Pūces aste

XIV nodala PIRKSTI NIEZ

Pirms pusstundas Gala Branda bija nospiedusi savas brokastu cigaretes iz- smēķi, izdzērusi krūzītē atlikušo kafiju, izgājusi no guļamistabas un devusies uz darba vietu, izskatīdamās pēc īstas privātsekretāres spodri baltā blūzē un tumšos, rūtotos svārkos.

Tieši pusdeviņos meitene atradās savā kabinetā. Uz viņas galda jau gaidīja ve­sels žūksnis ar Gaisa spēku ziņojumiem. Pirmām kārtām viņai pienācās izpētīt un atzīmēt lo saturu laika apstākļu kartē. To izdarījusi, viņa ie>_ ; . pa durvīm, kas savienoja viņas darL.-. telpu ar Dreksa kabinetu, un piesprauda karti pie dēļa aiz blāvās stikla sienas r- .m jaunā meitene nospieda slēdzī^un sienas karte iegaismojās. Viņa izdarīja dažus aprēķi­nus, lūkodamās izgaismotajās skaitļu rindās, un rūpīgi pievienoja rezultātus diagrammai, kuru bija piespraudusi pie dēļa.

Branda bija to darījusi ar Gaisa spēku piegādātajām ziņām jau ilgāku laiku - kat­ru dienu kopš vadības korpusa pastāvē­šanas sākuma un raķetes būves uzsāk­šanas zem kupola, un, izmēģinājuma šā­viena dienai tuvojoties, skaitļi kļuva aiz­vien precīzāki. Viņa bija pārtapusi īstā ekspertē un tagad zināja no galvas gan aparātu rādījumus, gan laika apstākļu variācijas dažādā augstumā.

Tāpēc viņu jo vairāk kaitināja atskār­sme, ka Drekss neliekas zinis par viņas aprēķiniem. Katru dienu tieši pulksten deviņos brīdinoši ieskanējās zvans, un Drekss kāpa lejup pa stāvajām dzelzs kāpnēm. Nonākot savā kabinetā, Drekss vispirms aicināja pie sevis neciešamo dok­toru Valteru, tad abi kopā pārlūkoja visus Brandas izskaitļotos ciparus, ierakstīdami beigu rezultātus plānā, melnā piezīmju grāmatiņa, ko Drekss aizvien nēsāja bikšu kabatā. Branda zināja, ka tā ir ikdienišķa norise, viņa jau bija pagurusi, to vēroda­ma caur neuzkrītošu actiņu, ko bija izur­busi plānajā sienā starp abiem kabine­tiem, lai varētu Vellensam nosūtīt iknedē­ļas atskaites par Dreksa apmeklētājiem. Me(ode bija amatieriska, bet sekmīga, un Brandai bija izdevies lēnām būvēt savu versiju par šo rutīnu, kas viņu tā kaitinā­ja. Tā bija tracinoša divu iemeslu dēļ, jo, pirmkārt, nozīmēja, ka Drekss neuzticas viņas aprēķiniem, otrkārt, tādējādi mazi­nājās viņas loma - pat vispieticīgākā - ra­ķetes palaišanā.

Bija gluži saprotami, ka šo mēnešu laikā Branda bija tā iejutusies savā lo­mā, it kā tā būtu viņas īstā profesija. Jo amats prasīja, lai aizsegam izveidotā per­sonība būtu tik patiesa, cik vien ie­spējams. Un tagad, kamēr Branda spie­goja, pētīja un ošņāja gaisu ap Dreksu, ziņodama savam priekšniekam Londonā, viņa bija no visas sirds aizrāvusies ar ra­ķetes projektu un tā sekmēm - kļuvusi tam tikpat uzticīga kā visi pārējie šajā uzņēmumā.

Visi pārējie Gaļas pienākumi Dreksa privātsekretāres amatā bija neciešami garlaicīgi. Katru dienu viņa saņēma daudz pasta - vēstules, kas Ļondonā pienāku­šas uz Dreksa adresi un nosūUtas tālāk uz ministriju. Ari tajā ritā Branda atrada uz galda parasto vēstuļu kaudzi - tur bi­ja aptuveni piecdesmit sūtījumu. Tie bija triju veidu. Lūdzēju vēstules, raķešu fa­nātiķu sajūsmas izpaudumi un darījum- vēstules no Dreksa biržas māklera un ci­tiem tamlīdzīgiem komercagentiem. Tiem Drekss mēdza nodiktēt īsas atbildes - tad pārējo dienas daļu viņai aizņēma mašīn­rakstīšana un kopiju ievietošana vākos.

Bija visai saprotami, ka pienākums, kas saistīts ar raķeti, lai cik apgrūtinošs, viņai šķita ārkārtīgi svarīgs, un tajā rītā, vairākas reizes pārbaudījusi datus, Branda jutās pārliecināta vairāk nekā jebkad, ka palaišanas dienā viņas aplē­sēm būs liela nozīme. Tomēr viņa bieži atgādināja pati sev, ka tās var būt arī kļūdainas. Tāpēc nepieciešami šie ikdie­nas pārrēķini, kad Drekss un Valters ie rakstīja mazajā, melnajā grāmatiņā pār­baužu rezultātus. Protams, Drekss ne­kad neteica, vai laika apstākļi un apara­tūras rādījumi ir pareizi. Kad viendien Branda noprasīja tieši, vai viņas izskait- ļojumi ir pareizi, Drekss neapšaubāmi vaļsirdīgi atbildēja: - Tie ir lieliski, dārgā. Visnotaļ vērtīgi. Bez tiem mēs nemaz ne­varētu iztikt.

Gala Branda iegāja atpakaļ savā ka­binetā un saka pārlūkot vēstules. Vēl ti­kai divi lidojuma plāni - ceturtdienai un piektdienai, un tad pēc viņas aprēķi­niem (nemainītiem vai ari mainītiem no Dreksa kabatas grāmatiņas) tiks nore­gulēta aparatūra un nospiests palaiša­nas slēdzis.

Branda sapņaini pētīja savus nagus, pēc tam izstiepa rokas. Cik bieži gadījās, ka treniņu laikā policijas koledžā viņu ie­sūtīja pie citiem studentiem un piekodi­nāja nenākt atpakaļ bez pieprasītās pie­zīmju grāmatiņas, mapes, pildspalvas, pat rokas pulksteņa? Nereti šo kursu lai­kā instruktors apsviedās, satverdams vi­ņas roku un iesaukdamies: "Nē, nē, mis! Tas nekam neder! Tā zilonis ar snuķi va­rētu meklēt cukuru sava pavēlnieka ka­batā! Mēģiniet vēl!"

Branda mierīgi salieca un iztaisnoja pirkstus, pēc tam - itin . kaut ko izlē­musi - ķērās pie vēstus: kaudzes.

Pulkstenis vēl nebija deviņi, kad ie­skanējās trauksmes zvans, un meitene dzirdēja, kā kabinetā fenāk Drekss. Pēc mirkļa Branda saklausīja, ka viņš atkal atver dubultdurvis un sauc Valteru. Tā­lāk sekoja parastā balsu murdoņa, taču vārdus klusināja ventilatoru dūkoņa.

Branda salika vēstules trijās kaudzī­tēs un pievērsās tām - nepiespiesti nolie­cās uz priekšu, atbalstījusi elkoņus pret galdu un zodu - kreisajā rokā.

Komandieris Bonds. Džeimss Bonds. Tas, bez šaubām, ir iedomīgs pūslis - tā­pat kā lielākā daļa no Slepenā dienesta vīriem. Un kāpēc atsūtījuši viņu, nevis kādu, ar ko varētu sastrādāties, - no Īpašās nodaļas vai pat Ml5? īsajā ziņoju­mā no priekšniecības bija teikts, ka ne­viens cits šobrīd neesot pieejams, turklāt Bonds esot viena no Slepenā dienesta zvaigznēm, kurai pilnīgi uzticoties gan īpašā nodaļa, gan Ml5. Pat premjermi­nistrs atļāvis viņam uzņemties šo operā­ciju, šajā reizē darbojoties tepat Anglijā. Bet kāds labums 110 viņa šeit tajā īsajā laiksprīdī, kas vēl atlicis? Var jau būt, ka šis cilvēks nevainojami šauj un runā svešvalodās, turklāt vēl pieprot veselu lē­rumu visādu triku, kas noder ārzemēs. Bet ko viņš te darīs, ja nav nekādu izska­tīgu spiedžu, ap kurām lakstoties? Jo viņš neapšaubāmi ir visai pievilcīgs. (Ga­la Branda neviļus pacrābājās somiņā pēc kosmētikas maciņa. Pēc tam aplūkoja savu seju mazā spogulītī un pārvilka pār degunu ar pūderslotiņu.) Tas zellis gau­žām atgādina Hogiju Kārmaiklu. Melno matu sķipsna līdz labajai uzacij. Gandrīz tādi paši vaigu kauli. Tikai mutes veido­juma tāds kā cietsirdīgs vaibsts, un acis aukstas. Vai tās bija pelēkas, vai zilas? Vakar vakarā to nebija iespējams pa­teikt. Labi, lai ir, kā būdams, viņa nolika zvaigzni vietā un parādīja, ka neļauj sevi iespaidot žilbinošiem vīriešiem no Slepe­nā dienesta, lai cik romantiski tie liktos, īpašajā nodaļā ari bija tādi izskatīgi vīri, īsti detektīvi, nevis kaut kādi uzpūtīgi ti­pi, kādus izdomājis Filips Openheims - ar ātriem auto, sevišķām cigaretēm ar zeltī­tiem filtriem un polsterētām ieroču sik­snām plecos. Jā, ari tādus viņai bija ga­dījies sastapt, pat aptaustīt. lai pārlieci­nātos, vai siksnas ir vieta Kā rādās, viņa nokļuvusi tādā kā izrādē, strādājot kopā ar šādu kolēģi - kādā \1rzien . šī sadarbī­ba varētu notikt, Dievam vien zināms. Ja viņa bijusi šeit visu laiku kopš uzņē­muma dibināšanas un neko aizdomīgu nav pamanījusi, tad ko varētu atklāt Bonds pāris dienu laikā? L'n ko vispār te var atrast? Protams, ka ir šis tas. ko Branda nespēj saprast. Vai vajadzētu, piemēram, pastāstīt Bondam par Kreb- su? Taču vispirmām kārtām jārūpējas, lai viņš ar kādu muļķīgu izdarīšanos ne- atklaj Brandas īsto nodarbošanos. Viņai jābūt vēsai un apņēmīgai, ārkārtīgi uz­manīgai. Taču tas nenozīmē - viņa nolē­ma brīdī, kad atskanēja signāls, savākda­ma parakstāmās vēstules un savu ste- nogrālljas bloknotu, - ka nevar izturēties draudzīgi. Taču, pats par sevi saprotams, tikai ar viņas uzstādītajiem noteikumiem.

Pieņēmusi šo lēmumu, Branda atvēra durvis un iegāja sera Hugo Dreksa kabi­netā.

Kad Branda pēc pusstundas ienāca atpakaļ savā darba telpā, viņa atrada tur sēžam Bondu, kurš bija iekārtojies viņas krēslā ar atvērtu Viteikera almanahu sev priekšā uz galda. Branda sašķobīja lū­pas, bet Bonds piecēlās un jautri novēlē­ja viņai labu rītu. Branda īsi pamāja, ap­gāja ap galdu un apsēdās. Pastūmusi sā­nis Viteikera almanahu, viņa nolika vietā vēstules un bloknotu.

- Jums vajadzētu pagādāt rezerves krēslu apmeklētājiem. - pasmīnēdams aizrādīja Bonds. Branda. protams, šo smaidiņu uzskatīja par nekaunīgu. - Un kaut ko lasāmu - aizraujošāku par alma­nahiem.

Branda nelikās neko dzirdējusi. - Sers Hugo vēlas jūs satikt, - viņa sacīja. - Jau grasījos iet apskatīties, vai esat piecēlies.

- Jūs melojat! - Bonds nomurminā­ja. - Jo dzirdējāt, kā es pusastoņos aiz­braucu. Es redzēju, kā jūs skatījāties pa aizkaru spraugu.

- Es neko tamlīdzīgu nedarīju! - Bran­da sašutusi atcirta. - Kāpēc man vaja­dzētu interesēties par katru aizbraucošu auto?

- Es teicu, ka jūs dzirdējāt aizbraucam auto, - Bonds neatlaidās. Viņš negrasījās atkāpties no savām pozīcijām. - Starp ci­tu, - Bonds piemetināja. - nekasiet galvu ar neaso zīmuļa galu kad pierakstāt, ko jums diktē. Neviena laba privātsekretāre tā nedara.

Bonds zīmīgi paskaūas uz kādu punktu starpsienas durvīs. Un paraustī­ja plecus.

Gala juta, ka aizstāvēties neizdosies. "Sa­sodīts, tas virs ir vērīgs." viņa nodomāja.

- Nevaru veltīt visu ritu mīklu minēša­nai. Drekss gribēja runāt ar mums abiem, es nedrīkstu likt viņam gaidīt. - Branda piecēlās, piegāja pie durvīm uz Dreksa ka­binetu un tās atvēra. Bonds sekoja viņai un aizvēra durvis.

Drekss stāvēja un aplūkoja apgaismo­to sienas karti. Kad abi ienāca, viņš pa griezās.

- Te nu jūs esat, - Drekss ierunājās, veltīdams Bondam caururbjošu skatie­nu. - Man likās, ka esat mūs pametis. Apsargi ziņoja, ka esat aizbraucis - šorīt , pulksten pusastoņos.

- Man vajadzēja piezvanīt, - Bonds pa­skaidroja. - Ceru, ka nevienu neiztraucēju.

- Telefons ir manā kabinetā, - Drekss aprauti noteica. - Telonam tas likās labs diezgan.

- Ak vai, nabaga Telons! - Bonds bēdīgi novilka. Dreksa balsi atkal bija parādīju­sies pavēlnieciskā nots, kas Bondam tā ne­patika, tāpēc viņam instinktīvi gribējās šo cilvēku kaitināt. Šajā gadījumā tas izdevās.

Drekss paraudzījās viņā ar bargu skatienu, pēc tam mēģinādams to notu­šēt ar rejošiem smiekliem un .plecu raustīšanu.

- Dariet, kā vēlaties, - viņš norūca. - Jums jāpilda savs pienākums. Tikai ne­traucējiet šejienes dienas kārtību. Jums jāatceras, - viņš jau prāUgāk piebilda, - vi­si mani darbinieki ir nervozi, un tagad jo īpaši, es nedrīkstu viņus satraukt vēl vai­rāk ar kaut kādām mistiskām norisēm. Ceru, ka šodien jūs negrasāties uzdot vi­ņiem daudz jautājumu! Man gribētos, lai viņiem vairs nebūtu jānervozē. Vīri vēl nav attapušies pēc pirmdienas notiku­miem. Mis Branda var jums par šiem cil­vēkiem visu pastāstīt. Cik man zināms, viņu personiskās lietas atrodas Telona is­tabā. Vai vēl neesat tās izpētījis?

- Tam dokumentu skapim nav atslē­gas, - Bonds nevilcinoties atbildēja.

- Piedodiet! Esmu vainīgs, - Drekss noteica. Piegājis pie galda, viņš pavilka vaļā atvilktni, izņēma no tās nelielu at­slēgu saišķi un pasniedza Bondam. - Man vajadzēja tās jums iedot vakar vakarā. Tas inspektors, kurš izmeklē lietu. lUdza tās nodot jums. Piedodiet!

- Liels paldies. - Bonds pateicās. Un mirkli cieta klusu. - Starp citu - cik ilgi jūs nodarbināt Krebsu? - Šo jautājumu viņš uzdeva, pēkšņa impulsa vadits. Ka­binetā iestājās klusums.

- Krebss? - Drekss domīgi atkārtoja. Viņš apgāja apkārt savam galdam un ap­sēdās. Tad iebāza roku bikšu kabatā un izvilka paciņu cigarešu. Resnie pirksti noplēsa no tās celofāna apvalku. Drekss izvilka cigareti, iebāza to mutē zem sar­kanīgo ūsu kušķiem un aizdedza.

Bonds likās pārsteigts.

- Nezināju, ka šeit atļauts smēķēt, - viņš bilda, izņemdams savu cigarešu kārbu.

Dreksa cigarete - tieva, balta nūjiņa lielās, sarkanās sejas vidū, šūpojās aug­šup lejup, jo viņš runāja, neizņemdams to no mutes.

- Šis telpas ir hermētiski noslēgtas, - viņš sacīja. - Durvju malas apvilktas ar gumiju. Te ir atsevišķa ventilācija. Apa­rāti un ģeneratori tik un tā jānodala atse­višķi, tāpēc, - viņa lūpas ap cigareti savil­kās smīnā, - es varu smēķēt.

Drekss izvilka cigareti no mutes un nopētīja to. Viņš likās kaut ko izlē­mis.

- Jūs jautājāt par Krebsu, - viņš sacī­ja. - Jāteic, - viņš zīmīgi uzlūkoja Bon­du, - starp mums runājot, es šim vīranj īsti neuzticos. - Drekss brīdinoši pamāja ar roku. - Neko noteiktu gan neņemos apgalvot, jo pretējā gadījumā es būtu vi­ņu padzinis, taču reiz pieķēru šo viru ložņājam pa korpusu un citā reizē - ma­nā kabinetā rakņājamies pa maniem personiskajiem papīriem. Viņš gan mi­nēja uluži ticamus iemeslus, tāpēc es aprobežojos ar brīdinājumu. Godīgi sa­kot. aizdomas man palika. Kaut gan, protams, nekādu īpašu ļaunumu viņš nevarēja nodarīt. Tomēr šis zellis pieder pie apkalpojošā personāla, un nevienam no šiem cilvēkiem nav ļauts te rakņā­ties. - Drekss atklāti pavērās Bondam acīs. - Es teiktu, ka jums derētu to ma- kanu uzmanīt. Tas ir prātīgi, ka jau tik ātri viņu izskaitļojāt, - viņš godbijīgi pie­bilda. - Kas jūs uzvedināja uz domām par viņu?

- Ak, nekas sevišķs. - Bonds attrau­ca. - Laikam jau šim tipam tāds glums izskats. Bet tas, ko jūs pastāstījāt, ir in­teresanti, un es noteikti paturēšu viņu prātā.

Viņš pievērsās Gaļai Brandai. kura bi­ja klusējusi visu šo laiku, kamēr abi at­radās Dreksa kabinetā.

- Un ko par Krebsu domājat jūs. mis Branda? - viņš pieklājīgi apjautājās.

Meitene atbildēja, runādama ar Drek­su.

- Es neko daudz par šīm būšanām nezinu, ser Hugo. - Branda pieticīgi at­saucās, sajūsminādama Bondu ar savu impulsīvo tiešumu, - taču es šim cil­vēkam nepavisam neuzticos. Negribēju jUs apgrūtināt ar sūdzēšanos, taču viņš kaut ko meklēja arī mana istabā - atplē­sa vēstules un visur vandījās. Es to at­klāju.

Drekss likās izbrīnījies.

- Vai tiešām? - viņš noprasīja. Un, no­spiezdams cigaretes galu pelnu traukā, centīgi pagrozīja to, kamēr nodzisa ik dzirkstelīte. - Tad jau par Krebsu mēs būtu vienisprātis, - viņš noteica, skatie­nu augšup nepaceldams.