Pūces aste

XX nodala DREKSA GAMBĪts

Gaļas ķermeni bija vairākas sāpošas vietas, smeldza atsevišķi locekļi. Dūra aiz kreisās auss, sāpēja roku locītavas, virve bija iegrauzusies potītēs.

Ik ceļa negludums, ik pagrieziens, kad Drekss spēji nobremzēja vai nospieda akseleratoru, izraisīja kādu sāpi un lika nervozi sarauties. Ja vien Gala būtu kār- tigāk nolikta uz šaurā aizmugures sēdek­ļa. Uz tā tik tikko pietika vietas viņas au­gumam un segām, bet zilumos sadauzītā seja berzās pret spīdīgo cūkādu.

Gaiss, ko mis Brenda elpoja, bija sa­smacis un oda pēc jauna ādas tapsēju- ma, izplūdes gāzēm, reizumis arī smirdē­ja pēc svilstošas gumijas, kad Drekss tai­sīja kādu īpaši asu pagriezienu.

Un tomēr - visas šīs sāpes un neērtī­bas Gaļai neko nenozīmēja.

Krebss! Pārsteidzošā kārtā Gaļas bai­les un dusmas lielākoties saistījās ar šo cilvēku - tās bija vismokošākās izjūtas. Pārējās nebija iespējams tik vienkārši iz­prast. Drekss, viņa noslēpumi un naids pret Angliju. Mikla - lieliskā vācu valo­das prasme. Raķete. Kodolgalviņas no­slēpums. Kāda tagad palikusi iespēja glābt Londonu? Visi šie jautājumi pagai­dām bija atstumti zemapziņā, jo šobrīd nebija atrisināmi.

Pēcpusdiena divatā ar Krebsu bija bie­dējoša, un jaunā meitene nemitīgi atgrie- zas pie nepatīkamās domas par to, gluži kā mele pie sāpoša zoba.

Vēl labu laiku pēc tam. kad Drekss bi­ja projām, Gala turpināja tēlot, ka ir bez­samaņā. Vispirms Krei ss bija pētijis ma­šīnas, runādamies ar katru pēc kārtas vāciski un tillinādamies kā ar bērnu.

- Vei, manu mīlulīt, Liebchen … Tā jau ir labāk, vai ne? Mazliet eļļiņas tev, lellit. te būs. Bet, protams… Tūlit iet vieglāk… Nē, nē, laiskullt! Tūkstoš apgriezienu, es teicu! Ne jau deviņsimt. Aiziet, kusties! Mums jādara viss, ko spējam - vai ne? Jā, mīļā, mein Schalz[4]! Topi pielabināta! Uz riņķi, atkal uz riņķi - tā mēs strādā­sim! Augšā un lejā! Ļauj man noslaucīt savu daiļo sejiņu, lai varam apraudzīt, ko bilst katra mazā detaļa. Jesus Maria, tu gan esi braša meitenīte, bist du ein braves Kind!**

Tā turpinājās ilgāku laiku. Tad Krebss nostājās pretī Gaļai un, šņaukājoties un pretīgi čamstinot, krietnu bridi kavējās, aplūkodams viņas seju, piemirsis mašī­nas, kaut ko prātodams un gatavoda­mies izlemt.

Un tad viņa sajuta Krebsa roku uz sa­vas kostlmjakas augšējās pogas. Vairs nekas cits neatlika, nācās tēlot samaņas atgriešanos.

Gala lūdza ūdeni, Krebss bija devies uz vannas istabu un atnesis mazliet ūdens zobu skalojamajā glāzē. Tad viņš bija atvilcis virtuves krēslu un jāteniski apsēdies uz tā Gaļai pretī, atspiezdams zodu uz atzveltnes. Tā Krebss bija domīgi blenzis viņai sejā ar savām blāvajām acīm zem nosligušajiem plakstiņiem.

Mis Branda pārtrauca klusumu pirmā.

- Kāpēc esmu atvesta šurp? - viņa no­prasīja. - Kas tās par mašīnām?

Krebss nolaizīja lūpas. Mazā, sārtā mute pavērās - zem dzeltenajiem ūsu skumšķiem beidzot parādījās rombvei- dīgs smaids.

- Te ir uzrīkoti sīkputnu slazdi, - Krebss noteica. - Drīz dziedātāj putniņš tiks ievi­lināts siltā ligzdiņā. Un tad tas izdēs oli­ņu. Tādu lielu, 'apaļu olu! Skaistu un treknu oliņu!

Krebsa sejas lejasdaļa apmierinājumā savilkās, acis spīdēja kā mēneši.

- Un skaistā meitenīte ir šeit, jo citādi viņa varētu izbiedēt putniņu, tas aizspur­gtu projām! Tas gan būtu bēdīgi - vai tad ne, - Krebss gluži vai izspļāva nāka­mos trīs vārdus, - netīrā angļu kuce?

Krebsa acis kļuva uzmācīgas, tās iezī- dās Gaļai sejā, to vērtējoši nopētīdamas. Krebss pievilka savu krēslu tuvāk - tā. lai viņa ģīmis būtu tikai pēdas attāluma no Gaļas sejas. Viņai no Krebsa smirdī­gās elpas aizcirtās dvaša.

- Palūk, angļu kuce. kura labā tu strādā? - Krebss noprasīja un gaidīja at­bildi. - Tev būs jāatzīstas, pati zini! - viņš nošņāca. - Mēs šeit esam divi vien! Ja kliegsi, neviens nedzirdēs.

- Nerunājiet blēņas! - Gala izmisīgi sa­cīja. - Kā es varētu strādāt kādam citam, ja ne seram Hugo? - Krebss pasmaidīja, dzirdēdams šo vārdu. - Mani tikai intere­sēja lidojuma plāni… - Un Gala sāka ilgi un pamatīgi skaidrot par saviem aprēķi­niem un Dreksa cipariem, kā viņa gribēju­si dalīties lepnumā par raķetes palaišanu.

- Pamēģiniet man iestāstīt vēl kādas citas muļķības, - Krebss norūca, kad vi­ņa bija beigusi. - Jums var sanākt arī la­bāk! - Krebsa acis pēkšņi bija kļuvušas ļaunas un cietsirdīgas, rokas stiepās pie viņas…

Gulēdama mersedesa aizmugures sē­dekli, Gala sakoda zobus un ievaidējās, atcerēdamās lunkanos, ložņājošos pirk­stus. kuri taustīja un knaibīja viņas mie­su, kamēr degošās, uzmācīgās acis pē­toši blenza viņas acīs, līdz beidzot Gaļai izdevās savākt mutē tik daudz siekalu, lai iespļautu viņam sejā.

Krebss pat neapstājās, lai noslaucītu seju - pēkšņi viņš nodarīja Gaļai sāpes pa īstam. Viņa tikai vienreiz iekliedzās un pēc tam laimīgā kārtā zaudēja samaņu.

Mis Branda atjēdzās brīdī, kad viņu stiepa uz mašīnu un iegrūda aizmugures sēdeklī, pēc tam uzsviežot virsi! segas. Tālāk viņi traucās pa Londonas ielām, mašīnas zvāļošanās darīja Gaļai sāpes, bet viņa dzirdēja citu mašīnu motoru rū­koņu, apdullinoši džinkstēja kāds divri­teņa zvans, kāds kaut ko uzsauca, kāds t

auto signalizēja, ierēcās motocikls, no­kauca bremzes, un jaunā meitene sapra­ta, ka atgriezusies atpakaļ reālajā pasau­lē. Apkārt bija angļi, viņas draugi. Gala pūlējās piecelties uz ceļiem un ieklieg­ties, taču Krebss laikam pamanīja šo kustību, jo vienā mirklī satvēra ar rokām meitenes potītes, aizāķēdams virvi aiz priekšējā sēdekļa spraišļa. Gala saprata, ka ir pazudusi. Piepeši pār viņas vaigiem sāka ritēt asaras. Mis Branda sāka lūgt Dievu, kaut taču kāds ierastos viņai palī­gā un kaut paspētu atsteigues laikā.

Tas bija pirms stundas, un tagad Gala pēc auto lēnās gaitas un citu motoru rū­koņas varēja noteikt, ka vini sasnieguši kādu lielu pilsētu - Meidstonu. ja vīnu veda atpakaļ uz raķetes palaišanas vietu.

Pilnīgajā klusumā, kāds valdīja visu ce­ļu, šķērsojot pilsētu, Gala piepeši izdzirdēja Krebsa balsi. Un tajā jautās satraukums.

- Mcin Kapitan, - Krebss ienmājās. - Es jau labu laiku redzu kādu mašīnu. Tā noteikti mums seko. Brauc ar neiedeg­tiem lukturiem, ieslēdzot gaismas tikai dažkārt. Tagad tā ir tikai simt jardu attā­lumā no mums. Manuprāt, tā ir koman­diera Bonda mašīna.

Drekss pārsteigti kaut ko norūca, un mis Branda manīja, ka viņa lielais au­gums pagriezās, lai aši atskatītos.

Drekss skaļi nolamājās, pēc tam iestā­jās klusums. Viņa juta, ka lielais auto palielina ātrumu.

- Ja, so was, * - Drekss norūca. Viņa balss bija domīga. - Tad jau tā viņa vecā muzeja grabaža tomēr spēj kustēties. Jo la­bāk, mans dārgais Krebs! Kā šķiet, viņš ir viens pats! - Drekss skarbi iesmējās. - Mēs liksim viņam pamatīgi paskriet, lai nopelnī­tu savu algu. Ja viņš to padzīvos, tad iebā­zīsim viņu tajā pašā maisā, kurā jau ir tas sievišķis. Ieslēdziet radio! Jāpaklausās, vai nav kāda aizķeršanās.

Atskanēja spalgs krakšķis, pēc tam Gala izdzirda premjerministra balsi, kas saistījās ar visiem lielākajiem noti­kumiem viņas dzīvē. Tā skanēja sa­raustīti, jo Drekss ieslēdza trešo ātru­mu un brauca laukā no pilsētas, "…cil­vēka intelekta radīts ierocis…", "tūk­stoš jūdžu augstumā…", "reģionā, kur patrulē Viņas Majestātes kuģi…", "būvēta tikai tādēļ, lai aizsargātu mūsu mīļoto salu…", "…ilgs miera periods…", "pirmais solis, lai cilvēks veiktu garu ceļu prom no šīs planētas…", "…sers Hugo Drekss - dižais patriots un mūsu zemes labdaris…"

Gala dzirdēja Dreksa dārdošos smiek­lus - tie pārspēja pat vēja gaudas. Tajos skanēja nicinājums un uzvaras prieks. Pēc tam radio tika izslēgts.

- Džeims, - Gala klusi nočukstēja, - man esi atlicis vairs tikai tu… Esi uzmanīgs… Bet pasteidzies.

Bonda seja bija putekļu klāta - tā atgādi­nāja masku, to bija notraipījušas mušu un naktstauriņu asinis. Bieži nācās noņemt ro­ku no stūres, lai noslaucītu aizsargbrilles. Bentlijs ripoja lieliski, un Bonds jutās pārlie­cināts, ka izdosies turēt līdzi mersedesam.

Ātrums patlaban bija deviņdesmit pie­cas jūdzes stundā, un auto atradās tieši pretī Līdskāstlai, kad viņam priekšā pēkšņi iedegās lielās gaismas un noska­nēja četrtoņu signāltaures pļerkšķis. ne­kautrīgi ieķērcot turpat vai ausī savai: "pom - pim- pom - pani".

Iespēja, ka šajā sacīkstē iesaistījusies vēl trešā mašīna, bija gluži neticama. Bonds pēc izbraukšanas no Londonas tikpat kā nebija pacenties ielūkoties at- pakaļskata spogulītī. Viņiem varēja turē­ties līdzi vienīgi sacīkšu braucējs vai kāds trakais. Bonda domas valdīja sajukums, viņš neviļus paraudzījās pa labi un ar sā­nu redzi pamanīja zemu, ugunssarkanu auto, kas jau bija vienā līmenī ar bentliju un aizbrāzās garām, apsteigdams to vis­maz par desmit jūdzēm stundā.

Bonds pamanīja uzrakstu "Alfa" un vēl otru, kas grezniem, baltiem burtiem vēstīja: "At.taboy* II". Logā pazibēja smī- nlga jauna cilvēka seja - viņš stūrēja, uzrotījis krekla piedurknes, un pacēla divus pirkstus, rādot Bondam, ka šajā sacīkstē uzvarējis. Riepas nokaucās, iz­pūtējs nokrakstēja, motors pērkonīgi rē­ca.

Bonds apbrīnā pavīpsnāja un pamāja braucējam. "Alfa romeo pārspēj pats se­vi," viņš klusībā nodomāja. "Tas droši vien ir tikpat vecs, cik mans bentlijs. Tam varētu būt trīsdesmit divi vai trīs­desmit trīs gadi. Tas trīsdesmit pirmajā gadā nespēja panākt manu "Targa Florio". Iespējams, ka šis braucējs ir no kāda še­jienes kluba. Devies mājup no kādām viesībām un iejaucies, lai parādītu, kurš te galvenais." Bonds brīnīdamies noska­tījās, kā alfas pakaļpuse aizzibēja S veida līkumā pie Lidskāstlas un izbrāzās uz garā, platā ceļa gabala, kas veda līdz Če- ringas krustojumam.

Bonds iztēlojās šī puikas uzvarošo smī- niņu. kad nonāks vienā līmenī ar Drek­su. - Ak vai, puis! Tas ir mersis… - Un kā

:: Al-a-boy (amer. sl.) - Malacis.

pārskaitīsies Drekss. dzirdēdams nekau­nīgo taures pūtienu. "Droši vien tas karst­galvis jau nobrauc simt piecas jūdzes stundā," prātoja Bonds. "Cerams, ka tas trakulis nenoskries no ceļa. Viņš noskatī­jās, kā romeo gaismas nozūd - puisis ga­tavojās apdzīšanai.

Un tur jau tas bija. Četrsimt jardu at­tālumā no bentlija pazibēja baltais mer­sedess, pēc tam arī romeo. Priekšā bija apmēram jūdze pilnīgi taisna ceļa pos­ma - gluda kā galds.

Bonds gandrīz vai juta. kā puiša kāja nospiež gāzes pedāli un grūž to vēl tālāk grīdā. Malacis!

Mersedesā Krebss pieliecās tuvāk Dreksa ausij. - Vēl viens! - viņš brīdinoši uzsauca. - Seju es nevaru saskatīt. Viņš mums tuvojas!

Drekss skaļi nolamājās. Blāvajā gais­mā, kas krita no vadības paneļa, uz­plaiksnīja viņa baltie zobi.

- Parādīsim tam sivēnam labu mācī­bu! - viņš nomurmināja, izsliedams ple­cus un ciešāk satverdams cimdotajās ro­kās stūri. Ar sānu redzi cītīgi pētīdams ro­meo purngalu parādāmies pavisam tuvu mersedesa korpusam, viņš signalizēja.

"Pom - pim - pom - pam!" nopļerkstēja taure. Maigi, tikpat kā nemanāmi Drekss pagrieza mersedesa stūri pa labi un pēc tam, kad atskanēja biedējošs metāla krakšķis, atkal izlīdzināja mašīnas gaitu.

- Bravo! Bravo! - kliedza Krebss, aiz­rāvies un uzbudināts, uzmetās ar ceļiem uz sēdekļa un lūkojās atpakaļ. - Tas bija dubultblieziens! Tas autiņš ievēlās grāvi ar vēderu uz augšu! Kā rādās, jau deg! Jā. Jau liesmo!

- Šis piemērs liks mūsu drosmīgajam misteram Bondam šo to pārdomāt! - sma­gi elpodams, nošņāca Drekss.

Taču Bonds. kura seja atgādināja sa­springtu masku, nesamazināja ātrumu, domādams tikai par atriebību, kamēr traucās pakaļ aizslīdošajam mersedesam.

Bonds bija visu redzējis. Gan grotesko sarkanā auto lidojumu pār grāvi, kad tas apgriežas atkal un atkal, gan braucēja stāvu, kas triecās uz priekšu, rokas un kājas izpletis, izmests no sēdekļa, gan pēdējo piezemēšanos ar brīkšķi, kad ma­šīna caursita dzivžogu, apvēlās augšpē­dus un ietriecās lauka smiltīs.

Kad Bonds brauca garām šai vietai, viņš vairs neko īpašu neredzēja - tikai melnu, biedējošu sliedi uz melnā asfalta, taču viņa prātā iestrēga kāda šausmino­ša beigu detaļa. Kaut kādā kārtā sadur­smes laikā palikusi neskarta, autotaure joprojām darbojās, brēkdama pret debe­sīm un spiedzīgi iedomās turpinādama attīrīt Malača II ceļu no Traucēkļiem: "Pom - pim - pom - pam! Pom - pim - pom - pam…"

Tā gan - slepkavība bija notikusi Bon­da acu priekšā. Vai vismaz slepkavības mēģinājums. Un - lai kādu motīvu va­dīts - sers Hugo Drekss bija licis no­prast, ka ir pieteicis karu un vēlas, lai arī Bonds to apzinātos. Tādējādi darboties daudzējādā ziņā bija kļuvis vieglāk. Tas nozīmēja, ka Drekss ir noziedznieks, var­būt pat jucis. Un vispirms šis atklājums lika apzināties, ka raķetei draud briesmas. Ar šo atskārsmi Bondam pietika. Viņš pa- grābāja zem vadības paneļa un, izvilcis no slēptuves armijas parauga 45. kalibra garstobra koltu, nolika to uz sēdekļa sev līdzās. Ja jau cīņa tagad notika atklāti, mersedesu kaut kā vajadzēja apturēt.

Traukdamies pa šoseju tā. it kā tā bū­tu lidostas skrejceļš, Bonds spieda gāzes pedāli grīdā un nelaida vaļā. Pamazām, spidometra adatai satraukti lēkājot ap at­zīmi "simts", attālums sāka samazināties.

Čeringas krustojumā Drekss pagrieza mašīnu pa kreisi un brauca no kalna le­jā. Priekšā lielo lukturu gaismā iznira viens no milzīgajiem astoņriteņu furgo­niem AEC Diesel, kurš patlaban, neganti rūkdams, iegriezās nākamajā līkumā. Tajā atradās četrpadsmit tonnas avīžpa­pīra, un tas pa nakti veda šo papīru kā­dam no Austrumkentas izdevējiem.

Drekss klusi nolamājās, ieraudzījis garo furgona platformu ar divdesmit gi­gantiskiem ruļļiem, kuri bija pie tās pie- saitēti. Smagais vilcējs jau bija nokļuvis pašā S veida līkuma vidū - kalna galā.

Drekss ieskatījās atpakaļskala spogulī un ieraudzīja bentliju, kurš iznira no krustojuma.

Tad Dreksam radās ideja.

- Krebs, - vārds noskanēja kā pistoles šāviens, - izvelciet nazi!

Atskanēja skaļš klikšķis, un Krebsa rokā parādījās stilets. Krebsam nenāca ne prātā iebilst, ja jau saimnieks tā pa­vēlējis.

- Es grasos samazināt ātrumu, brau­cot aiz tur tā smagā. Novelciet kurpes un zeķes, izkāpiet uz motora pārsega un tad, kad būsim tuvu smagajam, uzleciet uz platformas. Es turēšos nopakaļ lēnā gaitā. Tur nav nekāda riska. Pārgrieziet virves, kas tur tos ruļļus. Vispirms krei­sajā pusē. Tad labajā. Es piestūrēšu lī­dzas platformai, tad ielēksie: atpakaļ sa­lonā. Uzmanieties, lai tas papīrs neaiz­rauj jūs līdzi! Sapratāt? Uzpnekšu'

Drekss izslēdza tālās gaismas un ie­brauca likumā ar ātrumu astoņdesmit jūdžu stundā. Furgons bija divdesmit jardu attālumā, un Dreksam nācās pa­matīgi bremzēt, lai neieskrietu tam astē. Mersedess tuvojās tam. līdz beidzot radia­tors jau atradās gandrīz vai zem platfor­mas gala.

Drekss ieslēdza otro ātrumu.

- Aiziet! - Viņš brauca nesteidzīgi, au­to likās drošs kā klints, un Krebss ar ba­sām kājām izlīda pa logu un uzrāpās uz spožā motora pārsega ar nazi rokā.

Vienā lēcienā viņš bija uz platformas un grieza pušu virves kreisajā pusē. Drekss piestūrēja labajā pusē, turēda­mies vienā līmenī ar dīzeļa priekšējiem riteņiem. Viņa acīs un nāsīs sitās eļļainie izplūdes dūmi.

Līkumā jau parādījās Bonda mašīnas gaismas.

Tad atskanēja smagi būkšķi - kreisās puses ruļļi izkrita uz ceļa un sāka ripot prom tumsā. Pēc tam sekoja būkšķi la­bajā pusē, kad virves bija pušu arī tur. Viens rullis pārplīsa, izkritis uz ceļa, un Drekss dzirdēja mīkstu čaukstoņu, papī­ram ritinoties vaļā.

Atbrīvojies no kravas smaguma, fur­gons ar platformu traucās uz priekšu daudz straujāk nekā agrāk. Dreksam nā­cās braukt ātrāk, lai uztvertu lidojošo Krebsa stāvu, kurš iekrita mašīnā, noš- ļūkdams pār Gaļas muguru un pēc tam ieslīgdams priekšējā sēdēklī. Drekss spieda gāzes pedāli grīdā, auto ripoja kalnā, neklausīdamies furgona šofera uzbļāvienos, kuri noslāpa dīzeļa rūkoņā.

Nākamajā līkumā viņš pamanīja, ka lukturu gaismas aizmugurē uzšaujas de­besīs līdz pat kokli galiem, gandrīz vai vertikāli. Tās kādu mirkli lāktīja, bet pēc tam stari sašūpojās un nodzisa.

Drekss. ierēcies negantos, rejošos smieklos, uz īsu mirkli atrāva skatienu no ceļa un uzvaras priekā pacēla to pret zvaigznēm.