vē­roja Bondu. - Jūs nupat jautājāt, kurā brīdī tajā visā iesaistāmies mēs. Mēs ie­jaucamies tāpēc, ka ļāvām šim vācietim un pārējiem viriem te ierasties. Mēs pār­baudījām visus materiālus no viņu perso­niskajām lietām. Tāpēc, tikko šis starpga­dījums notika, drošībnieki un Skotlend­jards vispirmā kārtā meklēja mirušā vīra dosjē. Viņi pagājušajā naktī to pieprasīju­ši no dežurējošā virsnieka, tas izracis vi­su iespējamo un aizsūtījis uz Skotlend­jardu. Rutīnas darbiņš. Par to visu viņš atstājis ierakstus reģistrā. Kad šorīt atnā­cu un apskatīju šos ierakstus, es pēkšņi par šo lietu ieinteresējos. - M. runāja klu­sā balsi. - Pēc tam, kad gadījās pavadīt vakaru kopā ar Dreksu, tā likās - kā jau jūs teicāt - visai dīvaina sagadīšanās.

- Pat ļoti dīvaina, ser. - noteica Bonds, kas turpināja gaidīt tālāko.

- Ir vēl kaut kas, - M. ierunājās. - Un tieši tas ir īstais iemesls, kāpēc esmu ga­tavs iejaukties, nevis turos no visas šīs bū­šanas patālāk. Jo tas ir vissvarīgākais. - M. tagad pieklusināja balsi pavisam. - Viņi ga­tavojas to raķeti izšaut piektdien. Izmēģi­nājuma šāviens. Atlikušas tikai nepilnas četras dienas. Laika vairs nav daudz.

M. aprāvās un sniedzās pēc savas pipes, pēc tam noņemdamies ar tās aizdegšanu.

Bonds nebilda ne vārda. Viņš joprojām netika gudrs, kāds tam visam sakars ar Slepeno dienestu, kura jurisdikcija attie­cināma tikai uz teritorijām ārpus Apvie­notās Karalistes. Viņam likās, ka šis dar­biņš būtu īstais īpašajai Skotlendjarda no­daļai vai Ml5. Bonds gaidīja. Viņš ieska­tījās pulkstenī. Bija pats dienas vidus.

M. bija aizkūpinājis savu pīpi un tur­pināja.

- Bet, ja nepieminam to, - M. bilda, - aiz­rāvos arī tāpēc, ka vakar vakarā ieintere­sējos par Dreksu.

- Es tāpat, ser, - Bonds piekrita.

- Kad izlasīju reģistru, - M. sacīja, ne­likdamies zinis par Bonda piezīmi, - pie­zvanīju Vellensam uz Skotlendjardu un vaicāju viņam, ko tas viss nozīmē. Likās, ka tas vīrs ir pamatīgi norūpējies, viņš lūdza, lai es ierodos. Teicu, ka negribu mīt uz varžacīm, bet viņš atbildēja, ka esot jau runājis ar savējiem. Tie uzska­tot, ka šis jautājums būtu nokārtojams manam departamentam un policijai, ja jau mēs esam ļāvuši iebraukt tam vācie­tim, kurš to cilvēku nogalināja. Tāpēc devos turp.

M. apklusa un ieskatījās savās piezī­mēs.

- Tā vieta ir krastā, apmēram trīs jū­dzes uz ziemeļiem no Duvras, - viņš pie­metināja. - Un viesnīca atrodas pie liel­ceļa. kas vijas gar krastu. "Pasaule bez nabadzības" - šāds uzraksts rotā durvis, un uzņēmuma darbinieki paraduši vaka­ros tur iegriezties. Vakar vakarā - ap pulksten pusastoņiem - ministrijas dro­šībnieks Telons iegājis tur un iedzēris viskiju ar sodu, tērzējis ar vienu no vā­ciešiem. kad slepkava-ja jums tīk, varat saukt viņu tā - iesteidzies iekšā un me­ties tieši pie Telona. Viņš izvilcis no blū­zes kabatas lugeru - bez sērijas numura, protams, un iebļāvies: "Es mīlu Galu

Brandu! Tev viņu nedabūt!" - M. pavērās augšup. - Tad vācietis iešāvis Telonam sirdī, iebāzis vēl kūpošo stobru sev mutē un vēlreiz nospiedis gaili.

- Cik šaušalīgs atgadījums, - Bonds novilka. Gara acīm viņš spēja saskatīt ik sīkumu šajā slaktiņā, kas noticis tipiskā, laužu pilnā angļu krodziņā. - Kas tad tā ir par meiteni?

- Tas ir nākamais pārsteigums. - sacī­ja M. - Gala Branda ir īpašās nodaļas aģente. Lieliski runā gan angliski, gan vāciski. Viena no Vellensa labākajām meitenēm. Viņa un Telons bija vienīgie nevācieši Dreksa uzņēmumā. Vellenss ir aizdomu pilns. Viņam tādam jābūt. Tas raķetes izšaušanas plāns ir vissvarīgākā norise, kas pataban Anglijā notiek. Ne­vienam neko nesakot, rīkojoties vairāk vai mazāk instinktīvi, viņš iedabūjis šo meiču pie Dreksa. Kaut kā nokārtojis, lai viņa tiktu pieņemta par tā privātsekretā­ri. Tāpēc viņa bijusi uzņēmumā kopš pa­ša sākuma. Taču viņai neesot bijis abso­lūti nekas, ko ziņot. Meiča stāstījusi, ka Drekss esot lielisks darba devējs, ja nu vienīgi viņam varētu būt labākas manie­res, jo šis nodzenot savus darbiniekus līdz trakumam. Kā rādās, Drekss sācis ap viņu lakstoties, arī pēc tam, kad mei­ča sastāstījusi tādiem gadījumiem paras­tos niekus par saderināšanos, bet vēlāk, kad viņa parādījusi, ka prot sevi aizstā­vēt - un to šī meiča spēj -, protams, Drekss esot atstājies. Viņa stāsta, ka abi esot kļuvuši labi draugi. Pats par sevi saprotams, meitene pazinusi Telonu, ta­ču viņa ir tik jauna, ka varētu būt Telona meita, turklāt viņš bija laimīgi precējies četru bērnu tēvs. Viņa sacījusi Vellen­sam, kad tas no rīta pārmijis ar savu aģenti kādu vārdiņu, ka Telons vedot vi­ņu uz kino gluži tēvišķīgi - tā gadījies pā­ris reižu astoņpadsmit mēnešu laikā. Ja runājam par slepkavu - to vīru sauca Egons Berčs viņš bija elektronikas eksperts, kuru meitene tik tikko pazinu­si - tikai dažkārt redzējusi.

- Ko par to visu saka viņa draugi? - ap­jautājās Bonds.

- Vīrs, kurš dzīvoja vienā istabā ar slepkavu, Berču gluži vai attaisno. Viņš apgalvo, ka Egons bijis līdz neprātam ie­mīlējies Brandā, un uzskata, ka draugs neesot guvis panākumus tikai tāpēc, ka ceļā stāvējis "tas anglis". Vīrs stāsta, ka

Berčs kļuvis gaužām nervozs un pēdējā laikā ierāvies sevi - tāpēc neesot nekāds brīnums, ka notikusi slepkavība.

- Izklausās diezgan ticami. - Bonds ie­runājās. - Šādu ainu nemaz nav tik grūti iztēloties. Viens no tiem saspringtajiem nervu kamoliem, vāciski noslēgts… Ko par to visu domā Vellenss?

- Viņš netiek ne par ko skaidrībā. - M. noteica, - bet šķiet visvairāk norūpējies par to, kā pasargāt meiču no preses - lai viņas inkognito netiktu iznicināts. Skaidrs, ka avīzes ir uz šo notikumu kā uzburtas. Kaut kas parādīsies jau dienas izdevu­mos. Un tie visi dzenas pēc meitenes fo­touzņēmuma. Vellenss vienu sagatavojis un nogādājis Brandai - tādu, kurā viņa izskatās līdzīga jebkurai citai meičai, to­mēr atgādina arī pašu Brandu. Viņa va­karā tos izdalīs. Laimīgā kārtā reportieri netiek iekšā uzņēmumā. Branda atteiku­sies sniegt intervijas, Vellenss lūdz Die­vu, lai šo uzņēmumu neatpazītu kāds meitenes draugs vai radinieks un nesāk­tu runāt. Policija šodien visus noprati­nās, un Vellenss cer, ka lieta šovakar pat tiks slēgta, un tad avīzes liksies mierā, jo trūks materiālu.

- Un kā ar to raķetes izmēģinājuma iz­šaušanu? - Bonds vaicāja.

- Viņi turas pie iepriekš noteiktā plā­na, - M. sacīja. - Piektdienas pēcpusdie­nā. Ar tukšu kodolgaviņu, un šaušot ver­tikāli, piepildot degvielas tvertni tikai par trim ceturtdaļām. Attirīšot no kuģiem apmēram simt kvadrātjūdžu Ziemeļjūrā, platumgrādi ari ir zināmi. Uz ziemeļiem no kuģu ceļa, kas ved uz Hāgu. Sīkākas detaļas uzzināsim ceturtdienas vakarā.

M. apklusa. Viņš apgriezās grozāmajā krēslā, ierīkodamies tā, lai varētu raudzī­ties ārā pa logu. Bonds dzirdēja tālinu pulksteņa zvanīšanu - tas jau bija no- tinkšķinājis četrus stundas ceturkšņus. Tātad tagad jau bija viens. Vai viņš atkal nokavēs pusdienas? Ja M. reiz beigtu rakņāties citu departamentu būšanās, tad Bonds vēl paspētu ātri paēst un tikt līdz bentlijam. Bonds tikko manāmi sa­grozījās krēslā.

M. pagriezās atpakaļ un atkal pār rakstāmgaldu viņu uzlūkoja.

- Visvairāk par to visu satraucas, - viņš turpināja, - Apgādes ministrija. Telons bijis viens no viņu vērtīgākajiem cilvē­kiem. Šajā gadījumā viņa atskaites biju­šas neko neizteicošas. Un tad pēkšņi Te­lons vakar pēcpusdienā piezvanījis mi­nistra sekretāram un ziņojis - viņš esot tādās domās, ka uzņēmumā notiek kaut kas noslēpumains. Pieprasījis tikšanos ar ministru šorīt no rīta. pulksten desmi­tos. Neko vairāk pa telefonu nav gribējis teikt. Un pēc dažām stundām šis vīrs ti­ka nošauts. Vēl viena dīvaina sagadīša­nās, ko?

- Varen dīvaina! - Bonds apliecinā­ja. - Bet kāpēc tad viņi neslēdza uzņē­mumu un neuzsāka pamatīgu izmeklē­šanu? Galu galā tas ir pārāk nopietni, lai neliktos ne zinis.

- Ministru kabineta sēde notika šo­rīt, - M. atzina. - Un premjerministrs uz­deva tieši to pašu jautājumu. Bet - vai tad ir kādi pierādījumi, ka raķetes palai­šanu kāds plāno vai gatavojas sabotēt? Atbildes nav. Ir tikai bailes, kuras uzvir­moja pēdējās divdesmit četrās stundās pēc Telona neskaidrā ziņojuma un šīs dubultslepkavības. Visi saka - ja būtu kaut vai mazākais pierādījums… taču tāds nav parādījies, un nav pamata ap­vienot abus šos incidentus, lai saceltu milzīgu traci uzņēmumā. Šajā gadījumā tika nolemts - jo drizāk raķete dos mums ricības brīvību pasaules lietu kārtošanā, jo labāk mums un… - M. novilka, pa­raustīdams plecus, - varbūt arī pasaulei. Tāpēc visi vienojās - tūkstoš dažādu ie­meslu dēļ -, ka raķete jāizmēģina, jo nav iemeslu, kādēļ to nedarīt. Ministram nā­cās piekrist, lai gan viņš zina - tikpat ne­šaubīgi kā jūs vai es: lai kādi ir fakti, krieviem tā būtu milziga uzvara - sabotēt šis raķetes palaišanu izmēģinājuma priekšvakarā. Ja viņiem izdotos to pa­nākt, viss projekts varētu pajukt un no­nākt kadā tālākā plauktiņā. Pie šī pro­jekta strādā piecdesmit vācieši. Un kat­ram no tiem varētu būt radi, kas mokās gūstā Krievijā. Viņu dzīvības varētu tikt izmantotas par dzinuli. - M. aprāvās un pavērās augšup - griestos. Pēc tam viņa acis atkal domīgi pievērsās Bondam.

- Ministrs man lūdza, lai pēc sanāk­smes ieeju pie viņa. Teica, ka varot no­kārtot vienīgi to, lai Telonu tūlīt kāds aiz­stāj. Un aizstājējam vajadzētu nevainoja­mi runāt gan vācu, gan angļu valodā, būt spējīgam atklāt sabotāžu un ar pa­matīgu pieredzi darīšanās ar mūsu krie­vu draugiem. M15 esot trīs kandidāti.

Bet tie visi šobrīd esot aizņemti citās lie­tās. Viņus varot no tām atsaukt dažu stundu laikā. Taču ministrs gribēja dzir­dēt manas domas. Es izstāstīju savu vie­dokli. Viņš apspriedās ar premjerminis­tru, un viss ātri nokārtojās.

Bonds caururbjoši un īgni ielūkojās pelēkajās, nepielūdzamajās acis.

- Un tā, - M. neizteiksmīgi pabeidza. - se­ram Hugo Dreksam jau ir paziņots par jūsu norīkošanu. Un viņš gaida jūs savā uzņēmumā - šovakar ap vakariņu laiku.