Pūces aste

IV nodala SPOGULVIRSMA

Atstājis bentliju iepretim BrUksa skat­logiem, Bonds nogriezās ap stūri Pārkstrītā.

Bleida kluba neoklasicisma garā vei-. dotā fasāde, kas par kādu jardu atkā­pās no kaiminnamu sienu līnijas, mai­gajā mijkrēsli izskatījās eleganti. Pirmā stāva erkerlogus abpus ieejai sedza sar­kani aizkari, un aiz trim otrā stāva lo­giem uz mirkli pavīdēja formā tērpts kalpotājs, kas aizvilka aizkarus arī tur. Vidējā logā Bonds paguva pamanīt di­vus spēlē iegrimušus vīrus, kuri, kā vi­ņam šķita, nodevās triktrakam, un vāju gaismas atspīdu, ko meta viena no trim milzīgajām lustrām, apgaismojot krāšņo spēļu zāli.

Bonds iesoļoja pa virpuļdurvīm un piegāja pie senlaicīgās portjē letes, aiz kuras saimniekoja Brevets, Bleida kluba durvju sargs, kas turklāt bija padomde­vējs un ģimenes draugs pusei kluba biedru.

- Labvakar, Brevet. Vai admirālis ir šeit?

- Labvakar, ser, - atņēma Brevets, kas pazina Bondu kā dažkārtēju kluba vie­si. - Admirālis gaida jūs kāršu istabā. Puis, pavadi kapteini Bondu pie admirā­ļa. Aiziet, žiglāk!

Sekodams formā tērptajam kalpotā­jam pa daudzu solu noslīpēto melnbalto vestibila marmora grīdu un kāpdams augšup pa platajām kāpnēm, ko rotāja sarkankoka balustrāde, Bonds atcerējās stāstu par to, kā reiz kādās no kluba vē­lēšanām urnā parādījās deviņas melnas lodītes, lai gan klāt bija tikai astoņi klu­ba komitejas locekli. Brevets, kas ar ur­nu apstaigāja balsotājus, toreiz bija atzi­nies priekšsēdim, ka vienu melno lodīti iemetis pats, jo gauži baidījies, ka iecerē­tais kandidāts varētu tikt ievēlēts. Nevie­nam nebija iebildumu. Komiteja drīzāk būtu gatava šķirties no priekšsēža, nekā atteiktos no portjē, kura ģimenes locekli šo amatu Bleida klubā bija ieņēmuši gadsimtiem ilgi.

Kalpotājs goddevīgi atvēra un pieturē­ja augstās durvis kāpņu galā, gaidī­dams, kad Bonds ieies zālē. Plašajā, ie­garenajā telpā nebija daudz ļaužu, un Bonds tūlīt pat pamanīja M., kas sēdēja nišā pa kreisi no trim erkerlogiem un iz-' lika pasjansu. Atlaidis kalpotāju, Bonds šķērsoja biezo paklāju, tūlīt pat sajuz­dams tīkamu cigāru dūmu smaržu un saklausīdams klusinātas bridža spēlma­ņu balsis un kauliņu klikšķus uz trik- traka galda.

- A, te nu jūs esat, - noteica M., pa­manījis tuvojamies Bondu, un nevērīgi pamāja uz brīvo krēslu otrpus galdi­ņam. - Vēl mazs brīdis, un, jācer, būšu ticis galā. Šoreiz iet sasodīti grūti. Vai ko dzersiet?

- Nē, paldies, - Bonds atbildēja. Viņš apsēdās, aizkūpināja cigareti un pār­steigti vēroja, cik koncentrēti M. nododas kārtīm.

"Sers tāds un tāds, admirālis, kas kaut ko dara Aizsardzības ministrijā," Bonds klusībā pasmaidīja. M. izskatījās gluži tāpat kā ikviens kluba biedrs ikvie­nā klubā Sentdžeimsa ielas apkaimē. Tumšpelēks uzvalks, stīvināta balta ap­kaklīte, drīzāk pavirši, nekā rūpīgi sasiets klasiskais tumšzilais, punktotais tau­riņš, tievā, melnā aukliņā iekārts monok­lis, kuru M., šķiet, lietoja tikai tad, kad vajadzēja iepazīties ar ēdienkarti. Godī­ga, atklāta jūrnieka seja, skaidrs, ass jūrnieka skatiens. Bija grūti noticēt, ka tikai pirms stundas šis virs līdz ar tūk­stoti tādu pašu spēlējis pavisam citas spēles pret Anglijas ienaidniekiem, ka varbūt tieši šovakar ar viņa ziņu izlietas asinis, veikts kāds uzbrukums vai īste­nota kāda ne visai patīkama šantāžas operācija.

Un ko nejaušs vērotājs varētu nodo­māt par viņu pašu, admirālim pretim sē­došo "kapteini" Džeimsu Bondu, paskar­ba izskata vīru tā ap gadiem četrdesmit, kurš ari "kaut ko darīja Aizsardzības mi­nistrijā"? Bonda sejai piemita kas salts un skarbs, taču šis saltums viņam loti piestāvēja. Jā, viņš varētu būt saistīts ar Templera grupu Malajas arhipelāgā. Vai varbūt koordinē darbu Nairobi, kur ta­gad ieceļotājiem no Eiropas pienākuši gūti laiki. Acīs krītošs vīrs. Nepavisam neizskatās kā tie zelli, kas parasti apgro­zās Bleida klubā.

Bonds zināja, ka viņa veidolam piemīt kas svešatnīgs un neanglisks. Ar viņa iz­skatu bija grūti pagaist pūlī, jo īpaši Anglijā. Viņš paraustīja plecus. Patiesībā tas gan bija svarīgi tikai ārzemēs, jo An­glijā ārpus Slepenā dienesta viņam tik un tā nekad nekas nebija darāms. Lai nu kā, šovakar viņam nemaz nebija jācenšas izskatīties neuzkrītoši. Viņš taču gluži vienkārši atpūtās.

M. nošņācās un izjauca rūpīgi veidoto kāršu klājumu. Bonds izklaidīgi savāca kārtis vienkop un tikpat nevērīgi ņēmās tās sajaukt, iepriekš pārdalījis kavu uz pusēm un nu veikli maisīdams. Sakār­tojis kāršu kavu, viņš pastūma to no­stāk.

M. pamāja garāmejošam kalpotājam.

- Tanner, lūdzu, atgādājiet piketa kār­tis, - viņš noteica.

Pēc mirkļa atgriezies ar prasīto, kalpo­tājs abām plānajām kāršu paciņām no­plēsa iesaiņojumu, nolika tās uz galda un palika stāvam, gaidīdams tālākus rī­kojumus.

- Atnesiet man viskiju ar sodas ūde­ni, - M. palūdza. - Vai jūs tiešām neko nevēlaties, Džeims?

Bonds ieskatījās pulkstenī. Tas rādīja pusseptiņus.

- Vai varētu palūgt sauso martini? - viņš iebildās. - Pagatavojiet to ar vodku. Un vēl arī krietnu citronšķēli, lūdzu.

- Paplāns padzēriens, - M. strupi no­teica, kad kalpotājs bija prom. - Labi, ta­gad es jūs atbrīvošu no dažām mārci­ņām, un tad iesim un paskatīsimies, kā veicas bridža cienītājiem. Pagaidām mū­su draugs vēl nav parādījies.

Kādu stundu viņi nodevās spēlei, kurā pieredzējis spēlmanis gandrīz vienmēr var laimēt pat tad, ja kārtis nav pietiekami labas. Speles beigas Bonds iesmejas un noskaitīja trīs vienmārciņas bankno­tes.

- Kādudien, kad nebūs nekā cita, ko darīt, papūlēšos patiešām kārtīgi apgūt piketu, - viņš noteica. - Līdz šim man vēl ne reizi nav izdevies jūs apspēlēt.

- Te vajadzīga tikai laba atmiņa un prasme izskaitļot izredzes, - M. pašap­mierināti norūca un pabeidza savu viskiju. - Bet nu dosimies pavērot bri­džu. Mūs interesējošais vīrs spēlē pie Bezildona galda. Viņš ieradās pirms kādām desmit minūtēm. Ja kaut ko ie­vērojat, neuzkrītoši man pamājiet, un tad nokāpsim lejasstāvā un visu pār­runāsim.

M. piecēlās, un Bonds darīja to pašu. Telpas tālākajā galā nu jau bija kriet­ni vairāk cilvēku un pie kāda pusduča bridža galdu ritēja spēle. Pie apaļā po­kera galda, kas atradās tieši zem vidē­jās lustras, trīs spēlmaņi krāva spēles žetonus piecos stabiņos, gaidīdami, kad parādīsies vēl divi spēlētāji. Ovālo ba- karā galdu vēl sedza pārsegs, pie tā spēle lielākoties sākās tikai pēc vaka­riņām.

Kopā ar M. iznācis no nišas, Bonds pārlaida tīksmu skatienu plašajai zālei un daudzajām naudas oāzēm tajā, ar baudu ieklausījās glāžu šķindā uz sulai­ņu nestajām paplātēm un klusinātajā balsu murdoņā, ko ik pa laikam pārtrau­ca piepeši izsaucieni un līksmi smiekli, tad lāva skatienam pakavēties pie zilgās tabakas dūmakas, kas virmoja ap sarka­najiem abažūriem virs spēļu galdiem. Kad abi vīri bija šķērsojuši plašo telpu un nonāca pie spēlētājiem, Bonda sirds sāka pukstēt straujāk un nāsis uzbudi­nājumā iepletās.

M. Bonda pavadībā nesteidzīgi pārvie­tojās no galdiņa pie galdiņa, sasveicinā­damies ar spēlmaņiem, līdz beidzot sa­sniedza pēdējo bridža galdu ieblakus neo­klasicisma garā veidotam kamīnam.

- Kontrēju, kungi! - skaņā un līksma uzbudinājuma pilnā balsī iesaucās spē­lētājs, kas sēdēja pret Bondu ar muguru. Bonds domīgi nopētīja šā vīra pakausi, ko sedza gludi sasukāti rūsgani mati, tad palūkojās sānis, uz lorda Bezildona ap­cerīgo profilu. Bleida kluba priekšsēdis bija atgāzies krēslā un patlaban kritiski pētīja savas kārtis, kuras turēja tālu prom izstieptā rokā, it kā būtu ieraudzī­jis ko neparastu.

- Manas kārtis ir tik lieliskas, ka es­mu spiests rekontrēt, dārgo Dreks, - viņš beidzot noteica, tad uzlūkoja savu par­tneri. - Tomij, lai tas iet uz mana rēķina, ja būšu kļūdījies.

- Nieki! - atsaucās partneris. - Meijer! Labāk palīdziet Dreksam.

- Pārāk riskanti, - atbildēja pusmūža vīrs, kas spēlēja pārī ar Dreksu. - Neso­lu. - Viņš paņēma no misiņa pelnutrauka savu cigāru un rūpīgi iestutēja to mutē.

- Garām, - noteica Bezildona partne­ris.

- Arī garām, - piebalsoja Drekss.

- Pieci rekontrēti kreiči; - paziņoja Be­zildons. - Jusu stiķis, Meijer.

Bonds palūkojās pār Dreksa plecu. Dreksam bija pīķa dūzis un ercena dU- zis. Viņš tos nekavējoties izspēlēja un uz­bruka ar vēl vienu ercenu, kuru Bezil­dons paņēma ar kungu.

- Labi, - noteica Bezildons. - Tātad četri trumpji, ieskaitot dāmu. Lai to da­būtu, man jāspēlē pret Dreksu. - Kad viņš to mēģināja darīt, stiķi ar dāmu pa­ņēma Meijers.

- Piķis un zēvele, - samulsis iesaucas Bezildons. - Kā Meijera rokās gadījās dā­ma? Labi, lai būtu. Taču atlikums vienal­ga ir mans. - Viņš nometa kārtis uz gal­da un vīlies uzlūkoja partneri. - Vai jūs to spējat aptvert, Tomij? Drekss kontrē, un Meijeram ir dāma. - Bezildona balsī jautās patiess sašutums.

Drekss iespurdzās un apmierināti uz­lūkoja Bezildonu.

- To nu gan jūs negaidījāt, vai ne? La­bi, tagad mums ir četri simti virs līnijas. Un jums jādala. - Viņš pastūma kavu Bezildonam. un spēle turpinājās.

Tātad iepriekšējā reizē kārtis bija dalī­jis Drekss. Tas varēja būt svarīgi. Bonds aizdedzināja cigareti un ņēmās domīgi pētīt Dreksa pakausi.

Bonda pārdomas iztraucēja M. balss.

- Bezil, jūs taču atceraties manu draugu kapteini Bondu? Domāju, mēs šovakar visi kopā varētu uzspēlēt kādu bridžu.

Bezildons smaidot uzlūkoja Bondu.

- Labvakar, - viņš noteica un veltīja plašu žestu klātesošajiem, pamādams no kreisās uz labo. - Meijers, Deindžerfīlds, Drekss.

Vīri pie kāršu galda uzmeta Bondam īsu skatienu, un viņš atbildēja ar neno­teiktu galvas mājienu visiem un nevie­nam.

- Ar admirāli jūs jau esat pazīsta­mi, - piebilda kluba priekšsēdis un sāka dalīt kārtis.

Drekss pagriezās savā krēslā.

- Paskat, admirālis! - viņš iesau­cās. - Priecājos jūs redzēt uz klāja. Vai ko dzersiet?

- Nē, paldies, - M. atbildēja, tikko jau­šami pasmaidīdams. - Nupat jau pagu­vu.

Nu Drekss pagriezās uz otru pusi un uzlūkoja Bondu, kas nekavējās nopētīt šā vira sarkanīgās īīsas un zilās acis, kuru skatiens drīzāk bija salts un atsve­šināts.

- Un kā ar jums? - Drekss nevērīgi apvaicājās.

- Nē, pateicos, - Bonds atbildēja.

Drekss atkal pievērsās galdam un

paņēma savas kārtis. Bonds vēroja, kā šī vira lielās, smagnējās rokas ņe­mas tās kārtot, tad nesteidzīgi pagā­jās ap galdu, pārdomādams vēl kādu niansi.

Drekss nešķiroja kārtis mastos, kā to dara vairums spēlmaņu, viņš vienīgi sa­grupēja sarkanos un melnos, tos rūpīgāk nesakārtojot, tā ka spēles partneriem bi­ja gandrīz neiespējami ko izskaitļot un prognozēt.

Patiešām piesardzīgus spēlmaņus Bonds atpazina jau pēc tā, kā tie turēja savas ķārtis.

Viņš paspēra vēl dažus soļus un no­stājās līdzās kamīnam, tad izvilka cigare­ti un aizdedzināja to pie maza, sudraba restēs ievietota gāzes radziņa, kas rāmi lāktīja turpat pie sienas, - šis pagātnes liecinieks te bija saglabājies no tiem lai­kiem, kad vēl nelietoja sērkociņus.

No sava skatpunkta Bonds saredzēja Meijera kārtis un, pavirzoties soli pa labi, - arī Bezildona. Seru Hugo Drek­su viņš nu varēja aplūkot kā nākas un to arī rūpīgi darīja, protams, izlikda­mies, ka interesējas tikai un vienīgi par spēli.

Tuvumā Drekss izskatījās vēl masī- vāks, nekā varētu domāt, aplūkojot fo­togrāfijas laikrakstos. Viņš bija uzkrītoši plecīgs liela auguma vīrs - ap sešām pē­dām, tā Bonds lēsa. Stūraino galvu sedza gludi sasukāti, sarkanīgi mati, ko vi­dū šķīra celiņš. Rūsganās šķipsnas ab­pus rūpīgajam šķīrumam bija nosukātas uz sāniem, pāri deniņiem, lai, kā no­sprieda Bonds, iespējami vairāk apslēptu nedabīgi spīdīgo, krunkaino ādu, kas se­dza Dreksa sejas labās puses lielāko tie­su. Par plastikas ķirurga pūlēm liecināja arī labā auss, kas jūtami atšķīrās no kreisās, un labā acs, kas pilnīgi nepār­protami piederēja ķirurģiskām neveik­smēm. Augšējā un apakšējā plakstiņa iz­veidošanai pārstādītā āda bija pamatīgi nostiepta, tāpēc šis redzoklis izskatījās krietni platāks par kreiso, un tā vien li­kās, ka tas pieplūdis asinīm. Bonds šau­bījās, vai aci vispār iespējams pilnīgi aiz­vērt, un nosprieda, ka, dodoties pie mie­ra, Drekss to droši vien apklāj ar īpašu pārsēju.

Lai pēc iespējas vairāk apslēptu pār­stādīto ādas laukumu, kas sedza pusi sejas, Drekss bija uzaudzējis pamatīgas sarkanīgas ūsas un ari kuplu vaigubārdu.

Papētot rūpīgāk, kļuva skaidrs, ka kuplās ūsas noderīgas vēl kādas kroplī­bas slēpšanai. Tās palīdzēja nomaskēt

Dreksa izvirzīto augšžokli un uz priek­šu izliekto augšējo zobu rindu, kuru vēl uzkrītošāku darīja liela, ķēmīga sprau­ga starp priekšzobiem, tā dēvētā diastē- ma, un Bonds nosprieda, ka šis defekts droši vien iegūts mazotnē, zīžot pirkstu. Osas šos drīzāk cilvēkēdājam piestāvo­šos zobus apslēpa itin labi, un pamatī­gā sprauga starp tiem dūrās acīs vienī­gi tad, kad Drekss palaida savu skaļo, rejošo smiekliņu, ko viņš darīja itin bie­ži.

Sarkanbrūno matu lēvenis, pamatī­gais deguns, masīvais žoklis un piesārtu- sl āda darīja šo seju pietiekami uzkrīto­šu. Bondam tā vairāk šķita piederīga manēžas inspektoram cirkā. Kreisās acs skadrais, saltais skatiens šo iespaidu pa- darija vēl izteiktāku.

Lielīgs, neaptēsts un balamutīgs parvēnijs. Tāds droši vien būtu Bonda vērtē­jums, ja vien viņš šo to nezinātu par Dreksu un tā spējām. Bondam iešāvās prātā, ka, iespējams, patiesībā Drekss šādu iespaidu rada gluži nevilšus, pavi­sam nevainīgā snoba cītībā mēģinādams noslēpt savu sakropļoto seju zem savda­bīgas reģenta laika dendija maskas.

Meklēdams vēl kādas iezīmīgas deta­ļas, Bonds ievēroja, ka Drekss ir pārmē­ru svīdelīgs. Lai arī brīdi pa brīdim ie- ducinājās pērkons, vakars bija diezgan vēss, taču Dreksam tik un tā visu laiku nācās susināt seju un kaklu lielā, krā­sainā mutautā. Viņš nepārtraukti smē­ķēja - pēc sava duča dūmu kārtējā filtra cigarete ar Virdžīnijas tabaku pazuda pelnutraukā, un gandrīz tūlīt pat tās vietā no pusotra desmita kārbas, kas glabājās žaketes kabatā, tika izvilkta nākamā. Šā vīra lielās, sarkanīgiem mā- tiņiem biezi klātās rokas atradās nemitī­gā kustībā, darbojoties ar kārtīm vai šķiltavām, kas gulēja uz galda līdzās vienkāršai, plānai sudraba cigarešu et­vijai, virpinot. pirkstos matu šķipsnu vai ar mutautu notraušot sviedrus no sejas un kakla. Dažkārt viņš badīgi piemeta pie mutes pirkstu un ņēmās košļāt na­gu. Bonds pat pa gabalu varēja sama­nīt, ka abu roku nagi ir pamatīgi apko­dīti.

Dreksa plaukstas bija spēcīgas un glīti veidotas, taču īkšķi izskatījās tik savādi un neveikli, ka Bondam vajadzēja kādu brīdi apdomāties, lai saprastu, kas tajos tik dīvains. Beigu beigās viņš aptvēra, ka tie ir neparasti gari un sniedzas līdz pat rādītājpirkstu pirmajai locītavai.

Kā pēdējo Bonds nopētīja Dreksa ap­ģērbu, kas bija ļoti dārgs un izraudzīts ar uzteicamu gaumi - viegls, svītrots tumšzila flaneļa uzvalks ar divrindpogu žaketi un elegantiem atlokiem, balts zīda krekls ar stīvinātu apkaklīti, atturīga, pelēkbalti sīkrūtota kaklasaite, tikpat neuzkrītošas apročpogas, kas šķita nā­kam no Kartjē, vienkāršs Pateka Filipes ražojuma zelta pulkstenis ar melnu ādas aproci.

Bonds aizsmēķēja jaunu cigareti un koncentrēja uzmanību uz spēli, atstā­dams savas zemapziņas analītiskajām spējām tās Dreksa veidola un uzvedības nianses, kas bija šķitušas nozīmīgas un, iespējams, varēja palīdzēt tikt skaidrībā par mīklaino krāpšanos pie kāršu galda un to, ko un kā īsti Drekss dara.

Pēc pusstundas kārtējais spēles posms bija pabeigts.

- Mana kārta dalīt, - rāmā balsī notei­ca Drekss. - Jāsavāc viss geims, un mums būs itin labs punktu skaits virs līnijas. Klau, Maks, palūkojiet, vai neva­rat tikt pie dažiem dūžiem. Man nudien apnicis visu paveikt vienam pašam. - Lē­ni un lietpratīgi dalīdams kārtis, Drekss turpināja labsirdīgi jokoties ar pārējiem spēlētājiem. - Tāds pagarš robers, - viņš teica M., kas kūpināja savu pīpi, ap­sēdies turpat blakus, līdzās Bezildo- nam. - Žēl, ka jums tik ilgi jāpaliek ār­pus spēles. Bet kā būtu ar vienu partiju pēc vakariņām? Makss un es labprāt pačīkstētos ar jums un jūsu draugu kapteini Kānuviņutursauc. Kāds, kā jūs minējāt, bija viņa vārds? Vai viņš ir labs spēlētājs?

- Viņa vārds ir Bonds, - M. atbildēja. - Džeimss Bonds. Jā, domāju, spēle mums ietu pie sirds itin labi. Vai ne, Džeims?

Bonda acis bija pievērstas kāršu dalī­tāja noliektajai galvai un tā roku ne­steidzīgajām kustībām. Jā, te nu tas bi­ja! Šis draņķa gabals lietoja visparastā­ko spoguļvirsmu, ko īstu profesionāļu spēlē pārējie atklātu jau pirmajās pie­cās minūtēs. Uzlūkojis Bondu, M. pa­manīja tā acīs gandarījuma pilnu mir­dzumu.

- Protams, - Bonds laipni noteica, ne­manāmi pamādams ar galvu. - Piedalī­šos spēlē ar lielāko prieku. Un kā būtu ar likmju reģistra pašķirstīšanu pirms vakariņām? Cik no jums nācies dzirdēt, admirāl, tā esot trakoti interesanta la­sāmviela.

M. pamāja un piecēlās.

- Jā. Iesim. Reģistrs atrodas kluba sekretariātā. Un pēc tam Bezildons varē­tu nokāpt lejā, sagādāt mums kādu kok­teili un pastāstīt, kā tad būs beigusies šī cīņa uz dzīvību un nāvi.

- Pasūtiet, ko vien vēlaties, - noteica Bezildons, pētīgi uzlūkodams M. - Pievie­nošos jums, līdzko būsim tikuši galā ar šiem kungiem.

- Nu, tad ap deviņiem, - -piemetināja Drekss, uzlūkodams M. un Bondu. - No­teikti parādiet savam draugam tās lik­mes, kuras mums bija tajā lieliskajā va­karā pirms mēneša. - Viņš ielūkojās sa­vās kārtīs un uzmeta Bezildonam trium­fējošu skatienu. - Kā šķiet, drīz vien man būs kazino naudiņa, ar ko uzspēlēt. Pa­skat, tris beztrumpji. Tā vien rādās, ka savas kārtis jūs droši varēsiet izmantot piesmēķēšcfnai.

Kopā ar M. iziedams no zāles, Bonds nedzirdēja Bezildona atbildi.

Kāpdami lejup pa kāpnēm un soļoda­mi uz sekretariāta istabu, viņi abi nepār- mija ne vārda. Ieejot telpa slīga krēslā. M. ieslēdza apgaismojumu un apsēdās grozāmkrēslā pie papiriem nokrauta rakstāmgalda, tad uzlūkoja Bondu, kas bija nostājies pie neiekurta kamīna un meklēja kabatā cigaretes.

- Vai izdevās? - M. pavaicāja.

- Jā, - Bonds atbildēja. - Viņš krāpjas uz nebēdu.

- Ak tā gan, - M. bezkaislīgi noteica. - Kā viņš to dara?

- Tikai dalot kārtis, - Bonds paskaid­roja. - Jūs taču būsiet ievērojis sudra­ba cigarešu etviju, kas kopā ar šķilta­vām atrodas Dreksam priekšā uz gal­da? Viņš nekad neņem no tās cigaretes, jo nevēlas atstāt uz virsmas pirkstu nospiedumus. Etvija ir no parasta, taču ļoti rūpīgi pulēta sudraba. Dalot kārtis, tās un viņa lielās delnas etviju gandrīz pilnīgi aizsedz pārējo skatam. Rokas no etvijas viņš nekad neattālina un turpat netālu veido četras kāršu kaudzītes. Vi­sas kārtis atspīd etvijas virsmā. Tā dar­bojas tikpat labi kā spogulis, lai gan no skata ir gluži nevainīga. Kā jau tas veiksmīgiem darījumu cilvēkiem pa­rasts, viņam noteikti ir teicama atmiņa. Vai atceraties - es jums stāstīju par mazajiem spogulīšiem pīpēs un tamlī­dzīgi? Minētā etvija, tā teikt, ir variācija par šo tēmu. Kāds tur brīnums, ka Dreksam ik pa laikam izdodas tik laba spēle. Tā kontrēšana, ko mēs pieredzē­jām, bija pavisam viegla. Drekss zināja, ka partnerim ir droša dāma. Ar saviem diviem dūžiem viņš varēja kontrēt bez bažām. Pārējā laikā viņš pavisam mierī­gi spēlē savu parasto mēreno spēli. Ta­ču iespēja ik ceturtajā dalīšanas reizē uzzināt, kādas kuram kārtis, ir patiesi iznīcinošs ierocis. Nav nekā pārsteidzo­ša, ka viņš arvien laimē.

- Tomēr līdz šim neviens no spēles par­tneriem vēl neko nav ievērojis, - M. iebil­da.

- Nav nekā neparasta, ja cilvēks lūkojas lejup, dalot kārtis, - Bonds noteica. - Tā dara visi. Turklāt uzmanības novēršanai šajās reizēs Drekss cītīgi plēš jokus, daudz cītīgāk nekā tad. ja kārtis dalījis kāds cits. Domāju, ka viņam ir loti laba perifērā redze, citiem vārdiem, ļoti plašs redzes leņķis, - tā ir tā pati īpašība, ko tik augstu vērtē tie, kas nodarbojas ar musu medicīniskajām apskatēm Slepe­najā dienestā.

Šajā brīdī atvērās durvis un telpā ieso­ļoja ne pa jokam saniknotais Bezildons.

- Tas velns pārsolīja Dreksa likmi, - viņš uzsprāga. - Mēs ar Tomiju varējām pa­ņemt četrus ercenus, ja nebūtu tā iegrā- bušies. Viņiem bija ercena dūzis, seši kreiča stiķi un dūzis, tad vēl kārava kungs un atsegti pīķi. Deviņus stiķus vi­ņi pakampa vienā paņēmienā. Prātam neaptverami, kā Dreksam pietika dūšas atsegt trīs beztrumpjus. - Beidzot Bezil­dons mazliet nomierinājās. - Labi, Mailz, vai jūsu draugam izdevās rast tam visam izskaidrojumu?

M. pamāja Bondam, un tas vēlreiz at­kārtoja savu stāstu. Klausoties Bonda stāstījumā, lorda Bezildona seja kļuva arvien drūmāka.

- Ak. šis sasodītais nelietis, - viņš ļā­vās sašutumam, kad Bonds visu bija iz­klāstījis. - Kālab gan viņam tas vaja­dzīgs? Draņķa miljonārs, viņš taču jau tā peldas naudā. Jā, mums draud pa­matīgs skandāls. Man par to jāziņo klu­ba komitejai. Te nav bijis nevienas kāršu blēdības kopš Pirmā pasaules kara lai­kiem. - Bezildons sāka raizīgi staigāt šurpu turpu pa istabu. Taču kluba labā slava ātri vien aizmirsās, līdzko viņš at­cerējās par Dreksa īpašo nozīmību. - Un, kā dzird, viņa raķete taču pavisam drīz būs gatava. Šeit jau viņš iegriežas tikai reizi vai divas nedēļā, lai mazliet atpūs­tos. Kāpēc šim vīram tas vajadzīgs, viņš taču ir kļuvis par visas nācijas varoni! Tas ir šausmīgi.

Atceroties smago atbildības nastu, kas gūlās uz tā pleciem, Bezildona dusmas pierima. Viņš vērsās pie M. pēc palīdzī­bas.

- Labi, Mailz, ko es te varētu pasākt? Šis cilvēks mūsu klubā laimējis tūksto­šiem mārciņu, un citi šo naudu ir zaudē­juši. Teiksim, kaut vai šovakar. Protams, es nerunāju par paša zaudēto summu. Bet kā, piemēram, ar Deindžerfildu? Es­mu dzirdējis, ka pēdējā laikā viņam ne sevišķi labi veicies biržā. Neredzu nevie­nu iespēju, kā es par to varētu neinfor­mēt komiteju. To nav iespējams noklu­sēt, lai kas arī Drekss būtu. Jūs taču la­bi saprotat, ko tas nozīmē. Komitejā ir desmit locekļu. Informācijas noplūde - ne­izbēgama. Un tad vairs tikai viens solis līdz skandālam. Cik zinu, "Pūces astes" projekts bez Dreksa nevarētu pastāvēt, un avīzēs raksta, ka no šīs raķetes at­karīga visas valsts drošība. Tā ir trakoti nopietna lieta. - Viņš uz mirkli apklusa un ar cerībām uzlūkoja M. un tad Bon­du. - Vai te varētu būt vēl kāda cita ie­spēja?

Bonds nodzēsa cigareti.

- Šo cilvēku ir iespējams apturēt, - viņš klusu noteica, tad pasmaidīja. - Ja vien, protams, jūs neiebilstat, ka tas tiek izda­rīts ar viņa paša līdzekļiem.

- Dariet visu, ko vien vēlaties, - Bezil­dons stingrā balsī sacīja. Dzirdot Bonda vārdus, viņa acīs bija parādījusies cerī­ba. - Bet kas jums īsti padomā?

- Labi, - Bonds pamāja. - Es šim vī­ram liktu manīt, ka esmu viņu pieķēris, un pie viena pamatīgi nodīrātu tam ādu spēles laikā. Protams, Meijeram tas var būt gana sāpīgi. Būdams Dreksa partne­ris, viņš varētu zaudēt diezgan daudz naudas. Vai tas būtu pieļaujams?

- Sadodiet viņiem abiem kārtīgi, - at­bildēja Bezildons, juzdamies manāmi at­vieglots un būdams gatavs piekrist jelkā­dam risinājumam. - Meijers ar Dreksu ir uz vienu roku. Viņš ir laimējis pietiekami daudz, spēlēdams pāri ar šo cilvēku. Jūs taču nedomājat, ka…

- Nē, - Bonds papurināja galvu. - Es­mu pārliecināts, ka Meijers nezina, kas notiek, lai gan dažkārt Dreksa spēles veiksme ir mazliet pārsteidzoša. Vai jūs šādam risinājumam piekrītat, ser? - Viņš uzlūkoja M.

M. domīgi palūkojās uz Bezildonu. Par kluba priekšsēža viedokli nebija nekādu šaubu.

- Labi, - viņš noteica, pievērsdamies Bondam un pasmaidīdams. - Kas jādara, jādara. Man gan šī iecere ne visai patīk, taču es arī spēju, saprast Bezildona stāvokli. Esmu ar mieru, ja jūs to apņe­maties paveikt un ja man nav jāslēpj kārtis vai tamlīdzīgi. Šajā jomā es nepa­visam neesmu apdāvināts.

- Par to varat neraizēties, - Bonds atbil­dēja, iebāzdams rokas žaketes kabatās un aptaustīdams abus zīda mutautus. - Do­māju, tas mums izdosies. Viss, kas man nepieciešams, - divas lietotu kāršu kā­vās, katra savā krāsā, un desmit minū­tes vienatnē.