Tajā otrdienas vakarā pulksten sešos - tas notika maija beigās - Džeimss Bonds lielajā bentlijā traucās pa Duvras ceļu, nogriezdamies taisnajā atzarā, kas veda uz Meidstonu.
Kaut gan Bonds brauca ātri un koncentrējās, vērdamies uz ceļu, tajā pašā laikā nācās apsvērt ari visas darbības, kuras bija nācies īstenot pēc tam, kad viņš pirms četrarpus stundām izgāja no M. kabineta.
īsi pārstāstījis notikušo sekretārei un ātri paēdis, sēdēdams pie galda savā virtuvē, viņš bija brīdinājis autodarbnīcu, lai. Dieva dēļ, pasteidzas ar mašīnas remontu un atgādā to šurp ne vēlāk kā pulksten četros. Pēc tam iekāpis taksometrā un devies uz Skotlendjardu, kur bez ceturkšņa trijos viņam bija norunāta tikšanās ar Vellensu.
Skotlendjarda pagalmi un strupceļi Bondam atkal - kā aizvien - atgādināja bezjumta cietumu. Auksto gaiteni apspīdēja gaismekļu rinda, un šī gaisma bija tik vēsa. ka policijas seržanta vaigi šķita pilnīgi bez sārtuma, kad tas noprasīja, kurp Bonds dodas, un noskatījās, kā viņš paraksta ābolzalo caurlaidi. Tāpat notika ar konstebla seju, kad tas veda viņu uz augšu pa kāpnītēm un tālāk pa neizteiksmīgu gaiteni ar anonīmu durvju rindām līdz uzgaidāmajai istabai.
Klusa un mierīga pusmūža sieviete ar tik vienaldzīgām acīm, kā daždien cilvēkam, kurš redzējis visu ko, viņam paziņoja, ka priekšnieks atbrīvošoties pēc piecām minūtēm. Bonds piegāja pie loga un pavērās lejup pelēcīgajā pagalma. Konstebls, kurš bez ķiveres izskatījās tāds kā pliks, iznāca no ēkas un pārgāja pari pagalmam, gremodams sviestmaizi - divas kopā saliktas šķēles ar kaut ko rožainu vidū. Bija pavisam kluss, un mašīnu radītais troksnis, kas atplūda šurp no Vait- holas un krastmalas, likās tālu projām no šīs vietas. Bonds jutās nomākts. Viņam nācās saistīties ar tik nepierastiem departamentiem. Un atrauties no savējiem un pierastās ikdienas. Jau šeit, uzgaidāmajā telpā, viņš nejutās savā elementā. Šeit mēdza ienākt un gaidīt tikai noziedznieki un informatori. Varbūt vēl ietekmīgi ļautiņi, kuri velti loloja cerības atbrīvoties no soda naudām par ātruma pārsniegšanu, braucot ar auto, vai iestāstīt Vellensam, ka viņu dēli īstenībā nav nekādi homoseksuāli. Cilvēki nemēdza kavēties īpašās nodaļas uzgaidāmajā telpā nesvarīgu iemeslu dēļ. Parasti šeit ieradušies apmeklētāji vai nu kādu apsūdzēja, vai aizstāvējās.
Beidzot sieviete iznāca viņam pakaļ. Bonds nodzēsa cigareti vienā no alvota- jām kārbām, kuras kalpo par pelnutrau- kiem valdības departamentu uzgaidāmajās telpās, un pēc tam sekoja sekretārei, kura devās uz priekšu pa gaiteni.
Pēc drūmās uzgaidāmās telpas uguns, kas arī šajā gadalaikā dega lielā, omulīgā kabineta krāsniņā, likās kā veikls triks - gluži kā cigarete, ko piedāvā kāds no Gestapo.
Pagāja piecas minūtes, kamēr Bonds atbrīvojās no drūmā iespaida un attapās, ka Ronijs Vellenss Uešām priecājas, viņu redzot, un negrasās iztirzāt domstarpības, kādas pastāv starp departamentiem. Šis cilvēks ne tikai cerēja, ka Bonds izglābs raķetes palaišanas plānu, bet gaidīja, lai viņš izpestī vienu no labākajiem īpašās nodaļas darbiniekiem no bīstamiem sarežģījumiem.
Vellenss bija visai taktisks vīrs. Pirmajā brīdī viņš runāja tikai par M. Turklāt ar dziļu izpratni un sirsnīgu aizrautību. Pat neieminēdamies par izmeklējamo lietu, viņš jau bija panācis Bonda draudzīgo attieksmi un vēlmi sadarboties.
Kamēr Bonds stūrēja bentliju pa Meidstonas ļaužu pilnajām ielām, viņš prātoja, ka Vellensa talants ticis izkopts, divdesmit gadus sadarbojoties ar M15 un izvairoties no asumiem darba saskarē ar policiju, tāpat ari vadot neaptēstus politiķus un sargājot apdraudētus ārzemju diplomātus.
Kad Bonds atvadījās no Vellensa - pēc stundas ceturkšņa, ko bija pavadījis spraigā sarunā viņa kabineta. - katrs no viņiem zināja, ka viens otrā ieguvis vērtīgu sabiedroto. Vellenss bija Bondu piesaistījis un varēja būt pārliecināts, ka Gala Branda saņems no viņa visu nepieciešamo palīdzību. Viņš labvēlīgi skatījās uz Bonda profesionālo stāvokļa novērtējumu, pieeju veicamajam uzdevumam un noraidošo attieksmi pret citu departamentu sāncensību ar īpašo nodaļu. Ja runājam par Bondu, tad viņš apbrīnoja Vellensa aģenti, par kuru bija daudz ko uzzinājis. Viņš vairs nejutās neinformēts un neaizsargāts, jo viņu atbalstīja viss Vellensa departaments.
Bonds bija izgājis no Skotlendjarda ar tādu sajūtu, ka īstenojis Klausevica pirmo principu. Tas ir - nodrošinājis aizmuguri.
Bonda vizīte Apgādes ministrijā neko jaunu lietas izmeklēšanas labā nebija devusi. Viņš bija izpētījis Telona personisko lietu un viņa atskaites. Dzīvesgājums bija taisns, visparastākais - viss mūžs pavadīts Armijas Slepenajā dienestā un drošībniekos. Atskaites parādīja rosīgu un labi nostādītu tehnisku uzņēmumu, kurā notikuši pāris starpgadījumi, kad darbinieki piedzērušies, viena sīka zādzība, daži kautiņi ar nelielu asinsizliešanu personiskas atriebības dēļ, bet visādi citādi darbinieki esot uzticami un cītīgi strādātāji.
Tad vēl Džeimss bija pavadījis kādu pusstundu ministrijas plānu daļā kopā ar profesoru Treinu - resnu, apskretušu, neizskatīgu viru, kurš iepriekšējā gadā bija pretendējis uz Nobela prēmiju fizikā, bet patlaban bija kļuvis par vienu no lietpratīgākajiem raķešu ekspertiem pasaulē.
Profesors Treins bija piegājis pie milzīgām kartēm, kas karājās pie sienas un parāvis auklu, lai viena karte uzbrauktu augšā. Atklājās horizontāla shēma desmit pēdu garumā, tajā bija attēlots kaut kas tāds, ko varēja noturēt par V2 ar tādām kā izvērstām spurām.
- Palūk, - profesors Treins bilda, - jūs laikam neko nesaprotat no raķetēm, tāpēc gribu šo to paskaidrot ar vienkāršiem terminiem, nevis piebāzt jums galvu ar sarežģītām būšanām par degvielas uzpildi, ātrumiem un Keplera elipsi. Šī raķete, ar kuru nodarbojas Drekss, ir vienpakāpes. Tā izlieto visu degvielu, uz- šaudamās gaisā, un pēc tam trāpa tur, kur paredzēts. V2 trajektorija atgādina lodes trajektoriju, kas izšauta no ieroča. Lielākais ātrums, ko tā spēj sasniegt, nolidodama divsimt jūdzes, varētu būt septiņdesmit jūdžu stundā. Degvielu, kas tajā iepildīta, veido alkohols un šķidrs skābeklis, kurš ir tik ūdeņains, lai nesadedzinātu salīdzinoši mīksto dzinēja metālu. Ir pieejami arī daudz spēcīgāki degvielas maisījumi, taču līdz šim mēs neesam varējuši tiem pievērsties tā paša iemesla dēļ - to degšanas temperatūra ir tik augsta, ka iznīcinātu pat visizturīgāko dzinēju.
Profesors apklusa un norādīja ar pirkstu uz Bonda krūtīm.
- Viss, kas jums, mīļo cilvēk, jāatceras - šī raķete ievērojama ar to, ka tajā izmantots Dreksa niobijs, kura kušanas temperatūra ir apmēram trīstūkstoš piecsimt grādu. Ja salīdzinām ar V2 dzinējiem, tad mēs varam izmantot kādu no īpaši efektīvajām degvielām, nesadedzinot dzinēju. Būtībā, - viņš piemetināja, raudzīdamies Bondā ar tik koncentrētu skatienu, it kā vēlētos iespaidot, - mēs varam lietot fluoru un ūdeņradi.
- Ak tā, - Bonds godbijīgi novilka.
Profesors pētoši pavērās viņā.
- Mēs ceram sasniegt tādu ātrumu, kas tuvotos tūkstoš piecsimt jūdzēm stundā, vertikālā stāvoklī veicot aptuveni tūkstoš jūdžu. Tādējādi varētu operēt apmēram četrsimt jūdžu rādiusā, kurā, ja mērām no Anglijas, iespējams iekļaut jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Zināmos apstākļos, - viņš sausi piebilda, - tas būtu visai noderīgi. Bet mūs, zinātniekus, galvenokārt interesē iespējas atrauties no zemes. Vai jums ir kādi jautājumi?
- Un kā šī sistēma darbojas? - Bonds ziņkārīgi pajautāja.
Profesors norādīja uz diagrammu.
- Sāksim ar smailo galu, - viņš sacīja, - vispirms ir kodolgalviņa. Izmēģinājuma laikā tur atradīsies instrumenti, radars un tamlīdzīgi. Tad vēl žirokom- pasi, lai raķete lidotu taisni. Un dažādi sīkāki mehānismi, piemēram, servomo- tori, strāvas piegādes iekārtas. Un tad nāk lielās degvielas cisternas - trīsdes- mittūkstoš mārciņu katra. Pakaļgalā ir divas mazākas cisternas turbīnas darbināšanai. Četrsimt mārciņu ūdeņraža peroksīda sajaucot ar četrsimt mārciņām kālija permanganāta. rodas tvaiki, kuri darbina turbīnas. Ir vēl daži sūkņi, kas iesūknē degvielu raķetes dzinējā. Zem liela spiediena. Vai jūs spējat sekot tam, ko stāstu? - Profesors šaubīgi paraustīja uzaci, pavērdamies uz Bonda pusi.
- Izklausās visai līdzīgi reaktīvās lidmašīnas uzbūvei, - Bonds noteica.
Profesors likās iepriecināts.
- Vairāk vai mazāk, - viņš apstiprināja, - bet raķetei visa degviela ir iekšpusē, nevis tiek iesūknēta no ārpuses. Tātad, - profesors turpināja, - degviela dzinējā tiek aizdedzināta un galā šaujas ārā līdz ar liesmu. Tās spēks izšauj raķeti gaisā kā lodi no ieroča stobra, un pakaļgalā tiek likts lietā niobijs. Tas ļauj izgatavot dzinēju, kas šajā fantastiskajā speltē neizkūst. Un te, - profesors norādīja, - ir astes spuras, kas lidojuma sākumā piešķir raķetei stabilitāti. Arī tās ir no niobija sakausējuma, citādi nolūztu nepārvaramā gaisa spiediena dēļ. Kas vēl varētu jūs interesēt?
- Kā cilvēki var justies pārliecināti, ka tā nonāks zemē tur, kur viņi vēlas? - Bonds noprasija. - Kas šai raķetei traucē naka- majā piektdienā nokrist Hāgā?
- Par to gādās attiecīga iekārta. Ir tā, ka piektdien nekas netiks atstāts likteņa ziņā. jo ir sagādāts īpašs radars, kas novietots jūrā uz plosta. Raķetes priekšgalā ir raidītājs, kurš uztvers atbalsi no signāla, ko noraidīs mūsu ierīkojums jūrā, un automātiski pagriezīsies turp. Protams, - profesors pavīpsnāja, - ja mēs lietotu šādu iekārtu kara laikā, tad tā būtu visai noderīga palīdzība, ja Maskavā, Varšavā, Prāgā vai Montekarlo - tur, kurp mēs izšautu raķeti - atrastos attiecīga ierīce, kas raidītu signālus. Tajā gadījumā būs atkarīgs no jums, puiši, kā to turp nogādāt. Vēlu veiksmi.
Bonds nepiespiesti pasmaidīja. - Vēl viens jautājums, - viņš bilda. - Ja kāds gribētu sabotēt raķetes palaišanu, kā tas būtu visvieglāk izdarāms?
- Jebkā, - profesors atsaucīgi paskaidroja. - Ieberot smiltis degvielā. Vai sūkņos granti. Izurbjot nelielu caurumiņu fizelāžā vai balstos. Tā kā palaišana notiek ar lielu spēku un ātrumu, tai var kaitēt pat sīkākais bojājums.
- Liels paldies, - Bonds noteica. - Kā šķiet, tad jūs par to raketi esat norūpējies krietni mazāk nekā es.
- Tā ir lieliska ierīce. - sacīja profesors. - Lidos, kā pienākas, ja neviens to nesabojās. Drekss visu paveicis godam. Viņš ir lielisks organizētājs. Un savācis lielisku komandu. Šie viri darīs visu viņa dēĻ Mums ir par ko pateikties šim darbarūķim.
Bonds mainīja virzienu un stūrēja lielo auto sānis - Čeringas pagriezienā izvēlēdamies taisno un pārskatāmo Čilhe- mas un Kenterberijas ceļu, nevis šauros Ešfordas un Folkstounas celiņus. Mašīna rēkdama traucās ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā - Bonds turēja ieslēgtu trešo ātrumu, lai tiktu augšā pa garo, nolaideno slīpumu uz Molešroudu.
"Un kā ar Dreksu?" viņš domāja, braukdams vēl ātrāk un apmierināti ieklausīdamies motora rūkoņā. Arī izpūtējs strādāja labi. "Kāda būs uzņemšana, kas sagaida vakarā?" M. stāstīja, ka tad, kad telefonsarunā tika minēts viņa vārds, Drekss uz mirkli apklusis, pēc tam noteicis: "Ak tā. Jā, es to zelli pazīstu. Nezināju. ka viņš saistīts ar jums. Man gribētos pirms tam vēlreiz uz viņu paskatīties. Sūtiet to cilvēku šurp. Es gaidīšu viņu uz vakariņām." Pēc tam viņš bija nolicis klausuli.
Ministrijas darbiniekiem bija savs spriedums par Dreksu. Kārtodami darīšanas ar šo vīru, viņi redzējuši, cik šis cilvēks esot lojāls, kā aizrāvies ar raķetes izstrādāšanu, it kā dzīvotu tikai šim mērķim - tās palaišanai -, nodzīdams darbiniekus līdz spēku izsīkumam, cīnīdamies ar citiem departamentiem, lai iegūtu prioritāti. Lai viņam piegādātu materiālus pirmām kārtām, lai Apgādes ministrija par viņa uzņēmumu parūpētos vispirms, risinot šos jautājumus ministru kabineta līmenī. Šie vīri pukojās par Dreksa atbaidošajām manierēm, tomēr cienīja viņu zināšanu, uzņēmības un dedzības dēļ. Un, gluži tāpat kā visi pārējie angļi, uzskatīja viņu par iespējamo valsts glābēju.
"Tā, tā," prātoja Bonds, traukdamies pa taisnu ceļa gabalu garām Čilhemas pilij. Ari viņš spēja saskatīt, ka tā varētu būt, un tajā gadījumā, ja būs jāsastrādājas ar šo vīru, būtu jāpiemērojas šai va- roņmīta versijai. Ja Drekss izturēsies labvēlīgi, Bonds aizmirsīs Bleida klubā notikušo un koncentrēsies tikai Dreksa un viņa lieliskā projekta aizstāvēšanai pret valsts ienaidniekiem. Atlikušas tikai vēl trīs dienas. Drošības pasākumi jau tā bija pastiprināti, Dreksam varētu nepatikt tos vēl uzsvērt. Tas nenāksies viegli, būs nepieciešama liela smalkjūtība. Taktiskums. Nevajadzētu garas runas - viņš domāja - nedz arī ielaisties pārspriedumos par to, ko viņš zina par Dreksa raksturu.
Bonds mazliet saīsināja ceļa gabalu, ārpus Kenterberijas iegriežot vecajā Duv- ras ceļā. Viņš ielūkojās pulkstenī. Bija seši un trīsdesmit minūtes. Vēl piecpadsmit minūtes vajadzēja, lai tiktu līdz Duvrai, pēc tam vēl piecpadsmit, traucot pa Dīlas ceļu. Vai nāksies izlolot vēl kādus plānus? Paldies Dievam, dubultslepkavība nebija jāizmeklē viņam. "Gan slepkavību, gan pašnāvību izdarījis garīgi nevesels indivīds prāta aptumsuma brīdī," tāds bija izmeklēšanas tiesneša verdikts. Meiča pat nebija saukta uz pratināšanu. Viņam tomēr pienāktos apstāties un kaut ko iedzert viesnīcas bārā ar izkārtni "Pasaule bez nabadzības" un pārmīt kādu vārdu ar bārmeni. Nākamajā dienā būtu jāpamēģina uzost to "noslēpumaino", kas Telonam bija licies aizdomīgs - viņš taču kaut ko bija gribējis ziņot ministram. Par to nebija nekādu versiju. Telona istabā nekas nebija atrasts - nekāda pieturas punkta, ko pētīt. Labi, visādā ziņā viņam būs daudz laika pameklēt kaut kādas norādes Telona atstātajās piezīmēs.
Bonds koncentrējās uz mašīnas vadīšanu - ceļš vijās gar krastu uz Duvras pusi. Viņš pagrieza pa kreisi un drīz izbrauca no pilsētas - atkal garām brīnišķai. bet visai šabloniskai pilij.
Kalna galā kā traips zvilnēja melns mākonis, vējstiklā kā spļāvieni iesitās lietus lāses. No jūras pūta auksts vējš. Redzamība bija slikta, Bonds ieslēdza gaismas un lēnām brauca uz priekšu pa krasta malu. Pa labi slējās Svingeitas radaru stacijas smailes, gluži kā rubīniem nokaisītas sveces.
Aģente? Bondam jāuzmanās, tiekoties ar meiteni - nevajadzētu viņu satraukt.
Viņš prātoja, vai jaunā būtne varēs kaut ko palīdzēt. Pavadījusi uzņēmumā jau gadu, viņa droši vien izmantojusi visas tās iespējas, kādas pieejamas "šefa privātsekretārei" - ieskatījusies zem ādas šim projektam un arī Dreksam. Aģentes prāts droši vien ir trenēts, ia viņa prot savu darbu - būs izdarījusi kādus secinājumus. Taču Drekss noteikti izturējās pret savu sekretāri ar neuzticību - kā jau pret jaunu darbinieci, varbūt pat necieta meiteni. Bonds netika gudrs, kāda viņa īsti izskatās. Fotogrāfijā, kura atradās aģentes personiskajā lietā Skotlendjardā, bija redzama pievilcīga, bet visai skarba būtne, bez jebkāda mājiena par valdzinājumu - laikam to izgaisināja atturīgā po- licistes uniformas žakete.
Mati: kastaņbrūni. Acis: zilas. Augums: metrs un 75 centimetri. Svars: 57 kilogrami. Gurnu apkārtmērs: 90. Jostas: 60. Krūšu: 90. Atšķirības zīmes: dzi- mumzīmīte augšpus labās krūts.
"lira!" Bonds nogrudzināja.
Viņš atmeta statistikas datu pārvētīša- nu, jo nupat bija jānogriežas pa labi. Ce- lastabs ar norādi vēstīja "Kingsdouna", tālāk spīdēja nelielas mājvietas ugunis.
Bonds piegrieza auto pie durvīm un izslēdza motoru. Virs galvas rēgojās izkārtne "Pasaule bez nabadzības". Izbalējuši zeltīti burti, kas grabēja sāļajā vējā - tas vilka pār klintīm, kas atradās pusjūdzes attālumā. Bonds izkāpa, izstaipījās un devās uz bāra durvju pusi. Tās bija ciet. Vai krogs būtu slēgts, lai to uzkoptu? Bonds parāva nākamās durvis. Tās atvērās un atklāja skatienam ieeju nelielā privātbārā. Aiz letes stāvēja varena auguma vīrs, viņa krekla piedurknes bija uz- rotītas. Vīrs lasīja vakara avīzi. Kad Bonds ienāca, viņš atrāva skatienu no avīzes un nolika to.
- Labvakar, ser, - vīrs sacīja, nepārprotami nopriecājies par klienta parādīšanos.
- Labvakar, - Bonds atbildēja. - Lielo glāzi viskija ar sodu, lūdzu.
Bonds apsēdās pie bāra un pagaidīja, kamēr vīrs ielēja divus mēriņus "Black & \Vhite" un nolika glāzi viņam priekšā kopā ar sodas ūdens šifonu.
Bonds pielēja sodas ūdeni un iedzēra.
- Vakar gan te, pie jums, klājās bēdīgi, - viņš ierunājās, nolikdams glāzi.
- Briesmīgi, ser, - vīrs apstiprināja. - Tirdzniecībai tādi notikumi par labu nenāk. Vai esat preses pārstāvis, ser? Tagad tikai reportieri un policisti staigā iekšā ārā - tā visu cauru dienu!
- Nē, - Bonds atteica. - Esmu ieradies, lai pāmemtu tā zeļļa amatu, kurš te tika nošauts. Majora Telona vietu. Vai viņš mēdza pie jums ienākt regulāri?
- Nekad netika rādījies, tikai vienu reizi, ser, un tā pati ari bija pēdējā. Un tagad esmu vismaz uz nedēļu izsists no sliedēm, nācās izrunāties par visiem apmeklētājiem. Taču varu teikt, ka sers Hugo mani visādi atbalstīja. Šopēcpus- dien atsūtīja man piecdesmit mārciņu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tas laikam ir jauks cilvēks. Šis džentlmenis licis visiem šajā apkaimē sevi iemīlēt. Tāpēc, ka viņš vienmēr izturas tik augstsirdīgi, katram atrod kādu uzmundrinošu vārdu.
- Jā. Labs cilvēks, - Bonds piebalsoja. - Vai jūs redzējāt, kā tas viss notika?
- Es tā pirmā šāviena laikā neskatījos uz to pusi, ser. Tajā brīdī pasniedzu kādam pinti alus. Tad, protams, atskanot blīkšķim, pavēros turp. Un nometu alus kausu uz grīdas.
- Kas tad notika?
- Raug, visi alkāpās, skaidra būšana. Bārs bija vāciešu pilns. Vismaz kāds ducis. Un uz grīdas gulēja tas zellis, bet otrs ar šaujamo rokā blenza lejup uz viņu. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pievērsis sev vispārēju uzmanību, un pacēla kreiso roku. "Eil!" tas cilvēks iebļāvās - tāpat kā tie plānprātiņi kara laikā. Tad viņš iebāza stobru sev mutē. Un jau pēc mirkļa, - vīrs turpināja, savilcis seju grimasē, - šis izšķīda pa visiem griestiem.
- Vai tas bija viss. ko zellis teica pēc pirmā šāviena? - Bonds apvaicājās. - Tikai iesaucās: ~Heil!"
- Tas bija viss, ser. Kā rādās, šie nespēj aizmirst to nešķīsto vārdu, vai ne?
- Tiešām. - Bonds domīgi novalka. - To viņi noteikti neaizmirst.