Plutonija

KŪPOŠO PAUGURU ZEME

Pēcpusdienā ceļa vējš ļāva atraisīt visas buras, un «Polārā zvaigzne» divkāršā ātrumā traucās uz Kamčatku, kas jau bija saredzama pie apvāršņa. Drīz vien viņi at­radās blakus Lopatkas zemes ragam, bet tad ceļotāju acu priekšā izstiepās vulkānu — pauguru virkne. Daži no tiem bija koniski, citi nostrupināti, savienoti līdzeniem nelielu kalnāju skaustiem. Sniegs, kas klāja pauguru slai­dos konusus un starpkalnāja muguru, spilgti baltoja pret tumšo debesi. Mēnesnīcas nakts ļāva droši iebraukt šau­rajos Avači līča vārtos. Ievilktām burām «Polārā zvaig­zne» lēni izbrauca starp vārtu augstajām klintīm un at­radās plašā līcī, kura krastos neviena uguntiņa neaplie­cināja cilvēka klātbūtni. Bija jau pāri pusnaktij, un mazā Petropavlovskas pilsētiņa sen gulēja. Līča mierīgie ūdeņi sidraboja gaišajā mēness gaismā, bet tālē, ziemeļos, pret tumšo debesi kā balts rēgs pacēlās Avači paugura slai­dais konuss. Gaisā bija jūtams viegls sals. Šķita, ka Kam­čatku vēl skāra ziemas miegs.

Pēc stundas kuģis izmeta enkuru simts solu no krasta, blakām miegainajai pilsētiņai. Ķēžu grandoņa pamodi­nāja suņus, un nakts klusumu iztraucēja rejas un kau­cieni, ko neviens pilsētnieks tomēr neievēroja. Šis kon­certs atkārtojās ne vienreiz vien, tātad bija parasta pa­rādība.

No rīta ceļotājus uzmodināja kņada un skraidīšana klājā. Uzņēma ogles, dzeramo ūdeni, produktus. Visi steidzās augšup. Spoža saule jau bija pacēlu­sies augstu pār kalniem, un pilsēta likās atdzīvojusies.

Pēc ilgā brauciena visi vēlējās just zem kājām stingru pamatu. Tāpēc pabrokastoja steigā un, lai nokļūtu krastā, izlietoja laivu, kas devās pēc pārtikas. Visi Petropavlov­skas iedzīvotāji no mazuļiem līdz večiem, kas tikko vilka kājas, tur jau bija sapulcējušies aplūkot kuģi un tā pasa-

zierus, dzirdēt pēdējos jaunumus no tālās dzimtenes, uz­zināt, vai nav atvestas tiem vajadzīgās preces.

Aiz pūļa lēzenā nogāzē nekārtībā pacēlās pilsētnieku nožēlojamie nameļi, starp kuriem izdalījās lielāka un labāka izskata celtnes: pilsētas skola, slimnīca, jaunais guberņas pārvaldes nams un dažas tirdzniecības nolik­tavas.

Ceļotājus pārsteidza tas, ka pilsētā vispār nebija ielu. Nameji bija izsvaidīti tā, kā bija iepaticies to cē­lājiem un saimniekiem: citi stāvēja pret līci ar priekš­pusi, citi ar sāniem, citi pat šķērsām. Ap katru māju atradās klētis, šķūnīši, nojumes lopiem, jukolas noviet­nes. Daudzās vietās vēl gulēja netīras kūstošā sniega kaudzes un klajumi, no kurienes uz jūru trauca duļķaina ūdens tērces, un gājējiem vajadzēja tās pārlēkt, jo nebija ne trotuāru, ne tiltiņu.

Visi brīnījās, ka gandrīz nemaz nebija putnu un sīko dzīvnieku. Tas izskaidrojams ar to, ka braucamie suņi, bez kuriem Kamčatkā dzīve nav iedomājama, visus sīkos dzīvniekus iznīcināja, sevišķi ziemas beigās, kad izsīkst jukolas krājumi un suņus tur pusbadā. Šie suņi, skaisti, pinkaini dzīvnieki dažādu krāsu spalvā, bija redzami ap visām mājām. Vieni sildījās saulē, citi rakņājās virtuves atkritumos, plēsās vai rotaļājās. Ceļotāji ar interesi ap­lūkoja šos dzīvniekus, kuru ciltsbrāļiem vajadzēja pieda­līties «Polārās zvaigznes» ekspedicijā kā vilcējspēkam, lai pārvietotos pa nepazīstamās zemes sniegiem un ledā­jiem. Kamčatkā ziemas cels bija beidzies un iestājies pil­nīgs šķīdonis, un suņi patlaban izmantoja pelnīto atpūtu un nepelnīto lielo gavēni, ko liecināja to iekritušie sāni un izsalkušie skati.

Neraugoties uz līkločiem, ko pastāvīgi vajadzēja mest starp nameļiem un to piebūvēm, ceļotāji nepilnā pus­stundā apstaigāja visu pilsētu un izkļuva aiz tās robe­žām, kur botāniķis cerēja ievākt pavasara augus. Viņš savās cerībās tomēr vīlās — visur vēl gulēja dziļš sniegs, un tikai kādā stāvākā nogāzē, kas bija paguvusi nokust, atradās anemonu .svaigās lapiņas. Pateicoties ziemas sniegu pārpilnībai un saltās Ochotskas jūras iespaidam, pavasaris Kamčatkā sākas vēlu, un zeme atbrīvojas no sniega tikai maija beigās. Toties rudens ieilgst līdz no­vembra otrajai pusei vai beigām.

No pilsētas augšējās malienes pavērās burvīgs skats uz visu Avači līci, ko apņēma kalnu gredzens, vietām spēji izbeidzoties ar tumšām kraujām tieši pie ūdens virsmas, vietām ar lēzenās nogāzēs urdzošām un ieleju šķērsotām upītēm, kas jau bija atbrīvojušās no ziemas šķavām.

Kalnu loks atkāpās no līča krastiem tikai rietumos, kur bija saskatāma Avači upītes zemā delta. Pie upītes grīvas varēja atšķirt tā paša nosaukuma apmetnes māji­ņas. Izņemot Petropavlovsku, tā bija vienīgā apdzīvotā vieta pie šī lieliskā baseina, kas caurmērā sasniedza ap divdesmit kilometru, spēdams uzņemt visu lielo un mazo valstu flotes, bija no jūras puses lieliski aizsargāts un tomēr pārsteidza skatītāju ar savu pamestību. Uz tā gludās virsmas nebaltoja neviena vienīga bura, toties ziemas apsegā vēl baltoja apkārtējie, ar mežu apaugušie kalni.

Nokāpuši krastā, mūsu ceļotāji kļuva interesanta skata liecinieki. Pāros sasieti, pie ūdens stāvēja ekspedī­cijai paredzētie trīsdesmit suņi. Viņus ielenca vairāki matroži un ziņkārīgo bars, taču suņi izturējās ļoti nemie­rīgi — kauca, plēsās un mēģināja aizbēgt. Ūdenī pie krasta stāvēja neliela, neveikla laiva, kurā gatavojās šo suņu baru ievietot. Plecīgs, līdz jostas vietai kails vī­rietis, acīm redzot kajurs — suņu braucējs, satvēra dzīv­nieku pāri, kas kauca un pretojās, aiz skausta, ienesa laivā un novietoja pakaļgalā. Bet, tikko viņš pagrieza tiem muguru, lai dotos pēc nākošā pāra, gudrie suņi, kas ceļojumus pa ūdeni acīm redzot nemīlēja, izlēca krastā un piejuka pārējiem. Tā tas atkārtojās vairākas reizes par lielu labpatiku skatītājiem. Nelīdzēja ne spērieni, ne kliedzieni — suņi nevēlējās pamest savu dzimteni. Ka­jurs zaudēja pacietību un lamāja suņus rupjiem krievu un iezemiešu vārdiem, skatītāji smējās un deva dažādus padomus, suņi gaudoja — bija neiedomājams troksnis.

Beidzot kajurs izdomāja asprātīgu, kaut arī plušķai­najiem pasažieriem ne visai patīkamu iesēdināšanas pa­ņēmienu. Viņš atgrūda laivu soļus piecus no krasta, no­dodams tās piesēju kādam matrozim, un sāka sviest su­ņus pāri ūdenim laivā, lai gan tie pretojās. Gaisā kūle­ņodami, suņi nokrita laivas dibenā, uztrausās ar priekš­kājām uz laivas malas un izmisīgi kauca, bet lēkt ūdenī

tomēr nevarēja izšķirties. Kad laivu piepildīja visi ne­mierīgie pāri, kas turpināja lēkāt un gaudot, tās priekš­galu pagrieza pret krastu. Matroži un kajurs ātri ielēca un satvēra airus. Pie airu pirmā vēziena it kā uz burvja zižļa mājienu suņu bars apklusa un klusēja pa visu pār­ceļošanas laiku. Bet, tikko laiva atdūrās pret «Polārās zvaigznes» korpusu, koncerts atsākās ar divkāršu spēku. No krasta varēja redzēt, kā suņus pāros pacēla uz klāja ar kurvjiem, ko nolaida no kuģa borta, un kā kajurs tos ienesa viņiem ierīkotajā nožogojumā, kur krietna ju­kolas porcija tos piespieda samierināties ar savu likteni.

Burzma uz klāja, enkura ķēdes žvadzoņa un satraukto suņu kaucieni otrā rītā agri modināja ceļotājus, kas ne­noslinkoja uzkāpt augšā, lai pēdējo reizi paskatītos uz pilsētiņu un tās iedzīvotājiem, kuri bija sapulcējušies krastā pavadīt kuģi. Skanot saucieniem «urā!» un «lai­mīgu ceļu!», ko pavadīja cepuru un mutautiņu vēdas, un suņiem gaudojot, «Polārā zvaigzne» slaidi pagriezās un pilnā gaitā devās pāri līcim uz vārtiem. Krasts ātri attā­linājās, un tai pašā laikā no pilsētiņas tuvumā esošajiem kalniem sāka izpeldēt Avači paugura sniegbaltais ko­nuss. No tā virsotnes pacēlās tieva, rēna dūmu strūkla.

— Mūsu paugurs aizsmēķējis! — atskanēja balss aiz ceļotājiem, kas stāvēja pie borta un tīksminājās ar skaisto ainavu.

Visi atskatījās. Tas bija enerģiskais vīrietis, kas iepriekšējā dienā bija sviedis laivā suņus. Tagad viņš bija ģērbies kuchļankā — briežādas žaketē ar spalvu ārpusē. Viņa šaurās un mazliet greizās acis, izspiedušies vaigu kauli, melnīgsnējā sejas krāsa, saspiestais deguns un mazās, melnās ūsiņas tūlīt norādīja uz mongoļa iz­celsmi. Viņš smaidīdams noraudzījās ceļotājos.

— Mūsu ekspedicijas jaunais loceklis — Iļja Stepa- novičs Igolkins, trīsdesmit suņu priekšnieks un priekšē­jās nartas kajurs, kas mūs apmācīs vadīt šos nemierīgos dzīvniekus, — sacīja Truchanovs, ar kajuru sasveicinā­damies.

— Mūsu sunīši ir ļoti mierīgi, priekšnieka kungs! — tas iebilda. — Viņi jau aprimuši. Atstāt dzimteni taču nevienam nepatīk, tāpēc viņi arī kauca.

Kad Igolkins aizgāja pie suņiem, Truchanovs pastās­tīja biedriem par šo ekspedicijas locekli sīkāk. Igolkins bija dzimis Aizbaikalā kādā burjatu kazaku staņicā pie Mongolijas robežām. Viņš piedalījies karā pret Japanu, pēc tam palicis Vladivostokā. Uz Kamčatku viņu aizve­dusi zinātniska ekspedicija, un tam iepatikusies kūpošo pauguru zeme, tās plašums, zivju bagātība, lāču medī­bas. Še viņš atradis savu otro dzimteni, ātri pielāgojies vietējās dzīves savdabīgajiem apstākļiem un kļuvis visā Petropavlovskā pazīstams kā veikls kajurs un medību mīļotāju pavadonis. Piedalīties Truchanova ekspedicijā viņu bija iekārdinājis lielais atalgojums, ko saņēma par gadu uz priekšu un kas tam ļāva uzbūvēt māju un iegā­dāties amata rīkus.

Stundu pēc enkura pacelšanas «Polārā zvaigzne» jau iebrauca Avači līča vārtos, kas turpinās vairāk nekā piecus kilometrus. Pie ieejas pa labi, pretī Babuškina zemes raga stāvajām klintīm, ho jūras kā klucis melnoja milzīgais, ap simts metru augstais Babuškina akmens ar plakanu virsotni, kas bija ļoti piemērota putnu perēk­ļiem.

Simtiem kaiju, jūras kraukļu un citu putnu, mašīnas trokšņu iztraucēti, lidinājās ap šo klinti, piepildīdami gaisu griezīgiem ķērcieniem.

Apbraukusi Daļņija zemes ragu ar bāku, «Polārā zvaigzne» strauji pagriezās pret ziemeļaustrumiem un devās gar Kamčatkas austrumu krastu, pamazām no tā attālinādamās.

Divas dienas nebija ko novērot. Bez tam pūta salts nordvests, kas atnesa gan lietu, gan sīku krusu vai sniegu. Jūra bija nemierīga, un siltās kajites šķita vili­nošākas par slapjo klāju.

Beidzot vējš norima, toties parādījās peldoši ledi un miglas. Divas dienas brauca pavisam lēni, lai neuzdur- tos ledus laukiem. Laikam noskaidrojoties, pa labi pa­rādījās Sv. Laurencija salas klinšainais krasts, bet pa kreisi — Čukču zemes rags. Rietumos no tā, dziļā Prove- denija līča krastos, atradās faktorija. Tur bija novieto­tas ar iepriekš nofraktētu kuģi ekspedicijai atvestās ogles. «Polārā zvaigzne» izmeta enkuru, un sākās ogļu iekraušana. Pēc nedēļu ilga brauciena visi steidzās krastā. Tomēr piekrastes klintis neatļāva nekādu tālāku pastaigu, bet nogāzes vēl klāja isniegs, un no tā bija brīvs tikai neliels laukums ap faktoriju.