Pūces aste

I nodala SLEPENIE RAKSTUDARBI

Divi trīsdesmit astotā kalibra šaujamie nogranda reizē.

Pagrabtelpas sienas uztvēra dobjo trok­sni un kādu mirkli atbalsojot mētāja to turp un šurp, līdz atkal iestājās klusums. Džeimss Bonds pavērās uz dūmiem, kas no visām telpas malām nesteidzīgi plūda uz ventilācijas lūku pie griestiem. Tas, kā tikko bija izdevies izraut ieroci un ar zibe­nīgu kustību nomērķēt, viņam lika justies apmierinātam. Atmetis uz sāniem "Detec- live Special" kolta aptveri un pacēlis ieroci uz augšu, viņš gaidīja, kad instruktors būs atsoļojis šurp tos divdesmit jardus pa galerijas pustumsu.

Bonds redzēja, ka nācējs smīkņā.

- Gluži neticami, - viņš teica. - Šoreiz es jūs novācu.

Instruktors nostājās viņam līdzās.

- Es esmu slimnīcā, bet jUs pagalam, ser, - tas atbildēja, vienā rokā turēdams siluetmērķi ar pamatīga tēvaiņa torsu, otrā - "Polaroid" fotogrāfiju pastkartes lielumā. Instruktors pasniedza attēlu ' Bondam, un abi vīri piegāja pie galda, uz kura stāvēja lampa ar zaļu kupolu un krietna lieluma lupa.

Bonds paņēma lupu un sāka pētīt momentuzņēmumu, kurā zibspuldze iz­gaismoja viņa paša stāvu. Pie labās ro­kas vīdēja izplūdis spilgtas liesmas zib­snis. Rūpīgi izpētot tumšās vestes krū­šu daļu, kreisajā pusē - tieši tur, kur sirds, - varēja redzēt sīku gaismas pun­ktiņu.

Neteicis ne vārda, instruktors noklāja zem lampas lielo, balto mērķa loksni ar tēvaiņa siluetu. Sirds vietā uz tā bija iezī­mēta pamatīga melna vēršacs apmēram trīs collu diametrā. Tieši zem tās, apmē­ram puscollu pa labi, vīdēja Bonda lodes atstātais caurums.

- Cauri kuņģa kreisajai sieniņai un ārā uz muguras, - apmierināti noteica instruktors, tad paņēma zīmuli un uz mērķa otras puses uzšņāpa papildināju­mu derību rēķinam. - Divdesmit šāvie­nu. un jūs esat man parādā septiņas mārciņas un sešus pensus, ser, - viņš rāmi piebilda.

Bonds iesmējās un noskaitīja vajadzī­go summu.

- Nākampirmdien likmes dubultosim.

- Lai notiek, - atbildēja instruktors. - Ta­ču jums neizdosies pieveikt mašīnu, ser. Un, ja nu jūs patiešām vēlaties iekļūt ko­mandā Djuara kausa izcīņai, mums va­jadzētu trīsdesmit astotos likt pie malas un kādu laiciņu padarboties ar remingto- niem. Ar to jauno divdesmit divu lādiņu daiktu, ko viņi tikko sākuši ražot, varētu dabūt 7900 punktus no 8000. Vairums jūsu ložu būtu tieši mērķa centrā, un tas ir labi ja tik liels, cik šiliņmonēta, kad nolikta zem deguna. Simt jardu attālumā to vispār nevar saskatīt!

- Pie velna Djuara kausu, - attrauca Bonds. - Mani vairāk interesē jūsu nau­da. - Izbēris saujā neizšautās patronas no revolvera aptveres, viņš nolika tās ko­pā ar ieroci uz galda. - Līdz pirmdienai. Vai šajā pašā laikā?

- Desmitos būs labi, ser, - atbildēja instruktors, paraudams uz leju abus tērauda durvju aizvara rokturus. Viņš smaidīdams noskatījās, kā Bonds kāpj augšup pa stāvajām betona kāpnēm, kas veda uz pirmo stāvu. Instruktors bija apmierināts ar Bonda šaušanas prasmi, taču viņam nenāca ne prātā at­klāt Bondam, ka tas ir pats labākais šāvējs visā Slepenajā dienestā. To drīkstēja zināt tikai M. un Slepenā die­nesta štāba priekšnieks, kuram nu bija jāiesniedz Bonda šīsdienas šaušanas treniņa rezultāti ierakstīšanai viņa sle­penajā lietā.

Bonds atvēra ar zaļu vadmalu tapsē­tās durvis, kas veda no kāpnēm uz vesti­bilu, un devās uz liftu, lai nokļūtu aug­stās, pelēkās Slepenā dienesta pārvaldes ēkas devītajā stāvā, no kura pavērās skats uz tuvīno Rīdžentparku. Viņš jutās apmierināts ar šautuvē paveikto, taču sajūsmināts gan ne. Bonda rādītāj­pirksts žaketes kabatā strauji saliecās, it kā viņš mēģinātu izprast, kā iegūt to nie­ka mirkli, kas ]autu apsteigt mašīnu, šo sarežģīto, viltīgo ietaisi, kura nieka trīs sekundēs nomērķēja un izšāva uz viņu ar tukšu 38. kalibra patronu, pie viena raidīdama gaismas staru uz savu mērķi un to šajā mirkli nofotografēdama, fiksē­jot uz grīdas uzvilktajā krita aplī stāvošā pretinieka šāvienam pacelto roku.

Lifta durvis bija pavērtas, un Bonds iesoļoja kabīnē. Liftnieka nāsīs iecirtās šaujampulvera smārds. Vīri, kas atgrie­zās no šautuves, arvien smaržoja tieši tā. Liftniekam tas patika, šī smarža viņam atgādināja armijā pavadītos gadus. No­spiedis devītā stāva pogu, viņš ierasti at­balstīja amputētās kreisās rokas stum­beni pret kontrolsviru.

"Ja vien apgaismojums būtu labāks," prātoja Bonds. Taču M. uzstāja, ka šau­šanai jānotiek mēreni nelabvēlīgos ap­stākļos. Blāva gaisma un mērķis, kas at­klāj pretuguni, - tas, viņaprāt, vislabāk atbilda īstai kaujas situācijai. "Veikla šaudīšanās pa kārtīm spēļu namā neno­zīmē neko," bija rakstīts M. sacerētās šaujamieroču lietotāju rokasgrāmatas ie­vadā.

Lifts gurdeni apstājās, un, nonācis tik apnikušajā gaitenī, kas veda pretim ne­beidzamajiem un nekad nepadarāmajiem darbiem, turp un šurp joņojošām biroja meitenēm ar dokumentu mapēm rokās, neskaitāmām, bez mitas virinātām dur­vīm un klusinātiem tālruņzvaniem, Bonds izmeta no galvas domas par šautuvi un noskaņojās parastai Galvenās pārvaldes darbdienai.

Viņš aizsoļoja līdz pašām pēdējām durvīm gaiteņa labajā pusē. Tās bija bez norādēm, tāpat kā visas pārējās šajā stā­vā, uz tām nebija arī numura. Ja šeit kas bija kārtojams tiem, kuri strādāja citos pārvaldes stāvos, kādam no devītā stāva darbiniekiem vajadzēja aizvest apmeklē­tāju uz vajadzīgo telpu un pēc tam tieši tāpat nogādāt atpakaļ uz liftu.

Bonds pieklauvēja un pagaidīja, tad palūkojās pulkstenī. Tas rādīja vienpa­dsmit. Pirmdienas bija īstā elle, jo nācās izrakties cauri dosjē un operatīvajām lietām, kas krājušās divas dienas. Un nedēļas nogales parasti bija darbīgs laiks. Saimnieku prombūtnē uzlauzti dzīvokļi. Cilvēku fotografēšana kompro­mitējošās situācijās. Inscenēti satik­smes negadījumi, kas gan prasīja visai maz pūļu; brīvdienās uz ceļiem jau tā­pat daudzviet izskatījās kā lopu kautu­vē. Vajadzēja pieņemt un izšķirot ari ik­nedēļas pastu no Vašingtonas, Stambu­las un Tokijas. Tajā varēja atrasties šis tas noderīgs.

Durvis pavērās, un Bonds izjuta pa­rasto iepriecinājumu, uzlūkojot savu pie­mīlīgo sekretāri.

- Labrīt, Lila! - viņš uzsauca.

Sekretāres sirsnīgais sveicinājuma

smaids atvēsa par kādiem desmit grā­diem.

- Dodiet šurp savu žaketi, - viņa tei­ca. - Tā smird pēc šaujampulvera. Un nesauciet mani par Lilu! Jūs taču zināt, ka man tas nepatīk.

Bonds novilka un pasniedza sekretārei prasīto.

- Ikviens, kas nokristīts par Loēliju Ponsonbiju, ir pelnījis uzrunu kādā mai­gākā vārdā.

Nostājies pie sekretāres galda nelielajā uzgaidāmajā telpā, ko Lilai sazin kā bija izdevies padarīt kaut nedaudz mājīgāku par pašu biroju, viņš vēroja, kā meitene pakarina žaketi uz pavērtā loga metāla rāmja.

Šai slaidajai tumšmatei piemita attu­rīgs, neskarts skaistums, kam karš un pieci Slepenajā dienestā pavadītie gadi bija piešķīruši tikko jaušamu skarbumu. "Ja vien Lila drīzumā neapprecēsies vai neiegādāsies mīļāko," Bonds jau simto reizi iedomājās, "viņas saltais valdonī­gums ātri vien kļūs vecmeitīgs un šī jau­kā būtne pievienosies tām neskaitāma­jām sievietēm, kas salaulājušās ar savu darbu."

Bonds to meitenei tika sacījis ne reizi vien, un gan viņš, gan divi citi 00. noda­ļas vīri vairākkārt bija mēģinājuši ko pa­sākt, lai atsvabinātu piemīlīgo būtni no tikumības smagās nastas. Taču Lila vi­ņus visus arvien atraidija ar jau pieminē­to vēso mātišķumu (ko atraidītie savas pašapziņas uzturēšanai klusībā dēvēja par kaisles trūkumu) un nākamajā dienā apveltīja tos ar maziem, taču mīļiem uz­manības apliecinājumiem, lai parādītu, ka notikušais patiesībā ir tikai viņas vai­na un ka aplidotajiem jau piedots.

Šie viri nezināja, ka meitene smagi pārdzīvo ik reizi, kad tiem nākas doties pretim briesmām, un ka viņas jūtas ir patiesas un neviltotas, tomēr tā nespēj pieķerties nevienam vīrietim, kas jau pēc nedēļas varētu būt miris. Un tā nu tas tiešām bija - darbs Slepenajā dienestā vairāk atgādināja ko dzimtbūšanai līdzī­gu. Šeit strādājošajām sievietēm nebija sevišķi daudz iespēju veltīt laiku kam ci­tam. Vīriem šajā ziņā klājās vieglāk. Viņu gadījuma sakariem vienmēr bija pietie­kams attaisnojums. Par ģimeni, mājām un bērniem šie cilvēki varēja pat nesap­ņot, ja vien tie jelkā bija saistīti ar slepe­najām operācijām, ko šeit lietišķi dēvēja par atrašanos ierindā. Savukārt, runājot par sievietēm, jebkuras personiskas at­tiecības ārpus dienesta automātiski tika kvalificētas kā pārvaldes drošības ap­draudējums, un tā nu viņām bija tikai divas iespējas - agrāk vai vēlāk aiziet no šā darba un nodoties parastai dzīvei vai kļūt par karaļa un kroņa konkubīnēm uz mūžu.

Loēlija Ponsonbija skaidri juta, ka vairs nav daudz laika, lai no šejienes iz­rautos. Taču dienas ritēja, šīs noslēgtās pasaules drāmas un arī romantika viņu arvien ciešāk sasaistīja ar pārējām pār­valdes meitenēm, un ar katru dienu šķita arvien grūtāk uzrakstīt atlūgumu, jo tā­dējādi tiktu sāpināts Slepenais dienests, kas, pavisam nemanot, viņai bija stājies gluži vai miesīga tēva vietā.

Turklāt Loēlija bija arī viena no visvai­rāk apskaustajām pārvaldes meitenēm - vi­ņa piederēja tām nedaudzajām augstākā ranga sekretārēm, kam pieejama pati slepenākā dienesta informācija. "Pērles un Lvīds," tā šīs izredzētās aiz muguras dēvēja citas meičas, ironizējot par viņu domājamo izcelsmi no labākajām aprin­dām, un, ciktāl tajā bija ieinteresēta pār­valdes personāla dala, Loēlijas liktenim turpmākajos divdesmit gados vajadzēja būt kā tai zeltītajai līnijai pašās Jaungadā pasniegto apbalvojumu saraksta beigās, kur līdzās Britu impērijas ordeni saņēmu­šajām makšķernieku biedrību, pasta, sie­viešu organizāciju un citu iestāžu amat­personām būtu minēts ari viņas vārds un amats: "Mis Loēlija Ponsonbija, Aizsardzī­bas ministrijas vecākā sekretāre."

Loēlija novērsās no loga. Viņa bija tēr­pusies gaišdzeltenā svītrotā pasteļtoņu blūzītē un vienkāršos, tumšzilos svārkos.

Bonds smaidot pavērās meitenes zaļa­jās acis.

- Es jūs saucu par Lilu tikai pirmdie­nās, - viņš teica. - Visās pārējās nedēļas dienās jūs man esat mis Ponsonbija. Ta­ču es jūs nekad nesaukšu par I^oēliju. Tāds vārds drīzāk piederētos kādam pie­dauzīgā skaitāmpantiņā. Vai ir jauni zi­ņojumi?

- Nē, - sekretāre strupi atbildēja, tad tomēr atmaiga. - Taču materiālu uz jūsu galda ir kaudžu kaudzēm. Nekā steidza­ma, bet daudz gan. Jā, un buduārā mēļoja, ka atradies 008. Esot Berlinē, at­pūšoties. Jauki, vai ne?

Bonds uzmeta meitenei ašu skatu.

- Kad jūs to dzirdējāt?

- Pirms kādas pusstundas, - viņa at­bildēja.

Bonds atvēra durvis uz lielo darbista­bu ar trim galdiem un iesoļoja tukšajā telpā. Piegājis un apstājies pie loga, viņš pārlaida skatienu Rīdžentparka koku vē­līnajam pavasara zaļumam. Tātad Bils to galu galā bija paveicis. Uz Pēnemindi un atpakaļ. Taču atpūšanās Berlīnē gan ne­izklausījās labi. Kaut kas acīmredzot bija nogājis greizi. Tā vai citādi, tagad atlika nogaidīt, kādas ziņas nesīs vienīgā infor­mācijas noplūdes vieta visā ēkā - dāmis- taba, ko ālavīgā fūrija no iekšējās drošī­bas dienesta nīgri dēvēja par buduāru.

Bonds nopūtās, apsēdās pie galda un pavilka tuvāk paplāti ar brūnajām mapēm, uz kurām vīdēja sarkana zvaigzne - pilnīgi slepenas dokumentā­cijas marķējums. Un kā ar 0011? Nu jau pagājuši divi mēneši kopš viņa pazuša­nas tā dēvētajā Netīrajā jūdzē Singapūrā. Un nekādu ziņu visu šo laiku. Bet tikmēr viņš, Bonds, aģents 007, vecākais no trim dienesta vīriem, kuri izpelnījušies aģentūras numuru ar divām nullēm, sēž pie sava ērtā galda, noņemas ar rakstu- darbiem un flirtē ar sekretāri.

Viņš paraustīja plecus un apņēmīgi at­vēra pirmo mapi. Tajā atradās sīka Polijas dienviddaļas un Vācijas ziemeļaustrumu apgabalu karte ar treknu, sarkanu līniju, kas savienoja Varšavu un Berlīni. Turpat bija ari plašs komentārs mašīnrakstā: "Būtība: labi organizēts atkāpšanās ceļš no austrumiem uz rietumiem."

Bonds uzmeklēja savu melno, no ie- ročmetāla gatavoto cigarešu etviju un tikpat melni oksidētās Ronsona šķilta­vas. Aizkūpinājis cigareti ar Maķedonijas tabakas maisījumu un trim zeltītiem riņ- ķīšiem rotātu filtru - vienu no tām, ko pēc īpaša pasūtījuma tam gatavoja Mor- lendi Grosvenorstrītā, - viņš iekārtojās ērtāk savā polsterētajā grozāmkrēslā un sāka lasīt.

Tā sākās visas parastās Bonda darb­dienas. Steidzami un pēkšņi dienesta uzdevumi, kas prasīja viņa īpašos dotu­mus, gadījās tikai divas vai trīs reizes gadā. Atlikušajā laikā bija veicami pavi­sam parasti vecākā ierēdņa pienākumi, un tikpat parasta bija ari Bonda ikdie­na: no kādiem desmitiem līdz sešiem ne­steidzīgi darāms darbs birojā, pusdie­nas, ko viņš parasti ieturēja turpat kan- tlnē; vakaros - kāršu spēle ar dažiem tu­vākajiem draugiem vai pie Krokforda, dažkārt - bez īpašas kaisles piekoptas mīlas dēkas ar kādu no trim līdzīgi no­skaņotām precētām paziņām, nedēļas nogalē - golfs uz augstām likmēm kādā no Londonas ārpilsētas klubiem.

Bondam nebija atvaļinājumu, taču pēc katra ipašā dienesta uzdevuma vi­ņam parasti piešķīra divas nedēļas atpū­tai, tāpat slimības atvaļinājumu, ja tāds izrādītos nepieciešams. Gadā Bonds sa­ņēma 1500 mārciņu, summu, kādu maksāja valsts civildienesta galvenajiem speciālistiem, un tūkstoš mārciņu, kas netika apliktas ar nodokļiem. Veicot īpa­šos uzdevumus, viņš varēja tērēt neiero­bežotu summu, tā ka atlikušajā laikā ļoti labi iztika ar saviem diviem tūkstošiem gadā.

Kingsroudā Bondam bija neliels, taču komfortabls dzīvoklis, kurā lietpratīgi saimniekoja padzīvojusi skotu izcelsmes ekonome Meja, patiešām nenovērtējams dārgums savā arodā, un vēl viņam piede­rēja 1930. gada izlaiduma bentlijs ar 4,5 litru kompresormotoru, kas arvien bija rūpīgi noregulēts, apkopts un gatavs traukties ar simt jūdžu ātrumu stundā, kad vien tas izrādītos nepieciešams.

Tur ari aizgāja visa Bonda nauda, ta­ču viņš vēlējās, lai tad, kad tiks nogali­nāts, bankas kontā būtu iespējami ma­zāka summa; par šādu iznākumu vēl pirms likumā noteiktā dienesta laika bei­gām četrdesmit piecus gadus vecais Bonds nomāktības brīžos bija pilnīgi pār­liecināts.

Līdz brīdim, kas viņu automātiski iz­slēgs no 00. nodaļas sarakstiem un pār­cels štāba darbā Galvenajā pārvaldē, vēl bija jāgaida astoņi gadi. Tātad vēl vismaz astoņi grūti īpašie uzdevumi. Visticamāk, sešpadsmit. Bet varbūt visi divdesmit četri. Pārāk daudz.

Kad Bonds bija beidzis iekalt labi orga­nizētā atkāpšanās ceļa detaļas, stikla pel- nutraukā uz galda rēgojās pieci izsmēķi.

Viņš paņēma sarkanu zīmuli un pārlaida skatu dokumenta adresātu sarakstam. Tas sākās ar M., turpinājās ar štāba priekšnie­ku, tad sekoja vēl apmēram ducis burtu un numuru, un pašās beigās bija skaitlis 00. Rūpīgi uzvilcis iepretim nullēm kāsīti, Bonds to papildināja ar ciparu 7 un ielidi­nāja mapi izejošo dokumentu paplātē.

Pulkstenis rādīja divpadsmit. Bonds paņēma no kaudzes nākamo mapi un to atvēra. Šie papīri nāca 110 NATO Radioiz- lūkošanas vienības, bija paredzēti tikai informatīviem nolūkiem un saucās "Ra- diorokraksti".

Bonds pievilka klāt atlikušās mapes un iemeta aci to ievadlappusēs, pavirši pārlūkodams virsrakstus.

"Inspektoskops - ierīce kontrabandas atklāšanai."

"Filopons - nāvējoša, Japānā izgatavo­ta narkotiska viela."

"Iespējamie slēpņi vilcienos. Nr. II. Vā­cija. "

"Smerš izmantotās metodes. Nr. 6. Personu nolaupīšana."

"Piektais maršruts uz Pekinu."

"Vladivostoka. ASV lidaparāta Thun- derjet veiktas fotoizlūkošanas dati."

Bonds nejutās pārsteigts par šo intri­ģējošo informācijas maisījumu, ko viņam nācās sagremot. Slepenā dienesta 00. no­dala nenodarbojās ar pārējo nodalu un struktūrvienību kārtējām operācijām, tā strādāja tikai ar noteiktu darba informā­ciju un instrukcijām, kas varēja izrādī­ties noderīgas tiem trim vienīgajiem die­nesta vīriem, kuru pienākumos ietilpa dažādi terora akti, pasūtījuma slepkavī­bas un tamlīdzīgi. Pārlūkojamā doku­mentācija nekad neprasīja kādu tūlītēju rīcību. Vienīgais, kas bija jādara Bondam un abiem viņa kolēģiem - jāsastāda to dokumentu saraksts, kurus pēc kārtējās atgriešanās pārvaldē būtu nepieciešams izlasīt ari pārējiem diviem nodaļas vī­riem. Kad 00. nodaļa šo darbu paveica, visa dokumentu gūzma nonāca attiecīga­jā arhīvā.

Bonds atkal pievērsās NATO atsūtīta­jai mapei.

"Katra radista individuālajam "rok­rakstam" piemīt nekādi nenoslēpjamas iezīmes, kas ik indivīdu ļauj gandrīz pil­nīgi droši atšifrēt pat nepilnu minūti ilga sakaru seansa laikā," viņš lasīja. "Šis "rokraksts", proti, veids, kā radists no­raida ziņojumus, ir dažāds, un to spēj at­pazīt profesionāli, kas ikdienā strādā pie ziņojumu saņemšanas. Minētās nianses spēj reģistrēt un analizēt arī īpaši jūtīgi mehānismi. Piemēram, 1943. gadā Sa­vienoto Valstu Radioizlūkošanas birojs izmantoja šo apstākli, veicot Čīlē dislocē­ta raidītāja izsekošanu. Raidītāju lietoja jauns vācietis ar segvārdu Pedro. Kad Či- les policija aplenca raidītāja atrašanās vietu, Pedro izdevās aizbēgt. Gadu vēlāk radiopārtveršanas speciālisti atklāja jau­nu nelegālu raidītāju un spēja noteikt, ka ar to strādā Pedro. Lai nomaskētu sa­vu "rokrakstu", viņš raidīja ar kreiso ro­ku, taču tas nepalīdzēja, un šī persona galu galā tomēr tika notverta.

NATO radiotehnoloģiju speciālisti pat­laban izmēģina savdabīgu maskēšanās ierīci, ko iespējams piestiprināt pie radis­ta plaukstas locītavas un kas ne­pārtraukti mijiedarbojas ar nervu cen­triem, kuri kontrolē rokas muskuļus. To­mēr…"

Uz Bonda galda atradās trīs tālruņi. Melnais bija paredzēts zvaniem ārpus pārvaldes, zaļais - iekšējām sarunām, bet sarkanais nodrošināja vienīgi tiešos sakarus ar M. un tā štāba priekšnieku. Šoreiz istabas klusumu pārtrauca sarka­nā telefona pazīstamais trinkšķis.

Zvanītājs bija M. štāba priekšnieks.

- Vai jūs varētu uzbraukt augšā? - vai­cāja patīkama balss.

- Pie M.? - atvaicāja Bonds.

-Jā.

- Vai iemesls zināms?

- Tik vien pateica, ka vēlētos jūs re­dzēt, ja esat uz vietas.

- Labi, - Bonds atbildēja un nolika klausuli.

Paņēmis žaketi un pateicis sekretārei, ka dodas pie M. un tai nav jāgaida viņu atgriežamies, Bonds atstāja biroju un aizsoļoja uz liftu gaiteņa galā.

Gaidot liftu, viņš pārcilāja prātā tās citas reizes, kad kārtējās rāmās darbdie­nas vidu sarkanais tālrunis tieši tikpat piepeši bija pārtraucis klusumu, izraujot viņu, Bondu, no vienas pasaules un ie­metot kādā citā. Bonds paraustīja ple­cus - pirmdiena! Ko tādu jau varēja sa­gaidīt.

Lifta durvis atvērās.

- Uz desmito, - viņš noteica un iesoļo­ja kabīnē.