Pūces aste

XI nodala POLICISTE BRANDA

Pēc piecām minūtēm Bonds jau rādīja savu ministrijas izsniegto caurlaidi uni­formā tērptam apsargam, kurš dežurēja pie ieejas - augstiem stiepļu pinuma vār­tiem.

Drošībnieku seržants pasniedza viņam to atpakaļ un salutēja. - Sers Hugo jūs gaida, ser. Tā ir lielā māja tur augšā, me­žā. - Jaunais cilvēks norādīja uz gais­mām, kas dega kādus simt jardus tālāk uz klintāja pusi.

Bonds dzirdēja, ka seržants zvana nā­kamajam postenim. Un lēnām stūrēja uz priekšu pa jaunnoklāto gudrona šoseju pāri laukam uz Kingsdounas pusi. Bonds dzirdēja attālo jūras šalku augsto klinšu pakājē. Kaut kur netālu skanēja motoru gaudoņa - tur strādāja kādas iekārtas. Tu­vojoties kokiem, kaukoņa kļuva skaļāka.

Viņu atkal apturēja neuzkrītoši tērpies apsargs pie otra stiepļu žoga. Aiz vārtiem sākās mežs. Apsargs pamāja, lai Bonds brauc tālāk. Viņš izdzirda tālas policijas suņu rejas, tātad kaut kur staigāja nakts patruļa. Kā likās, visi šie piesardzības pasākumi ir pietiekami efektīvi. Bonds nolēma, ka par uzbrukumu no ārpuses var neraizēties.

Starp kokiem uz priekšu stiepās lī­dzens betona ceļš, kas nozuda tumsā, jo tālāk apgaismojums nebija sarūpēts - spī­dēja tikai divi milzīgi staru kūli no liela­jiem prožektoriem. Simt jardu attālumā pa kreisi - tur, kur sākās koku josla, - vie­nās ugunīs laistījās liels nams, pa pusei aizslēpies aiz sienas sešu pēdu biezumā. Tā itin kā izauga tieši no betona, snieg­damās bezmaz vai mājas augstumā. Bonds palēnināja mašīnas gaitu gandrīz līdz gājēja soju gausumam un pagrieza priekšgalu prom no nama - uz jūras pu­si. Uz tumšā silueta pusi. kas piepeši uz­zibsnīja spoži balts - no kanāla puses Soutgudvinas bākas slīdošā stara apspī­dēts. Tās gaisma izrāva no tumsas celi­ņu, kas no betonētā laukuma veda turp, kur sākās klinšu siena. Apmēram pusjū- dzes attālumā tur rēgojās slīps kupols. Tas slējās augšup aptuveni piecdesmit pēdu augstumā, tāpat izaugdams no be­tona. Un atgādināja observatoriju. Bonds saskatīja arī piebūves - tās atradās aus­trumu un rietumu pusē.

Bonds pagrieza mašīnu atpakaļ un lē­nām iestūrēja to starp biezo sienu un mājas priekšpusi. Viņam piebraucot pie mājas, ārdurvis atvērās, un pa tām iznā­ca sulainis baltā žaketē. Viņš galanti at­vēra auto durvis.

- Labvakar, ser. Šeit. lūdzu.

Viņš runāja kokaini un ar svešādu ak­centu. Bonds sekoja sulainim namā, abi devās cauri ērtajam vestibilam. Tur sulai­nis pieklaudzināja pie kādām durvīm.

- Iekšā!

Bonds klusībā pasmaidīja par jau reiz dzirdētās balss skarbo toni - tā viņam bi­ja palikusi atmiņā, un tagad šajā vienzil- bīgajā vārdiņā jau paguva parādīties pa- vēlnieciska nots.

Garas, gaišas, greznas zāles tālākajā galā stāvēja Drekss, pagriezis muguru tukšajam, izdzisušajam pavardam. Drek­sa milzīgais stāvs bija ietērpts plūmju krāsas samta žaketē, kura nekādi nesa­derēja ar sarkanīgajiem matiem uz viņa sejas. Turpat stāvēja arī vairāki citi cilvē­ki - divi vīrieši un viena sieviete.

- Ak, tas esat jūs, mans dārgais! - plā- tīgi ieteicās Drekss, panākdamies viņam pretī un sirsnīgi spiezdams roku. - Tātad mēs atkal satiekamies. Un tik drīz! Man nebija ne jausmas, ka esat maskējies ma­nas ministrijas spiegs! Pretējā gadījumā es uzmanītos, spēlēdams ar jums kārtis. Vai jau iztērējāt vinnēto naudu? - Drekss noprasīja, vedot Bondu uz kamīna pusi.

- Vēl ne, - Bonds pasmaidīdams atbil­dēja. - Patiesībā neesmu to redzējis ne tuvu.

- Tā gan. Tā pienāks sestdien. Varbūt saņemsiet čeku tieši laikā, lai varētu nosvinēt mūsu mazo uguņošanu, ko? Palūk, - Drekss iesaucās un pieveda Bondu pie sievietes. - ŠI ir mana sekre­tāre - mis Branda.

Bonds ieskatījās divās līdzsvaroti mie­rīgās, zilās acis.

Šīs acis nesmaidīja, vērdamās pretī. Un viņas roka neatbildēja uz sirsnīgo ro­kasspiedienu. - Sveiki! - viņa vienaldzīgi novilka, un Bonds sajuta šīs būtnes uz­vedībā pat tādu kā naidīgumu.

Bondam iešāvās prātā, ka aģente ir la­bi izraudzīta. Vēl viena Loēlija Ponsonbi­ja. Atturīga, izdarīga, lojāla, jaunavīga. "Paldies Dievam," Bonds nodomāja. "Pro­fesionāle."

- Un šis vīrs ir mana labā roka - doktors Volters. - Tievais, padzīvojušais kungs ar dusmīgajām acīm un melnu matu ērkuli izlikās nemanām Bonda pastiepto roku. Viņš piesardzīgi atkāpās un ātri pamāja ar galvu. - Valters, - viņš sakniebtām lūpām pārlaboja, viebdamies par Dreksa izrunu.

- Un mans… kā lai to pasaka… sarg- suns. Varat teikt ari "palīgs" - Villijs Krebss. - Sekoja mitras rokas pieskā­riens. - Priecājos ar jums iepazīties! - ne­patīkama balss noteica. Bonds ieskatījās bālā, apaļā un nevesel aA sejā Tajā vienā mirklī parādījās dežūrsma:ds. kurš pa­zuda, tikko Bonds to ievēroja. Bonds ie­lūkojās viņam acīs. Tās bija kā divas ne­mierīgas, melnas pogas. Un vairījās no Bonda acu skatiena.

Abi vīrieši bija tērpušies spodri baltos uzsvārčos ar plastikāta rāvējslēdžiem piedurknēs un aizmugurē Viņu mati bija apcirpti tik īsi, ka āda spīdēja cauri. Tie atgādinātu būtnes no citas planētas - ja nebūtu doktora Valtera melno, nekārtīgo ūsiņu un matu ērkuļa un Krebsa kušķai- no, bālo ūso. Abi bija kā karikatūras - ju­kuši zinātnieki, Pītera Lora jauneklīgākā versija.

Krāsainā, milzīgā Dreksa figūra bija patīkams kontrasts šai saltajai sabiedrī­bai, un Bonds jutās viņam pateicīgs par jautro rupjību, ar kādu tas saņēma at­braucēju. Tā šķietami liecināja par vēlmi aprakt kara cirvi un saprasties ar jauno aģentu.

Drekss lieliski jutās saimnieka lomā. Viņš saberzēja rokas.

- Un tagad, Villij, - viņš sacīja, - kā bū­tu, ja jūs mums pagatavotu savu lielisko martīni? Protams, ka doktoram ne. Viņš nedzer un nesmēķē, - Drekss paskaidroja Bondam, atgriezdamies savā vietā pie ka­mīna. - Doktors pat elpot ar pilnu krūti ne- atļaujas, - Drekss aprauti iesmējās. - Do­mā tikai par raķeti. Vai ne, mans draugs?

Doktors kā pārakmeņojies blenza tieši uz priekšu.

- Jums labpatīk jokot, - viņš noteica.

- Kā tad, kā tad, - Drekss nomurmi­nāja, it kā mierinādams bērnu. - Mēs vē­lāk apskatīsimies tās virsmas. Tās ap­mierina visus, tikai ne jūs. - Viņš pagrie­zās pret Bondu. - Labais doktors mūs al­laž biedē, - viņš iecietīgi turpināja. - Vi­ņam aizvien visur rādās kaut kas nelāgs. Tagad doktoru uztrauc balstu sānvir- smas. Tās spuras jau ir asas kā žiletes, tikpat kā nekādas gaisa pretestības ne­var būt. Un doktoram pēkšņi iešāvies prātā, ka tās izkusīs! Gaisa pretestības un berzes dēļ! Protams, jebkas ir iespē­jams, taču tās tika pārbaudītas apmē­ram trīstūkstoš grādu temperatūrā! Un, kā jau es teicu, ja tās izkusis, tad saku- sīs visa raķete! Un nekas tamlīdzīgs ne­var notikt, - viņš ar skāņu smaidu pie­metināja.

Krebss ienesa sudraba paplāti ar čet­rām pilnām glāzēm un apsarmojušu šei- keri. Martīni bija lielisks, un Bonds tā arī

paziņoja.

- Jūs esat farren laipns. - sacīja Krebss, apmierināti pasmīnēdams. - Sers Hugo ir farren prasīgs.

- Ielejiet viņam! - Drekss pavēlēja. - Un pēc tam lai mūsu draugs nomazgā glā­zes. Mēs vakariņojam tieši astoņos.

Kamēr viņš runāja, atskanēja dobjš si­rēnas māviens un gandrīz tūlīt pat - dau­dzu kāju dipoņa, cilvēkiem skrienot ārā - be­tonētājā laukumā.

- Tā ir pirmā nakts maiņa. - Drekss paskaidroja. - Barakas ir tepat aiz admi­nistrācijas korpusa. Tātad pulkstenis jau ir astoņi. Mēs te visu organizējam divās maiņās, - viņš piebilda, acīm apmierināti iemirdzoties. - Jābūt precīziem. Mums te ir daudz zinātnieku. Mēs mēģinām vadīt šo uzņēmumu ar militārām metodēm. Villij, sameklē komandieri. Mēs iesim pirmie. Nāciet, dārgais draugs!

B< nds sekoja Krebsam ārā pa tām pašām dūnām, pa kurām bija ienācis, un pamanīja, ka pārējie divi kopā ar Dreksu, kurš gāja pa priekšu, devās uz dubultdurvīm telpas galā. Tās bija atvē­rušās, kad Drekss beidza runāt. Sulainis baltajā uzsvārcī stāvēja pie ieejas. Izgājis vestibilā, Bonds iedomājās, ka Drekss laikam iesoļoja ēdamzālē pirms mis Brandas. Ir gan pavēlnieciska personība. Acīmredzami - dzimis līderis. No kurie­nes viņam tādi dotumi? No armijas? Vai varbūt tie auguši līdz ar viņa miljoniem? Bonds sekoja gausajam Krebsam un brī­nījās.

Vakariņas bija lieliskas. Drekss bija izcils namatēvs - gan galds, gan viņa ma­nieres ēdot bija ārpus kritikas. Sarunas lielākoties risinājās ap doktoru Valteru. Lai Bonds saprastu, Drekss īsi paskaid­roja tehniskos terminus - pēc tam, kad šī tēma bija izsmelta. Bonds jutās pār­steigts par to pašpārliecību, ar kādu Drekss atspēkoja ikvienu iebildumu, tik­ko tas radās, un zinoši pieminēja dažne­dažādas detaļas. Viņš pamazām sāka jūsmot par šo cilvēku un manīja, ka ag­rākā nepatika pamazām sākusi zust.

Bondam patlaban vairāk nekā jebkad gribējās aizmirst Bleida klubu, jo tagad viņš sāka iepazīt otru Dreksu - radošu un iedvesmojošu, vadošu personību, kas bija noteicējs ievērojamā uzņēmumā.

Bonds sēdēja starp namatēvu un mis Brandu. Viņš dažas reizes mēģināja ie­saistīt aģenti sarunā. Taču tas neizdevās. Branda atbildēja ar vienzilbīgiem pieklā­jības vārdiņiem un neskatījās viņam acīs. Bonds sāka uztraukUes. Ši būtne viņam šķita fiziski pievilcīga, un likās ne­pieņemami, ka neizdodas izdabūt no vi­ņas nevienu laipnāku atbildi. Taču šķita, ka šī frigīdā vienaldzība lielā mērā ir uz­spēlēta. Drošībai būtu labāk, ja st&rp abiem valdītu sirsnīgas, draudzīgi nepie­spiestas attiecības, nevis šī pārspīlētā at­turība. Bondam uzmācās spēcīga vēlēša­nās zem galda iespert viņai pa potīti. Šī ideja bija aizraujoša, un viņam izdevās palūkoties uz aģenti ar citādām acīm - kā uz jaunu sievieti, nevis darba kolēģi. Ka­mēr risinājās nebeidzams strīds starp Dreksu un Valteru, kuram aģentei nācās pievienoties - par Gai^a spēku un Eiro­pas laika prognozēm -, Bonds sāka ap­kopot savus iespaidus par šo būtni.

Viņa patiesībā bija daudz pievilcīgāka, nekā varēja spriest pēc fotogrāfijas, šajā simpātiskajā meitenē bija grūti saskatīt kādas pēdas, kuras būtu atstājusi sīvā sāncensība starp policistēm. Šis perso­nas profils bija skaidrs, veidots noteik­tām līnijām un liecināja par autoritāti, bet tumšzilo acu garās, melnās skrop­stas un diezgan platā mute varētu pie­saistīt gleznotāju Mariju Lorensēnu. To­mēr, gleznotājasprāt, lūpas būtu pārāk pilnīgas, bet tumšie mati, kuri pie kakla liecās uz iekšu, bija sakārtoti pēc gluži citādas modes. Augstie vaigu kauli un mazliet ieslīpās acis norādīja uz ziemeļ­nieku asins piejaukumu, bet siltā ādas krāsa likās gluži angliska. Jaunās sievie­tes kustībās bija pārmēru daudz zimigu- ma un valdonīguma, viņas galva bija augsti pacelta - šāda stāja veidoja visai pārliecinošu sekretāres portretu. Īstenī­bā viņa visai labi iederējās Dreksa ko­mandā, un Bands pamanīja, ka vīrieši ieinteresēti uzklausīja, ko viņa atbild uz Dreksa jautājumiem.

Viņas visai atturīgi piegrieztā vakar­kleita bija no ogļmelna, raupja auduma ar kuplām piedurknēm, kuras zem elko­ņiem sašaurinājās. Piegulošā ņieburvei- da josta tikai uzsvēra augstās krūtis, kuru līnijas tiešām bija tik iespaidīgas, kā Bonds jau bija pamanījis, pārlūkojot auguma izmērus personiskajā lietā. Tās vēl uzsvēra īstajā vietā piespraustā spoži zilā kameja. "Lēta imitācija." Bonds konstatēja, "bet visnotaļ pārliecinoša." Vairāk nekādu rotaslietu \inai nebija, vienīgi stipiņa ar dažiem maziem briljan- tiņiem - saderināšanās gredzens - uz zeltneša. Viņa bija bez grima, tikai no­krāsojusi lūpas ar pomādi siltā toni. Na­gi bija īsi apgriezti, stūraini, ar dabisku spīdumu.

"Viss kopā," Bonds nolēma, "izskatās diezgan jauki. Ļoti skaista meitene. Un aiz ārējās atturības pat visai kaislīga." Un - viņš prātoja - ja šī dāma ir policiste, tad pieprot džiu džitsu, bet uz labās krūts viņai ir jābūt dzimumzīmei.

Ar šo mierinošo domu Bonds pievērsa visu uzmanību Dreksa un Valtera saru­nai, vairs nemēģinādams nodibināt drau­dzīgas attiecības ar jauno meiteni.

Vakariņas beidzās deviņos.

- Tagad iesim un parādīsim jums ra­ķeti, - Drekss ierunājās, piepeši piecel- ::a:nies no galda. - Valters mūs pavadīs. Viņam vēl daudz darāmā. Nāciet, dārgais draugs Bond!

Neteicis ne vārda Krebsam, nedz arī meitenei, Drekss devās ārā no ēdamzā­les. Bonds un Valters sekoja.

Viņi izgāja no administrācijas korpu­sa un pa betonēto ceļu devās uz silueta pusi, kas slējās augšup pie klinšu sie­nas. Mēness jau bija uzlēcis, un iztālēm tā gaismā nolaidenais kupols blāvi vizu­ļoja.

Simt jardu attālumā no administrāci­jas korpusa Drekss apstājās.

- Es paskaidrošu šejienes ģeogrāfi­ju, - viņš sacīja. - Valter, ejiet pirmais. Jūs tur jau gaida, lai vēlreiz apskatītu šķautnes. Neraizējieties, dārgais draugs! Šie cilvēki ir labi apmācīti speciālisti, viņi zina, ko dara. Raugiet, - Drekss pagriezās pret Bondu un pamāja uz pienbaltā kupo­la pusi, - raķete ir tur iekšā. Tas, ko jūs redzat, ir kupols virs dziļas šahtas - tā iz­cirsta krita nogulās apmēram četrdesmit pēdu dziļumā. Abas kupola puses atve­ramas hidrauliski un salokāmas pie tās tur divdesmit pēdu augstās sienas. Ja tās patlaban būtu atvērtas, jūs redzētu raķetes augšdaļu - tā paceltos pāri sie­nai. Un tur, - Drekss norādīja uz stūrai­nām aprisēm, kuras slejās tālāk, tik tik­ko saskatāmas Dīlas pusē. - ir izšauša­nas punkts. Betona bloku konstrukcija. Pilna ar radariekārtām - piemēram, āt- rumradaru un lidojuma vadības radaru. Tiem piegādā informāciju divdesmit tele- kanāli, kuri atrodas raķetes augšdaļā. Tur ir liels teleekrāns un iespējams no­skatīties raķetes virzību šahtā pēc tam, kad sūkņi būs sākuši -irādāt. Un vēl viens ekrāns, lai redzētu tās lidojumu augšup. Līdzās šai betona konstrukcijai pie klints sienas ir vinča. Diezgan dau­dzas iekārtas tika atvestas šurp pa jīīru, bet pēc tam ar vinču vilktas augšā. Tā radās gaudoņa, kuru jūs dzirdējāt no tās puses, - Drekss nenoteikti pamāja Duv- ras virzienā. - Strādnieku barakas un ad­ministrācijas korpusu pasargā sprādzien- droša siena, bet tajā brīdī, kad izšausim, šeit neviens nedrīkst atrasties - apmēram jūdzes attālumā no apkopes laukuma. Vienīgi ministrijas eksperti un BBC fil­mēšanas brigāde, kas atspoguļos notie­košo. Ceru, ka siena izturēs. Valters ap­galvo, ka pamats un pat betons varot sa-

no lielā karstuma. Tā, lūk. Patlaban las ir viss, kas jums jāzina. Un tagad ie­sim iekšā. Nāciet!

Bonds atkal ievēroja strupi pavēlnie- cisko toni. Viņš klusēdams sekoja, ie­dams tālāk pa mēness apspīdēto taku, līdz tie nonāca pie kupola sienas. Sienā bija metāla plātņu durvis, virs tām spī­dēja sarkana uguns - kaila spuldze. Tā apgaismoja uzrakstu gan angļu, gan vā­cu valodās: "BĪSTAMI DZĪVĪBAI! KAD DEG SARKANĀ GAISMA, IEEJA AIZ­LIEGTA! PIEZVANIET UN GAIDIET!"

Drekss piepieda pogu līdzās uzrak­stam. Atskanēja klusa trauksmes zvana džinkstoņa.

- Varbūt tur kāds strādā ar kaitīgām vielām vai tamlīdzīgi, - viņš paskaidro­ja. - Atraut viņu no šī bīstamā darba pat uz mirkli var nozīmēt lielu kļūdu. Jebkurš cilvēks noliks darbarīkus, kad iezvanās zvans, un tad atsāks darbu - kad apska­tījies, kas tur ir. - Drekss atkāpās no durvīm un norādīja augšup - uz režģiem, kuri bija četru pēdu platumā un slējās virs sienas. - Ventilācijas šahta, - viņš paskaidroja. - Tur iekšā ir kondicionēts gaiss - līdz septiņdesmit grādiem.

Durvis atvēra kāds virs ar steku rokā un revolveri pie sāna. Bonds sekoja Dreksam mazajā priekštelpā. Tajā nebija nekā cita, tikai sols un kārtīgi rindā sa­liktas filca čības.

- Uzvelciet šīs te. - Dreks- pamācīja, apsēzdamies tin nomezdams kurpes. - Ci­tādi varat paslīdēt un uztriekties kādam virsu. Labāk atstājiet šeit ari savu mēteli. Septiņdesmit grādi ir diezgan augsta temperatūra.

- Paldies, - atbildēja Bonds. atcerēda­mies beretu savā pleca makstī. - Es ne­jūtu, ka būtu karsts.

Bondam likās, ka viņš apmeklē ana- tomikumu. Viņš sekoja Dreksam. kurš devās iekšā pa durvīm un tālāk pa dzelzs laipu. Prožektoru gaismā viņam gribot negribot nācās piesegt acis ar ro­ku un pieķerties pie margām sev aiz muguras.

Kad Bonds atrāva no tām roku, viņš ieraudzīja tik iespaidigu ainu, ka dažas minūtes stāvēja klusēdams, zaudējis runasspējas, apžilbušām acīm vērda­mies šajā atbaidošajā skaistumā. Tas patiesi likās varenākais ierocis pasau­lē.