Pūces aste

XII nodala RAKETE

Sajūta bija tāda kā pulētā milzīgas šautenes stobrā. No grīdas, kas atradās četrdesmit pēdas zemāk, slējās apļveidī­gas pulēta metāla sienas, kuru augšpusē viņi abi ar Dreksu lodāja kā divas mu­šas. Šahtas vidū - tā bija apmēram trīs­desmit pēdu plata - slējās garš, spīdīgs hromēts zimulis kura smaili rotāja ante­na, gluži kā adata, un šķita, ka tā skaras pie jumta divdesmit pēdu augstumā virs viņu galvām.

Spīdošais ierīkojums atradās uz rež- gota metāla konusa, kas pacēlās no grī­das starp trim izvērstajām balstu plāk­snēm kā spurām - tās izskatījās asas kā ķirurga skalpeli. Vairāk nekas nesa­režģīja piecdesmit pēdu augstās pulēti hromētās ierīces vienmērīgās aprišu lī­nijas, un zīdaino korpusa spīdumu ne­kur nekas nepārtrauca - ja nu vienīgi divu vieglu signāltiltiņu zirneklīgās kon­tūras. Tie izvirzījās no sienām un aptvē­ra raķetes vidusdaļu ar biezu putuplas­ta kārtu.

Tur, kur tās apņēma raķeti, spožajā metāla ādā stāvēja atvērtas mazas durti­ņas. Bonds palūkojās lejup. Pa vienām durtiņām uz šaurās platformas iznāca vī­rietis un ar cimdotu roku aizv ēra aiz sevis durvis. Viņš uzmanīgi virzījās pa šauro tiltiņu uz priekšu un pagrieza kādu kloķi. Atskanēja griezīgs motora čiksts, un pol­sterētā josta atrāvas no raketes, palikda­ma karājamies gaisā kā kukaiņa - dievlū­dzēja priekšķepas, kad tas uzslējies div- kājās. Čīkstoņa pastiprinājās, tās tonis kļuva vēl spiedzīgāks, un tiltiņi lēnām sa­locījās, sakļaudamies kopā. Pēc tam atkal izstiepās un apkļāva raketi desmit pēdas zemāk. Operators izsuepa roku un. atvē­ris vēl vienas mazas durtiņas, nozuda iekšpusē.

- Laikam pārbauda degvielas pieplūdi no rezervuāra apakšā, - Drekss notei­ca. - Strāvas piegādi. Vai nav jauks di­zains? Ko jūs par to domājat? - Drekss ar patiku pavērās Bonda izbrīnītajā sejā.

- Tā ir skaista, - Bonds apstiprināja. - Skaistāka, nekā biju iztēlojies.

Sarunāties bija vienkārši. Dziļajā me­tāla šahtā neatskanēja neviens troksnī­tis, vīriešu balsis, tiem pulcējoties lejā pie raķetes astes, vairāk izklausījās pēc murmināšanas.

Drekss norādīja augšup.

- Kodolgalviņa, - viņš pavēstīja. - Ek­sperimentālā. Tur ir pilns ar instrumen­tiem. Vismodernākajiem. Tad vēl ir žiro- ierices tepat mums pretī. Un degvielas tvertnes visā korpusā lidz lejasgalam. Pie astes ir turbīnas. Ierīci dzen uz priekšu sakarsēti tvaiki, ko sadaloties rada ūdeņ­raža pārskābe. Degviela, fluors un ūdeņ­radis, - viņš caurubjoši uzlūkoja Bon­du. - Starp citu. tas ir noslēpums. Šīs vie­las tiek pievadītas pa caurulēm un aizde­gas, tikko nokļūst motorā. Notiek tāds kā kontrolējams sprādziens, kas uzšauj ra­ķeti gaisā. Tā metāla grīda, kas ir zem ra­ķetes, aizslīdēs projām. Zem tās ir liela bedre izplūdes produktiem. Ietiecas zemē līdz klints pamatnei. Rīt jūs to redzēsiet. Izskatās pēc milzīgas alas. Kad mēs vien­dien veicām pārbaudi, krīts izkusa un ie­tecēja jūrā kā ūdens. Cerams, ka mēs ne- izkausēsim visas slavenās baltās klintis, kad tiksim līdz palaišanai. Vai vēlaties pa­skatīties, kā notiek sagatavošanās darbi?

Bonds klusēdams sekoja. Drekss veda viņu lejā pa dzelzs kāpnēm, kas līkumoti izvijās pa metāla sienu. Viņu bija pārņē­musi sajūsma, gandrīz vai pielūgsme - tas tik bija virs - majestātiska persona, ku ras sasniegumi bija fantastiski. Kā viņš bija varējis tā vilties, ņemot par pilnu Dreksa bērnišķīgo uzvedību pie kāršu galda? Pat dižākajiem vīriem ir savas vā­jās vietas. Dreksam noteikti ir nepiecie­šams izlādēties, lai atbrīvot* - no sa­sprindzinājuma, kas neizbēgami rodas, cilvēkam uzņemoties tik milzigu atbildī­bu. No sarunas pie vakariņu galda bija skaidrs, ka Drekss nevar novelt lielu da­ļu atbildības uz sava nervozā palīga ple­ciem. No Dreksa tā vien staroja dzīves­prieks un pašpārlieciba. ietekmējot visus viņa darbiniekus. Laikam pat tāds sī­kums kā uzvara kāršu spēlē ir svarīgs, lai šis cilvēks spētu izturēties tik nosvērti un skatīties visos virzienos, meklējot veiksmes un sekmju pazīmes, pat radot tās paša spēkiem. Kurš gan - Bonds vai­cāja pats sev - nesvīstu un negrauztu nagus, kad jāsadūšojas, jo tik daudz kas likts uz spēles?

Kad viņi kāpa lejup pa garajām, līku­motajām kāpnēm, abu stāvi groteski tit- spīdēja spogulim līdzīgajā, hromētajā ra­ķetes ādā. Bonds juta gluži vai apbrīnu, uzlūkojot šo cilvēku, kuru tikai pirms dažām stundām bez žēlastības pētīja, gandrīz vai secējot un uzskatot par krāp­nieku.

Kad abi nonāca uz metāla plātnēm klā­tās šahtas grīdas, Drekss apstājās un pa­vērās augšup. Bonds palūkojās, kurp viņš skatās. Vadoties pēc redzes leņķa, varēja domāt, ka Drekss raugās uz šauru, tais­nu gaismas strēli košajā debess arkā. Tā nebija tīri balta, bet zīdaina - pelēcīgi pēr- ļaina. Un tajā plaiksnīja arī sarkani at­spulgi - no milzīgajiem ugunsdzēsības aparātiem, kas atradās lidzās korpusam. Tur rīkojas vīrs azbesta aizsargtērpā, rosī­damies ap raķetes pamatni. Bija arī viole­ta atblāzma - tā krita no lillā lampas uz sienā iebūvētā vadības paneļa, no kura bija iespējams kontrolēt metāla pārsegu virs bedres. Un arī smaragdzaļa gaisma no apēnotas lampas uz galdiņa, pie kura sēdēja vīrietis un pierakstīja skaitļus - tos viņam sauca cilvēki no grupas, kura pul­cējās pie raķetes astes daļas.

Raugoties augšup uz šo pasteļkrāsas konstrukciju - tik neticami slaiku un graciozu -, nešķita ticami, ka tik smalks veidojums varētu izturēt spiedienus, kas tam būs jāpārcieš piektdien. Kaucošā straumē no tā brāzīsies '.aukā neticami spēcīga, kontrolēta sprādziena enerģija. Un nāksies pārsniegt skaņas ātrumu, pretoties atmosfēras spiedienam, nolido­jot piecpadsmittūkstoš jūdžu stundā, pēc tam krītot lejup no tūkstoš pēdu augstu­ma cauri zemes atmosfēras slānim.

Likās, ka Drekss lasa .ir.a domas. Viņš pievērsās Bondam

- Tā ir kā slepkavība. - viņš sacīja. Un tad pārsteidzošā kārtā gardi iesmē­jās. - Valter! - Drekss uzsauca vīru ba­riņam. - Nāciet šurp!

Valters atdalījās no pārējiem un pie­steidzās abiem klāt.

- Valter, es teicu mūsu draugam, ka uzšaut gaisā mūsu lolojumu būs gluži kā izdarīt slepkavību.

Bonds nejutās pārsteigts, ieraudzī­dams doktora sejā parādāmies izbrīna un neticības izteiksmi.

Drekss aizkaitināti atkārtoja: - Tas ir tāpat kā bērna nomaitāšana. Mūsu bēr­na nožmiegšana. - Viņš pamāja uz raķe­tes pusi. - Pamostieties! Attopielies! Kas gan jums lēcies?

Valtera seja noskaidrojās. Viņš auksti pasmaidīja savu atzinīgo smaidu.

- Slepkavība. Jā. Tas ir labs joks! Ha! Ha! Un tagad, ser Hugo. kā ar šīm grafīta plāksnēm un izplūdes produktiem? Vai ministrija ir apmierināta ar to kušanas temperatūru? Vai viņiem nenāk prātā, ka… - Viņi vēl kādu britiņu apspriedās. Valters pieveda Dreksu pie raķetes astes daļas. Bonds sekoja.

Desmit viru sejas bija pievērstas vi­ņiem. Drekss iepazistināja viņus ar Bon­du, pamādams ar roku.

- Komandieris Bonds, mūsu jaunais drošībnieks! - viņš strupi paziņoja.

Viri klusēdami uzlūkoja Bondu. Ne­viens nepakustējās, lai apsveicinātos ar viņu, un desmit acu pāri nepavisam neli­kās ziņkārīgi.

- Tā, un kas tās par muļķībām ar to grafītu?

Viru pulciņš sanāca ap Dreksu un Valteru. Bonds palika viens.

Viņš nebija pārsteigts par vēso uzņem­šanu. Ari viņš pats uzlūkotu amatiera ie­jaukšanos sava departamenta darīšanās ar tādu pašu vienaldzību, pat nepatiku. Bonds juta līdzi visiem šiem lietpratīga­jiem tehniķiem, kuri mēnešiem dzīvoja pēc augstākās astronautikas likumiem un tagad stāvēja smagākā pārbaudījuma priekšā. Un tomēr - Bonds atgādināja pats sev - šiem cilvēkiem vajadzētu sa­prast, ka ari viņam jādara savs darbs, piedaloties projekta īstenošanā ar savu devumu. Pieņemot, ka aiz \iena šo attu­rīgo acu pāra patiesībā varēja slēpties gluži cits cilvēks - ienaidnieks, šāda per­sona varbūt domāja, ka grafīts, par kuru Valters nelikās pārliecināts, tiešām ir ne­izturīgs. īstenībā gan viņi izskatījās pēc lieliski izveidotas komandas, pat pec tādas kā brālības, tā stāvēdami ap Drek­su un Valteru, tverdami abu izrunātos vārdus. Viņi, acis neatraudami, blenza abiem mutē. Taču vienam, pilnīgi iespē­jams, kādā smadzeņu nostūri glabājās visai noslēpumaini apsvērumi, tie riņķoja kādā nezināmā orbītā, rēķinot slēptas aplēses - ja nu tur zaglīgi darbojās kādas ellesmašīnas mehānisms?

Bonds nevērīgi tuvojās vienam no trijstūrveida balstiem - milzīgajai spurai. Visu triju balstu gali iegrima grīdā - ar gumiju izklātās ligzdās - un piesaistīja viņa skatienu. No turienes bija iespēja pavērot viru pulciņu no cita redzes punkta.

Visi - vienīgi Drekss ne - bija ģērbu­šies vienādos neilona uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdzējiem. Nekādu me­tāla priekšmetu, nev iens nenēsāja ace­nes. Tāpat kā Valteram un Krebsam, arī viņu galvas bija gludi noskūtas. Lai­kam - Bonds nolēma - lai izkrituši mati neiekļūtu kādā mehānismā. Un tomēr kaut kas šajā sabiedrībā viņu pārstei­dza - greznās ūsas. kurām neapšaubā­mi tika veltīta liela vērība. Tās bija au­dzētas dažādos apveidos un krāsu to­ņos - gan gaišas, gan sirmas un tum­šas. Garas un nokarenas, valzirga, ķei­zara, Hitlera… ikkatrā sejā bija sava raksturīgā iezīme. Un starp tām rēgojās Dreksa sarkanīgiem matiem apaugusī fizionomija, gluži kā oficiāls apliecinā­jums, ka šis ir visu pārējo šefs.

"Kāpēc," prātoja Bonds, "ikvienam ko­mandas virām jāaudzē ūsas?" Viņam ne­patika tādas ārišķības. Kopā ar noskūta­jām galvām šajos matu kumšķos bija kaut kas kaitinošs. Droši vien liktos pic- ņemamāk, ja tās būtu apcirptas vienādi, taču šī individualizētā modes izpratne at­gādināja tādu kā dumpi - kopā ar plika­jām galvām šī pašapliecināšanās šķita nepatīkama.

Vairāk nekā ievērības cienīga. Vīri bija vidēja auguma, drīzāk slaidi, nekā pilnī­gi - vismaz Bondam tā līkās Laikam šim darbam vajadzīga tāda forma. Uz tiltiem jākustas izveicīgi, pa šaurajām durvīm būtu grūti iespraukties resnam un lem­pīgam stāvam. Vīru rokas likās nesa­springtas, nevainojami tiras. kājas filca čībās nekustējās - tās neliecināja par ner­vozitāti. Bonds ne reizi nepamanīja, ka jelkurš no šiem vīriem palūkotos uz vina pusi. Apsvērdams domas, kādas droši vien rosījās šo cilvēku galvās, un viņu uzticamību, Bonds klusībā secināja, ka triju dienu laikā ir tikpat kā neiespējami atklāt, kādi plāni top šo piecdesmit ro- botveidīgo vāciešu galvās. Kaut gan viņi vairs nebija piecdesmit, tikai četrdesmit deviņi. Viens no šiem mehāniskajiem ra­dījumiem bija izšāvis sev smadzenes "Vi­sai piemērots izteiciens," Bonds nosprie­da. Kas tad bija noskaidrojies par Berča slepenajām domām? Miesaskāre pēc sie­vietes un "Heil Hitler"? Vai tā būtu liela kļūda - Bonds prātoja - ja viņš teiktu, ka ari pārējie četrdesmit deviņi nelauza gal­vai ne par ko citu, izņemot raķeti?

- Doktor Valter! Tā ir pavēle! - Dreksa balss bija apvaldītu dusmu pilna, tā ie­lauzās Bonda domās brīdī, kad viņš stā­vēja, aptaustīdams aso vienas niobija as­tes spuras virsmu. - Ejiet atpakaļ strā­dāt! Mēs jau esam zaudējuši gana daudz laika.

Vīri izklīda - katrs devās darīt savu darbu. Drekss pienāca klāt Bondam tur, kur viņš stāvēja, atstājot Valteru šaubīgi pētām raķetes apakšgalu.

Dreksa seja izskatījās satumsusi - tā vēstīja negaisu.

- Sasodītais nesapraša! Allaž visur saskata pamatu uztraukumam, - viņš nomurmināja. Un tad pēkšņi, it kā tiek­damies izmest palīgu no prāta, ierunā­jās: - Iesim uz manu kabinetu. Es jūs ie­pazīstināšu ar lidojuma plānu. Pēc tam dosimies pie miera.

Bonds sekoja Dreksam, kurš pagrieza kādu rokturi, un metāla sienā, klusi šņākdamas, atvērās šauras durtiņas. Tri­ju pēdu attālumā no tām bija vēl vienas metāla durvis, un Bonds pamanīja, ka abām malas nosegtas ar gumiju. Tās noslēdzās hermētiski. Pirms otro durvju aizvēršanas Drekss apstājās uz sliekšņa, norādīja uz apaļi izliek: _ sienu, kurā ie­zīmējās vēl vairākas citas lidzīgas durvis, un sacīja: - Darba telpas Tur ir elektriķi, tur - ģeneratori, degvielas piegādes kon­trole, mazgātavas, noliktava . - Drekss norādīja uz durvīm, kuras atradās lī­dzās. - Manas sekretāres kabinets. - viņš noteica. Drekss vispirms aizvēra pirmās durvis, tikai pēc tam atvēra nākamās, tad aizvēra iekšdurvis Bondam aiz mu­guras.

Tā bija askētiski iekārtota telpa, iz­krāsota bālpelēkā tonī. Tajā atradās liels galds un vairāki metāla krēsli, kuru sē­dekļi bija pārvilkti ar tumšzilu audumu. Grīdu sedza pelēks paklājs. Pie sienām slējās divi zaļi plaukti ar aktu vākiem, vienā bija liels metāla radioaparāts. Pa pusatvērtajām durvīm varēja saskatil da­lu no llīzītēm izliktas vannasistabas. Galds atradās pretī pilnīgi tukšai sienai, kura laikam bija no necaurspīdīga stikla. Drekss piegāja pie sienas un nospieda divus slēdžus, kas bija pa labi. Visa sie­na iegaismojās, un Bonds varēja aplūkot divas kartes. Katra no tām bija aptuveni sešas kvadrālpēdas liela un novietota zem stikla.

Karte, kas pletās pa labi, attēloja An­glijas austrumdaļu - no Portsmutas līdz Hallai - un ari tuvākos ūdeņus. Ar liek­tām līnijām bija iezīmētas ik desmit jū­dzes, izejot no sarkanā punkta pie Duv- ras, kur atradās raķete. Vietā, kas atra­dās astoņdesmit jūdžu attālumā - starp Frīžu salām un Hallu, okeāna vidū iezī­mējās spoži sarkans punkts.

Drekss rādīja uz kādām matemātis­kām tabulām, tur laikam bija apkopoti visu kompasu nolasījumi, kuri aizpildīja kartes labo pusi.

- Vēja ātrums, atmosfēras spiediens, da­žādu aparātu rādījumi, - viņš sacīja. - Ta­bulas izstrādātas, ņemot vērā raķetes āt­rumu un citus faktorus. Par laika ap­stākļiem mums katru dienu ziņo Gaisa spēki, saņemam ari ziņas par to, kas no­tiek atmosfēras augstākajos slāņos - cik augstu reaktīvās lidmašīnas mēdz uzli­dot. Kad tā nonāk maksimālajā augstu­mā, tad palaiž hēlija balonus, kuri tiek vēl augstāk. Zemes atmosfēra sniedzas aptuveni piecdesmit jūdžu augstumā. Pēc divdesmit jūdzēm tā vairs nebūs tik bie­za, lai kaitētu raķetei. Tā trauksies bez­maz vai vakuumā. Lielākās pūles ir - tikt cauri pirmajām divdesmit 'ūdzēm. Vel bažas sagādā gravitācija Valters var jums paskaidrot to visu. ja esat ieintere­sēts. Atskaites par laika apstākļiem mēs piektdien saņemsim pastiprināti - ipaši pēdējo stundu laikā. Pirms izšaušanas mēs visu parbaudīsim. Patlaban mis Branda katru ritu apkopo datus un pār­liecinās, vai visi ir pareizi

Drekss norādīja uz otro karti. Tur bija attēlota raķetes lidojuma elipse - no iz­šaušanas vietas līdz mērķim. Un vairā­kas skaitļu rindas.

- Zemes griešanās ātrums un tā ie­spaids uz raķetes trajektoriju, - paskaid­roja Drekss. - Kamēr raķete lidos. Zeme griezīsies uz austrumu pusi. Šis faktors jāsamēro ar pārējiem skaitļiem uz kar­tes. Sarežģīta būšana. Laimīgā kārtā jums tajā nav jāorientējas. Atstājiet to mis Brandas ziņā. Labi. - viņš ierunājās, nospiedis slēdzi, gaisma nodzisa un sie­na atkal kļuva blāva. - Vai jums ir vēl kādi neskaidri jautājumi, kuri skar dar­bu? Nedomājiet, ka jums būs varen daudz darāmā. Pats redzat - šajā vietā ar apsardzi viss ir kārtībā. Ministrija par to uzstāja jau pašā sākumā.

- Viss izskatās nevainojami, - Bonds piekrita. Viņš ielūkojās Dreksa sejā. Ve­selā acs caururbjoši raudzījās pretī. Bonds mirkli paklusēja. - Vai jums šķiet, ka starp jūsu sekretāri un majoru Telo- nu kaut kas bija? - viņš noprasīja. Tā kā šo jautājumu tik un tā nāksies uzdot, kādēļ lai to nedarītu tagad?

- Var jau būt. - Drekss nepiespiesti at­bildēja. - Viņa ir pievilcīga meitene. Cilvē­ki te ir saraduši. Šā vai tā, viņa bija Berēu savaldzinājusi.

- Dzirdēju, ka Berčs esot salutējis un kliedzis "Heil Hitler!" pirms tam, kad ie­bāza stobru sev mutē, - Bonds turpināja.

- Tā tika stāstīts ari man, - Drekss mierīgi attrauca. - Un kas tad būtu?

- Kādēļ visi vīrieši šeit audzē ūsas? - pa­vaicāja Bonds, izlikdamies Dreksa jautā­jumu nedzirdējis. Viņam atkal likās, ka jautājums Dreksu nokaitinājis.

Drekss īsi, rejoši iesmējās.

- Manuprāt, - viņš teica, - tāpēc, ka ir grūti šos cilvēkus atšķirt, jo galvas no­skūtas visiem vienādi. Es ieteicu, lai viņi audzē ūsas. Un tās kļuva bezmaz vai par fetišiem. Tāpat kā dažās armijas daļās kara laikā. Vai jūs šajā rīcībā saskatāt kaut ko nelāgu?

• - Skaidrs, ka ne, - Bonds atbildēja. - Lai gan sākumā likās dīvaini Es teiktu, ka vieglāk atpazīstami būtu lieli cipari uz virsvalkiem - katrai mainai citādā krāsā.

- Hm, - attrauca Drekss. pagriezdamies uz durvju pusi, it kā gribētu pabeigt šo sa­runu, - es tomēr devu priekšroku ūsām.