X nodala ĪpaŠĀs nodaĻas aĢents

Tajā otrdienas vakarā pulksten se­šos - tas notika maija beigās - Džeimss Bonds lielajā bentlijā traucās pa Duvras ceļu, nogriezdamies taisnajā atzarā, kas veda uz Meidstonu.

Kaut gan Bonds brauca ātri un kon­centrējās, vērdamies uz ceļu, tajā pašā laikā nācās apsvērt ari visas darbības, kuras bija nācies īstenot pēc tam, kad viņš pirms četrarpus stundām izgāja no M. kabineta.

īsi pārstāstījis notikušo sekretārei un ātri paēdis, sēdēdams pie galda savā vir­tuvē, viņš bija brīdinājis autodarbnīcu, lai. Dieva dēļ, pasteidzas ar mašīnas re­montu un atgādā to šurp ne vēlāk kā pulksten četros. Pēc tam iekāpis takso­metrā un devies uz Skotlendjardu, kur bez ceturkšņa trijos viņam bija norunāta tikšanās ar Vellensu.

Skotlendjarda pagalmi un strupceļi Bondam atkal - kā aizvien - atgādināja bezjumta cietumu. Auksto gaiteni apspī­dēja gaismekļu rinda, un šī gaisma bija tik vēsa. ka policijas seržanta vaigi šķita pilnīgi bez sārtuma, kad tas noprasīja, kurp Bonds dodas, un noskatījās, kā viņš paraksta ābolzalo caurlaidi. Tāpat notika ar konstebla seju, kad tas veda vi­ņu uz augšu pa kāpnītēm un tālāk pa neizteiksmīgu gaiteni ar anonīmu durvju rindām līdz uzgaidāmajai istabai.

Klusa un mierīga pusmūža sieviete ar tik vienaldzīgām acīm, kā daždien cilvē­kam, kurš redzējis visu ko, viņam pazi­ņoja, ka priekšnieks atbrīvošoties pēc piecām minūtēm. Bonds piegāja pie loga un pavērās lejup pelēcīgajā pagalma. Konstebls, kurš bez ķiveres izskatījās tāds kā pliks, iznāca no ēkas un pārgāja pari pagalmam, gremodams sviestmaizi - divas kopā saliktas šķēles ar kaut ko rožainu vidū. Bija pavisam kluss, un mašīnu ra­dītais troksnis, kas atplūda šurp no Vait- holas un krastmalas, likās tālu projām no šīs vietas. Bonds jutās nomākts. Vi­ņam nācās saistīties ar tik nepierastiem departamentiem. Un atrauties no savē­jiem un pierastās ikdienas. Jau šeit, uz­gaidāmajā telpā, viņš nejutās savā ele­mentā. Šeit mēdza ienākt un gaidīt tikai noziedznieki un informatori. Varbūt vēl ietekmīgi ļautiņi, kuri velti loloja cerības atbrīvoties no soda naudām par ātruma pārsniegšanu, braucot ar auto, vai ie­stāstīt Vellensam, ka viņu dēli īstenībā nav nekādi homoseksuāli. Cilvēki nemē­dza kavēties īpašās nodaļas uzgaidāmajā telpā nesvarīgu iemeslu dēļ. Parasti šeit ieradušies apmeklētāji vai nu kādu ap­sūdzēja, vai aizstāvējās.

Beidzot sieviete iznāca viņam pakaļ. Bonds nodzēsa cigareti vienā no alvota- jām kārbām, kuras kalpo par pelnutrau- kiem valdības departamentu uzgaidāma­jās telpās, un pēc tam sekoja sekretārei, kura devās uz priekšu pa gaiteni.

Pēc drūmās uzgaidāmās telpas uguns, kas arī šajā gadalaikā dega lielā, omulī­gā kabineta krāsniņā, likās kā veikls triks - gluži kā cigarete, ko piedāvā kāds no Gestapo.

Pagāja piecas minūtes, kamēr Bonds atbrīvojās no drūmā iespaida un attapās, ka Ronijs Vellenss Uešām priecājas, viņu redzot, un negrasās iztirzāt domstarpī­bas, kādas pastāv starp departamen­tiem. Šis cilvēks ne tikai cerēja, ka Bonds izglābs raķetes palaišanas plānu, bet gai­dīja, lai viņš izpestī vienu no labākajiem īpašās nodaļas darbiniekiem no bīsta­miem sarežģījumiem.

Vellenss bija visai taktisks vīrs. Pirma­jā brīdī viņš runāja tikai par M. Turklāt ar dziļu izpratni un sirsnīgu aizrautību. Pat neieminēdamies par izmeklējamo lie­tu, viņš jau bija panācis Bonda drau­dzīgo attieksmi un vēlmi sadarboties.

Kamēr Bonds stūrēja bentliju pa Meidstonas ļaužu pilnajām ielām, viņš prātoja, ka Vellensa talants ticis izkopts, divdesmit gadus sadarbojoties ar M15 un izvairoties no asumiem darba saskarē ar policiju, tāpat ari vadot neaptēstus politiķus un sargājot apdraudētus ār­zemju diplomātus.

Kad Bonds atvadījās no Vellensa - pēc stundas ceturkšņa, ko bija pavadījis spraigā sarunā viņa kabineta. - katrs no viņiem zināja, ka viens otrā ieguvis vēr­tīgu sabiedroto. Vellenss bija Bondu pie­saistījis un varēja būt pārliecināts, ka Gala Branda saņems no viņa visu nepie­ciešamo palīdzību. Viņš labvēlīgi skatījās uz Bonda profesionālo stāvokļa novērtē­jumu, pieeju veicamajam uzdevumam un noraidošo attieksmi pret citu departa­mentu sāncensību ar īpašo nodaļu. Ja runājam par Bondu, tad viņš apbrīnoja Vellensa aģenti, par kuru bija daudz ko uzzinājis. Viņš vairs nejutās neinformēts un neaizsargāts, jo viņu atbalstīja viss Vellensa departaments.

Bonds bija izgājis no Skotlendjarda ar tādu sajūtu, ka īstenojis Klausevica pir­mo principu. Tas ir - nodrošinājis aizmu­guri.

Bonda vizīte Apgādes ministrijā neko jaunu lietas izmeklēšanas labā nebija de­vusi. Viņš bija izpētījis Telona personisko lietu un viņa atskaites. Dzīvesgājums bi­ja taisns, visparastākais - viss mūžs pa­vadīts Armijas Slepenajā dienestā un drošībniekos. Atskaites parādīja rosīgu un labi nostādītu tehnisku uzņēmumu, kurā notikuši pāris starpgadījumi, kad darbinieki piedzērušies, viena sīka zādzī­ba, daži kautiņi ar nelielu asinsizliešanu personiskas atriebības dēļ, bet visādi ci­tādi darbinieki esot uzticami un cītīgi strādātāji.

Tad vēl Džeimss bija pavadījis kādu pusstundu ministrijas plānu daļā kopā ar profesoru Treinu - resnu, apskretušu, neizskatīgu viru, kurš iepriekšējā gadā bija pretendējis uz Nobela prēmiju fizikā, bet patlaban bija kļuvis par vienu no liet­pratīgākajiem raķešu ekspertiem pasau­lē.

Profesors Treins bija piegājis pie milzī­gām kartēm, kas karājās pie sienas un parāvis auklu, lai viena karte uzbrauktu augšā. Atklājās horizontāla shēma des­mit pēdu garumā, tajā bija attēlots kaut kas tāds, ko varēja noturēt par V2 ar tā­dām kā izvērstām spurām.

- Palūk, - profesors Treins bilda, - jūs laikam neko nesaprotat no raķetēm, tā­pēc gribu šo to paskaidrot ar vienkār­šiem terminiem, nevis piebāzt jums gal­vu ar sarežģītām būšanām par degvielas uzpildi, ātrumiem un Keplera elipsi. Šī raķete, ar kuru nodarbojas Drekss, ir vienpakāpes. Tā izlieto visu degvielu, uz- šaudamās gaisā, un pēc tam trāpa tur, kur paredzēts. V2 trajektorija atgādina lodes trajektoriju, kas izšauta no ieroča. Lielākais ātrums, ko tā spēj sasniegt, no­lidodama divsimt jūdzes, varētu būt sep­tiņdesmit jūdžu stundā. Degvielu, kas tajā iepildīta, veido alkohols un šķidrs skābeklis, kurš ir tik ūdeņains, lai nesa­dedzinātu salīdzinoši mīksto dzinēja me­tālu. Ir pieejami arī daudz spēcīgāki deg­vielas maisījumi, taču līdz šim mēs ne­esam varējuši tiem pievērsties tā paša ie­mesla dēļ - to degšanas temperatūra ir tik augsta, ka iznīcinātu pat visizturīgā­ko dzinēju.

Profesors apklusa un norādīja ar pirk­stu uz Bonda krūtīm.

- Viss, kas jums, mīļo cilvēk, jāatce­ras - šī raķete ievērojama ar to, ka tajā izmantots Dreksa niobijs, kura kušanas temperatūra ir apmēram trīstūkstoš piec­simt grādu. Ja salīdzinām ar V2 dzinē­jiem, tad mēs varam izmantot kādu no īpaši efektīvajām degvielām, nesadedzi­not dzinēju. Būtībā, - viņš piemetināja, raudzīdamies Bondā ar tik koncentrētu skatienu, it kā vēlētos iespaidot, - mēs varam lietot fluoru un ūdeņradi.

- Ak tā, - Bonds godbijīgi novilka.

Profesors pētoši pavērās viņā.

- Mēs ceram sasniegt tādu ātrumu, kas tuvotos tūkstoš piecsimt jūdzēm stundā, vertikālā stāvoklī veicot aptuve­ni tūkstoš jūdžu. Tādējādi varētu operēt apmēram četrsimt jūdžu rādiusā, kurā, ja mērām no Anglijas, iespējams iekļaut jebkuru Eiropas galvaspilsētu. Zināmos apstākļos, - viņš sausi piebilda, - tas būtu visai noderīgi. Bet mūs, zinātnie­kus, galvenokārt interesē iespējas at­rauties no zemes. Vai jums ir kādi jau­tājumi?

- Un kā šī sistēma darbojas? - Bonds ziņkārīgi pajautāja.

Profesors norādīja uz diagrammu.

- Sāksim ar smailo galu, - viņš sacī­ja, - vispirms ir kodolgalviņa. Izmēģinā­juma laikā tur atradīsies instrumenti, radars un tamlīdzīgi. Tad vēl žirokom- pasi, lai raķete lidotu taisni. Un dažādi sīkāki mehānismi, piemēram, servomo- tori, strāvas piegādes iekārtas. Un tad nāk lielās degvielas cisternas - trīsdes- mittūkstoš mārciņu katra. Pakaļgalā ir divas mazākas cisternas turbīnas darbi­nāšanai. Četrsimt mārciņu ūdeņraža peroksīda sajaucot ar četrsimt mārci­ņām kālija permanganāta. rodas tvaiki, kuri darbina turbīnas. Ir vēl daži sūkņi, kas iesūknē degvielu raķetes dzinējā. Zem liela spiediena. Vai jūs spējat sekot tam, ko stāstu? - Profesors šaubīgi pa­raustīja uzaci, pavērdamies uz Bonda pusi.

- Izklausās visai līdzīgi reaktīvās lid­mašīnas uzbūvei, - Bonds noteica.

Profesors likās iepriecināts.

- Vairāk vai mazāk, - viņš apstiprinā­ja, - bet raķetei visa degviela ir iekš­pusē, nevis tiek iesūknēta no ārpuses. Tātad, - profesors turpināja, - degviela dzinējā tiek aizdedzināta un galā šaujas ārā līdz ar liesmu. Tās spēks izšauj raķe­ti gaisā kā lodi no ieroča stobra, un pa­kaļgalā tiek likts lietā niobijs. Tas ļauj iz­gatavot dzinēju, kas šajā fantastiskajā speltē neizkūst. Un te, - profesors norā­dīja, - ir astes spuras, kas lidojuma sā­kumā piešķir raķetei stabilitāti. Arī tās ir no niobija sakausējuma, citādi nolūztu nepārvaramā gaisa spiediena dēļ. Kas vēl varētu jūs interesēt?

- Kā cilvēki var justies pārliecināti, ka tā nonāks zemē tur, kur viņi vēlas? - Bonds noprasija. - Kas šai raķetei traucē naka- majā piektdienā nokrist Hāgā?

- Par to gādās attiecīga iekārta. Ir tā, ka piektdien nekas netiks atstāts likteņa ziņā. jo ir sagādāts īpašs radars, kas no­vietots jūrā uz plosta. Raķetes priekšga­lā ir raidītājs, kurš uztvers atbalsi no sig­nāla, ko noraidīs mūsu ierīkojums jūrā, un automātiski pagriezīsies turp. Pro­tams, - profesors pavīpsnāja, - ja mēs lietotu šādu iekārtu kara laikā, tad tā būtu visai noderīga palīdzība, ja Maska­vā, Varšavā, Prāgā vai Montekarlo - tur, kurp mēs izšautu raķeti - atrastos attie­cīga ierīce, kas raidītu signālus. Tajā ga­dījumā būs atkarīgs no jums, puiši, kā to turp nogādāt. Vēlu veiksmi.

Bonds nepiespiesti pasmaidīja. - Vēl viens jautājums, - viņš bilda. - Ja kāds gribētu sabotēt raķetes palaišanu, kā tas būtu visvieglāk izdarāms?

- Jebkā, - profesors atsaucīgi pa­skaidroja. - Ieberot smiltis degvielā. Vai sūkņos granti. Izurbjot nelielu caurumi­ņu fizelāžā vai balstos. Tā kā palaišana notiek ar lielu spēku un ātrumu, tai var kaitēt pat sīkākais bojājums.

- Liels paldies, - Bonds noteica. - Kā šķiet, tad jūs par to raketi esat norūpē­jies krietni mazāk nekā es.

- Tā ir lieliska ierīce. - sacīja profe­sors. - Lidos, kā pienākas, ja neviens to nesabojās. Drekss visu paveicis godam. Viņš ir lielisks organizētājs. Un savācis lielisku komandu. Šie viri darīs visu viņa dēĻ Mums ir par ko pateikties šim dar­barūķim.

Bonds mainīja virzienu un stūrēja lie­lo auto sānis - Čeringas pagriezienā izvē­lēdamies taisno un pārskatāmo Čilhe- mas un Kenterberijas ceļu, nevis šauros Ešfordas un Folkstounas celiņus. Mašīna rēkdama traucās ar ātrumu astoņdesmit jūdzes stundā - Bonds turēja ieslēgtu trešo ātrumu, lai tiktu augšā pa garo, nolaideno slīpumu uz Molešroudu.

"Un kā ar Dreksu?" viņš domāja, braukdams vēl ātrāk un apmierināti ie­klausīdamies motora rūkoņā. Arī izpūtējs strādāja labi. "Kāda būs uzņemšana, kas sagaida vakarā?" M. stāstīja, ka tad, kad telefonsarunā tika minēts viņa vārds, Drekss uz mirkli apklusis, pēc tam notei­cis: "Ak tā. Jā, es to zelli pazīstu. Nezinā­ju. ka viņš saistīts ar jums. Man gribētos pirms tam vēlreiz uz viņu paskatīties. Sūtiet to cilvēku šurp. Es gaidīšu viņu uz vakariņām." Pēc tam viņš bija nolicis klausuli.

Ministrijas darbiniekiem bija savs spriedums par Dreksu. Kārtodami darī­šanas ar šo vīru, viņi redzējuši, cik šis cilvēks esot lojāls, kā aizrāvies ar raķetes izstrādāšanu, it kā dzīvotu tikai šim mēr­ķim - tās palaišanai -, nodzīdams darbi­niekus līdz spēku izsīkumam, cīnīdamies ar citiem departamentiem, lai iegūtu prioritāti. Lai viņam piegādātu materi­ālus pirmām kārtām, lai Apgādes minis­trija par viņa uzņēmumu parūpētos vis­pirms, risinot šos jautājumus ministru kabineta līmenī. Šie vīri pukojās par Dreksa atbaidošajām manierēm, tomēr cienīja viņu zināšanu, uzņēmības un de­dzības dēļ. Un, gluži tāpat kā visi pārējie angļi, uzskatīja viņu par iespējamo valsts glābēju.

"Tā, tā," prātoja Bonds, traukdamies pa taisnu ceļa gabalu garām Čilhemas pilij. Ari viņš spēja saskatīt, ka tā varētu būt, un tajā gadījumā, ja būs jāsastrādā­jas ar šo vīru, būtu jāpiemērojas šai va- roņmīta versijai. Ja Drekss izturēsies labvēlīgi, Bonds aizmirsīs Bleida klubā notikušo un koncentrēsies tikai Dreksa un viņa lieliskā projekta aizstāvēšanai pret valsts ienaidniekiem. Atlikušas tikai vēl trīs dienas. Drošības pasākumi jau tā bija pastiprināti, Dreksam varētu nepa­tikt tos vēl uzsvērt. Tas nenāksies viegli, būs nepieciešama liela smalkjūtība. Tak­tiskums. Nevajadzētu garas runas - viņš domāja - nedz arī ielaisties pārspriedu­mos par to, ko viņš zina par Dreksa raksturu.

Bonds mazliet saīsināja ceļa gabalu, ārpus Kenterberijas iegriežot vecajā Duv- ras ceļā. Viņš ielūkojās pulkstenī. Bija se­ši un trīsdesmit minūtes. Vēl piecpadsmit minūtes vajadzēja, lai tiktu līdz Duvrai, pēc tam vēl piecpadsmit, traucot pa Dīlas ceļu. Vai nāksies izlolot vēl kādus plā­nus? Paldies Dievam, dubultslepkavība nebija jāizmeklē viņam. "Gan slepkavību, gan pašnāvību izdarījis garīgi nevesels in­divīds prāta aptumsuma brīdī," tāds bija izmeklēšanas tiesneša verdikts. Meiča pat nebija saukta uz pratināšanu. Viņam to­mēr pienāktos apstāties un kaut ko ie­dzert viesnīcas bārā ar izkārtni "Pasaule bez nabadzības" un pārmīt kādu vārdu ar bārmeni. Nākamajā dienā būtu jāpamēģi­na uzost to "noslēpumaino", kas Telonam bija licies aizdomīgs - viņš taču kaut ko bija gribējis ziņot ministram. Par to nebi­ja nekādu versiju. Telona istabā nekas nebija atrasts - nekāda pieturas punkta, ko pētīt. Labi, visādā ziņā viņam būs daudz laika pameklēt kaut kādas norā­des Telona atstātajās piezīmēs.

Bonds koncentrējās uz mašīnas vadī­šanu - ceļš vijās gar krastu uz Duvras pusi. Viņš pagrieza pa kreisi un drīz iz­brauca no pilsētas - atkal garām brīniš­ķai. bet visai šabloniskai pilij.

Kalna galā kā traips zvilnēja melns mākonis, vējstiklā kā spļāvieni iesitās lietus lāses. No jūras pūta auksts vējš. Redzamība bija slikta, Bonds ieslēdza gaismas un lēnām brauca uz priekšu pa krasta malu. Pa labi slējās Svingeitas ra­daru stacijas smailes, gluži kā rubīniem nokaisītas sveces.

Aģente? Bondam jāuzmanās, tiekoties ar meiteni - nevajadzētu viņu satraukt.

Viņš prātoja, vai jaunā būtne varēs kaut ko palīdzēt. Pavadījusi uzņēmumā jau gadu, viņa droši vien izmantojusi visas tās iespējas, kādas pieejamas "šefa privātsekretārei" - ieskatījusies zem ādas šim projektam un arī Dreksam. Aģentes prāts droši vien ir trenēts, ia viņa prot savu darbu - būs izdarījusi kādus seci­nājumus. Taču Drekss noteikti izturējās pret savu sekretāri ar neuzticību - kā jau pret jaunu darbinieci, varbūt pat necieta meiteni. Bonds netika gudrs, kāda viņa īsti izskatās. Fotogrāfijā, kura atradās aģentes personiskajā lietā Skotlendjardā, bija redzama pievilcīga, bet visai skarba būtne, bez jebkāda mājiena par valdzinā­jumu - laikam to izgaisināja atturīgā po- licistes uniformas žakete.

Mati: kastaņbrūni. Acis: zilas. Au­gums: metrs un 75 centimetri. Svars: 57 kilogrami. Gurnu apkārtmērs: 90. Jos­tas: 60. Krūšu: 90. Atšķirības zīmes: dzi- mumzīmīte augšpus labās krūts.

"lira!" Bonds nogrudzināja.

Viņš atmeta statistikas datu pārvētīša- nu, jo nupat bija jānogriežas pa labi. Ce- lastabs ar norādi vēstīja "Kingsdouna", tālāk spīdēja nelielas mājvietas ugunis.

Bonds piegrieza auto pie durvīm un iz­slēdza motoru. Virs galvas rēgojās izkār­tne "Pasaule bez nabadzības". Izbalējuši zeltīti burti, kas grabēja sāļajā vējā - tas vilka pār klintīm, kas atradās pusjūdzes attālumā. Bonds izkāpa, izstaipījās un devās uz bāra durvju pusi. Tās bija ciet. Vai krogs būtu slēgts, lai to uzkoptu? Bonds parāva nākamās durvis. Tās atvē­rās un atklāja skatienam ieeju nelielā privātbārā. Aiz letes stāvēja varena augu­ma vīrs, viņa krekla piedurknes bija uz- rotītas. Vīrs lasīja vakara avīzi. Kad Bonds ienāca, viņš atrāva skatienu no avīzes un nolika to.

- Labvakar, ser, - vīrs sacīja, nepārpro­tami nopriecājies par klienta parādīšanos.

- Labvakar, - Bonds atbildēja. - Lielo glāzi viskija ar sodu, lūdzu.

Bonds apsēdās pie bāra un pagaidīja, kamēr vīrs ielēja divus mēriņus "Black & \Vhite" un nolika glāzi viņam priekšā ko­pā ar sodas ūdens šifonu.

Bonds pielēja sodas ūdeni un iedzēra.

- Vakar gan te, pie jums, klājās bēdī­gi, - viņš ierunājās, nolikdams glāzi.

- Briesmīgi, ser, - vīrs apstiprinā­ja. - Tirdzniecībai tādi notikumi par la­bu nenāk. Vai esat preses pārstāvis, ser? Tagad tikai reportieri un policisti staigā iekšā ārā - tā visu cauru dienu!

- Nē, - Bonds atteica. - Esmu ieradies, lai pāmemtu tā zeļļa amatu, kurš te tika nošauts. Majora Telona vietu. Vai viņš mēdza pie jums ienākt regulāri?

- Nekad netika rādījies, tikai vienu reizi, ser, un tā pati ari bija pēdējā. Un tagad esmu vismaz uz nedēļu izsists no sliedēm, nācās izrunāties par visiem ap­meklētājiem. Taču varu teikt, ka sers Hugo mani visādi atbalstīja. Šopēcpus- dien atsūtīja man piecdesmit mārciņu, lai atlīdzinātu zaudējumus. Tas laikam ir jauks cilvēks. Šis džentlmenis licis vi­siem šajā apkaimē sevi iemīlēt. Tāpēc, ka viņš vienmēr izturas tik augstsirdīgi, katram atrod kādu uzmundrinošu vār­du.

- Jā. Labs cilvēks, - Bonds piebalso­ja. - Vai jūs redzējāt, kā tas viss notika?

- Es tā pirmā šāviena laikā neskatījos uz to pusi, ser. Tajā brīdī pasniedzu kā­dam pinti alus. Tad, protams, atskanot blīkšķim, pavēros turp. Un nometu alus kausu uz grīdas.

- Kas tad notika?

- Raug, visi alkāpās, skaidra būšana. Bārs bija vāciešu pilns. Vismaz kāds du­cis. Un uz grīdas gulēja tas zellis, bet otrs ar šaujamo rokā blenza lejup uz vi­ņu. Tad pēkšņi viņš pamanīja, ka pievēr­sis sev vispārēju uzmanību, un pacēla kreiso roku. "Eil!" tas cilvēks iebļāvās - tā­pat kā tie plānprātiņi kara laikā. Tad viņš iebāza stobru sev mutē. Un jau pēc mirkļa, - vīrs turpināja, savilcis seju gri­masē, - šis izšķīda pa visiem griestiem.

- Vai tas bija viss. ko zellis teica pēc pirmā šāviena? - Bonds apvaicājās. - Ti­kai iesaucās: ~Heil!"

- Tas bija viss, ser. Kā rādās, šie ne­spēj aizmirst to nešķīsto vārdu, vai ne?

- Tiešām. - Bonds domīgi novalka. - To viņi noteikti neaizmirst.

Загрузка...