Plutonija

PURVU UN EZERU JOSLA

Pēc trīs dienu ilga brauciena caur sauso stepju zemi ceļotāji sasniedza tās dienvidu malieni, kur augu valsts tūlīt izmainījās. Upes krastu apklāja skuju koku, sago palmu[20] un neskaitāmu pasugu paparžu zaļais biezoknis. Papardes lielāko tiesu bija neredzētu sugu, sasniegdamas cilvēka auguma garumu. Garas, meldriem līdzīgu augu saaudzēs plētās ūdenī gar krastu, bet seklos sēkļus klāja pusotra metra garas un vairāk nekā divdesmit piecus mi­limetrus resnas kosas. Saaudžu biezokņos nemitīgi sirsi- nāja, bet virs ūdens riņķoja savādi kukaiņi. Tie atgādi­nāja spāres, kuru izplestie spārni sasniedza gandrīz četr­desmit centimetru. Viņu metāliski spulgais ķermenis bija ap divdesmit centimetru garš. Vieni kukaiņi bija zeltaini dzelteni, citi tēraudpelēki, citi smaragdzaļi, tumšzili vai ugunssarkani. Saules staros tie laidelējās, plīvoja, tvar­stīja cits citu, izraisīdami metāliskās skaņas, kas atgā­dināja kastaņetu knikšņus.

Šīs skaistās ainas pārsteigti, ceļotāji ievilka airus. Laivas lēni peldēja pa straumi, bet airētāji baudīja nere­dzēto skatu. Papočkins sameklēja tauriņu ķeramo tīkliņu, un pēc ilgiem mēģinājumiem vienu spāri noķēra. Bet, kad viņš to izņēma no tīkliņa, viņa ar saviem žokļiem sāpīgi iekoda zoologa pirkstā, un samulsušais zinātnieks spāri atkal palaida.

Nepārtrauktā zaļā barjera, kas apņēma krastu, neļāva piebraukt malā, un ilgajā braucienā nogurušie ceļotāji acīm redzot velti meklēja kaut nelielu, tīru pļaviņu nakts apmetnei.

Tikām sāka mocīt arī izsalkums, bet kosu zaļās sienas kļuva arvien biezākas un biezākas.

— Ek, vajadzēja apstāties, stepei beidzoties! — Gro­meko iesaucās.

— Citreiz būsim gudrāki; — Makšejevs pasmējās.

Kilometrs aizslīdēja aiz kilometra, bet zaļās sienas

nemitējās. Beidzot aiz upes pagrieziena kreisajā krastā parādījās zema, zaļa svītra. Ūdenī iesniedzās gara un šaura zemes strēle, kas pēc tam pārgāja sērē un bija ap­augusi vienīgi ar kosām. Neko labāku necerēdami, no­lēma apstāties še un attīrīt sev brīvu laukumu. Laivas ievadīja līcītī starp strēli un krastu, izvilka mednieku nažus un sāka cīņu ar kosām. Tas tomēr izrādījās grūts darbs: resnie, ar kramaini pārbagātie stiebri nažu cir­tieniem nepadevās, bet nogrieztie slēja asus stuburus, uz kuriem nevarēja ne sēdēt, ne gulēt.

— Pamēģināsim tās izraut ar saknēm, — ieteica botā­niķis. — Mīkstajā upes sanesumā kosas nevar būt pārāk stingri iesakņojušās.

Tas izrādījās labs padoms; kosas varēja viegli izraut no zemes, un pēc pusstundas ceļotāji jau bija attīrījuši laukumu teltij un ugunskuram. Bet ugunskuru nevarēja sakurt: zaļās kosas nedega. Nevarēja ne vien pagatavot vakariņas, bet pat uzvārīt "tēju. Bez tam no kosām pacēlās veseli divdesmit milimetru lielu sabiedētu odu bari, no ku­riem varēja paglābties tikai ar ugunskura dūmiem.

— Pagaidiet, — sacīja Gromeko. — Braucot šurp, es pavisam tuvu redzēju no biezokņa izlikušu sausa koka stumbru. Jādabū tas!

Apbruņojušies ar cirvjiem un virvi, Gromeko un Mak­šejevs atraisīja vienu laivu no plosta un aizbrauca pa upi augšup. Pāris .simts soļu no apmetnes viņi ieraudzīja biezoknī izslējušos resnu, nokaltušu koku ar dažiem za­riem. Taču koks izrādījās tik augstu virs ūdens, ka to nevarēja aizsniegt ne ar roku, ,ne cirvi.

— Pamēģināsim aizmest aiz zara virvi, varbūt tas nolūzīs, — ierosināja Makšejevs.

Aizķēries aiz kosām, Gromeko noturēja laivu uz vie­tas, bet Makšejevs uzmeta resnajam zaram virvi un sāka vilkt. Zars nolūza, bet pats koks sāka brikšķēt.

— Atlaidiet laivu, palīdziet vilkt! — viņš uzkliedza biedram.

Stāvēdami nedrošajā laivā, tagad abi satvēra virvi un sāka sparīgi vilkt. Koks nolūza, visā sparā atsizda­mies pret laivas priekšgalu, kura zem tā smaguma sāka grimt. Gromeko tikko paguva satvert kosas un pievilkt pie tām laivas pakaļgalu, kad priekšgals pazuda zem ūdens.

— Skandals! Ko mēs tagad iesāksim? — Makšejevs iesaucās.

Abi sēdēja laivas pakajgalā, kājām ūdenī, ar vienu roku turēdamies pie kosām, ar otru pie virves, kas neļāva kļūmīgajam kokam aizpeldēt pa straumi.

— Izkļūt krastā nevar, ūdens izsmelšanai nav trauka, atliek vienīgi saukt kādu palīgā, — Gromeko sacīja.

Abi sāka ūjināt un saukt. Sākumā neviens neatsaucās, bet tad viņi izdzirdēja Kaštanova balsi prasām, kas no­ticis.

— Brauciet kāds mums palīgā, paņemiet spaini, mūsu laiva nogrima!

— Tūlīt ieradīšos! — skanēja atbilde.

Šajā mirklī no ūdens blakām laivas nogrimušajam priekšgalam parādījās milzu galva zaļbrūnā krāsā ar īsu, platu purnu un mazām ačtelēm zem plakanās pieres. Dzīvnieks kādu laiku skatījās pārsteigumā sastingušajos cilvēkos, bet pēc tam, atplētis rīkli un atklājis divas asu zobu rindas, sāka rāpties uz laivas priekšgala, kas zem nezvēra smaguma iegrima vēl dziļāk. Parādījās īss un resns kakls, tad kaila ķermeņa daļa. Plato priekšējo ķetnu nagi ķērās pie laivas malas.

Braukdami pēc malkas netālu no apmetnes, mednieki nebija paņēmuši bises un tagad izrādījās neapbruņoti aci pret aci ar kādu nepazīstamas sugas rāpuli, neapšaubāmi gaļas ēdāju un ļoti spēcīgu. Viņu cirvji bija palikuši lai­vas priekšgalā un tagad atradās ūdenī, jau zem ienaid­nieka ķetnām.

— Ātrāk piesieniet savu nazi pie aira! — Makšejevs kliedza. — Es pamēģināšu aizturēt briesmoni ar otru airi.

Viņš izvilka savu nazi un paņēma zobos, tad paķēra airi un visā spēkā iegrūda nezvēra pusatvērtajā rīklē. Spēcīgais trieciens pa aukslējām un pa mēli dzīvnieku pārsteidza. Tas krampjaini saspieda žokļus. Atskanēja krakšķis, asie zobi drupināja koku un iegrauzās aira skārda apkalumā. Makšejevs grūda airi rīklē arvien dzi­ļāk un dziļāk, bet tas saīsinājās, jo žokļi strādāja un iz­spļāva asiņainas koka drumslas.

Bet tad, paguvis ar zābaka siksnu piesiet otram airim lielu mednieka nazi, aiz Makšejeva piecēlās Gromeko un ietrieca šo improvizēto šķēpu briesmoņa acī. Pēdējais trakās sāpēs rāvās sāņus, izrāva no Makšejeva rokām airi un pazuda upē, mirkli parādīdams savu plato, zaļbrūno muguru ar divām zvīņu rindām gar mugurkaulu un īsu, resnu asti, kas tik stipri sitās pret ūdeni, ka aplēja abus medniekus ar ūdens šļakatām un strūklām no galvas līdz kājām.

Dzīvnieka kustības atrāva no krasta laivu, un tā pilnīgi nogrima ūdenī.

Tajā brīdī Kaštanovs, kas steidzās palīgā, jau tuvojās katastrofas vietai. Izbraucis no līkuma, viņš ieraudzīja briesmoņa uzbangoto ūdens virpulstabu, bet nesaprata, kas noticis. Viņam garām, viļņos šūpodamies, ienirdams un paceldamies, peldēja sausais koks. Airētājs to no­turēja par krokodilu un gribēja gāzt ar ķeksi. Bet tajā mirklī atskanēja Gromeko kliedziens. Negribējās zaudēt guvumu, kas bija maksājis tik lielas pūles.

— Baļķi, ķeriet baļķi! Tā ir mūsu malka!

Kaštanovs aizķēra koku ar ķeksi, piesēja ar virvi un beidzot piebrauca pie biedriem, kas līdz jostas vietai stā­vēja ūdenī. Pēc neilgas piepūles izcēla laivu, izsmēla no tās ūdeni un ar ieguvumu atgriezās apmetnē, kur Papoč­kins nikni atgaiņāja odus, bet Ģenerālis glābās no tiem, līdz ausīm iebridis upē.

Koku ātri izvilka krastā, sacirta malkā, un drīz jautri iesprēgājās ugunskurs. Tajā sasviestās kosas deva tik kodīgus dūmus, ka odi metās bēgt, bet Makšejevam un Gromeko, kuri pie uguns žāvējās, asaras plūda strau­mēm.

Noklausījies viņu stāstu par ūdens briesmoņa uzbru­kumu, Kaštanovs aizrādīja:

— Es domāju, ka tā bija ķirzaka, tās dzimtas pārstāvis, kura uz mūsu planētas izmirusi terciarajā periodā.

— Vai ichtiozaurs[21]? — ieprasījās Makšejevs, kaut ko atcerējies no kalnu fakultatē izņemtā paleontoloģijas kursa.

— Nē, spriežot pēc jūsu stāsta, tas gan ne. Ichtio­zaurs bijis daudz lielāks, ar savādāku galvu un dzīvojis agrāk, juras periodā. Jūsu draugs drīzāk līdzinās nelie­lam krīta laikmeta krokodilam.

— Jā, ar ichtiozauru jūs tik viegli netiktu galā, — Pa­počkins piebilda, — bet pleziozauram bijis garāks kakls par jūsu airi, un tas viegli būtu jūs saķēris tieši no ūdens, nemaz nelīzdams laivā.

— Var cerēt, ka ar laiku mēs sastapsim arī šīs milzu ķirzakas, — sacīja Kaštanovs. — Jāievēro, ka, dodoties pa upi lejup, mēs satiekam arvien senākas faunas pār­stāvjus. Patlaban mēs jau atrodamies krīta perioda vidū vai pat sākumā.

— Jā, kā dzīvnieku, tā augu valsts arvien vairāk un vairāk vairs nelīdzinās tam, ko esam paraduši redzēt zemes virspusē, — Gromeko piebilda. — Pārmaiņas noris pakāpeniski, un mēs tās tūlīt nemaz nenojaušam. Bet, ja vien padomā, tad ap mums viss jauns: pazuduši daudzi lapu koki, puķes, stiebrzāles, tagad pārsvarā palmas, grīšļi un kailsēkļi, pārpilnībā parādījušies sporaugi[22].

— Šī pazemes valsts vēl slēpj daudz pārsteigumu, un mums jābūt uzmanīgākiem. Ne soli bez bises, kas pielā­dēta ar sprāgstošu lodi!

— Es domāju, ka mums tikai mazliet jāatpūšas, ka­mēr izvārās vakariņas, jāpaēd un jāturpina ceļš līdz iz­devīgākai vietai. Lielam ugunskuram, lai aizsargātos pret plēsoņiem, mums trūkst malkas, — Gromeko pavēstīja.

Šīm domām visi piekrita. Izvilka cietušo laivu, lai to izsausētu un salabotu, paēda vakariņas, stundas divas no­gulēja ap dūmaino ugunskuru un atkal devās ceļā, atli­kušo malku paņemdami līdzi. Vēl dažas stundas stiepās tas pats necaurejamais biezoknis ar meldru un kosu ap­mali. Rāmajās vietās plunčojās zivis vai arī, glābdamās no uzbrucējiem, izlēca virs ūdens. Brīžiem varēja redzēt, ka aiz izlēkušās zivs no ūdens parādījās ķirzakas riebīgais purns ar atplestu rīkli, pēc tam virpuļi un izklīstošie apļi norādīja, ka upes dzelmē ātri nogrima liels ķermenis. Reizēm bezrūpīgi lidojošās spāres izklīda uz visām pusēm, slēpdamās lapotnē un meldros no liela zila putna ar mil­zīgu knābi. Putns parādījās nezin no kurienes ar lielu troksni un lidodams tvarstīja neuzmanīgākos kukaiņus.

Beidzot zaļās sienas sāka atvirzīties, upes straume kļuva lēnāka un ūdens spogulis arvien vairāk palielinā­jās '— upe pārvērtās ezerā, kura vidū bija redzamas salas. Kāda sala saistīja ceļotāju uzmanību. Tikai vienu salas pusi aizņēma liels, biezs mežs, bet pārējā daļā pletās diezgan prāvs zālājs ar retiem, daļēji nokaltušiem kokiem. Ceļotāji nekavējās doties turp.

Šo salas pļavaino pusi klāja zema, bet cieta zāle, kas, tuvāk apskatot, izrādījās par īpašu staipekņu sugu. Zā­lājs atradās salas augstākajā daļā, bet vējiņš vilka lejā pāri ūdenim. Kurināmā netrūka, tāpēc nolēma sakurt gar mežmali vairākus krietnus ugunskurus, lai aizdzītu no salas visus plēsoņus un nodrošinātu mierīgu atpūtu.

Kad iesprēgājās ugunskuri un dūmu mutuļi ieplūda biezoknī, no turienes sāka izlidot sīkie putni un dažādi kukaiņi. Daži no tiem nokrita zemē un deva zoologam .iespēju savākt interesantu kukaiņu sugu kolekciju. Pēc tam klajumā izskrēja dīvaina un baiga būtne, kas stipri atgādināja adatcūku milzu vērša lielumā. Tās adatas bija ap metru garas.

Sarus saslējis un pārvērties par kaut ko līdzīgu milzī­gai, durstīgai lodei, dzīvnieks aizskrēja garām apmulsu­šajiem cilvēkiem un pazuda meldrājā.

Aiz tā īsiem un augstiem lēcieniem no biezokņa iz- brāza dzīvnieks, kura izskats atgādināja plēsoni. Tas bija tumši dzeltenā krāsā ar kaķa galvu, diezgan garu un resnu asti, īsām kājām un plakanu purnu, asos zobus at­ņirdzis. Vispār viņš bija līdzīgs lielam, gandrīz divi metri garam upes ūdrim, no tā atšķirdamies tikai ar lielākām ausīm un īsām krēpēm. Kaut gan tas neizrādīja tieksmi uzbrukt un gar mežmalu zagās pie ūdens, taču viņa iz­skats Kaštanovu tā ieinteresēja, ka tas plēsoni ar veik­smīgu šāvienu noguldīja.

Zvērs tiešām izrādījās interesants: viņa mutē .nevarēja atšķirt ne plakanos priekšzobus, me aspaugurainos dze­rokļus kā vēlāko laiku plēsoņiem. Visi zobi bija vairāk vai mazāk asi un koniski kā rāpuļiem. Tikai priekšējie, kas atvietoja priekšzobus, bija nedaudz mazāki par citiem un mazliet saspiesti, žokļa sānos drusku lielāki, bet ilkņi pār­spēja visus pārējos un pārspēja tos abos žokļos, sevišķi augšējā.

— Lūk, interesants pirmatnējā zīdītāja piemērs, kam vēl ir ķirzakas zobi, bet jau ar tās atšķirības sākuma iezī­mēm, kura attīstījusies vēlākajos periodos, — ģeologs aiz­rādīja.

No biezokņa neviens vairs neparādījās, tā ka ceļotāji beidzot varēja nodoties sen pelnītajai atpūtai, protams, nomodā paliekot sargam, kas pēc kārtas mainījās un rū­pējās par ugunskuriem, lai paglābtos no kukaiņu dzēlu­miem. Pateicoties šai piesardzībai, ceļotāji gulēja mierīgi.

Nākošajā dienā turpinājās līdzīgs apvidus. Upe pil­nīgi bija pārvērtusies ezerā ar daudzām salām, straumes gandrīz vairs nemanīja, un visu laiku nācās nodarbināt airus. Virs ūdens un meža laidelējās krāsainas spāres un milzīgas, ragainas vaboles, kas sasniedza trīsdesmit centimetru garumu. Aizlidoja taureņi, kuriem viens spārns varēja apsegt cilvēka plaukstu. Brīžiem parādījās savādi lieli un mazi putni zil­pelēkā krāsā, kuri maz­liet atgādināja gārni, ti­kai īsākām kājām, garu asti un īsu knābi, kurā va­rēja atšķirt sīkus zobus.

Vienu putnu izdevās nošaut lidojumā, un Kaš­tanovs demonstrēja sa­viem biedriem šo dīvaino spārnaini, kas bija pārejas veids starp ķirzakām un putniem. Tas bija dzērves lielumā un bija apklāts zil­pelēkām spalvām. Garā aste sastāvēja ne vien no spalvām kā putniem, bet

arī no daudziem skriemeļiem — tātad rāpuļu astes uz­būve, pie kam spalvas auga astes abās pusēs. Katram spārnam bija trīs gari pirksti ar tādiem pašiem nagiem kā pie kājām, tā ka putns varēja kāpelēt pa kokiem un klintīm. Dzīvnieka .apskates rezultātā Kaštanovs atzina, ka tas pieder archeopteriksu sugai, tomēr atšķiras no Eiropas augšjuras perioda nogulās atrastajiem eksemplā­riem ar ievērojami lielāku augumu.

Dienas beigās krasts pavisam pazeminājās, un ievēro­jamā platībā to aizņēma purvi, kur auga kosas un papar­des, virs kurām šur tur grupām pacēlās neparasti koki, kas bija piemēroti augšanai ūdenī. Šīs saaudzēs deva patvē­rumu dažādiem kukaiņiem, kas nikni uzbruka ceļotājiem katru reizi, kad tie mēģināja piebraukt pie zaļās sienas un savākt kolekcijas, bet pēc tam kādu laiku šie kukaiņi sekoja arī uz ūdens. Divdesmit piecus centimetrus gari odi, mušas kameņu lielumā, par četriem centimetriem garāki dunduri un spindeles sacentās spārnotos uzbru­kumos cilvēkiem, kuri bija spiesti apkaunoti atkāpties un sāka uztraukties, iedomādamies tuvo nakts atpūtu šo mocītāju baru aplenkumā.

Pa purvaino apvidu ceļotāji brauca vairākas stundas, čakli airēdami, lai drīzāk izkļūtu no šīs joslas. Dzīvnieku valsts, kā bija redzams, še aprobežojās ar kukaiņiem un pirmatnējiem putniem gaisā uo ar zivīm un ķirzakām, kas slēpās tumšajā, dziļajā ūdenī un nodeva sevi tikai no ūdens šļakstiem un virpuļiem. Četrkājaino sauszemes dzīvnieku eksistence purvainajās saaudzēs acīm redzot nebija iespējama.

— Kurš sauszemes dzīvnieks gan izciestu šo šaus­mīgo smūdžu kodienus? — sacīja Gromeko, dzēlīgo asins­sūcēju apzīmējumam lietodams sibiriešu parasto nosau­kumu.

Bet tad no dienvidiem uzplūda svaiga vēsma, un brī­žiem no turienes varēja sadzirdēt atskanam kādu vien­mērīgu troksni.

— Priekšā atrodas liels, atklāts ezers ar kailiem kras­tiem vai arī jūra, — sacīja Makšejevs. Viņš pirmais bija uztvēris šo troksni.

— Jūra? — Papočkins brīnījās. — Vai tiešām Pluto- nijā ir pat jūra?

— Ja ir upes, ko mēs nevaram apšaubīt, tad tām galu galā jāietek kādā baseinā ar stāvošu ūdeni. Upes taču nevar tecēt līdz bezgalībai.

— Bet vai upes nevar pazust purvainajos ezeros, kā tā, pa kuru mēs braucam, vai izsīkt smiltīs?

— Gluži pareizi! Bet, ievērojot ūdens bezgalību, tica­māka ir varbūtība, ka pastāv atklāts baseins un pusaiz- auguša.is ezers, pa kuru mēs peldam, ir tikai tā sākums.