Plutonija

KOSU MEŽS

Jūras smilšaini oļaino pludmali no sauszemes puses norobežoja biezs augājs. Cita pie citas slējās milzu kosas, sniegdamās astoņu—desmit metru augstumā. To zaļie zari sākās nelielā augstumā no zemes, tā ka zem tiem varēja tikt uz priekšu tikai līšus vai vismaz stipri saliecoties. Starp kosām auga kokiem līdzīgas dažādu sugu papardes. Tas viss veidoja cilvēkam gandrīz ne­caurejamu biezokni.

Papočkins un Gromeko sāka meklēt biezoknī taku vai dabisku spraugu un beidzot atrada šauru, sausu gultni, kas aizstiepās pa klinšu un meža robežu. Netālu no jūras gultne sadalījās: kreisais atzars turpināja aizlocīties starp klintīm un mežu, labējais pazuda biezokņa dziļu­mos. Augu valsts sāka nedaudz pārmainīties: bez kosām un papardēm atgadījās sago un citas palmas, kuras par vairākiem metriem pārsniedza kosas. Augsni mežā klāia sīka, asa, zariem līdzīga zāle. Gar gultni biezokņa malā blīvējās arī citi augi. Gromeko bez mitas minēja to no­saukumus un aizrāvās arvien vairāk.

— Vai jūs zināt, — viņš beidzot iesaucās, — kādā ģeoloģiskā periodā mēs tagad atrodamies?

— Vai tik neesam jau akmeņogļu laikmetā? — no­rūca zoologs, kas līdz šim mežā nebija sastapis nevienu zinātnisku guvumu, tikai ar aso zāli sagraizījis rokas.

— Ek, kur nu aizšāvāt! Vai tad ichtiozauri un plezio­zauri dzīvoja akmeņogļu laikmetā? Pateicoties sadarbī­bai ar ģeologiem, šis jautājums mums jau skaidrs. Nē, mīļais, mēs patlaban atrodamies juras periodā. Paskatie­ties, lūk, tam raksturīgā paparde, lūk, slaidais gingo ko­ciņš, bet šī asā zālīte atrasta juras laikmeta nogulās Irkutskas guberņā Angaras upes krastā un nosaukta tās atradēja ģeologa čekanova vārdā.

— Tad nu gan patīkami to nosaukt viņa vārdā! Šī zāle ir sliktāka par mūsu nātru, un to var ēst tikai kāda ķirzaka ar alvotu rīkli.

— Kā vilku piemin, tā vilks klāt! — Gromeko pār­trauca savu dusmīgo ceļa biedru. — Palūkojieties uz šām mazajām pēdām, tas jau drīzāk skar jūsu nozari.

Viņš apstājās gultnes vidū, ar pirkstu norādīdams uz zemi. Smalkajās smiltīs varēja saskatīt dziļus milzīgu ķetnu nospiedumus ar trim pirkstiem, kas nobeidzās ar strupiem nagiem. Katra pēda bija garāka par trīsdesmit centimetriem.

— Šeit nu gan gājis nezvērs! — zoologs viegli trīcošā balsī iesaucās. — Tā katrā ziņā ir ķirzaka! Interesanti zināt — zālēdāja vai plēsīgā? Ja plēsīgā, tad to sastapt nebūtu pārāk patīkami.

Papočkins uzmanīgi aplūkoja smiltīs redzamās pē­das, kas, oļiem sākoties, pazuda.

— Savādi, ka visas pēdas ir vienāda lieluma, — sa­cīja Gromeko. — Cik es zinu, priekšējās ķetnas arvien mēdz būt mazākas nekā pakaļējās. Bet kas tā par svītru starp labo un kreiso kāju pēdām? Var iedomāties, ka dzīvnieks vilcis līdz lielu baļķi.

Papočkins iesmējās:

Tās ir ķirzakas astes atstātās pēdas. Salīdzinot šīs astes samērus ar vienāda lieluma pēdu nospiedumiem, man liekas, ka dzīvnieks gājis tikai ar pakaļējām, atbal­stīdamies uz astes.

— Vai tad šādas ķirzakas arī pazīstamas?

— Ir pazīstamas un tieši iuras laikmetā. Piemēram, .iguanodons, kas atgādina milzu ķenguru ar lielām pa­kaļējām un mazām priekškājām.

— Bet no kā tās pārtiek?

— No augiem, spriežot no to zobu veida. Ja šie pēdu nospiedumi tiešām pieder iguanodonam, jums nav jābai­dās, kaut gan juras laikmetā šis briesmonis sasniedza piecu līdz desmit metru garumu.

— Lieliski! — botāniķis nopūtās. — Es vēl atceros riebīgo ķirzaku, kas dzīrās apēst mani vai Makšejevu vakariņās uz upes.

Gultnes sazarojumā ceļotāji nolēma iet pa labo atteku, kas aizstiepās pret klints piekāji, kur drīzāk varēja cerēt atrast ūdeni, kas bija ekskursijas galvenais mērķis. Tie­šām, ejot pa šo atteku uz augšu, zeme kļuva arvien mit­rāka, bet sīkais augājs ap to arvien krāšņāks un daudz­veidīgāks.

Drīz vien priekšā starp augu stiebriem gultnē atspī­dēja ūdens.

— Esam glābti! — Papočkins iesaucās. — Avots ne­tālu no mūsu apmetnes.

— Bet varbūt ūdens ir sāļš? — Gromeko viņu ķircināja.

— Pagaršojiet! Pēc izskata tas liekas salds.

— Kā jūs pēc izskata atšķirat saldu un sāļu ūdeni? Es to neprotu.

— Jūs esat botāniķis un nezināt, kādi augi aug sāļa ūdens tuvumā!

— Vispirms, še ir juras periods, bet kādi augi auga pie sāļā juras laikmeta ūdens, mēs vēl nezinām. Otrkārt,

jūs sacījāt, ka atšķirat ūdeni pēc tā izskata, bet ne pēc apkārtējo augu izskata.

— Es nepareizi izteicos. Vajadzēja sacīt — pēc gult­nes izskata. Ja avota ūdens būtu sāļš, visu gultni klātu dažādu sāļu nogulas.

Apmainīdamies šādām piezīmēm, Papočkins un Gro­meko ātri steidzās augšup pa gultni, kas drīz vien kā šaura sprauga iespiedās augstajās klintīs un še veidoja nelielu saldūdens strautiņu, kas pamazām pazuda smiltīs. Tur bija redzamas neskaitāmas lielu un mazu ķirzaku pēdas. Dzīvnieki nāca pie strauta dzert.

— Cik to še daudz staigā! — Gromeko iesaucās. — Tā vien pielūko uzdurties šādam divkājainam nezvēram.

Apmierinājuši slāpes, mednieki ar katram gadījumam sagatavotām bisēm uzmanīgi devās gar strautu tālāk aizā. Tā strauji paplašinājās un pārvērtās ieplakā, ko ap­ņēma gandrīz stāvas, tumšsarkanas klintis, skaisti izda­lot pakājē augošo krūmu un koku zaļumu. Zaļā klajuma vidū ieplakas dibenā zilgmēja mazs ezers, kura dibenā, acīm redzot no zemes, virda avoti. Pāri klajumam uz ezeru veda plata, labi iemīta taka. Caur dzidro ūdeni ezera dibens bija tikko saredzams.

Piepildījuši ar ūdeni līdzpaņemtos skārda traukus, mednieki norunāja paslēpties ieplakas krūmos un nogai­dīt, vai kāds dzīvnieks neieradīsies dzert. Bet pagāja mi­nūte pēc minūtes un neviens nerādījās. Tikai gaisā lidi­nājās dažas spāres, vēl lielākas par tām, kuras viņi bija redzējuši pie Makšejeva upes. Papočkins tās novēroja un pēkšņi satvēra bisi.

— Ko jūs! Vai tik negribat šaut spāres ar sprāgstošu lodi? — Gromeko iesmējās.

— Klusu! Paskatieties turp! — zoologs čukstēja, no­rādīdams uz klintīm, kas pacēlās virs ieejas ieplakā.

Nelielā klajumā, piecēlusies pakaļējās ķetnās, atbal­stīdamās uz garu un resnu asti, stāvēja neliela, ķenguram līdzīga ķirzaka. Tikai tā bija tumši zaļā krāsā ar brūniem plankumiem, bet tās galva atgādināja tapira galvu ar snuķim līdzīgu nokārušos virslūpu.

— Droši vien iguanodons! — Papočkins izdvesa.

— Zēl, ka tas nav ķengurs, — botāniķis aizrādīja. — Ķenguru mēs apēstu vakariņās, bet ķirzaku ēst gan ne­iedrošināsimies.

— Manu mīļo, neaizmir­stiet, ka mēs atrodamies juras periodā un putnus vai zīdītājus pārtikai še ne­atradīsim. Ja negribam no­mirt badā, vajadzēs pāriet uz ķirzaku gaļu. Neraugo­ties uz savu botānisko sa­jūsmu, jūs vēl neesat at­radis ēdamas saknes, aug­ļus vai zāli. Mēs taču ne­ēdīsim kosas vai šo nolā­dēto Cekanova zāli!

— Bet zivis? Jūrā taču ir zivis.

— Kāpēc jūs nebaidā­ties ēst zivis, bet baidāties

pārtikt no zālēdājas ķirzakas gaļas? Tie visi ir aizsprie­dumi, kurus šajā pazemes valstībā nāksies aizmirst.

Atskanēja šāviens. Dzīvnieks pacēlās un smagi sa­bruka klajumā. Kad tas bija nobeidzies, mednieki izlīda no sava slēpņa un piegāja klāt.

Jaunā ķirzaka augumā bija lielāka par cilvēku. Tās neveiklais ķermenis atbalstījās uz resnām un garām pa­kaļkājām un resnu, galā daudz tievāku asti. Priekškājas bija īsas un tievas, ar pieciem pirkstiem un nelieliem, asiem nagiem, turpretim pakaļkājām bija trīs pirksti un lieli, strupi nagi.

No ķermeņa uzbūves varēja secināt, ka dzīvnieks vai­rāk cienīja vertikālu nekā horizontālu stāvokli, jo tad tā pakaļējā daļa pacēlās ievērojami augstāk par priekšējo. Galva bija liela, visai pretīga izskata, nokarenām, gaļai- nām lūpām un mazām ačtelēm. Ķermenis bija pilnīgi kails kā vardei, bet āda aptaustot izrādījās tikpat gluda un auksta kā šim abiniekam.

— Pēc izskata gan tā neliekas pārāk garda! — Gro­meko iesaucās, ar zābaku pabakstījis ķirzakas resno gurnu. — Kaut kas līdzīgs milzu vardei.

— Ja franči ar baudu ēd varžu gaļas frikasē, kāpēc krievu ceļotājiem nenogaršot iguanodona bifšteku? Bet vispirms to aprakstīsim un tad sagriezīsim.

Ķirzaku izmērījuši, aprakstījuši un nofotografējuši, mednieki tai atgrieza gaļīgas pakaļkājas, kas katra svēra gandrīz sešpadsmit kilogramu, un, smagi apkrāvušies ar pārtiku un ūdeni, devās atpakaļ uz apmetni.

Uz pannas šķēlītēs izceptā ķirzakas gaļa izrādījās tik mīksta un garda, ka pat Gromeko, kam bija pretīgi visi rāpuļi un abinieki, apēda to ar lielu apetīti.

Vakariņās apsprieda tālākā ceļojuma plānu. Pārvie­tošanās iespēja ar laivu, kas līdz pat pēdējam brīdim bija izrādījusies tik izdevīga, acīm redzot vairs nebija iespē­jama, ja vien no dienvidiem jūrā neietecēja kāda upe, pa kuru varētu doties uz augšu. Vispirms tad arī vajadzēja uzmeklēt šādas upes grīvu.

Meklējot varēja arī izpētīt krasta apvidu un atkarībā no tā rakstura izlemt jautājumu par turpmāko maršrutu gadījumā, j.a nekādas upes neatradīs. Tad tālāk būtu jā­dodas kājām, kas ceļojumu, protams, stipri ierobežotu.