Pūces aste

VII nodala ROKU VEIKLĪba

Kādu bridi pie galda valdija pilnīgs klusums. To pārtrauca Meijera satrauktā balss.

- Klausieties, ko es teikšu, - viņš nervozi iebildās. - Mani tur iekšā nepi- niet, Hugo. - Labi saprazdams, ka šī likme attiecas tikai uz Dreksu un Bon­du, viņš tomēr vēlējās Dreksam pa­rādīt, ka ir noraizējies, un acīmredza­mi baidījās pieļaut kādu liktenīgu kļū­du, kas partnerim varētu maksāt ļoti dārgi.

- Nekļūstiet smieklīgs. Maks, - Drekss viņu pikti pārtrauca. - Jūs tikai izspēlē­siet savu partiju. Jums nu galīgi ne par ko nav jāraizējas. Aiziet, aiziet! Man jāda­la, admirāl.

M. pārcēla kavu, un spēle varēja sāk­ties.

Bonds aizsmēķēja cigareti un piepe­ši sajuta, ka ir pavisam mierīgs. Viņa apziņa bija pilnīgi skaidra. Viņš precī­zi zināja, kas, kā un kad darāms, un bija priecīgs, ka izšķirīgais brīdis ir klāt.

Bonds ērtāk atgāzās krēslā, un negai­dot viņam radās sajūta, ka aiz muguras stāv vesels enu pulks un visas kā viena lūkojas tam pār plecu, gaidot, kad varēs apskatīt kārtis. Kaut kas Bondam lika domāt, ka šīs spokainās ēnas noskaņo­tas draudzīgi, ka arī tās vēlas redzēt, kā šeit tiek spriesta stingra un taisnīga tie­sa.

Viņš pasmaidīja, iedomādamies sevi raidām šim sen mirušo spēlmaņu pul­kam paslepenu zīmi, ka viss notiek tā, kā tam jānotiek, ka viss ir vislabākajā kārtībā.

No šīm pārdomām Bondu iztraucēja greznajā spēļu zālē valdošā klusinātā balsu čala. Viņš pameta skatu apkārt. Plašās telpas vidū, tieši zem lielās gal­venās lustras, ap pokera galdu pulcējās neliels līdzjutēju bariņš. "Lai iet, te būs simts." - "Un vēlreiz simts." - "Un vēl­reiz simts." - "Sasodīts! Tā kļūdīties!" Šo murmināšanu pārskanēja skaļš triumfa iesauciens, tam sekoja sapulcē­jušos vērotāju balsu murdoņa, apsprie­žot piepešo spēles pavērsienu. Kaut kur pa gabalu skanēja klusināti krupjē grā­beklīša švīksti, pārbīdot spēles žetonus uz ruletes galda. Mazliet tuvāk, šajā telpas galā, bija izvietoti vēl trīs citi bridža galdi, virs kuriem virmoja cigāru un cigarešu dūmu sīpas, blīvos, zilga­nos vālos celdamās pret velvētajiem griestiem.

Nu jau vairāk nekā simt piecdesmit gadu teju vai katru vakaru šajā grez­najā zālē bija skatāma tieši šāda aina, Bonds piepeši attapa. Vieni un tie paši izsaucieni uzvaras priekā un pieredzot zaudējumu, aizrautība un azarts pie- sārtušajās sejās, tabakas un intrigas smārds. Bondam, kam azartspēles itin labi gāja pie sirds, šeit redzamais nozī­mēja pašu aizraujošāko izrādi pasaulē. Uzmetis vēl pēdējo skatu zālē notieko­šajam, lai to labāk paturētu atmiņā, Bonds pievērsās savam spēles gal­dam.

Beidzot Drekss viņam bija iedalījis šo to, ar ko varēja atvēzēties: septiņi pīķi, no kuriem četri bija stiprākie mastā, ercena dūzis, tad vēl kārava dūzis un kungs. Bonds paskatījās uz Dreksu. Interesanti, vai viņam un Mei- jeram bija kāds kreicis? Pat ja tā, viņš tos tik un tā pārsolīs. Bet - ja nu Drekss riskē ar kontrēšanu? Bonds no­lēma nogaidīt.

- Garām, - teica Drekss, kura balsī bi­ja skaidri nomanāms sarūgtinājums par dalot izpētītajām Bonda kārtīm.

- Četri pīķi, - solīja Bonds.

Meijers un M. atturējās, un arī Drek­sam negribīgi nācās darīt tāpat.

Ar M. palīdzību viņi paņēma piecus.

Simt piecdesmit punktu zem līnijas, simts par papildpunktiem.

- Khm, - aiz Bonda muguras kāds nokrekšķinājās. Bonds atskatījās. Tas iz­rādījās Bezildons. Viņš bija beidzis savu spēli un atklīdis šurp, lai redzētu, kas notiek citos kaujas laukos.

Bezildons paliecās uz galda pusi un sāka pētīt Bonda rezultātu sarakstu.

- Zēni niekojas, ko neteiksi, - viņš jautri uzsauca. - Izskatās, ka pagaidām pārsvars ir jūsu pusē. Ar kādām likmēm spēlējat?

Bonds atstāja atbildi Dreksa ziņā. Viņš bija priecīgs par šo mazo pauzi spē­les gaitā. Tā bija vairāk nekā laikā. Drekss bija padevis viņam zilo kāršu ka­vu. Bonds saslidināja abas kāršu kau­dzītes vienkop un nolika kavu tieši sev priekšā, pie pašas galda malas.

- Piecpadsmit pret piecpadsmit. Uz va­su manu atlikumu, - Drekss noteica.

Bonds dzirdēja, cik dziļi Bezildons ie­velk elpu.

- Kā šķiet, šis zellis vēlas labi riskan­tu spēli, un man nekas nebija iebil­stams. Visi stiķi pagaidām tiešām krīt viņam… - Drekss noņurdēja.

Šajā mirklī M. pamanīja Bonda labajā rokā baltu mutautu. M. acis samiedzās. Bonds nesteidzīgi pārlaida mutautu pāri sejai. M. redzēja, ka tobrīd viņš raida īsu skatienu uz Dreksu un Meijeru, un tad jau mutauts atkal bija pagaisis ka­batā.

Zilā kāršu kava nu bija Bonda rokās, un viņš sāka dalīt.

- Tā nudien ir velnišķīgi augsta lik­me, - teica Bezildons. - Atceros, reiz bri­džā spēlējām uz tūkstoš mārciņām pa- pildlikmē. Tomēr tas bija robera ziedu lai­kos, pirms Pirmā pasaules kara. Cerams, šoreiz jums viss beigsies labi. - Kluba priekšsēdis to sacīja no sirds. Tik aug­stas likmes privātā spēlē lielākoties no­veda pie nepatikšanām. Pagājies ap gal­du, viņš nostājās starp M. un Dreksu.

Bonds beidza dalīt. Viņam vajadzēja kādu mirkli, lai saņemtos un ielūkotos savās kārtīs.

Tur nebija nekas cits kā pieci kreiči, ieskaitot dūzi, dāmu un desmitnieku, un astoņi mazie karavi ar dāmu.

Tas derēja. Slazds bija izlikts.

Bondam gandrīz vai šķita, ka Dreksa milzīgais augums sastingst, kad tas pār­lūkoja savas kārtis, tad, it kā neticē­dams, apskatīja tās vēlreiz. Viņš zināja, ka iedalījis Dreksam neticami labas kār­tis. Drekss droši varēja solīt desmit sti­ķus, viņam bija kārava dūzis un kungs, četri no stiprākajiem pīķiem, četri no stiprākajiem erceniem un kreiča kungs, kalps un deviņnieks.

Šīs kārtis Dreksa vajadzībām Bonds bija savlaicīgi atšķirojis kluba sekretari­ātā pirms vakariņām.

Bonds nogaidīja, vēlēdamies redzēt, kā Drekss reaģēs uz neparasto veiksmi. Vērojot, kā rijīgā zivs tuvojas āķim, viņu bija pārņēmusi gandrīz vai nežēlīga inte­rese.

Drekss pat pārspēja cerēto.

Nevērīgi sabīdījis kārtis vienkop. viņš tās nolika uz galda. Tad tikpat vienaldzī­gi izvilka no kabatas cigarešu kārbu, pa­ņēma vienu smēķi un aizkūpināja, pēc tam, nelikdamies ne zinis par Bondu. pievērsās Bezildonam un tuq:>ināja saru­nu par likmēm.

- Jā, ši ir liela spēle, bet ne pati lielā­kā no tām. ko esmu spēlējis. Reiz spēlēju uz diviem tūkstošiem. Tas, starp citu, bi­ja Kairā pie Muhameda Ali. Tiem ļaudīm gan ir iekšas. Nereti slēdz derības par katru partiju, tad vēl uz geimu un visu roberu. Nu, ko, sāksim? - Drekss paņē­ma savas kārtis, viltīgi pašķielēdams uz Bondu. - Man te ir dažas itin jaukas bildītes, to nevar noliegt. Taču arī jums varētu būt šis tas derīgs, kā nojaušu. ("Nemels nu, vecā haizivs," nodomāja Bonds, "ar tām kārtīm, kas tev rokās, tu tā nedomā vis.") Varbūt pamēģināsim ko īpašu tikai šai partijai?

Bonds izlikās, ka pēta savas kārtis ar to rūpību, kas piemīt gandrīz pilnīgi ap­reibušiem cilvēkiem.

- Manas bildītes ari ir samērā daudz­sološas, - viņš muļķīgi buldurēja. - Ja partneris papūlēsies un kārtis kritīs pareizi, es pats varētu paņemt ne ma­zumu stiķu. Kāds tad ir jūsu priekšli­kums?

- Tad jau kārtis būs izdalītas itin vien­mērīgi, - Drekss piebalsoja. - Ko jūs teik­tu par simtu uz stiķi kā papildlikmi? No jūsu sacītā secinu, ka tas nebūtu pārāk sāpīgi.

Bonds rādīja domīgu un jau pagalam sareibušu vaigu un vēlreiz nopētīja savas kārtis, šoreiz jau katru atsevišķi.

- Labi, riskēsim, - viņš teica. - Esat mani ieintriģējis. Jums noteikti ir stipras kārtis, un man jūs jāmēģina apspēlēt un paņemt tās sev.

Tad Bonds miglainām acīm uzlūkoja

M.

- Pierakstiet savus zaudējumus, par- tner. - viņš sacīja. - Aiziet! Ē… septiņi kreiči.

Iestājās nāves klusums. Bezildons, kas bija redzējis Dreksa kārtis, jutās tik pār­steigts, ka izlaida no rokām glāzi ar viski­ju. Viņš kā apdullis vērās uz lauskām un pat nepakustējās, lai tās paceltu.

Drekss nespēja noticēt savām ausim.

- Vai jūs solāt lielo slemu kreičos? - viņš pārjautāja, ziņkārīgi uzlūkodams sa­vu acīmredzami piedzērušos pretinie­ku. - Labi, taču tā būs vistīrākā pašnāvī­ba. Ko jūs teiksiet. Maks?

- Garām, - nomurmināja Meijers, sa­juzdams gaisā tieši to spriedzi, no kuras tik loti bija cerējis izvairīties. Kāda velna pēc viņš nebija devies mājās, pirms sā­kās šis pēdējais robers° Viņš pie sevis novaidējās.

- Garām, - noteica M. bez mazākā sa­traukuma.

- Kontrēju! - Šis vārds no Dreksa mu­tes izskanēja ar īpašu niknumu. Viņš no­meta savas kārtis uz galda un ar nevilto­tu nicinājumu nopētija šo idiotisko pļē­guru, kurš tik muļķīgā un neizskaidroja­mā kārtā nu pats ielika savu naudu tam rokās.

- Vai tas nozīmē, ka gribat dubultot ari papildlikmi? - vaicāja Bonds.

- Jā, - Drekss alkatīgi atbildēja. - Jā! Tieši to es domāju.

- Ka vēlaties, - Bonds pamāja. Mirkli paklusējis, viņš palūkojās uz Dreksu, ta­ču ne uz viņa kārtīm. - Rekontrēju. Gan bridžu, gan papildlikmes. Četrsimt mār­ciņu par stiķi.

Tieši šajā mirklī Dreksam sāka mos­ties pirmās biedējošās aizdomas. Taču, kad viņš vēlreiz ielūkojās savās kārtīs, šaubas pagaisa - tas viss bija pārāk neti­cami. Pat pie visneveiksmīgākās sakritī­bas viņš nevarētu palaist garām divus stiķus.

- Garām. - pavisam klusu nomurmi­nāja Meijers.

- Garām. - šoreiz arī M. balss skanēja kā aizžņaugta. Drekss nepacietīgi pamā­ja.

Bezildons bija pilnīgi nobalis un cieši uzlūkoja Bondu.

Tad viņš lēnām sāka soļot ap galdu, rūpīgi pārskatot visas kārtis. Skatam pa­vērās šāda aina:

BONDS

0 dāma, 8, 7, 6, 5, 4, 3, 2 * dūzis, dāma, 10, 8, 4

DREKSS

4 dūzis, kungs, dāma, kalps S? dūzis, kungs, dāma. kalps 0 dūzis, kungs «!» kungs, kalps, 9

M.

4 10, 9, 8, 7 7 6, 5, 4, 3 * 7, 6, 5, 3, 2

MEIJERS

* 6, 5, 4. 3, 2

7 10, 9, 8, 7, 2

kalps, 10, 9

Un pēkšņi Bezildons visu saprata. Bondam bija lielā slema izlase pret jeb­kuru aizsardzību. Jelkas, ko Meijers iz­spēlēs, Bondam būs jāpaņem ar trumpi no paša kārtīm vai no galda. Pa starpu, protams, viņš vēl paņems arī Dreksa uz­sāktos stiķus un tad varēs uzsākt divus stiķus ar kāraviem, kurus līdz ar Dreksa dūzi un kungu vēlāk pievāks. Pēc piecām izspēlēm viņa rokās būs visi atlikušie trumpji un seši vinnestu nesoši kāravi. Dreksa dūžiem un kungiem nebūs nekā­das vērtības.

Tā bija vistīrākā rīkles pārgriešana.

Bezildons gluži kā transā turpināja soļot ap galdu un visbeidzot nostājās starp M. un Meijeru, no kurienes varēja redzēt gan Dreksa, gan Bonda sejas iz­teiksmi. Viņa paša vaigs bija un palika pilnigi rāms un noslēgts, taču bikšu ka­batās paslēptās rokas visu laiku svīda. Kluba priekšsēdis ar patiesām bažām gaidīja baiso sodu, kas bija jāsaņem Dreksam, - trīspadsmit pātagas cirtie­nus, kurus pārciest nebūtu pa spēkam nevienam kāršu spēlmanim.

- Aiziet, aiziet, - Drekss nepacietīgi mudināja. - Sāciet ar kaut ko, Maks. Es šeit negrasos nikt visu nakti!

"Nelaimīgais nelga." nodomāja Bezil­dons. "Pēc desmit minūtēm tu vēlēsies, kaut Meijers savā krēslā būtu beigts un pagalam, iekams izvilcis pirmo kār­ti."

Patiesībā Meijers izskatījās tā, it kā kuru katru mirkli to varētu ķert trieka.

Viņa seja bija nāves bālumā, un no pa­zodes uz krekla krūtežas pilēja sviedri. Cik nu viņš nojauta, jau pati pirmā kārts, ko tas izspēlēs, varēja būt liktenī­ga. Galu galā viņš izlēma likt galdā kāra­va kalpu.

Tobrīd gan jau bija pilnigi vienalga, ko Meijers izspēlē, un, kad izrādījās, ka M. nav kāravu, Drekss sašutis uzšņāca sa­vam partnerim:

- Sasodīts, vai tiešām jūs nevarējāt iz­domāt neko labāku? Varbūt vēl pasniegt to kārti uz paplātes? Kā pusē jūs galu galā spēlējat?

Meijers sarāvās mazs mazītiņš.

- Tas bija labākais, ko varēju pasākt, Hugo, - viņš izmisis taisnojās, slaucī­dams seju mutautā.

Bet nu jau Dreksam radās pašam sa­vas raizes.

Vispirms Bonds paņēma Dreksa kāra­va kungu un tūlīt pat uzbruka ar kreici. Drekss meta galdā devītnieku, taču Bonds to paņēma ar desmitnieku un iz­spēlēja kāravu. Mirkli vēlāk Dreksa dū­zis bija pārtrumpots un pagalam. No kā­vās ņemtais kreicis ļāva iegūt Dreksa kalpu.

Tad Bonds izspēlēja kreiēa dūzi.

To, kas varētu notikt, Drekss, šķiet, sāka aptvert tikai tad. kad pazaudēja ari kreiēa kungu. Nervozi šķielēdams uz Bondu, viņš raizīgi gaidīja parādāmies nākamo kārti. Vai Bondam tiešām vēl bija kāravi? Vai tiem nevajadzēja būt pie Meijera? Kā nekā viņš taču bija ar tiem uzsācis. Drekss gaidija. un kārtis tā nosvīdušajās plaukstās metās mik­las.

Polam Morfijam, vienam no slavenā­kajiem amerikāņu šahistiem, piemita kāds diezgan šaušalīgs paradums. Šis vīrs acis no šaha galdiņa mēdza atraut tikai tad, kad bija pilnīgi pārliecināts par pretinieka sakāvi. Tādos brīžos viņš lēni pacēla galvu un uzmeta pētīgu ska­tu otram spēlētājam. Pretinieks parasti agri vai vēlu sajuta šo skatienu un bikli uzlūkoja Morlīju. Tas nozīmēja tikai vie­nu - sakāvi, un Morlija acis to pauda nepārprotami. Atlika tikai un vienīgi ka­pitulēt.

Bonds šoreiz rīkojās gluži tāpat kā leģendārais šahists, un Drekss tūlīt pat sajuta sev pievērsto ciešo skatie­nu. Nenolaizdams acis no pretinieka,*

Bonds lēni izvilka kārava dāmu un ne­steidzīgi nolika to galda vidū. Pēc tam, pat nesagaidījis Meijera izspēli, viņš rāmi un nosvērti atklāja kārava astoņ- nieku, septiņnieku, sešnieku, piecnie­ku, četrinieku un abus atlikušos krei­čus.

Mirkli klusējis, Bonds beidzot ierunā­jās.

- Tas tad nu būtu viss. Dreks, - viņš klusu noteica un nesteidzīgi atlaidās krēslā.

Drekss ātrumā neattapa neko citu, kā pasniegties uz priekšu un izraut Meije- ram no rokām kārtis. Smagi ievilcis el­pu, viņš sāka tās drudžaini pārlūkot, ce­rēdams, ka zaudējums tomēr gājis se­cen.

Kad cerības izrādījās veltas, Drekss nometa kārtis uz zaļās vadmalas.

Viņa seja bija līķa bālumā, asinīm pielijušās acis stingi vērās Bondā. Tad Drekss pacēla dūri un no visa spēka trieca to pret galdu, uz kura gulēja nekam nederīgie dūži, kungi un dā­mas.

Vēl pēc mirkļa viņš gausi ierunājās, atkal cieši uzlūkodams Bondu:

- Jūs esat krāpn…

- Pietiks, Dreks! - Bezildona balss noskanēja asi kā pātagas cirtiens. - Par to nevar būt ne runas, jo es sekoju spē­lei visā tās garumā. Maksājiet, kas maksājams, un, ja jums ir kādas sū­dzības, iesniedziet tās rakstiski kluba komitejai.

Drekss lēnām uztrausās kājās. Pa­spēris soli no sava krēsla, viņš apstājās un izlaida pirkstus caur rudo matu ēr­kuli. Pamazām viņa sejā atgriezās sār­tums, un varēja manit, ka ari izpratne par notikušo. Drekss vēlreiz nolūkoja Bondu, un viņa labajā acī pavīdēja dī­vains, pārākuma apziņas pilns triumfs, kas Bondam lika izjust neskaidras ba­žas.

Tad Drekss pievērsās pārējiem.

- Ar labunakti, džentlmeņi, - viņš no­teica, veltīdams ikvienam to pašu savā­di nicīgo skatienu. - Esmu parādā ap piecpadsmit tūkstošiem mārciņu. Neie- bildīšu, ja ari Meijers ieguldīs savu tie­su.

Paliecies uz priekšu, Drekss paņēma cigarešu etviju un šķiltavas, pēc tam at­kal palūkojās uz Bondu un, sarkanīga - jām ūsām lēni sakustoties virs sakropļo­tās augšlūpas, ļoti klusu noteica:

- Ši nauda jātērē ātri. kapteini Bond. Pēc šiem vārdiem viņš pagriezās un raiti aizsoļoja uz spēļu zāles durvīm.