Pūces aste

XXI nodala "PĀrliecinĀtĀjs"

Krebss piebalsoja šiem maniaka smiekliem ar spalgu ķiķināšanu.

- Tas bija meistardarbs, mcm Kapitan. Jums vajadzēja redzēt, kā tie rulli ripoja lejā no kalna! Un to. kurš pārplisa. - tas tik bija skats! IVunderscon." Rullējās glu­ži kā milzīgs tualetes papirs! Tā gan Bon­dam bija lieliska dāvana! Viņš tieši tajā mirkli izbrauca no likuma! Un otrā zalve bija tikpat laba ka pirmā! Vai redzējāt tā šofera seju? Zum Kotzen!** Un tas firmas furgons! Viņiem gan ir papīrvedējs!

- JUs visu izdarījāt lieliski! - īsi atteica Drekss. Taču viņa domas kavējās kaut kur citur.

Pēkšņi viņš nostūrēja mersedesu ceļa malā, riepas žēli nokaucās.

- Donncrwclter![5] - viņš nikni norūca un grieza mašīnu apkārt. - Mes taču ne­varami to vīru tur tā atstāt! Mums noteikti viņš jādabū rokā! - Auto jau ripoja atpa­kaļ. - Šaujamo! - Drekss strupi izrīkoja.

Kalna galā viņi ieraudzīja papīrvedēju. Auto stāvēja pie apmales, bet no šofera nebija ne ziņas, ne miņas. "Viņš varbūt zvana priekšniecībai," Drekss iedomājās, pagausinādams mašīnas gaitu, kad tuvo­jās pirmais likums. Dažu tuvāko māju logos bija iedegusies gaisma. Ap vienu no papīru ruļļiem stāvēja ļaudis un pētīja to, jo tas bija izgāzis viņu mājas vārtiņus. Vairāki ruļļi bija iesprūduši dzīvžogā ceļa labajā pusē. Kreisajā šosejas malā zemē gulēja uz pusēm pārlūzis telegrāfa stabs. Nākamajā likumā skats bija visai sa­vāds - papīrs stiepās lejup no kalna pa nogāzi, izrotājot dzīvžogus kā milzīga ser- pentīna virtene kādai ziloņu maskuballei.

Bentlijs bija gandrīz izlauzies cauri til­tiņa margām - likumā aizbraucis pa labi un iestrēdzis reliņos - palicis uz stāvas krasta kraujas.

Tas karājās salocītu dzelzs stieņu mu­džeklī. ar priekšgalu lejup, un viens rite- > nis. joprojām turēdamies pie salauztās ass, saliecies atgādināja tādu kā sir- reālistisku lietussargu.

Drekss piestūrēju mersedesu bentlijam klāt, viņi abi ar Krebsu izkāpa un kādu mirkli stāvēja, uzmanīgi ieklausīdamies.

Valdīja klusums, dzirdēja tikai attālu mašīnas rūkoņu - tā ātri brauca pa Eš- fordas ceļu, un čirkstēja kāds bezmiega mocīts sienāzis.

Izņēmuši šaujamos, abi piesardzīgi tu­vojās bentlija atliekām. Zem viņu kurpju zolēm krakstēja sasistie, uz ceļa izkaisī­tie stikli. Pāri zāles joslai ceļmalā veda divas dziļas, melnas vagas, gaiss oda pēc benzīna un gruzdošas gumijas. Sakarsu­šais mašļnas korpusa metāls atdziestot krikšķēja un krakšķēja. no satriektā ra­diatora vēl cēlās augšup tv aiki.

Bonds gulēja ar seju uz leju turpat krastā apmēram divdesmit pēdu attālu­mā no mašīnas. Krebss pagrieza viņu uz muguras. Bonda seju klāja asinis, taču viņš elpoja. Abi pārmeklēja gulošo, un Drekss iebāza kabatā garo beretu. Pēc tam viņi pārstiepa Bondu pāri ceļam un ie­meta mersedesa aizmugures sēdeklī - vir­sū Gaļai.

Kad mis Branda apjēdza notikušo, vi­ņa šausmās iekliedzās.

- Halt's Maul! [6] - drekss uzbļāva. Viņš iezvēlās priekšējā sēdekli. Kamēr Drekss apgrieza mašīnu, Krebss pārliecās pār sēdekli, lietpratīgi darbodamies ar garu auklu.

- Sasieniet kārtīgi! - Drekss izrikoja. - Es negribu, lai tiktu pieļautas kādas kļū­das! - Tad viņš kaut ko atcerējās. - Pēc tam dodieties atpakaļ pie sasistā autiņa un novāciet numuru zīmes. Pasteidzie­ties! Es uzmanīšu ceļu!

Krebss pārvilka segu pār abiem ne­kustīgajiem augumiem un izlēca no ma­šīnas. Skrūvgrieža vietā likdams lietā na­zi, viņš drīz bija savu paveicis un atgrie­zās ar bentlija numuru plāksnītēm. Lielā mašīna sakustējās tieši tajā mirklī, kad parādījās pulciņš satrauktu vietējo iedzī­votāju ar lukturīšiem - ļaudis bija iera­dušies aplūkot postījumus.

Krebss apmierināti pasmīnēja, skato­ties uz stulbajiem angļiem, kuriem būs jāsatīra šī cūcība. Viņš ērtāk atlaidās sēdeklī, priecādamies par braucienu šajā laika, kas viņam allaž patika visla­bāk - pa ceļam uz Čilhemu pletās pava­sarīgas birzis, pilnas zilajiem zvaniņiem un strutenēm.

Naktī tas viss Krebsam īpaši labi gāja pie sirds. Spēcīgo mersedesa lukturu iz­gaismotā ainava ar jaunajiem kokiem kā zaļām lāpām atsauca atmiņā skaistos Ardenu mežus. Un nelielo, cieši saliedēto armijnieku pulciņu, kurā viņš bija dienē­jis. Krebss atminējās braucienu sagūstī­tu amerikāņu džipā, un pie stūres - tā­pat kā šajā nakti - bija dievinātais vado­nis. Tā diena - der Tag - gan nāca ilgi. bet tagad tā bija klāt. Tas Krebss. kas sēdēja mašīnā, jau bija cits cilvēks - ne vairs jauneklis kā toreiz, tajos laikos, smagajā mašīnā. Gara acīm viņš skatīja līksmojošu pūli, medaļas, sievietes, pu­ķes. Krebss lūkojās garām aizzibošajos zi­lo zvaniņu laukos un jutās laimīgs - dvē­selei bija silti.

Gala sajuta uz lūpām Bonda asiņu garšu. Viņa seja atradās līdzās mis Bren- das sejai uz ādas sēdekļa, un jaunā mei­tene pavirzījās, lai atbrīvotu mazliet vie­tas. Bonds elpoja sekli un saraustīti, tā­dēļ Gala sāka prātot, cik smagi viņš va­rētu būt ievainots. Mis Branda pačukstē­ja viņam pie auss kādu vārdu. Pēc tam vēlreiz - skaļāk. Bonds ievaidējās, viņa elpa kļuva ātrāka.

- Džeims, - viņa neatlaidās. - Džeims!

Bonds kaut ko nomurmināja, un Ga­la piespiedās viņam ciešāk klāt.

Bonds nolamājās, vina ķermenis kram­pjaini sarāvās.

Pēc tam viņš atkal gulēja mierīgi. Gala gandrīz vai fiziski juta, ka viņš pūlas iz­prast paša sajūtas.

- Tā esmu es. Gala! - Mis Branda ma­nīja, ka Bonds sastingst.

- Jēzus Kristus! - viņš nopūtās. - Tā gan ir elle!

- Vai ar jums viss kārtībā? Vai nekas nav lauzts?

Gala juta, ka viņš sasprindzina savas rokas un kājas.

- Neliekas vis, - viņš nomurmināja. - līkai galvā ir ievainojums. Vai es runāju sakarīgi?

- Šaubu nav, - Gala atbildēja. - Tagad paklausieties!

Un viņa steigšus pastāstīja Bondam visu, ko bija uzzinājusi - vispirms par piezīmju grāmatiņu, pēc tam pārējo.

Bonda augums viņai likās ciets kā dē­lis, viņš tik tikko elpoja, klausoties šo ne­ticamo stāstu.

Kad viņi iebrauca Kenterberijā, Bonds piespieda muti pie jaunās meitenes auss.

- Es mēģināšu izmesties ārā, - viņš no­čukstēja, - un tikt pie telefona. Tā ir mū­su vienīgā cerība.

Bonds sāka rausties uz ceļiem, viņa svars bezmaz vai aizsita jaunajai meite­nei elpu.

Taču atskanēja skaļš brikšķis, un Bonds atkrita atpakaļ - virsū meitenei.

- Vēl vienu kustibu. un būsiet miris! - sa­cīja Krebsa balss - klusām, no priekšējā sēdekļa.

Līdz Dreksa uzņēmuma teritorijai vēl bija jābrauc aptuveni divdesmit minūtes! Gala sakoda zobus un atkal pūlējās da­būt Bondu pie samaņas.

Tajā brīdī, kad viņai tas izdevās, mašī­na apstājās pie kupola, un Krebss, turē­dams rokā šaujamo, raisīja vaļā saites ap abu potītēm.

Viņi saskatīja pazīstamo, mēness ap- spidēto betonu un puslokā izvietotos ap­sargus gabaliņu tālāk, pēc tam tika ie­grūsti pa durvīm. Krebss norāva gūstek­ņiem kurpes un uzstūma abus uz dzelzs laipas, kas veda kupola iekšienē.

Tur stāvēja spīdīgā raķete - skaista, nevainīga, atgādinādama gluži jaunu cik­lopa rotaļlietu.

Gaiss visapkārt neciešami oda pēc ķi­mikālijām, un Bondam likās, ka tā ir milzīga hipodermiskā šļirce, gatava ie- durties Anglijas sirdi. Neklausoties Kreb­sa niknajā rūkšanā, Bonds apstājās uz kāpnēm un pavērās augšup, lai apskatī­tu tās spožo degunu. Miljons nāvju. Mil­jons. Miljons. Miljons.

Viņa rokās? Dieva dēļ! Vai tiešām viss atkarīgs tikai no viņa?

Krebss piebakstīja Bondam ar ieroča stobru, un viņš lēnām kāpa lejup pa kāpnēm, sekodams Gaļai.

Iegājis pa Dreksa kabineta dūnām, viņš beidzot saņēmās. Pēkšņi galva bija skaidra, un gan letargija, gan sāpes pa­gaisa. Kaut kas noteikti jādara. Viņam kaut kas jāizdomā. Gan miesa, gan gars piepeši saspringa, kļūdami asi kā asme­ņi. Bonda acis atkal atguva dzīvību, sa­kāves apziņa nokrita no pleciem kā vecā čūskas āda.

Drekss bija iegājis kabinetā pirmais un tagad sēdēja pie galda. Viņam rokā bija lugers. Tas mērķēja kaut kur starp Bondu un mis Brandu. Un likās nekus­tīgs kā klints.

Bonds dzirdēja, kā aiz muguras ar dobju troksni aizveras dubultdurvis.

- Es biju viens no labākajiem šāvējiem Brandenburgas divīzijā, - Drekss laipni paziņoja. - Piesieniet dāmu pie krēsla, Krebs. Un pēc tam to vīrišķi.

Gala izmisīgi uzlūkoja Bondu.

- Jūs nešausiet. - Bonds ierunājās. - Jo neuzdrošināsieties to darīt te. kur ir tik daudz degvielas. - Viņš lēnam tuvojās galdam.

Drekss jautri pasmaidīja, vērdamies pāri ieroča stobram, kas tēmēja Bon-

dam vēderā.

- Jums ir slikta atmiņa, angli. - viņš neizteiksmīgi atteica. - Es taču jums tei­cu, ka šī telpa no šahtas ir atdalīta ar dubultdurvīm. Vēl vienu soli, un jums vairs nebūs vēdera!

Bonds ieskatījās pašpārliecinātajās, samiegtajās acīs un apstājās.

- Uz priekšu. Krebs!

Viņi abi ar mis Brandu tika cieši, sāpī­gi sasieti, piesaitējot gan rokas, gan kā­jas pie metāla krēsliem, kuri bija novie­toti zem stiklotās sienas kartes dažu pē­du attālumā viens no otra. Tad Krebss izgāja no kabineta. Pēc brītiņa viņš at­griezās ar lodlampu rokā.

Krebss nolika šo atbaidošo ierīci uz galda, iedarbināja to ar dažām lietpratī­gām rokas kustībām un iededza liesmu.

Tā iešņācās un izšāvās vairāku collu ga­rumā. Krebss paņēma šo darbarīku un tuvojās Gaļai. Viņš apstājās dažu pēdu attālumā no mis Brandas sāna.

- Kā tad būs? - Drekss drūmi noprasī­ja. - Varbūt nokārtosim to visu bez trokšņa? Mans labais Krebss šajā jomā ir īsts mākslinieks. Mēs mēdzām viņu saukt par der Zwangsmann - Pārliecinā­tāju. Nekad neaizmirsīšu, kā viņš tika galā ar pēdējo spiegu, kuru mēs abi no­ķērām. Tas bija uz dienvidiem no Rei- nas - vai ne, Krebs?

Bonds saausījās.

- Jā, mein Kapitan, - Krebss aizrautīgi ieķiķinājās. - Tas bija tas cūka beļģis.

- Tātad, - Drekss turpināja, - jums abiem tikai jāatceras. Te mēs nespēlējam nekādas godīgās spēlītes. Nekādas līdz­jūtības un tamlīdzīgu vājību. Tas ir darī­jums. - Dreksa balss, izrunājot šo vārdu, noplīkšķēja kā pātaga. - Jūs abi, - viņš pievērsās Gaļai Brandai - pie kā jūs strā­dājat?

Gala klusēja.

Jautājumu atkārtoja Krebss.

- Pie kā vien jums tīk, Krebs.

Krebsa mute pavērās. Mēle pārslīdēja pār apakšlūpu. Laikam Krebsam bija grūti elpot, un viņš spēra soli tuvāk mis Brandai.

Liesma rijīgi gaudoja.

- Stājiet! - Bonds auksti novilka. - Jau­nā dāma strādā Skotlendjardā. Un es tā­pat. - Šīs detaļas varēja atklāt, jo tām vairs nebija nozīmes. Šīs ziņas Dreksam tik un tā neko nedev a. Lai ir, kā būdams, rītdienas pēcpusdienā Skotlenjarda var vairs nebūt.

- Tas jau skan labāk. - Drekss notei­ca. - Un vai kāds zina. ka esat saņemti gūstā? Vai jūs piestājāt, lai kādam pie­zvanītu?

"Ja atbildēšu, ka jā," Bonds domāja, "viņš tūlīt mūs abus nošaus un atbrīvo­sies no līķiem. Līdz ar to pēdējā iespēja apturēt raķetes izšaušanu būs zaudēta. Ja Skotlendjards kaut ko zina, kāpēc tad līdz šim neviens nav ieradies? Nē. Mums vēl var rasties izdevība kaut ko uzsākt. Varbūt viņi atradīs bentliju. Vellenss uz­trauksies, ja no manis nebūs ziņu."

- Nē, - viņš atzinās. - Ja es būtu to iz­darījis, tad viņi jau būtu klāt.

- Tā varētu būt, - Drekss apcerīgi pie­krita. - Tādā gadījumā jūs mani vairs ne­interesējat. Apsveicu, jūs padarījāt mūsu sarunu visai vieglu. Būtu daudz grūtāk, ja jūs te atrastos viens pats. Šādos mir­kļos allaž noder sievieši. Krebs, lieciet to ierīci nost. Jūs varat iet. Pasakiet pārē­jiem, kas jādara. Viņi droši vien gribēs zi­nāt, kā jārīkojas. Es vēl kādu brītiņu iz­klaidēšu mūsu viesus un tad nākšu uz vadības korpusu. Pieraugi, lai auto tiek pamatīgi sakopts. It īpaši aizmugures sē­deklis. Un sadursmes pēdas labajā pusē. Sakiet, lai nomaina visu spārnu, ja ne­pieciešams. Manis pēc, lai pieliek tai gra­bažai uguni, ja citādi nevarēs, - Drekss vēl piemetināja. - Var gadīties, ka tā mums vairs nebūs vajadzīga. - To patei­cis, viņš aprauti iesmējās. - Vai skaidrs?

- Jā, mein Kapitan. - Krebss negribī­gi nolika klusi rūcošo lodlampu uz gal­da līdzās Dreksam. - Te būs - gadīju­mam, ja jums ievajadzētos, - Krebss no­murmināja, cerīgi uzlūkodams Galu un Bondu. Pēc tam viņš izgāja pa dubult- durvlm.

Drekss nolika lugeru uz galda sev pretī. Viņš nesteidzīgi atvēra atvilktni, izņēma cigāru un aizdedza to ar galda šķiltavām. Tad iekārtojās ērtāk krēslā.

Istabā iestājās klusums, tas turpinājās vairākas minūtes, kamēr Drekss kūpi­nāja cigāru. Pēc tam šķita, ka viņš kaut ko izlēmis. Drekss vēligi uzlūkoja Bon­du.

- Jums nav ne jausmas, kā es ilgo­jos pēc kāda angļa, kurš mani uzklau­sītu, - viņš ierunājās, it kā vērstos pie preses konferences dalībniekiem. - Jūs nezināt, kā esmu alcis pastāstīt par sevi. Patiesībā pilnīga atskaite par manām darbibām un nolūkiem atro­das ārkārtīgi cienījamā Edinburgas juristu firmā. Ceru. ka viņi man pie­dos par šo ziņu glabāšanu, bet tur tās ir drošībā. - Drekss uzsmaidīja abiem klausītājiem - vispirms vienam, tad otram. - Un esmu saviem advokā­tiem devis rīkojumu atvērt aploksni pēc pirmās sekmigās raķetes izšauša­nas. Bet jums, laimīgajiem, jau ie­priekš būs zināms manis uzrakstītais. Un tad, kad jūs abi rīt pulksten div­padsmitos pa šīm atvērtajām dur­vīm, - viņš norādīja pa labi, - ierau­dzīsiet pirmo liesmu straumi, kas iz­šausies no turbīnām, un sapratīsiet, ka pēc pussekundes dzīvi sadegsiet, jums tomēr tiks tas acumirklīgais ap­mierinājums - zināt, kam par to visu jāpateicas. - Drekss pasmaidīja, at­ņirgdams zobus kā vilks.

- Gaidi, kad pūcei aste ziedēs, - Bonds pie sevis nomurmināja un skarbi piebil­da: - Turpiniet savu stāstu, frici.

Dreksa acis vienā mirklī iedegās.

- Frici… jā, es tiešām esmu vācietis - Reichsdeutscher!* - Viņa mute zem sar­kanīgajām ūsām izgaršoja šo smalko vār­du. - Un Anglijai drīz nāksies atzīt, ka tai spēj iedzīt bijāšanu arī viens vienīgs vā­cietis. Tad varbūt angli mitēsies mūs saukt par fričiem. Kārtības labad! - Pēdē­jie vārdi tika noauroti ar visu prūšu mili­tārista parādisko dedzību.

Drekss paglūnēja pāri galdam uz Bondu. Lielie, uz āru izvirzītie zobi zem sarkanīgajām ūsām nervozi kodīja te vienu nagu, te atkal citu. Tad, ar pūlēm saņēmies, Drekss paslēpa labo roku bikšu kabatā - laikam tāpēc, lai nekris­tu kārdinājumā, - un saņēma cigāru kreisajā. Viņš kādu mirkli to kūpināja, un tad, joprojām satrauktā balsi, sāka stāstīt.