III nodala KĀrŠu striptĪzs

- Drekss krāpjas ar kārtīm?

M. sarauca uzacis.

- Jā, tieši to es teicu, - viņš sausi ap­stiprināja. - Vai jums nešķiet dīvaini, ka multimiljonāram jākrāpjas kāršu spēlē?

Bonds samierinoši pasmaidīja.

- Tas nav neko dīvaināk par visu pā­rējo, ser. Pazīstu loti bagātus cilvēkus, kas māna paši sevi, izliekot pasjansu. Ta­ču tas nekādi nesaskan ar manu priekš­statu par Dreksu. Mazliet nesaderīgi.

- Tur jau tā lieta, - piekrita M. - Kā­pēc viņš to dara? Un neaizmirstiet, ka krāpšanās kāršu spēlē vēl arvien var pa­zudināt cilvēku. Tā dēvētajā augstākajā sabiedrībā tas ir gandrīz vai vienīgais no­darījums, kas netiek piedots nevienam, lai kas šis cilvēks bUtu. Drekss gan šos trikus pieprot tik labi, ka neviens viņu vēl nav pieķēris. Patiesību sakot, šaubos, vai jelkādam, izņemot Bezildonu, vispār varētu būt radušās aizdomas. Bezildons ir Bleida kluba priekšsēdis. Viņš man prasīja padomu. Šis vīrs pieņem, ka man ir zināma saistiba ar izlūkdienestiem, un es jau agrāk reizi vai divas esmu viņam palīdzējis izkļūt no sīkām nepatikšanām. Patiesībā Bezildons lūdza manu palīdzī­bu. Teica, ka, protams, negrib nekādu troksni klubā un ka vienīgais, ko vēlē­tos, - pasargāt Dreksu no iekļūšanas muļķīgā situācijā. Viņš par šo cilvēku ir tikpat augstās domās kā mēs visi un bai­dās no jelkādiem starpgadījumiem. Ja tas nāks gaismā, neizbēgami sekos pa­matīgs skandāls. Kluba biedru vidū ir daudz parlamenta locekļu, un par to drīz vien sāks tērgāt kuluāros. Pēc tam pie darba ķersies tenku vācēji no preses.

Dreksu nāksies izslēgt no kluba, un tad viņa draugi droši vien ķersies pie aizstā­vības, izvirzot apsūdzību apmelošanā. Notiks tāpat kā ar Trenbiju Kroftu. Vis­maz Bezildons paredz tieši šādu notiku­mu gaitu, un jāteic, ka esmu tādās pašās domās. Lai nu kā, es piekritu palīdzēt un tāpēc vēlos iesaistīt jūs, - M. turpināja, cieši uzlūkodams Bondu un ironiski pa­smaidīdams. - Jūs esat pats labākais kāršu spēlmanis Slepenajā dienestā, kat­rā ziņā pēc daudzajiem uzdevumiem, ko līdz šim nācies veikt kazino, jums tādam vajadzētu būt, turklāt, cik atceros, mēs savulaik, vēl pirms kara, iztērējām kriet­nu žūksni naudas, lai jūs apmācītu kār­šu blēdībās, iekams ķērāties pie tiem ru­māņiem Montekarlo.

Bonds plati pasmaidīja.

- Stefijs Espozito, - viņš klusām notei­ca. - Jā, tas tik bija zellis. Amerikānis. Viņš mani dresēja pa desmit stundām dienā veselu nedēlu, un tas viss - tikai tādēļ, lai es kā nākas apgūtu kāršu jauk­šanu un to, kā tās pēc vajadzības iedalīt citiem. Toreiz par to visu uzrakstīju pa­matīgu pārskatu, tam jābūt nobāztam kaut kur arhīvā. Stefijs pieprata pilnīgi visus spēles trikus. Kā ievaskot dūžus, lai kāršu kava atvērtos tieši pie tiem, kā ar žileti nemanāmi iezīmēt stiprās kārtis, kā tās apgriezt, kā vajadzīgajā brīdī izda­būt vajadzīgās kārtis no piedurknē ie­slēptas aptveres. Labi noderēja arī triks, ko sauc par striptīzu. Visu kavu vajadzē­ja apgraizīt par nepilnu milimetru, taču vajadzīgās kārtis, piemēram, dūžus, at­stāt sākotnējā lielumā. Tad vēl bija īpaši apstrādātas atspoguļojošas virsmas - nie­cīgi, dārgakmeņiem līdzīgi spogulīši, kas iestrādāti gredzenos vai pīpju galviņās. Taču toreiz, Montekarlo, man noderēja Stefija triks ar slepenrakstu, - Bonds at­cerējās. - Krupjē kāršu iezīmēšanai lieto­ja neredzamu tinti, ko varēja saskatīt ti­kai ar īpašām brillēm. Stefijs nudien bija lielisks puisis. Mums viņu piespēlēja Skotlendjards. Viņam pietika vienreiz sa­maisīt kavu, un visi četri dūži jau bija uz galda. Pilnīga mīkla.

- Nedomāju, ka no Dreksa varētu sa­gaidīt šādu profesionālismu, - noteica M. - Lai iespētu ko tādu, jāvingrinās un jāspēlē katru dienu vai arī nepieciešams sabiedrotais, un es nespēju iedomāties, ka Drekss tādu būtu atradis Bleida klubā.

Nē, man šķiet, ka nekāda sensacionāla krāpšanās tā nebūs, visticamāk, Drek- sam vienkārši palaikam fantastiski vei­cas. Tas ir dīvaini. Drekss nav sevišķi labs spēlmanis - viņš, starp citu, spēlē tikai bridžu -, taču šim vīram pietiekami bieži izdodas veiksmīgi pabeigt loti sarež­ģītu spēli, un tas ir gluži vai fenomenāli, jo paredzamais iznākums nekādā ziņā nav viņam par labu. Lai nu kā, viņš to dabū gatavu. Viņš ir viens no lielākajiem Bleida kluba laimētājiem un labprāt spē­lē uz augstām likmēm. Gada laikā, kopš Drekss apmeklē klubu, viņš ne reizi nav palicis zaudētājos, kad apkopojam nedē­ļas rezultātus. Kluba biedru vidū ir divi vai trīs pasaules labākie spēlmaņi, un nevienam no tiem nekad nav izdevies ie­gūt tādu summāro rezultātu kā Dreksam divpadsmit mēnešos. Par to klubā daž­kārt izskan pa jociņam, un, manuprāt, Bezildonam ir taisnība, ka te kaut kas jādara. Kā jums šķiet, kādu sistēmu Drekss lieto?

Bonds ilgojās pēc pusdienām. Štāba priekšnieks kopīgai maltītei droši vien bi­ja atmetis ar roku jau pirms labas pus­stundas. Par kāršu spēles viltībām viņš varētu runāt stundām ilgi, un M., kuru šķietami nekad neinteresēja ēdiens un miegs, labprāt klausītos un visu dzirdēto tūlīt pat iegaumētu. Taču Bonds jutās iz­salcis.

- Pieņemot, ka viņš nav profesionālis, ser, un nekādi neapstrādā kārtis, pastāv tikai divas iespējas. Vai nu Drekss pras­mīgi bāž degunu citu kārtis, vai ari pēc noteiktas signālsistēmas sazinās ar savu partneri. Vai viņš parasti spēlē pārī ar vienu un to pašu kompanjonu?

- Pēc katra pabeigta robera mēs vien­mēr no jauna izlozējam partnerus, - M. atbildēja. - Un viesu vakaros pirmdienās un ceturtdienās kluba biedri spēlē pārī ar saviem ciemiņiem. Drekss gandrīz vienmēr ielūdz kādu Meijeru, savu metā­lu brokeru. Jauks puisis. Ebrejs. Tei­cams spēlētājs!

- Lai iegūtu kādu skaidrību, man tas viss jāredz, - Bonds noteica.

- Tieši to jau es gribēju sacīt, - M. pa­māja. - Kā būtu, ja mēs turp dotos šova­kar? Tā vai citādi, jūs vismaz nobaudītu jauku maltīti. Sastapsimies pie kluba ap sešiem. Es jūs drusku apspēlēšu piketā, un tad mēs mazliet pavērosim bridža spēli. Pēc vakariņām izspēlēsim vienu vai divus roberus ar Dreksu un viņa draugu. Pirmdienās viņi arvien iegriežas klubā. Norunāts? Ceru, ka nebūšu jūs atrāvis no kāda steidzama darba?

- Nē, ser, - Bonds pasmīnēja. - Man tas sagādās patiesu prieku. Labprāt ap­vienošu patīkamo ar lietderīgo. Ja Drekss krāpsies, ļaušu viņam noprast, ka esmu to pamanījis, un. domāju, ar to pietiks, lai viņš savu niķi atmestu. Man negribētos, ka viņš iekuļas nepatikšanās. Vai tas ir viss, ser?

- Jā, Džeims, - M. pamāja. - Un pal­dies par palīdzību. Pēc visa spriežot, Drekss rīkojas sasodīti muļķīgi. Izlepis cilvēks, kuram patīk ekstravagantas iz­darības. Taču ne jau par viņu es raizējos. Gluži vienkārši nevēlos, ka jelkas noietu greizi ar to raķeti. Un Drekss, lai cik liels vējagrābslis būtu, tomēr ir cieši saistīts ar "Pūces asti". Labi, tiekamies sešos. Un lieki neprātojiet, ko vilkt mugurā. Daži mēdz pārģērbties vakariņām, un daži - ne. Šovakar to nedarīsim. Tad jau labāk ejiet un apstrādājiet savus pirkstgalus ar smilšpapīru vai ko citu, kas nu tādās rei­zēs jums, kāršu blēžiem, nepieciešams.

Bonds smaidot uzlūkoja M. un piecē­lās. Kā rādās, bija gaidāms interesants vakars. Soļodams uz durvīm un tās at­darīdams, viņš attapa, ka pirmoreiz pēc sarunas ar M. nenākas saspringti domāt par veicamo uzdevumu.

M. sekretāre joprojām sēdēja pie sava galda. Līdzās rakstāmmašīnai nu bija uzradusies paplāte ar sviestmaizēm un piena glāze. Meitene cieši uzlūkoja Bon- du, taču viņa sejas izteiksme nepauda neko.

- Kā šķiet, kopīgā pusdienošana šoreiz pačibējusi, - Bonds iebildās.

- Jā, štāba priekšnieks aizgāja gandrīz pirms stundas, - mis Mūnpenija nosodo­ši atbildēja. - Tagad ir pustris. Viņam kuru katru mirkli jābūt atpakaļ.

- Mēģināšu pagūt uz kantīni, kamēr tā vēl atvērta, - Bonds noteica. - Pasa­kiet, ka izmaksāšu pusdienas citureiz. - Uz­smaidījis sekretārei, viņš izgāja gaitenī un devās uz liftu.

Virsnieku kantinē vairs bija tikai daži cilvēki. Bonds iekārtojās savrup un ietu­rējās ar ceptu jūras mēli, krietnu porciju salātu sinepju mērcē, kādu nieku siera ar grauzdiņiem un puskarafi baltā bordo.

Izdzēris divas tases kafijas, viņš ap tri­jiem atgriezās savā darbistabā. Joprojām domādams par M. stāstīto, Bonds ātri pabeidza lasīt NATO piesūtīto informāci­ju, pateicis, kurp šovakar dosies, atvadī­jās no sekretāres un ap puspieciem jau bija personāla garāžā ēkas otrā pusē, lai sēstos savā auto.

- Kompresors mazliet rīstās, ser, - ie­minējās garāžas mehāniķis, kas aprūpē­ja Bonda bentliju tik cītīgi, it kā tas pie­derētu viņam pašam. - Rīt es labprāt tajā parakātos, ja vien jūs pusdienlaikā varē­tu iztikt bez braucamā.

- Paldies, - Bonds atbildēja, - tas de­rēs.

Viņš nesteidzīgi izstūrēja auto parkā un nogriezās uz Beikerstrītas, kuru tūlīt pat piepildīja divcollīgā izpūtēja rešņā bubināšana. Pēc piecpadsmit minūtēm Bonds jau bija mājās. Atstājis auto nelie­lajā skvēriņā zem platānām un iesoļojis pārbūvētās reģenta laika ēkas pirmajā stāvā, viņš devās uz grāmatām piekrauto viesistabu un, īsu bridi pameklējis, izvil­ka no plaukta kāršu spēļu rokasgrāma­tu, ko nometa uz greznā ampīra stila gal­da blakus plašajam logam.

Tad Bonds aizgāja uz savu mazītiņo guļamistabu ar baltzeltainajām tapetēm un tumšsarkanajiem aizkariem un izģēr­bās, pavirši nomezdams drēbes uz divgu- ļamās gultas tumšzilā pārklāja. Pēc tam viņš devās uz vannasistabu un ātri no­mazgājās dušā. Noslaucījies viņš ielūko­jās spogulī un nosprieda, ka nav nekā­das jēgas tērēt ātri aizritošās dzīves stundas aizspriedumiem, kas pagēr skū- šanos divreiz dienā.

Pelēkzilajās acīs, kas vērās pretim no spoguļstikla, jautās parastais aizrautī­bas pilnais mirdzums, kurš tajās parā­dījās arvien, kad Bonda prātu nodarbi­nāja kāda saistoša problēma. Kalsnā, skarbā seja pauda nepārprotamu vēlmi stāties pretim ik izaicinājumam un uz­varēt. Kustība, ar kādu Bonda pirksti pārslīdēja zodam, bija strikta un mērķ­tiecīga, un tieši tikpat strauji un nepa­cietīgi viņš tvēra pēc sukas, lai atglaus­tu tumšo matu šķipsnu, kas bija noslī­dējusi kādu collu virs labās uzacs. Bonds ievēroja, ka parasti tik bālā rēta, kas stiepās pār labo vaigu, pateicoties iedegumam, nu vairs nav tik skaidri saskatāma, un tad gluži nevilšus uzme­ta īsu skatienu savam kailajam augu­mam, secinādams, ka gandrīz vai nepie­klājīgi gaišā peldbikšu atstātā josla uz ādas ari vairs nav tik izteikta. Kaut ko atcerējies, Bonds pasmaidīja un atgrie­zās guļamistabā.

Vēl pēc desmit minūtēm, tērpies spod­ri baltā zīda kreklā, tumšzilās flotes virs­nieka biksēs, tumšzilās zeķēs un rūpīgi nospodrinātās melnās mokasinkurpēs, Bonds jau sēdēja pie rakstāmgalda ar kāršu kavu rokā, un viņam priekšā gulē­ja atšķirta nenovērtējamā kāršu viltību rokasgrāmata.

Ātri pārlūkodams grāmatas nodalu par metodēm, viņš apmēram pusstun­du vingrināja pirkstus, izmēģinot īpa­šos kāršu satvērienus, kāršu slēpšanu plaukstā un kavas jaukšanas viltības. Nododoties šiem vienkāršajiem vingri­nājumiem, Bonda rokas kustējās auto­mātiski, bet acis tikmēr slīdēja pa grā­matas lappusēm, un viņš apmierināti secināja, ka pirksti darbojas lokani un droši un, pat veicot kādu īpaši sarežģī­tu kāršu slēpšanas kustību tikai ar vie­nu roku, neatskan ne mazākais trok­snītis.

Kad pulkstenis rādīja pusseši, Bonds ar skalu švīkstu nometa kārtis uz galda un aizvēra rokasgrāmatu.

Iegājis guļamistabā, viņš piepildīja ar cigaretēm lielo, melno etviju, ieslidināja to bikšu aizmugures kabatā, apsēja mel­nu zīda kaklasaiti, uzvilka žaketi un pār­liecinājās, ka čeku grāmatiņa atrodas kabatas portfeli.

Uz mirkli apstājies, Bonds kaut ko ap­domāja. Tad izraudzījās divus baltus zī­da mutautus, rūpigi tos saburzīja un ie­lika abās žaketes sānkabatās.

Aizkūpinājis cigareti, viņš atgriezās viesistabā, atkal apsēdās pie rakstāmgal­da un minūtes desmit, atslābinājās, vēr­damies ārā pa logu uz tukšo skvēru un domādams par gaidāmo vakaru Bleida klubā, kas, iespējams, bija pats ievēroja­mākais slēgtais kāršu klubs pasaulē.

Precīzs Bleida kluba dibināšanas da­tums nebija zināms. Astoņpadsmitā gad­simta otrajā pusē saradās daudz kafejnīcu un spēļu zāļu, taču publikas gaume un ie­stādījumu veiksme bija mainīga, un tieši tikpat bieži mainījās to darbības stils un īpašnieki. Vaits savu klubu atklāja 1755. gadā, Elmeks - 1764., Brūks - 1774., un tieši togad parādījās arī "Savoir Vivre", Bleida kluba priekštecis, kas savas durvis vēra Pārkstritā, klusā stūrītī aiz Sent- džeimsa pils.

"Savoir Vi'vre" bija pārāk smalks, lai iz­dzīvotu, un gada laikā tas bija pagalam, īsi pēc tam, 1776. gadā, Horass Volpols rakstīja: "Netālu no Sentdžeimsa ielas at­vērts jauns klubs, kas patīkami atšķiras no visiem tā priekšgājējiem." Pāris gadu vēlāk, 1778. gadā, vēsturnieka Gibsona vēstulē pirmoreiz minēts Bleida klubs, un rakstītājs piemin iestādījuma īpašnie­ku vācieti Longčempu, kas tolaik ir arī rīkotājs Žokeju klubā Ņūmārkitā.

Pēc visa spriežot, sākotnēji Bleida klu­bam veicas, un jau 1782. gadā Virtem- bergas hercoga sajūsmas pilnajā vēstule jaunākajam brālim lasāmas šādas rin­das: "Tas patiešām ir klubu klubs! Te vienā telpā ir četri vai pieci spēļu galdi ar vistu un piketu, turklāt vēl pamatīgs galds kauliņu spēlei. Pavēroju, kā notiek spēle pie diviem tādiem. Ar divām ka­sēm, kurās katrā bija pa 4000 ginejām, tik tikko pietika vakara apgrozījumam."

Iespējams, tieši pieminētā kauliņu spēle ir kluba panākumu atslēga. Atļau­ju šai riskantajai, taču populārajai izklai­dei varēja dot tikai kluba komiteja, kuras noteikumos gan bija skaidri rakstīts, ka šajā saietu namā drikst spēlēt tikai ša­hu, vistu, piketu, kribidžu, kvadriļu, lomberu un tredvilu.

Lai nu kā, klubs turpina zelt un plaukt un līdz pat šai dienai pulcē īpaši izsmalcinātus azartspēļu cienītājus. Tas vairs nav tik aristokrātisks kā savulaik, jo īpašumu pārdale darījusi savu, tomēr Londonā tas vēl aizvien ir pats ekskluzī­vākais. Biedru skaits tajā ir ierobežots līdz diviem simtiem, un katram kandidā­tam jāatbilst diviem priekšnoteikumiem: tā uzvedībai arvien jābūt džentlmeniskai un rocibai - tādai, lai bez grūtībām varē­tu pierādīt 100 000 mārciņu esamību skaidrā naudā vai teicamos vērtspapiros.

Tā kā Bleida kluba jaukumi, nemaz nerunājot par pieejamajām azartizklai- dēm, bija gauži pievilcīgi, komitejai nā­cās noteikt, ka ik kluba biedram gadā jā­laimē vai jāzaudē 500 mārciņu vai arī jā­maksā īpaša gada nodeva - 250 mārci­ņu. Ēdiens un vīni šeit bija paši labākie Londonā, rēķini netika izrakstīti, un mal­tīšu izmaksas katras nedēļas beigās ie­turēja no laimētājiem, proporcionāli lai­mesta lielumam. ISfcmot vērā, ka uz spēļu galdiem ik nedēlu apgrozījās ap 5000 mārciņu, šis nodevas nebija pārāk sāpī­gas, un zaudētājiem pēc sakāves spēlē tomēr tika kāds gandarījums, savukārt tiem, kas spēlēja reti, nevarēja būt nekā­du iebildumu pret gada nodevu.

Kalpotāji ir ikviena kluba lielākā vērtī­ba, un ar Bleida kluba personālu nespē­tu sacensties neviens. Pusducis aptek­šņu ēdamzālē izcēlās ar tik žilbinošu skaistumu, ka daži jaunākie kluba biedri pat pamanījās šīs meitenes ievest debi- tanšu ballēs, un, ja reizēm naktīs daža no viņām iemaldījās kādā no divpadsmit kluba biedru guļamistabām, tad šāds fakts tika uzskatīts par guļamistabas saimnieka privātu lietu.

Klubā pastāvēja arī daži apkalpoša­nas smalkumi, kas atrašanos tajā pada­rīja vēl tīkamāku. Laimestus izmaksāja tikai pilnīgi jaunās banknotēs un sudra­ba monētās, un, ja kāds kluba biedrs palika pa nakti, sulainis, kas atnesa rīta tēju un 'The Times", viesa banknotes un sīknaudu tieši tāpat apmainīja pret jau­nu naudu. Lasītavā nenonāca neviena avīze, kas nebūtu izgludināta. Ziepes un losjonus tualetēm un guļamistabām pie­gādāja Floriss, portjē bija tiešais vads ar Ledbroku, klubs arvien nodrošināja la­bākās teltis un ložas galvenajās zirgu skriešanās sacīkstēs Henlejā un Vimbl- donā, un kluba biedri, kas devās uz ār­zemēm, automātiski ieguva labāko klu­bu biedra statusu ik valsts galvaspilsē­tā.

Pavisam īsi kopsavelkot, piederība Bleida klubam apmaiņā pret 100 mārci­ņām iestāšanās naudas un 50 mārciņām par gada abonementu nodrošināja Vikto­rijas laika greznību līdz ar iespēju kom­fortabli laimēt vai zaudēt līdz kādiem div­desmit tūkstošiem mārciņu gadā.

To visu apdomājis, Bonds nosprieda, ka vēlas izbaudīt šo vakaru. Savā mūžā pie Bleida kluba spēļu galdiem viņš bija pabijis labi ja duci reižu un pēdējā no tām diezgan pamatīgi apsvilinājies, spē­lējot pokeru uz augstām likmēm, taču iz­redzes piedalīties bridža spēlē par lielām summām un nokampt dažus viņam ne­būt ne maznozīmīgus simtus lika tā muskuļiem saspringt guvuma priekšno­jautās.

Un tad, protams, šis mazais pasā­kums ar seru Hugo Dreksu, kas vakara gaitai varētu piešķirt kādu dramatiskāku akcentu.

Bonds bija tik ļoti iegrimis gaidāmā vakara apcerē, ka pat nepiegrieza seviš­ķu vērību savādajam pieredzējumam, par kura liecinieku viņš kļuva, iestū­rējot auto no Kingsroudas Slounskvē- rā.

Bija bez dažām minūtēm seši, un virs pilsētas piepeši savilkās negaisa mākoņi. Līdz ar pirmajām lietus lāsēm sametās tumšs. Otrpus skvēram augstu gaisā ie- gaismojās un sāka mirkšķināt pamatīga neona reklāma. Fotoelements reaģēja uz piepešo mijkrēsli un nu bija ieslēdzis kontaktmehānismu, kam vajadzēja dar­bināt neona gaismekli visas garās nakts stundas, līdz pat kādiem sešiem rītā, kad austošās dienas gaisma atkal dos impul­su, lai strāvu atslēgtu.

Diezgan pārsteigts par milzīgajiem gai­sos izlasāmajiem tumšsarkanajiem vār­diem, Bonds piestāja brauktuves malā, izkāpa no auto un pārsoļoja pāri ielai, lai labāk saskatītu gigantisko gaismas rek­lāmu.

Nu viņam viss kļuva skaidrs. Pirms mirkļa dažus gaismojošos burtus bija aizsegusi blakus esošā celtne, un nu vie­nu no parastajām "Shell" reklāmām varēja izlasīt visā pilnībā. "VASARAS "SHELL" IR KLĀT!" tā pauda.

Bonds pie sevis pasmaidīja, iesēdās auto un devās tālāk.

Pirmoreiz ieraugot blakus nama pa pusei aizsegto reklāmu, lielie, aveņsarka- nie burti vakara debesīs izmirkšķināja pavisam ko citu, un viņš gluži skaidri bi­ja izlasījis:

"ELLE IR KLĀT… ELLE IR KLĀT… EL­LE IR KLĀT.,."

Загрузка...