Pūces aste

XIX nodala PAZUDUSĪ persona

Bonds sēdēja pie sava iemīļotā Londo­nas restorāna galdiņa, tas bija divvietīgs un atradās apakšstāva zāles labajā stūrī.- Bonds vēroja cilvēkus, kuri varenā straumē plūda pa Pikadiliju un prom uz Heimārkitu.

Pulkstenis bija septiņi un četrdesmit piecas minūtes, viņš tukšoja jau otro vodku ar sauso martīni un lielu citrona šķēli, ko viņam bija atnesis Beikers - ve­cākais viesmīlis. Bonds dīki malkoja dzērienu, netikdams skaidrībā, kāpēc Gala kavējas. Tāda rīcība viņai nepavi­sam nelikās raksturīga. Gala bija tāda persona, kura noteikti piezvanītu, ja vi­ņai nāktos aizkavēties Skotlendjardā. Vellenss, ar kuru viņš bija ticies pulk­sten piecos, apgalvoja, ka Gaļai vajadzē­tu ierasties pie viņa ap sešiem.

Vellenss bija loti noraizējies par mis Brendu un nepacietīgi gaidīja vinu. Vel­lensa bažas bija tik manāmas, ka tad. kad Bonds īsos vārdos stāstīja par drošī­bas pasākumiem, lai pasargātu raķeti, viņš tikpat kā neklausījās.

Šķita, ka visu dienu cilvēki pārdeva sterliņu mārciņas, atbrīvodamies no tām. Šī panika bija sākusies Tanžerā un aši iz­platījusies gan Cīrihē. gan Ņujorkā. Mār­ciņas kurss pasaulē neganti svārstījās, kāds bija šo akciju sarīkojis. Rezultāts bi­ja tāds, ka mārciņas cena katru dienu kritās par pieciem centiem, un kurss noslīdēja aizvien zemāk. Vakara avīzēs par šīm norisēm vēstīja visi ievadraksti, un beigu beigās valsts kase bija paziņoju­si Vellensam, ka šo akciju sācis uzņē­mums "Drax Metals Ltd." Tanžerā. Šī fi­nansu operācija bija sākusies no rīta, un firma pamanījusies pārdot britu valūtu divdesmit miljonu mārciņu apmērā. Tir- «um tāds trieciens bijis par smagu - An­glijas bankai nācies iejaukties un uzpirkt kādu daļu, laĻ apstādinātu vēl ātrāku kritumu. Un tad noskaidrojies, ka pārde­vējs ir "Drax Metai".

Tagad Valsts kase gribēja zināt, kāds ir notiekošā cēlonis. Vai valūtu pārdod Drekss pats. vai kāds no viņa firmas. Un pirmo viņi bija uzmeklējuši Vellensu. Vellenss spēja apjēgt tikai to, ka ar raķeti paredzamas kaut kādas nepatik­šanas. turklāt Drekss to zina un izmanto šis zināšanas. Tāpēc viņš tūlīt devās ap­spriesties uz Apgādes ministriju, taču tur noraidīja jelkādas šaubas par raķetes sekmīgu palaišanu. Neesot, nekāda ie­mesla domāt, ka izmēģinājums varētu ciest neveiksmi. Un pat tajā gadījumā, ja pirmā raķetes izšaušana ciestu ne­veiksmi, tā neizraisītu lielākas nepa­tikšanas par pārspriedumiem, kas attie­cas uz tehnisko sagatavotību un deta­ļām. Visādā ziņā - lai ar raķeti notiktu, kas notikdams, uz britu finansēm nekam nevajadzētu atstāt iespaidu. Nē, viņi gan nedomājot, ka būtu jārunā par to ar premjerministru. "Drax Metai" esot liels uzņēmums. Varbūt tur kāds darbojas kādas ārzemju valdības labā. Argentīnas uzdevumā. Vai pat Krievijas. Kāds, ku­ram ir lieli sterliņu mārciņu uzkrājumi. Taču ar ministriju tam nav nekāda saka­ra. Un ar raķeti ari ne Tā tikšot palaista tieši norunātajā laikā, rit pēcpusdienā.

Vellensam šķita, ka tas viss izklausās sakarīgi, bet viņš tik un tā nespēja nomie­rināties. Viņam nepatika mīklas un noslē­pumainība, tāpēc viņš meklēja atviegloju­mu sarunā ar Bondu. Vispirms - viņš gri­bot pajautāt Gaļai, vai meitene redzējusi kādas telegrammas no Tanžeras. Un vai Drekss kaut ko teicis, tādas saņemdams.

Bonds jutās pārliecināts, ka Gala no­teikti šādas telegrammas pieminētu, ja tādas būtu pienākušas - viņš tā arī pa­teica Vellensam. Abi apspriedās vēl maz­liet, un tad Bonds devās projām - uz sa­vu departamentu, kur viņu gaidīja M.

M. interesēja viss, arī viru noskūtās galvas un ūsas. Viņš pamatīgi iztaujāja Bondu. Kad Bonds bija izstāstījis arī sa­vu pēdējo sarunu ar Vellensu, M. ilgu laiku sēdēja klusēdams, domās iegrimis.

- Nulle nulle septiņi, - M. beidzot ieru­nājās, - tā būšana man nepavisam nepa­tīk. Tur notiek kaut kas nelāgs, bet, teik­šu gan. es neko nesaprotu. Un netieku nekādā skaidrībā, kur. un kā es varētu iejaukties. Visi fakti ir zināmi īpašajai nodaļai, ministrijai, un, Dievs mans lieci­nieks. man nav nekā, ko piebilst. Pat tad, ja es pārmītu kādu vārdu ar prem­jerministru, kaut gan tā nebūtu koleģiāla rīcība, ja runājam par Vellensu, ko tad lai es saku? Kur ir fakti? Ko tas viss no­zīmē? Pavei. ir taču tikai pieņēmumi, ka tur ir kaut kas tāds, kas nelabi ož. Var­būt pal pamatīgi smird. Un, - viņš piebil­da. - smaka var sniegties visai tālu, ja vien es nekļūdos.

- Hra, - šis vīrs pēc mirkļa turpināja, uzlūkodams Bondu, un skatiens bija ne­parasti satraukts. - Laikam jau šajā rei­zē viss ir atkarīgs nojums. Un no jaunās meitenes. Jums laimējies - viņa ir profe­sionāle! Vai vēlaties vēl kaut ko? Vai fes varu izdarīt kaut ko jūsu labā?

- Nē. paldies, ser, - Bonds novilka. Un devās prom pa labi pazīstamajiem gaite­ņiem. pēc tam nobrauca liftā līdz savam kabinetam, kur izbiedēja Loēliju Ponson- biju, noskūpstīdams viņu un novēlēdams labu vakaru. Kaut ko tādu Bonds atļāvās vienīgi Ziemsvētkos un viņas dzimšanas dienā, un tomēr tās bija visai bīstamas darbības.

Bonds izdzēra atlikušo martīni un ie­skatījās pulkstenī Tas jau rādīja astoņi, un pēkšņi Bonds nodrebēja.

Viņš piecēlās no galdiņa un steidzās pie telefona.

Skotlendjardā atbildēja, ka Vellenss jau esot viņu meklējis, bet patlaban vakariņojot kopā ar valdības pārstāvjiem. Vai koman­dieris Bonds, lūdzu, nepaliktu pie aparāta? Bonds nepacietīgi gaidīja. Viņam šķita, ka visas līdzšinējās nenoteiktās bailes tagad saplūdušas melnajā bakelīta klausulē. Viņš iztēlojās pieklājīgu, vienaldzīgu seju rindas. Uniformā tērpts viesmīlis nesteidzīgi devās pie Vellensa. Un ātri atvilka krēslu. Vellenss nemanāmi izgāja no zāles. Soļi dobji atbal­sojās gaiteņu mūros.

Balss klausulē gandrīz vai iekliedzās.

- Tas esat jūs, Bond? Šeit Vellenss. Vai mis Brandu satikāt?

Bondam notirpa sirds.

- Nē, - viņš aprauti attrauca. - Viņa nokavējusi vakariņas! Vai sešos viņa ie­radās?

- Nē, esmu izsūtījis cilvēkus viņu meklēt, bet pagaidām nav ne miņas - ne tur. kur meitene mēdz apmesties, kad ie­rodas Londonā, ne kur citur. Neviens no draugiem nav viņu redzējis. Ja mis Bran­da izbrauca Dreksa mašīnā pulksten pustrijos, tad viņai jau puspiecos vaja­dzēja but Londonā. Uz Duvras ceļa šajā pēcpusdienā nekādas katastrofas nav notikušas.

Iestājās klusumbrīdis.

- Tagad paklausieties! - Vellensa balsi bija jaušamas neslēptas bažas. - Tā ir laba meitene, es negribu, lai ar viņu kaut kas atgadītos! Vai jūs varētu man palīdzēt? Es nevaru izsludināt meklēša­nu - tur notikusī dubultslepkavība jau tā sacēlusi pietiekami lielu troksni, prese dzenas mums pa pēdām katrā soli. Šova­kar pēc desmitiem būs vēl ļaunāk. Dau- ningstrita izziņos jaunumus - par izmē­ģinājuma šāvienu, un rītdienas avīzes būs pilnas ar rakstiem par raķeti. Par to ziņos ari pa radio. Ja kļūs zināms ari par policistes pazušanu, skandāls ir neizbē­gams. Gatavais kriminālromāns. Bet rīt­diena mums ir pārāk svarīga diena, lai nodarbotos ar kriminālnorisēm. Varbūt, ka jaunā meitene kaut kur paģībusi vai tamlīdzīgi. Bet es vēlos, lai viņa atrastos!

Labi? Ko jūs sakāt? Vai spēsiet viņu sa­meklēt? Varat rēķināties ar jebkuru palī­dzību, kāda vien jums nepieciešama! Pa­teikšu dežurējošajam virsniekam, lai iz­pilda visas jūs pavēles.

- Neraizējieties, - Bonds atbildēja. - Skaidrs, ka es viņu atradīšu' - Bonds ap­klusa, ļaudams prātam drudžaini darbo­ties. - Pasakiet man. vai jums ir kaut kas zināms par Dreksa atrašanās vietu?

- Viņam bija jāierodas ministrijā septi­ņos, - Vellenss atteica, tad klausulē at­skanēja kaut kāds troksnis, un Bonds dzirdēja viņu sakām: "Paldies!" Pēc tam Vellenss atsāka runāt.

- Nupat saņēmu ziņojumu no polici­jas, - viņš turpināja. - Skotlendjarda vīri nebija varējuši dabūt mani rokā. Jo es runāju ar jums. Tūlīt redzēsim, ko viņi ziņo. - Vellenss lasīja: - "Sers Hugo Drekss ieradās ministrijā deviņpadsmi­tos, aizgāja divdesmitos." - Vellenss ko­mentēja: - Tas nozīmē, ka viņš aizbrauks no Londonas ap deviņiem. Vienu mirklī­ti! - Un viņš lasīja tālāk: - "Sers Hugo pavēstījis, ka mis Branda, iebraucot Lon­donā, piepeši jutusies slikti. Pēc viņas pašas lūguma Drekss atstājis viņu Vikto­rijas stacijā pie autobusu pieturas pulk­sten sešpadsmitos četrdesmit piecās. Mis Branda teikusi, ka došoties pie kaut kā­diem draugiem, kuru adresi neesot mi­nējusi, tikai solījusies, ka septiņos vaka­rā tiksies ar seru Hugo Dreksu ministri­jā. Bet viņa neesot ieradusies." Un tas ari viss, - Vellenss sacīja. - Jā, starp citu - mēs apjautājāmies par mis Brandu ari jūsu dēļ. Teicām, ka jūs bijāt norunājis ar meiteni tikties sešos, bet viņa neparādī­jās.

- Jā gan, - Bonds atbildēja, kaut gan viņa domas kavējās citur. - Kā šķiet, tas viss mūs nekur nav novedis. Man jādarbojas sparīgāk. Un vēl kaut kas. Vai Dreksam Londonā ir kāds mi­teklis? '

- Viņš pēdējā laikā allaž apmetas "Ri­čā", - Vellenss paskaidroja. - Esot pārde­vis savu māju Grosvenorskvērā - tad, kad pārvācās uz Duvru. Taču mums ir zi­nāms. ka Dreksam pieder ari kāds na­miņš Eberijstritā. Mēs devāmies turp. Ta­ču uz zvanu neviens neatsaucās, un mans pavadonis sacīja, ka mājiņa izskato­ties neapdzīvota. Tā ir turpat blakus Ba- kingemas pilij. Tāda kā viņa slēptuve. Un

Drekss par to cieš klusu. Varbūt viņš ved turp savas sievietes. Vai mums būtu ap­spriežams vēl kaut kas cits? Man jāstei­dzas atpakaļ - vai ari augstākā sabiedrība domās, ka nozagti krona dārgakmeņi.

- Viss kārtībā. - Bonds noteica. - Da­rīšu visu, kas būs manos spēkos. Ja ga­dīsies kaut kas neparedzēts, saukšu pa­līgā jūsu vīrus. Neraizējieties, ja no ma­nis nebūs ziņu. Uz redzēšanos.

- Uz redzēšanos, - Vellenss attrauca ar tādu kā atvieglojuma sajūtu balsi. - Pal­dies. Un vēlu veiksmi.

Bonds nolika klausuli.

Pēc tam viņš to atkal pacēla un pie­zvanīja uz Bleida klubu.

- Te zvana no Apgādes ministrijas, - viņš sacīja. - Vai sers Hugo Drekss ir klubā?

- Jā, ser, - tā bija draudzīgā Breveta balss. - Viņš ir ēdamzālē. Vai vēlaties ar viņu runāt?

- Nē, parunāšu vēlāk, - Bonds atbildē­ja. - Es tikai gribēju pārliecināties, ka viņš vēl joprojām ir tur.

Nepamanījis, ko ēd, Bonds ar vilka ēst­gribu aprija kādu barību un izgāja no res­torāna pulksten astoņos četrdesmit piecās. Auto viņu jau gaidīja. Bonds novēlēja labu

vakaru departamenta šoferim un brauca uz Sentdžeimsstritu. Viņš novietoja bentliju aiz taksometru rindas, lai to uzreiz nevarē­tu ieraudzīt, un pats paslēpās aiz vakara avīzes, raudzīdamies pāri tās malai uz Dreksa mersedesu. Viņš nopriecājās, ie­raudzījis to stāvam Pārkstritā.

Bondam nenācās ilgi gaidīt. Pēkšņi pa­rādījās plats dzeltenas gaismas stars - tas spīdēja no Bleida kluba durvīm. Tajās ie­zīmējās milzīgais Dreksa stāvs. Sers Hu­go bija apvilcis lielu, garu, smagu mēteli ar jostu un uzslējis apkakli līdz ausīm, bet cepuri uzmaucis līdz acīm. Viņš ātri piegāja pie baltā mersedesa, aizcirta dur­vis un pagrieza mašīnu pa kreisi - uz Sentdžeimsstritu -, un atradās pretī Sent- džeimsas pilij, kamēr Bonds vēl nebija paguvis uzņemt ātrumu.

"Ak Dievs, tas cilvēks gan loti ātri pār­vietojas!" Bonds nodomāja, dzīdamies pa­kaļ Dreksam ap drošības saliņu Melas va­du. kamēr sers Hugo jau brauca garām statujai, kas stāvēja pils priekšā. Viņš ie­slēdza trešo ātrumu un stūrēja bentliju i mersedesam pakaļ. Bakingemas pils vārti. Tā varētu būt Eberijstrīta. Paturēdams bal­to auto redzeslokā, Bonds sāka steigšus

plānot. I>overgrosvenorpleisas stūri dega zaļā gaisma Dreksam. bet Bondam - jau sarkanā. Bonds traucās pāri un nokļuva krustojuma viņā pusē tieši laikā, lai redzē­tu, ka Drekss pagriežas pa kreisi - uz Ebe- rijstritas sākumu. Cerēdams, ka Drekss apstādinās auto pie savas mājas, Bonds līdz stūrim palielināja ātrumu un. strauji nobremzējis, izlēca no bentlija. atstājot mo­toru rūcam, un paspēra dažus soļus uz Ebcrijstritas pusi. Tajā bridi viņš izdzirda divus īsus mersedesa signāltaures pūtie- nus. Piesardzīgi pavērdamies ap stūri, Bonds ieraudzīja Krebsu, kurš palīdzēja virzīties uz mašīnas pusi biezi ietīstītam meitenes stāvam. Tad mersedesa durvis aizcirtās, un Drekss brauca tālāk.

Bonds ielēca savā mašinā, ieslēdza trešo ātrumu un traucās viņam pakal.

Laimīgā kārtā mersedess bija balts. Tur tas brāzās, šad un tad ātri samirk­šķinot gaismas, iedegtiem lukturiem, sig­nalizēdams ikreiz, kad uz pustukšās ie­las bija manāma kāda kustība.

Bonds sakoda zobus un trieca savu bentliju tā, it kā būtu Lipizaners no Spā­nijas autokluba Vīnē. Viņš nevarēja ne signalizēt, ne iedegt lukturus, lai aizbie­dētu visus no ceļa, jo tādā gadījumā sevi nodotu - pirmais braucējs viņu pamanī­tu. Bonds varēja tikai likt lietā gāzes un bremzes pedāļus, cerot uz veiksmi.

Aizmugurē dārdēja izpūtējs, bentlijam traucoties garām mājām ielas abās pusēs, un uz asfalta kauca riepas. Bonds patei­cās Dievam, ka bija uzlicis jaunās - "Mi- chelin" firmas ražotās. Tās bija mainītas tikai pirms nedēļas. Ja vien negadīsies sarkanās gaismas. Pagaidām dega dzel­tenas un sarkanās, kurpretī Dreksam al­laž spīdēja zaļās. Čelsijas tilts. Itin kā Drekss gribētu pa dienvidu apvedceļu nokļūt uz Duvras ceļa. Vai bentlijs varēja cerēt, ka izdosies sacensties ar mersede­su uz ātrgaitas šosejas? Dreksa mašīnā sēdēja divi pasažieri. Viņa auto bija sta­bils. Ar masīvajām atsperēm tas visos pagriezienos varēja justies drošāk nekā Bonds. Vecais bentlijs bija pārāk nepie­mērots eksperimentiem. Bonds nobrem­zēja un riskēja signalizēt, jo labajā pusē sāka kustēties kāds taksometrs. Tas pa­rāvās nost no ceļa, un Bonds, traukda­mies garām, dzirdēja neķītru lamuvārdu.

Klephema, un baltais auto aizzibēja starp kokiem. Bonds dzina savu auto aizvien ātrāk - šeit ceļš bija diezgan drošs. Beidzot viņš manīja priekšā iede­gamies sarkanās gaismas - īstajā bridi, lai apturētu Dreksu B >nds pagausināja bentlija gaitu un brauca tālāk lēnām. Piecdesmit jardu attālumā. Četrdesmit, trīsdesmit, divdesmit. Tad gaismas mai­nījās, un Drekss atkal bija gabalā. Taču Bonds jau bija paspējis saskatīt, ka Krebss sēdēja līdzās Dreksam. bet no Gaļas nebija ne ziņas, ne mīnas - \1enī_;: segu kaudze šaurajā aizmugures sēdeklī.

Tātad par mis Brandas braukšanu ko­pā ar viņiem no brīva prāta nevar būt ne runas! Slimu meiteni neviens neved ma­šīnā kā kartupeļu maisu. Un ari tādā āt­rumā ne. Tātad viņa ir gūstekne. Kādēļ? Ko viņa izdarījusi? Kaut ko atklājusi? Ko, pie velna, tas viss nozīmē?

Katrs nelāgais pieņēmums bija nepatī­kamāks par iepriekšējo - tie cits pēc cita nosēdās Bondam uz pleca kā maitas putni un kauca ausī, ka viņš bijis akls neprātis. Akls, akls, akls. Kopš tā brīža, kad Bonds bija sēdējis savā kabinetā pēc vakara Blei- da klubā un nolēmis, ka Drekss ir bīstams cilvēks, viņam vajadzēja mīt šim krāpnie­kam uz papēžiem. Jau tad, kad pirmoreiz sāka ost pēc piedeguma, viņam pienācās rīkoties. Bet kā rīkoties? Viņš bija uzķēries uz katra āķa, norijis ikvienu ēsmu. Ko viņš būtu varējis pasākt - ja nu vienīgi nogali­nāt Dreksu? Un pēc tam nokļūt pie karāta­vām pārmērīgās centības dēļ? Jā, tā gan. Un ko tagad? Vai vajadzētu apstāties un zvanīt uz Skotlendjardu? Un ļaut mersede­sam aizbēgt? Tā kā Bonds zināja, ka Gala ir mašīnā, tad varēja pieņemt, ka Drekss nolēmis pa ceļam uz Duvru no viņas atbrī­voties. Un to Bonds spēja novērst - ja vien mašīna turēs šo slodzi.

It kā atbildot uz viņa nemierīgajām do­mām, riepas nokaucās, mašīnai pametot dienvidu loku un uzbraucot uz ātrgaitas šosejas. Nē. Bonds bija solījis M., ka Liks galā. Un Vellensam bija teicis to pašu. Šī lieta bija iemesta viņam klēpi, un tagad jādara, kas viņa spēkos.

Kaut vai jāpietuvojas un jāsašauj mer­sedesa riepas - gan jau pēc tam kaut kā atvainosies. Nepieļaut, lai notiek kaut kas krimināls.

"Lai tā notiek," Bonds klusībā nodo­māja. Viņam nācās zaudēt ātrumu dažu sarkanu gaismu dēļ. Izmantojot vienu šādu apstāšanās reizi, Bonds izvilka no sīkumu nodalījuma aizsargbrilles un uz­lika tās. Pēc tam viņš noliecās pa kreisi un pagrieza lielo skrūvi uz vējstikla, pēc tam atskrūvēja otru - labajā pusē. Bonds nostūma stiklu lejā ur. akai aizskrūvēja skrūves.

Pēc tam Bonds palielināja ātrumu - au­to aplieca slaidu likumu pa Sveinlijas loku un pārspēja pats sevi. pēc mirkļa jau spī- dinādams kaķacis pa Famingemas ap­kārtceļu. Vējš gaudoja ausīs, riepas spalgi kauca, traucot tik nepierastā ātrumā.

Apmēram jūdzes attālumā spīdēja lie­lie mersedesa lukturi, pēc tam tie nozu­da, jo mašīna uzbrauca Vrothemkalnā un pēc tam ripoja lejup, pagaisdama mē­ness apmirdzētajā Kentas ainavā.