- Drekss krāpjas ar kārtīm?
M. sarauca uzacis.
- Jā, tieši to es teicu, - viņš sausi apstiprināja. - Vai jums nešķiet dīvaini, ka multimiljonāram jākrāpjas kāršu spēlē?
Bonds samierinoši pasmaidīja.
- Tas nav neko dīvaināk par visu pārējo, ser. Pazīstu loti bagātus cilvēkus, kas māna paši sevi, izliekot pasjansu. Taču tas nekādi nesaskan ar manu priekšstatu par Dreksu. Mazliet nesaderīgi.
- Tur jau tā lieta, - piekrita M. - Kāpēc viņš to dara? Un neaizmirstiet, ka krāpšanās kāršu spēlē vēl arvien var pazudināt cilvēku. Tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā tas ir gandrīz vai vienīgais nodarījums, kas netiek piedots nevienam, lai kas šis cilvēks bUtu. Drekss gan šos trikus pieprot tik labi, ka neviens viņu vēl nav pieķēris. Patiesību sakot, šaubos, vai jelkādam, izņemot Bezildonu, vispār varētu būt radušās aizdomas. Bezildons ir Bleida kluba priekšsēdis. Viņš man prasīja padomu. Šis vīrs pieņem, ka man ir zināma saistiba ar izlūkdienestiem, un es jau agrāk reizi vai divas esmu viņam palīdzējis izkļūt no sīkām nepatikšanām. Patiesībā Bezildons lūdza manu palīdzību. Teica, ka, protams, negrib nekādu troksni klubā un ka vienīgais, ko vēlētos, - pasargāt Dreksu no iekļūšanas muļķīgā situācijā. Viņš par šo cilvēku ir tikpat augstās domās kā mēs visi un baidās no jelkādiem starpgadījumiem. Ja tas nāks gaismā, neizbēgami sekos pamatīgs skandāls. Kluba biedru vidū ir daudz parlamenta locekļu, un par to drīz vien sāks tērgāt kuluāros. Pēc tam pie darba ķersies tenku vācēji no preses.
Dreksu nāksies izslēgt no kluba, un tad viņa draugi droši vien ķersies pie aizstāvības, izvirzot apsūdzību apmelošanā. Notiks tāpat kā ar Trenbiju Kroftu. Vismaz Bezildons paredz tieši šādu notikumu gaitu, un jāteic, ka esmu tādās pašās domās. Lai nu kā, es piekritu palīdzēt un tāpēc vēlos iesaistīt jūs, - M. turpināja, cieši uzlūkodams Bondu un ironiski pasmaidīdams. - Jūs esat pats labākais kāršu spēlmanis Slepenajā dienestā, katrā ziņā pēc daudzajiem uzdevumiem, ko līdz šim nācies veikt kazino, jums tādam vajadzētu būt, turklāt, cik atceros, mēs savulaik, vēl pirms kara, iztērējām krietnu žūksni naudas, lai jūs apmācītu kāršu blēdībās, iekams ķērāties pie tiem rumāņiem Montekarlo.
Bonds plati pasmaidīja.
- Stefijs Espozito, - viņš klusām noteica. - Jā, tas tik bija zellis. Amerikānis. Viņš mani dresēja pa desmit stundām dienā veselu nedēlu, un tas viss - tikai tādēļ, lai es kā nākas apgūtu kāršu jaukšanu un to, kā tās pēc vajadzības iedalīt citiem. Toreiz par to visu uzrakstīju pamatīgu pārskatu, tam jābūt nobāztam kaut kur arhīvā. Stefijs pieprata pilnīgi visus spēles trikus. Kā ievaskot dūžus, lai kāršu kava atvērtos tieši pie tiem, kā ar žileti nemanāmi iezīmēt stiprās kārtis, kā tās apgriezt, kā vajadzīgajā brīdī izdabūt vajadzīgās kārtis no piedurknē ieslēptas aptveres. Labi noderēja arī triks, ko sauc par striptīzu. Visu kavu vajadzēja apgraizīt par nepilnu milimetru, taču vajadzīgās kārtis, piemēram, dūžus, atstāt sākotnējā lielumā. Tad vēl bija īpaši apstrādātas atspoguļojošas virsmas - niecīgi, dārgakmeņiem līdzīgi spogulīši, kas iestrādāti gredzenos vai pīpju galviņās. Taču toreiz, Montekarlo, man noderēja Stefija triks ar slepenrakstu, - Bonds atcerējās. - Krupjē kāršu iezīmēšanai lietoja neredzamu tinti, ko varēja saskatīt tikai ar īpašām brillēm. Stefijs nudien bija lielisks puisis. Mums viņu piespēlēja Skotlendjards. Viņam pietika vienreiz samaisīt kavu, un visi četri dūži jau bija uz galda. Pilnīga mīkla.
- Nedomāju, ka no Dreksa varētu sagaidīt šādu profesionālismu, - noteica M. - Lai iespētu ko tādu, jāvingrinās un jāspēlē katru dienu vai arī nepieciešams sabiedrotais, un es nespēju iedomāties, ka Drekss tādu būtu atradis Bleida klubā.
Nē, man šķiet, ka nekāda sensacionāla krāpšanās tā nebūs, visticamāk, Drek- sam vienkārši palaikam fantastiski veicas. Tas ir dīvaini. Drekss nav sevišķi labs spēlmanis - viņš, starp citu, spēlē tikai bridžu -, taču šim vīram pietiekami bieži izdodas veiksmīgi pabeigt loti sarežģītu spēli, un tas ir gluži vai fenomenāli, jo paredzamais iznākums nekādā ziņā nav viņam par labu. Lai nu kā, viņš to dabū gatavu. Viņš ir viens no lielākajiem Bleida kluba laimētājiem un labprāt spēlē uz augstām likmēm. Gada laikā, kopš Drekss apmeklē klubu, viņš ne reizi nav palicis zaudētājos, kad apkopojam nedēļas rezultātus. Kluba biedru vidū ir divi vai trīs pasaules labākie spēlmaņi, un nevienam no tiem nekad nav izdevies iegūt tādu summāro rezultātu kā Dreksam divpadsmit mēnešos. Par to klubā dažkārt izskan pa jociņam, un, manuprāt, Bezildonam ir taisnība, ka te kaut kas jādara. Kā jums šķiet, kādu sistēmu Drekss lieto?
Bonds ilgojās pēc pusdienām. Štāba priekšnieks kopīgai maltītei droši vien bija atmetis ar roku jau pirms labas pusstundas. Par kāršu spēles viltībām viņš varētu runāt stundām ilgi, un M., kuru šķietami nekad neinteresēja ēdiens un miegs, labprāt klausītos un visu dzirdēto tūlīt pat iegaumētu. Taču Bonds jutās izsalcis.
- Pieņemot, ka viņš nav profesionālis, ser, un nekādi neapstrādā kārtis, pastāv tikai divas iespējas. Vai nu Drekss prasmīgi bāž degunu citu kārtis, vai ari pēc noteiktas signālsistēmas sazinās ar savu partneri. Vai viņš parasti spēlē pārī ar vienu un to pašu kompanjonu?
- Pēc katra pabeigta robera mēs vienmēr no jauna izlozējam partnerus, - M. atbildēja. - Un viesu vakaros pirmdienās un ceturtdienās kluba biedri spēlē pārī ar saviem ciemiņiem. Drekss gandrīz vienmēr ielūdz kādu Meijeru, savu metālu brokeru. Jauks puisis. Ebrejs. Teicams spēlētājs!
- Lai iegūtu kādu skaidrību, man tas viss jāredz, - Bonds noteica.
- Tieši to jau es gribēju sacīt, - M. pamāja. - Kā būtu, ja mēs turp dotos šovakar? Tā vai citādi, jūs vismaz nobaudītu jauku maltīti. Sastapsimies pie kluba ap sešiem. Es jūs drusku apspēlēšu piketā, un tad mēs mazliet pavērosim bridža spēli. Pēc vakariņām izspēlēsim vienu vai divus roberus ar Dreksu un viņa draugu. Pirmdienās viņi arvien iegriežas klubā. Norunāts? Ceru, ka nebūšu jūs atrāvis no kāda steidzama darba?
- Nē, ser, - Bonds pasmīnēja. - Man tas sagādās patiesu prieku. Labprāt apvienošu patīkamo ar lietderīgo. Ja Drekss krāpsies, ļaušu viņam noprast, ka esmu to pamanījis, un. domāju, ar to pietiks, lai viņš savu niķi atmestu. Man negribētos, ka viņš iekuļas nepatikšanās. Vai tas ir viss, ser?
- Jā, Džeims, - M. pamāja. - Un paldies par palīdzību. Pēc visa spriežot, Drekss rīkojas sasodīti muļķīgi. Izlepis cilvēks, kuram patīk ekstravagantas izdarības. Taču ne jau par viņu es raizējos. Gluži vienkārši nevēlos, ka jelkas noietu greizi ar to raķeti. Un Drekss, lai cik liels vējagrābslis būtu, tomēr ir cieši saistīts ar "Pūces asti". Labi, tiekamies sešos. Un lieki neprātojiet, ko vilkt mugurā. Daži mēdz pārģērbties vakariņām, un daži - ne. Šovakar to nedarīsim. Tad jau labāk ejiet un apstrādājiet savus pirkstgalus ar smilšpapīru vai ko citu, kas nu tādās reizēs jums, kāršu blēžiem, nepieciešams.
Bonds smaidot uzlūkoja M. un piecēlās. Kā rādās, bija gaidāms interesants vakars. Soļodams uz durvīm un tās atdarīdams, viņš attapa, ka pirmoreiz pēc sarunas ar M. nenākas saspringti domāt par veicamo uzdevumu.
M. sekretāre joprojām sēdēja pie sava galda. Līdzās rakstāmmašīnai nu bija uzradusies paplāte ar sviestmaizēm un piena glāze. Meitene cieši uzlūkoja Bon- du, taču viņa sejas izteiksme nepauda neko.
- Kā šķiet, kopīgā pusdienošana šoreiz pačibējusi, - Bonds iebildās.
- Jā, štāba priekšnieks aizgāja gandrīz pirms stundas, - mis Mūnpenija nosodoši atbildēja. - Tagad ir pustris. Viņam kuru katru mirkli jābūt atpakaļ.
- Mēģināšu pagūt uz kantīni, kamēr tā vēl atvērta, - Bonds noteica. - Pasakiet, ka izmaksāšu pusdienas citureiz. - Uzsmaidījis sekretārei, viņš izgāja gaitenī un devās uz liftu.
Virsnieku kantinē vairs bija tikai daži cilvēki. Bonds iekārtojās savrup un ieturējās ar ceptu jūras mēli, krietnu porciju salātu sinepju mērcē, kādu nieku siera ar grauzdiņiem un puskarafi baltā bordo.
Izdzēris divas tases kafijas, viņš ap trijiem atgriezās savā darbistabā. Joprojām domādams par M. stāstīto, Bonds ātri pabeidza lasīt NATO piesūtīto informāciju, pateicis, kurp šovakar dosies, atvadījās no sekretāres un ap puspieciem jau bija personāla garāžā ēkas otrā pusē, lai sēstos savā auto.
- Kompresors mazliet rīstās, ser, - ieminējās garāžas mehāniķis, kas aprūpēja Bonda bentliju tik cītīgi, it kā tas piederētu viņam pašam. - Rīt es labprāt tajā parakātos, ja vien jūs pusdienlaikā varētu iztikt bez braucamā.
- Paldies, - Bonds atbildēja, - tas derēs.
Viņš nesteidzīgi izstūrēja auto parkā un nogriezās uz Beikerstrītas, kuru tūlīt pat piepildīja divcollīgā izpūtēja rešņā bubināšana. Pēc piecpadsmit minūtēm Bonds jau bija mājās. Atstājis auto nelielajā skvēriņā zem platānām un iesoļojis pārbūvētās reģenta laika ēkas pirmajā stāvā, viņš devās uz grāmatām piekrauto viesistabu un, īsu bridi pameklējis, izvilka no plaukta kāršu spēļu rokasgrāmatu, ko nometa uz greznā ampīra stila galda blakus plašajam logam.
Tad Bonds aizgāja uz savu mazītiņo guļamistabu ar baltzeltainajām tapetēm un tumšsarkanajiem aizkariem un izģērbās, pavirši nomezdams drēbes uz divgu- ļamās gultas tumšzilā pārklāja. Pēc tam viņš devās uz vannasistabu un ātri nomazgājās dušā. Noslaucījies viņš ielūkojās spogulī un nosprieda, ka nav nekādas jēgas tērēt ātri aizritošās dzīves stundas aizspriedumiem, kas pagēr skū- šanos divreiz dienā.
Pelēkzilajās acīs, kas vērās pretim no spoguļstikla, jautās parastais aizrautības pilnais mirdzums, kurš tajās parādījās arvien, kad Bonda prātu nodarbināja kāda saistoša problēma. Kalsnā, skarbā seja pauda nepārprotamu vēlmi stāties pretim ik izaicinājumam un uzvarēt. Kustība, ar kādu Bonda pirksti pārslīdēja zodam, bija strikta un mērķtiecīga, un tieši tikpat strauji un nepacietīgi viņš tvēra pēc sukas, lai atglaustu tumšo matu šķipsnu, kas bija noslīdējusi kādu collu virs labās uzacs. Bonds ievēroja, ka parasti tik bālā rēta, kas stiepās pār labo vaigu, pateicoties iedegumam, nu vairs nav tik skaidri saskatāma, un tad gluži nevilšus uzmeta īsu skatienu savam kailajam augumam, secinādams, ka gandrīz vai nepieklājīgi gaišā peldbikšu atstātā josla uz ādas ari vairs nav tik izteikta. Kaut ko atcerējies, Bonds pasmaidīja un atgriezās guļamistabā.
Vēl pēc desmit minūtēm, tērpies spodri baltā zīda kreklā, tumšzilās flotes virsnieka biksēs, tumšzilās zeķēs un rūpīgi nospodrinātās melnās mokasinkurpēs, Bonds jau sēdēja pie rakstāmgalda ar kāršu kavu rokā, un viņam priekšā gulēja atšķirta nenovērtējamā kāršu viltību rokasgrāmata.
Ātri pārlūkodams grāmatas nodalu par metodēm, viņš apmēram pusstundu vingrināja pirkstus, izmēģinot īpašos kāršu satvērienus, kāršu slēpšanu plaukstā un kavas jaukšanas viltības. Nododoties šiem vienkāršajiem vingrinājumiem, Bonda rokas kustējās automātiski, bet acis tikmēr slīdēja pa grāmatas lappusēm, un viņš apmierināti secināja, ka pirksti darbojas lokani un droši un, pat veicot kādu īpaši sarežģītu kāršu slēpšanas kustību tikai ar vienu roku, neatskan ne mazākais troksnītis.
Kad pulkstenis rādīja pusseši, Bonds ar skalu švīkstu nometa kārtis uz galda un aizvēra rokasgrāmatu.
Iegājis guļamistabā, viņš piepildīja ar cigaretēm lielo, melno etviju, ieslidināja to bikšu aizmugures kabatā, apsēja melnu zīda kaklasaiti, uzvilka žaketi un pārliecinājās, ka čeku grāmatiņa atrodas kabatas portfeli.
Uz mirkli apstājies, Bonds kaut ko apdomāja. Tad izraudzījās divus baltus zīda mutautus, rūpigi tos saburzīja un ielika abās žaketes sānkabatās.
Aizkūpinājis cigareti, viņš atgriezās viesistabā, atkal apsēdās pie rakstāmgalda un minūtes desmit, atslābinājās, vērdamies ārā pa logu uz tukšo skvēru un domādams par gaidāmo vakaru Bleida klubā, kas, iespējams, bija pats ievērojamākais slēgtais kāršu klubs pasaulē.
Precīzs Bleida kluba dibināšanas datums nebija zināms. Astoņpadsmitā gadsimta otrajā pusē saradās daudz kafejnīcu un spēļu zāļu, taču publikas gaume un iestādījumu veiksme bija mainīga, un tieši tikpat bieži mainījās to darbības stils un īpašnieki. Vaits savu klubu atklāja 1755. gadā, Elmeks - 1764., Brūks - 1774., un tieši togad parādījās arī "Savoir Vivre", Bleida kluba priekštecis, kas savas durvis vēra Pārkstritā, klusā stūrītī aiz Sent- džeimsa pils.
"Savoir Vi'vre" bija pārāk smalks, lai izdzīvotu, un gada laikā tas bija pagalam, īsi pēc tam, 1776. gadā, Horass Volpols rakstīja: "Netālu no Sentdžeimsa ielas atvērts jauns klubs, kas patīkami atšķiras no visiem tā priekšgājējiem." Pāris gadu vēlāk, 1778. gadā, vēsturnieka Gibsona vēstulē pirmoreiz minēts Bleida klubs, un rakstītājs piemin iestādījuma īpašnieku vācieti Longčempu, kas tolaik ir arī rīkotājs Žokeju klubā Ņūmārkitā.
Pēc visa spriežot, sākotnēji Bleida klubam veicas, un jau 1782. gadā Virtem- bergas hercoga sajūsmas pilnajā vēstule jaunākajam brālim lasāmas šādas rindas: "Tas patiešām ir klubu klubs! Te vienā telpā ir četri vai pieci spēļu galdi ar vistu un piketu, turklāt vēl pamatīgs galds kauliņu spēlei. Pavēroju, kā notiek spēle pie diviem tādiem. Ar divām kasēm, kurās katrā bija pa 4000 ginejām, tik tikko pietika vakara apgrozījumam."
Iespējams, tieši pieminētā kauliņu spēle ir kluba panākumu atslēga. Atļauju šai riskantajai, taču populārajai izklaidei varēja dot tikai kluba komiteja, kuras noteikumos gan bija skaidri rakstīts, ka šajā saietu namā drikst spēlēt tikai šahu, vistu, piketu, kribidžu, kvadriļu, lomberu un tredvilu.
Lai nu kā, klubs turpina zelt un plaukt un līdz pat šai dienai pulcē īpaši izsmalcinātus azartspēļu cienītājus. Tas vairs nav tik aristokrātisks kā savulaik, jo īpašumu pārdale darījusi savu, tomēr Londonā tas vēl aizvien ir pats ekskluzīvākais. Biedru skaits tajā ir ierobežots līdz diviem simtiem, un katram kandidātam jāatbilst diviem priekšnoteikumiem: tā uzvedībai arvien jābūt džentlmeniskai un rocibai - tādai, lai bez grūtībām varētu pierādīt 100 000 mārciņu esamību skaidrā naudā vai teicamos vērtspapiros.
Tā kā Bleida kluba jaukumi, nemaz nerunājot par pieejamajām azartizklai- dēm, bija gauži pievilcīgi, komitejai nācās noteikt, ka ik kluba biedram gadā jālaimē vai jāzaudē 500 mārciņu vai arī jāmaksā īpaša gada nodeva - 250 mārciņu. Ēdiens un vīni šeit bija paši labākie Londonā, rēķini netika izrakstīti, un maltīšu izmaksas katras nedēļas beigās ieturēja no laimētājiem, proporcionāli laimesta lielumam. ISfcmot vērā, ka uz spēļu galdiem ik nedēlu apgrozījās ap 5000 mārciņu, šis nodevas nebija pārāk sāpīgas, un zaudētājiem pēc sakāves spēlē tomēr tika kāds gandarījums, savukārt tiem, kas spēlēja reti, nevarēja būt nekādu iebildumu pret gada nodevu.
Kalpotāji ir ikviena kluba lielākā vērtība, un ar Bleida kluba personālu nespētu sacensties neviens. Pusducis aptekšņu ēdamzālē izcēlās ar tik žilbinošu skaistumu, ka daži jaunākie kluba biedri pat pamanījās šīs meitenes ievest debi- tanšu ballēs, un, ja reizēm naktīs daža no viņām iemaldījās kādā no divpadsmit kluba biedru guļamistabām, tad šāds fakts tika uzskatīts par guļamistabas saimnieka privātu lietu.
Klubā pastāvēja arī daži apkalpošanas smalkumi, kas atrašanos tajā padarīja vēl tīkamāku. Laimestus izmaksāja tikai pilnīgi jaunās banknotēs un sudraba monētās, un, ja kāds kluba biedrs palika pa nakti, sulainis, kas atnesa rīta tēju un 'The Times", viesa banknotes un sīknaudu tieši tāpat apmainīja pret jaunu naudu. Lasītavā nenonāca neviena avīze, kas nebūtu izgludināta. Ziepes un losjonus tualetēm un guļamistabām piegādāja Floriss, portjē bija tiešais vads ar Ledbroku, klubs arvien nodrošināja labākās teltis un ložas galvenajās zirgu skriešanās sacīkstēs Henlejā un Vimbl- donā, un kluba biedri, kas devās uz ārzemēm, automātiski ieguva labāko klubu biedra statusu ik valsts galvaspilsētā.
Pavisam īsi kopsavelkot, piederība Bleida klubam apmaiņā pret 100 mārciņām iestāšanās naudas un 50 mārciņām par gada abonementu nodrošināja Viktorijas laika greznību līdz ar iespēju komfortabli laimēt vai zaudēt līdz kādiem divdesmit tūkstošiem mārciņu gadā.
To visu apdomājis, Bonds nosprieda, ka vēlas izbaudīt šo vakaru. Savā mūžā pie Bleida kluba spēļu galdiem viņš bija pabijis labi ja duci reižu un pēdējā no tām diezgan pamatīgi apsvilinājies, spēlējot pokeru uz augstām likmēm, taču izredzes piedalīties bridža spēlē par lielām summām un nokampt dažus viņam nebūt ne maznozīmīgus simtus lika tā muskuļiem saspringt guvuma priekšnojautās.
Un tad, protams, šis mazais pasākums ar seru Hugo Dreksu, kas vakara gaitai varētu piešķirt kādu dramatiskāku akcentu.
Bonds bija tik ļoti iegrimis gaidāmā vakara apcerē, ka pat nepiegrieza sevišķu vērību savādajam pieredzējumam, par kura liecinieku viņš kļuva, iestūrējot auto no Kingsroudas Slounskvē- rā.
Bija bez dažām minūtēm seši, un virs pilsētas piepeši savilkās negaisa mākoņi. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm sametās tumšs. Otrpus skvēram augstu gaisā ie- gaismojās un sāka mirkšķināt pamatīga neona reklāma. Fotoelements reaģēja uz piepešo mijkrēsli un nu bija ieslēdzis kontaktmehānismu, kam vajadzēja darbināt neona gaismekli visas garās nakts stundas, līdz pat kādiem sešiem rītā, kad austošās dienas gaisma atkal dos impulsu, lai strāvu atslēgtu.
Diezgan pārsteigts par milzīgajiem gaisos izlasāmajiem tumšsarkanajiem vārdiem, Bonds piestāja brauktuves malā, izkāpa no auto un pārsoļoja pāri ielai, lai labāk saskatītu gigantisko gaismas reklāmu.
Nu viņam viss kļuva skaidrs. Pirms mirkļa dažus gaismojošos burtus bija aizsegusi blakus esošā celtne, un nu vienu no parastajām "Shell" reklāmām varēja izlasīt visā pilnībā. "VASARAS "SHELL" IR KLĀT!" tā pauda.
Bonds pie sevis pasmaidīja, iesēdās auto un devās tālāk.
Pirmoreiz ieraugot blakus nama pa pusei aizsegto reklāmu, lielie, aveņsarka- nie burti vakara debesīs izmirkšķināja pavisam ko citu, un viņš gluži skaidri bija izlasījis:
"ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT.,."