Plutonija

EKSKURSIJA SĀTANA KRĀTERĪ

Nākošajā dienā visi četri devās uz galveno vulkānu, katram gadījumam paņēmuši līdzi vienu bisi, nedaudz ceptas gaļas un saldās niedres. Pārējās mantas varēja atstāt pie ezera Ģeneraļa uzraudzībā, jo pilnīgs dzīvnie­ku trūkums šajā tuksnesī ļāva cerēt, ka mantas paliks A neskartas.

Sākumā ceļš veda pāri zemiem, melniem pakalniem un lavas straumju grēdām, tad pa galvenā vulkānā nogāzi gar milzīgo straumi, kas sākās pie kratera roba, kuru viņi sasniedza pēc pusstundas, un pa sastingušās lavas bluķiem, kas atgādināja kaut ko līdzīgu milzu kāp­nēm, sāka nokāpt dziļumā.

Nokāpšana ilga pusstundu un noveda kratera dibenā, kas bija laukums ar sažuvušiem, saplaisājušiem, mel­niem dubļiem, kurus iepriekš acīm redzot bija klājis tagad izžuvuša ezeriņa ūdens. Aiz laukuma stāvus pacē­lās pretējā siena, ko biezi apklāja balti, dzelteni un sar­kani apsūbējumi un notekas. Dzeltenajos apsūbējumos nebija grūti pazīt tīru sēru sīku un prāvu kristālu veidā, kas atradās lavas dobumos vai plānā kārtā klāja tās virsmu.

Izņēmuši mednieku nažus, ceļotāji sāka nokasīt sū- bējumus un atlauzt lielākos kristālus, ieguvumu novie­tojot savās mugursomās. Kad pēdējās bija piepildītas, izrādījās, ka katrā ietilpa ap sešpadsmit kilogramu.

— Sešpadsmit kilogrami sēra dod pāri par vienpad­smit tūkstošu litru sēra gāzes, — aizrādīja Kaštanovs, — bet sešdesmit četri — gandrīz četrdesmit piecus tūk­stošus litru. Es domāju, ka ar to skudru pūznim pietiks.

— Vairāk mēs arī nevaram aiznest, — sacīja Papoč­kins. — Mums vēl ir bises un citi krājumi, bet to visu nest nāksies divi dienas.

— Kaut ko var uzkraut Ģenerālim, — ieteica Makše­jevs. — Viņš jau ir atlabojies, šodien visu dienu atpū-' šas un aiznesīs uz savas muguras kilogramus trīsdes­mit. Līdz ezeram mēs šos trīsdesmit kilogramus aiznesī­sim, tāpēc savāksim sēru vēl, lai tā pietiktu.

Pabrokastojuši un atpūtušies, ceļotāji vēl savāca kilo­gramus trīsdesmit sēra, ko Makšejevs novietoja savā kreklā, izgatavojis no tā maisu. Kādā plaisā sakasīja arī sauju vārāmās sāls.

Atpūtas laikā Kaštanovs bija atlaidies pusguļus, at­spiedies pret kratera sienu, un pēkšņi sajuta asus sitie­nus, kas nāca no kalna dziļuma.

«Vai tiešām vulkāns nav nodzisis?» viņš nodomāja.

Bet, būdams bez pieredzes darbīgo vulkānu pētīšanā, viņš nepievērsa šīm skaņām uzmanību un pat nepa­teica par tām saviem biedriem.

Kad sēra otrais krājums bija savākts un visi četri atkal apsēdās atpūsties, pirms izkāpt no kratera un no­kāpt no kalna ar smago kravu uz muguras, Kaštanovs atcerējās skaņas un pielika klintij ausi. Sitieni bija dzir­dami vēl skaidrāk un varēja pat sajust, ka klints viegli dreb.

— Es varbūt maldos, — pielēcis no savas vietas, viņš iesaucās. — Bet man liekas, ka mums še nav ko vilcināties, jo vulkānā dziļumos noris kaut kāda dar­bība. Vai tik tas negatavojas izvirdumam? Paklausie­ties paši.

Pielikuši ausis pie kratera sienas, tie pārliecinājās par viņa vārdu patiesību.

— Iespējams, ka izvirdums arī nenotiks, varbūt tas notiks pēc nedēļas vai mēneša, bet es negalvoju, ka tas nevar notikt šodien! — profesors paskaidroja.

— Pilnīgi pareizi, kratera dibenā nav ko sēdēt, jo vairāk tāpēc, ka mums priekšā grūts kāpiens līdz tā malai, — Gromeko pievienojās.

Uzvēluši plecos smagos maisus, ceļotāji sāka rāp­ties pa milzu kāpnēm uz augšu. Bet kāpšana ar nastu augšup neveicās tik ātri kā nokāpšana lejup, un tikai pēc stundas viņi sasniedza kratera malu. Atskatījušies atpakaļ, tie pārliecinājās, ka bija pasteigušies laikā: no kratera dibena pacēlās liels dzeltenu dūmu stabs, gaiss sāka ost pēc sēra un chlora.

Kratera sienas jau drebēja tik stipri, ka to varēja sa­just zem kājām. Vajadzēja pasteigties, jo, sprāgstot lavas aizbāznim kratera caurumā, katru mirkli varēja sākties izvirdums. Ceļotāji nekavēdamies sāka nokāpt pa to pašu ceļu, pa kuru bija atnākuši, un pēc divi stun­dām bija pie ezera, kur noilgojies Ģenerālis tos apsveica, priecīgi riedams un smilkstēdams.

Vulkāns tomēr nesteidzās sākt darboties. Virs tā vir­sotnes varēja redzēt tikai tievu, brūnu dūmu stabu, kas pacēlās stāvus lielā augstumā un tur izklīda. Pie ezera pazemes grūdieni nebija jūtami un valdīja miers.

Kad visi maisus ar sēru bija pievienojuši pārējām mantām, Papočkins atguvās, ka aizmirsis savu bisi vai nu krāterī vai virsotnē, kur bija divi reizes apstājušies atpūsties. Pateicis to saviem biedriem, viņš izlēma, ka tūlīt atgriezīsies uz vulkānā pēc bises.

— Mums vēl ir trīs bises, bet ceturtā rezervē skudru pūznī, tā kā tā var iztikt bez aizmirstās, un nav vērts vēlreiz doties briesmās, kurām tikko izbēgām, — Kašta­novs aizrādīja.

— Vulkāns tikai kūp, — apgalvoja zoologs, kas ļoti mīlēja savu divstobreni, kura lieliski šāva, un bija sa­rūgtināts par savu aizmāršību. — Kamēr jūs atpūtīsie- ties, es pagūšu aizskriet.

— Nolaisties jau kūpošā vulkānā krāterī nevar, jo in­dīgās gāzēs jūs noslāpsiet. Un visticamākais, ka jūs atstā­jāt bisi tieši kratera dibenā. Tātad jūsu iedoma tik un tā nav piepildāma, — Kaštanovs mēģināja pārliecināt.

— Nē, es atceros, ka atstāju bisi drīzāk uz kratera malas vēl pirms nokāpšanas, lai to nokāpjot un uzkāpjot nevazātu pa klintīm. Bet aizskriet līdz kratera malai nav nemaz tik ilgi, ne bīstami, — zoologs apgalvoja.

— Izvirdums var sākties katru mirkli. Nezinu, vai mēs pat rīkojamies prātīgi, palikdami līdz rītam šī ezera krastā. Vai labāk neaiziet no vulkānā tālāk?

Bet visi no uzkāpšanas un nokāpšanas ar smago kravu bija ļoti noguruši. Vulkānā izskats neiedvesa se­višķas bažas, bet ezers taisnā līnijā no kratera atradās apmēram divi kilometri, kas bija samērā tālu, un varēja cerēt, ka tā krastiem tiešas briesmas nedraudēs, tāpēc nolēma pārnakšņot pie ezera, cerot redzēt kaut tādu grandiozu parādību kā vulkānā izvirduma sākumu.

Klusums turpinājās tikai stundas četras. Gulētājus pēkšņi pamodināja briesmīgs grāviens un zemes salīgo- šanās. Viņiem likās, ka tos uzsviež gaisā un ka viņi krīt ezerā.

Visi pielēca kājās un izbailēs apskatījās: zeme drebēja zem kājām, un koki ezera .krastā locījās uz visām pusēm.

Vulkānā virsotni tina biezs melnu dūmu plīvuris, kuru līdzīgi zibenim pāršķēla no kratera izsviestie nokaitētie akmeņi.

Izvirdums sākās.

— Kur Papočkins? — iesaucās Makšejevs, ievēro­dams, ka viņi ir tikai trīs.

— Vai tikai grūdiens neiemeta viņu ezerā? — Gro­meko secināja.

Bet ūdens virsmu klāja tikai sīka vizma, ko acīm redzot bija izsaukusi zemes drebēšana. Viļņu apļi, kas liecinātu, ka ūdenī tikko iekritis smags ķermenis, nebija redzami.

— Vai viņš pārbijies nav noskrējis pa ieleju lejup?

— Bet vai tik viņš tomēr nav devies uz krāteri pēc bises? — Kaštanovs aizrādīja.

Pēdējais pieņēmums likās visticamākais, jo zoologs izcēlās ar savu stūrgalvību. Viņš acīm redzot bija no­gaidījis biedrus aizmiegam un devies uz vulkānu.

Kad visi meklējumi ap ezeru izrādījās veltīgi, vaja­dzēja atzīt, ka zoologs aizgājis pēc bises.

— Labi, ja viņš vēl neaizgāja līdz vulkānā virsotnei, kad sākās izvirdums, — Kaštanovs aizrādīja. — Pretējā gadījumā viņš neapšaubāmi gājis bojā.

— Ko mums darīt? — iesaucās Makšejevs. — Man liekas, ka vajadzētu steigties viņam palīgā!

— Kādu laiku nogaidīsim, — Gromeko ieteica. — Līdz kratera dibenam un atpakaļ trīs četras stundas gājienā. Ja viņš aizgāja deviņos, tikko mēs aizmigām, viņam pēc pusstundas vai stundas jāatgriežas.

— Bet tikām izvirduma norise rādīs, vai bez ārkār­tīga riska var uzkāpt pie kratera!

— Bet tas taču ir briesmīgi sēdēt un gaidīt, bet ne­steigties biedram palīgā!

— Jā, tas ir šausmīgi, bet mēs varam viņu glābt tikai tajā gadījumā, ja viņš vēl nav aizgājis līdz krāterim un vienīgi ievainots ar nokritušu akmeni. Ja viņš sprā­dziena brīdī jau atradās virsotnē vai pašā krāterī, tad viņš droši gājis bojā ja ne no akmeņiem, tad no gāzēm. Mēģinādami tagad nokļūt vulkānā virsotnē, mēs biedru neglābsim, bet riskējam ar visas ekspedicijas likteni. Skatieties, kas tur notiek!

Pēdējos vārdus Kaštanovs izteica, ieraudzīdams no kratera izlaužamies milzīgu tvaiku mākoni.