Pūces aste

XVI nodala ZELTA DIENA

Tā bija brīnišķa pēcpusdiena, kas lais­tījās zilos, zaļos un zelta toņos. Kad abi nokāpa no betonētā ceļa un izgaja pa sargposteņa vārtiņiem tukšajā raķetes palaišanas laukumā, kuru patlaban ar kupolu saistīja tikai biezs kabelis, viņi uz mirkli apstājās uz augstās krita klints malas un raudzījās lejup - pāri veselam Anglijas stūrim - no vietas, kurā pirms divtūkstoš gadiem uzkāpa Cēzars.

Pa kreisi pletās zaļš kūdrāja paklājs, kuru izraiboja mazas savvaļas puķītes. Tas stiepās pa nogāzi lejup līdz garajiem, oļainajiem Volmeras un Dīlas liedagiem, kuri aizlīkumoja uz Sen :v:cas pusi. Tālāk rēgojās Margeitas klintīs - pilnīgi baltas dūmakā, aiz kuras slēpās Nortlorlendas krasts un pelēkās Menstonas lidostas ap­rises, no kuras cēlās augšā amerikāņu reaktīvās lidmašīnas, ievākdamas debesīs gaišas švīkas. Tālāk bija Teneta sala. Un vēl tālāk - neredzama Temzas izteka.

Bija bēgums, Gudvina maigi zeltaina rēgojās košajā jūras šauruma zilgumā, kur ēnojās masti un rājas. Viegli varēja izlasīt pat baltos burtus uz Soutgudvinas bākas un saskatīt arī otras peldošas bākas nosaukumu - ar baltiem burtiem rakstitu uz sarkanā korpusa.

Starp smilšainajiem krastiem stiepās kanāls, kura dziļums bija divpadsmit asu. Innerlīdsas kanālā drūzmējās ap­mēram pusducis kuģu, klusajā jūrā gluži skaidri varēja dzirdēt to dzinēju dunoņu. Starp slīdošo smilšu kāpām un asi iezī­mēto franču krasta līniju tie devās savās darīšanās. Laineri, tirdzniecības kuģi, holandiešu baržas, pat slaika korvete traucās uz dienvidiem - droši vien uz Portsmutu. Cik tālu acs spēja saskatīt, Anglijas austrumu piekraste bija pilna visdažādākajiem kuģiem - gan tuvāk, gan tālāk pie apvāršņa. Vieni devās mā­jup uz savām ostām, citi uz kādu tālu pasaules malu, varbūt pat otrpus zemes­lodes. Šī panorāma bija tik krāsaina un satraucoša, tik romantiska… Abi cilvēki uz klints malas palika stāvam un kādu laiciņu klusēdami to visu vēroja.

Šo mieru iztraucēja divi sirēnas mā- vieni no vadības korpusa, un abi pagrie­zās, lai atskatītos uz neglīto betona pa­sauli, par kuru bija paspējuši piemirst. Viņiem raugoties turp, virs kupola tika uzvilkts sarkans karogs, bet no koku pu­dura parādījās divas mašīnas sarkaniem krustiem uz sāniem un gar sprādzien- drošo sienu tuvojās ēkai ar kupolu.

- Sāksies degvielas uzpildīšana, - Bonds noteica. - Turpināsim mūsu pastaigu. Tur nebūs nekā, ko redzēt. Un, ja kaut kas notiks, mēs vismaz paliksim dzivi. būda­mi tādā attālumā.

Mis Branda viņam uzsmaidija.

- Jā, - viņa sacīja, - man jau metas nelabi no visa šī betona.

Abi nokāpa lejup pa slīpumu, un drīz vien kupols un augstais drāšu žogs no­zuda skatienam.

Saulītē Gaļas vēsā atturība ātri izku­sa.

Viņas apģērbs pēkšņi likās gluži ek­sotisks - baltmelni svītrota kokvilnas blūze, savilkta ar platu, melnu ādas jos­tu, kura šķita rokām darināta. Svārki bija vidēja garuma, pārsteidzoši košā. sārtā krāsā. Un varēja domāt, ka šis ko­šums kaut kādā veidā ietekmējis meite­ni, jo Bonds vairs nepazina vēso, atturī­go sievieti, ar kuru bija sastapies vakar vakarā. Viņa soļoja Bondam līdzās un laimīgi smējās par kolēģa nezināšanu, jo viņš nevarēja nosaukt savvaļas puķu vārdus - vēja pasaknājus, vienodzes un saltmētras turpat pie kājām.

Branda uzvaras priekā atrada biškrēs­liņu un noplūca to.

- Jūs to nedarītu, ja zinātu, ka augi kliedz, kad tos plūc, - Bonds aizrādīja.

Gala pavērās viņā.

- Kā jūs to domājat? - viņa attrauca, jo nodomāja, ka Bonds joko.

- Vai tad jūs to nezinājāt? - Bonds pa­smaidīja par šo reakciju. - Kāds indie­tis - profesors Bhose - uzrakstījis pētīju- mu^par puķu nervu sistēmu. Un izmērī­jis augu attieksmi pret sāpēm. Viņš pat ierakstījis rozes kliedzienu tajā mirklī, kad tā tikusi lauzta. Tā skaņa izklausīju­sies ka viena no sirdi plosošākajām pa­saulē. Es dzirdēju kaut ko līdzīgu, kad jūs norāvāt šo puķīti.

- Neticu vis, - Branda noteica, aizdomī­gi aplūkodama norauto augu. - Lai ir, kā būdams, - viņa šķelmīgi turpināja, - es nebūtu ticējusi, ka jūs spējat kļūt senti­mentāls. Vai tad jūsu dienesta puiši top jūtelīgi, kad nogalina - un ne tikai pu­ķes, bel arī cilvēkus?

- Puķes nespēj atšaudīties, - Bonds atbildēja.

Mis Branda uzlūkoja biškrēsliņu.

- Tagad jūs liekat man justies kā slep­kavai. Tā nav diezin cik laipna rīcība. To­mēr. - viņa negribīgi atzina, - es noskaidro­šu par to indieti. Un izdibināšu, vai jums ir taisnība - tādā gadījumā es nekad mūžā vairs neplūkšu nevienu ziediņu. Un ko lai tagad daru ar šo te? Pēc jūsu paziņojuma man šķiet, ka tas asiņo man rokās.

- Dodiet to man, - Bonds piedāvāja, - ņe­mot vērā to. ko jūs nupat teicāt, manas rokas jau mirkst asinīs. Ja vēl mazliet nāks klāt. tas neko nekaitēs.

Mis Branda pasniedza Bondam ziedi­ņu, un abu rokas saskārās.

- Varat to iespraust sava revolvera stobrā, - viņa nomurmināja, lai apslēptu saskarsmes radīto mulsumu.

Bonds iesmējās.

- Tā gan, acis cilvēkam nav tikai deko­rācija! - viņš atbildēja. - Man ir automā­tiskā pistole, un es to atstāju savā istabā.

Bonds iesprauda ziediņu sava zilā kokvilnas krekla pogcaurumā.

- Man likās, ka ieroča maksts izskatī­tos diezgan pretenciozi - bez svārkiem, kuri to nosegtu. Turklāt nedomāju vis, ka šopēepusdien kāds mēģinās pārmek­lēt manu istabu.

Itin kā būtu bez vārdiem vienojušies, abi attālinājās no šī siltā mirk]a. Bonds pastāstīja mis Brandai, kā pārsteidzis Krebsu, un arī par tālākajām norisēm guļamistabā.

- Tā viņam vajadzēja, - Branda atzi­na. - Es šim tipam neuzticos kopš paša sākuma. Un ko teica sers Hugo?

- Pirms pusdienām pārmiju ar viņu dažus vārdus, - Bonds sacīja. - Kā pierā- dijumus atdevu viņam Krebsa nazi un atslēgas. Viņš bija pikts - tūlīt devās ar to vīru aprunāties, dusmīgi burkšķē­dams. Atgriezies viņš paziņoja, ka Krebss esot visai bēdīgā stāvokli. Vai es varētu piekrist, ka viņš jau ir gana bargi sodīts? Un vervelēja visu to pašu - par nevēlēša­nos pēdējā mirklī satraukt darbiniekus. Tāpēc es atbalstīju viņa nodomu nākam­nedēļ sūtīt Krebsu atpakaļ uz Vāciju. Līdz tam brīdim šis varot uzskatīt sevi par arestētu. Viņam ļaušot iziet no ista­bas tikai kāda cita pavadībā.

Abi rāpās lejup pa stāvo klinšu taku, kas veda uz liedagu, un pagriezās pa labi uz tukša poligona pusi - tas piederēja Dīlas Karaliskajam jūras kara flotes gar­nizonam. Viņi gāja klusēdami, līdz nonā­ca pie divas pēdas platas oļu joslas - tā stiepās gar krastu līdz pašām baltajām, kraujajām Sentmārgaretas līča klinšu sienām.

Kamēr abi lēnām laipoja pa gludajiem akmentiņiem, Bonds izstāstīja mis Bran- dai visu, ko abās dienās izprātojis. Viņš neko neslēpa, atklādams visas zināmās viltus norādes un attēlodams, kā tās ie­studētas, galu galā atstājot tikai vilšanās noskaņu un aizdomas, kas pēcāk izrādās nepamatotas, jo vis: jautājumi, ko rada šie pieturas punkl:. beidzas ar neizprat­ni. Kas ši ir par miklainu būšanu? Un kādā plānā iederēt. - šādas sastāvdaļas? Atbilde, kā šķiet, allaž ir viena un tā pa­ti - nekas no tā, ko Bonds uzracis vai iz­domājis, neiederas raketes sabotāžas projektā. Un tas, patiesību sakot, ir.vie­nīgais, kā dēļ Bonds un jaunā meitene būtu šeit nodarbināmi. \e ar Telona un Berča nāvi, ne ar spi- _ rjošo Krebsu viņu pienākumi nesaistijās - \ienigi ar raķetes pasargāšanu no ienaidniekiem.

- Vai tad tā nav? - Bonds noprasīja.

Gala apstājās un kādu mirkli stāvēja, vērdamās uz klinšu krauju un ūdens­zālēm, kas ēnojās pret mierpilno, mirgo­jošo ūdens klaidu. Jaunā meitene bija sakarsusi un aizelsusies pēc ilgās rāpša- nās pa oļiem. "Cik jauki būtu izpeldē­ties," viņa iedomājās, uz mirkli atgriežo­ties bērnu dienās pie jūras, kad dzīve vēl nebija piespēlējusi šo auksto, savādo profesiju ar tās sasprindzinājumu un vē­sajiem drebuļiem. Viņa ielūkojās brūni iedegušajā sejā šim spēcīgajam vīrietim, kas gāja līdzās. Vai arī viņam reizumis uzmācās ilgas pēc parastas, vienkāršas un «"derīgas dzīves? Protams, ka ne. Vi­ņam patika Parize, Berlīne un Ņujorka, vilcieni un lidmašīnas, patika ēst dārgos restorānos. Un arī dārgas sievietes.

- Un tā, - Bonds turpināja, prāto­dams, vai mis Branda minēs kādu pierā­dījumu. ko viņš nav pamanījis. - Ko jūs par to visu sakāt?

- Atvainojiet, - Gala atteica. - Es aiz- sapņojos. Neko īpašu nevaru piebilst, - vi­ņa tomēr atbildēja uz uzdoto jautāju­mu. - Manuprāt, jums ir taisnība. Esmu šeit kopš paša sākuma. Un, lai gan ik pēc brītiņa gadījās kādas dīvainības un tad vēl tā šaušana, es tomēr neko seviš­ķu nesaskatīju. Ikkatrs, sākot ar pašu seru Hugo, ar sirdi un dvēseli nodevies raķetes projektam. Visi tam vien dzīvo, un bija tik brīnišķīgi noskatīties, kā tas virzās uz priekšu. Vācieši ir tik cītīgi darbinieki - man liekas visai ticami, ka Berčs no tāda sasprindzinājuma varēja nojūgties. Viņiem patīk, kā sers Hugo vi­sus nodzen, šie ļautiņi par to ir sajūsmā. Viņi Dreksu dievina. Ja runājam par dro­šību, tad šī vieta ir kārtīgi apsargāta, un esmu tādā pārliecībā, ka jelkurš, kas lū­kos piekļūt raķetei, tiks saraustīts gaba­los. Par Krebsu esmu vienisprātis ar jums, ir pilnīgi iespējams, ka viņš spiego pēc Dreksa rīkojuma. Tieši tāpēc, ka cs par to iedomājos, netiku rakstījusi ziņoju­mu pēc tam, kad šis tips izrakņāja manas mantas. Skaidrs, ka viņš tajās neko neat­rada. Tikai personiskas vēstules un tamlī­dzīgi. Seram Hugo tas piestāvētu - par vi­su pašam pārliecināties. Un man jā­teic, - viņa vaļsirdīgi piemetināja, - tieši tāpēc esmu par viņu sajūsmā. Drekss ir nežēlīgs vīrs ar pretīgām manierēm un nepatīkamu seju, kas slēpjas zem tām sarkanajām spalvām, bet es labprāt strā­dāju pie viņa un ceru, ka raķetes izmēģi­nājums būs sekmīgs. Esmu tik ilgi noņē­musies ar šo projektu, ka manas jūtas pret to ir tādas pašas kā pārējiem.

Mis Branda pavērās Bondā, lai redzē­tu viņa reakciju. Bonds pamāja.

- Es jau pēc vienas šeit pavadītas die­nas spēju to saprast, - viņš sacīja. - Es­mu gatavs jums piekrist. Manā rīcībā nav nekā, vienīgi intuīcijas norādes, tas ari viss. Galvenais - ka raķete liekas drošībā, tas nav noliedzams - kā kroņa dārgakme­ņi, varbūt vēl labāk apsargāta. - Bonds nepacietīgi paraustīja plecus, nemierā ar sevi pašu pēc atzīšanās, ka darbā ir tik norūpējies par nojausmām. - Iesim! - viņš norūca - gandrīz vai rupji. - Mēs zaudē­jam laiku.

Sapratusi Bonda izjūtas, viņa klusībā pasmaidīja un pagriezās, lai ietu.

Aiz nākamās klinšu kraujas abi ierau­dzīja vinčas pamatni, kas bija aplipuši ūdenszālēm un vēžveidīgajiem. Piecdesmit jardus tālāk viņi atrada piestātni - stingri nostiprinātu dobu dzelzs rāmi, kas bija izbrugēts ar režģotām metāla plāksnēm un stiepās pāri klintainei, aizsniegda­mies arī aiz tās.

Kādu divdesmit pēdu augstumā klintī rēgojās plats, melns caurums - ventilāci­jas tunelis, kurš nozuda kaļķakmeni, iz­likts ar metāla plāksnēm. Alas apakšma­lā. kas atgādināja apakšlūpu, izkusušais krīts bija noplūdis kā lava, apšlācot arī oļus un klints sienu. Gara acīm Bonds skatīja kvēlojošo šahtu - pa klints atveri kaukdama brāzās ārā liesma, un viņam likās, ka dzird jūru šņācam un burbuļo­jam. kad šķidrais krīts lija ūdenī.

Bonds palūkojās uz šauro kupola ma­lu, kas rēgojās aiz klints, divsimt pēdu augstumā iezīmēdamās pret debesīm. Viņš iztēlojās vīrus gazmaskās un azbes­ta uzvalkos vērojam, ka briesmīgais šķid­rais kurināmais grūdieniem plūst laukā pa melno gumijas cauruli raketes vēderā. Viņš pēkšņi attapās, ka abi atrodas bīs­tami tuvu - ja gadījuma kaut kas atgadī- tos ar degvielas uzpildīšanu.

- Iesim prom no šejienes. - viņš teica.

Kad starp abiem un izplūdes caurumu jau bija kādi simt jardi. Bonds apstājās un palūkojās atpakaļ. Viņš iedomājās se­vi kopā ar sešiem pieredzējušiem vīriem, ar nepieciešamo aprīkojumu - un pūlējās izplānot, kā tuvotos raķetei no jūras pu­ses. Pieslīdot vieglās laiviņās pie piestāt­nes, pieslejot kāpnes alas apakšlūpai? Un ko tālāk? Jo nav iespējams uzkāpt pa tuneļa pulētajām metāla sienām. Varbūt varētu iešaut kādu prettanku granātu cauri grīdai? Un kādu fosfora bumbu, cerot uz aizdegšanos? Netīrs darbiņš, to­mēr tas varētu izdoties. Pēc tam bēgot varētu iet plāni. No klints augšas aiz­braucošie būtu viegli sašaujami mērķi. Taču tāds nieks krievu pašnāvnieku bri­gādi nebiedētu. Tas viss tiešām bija ie­spējams.

Gala stāvēja Bondam līdzās un skatī­jās viņam acīs, kuras liecināja, ka šis vī­rietis aplēš un apcer kādu plānu.

- Viss nav tik vienkārši, kā varētu do­māt, - Branda sacīja, redzēdama viņa sadrūmušo seju. - Ari tad, ja ir paisums un viļņošanās, klintainē naktis ir sardze. Ir gan prožektori, gan ložmetēji un gra­nātas. Un pavēlēts vispirms šaut un tikai tad uzdot jautājumus. Protams, ka būtu labāk klinti pa nakti izgaismot. Taču tā tikai pievērstu uzmanību meklējamajai, vietai. Es domāju, ka viņi ir parūpējušies par visu.

Bonds turpināja raukt pieri.

- Ja uzbrucējus piesegtu no zemūde­nes vai kuģa, laba komanda varētu tikt galā, - viņš apcerīgi bilda. - Tā būs gata­vā elle, bet es eju peldēties. Admirali­tātes kartē ir atzīme, ka šeit ir divpa­dsmit asis dziļš kanāls, es gribu apska­tīties. Piestātnes galā laikam uzplūdis daudz ūdens, bet es vēlētos pārliecinā­ties pats. - Bonds uzsmaidīja mis Bran- dai. - Vai jūs arī negribat izpeldēties? Ūdens noteikti būs sasodīti auksts, taču ieiet jūrā pēc tās šīrita svīšanas betonā jums nāks tikai par labu.

Gaļai iemirdzējās acis.

- Jums šķiet, ka vajadzētu? - viņa šau­bīgi pavaicāja. - Es taču esmu sakarsusi! Un ko lai velkam mugurā0 - Branda pie­tvīka, atcerējusies savas mazās un gan­drīz caurspīdīgas biksītes un krūšturi.

- Pie velna peldkostīmus" - 3 nds ne­vērīgi attrauca. - Kaut kāda apakšveļa taču jums mugurā ir. man arī ir īsās bik­ses. Mēs būsim gluži pieklājīgi ģērbušies, turklāt nav neviena, kas varētu mūs ie­raudzīt. Es apsolu, ka neskatīšos. - viņš jautri meloja, apiedams nākamo klints radzi. - Izģērbieties aiz tur tās klints, un es novilkšu drānas aiz šīs te, - Bonds piedāvāja. - Aiziet! Neesiet taču zoss! Mēs nepārkāpsim dienesta attiecības, ti­kai izpeldēdamies.

Negaidot Brandas atbildi, viņš nozuda aiz augstas klints, stīvēdams nost krek­lu.

- Labi jau labi, - Gala nomurmināja, juzdamās atvieglota, ka Bonds nav atstā­jis viņai iespēju izlemt. Paslēpusies aiz klints, viņa lēnām atpogāja svārkus.

Kad Branda nervozi pavērās ap stūri, Bonds jau gāja uz ūdens pusi pa cieto, brūno smilšu sēri, laipojot starp lāmām.

kuras paisums bija atstājis starp zaļa­jām un ^nelnajām klintaines morēnām. Šis virs izskatījās brūni iededzis un veikls. Zilās peldbikses Brandu nomieri­nāja.

Viņa piesardzīgi sekoja - un tad piepe­ši jau bija ūdenī. Un tad vairs nekas ne­šķita svarīgi, tikai jūras ledainais samts un smilšu sēres starp plīvojošajiem ūdenszāļu matiem, ko meitene varēja saskatīt skaidrajā, zaļganajā ūdenī. Tad mis Branda ienira un sāka nevainojamā kraulā ātri peldēt uz priekšu paralēli krastam.

Kad mis Branda atradās vienā līmenī ar piestātni, viņa uz mirkli mitējās irties, lai atgūtu elpu. No Bonda nebija ne zi­ņas, ne miņas - pēdējo reizi mis Branda bija manījusi šo cilvēku aptuveni simt jardu attālumā. Viņa sparīgi šķēla ūdeni, lai rosinātu asinsriņķošanu, un gribot negribot sāka domāt par Bonda musku­ļaino, brūni iedegušo ķermeni, kuram vajadzēja būt tepat kaut kur tuvumā, starp klintīm. Vai varbūt viņš bija ieniris līdz pašām smiltīm, lai pārbaudītu dziļu­mu, ko varētu izmantot kāds ienaid­nieks.

Mis Branda pagriezās atpakaļ, lai pa­vērtos, kur palicis Bonds. taču tieši tajā mirkli viņš pēkšņi uznir, -. izsliedamies no jūras tieši blakus. Meitene juta ātru un ciešu viņa roku apskāvienu un ašu. cietu skūpstu uz lūpām.

- Sasodits! - mis Branda dusmigi notei­ca, taču Bonds jau atkal bija ieniris - tajā pašā brīdi, kad viņa izspļāv a malku jūras ūdens un atguva savaldību. Tagad viņš jau bija vismaz divdesmit jardu attālu­mā.

Mis Branda apcirtās un sāka peldēt uz dziļuma pusi. Viņa juta, ka rīkojas smiek­līgi, tomēr nolēma izturēties noraidoši. Viss notika tā, kā viņa bija domājusi. Šie Slepenā dienesta brašuļi vienmēr atrod laiku seksam, lai cik svarīgs uzdevums būtu viņiem uzticēts.

Taču viņas ķermenis spītīgi tirpa - to bija satraucis skūpsts, un zeltainā diena šķita ieguvusi jaunu skaistumu. Kad mis Branda peldēja tālāk jūrā, bet pēc tam griezās atpakaļ, aplūkodama šis klintis - baltos, atņirgtos Anglijas zobus, tālīno, izstiepto roku - Duvru un baltos konfeti - jūras kraukļus un kaijas, kas šāvās augšup pret košo fonu - zaļajiem lauku audekliem - viņa nolēma, ka šādā dienā vii»s ir iespējams un pat vēlams, tāpēc šī viena reize ir piedodama.

Pēc pusstundas abi gulēja zemē, gai­dīdami, lai saule viņus apžāvē. Viņus šķīra paliels atstatums - smilts un klin­taine.

Skūpsts vairs netika pieminēts, bet Gaļas pūles saglabāt atsvešinātības no­skaņu nevainagojās panākumiem. Abi uzjautrinājās, pētīdami vēžveidīgo, ko Bonds bija noķēris kailām rokām, ienir­dams tam pakaļ. Viņi negribīgi ielika lielo vēzi vienā no lāmām un noraudzījās, kā tas atmuguriski rāpās atpakaļ ūdenszāļu patvērumā. Tagad abi gulēja piekusuši, ledainās peldes nogurdināti. Atlika vienī­gi cerēt, ka saule neaizslīdēs aiz klinšu galotnēm, kas slējās augstu virs abu gal­vām, kamēr viņi vēl nav pietiekami sasi­luši un apžuvuši, lai apvilktu savas drē­bes.

Taču tās nebūt nebija vienīgās do­mas, kas rosījās Bonda galvā. Viņam lī­dzās zvilnēja aizraujoši skaistais, meite- nīgais ķermenis, kas mazajās biksītēs un krūšturitī izskatījās neticami kārdinošs. Un tas patlaban aizēnoja visas bažas par raķetes likteni. Lai būtu. kā būdams, ša­jā stunda viņš raķetes labā tik un tā ne­ko nespēja darīt. Pulkstenis vēl nebija pieci, un degvielas uzpilde beigsies tikai pēc sešiem. Vienīgi tad Bon.:> cerēja no­tvert Dreksu un pārliecināties vai divas nākamajās naktis klintājā Uks izvietoti apsargi ar piemērotiem ieročiem. Jo viņš pats savām acīm bija redzējis, ka ūdens bija gana, lai pat bēguma laikā krastam varētu tuvoties zemūdene.

Tātad viņu rīcībā vēl bija vismaz stun­das ceturksnis - pēc tā būs jāiet atpakaļ.

Un tagad šī meitene. Viņas augums bija pazibējis virs Bonda, kad viņš izni­ra, šaudamies augšup no dziļuma, un tad - straujais, cietais skūpsts, apvijot viņai apkārt rokas un izjūtot krūšu ap­veidus kā nosmailinātus pakalniņus. Un maigo, plakano vēderu, kas beidzās ar noslēpumu - klēpi starp cieši kopā sa­spiestajām kājām.

Pie velna!

Bonds aizgainīja šīs domas un uzmā­cīgo drudzi, blenzdams taisni augšup bezgalīgajās, zilajās debesīs, piespiežot sevi pievērsties debesīs slīdošajām kai­jām, kuras brekāja, viegli planēdamas

gaisa straumē, kas vējoja virs augstajām klintīm^Bet mīkstie, gaišie putnu vēderi vedināja iztēli atpakaļ pie meitenes un nelāva atpūsties.

- Kāpēc jūsu vārds ir Gala? - Bonds' noprasīja, atguvies no uzplijīgajām ai­nām.

Viņa iesmējās.

- Skolas laikā mani par to nemitīgi zoboja, - mis Branda atbildēja. Bondu darīja nepacietīgu šī skaidrā, skanīgā balss. - Pēc tam arī koledžā un Londonas policijā. Taču patiesībā viss ir vēl tra­kāk - mans vārds ir Galateja. Tā saucās kreiseris, uz kura dienēja mans tēvs - tajā laikā, kad es piedzimu. Manuprāt, Gala skan labāk. Gandrīz jau biju aizmirsusi savu īsto vārdu. Jo tagad, kamēr strādāju īpašajā nodaļā, nemitīgi mainu vārdu.

"īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā." "īpašajā nodaļā…"

Kad bumba krīt… Kad lidotājs kaut ko nav pareizi aprēķinājis, lidmašīna triecas pret zemi, nesasniedzot skrejceļu. Kad asinis atplūst no sirds un zūd samaņa, prātā iestrēgst vārdi, mūzikas takts, kura skan vēl dažas sekundes - līdz nāvei, glu­ži kā pamazam dziestošs zvana džinksts.

Bonds tomēr nebija nogalināts, taču šie vārdi palika atmiņā ari pēc dažām se­kundēm, kad viss jau bi:a noticis.

Kopš tā brīža, kad abi apgūlās smiltīs pie klints, viņa domas pievērsās Gaļai un acis bezrūpīgi vēroja kaiju pāri. kas lidi­nājās virs salmu kušķa - tā bija šo putnu ligzdas mala. Perēklis bija iekārtots uz neliela izciļņa mazliet zemāk par augstās klints galotni. Kaijas riņķoja un nosēdās, lai nodotos mīlas rotaļai, virs žilbinošā krita baltuma vairs bija redzamas tikai putnu galvas. Tad tēviņš atkal traucās projām, lai pēc tam atgrieztos uz izciļņa un no jauna nodotos mīlestībai.

Bonds sapņaini vēroja kaijas un klausī­jās meitenes balsi, kad abi putni pēkšņi ar spalgu izbaiļu brēcienu metās prom no klints malas. Tajā pašā bridi no klints augšas parādījās melnu dūmu kumšķis un atskanēja kluss būkšķis. Likās, ka liels gabals baltās krita sienas tieši virs Bonda un Gaļas atšķēlies, noliekdamies slīpi, un klints virsmu izraiboja plīsuma zigzagi.

Nākamajā mirkli Bonds attapās, uzgū­lies Gaļai un nosedzis viņu ar savu ķer­meni, seju piespiedis viņas vaigam. Gai­su piepildīja dobja duna, bija grūti elpot.

sauli vairs neredzēja. Bonda muguru spieda lfels smagums, tā tirpa un sāpēja, kreisajā ausī atbalsojās pērkonīga dārdo­ņa un aizžņaugts kliedziens.

Bonds bija tik apdullis, ka viņam nā­cās brītiņu gaidīt, kad atgūs saprašanu.

īpašā nodala. Ko viņa teica par īpašo nodalu?

Bonds izmisīgi mēģināja pakustēties, ta­ču nespēja atbrīvot labo roku - to, kura bi­ja tuvāk klintij. Pamazām raustot plecu, roka kļuva blīvāka, līdz beidzot - ar lielām pūlēm - izdevās to izvilkt. Un pamazām pa­rādījās ari gaisma un pieplūda gaiss. Rīstī­damies krita putekļu radītajā miglā, Bonds paplašināja caurumu sev virs galvas, līdz beidzot varēja atraut galvu no Gaļas. Viņš sajuta tikko manāmu kustību - meitene pagrieza seju pret gaismu un gaisu. Cau­rumā bira putekļi un sīki akmentiņi, tāpēc Bondam nācās steigšus rakt atkal. Viņš pamazam paplašināja spraugu, līdz beidzot varēja likt lietā labās rokas elkoni. Tad, klepodams tā, it ka plaušas grasītos plīst, Bonds stūma labo plecu augšup - lidz bei­dzot gan plecs, gan galva bija āq:>usē.

Pirmā doma, kas iešāvās prātā - raķe­te uzsprāgusi. Viņš paraudzījās augšup uz klinti, pēc tam uz jūras krastu. Nē. Viņi atradās simt jardu attālumā no šah­tas. Taču klints radze bija nolūzusi tikai šeit - tieši virs viņu gah am!

Tajā bridi Bonds attapās, ka abiem draud briesmas. Gala ievaidējās, un viņš sajuta pie savām krūdm tās straujos sirds pukstus. Viņas seja atgādināja spo­kainu, baltu masku, taču bija brīva, tai pieplūda gaiss. Bonds grozījās šurpu turpu, cenzdamies mazināt sava auguma spiedienu uz Gaļas plaušām un kuņģi. Lēnām - collu pēc collas - viņš virzijās ārā no gruvešiem, locītavām stirkšķot no piepūles, kārpoties uz atlūzas malu, kur spiedienam noteikti bija jābūt mazākam.

Tad beidzot Bonda krūškurvis bija at­svabināts, viņš varēja piecelties ceļos meitenei līdzās. No pāršķeltās muguras un rokām pilēja asinis, sajaukdamās ar krīta putekļiem, kas joprojām cēlās no izraktā cauruma, taču viņš juta, ka ne­kas nav lauzts. Neskatoties uz piepūli, kas bija nepieciešama, lai glābtos, sāpes viņš nejuta.

Sēkdams un klepodams, nekavējot lai­ku, lai atvilktu elpu, Bonds vilka meiteni ārā, ar asiņojošu roku slaucīdams no vi­ņas sejas krīta putekļus. Pēc tam, atbrī­vojis Gaļas kājas no kaļķakmens kapa, viņš pamanījās izstīvēt meiteni krīta-ču­pas virspusē un uzsliet sēdus, atbalstī­dams viņas muguru pret klinti.

Nometies ceļos, Bonds aplūkoja mis Brandu, kura patlaban bija pārvērtusies līdz nepazīšanai - kļuvusi par atbaidošu, baltu putnubiedēkli, kaut gan vēl pirms īsa laiksprīža bija skaistākā meitene, kādu viņam līdz šim gadījies redzēt. Pa Gaļas seju ritēja Bonda asinis, un viņš saspringti gaidīja, lūgdams Dievu, lai meitene atver acis.

Kad - pēc dažām minūtēm - tā notika, atvieglojums bija tik liels, ka Bonds novēr­sās un sāka rīstīties - viņam kļuva nelabi.