Pūces aste

XIII nodala MIRUŠĀ ATPAZĪŠANA

Trešdienas ritā Bonds pamodās agri jo agri - viņš gulēja mirušā vira gultā.

Viņš nebija gulējis ilgi. Ejot atpakaļ uz administrācijas korpusu. Drekss vairāk neko netika piebildis, vienīgi pie kāpnēm isi pamājis uz atvadām. Bonds bija de­vies tālāk pa gaiteni, kura grīdu klāja paklāji - turp, kur no atvērtām durvīm krita gaisma. Tur viņš atrada savas man­tas, kuras kāds bija kārtīgi izvietojis mā­jīgajā telpā - viņa guļamistabā.

Apmēbelēta tikpat dārgi un ar smalku gaumi kā apakšstāva kabineti. Uz galdi­ņa pie gultas atradās ari biskvīti un pu­dele Viši minerālūdens (nevis krāna ūdens Višī pudelē - Bonds konstatēja).

Nemanīja nekādu pazīmju, kas lieci­nātu par iepriekšējo iemītnieku - ja nu vienigi ādas etvija ar binokli un metāla dokumentu skapis, kurš bija aizslēgts. Bonds prata tikt galā ar šādiem skap­jiem. Viņš pagāza to pret sienu, pataustī­ja skapja apakšu un atrada atsperi, kas nostiepjas lejup, kad durtiņas ir aizslēg­tas. Bonds nospieda atsperi, un nodalī­jumi cits pēc cita atsprāga vaļā. Nolaidis skapi atpakaļ uz grīdas, Bonds nosprie­da, ka majors Telons slepenajā dienestā nebūtu spējis ilgi izdzīvot.

Augšējā atvilktnē bija teritorijas kar­tes, celtņu plāni un Admiralitātes karte numur 1895 - Duvras licis. Bonds izklā­ja katru atrasto dokumentu gultā un rū­pīgi izpētīja. Admiralitātes kartes lo- cījumvietās bija uzkrājušies cigaretes pelni.

Bonds paņēma savu instrumentu so­mu - četrstūrainu ādas portfeli, kas at­radās turpat pie naktsgaldiņa. Viņš pār­baudīja alslēgas šifru, griezdams ritenti­ņus, un pārliecinājās, ka to atvērt ne­viens nav mēģinājis. Tad viņš uzgrieza koda numuru. Soma bija :lna ar darba­rīkiem. Bonds izvēlējās pirksiu nospie­dumu noteicējpulveri un lielu lupu. Viņš pamazām nopūta visu kāre- virsmu ar smalko, pelēcīgo pulveri. Uz tās parādī­jās vesels nospiedumu mežs

Izpētījis tos ar palielināmo stiklu. Bonds secināja, ka tie pieder diviem cil­vēkiem. Viņš noņēma divus vislabākos paraugus, izvilka no somas īpašā nodalī­juma fotoaparātu "Leica' ar zibspuldzi un nofotografēja tos. Pēc tam viņš ar pa­lielināmo stiklu uzmanīgi aplūkoja divas tikko pamanāmas gropes papīrā, kuras pulveris bija padarījis redzamas.

Likās, ka tur ievilktas divas līnijas - 110 krasta lidz krustojuma vietai jūrā. Leņķis bija šaurs, abas varēja būt vilktas no korpusa, kurā patlaban atradās Bonds. "Piemēram," viņš prātoja, "tās varētu at­tiekties uz kādiem novērojumiem. Kādu objektu jūrā. kas bijis redzams no abiem mājas spārniem."

Neviena no līnijām nebija vilkta ar zī­muli. bet - droši vien tāpēc, lai nebojātu karti un neviens tās nepamanītu - ar na­ža smaili, tik tikko skarot papīru.

Vietā, kur abas līnijas saskārās, bija saredzamas jautājuma zīmes pēdas, un šajā vietā atradās atzīme, ka dziļums ir divpadsmit asis. Līdz krasta klintīm va­rēja būt apmēram piecpadsmit jardu at­tālums - rēķinot no Soutgudvinas peldo­šās bākas.

Neko vairāk šī karte nespēja pastāstīt. Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja divdesmit minūtes pāri divpadsmitiem. Bonds saklausīja solus vestibilā un klikšķi - kāds nodzēsa gaismu. Pēkšņa iedoma lika viņam piecelties un ātri iz­slēgt gaismu arī savā istabā, atstājot ie­degtu tikai mazo naktslampiņu pie gul­tas.

Viņš dzirdēja tuvojamies smagos Drek­sa soļus - šefs nāca augšā pa kāpnēm. Pēc tam noklikšķēja vēl viens slēdzis un iestājās klusums. Bonds iztēlojās gaitenī masīvo, matiem apaugušo seju. Šis cil­vēks tur stāvēja, skatījās un klausījās. Pēc tam sekoja kluss čiksts - atvērās un aizvērās durvis. Bonds gaidīja, pūlēda­mies iedomāties šī vīra kustības, kurš droši vien gatavojās likties gulēt. Atska- neja slāpēts krakšķis - tur tika atrauts logs. Un kāds izšņauca :~_unu. Tad ie­stājās klusums.

Bonds nogaidīja vēl piecas minūtes, pēc tam piegāja pie dokumentu skapja un uzmanīgi atvēra ari pārēīās atvilk­tnes. Otrajā un trešajā nebija nekā. bet apakšējā bija pilna ar aktu vākiem, sa­kārtotiem pēc alfabēta. Tur atradās visu to viru personiskās lietas, kuri strādāja uzņēmumā. Bonds izvilka no kaudzītes vākus, kas bija apzīmēti ar "A" burtu, at­griezās gultā un sāka lasīt.

Visi dosjē bija noformēti vienādi: vārds, uzvārds, adrese, dzimšanas da­tums, ārienes apraksts. īpašās pazīmes, profesija un amats pēc kara. dati par ka­ralaika nodarbēm, politisko darbību un simpātijām, ieraksti par kriminālo pagāt­ni, veselību un radiniekiem. Dažiem no šiem cilvēkiem bija sievas un bērni, kuru dati bija pievienoti pārējiem materiāliem. Katrā dosjē bija fotogrāfijas - sejas pret­skats un profils, kā ari abu roku pirkstu nospiedumi.

Pēc tam, kad Bonds bija veltījis aktu vākiem divas stundas un izsmēķējis des­mit cigaretes, viņš nolēma, ka atklājis di­vas interesantas sagadīšanās. Pirmā - ik­viens no piecdesmit vīriem šķietami bija dzīvojis gluži nevainojamu dzīvi, neiesais­toties ne politikā, ne kriminālās darbī­bās. Tas likās tik neticami, ka Bonds no­lēma aizsūtīt visus dosjē uz departamen­tu, lai tie tiktu rūpīgi pārbaudīti.

Otrā - nevienam no fotogrāfijās redza­majiem cilvēkiem nebija ūsu. Neraugo­ties uz Dreksa paskaidrojumu, šis fakts Bonda prātā rosināja vēl vairākus citus neskaidrus jautājumus.

Bonds piecēlās no gultas un ieslēdza visus vākus atpakaļ. Admiralitātes karti un vienu dosjē viņš ievietoja īpašā noda­lījumā savā instrumentu somā. Pēc tam uzgrieza atslēgas šifru un pabāza portfeli labi tālu zem gultas - tieši zem sava spil­vena, iebīdot istabas stūrī. Pēc tam Bonds vannasistabā klusi nomazgājās un iztīrīja zobus, atstājot logu līdz galam vaļā.

Joprojām spīdēja mēness. "Tieši tāpat droši vien izskatījās arī tonakt," domāja Bonds, "kad Telons, kāda neparasta trok­šņa piesaistīts, izkāpa uz jumta… Iespē­jams, tas notika pavisam nesen - varbūt kopš tā laika pagājušas tikai kādas pāris naktis. Droši vien Telons paņēma līdzi arī savu binokli un jūrā saskatīja to, ko saskatīja." To atcerējies. Bonds novērsās no loga, griezās atpakaļ īn paņēma bi­nokli. Tas bija visai jaucies vācu ražo­jums, pilnīgi iespējams, saglabājies no kara laikiem, un skaitli 7 x 50 augšpusē norādīja, ka ar to var redzēt ari tumsā. Tad Telons piesardzīgi (vai ne sevišķi pie­sardzīgi?) aizzagās līdz otram jumta ga­lam un pacēla binokli, aplēšot attālumu no klints sienas līdz objektam jūrā un no ši objekta līdz Gudvinas peldošajai bā­kai. Pēc tam viņš droši vien klusi atgrie­zās istabā pa to pašu ceļu.

Bonds gara acīm redzēja Telonu - ie­spējams, ka pirmo reizi kopš ienākša­nas šajā ēkā. Majors rūpīgi aizslēdza durvis, tuvojās dokumentu skapim, iz­ņēma karti, kurā līdz tam brīdim bija tik tikko ielūkojies, un ievilka tikko pa­manāmās līnijas. Var gadīties, ka ma­jors tās aplūkoja labu laiku, un tikai tad uzvilka viegli iezīmēto jautājumzīmi starp tām.

Kas varēja būt šis nezināmais objekts? To nebija iespējams pateikt. Laiva? Gais­ma? Troksnis?

Lai kas tas bijis, kādaprat, Telonam to nebūtu vajadzējis redzēt. Un šis kāds bi­ja dzirdējis viņa pārvietošanos. Kāds uz­minēja. ka majors aplūkojis noslēpumai­no objektu, un nogaidīja, kamēr Telons nākamajā dienā izgāja no savas istabas. Tad šis cilvēks bija ienācis un istabu pārmeklējis. Karte varēja viņam neko ne- atklat, taču uz loga stāvēja binoklis.

Ar to bija pieticis. Tajā vakarā Telons gāja bojā.

Bonds saņēma sevi rokās. Viņš pārlie­ku steidzās, būvēdams savu versiju no nepārliecinošiem pierādījumiem. Berčs bija nogalinājis Telonu, taču Berčs nebija tas cilvēks, kurš dzirdēja troksni - šis kāds, kurš atstāja savus pirkstu nospie­dumus uz kartes. Vīrs, kura dosjē Bonds bija paslēpis savā ādas portfeli.

Šis cilvēks bija glumais šela palīgs Krebss, kura kakls atgādināja baltu glie­mi. Uz kartes atradās viņa pirkstu no­spiedumi. Bonds bija noņēmies stundas ceturksni, salīdzinādams pirkstu no­spiedumus uz kartes ar tiem, kuri bija Krebsa dosjē. Taču - kurš varēja apgal­vot, ka Krebss izdzirdis troksni vai kaut ko pasācis, ja tā tiešām noticis? Vis­pirms jau - viņa seja lika domāt par sīku okšķeri. Viņam bija za^'.-na acis. Pirkstu nospiedumi noteikti atstāti uz kartes pēc tam, kad Telons t ņēmis rokā. Krebsa nospiedumi vairākās vietās pār­klāja Telona nospiedumus.

Taču - kā Krebss varēja bū: iejaukts šajā lietā, ja viņš allaž atradās Dreksa acu priekšā? Tuvākais palīgs… Bet kā tad ar Ciceronu - britu vēstnieka Ankarā uzticamo kalpotāju? Kara laiks, roka ie- slid strīpotajās biksēs, kas pārliktas pār krēsla atzveltni. Vēstnieka atslēgu saiš- ķis. Seifs. Noslēpumi. Šeit pavērās diez­gan līdzīga aina.

Bonds nodrebinājās. Viņš pēkšņi sa­prata, ka ilgi stāvējis pie atvērta loga un beidzot pienācis laiks pagulēt.

Pirms likšanās gultā Bonds paņēma no krēsla atzveltnes ādas siksnu ar iero­ča maksti - tur tā karājās starp novilkta­jām drēbēm - un izņēma beretu. Pēc tam viņš pabāza ieroci zem spilvena. Lai aiz­sargātos… pret ko? Bonds to nezināja, taču intuīcija gluži pārliecināti brīdināja, ka tuvumā slēpjas briesmas. To smarža bija uzmācīga, lai gan joprojām nenosa­kāma - tā vēdīja no kādas vietas viņa zemapziņā. īstenībā Bonds apjauta,' ka šis izjūtas pamatojas uz daudzajām ma­zajām jautājumzlmītēm, kuras materiali­zējās pēdējo divdesmit četru stundu lai­kā. Miklas, kas saistijās ar Dreksu, Berčs, "Heil Iiitler", dīvainās ūsas. piec­desmit vērtīgie vācieši, jūras karte, bi­noklis nakts novērošanai, Krebss.

Vispirms viņam jādara savas aizdomas zināmas Vellensam. Pēc tam jāizdibina Krebsa iespējas. Jāuzmana raķete. Pie­mēram. no jūras puses. Tad vēl jātiek skaidrībā ar Galu Brandu. Jāsaplāno viss nākamajām divām dienām. Jo vairs nav daudz laika, ko varētu atļauties zau­dēt.

Līdz brīdim, kad Bonds piespieda sevi aizmigt, viņš iztēlojās, ka pulksteņa rādī­tāji apstājušies, tie rāda septiņi, un šī ai­na palika, iestrēgusi kādā slepenā atmi­ņas šūnu nostūrī, lai viņu laikā pamodi­nātu. Bondam gribējās iziet no ēkas un piezvanīt Vellensam, cik agri vien iespē­jams. Ja viņa rīcība tiks pamanīta un iz­raisīs iebildumus, ari tas nāks tikai par labu. Jo Bonds bija nolēmis piesaistīt to pašu spēku uzmanību, kuri jutās norū­pējušies Telona dēļ. Tāpēc, ka nešaubi- jās - Telons noteikt; nebija miris tāpēc, ka milēja Galu Brandu

Iekšējais modinātājpulkstenis nelika vilties. Tieši septiņos - ar sausu muti pēc daudzajām iepriekšējā vakarā izsmēķēta­jām cigaretēm - Bonds piespieda sevi iz kāpt no gultas un ielist aukstā vannā. Viņš noskuvās, izskata muti ar asi smaržojošu eliksīru, ietērpās melnbalti rakstainā uzvalkā un tumši zi'.ā Sīailen- das kokvilnas kreklā, pēc tam apsēja melnu, adītu zīda kaklasaiti. Viņa soļi bi­ja klusi, taču ne pārmēru piesardzīgi. Bonds devās pa gaiteni uz priekšu līdz kāpnēm, nesdams kreisajā rokā savu ādas instrumentu somu.

Viņš atrada garāžu mājas otrajā pusē, un bentlija varenais motors iedūcās, tik­ko bija nospiests starteris. Bonds ne­steidzīgi stūrēja auto pa betona plāk­snēm, vienaldzīgo ēkas logu skatienu pa­vadīts. Tie visi bija aizkaru aizsegti. Tā viņš aizvadīja mašīnu līdz koku pudu­riem. Bonds atskatījās, prātā apstiprinā­dams aplēsi, ka vīrs, kurš stāvētu uz jumta, varētu redzēt pāri sprādziendro- šajai sienai - līdz pašai klintainei un jū­rai.

Ap kupolu, kurš slēpa raķeti, nebija manāmas nekādas dzīvības zīmes. Be­tons jau sāka spīdēt agrās rīta saules staros - ceļš stiepās tālāk līdz Dīlai. Tas atgādināja jaunierlkotu lidmašīnu skrej­ceļu. Vai arī - Bonds prātoja, aplūko­dams betona plāksnes, bišu stropam lī­dzīgo konstrukciju ar kupolu, sprādzien- izturīgo sienu un attālo palaišanas vie­tu, - kubu. Visi šie objekti meta melnas ēnas kā tumšus ezeriņus, lielā mērā at­gādinot tuksneša ainavu no Dali gleznas, kurā bija redzami trīs nejauši uzieti priekšmeti, kas izvietoti rūpīgi izvēlētos attālumos cits no cita.

Jūrā - rīta miglā, kas solīja karstu die­nu. - varēja saskatit Soutgudvinas peldo­šo bāku - tādu kā sarkanu barku, kurai lemts mūžam atrasties vienā un tajā pašā vietā, gluži kā kuģim uz steķiem Drūrij- leinā, veroties viļņu ainavā un mākoņos, kuri trauksmaini steidzās projām kā spārnos, bez kādām ceļazīmēm, pasažie­riem vai kravas. Tā bija noenkurota uz mūžīgiem laikiem tajā punktā, kurš bija gan ceļa sākumpunkts, gan mērķis.

Ar trīsdesmit sekunžu atstarpēm tā ik pa brītiņam stiepti nokaucās miglā. Ska­ņa atgādināja ilgu dubulta skaļuma ba­zūnes noti krītošā kadt-ncē. "Sirēnas dziesma." Bonds domāja, "taču tā drīzāk atbaida, nekā pievilina Viņš prātoja, kā gan septiņi bākas apkalpes iri spēja pa­ciest šos māvienus. gremodami cūkgaļu ar pupiņām. Vai šie viri viebās, kad bāka precīzos laiksprižos pārbļļāva radiopārrai­di? 'Tomēr tā ir nodrošināta dzīve." Bonds nolēma, "lai gan noenkurota pie kapsē­tas vārtiem."

Bonds klusībā pieņēma lēmumu, ka jānoskaidro, vai šie septiņi viri nav re­dzējuši vai dzirdējuši to. ko Telons atzī­mējis kartē. Pēc tam viņš ātri izbrauca pa vārtiem, pamājis apsargiem.

Duvrā Bonds piebrauca pie kafejnī­cas "Royal" - pieticīga, neliela restorāni- ņa ar vienkāršu virtuvi, kurā tomēr va­rēja pasūtīt - viņš to zināja kopš se­nākiem laikiem - lieliskus zivju un olu ēdienus. Kafejnīcas īpašnieki - itāliešu izcelsmes šveiciete ar dēlu - izskrēja ap­sveicināties ar Bondu kā vecu draugu. Viņš palūdza olu kulteni ar speķi un la­bi daudz kafijas, visam esot jābūt gāta- vam pēc pusstundas. Pēc tam Bonds brauca uz policijas iecirkni un pasūtīja sarunu ar Vellensu pa Skotlendjarda kanāliem. Vellenss mājās brokastoja. Viņš noklausījās Bonda sacīto, neko ne­teikdams, tikai iebilda - esot savādi, ka Bondam nav izdevies parunāties ar Ga­lu Brandu.

- Tā ir gudra meitene, - Vellenss no­murmināja. - Ja misteram K. ir kaut kas prātā, viņai noteikti būs nojausma par to, kas tas varētu būt. Ja T. svētdienas naktī dzirdējis kādu troksni, tad arī Branda varētu būt to dzirdējusi. Kaut gan varu apgalvot, ka viņa neko par to nav ieminējusies.

Bonds nepastāstīja par uzņemšanu, kādu viņam sarīkojusi Vellensa aģente.

- Būs šorīt ar viņu jāizrunājas, - viņš novilka. - Es nosūtīšu jums karti un fo- tofilmiņu pārbaudīšanai. Iedošu to visu šejienes inspektoram. Varbūt kāda ceļu patruļa var paķert līdzi. Starp citu, no kurienes T. zvanīja, kad pirmdien runāja ar sekretāru?

- Es uzzināšu un jums paziņošu, - Vel­lenss atbildēja. - Un lūgšu Trinitīhausai palīdzību - lai ievāc ziņas no Soutgudvi- nas un krasta sardzes. Vai ir vēl kaut kas?

- Nē, - Bonds attrauca. Ari šis līnijas varēja noklausīties pārāk daudzi. Ja viņš runātu ar M.. tad pamēģinātu dot vēl kādus mājienus, bet likās smieklīgi tērzēt ar Vellensu par ūsām un briesmu nojautu, kura bija vinarr. _:zmākusies pagājušajā naktī. Turklāt - dienas gais­mā tā bija pagaisusi. Policisti parasti gribēja dzirdēt neapstrīdamus faktus. "Šie cilvēki," Bofrids nolēma, "labāk prot atklāt noziegumus, nekā tos iepriekš pa­redzēt." - Nē. Tas ir viss. - Viņš nolika klausuli.

Pēc lieliskajām brokastīm Bonds jutās spirgtāks. Viņš izlasīja 'The Express" un 'The Tinies", kur bija visai atturīgas ziņas par izmeklēšanu Telona noslepkavošanas lietā. "The Express" bija ievietota meite­nes fotogrāfija, un Bonds jutās mazliet uzjautrināts, kad redzēja, cik attālu lī­dzību Vellensam izdevies panākt. Viņš nolēma, ka jāpamēģina ar meiteni sastrā­dāties. Mēģinās panākt abu starpā pilnī­gu uzticēšanos - vai Branda būs pretim­nākoša, vai nebūs. Varbūt ari meitenei bija kādas aizdomas un nojautas - tikpat neskaidras, un tāpēc viņa tās neizpau­da.

Bonds ātri brauca atpakaļ uz vadības korpusu. Pulkstenis jau bija deviņi, un bridi, kad viņš izstūrēja mašīnu caur ko­ku puduriem uz betona, iemāvās sirēna, un no meža aiz mājas izskrēja divpa­dsmit vīri, sastājušies pa divi. Viņi mērķ­tiecīgi traucās uz kupola pusi. Atzīmēja laiku, kamēr viens piezvanīja, durvis at­vērās, un visi sagāja iekšā, nozuzdami skatienam.

"Pameklē vācieti, un atradīsi precizitā­ti," Bonds nodomāja.