Plutonija

ĪGŅAS NEDARBI

īgņa viņiem tomēr neļāva, kā nākas, izgulēties. Pēc dažām stundām viņus uzmodināja briesmīgi grāvieni, un ceļotāji pārbijušies pielēca kājā»:

— Vai tiešām arī šis vulkāns izvirdīs svelmainos mākoņus? Paskatieties, kas tur notiek! — Gromeko iesaucās.

īgņu ietina biezi mākoņi, kas vēlās pa nogāzi arvien zemāk un reizē izplūda uz visām pusēm. Mākoņi mutu­ļoja, laistījās spožos zibeņos, un no vulkānā dziļumiem izlauzušies dārdi saplūda ar pērkona grāvieniem.

— Nē, — aizrādīja Kaštanovs, — svelmainā mākoņa mums nav jābaidās. Šim izvirdumam ir cits, tieši Vezuva tipa raksturs. Patlaban tas izvird nelnus un akmeņus, bet pēc tam droši vien parādīsies lava.

— Mūsu uzkāpšana kalnā, protams, izjukusi.

— Katrā ziņā! Būtu neprāts šādā brīdī līst uz vul­kānā.

— Ko mēs darīsim?

— Pasēdēsim še vai turpināsim partraukto miegu, bet tad atgriezīsimies pie jūras.

— Kāpēc ,ne tūlīt?

— Interesanti novērot izvirdumu tik tuvu.

— Bet ja nu uz mums nobirst bumbiņas?

— Šaubos. Mēs atrodamies pašā pakājē, bet tik tālu tās nelido.

— Bet ja mūs skars lava?

— Lava plūst lēni, un no tās mēs arvien varēsim aiziet pat soļos.

— Nu, tādā gadījumā īpaliksim un paskatīsimies īgņas darbā. Viņi sakūra ugunskuru, uzlika tējkannu un ēzdami novēroja vulkānu.

Tas bija pilnīgi paslēpies mākoņos, un pat debess zenitā bija pārvilkusies ar pelēku dūmaku, caur kuru Plutons izskatījās kā sarkans disks bez stariem, mez­dams uz vulkānā drūmo apkārtni draudīgu, blāvu gaismu.

Drīz sāka birt sīki, pūderim līdzīgi pelni, vispirms atsevišķām plēnēm, bet pēc tam arvien biezāki un bie­zāki, tā ka, tēju dzerot, krūzīti vajadzēja apsegt ar plaukstu, lai nesarītos vulkāniskos putekļus. Zāle, niedres un palmu lapas pamazām nomelnēja, bet ūdens strautā atgādināja tinti.

— Labi, ka mēs iedomājāmies iesmelt ūdeni savā skārda traukā, — Makšejevs aizrādīja. — Citādi mēs veselu dienu paliktu bez ūdens. Bet kas tas par troksni?

Tā ka vulkānā dārdi bija pavājinājušies, pērkona grā­vienu starplaikā varēja sadzirdēt dobju troksni, kas līdzi­nājās piekrastes bangu rēkoņai un pakāpeniski pastipri­nājās. Ceļotāji nesapratnē saskatījās.

— Vai tik tas nav svelmainais mākonis? — Papoč­kins uztraukts ievaicājās.

— Ātrāk jāskrien augšā! — Kaštanovs iekliedzās. — Pa strautu gāžas ūdens valnis vai dubļu straume. Šo iespējamību es piemirsu. Paņemsim mantas — un kalnā!

Steidzīgi iztukšoja neizdzertās krūzītes, savāca man­tas un bises, un visi traucās augšup pa lavas straumi, rāpdamies pa lavas bluķiem un klupdami, cenzdamies no­kļūt pietiekamā augstumā virs strauta gultnes.

Kad viņi beidzot piecdesmit metru augstumā virs apmetnes vietas apstājās atvilkt elpu un atskatījās, viņu skatieniem atklājās aina, kas parādīja, ka steidzīgā bēgšana bijusi savlaicīga. Pa gultni, kas stiepās no vul­kānā nogāzes, gāzās satrakota, melna ūdens straume, savos krastos izlauzdama lielus sacietējušās lavas gaba­lus. Pēc dažām minūtēm briesmīgais, trīs metrus aug­stais valnis bija aizvēlies līdz tai vietai, kur viņi tikko bija bezrūpīgi dzēruši tēju, un vienā mirklī tā netīrajos viļņos pazuda zaļie krūmi, salīgojās un nogāzās no­lauztās vai ar saknēm izrautās palmas, un viss laukums pazuda, it kā nekad nebūtu bijis.

— Veikli strādā! — Papočkins iesaucās. — Mēs laikā aizvācāmies!

Bēgdami ceļotāji bija nokļuvuši augstāk par šo lavas straumi, un no tās vietas, kuru viņi bija aizsnieguši, lejā varēja redzēt kā vienu, tā otru virsotni. Dubļu straume plūda pa labējo virsotni, un tagad visi pagrie­zās pa kreisi, lai redzētu, kas tur notiek. Pēc dažām mi­nūtēm pa kreisās virsotnes šauro ieleju atvēlās otra dubļu straume, kas virzījās lēnām, jo ūdenim bija pie­maisīti pelni un sīki akmeņi, un tas atgādināja šķidru, melnu putru, kuras virpuļos griezās ar saknēm izrautie krūmi un palmu stumbri.

— Tos nes no ezera krastiem, kur mēs bijām vakar! — Papočkins iesaucās.

— Lūk, kur jūsu klusais, idiliskais vientuļnieka pa­tvērums! Ezera vairs nav, viss noslīcināts dubļos, — sa­cīja Kaštanovs.

— Jā, šejienes vulkāni, izrādās, ļoti nemierīgi kai­miņi! — Gromeko aizrādīja. — Sātans mūs pamieloja ar svelmaino mākoni, bet īgņa — ar dubļiem.

— Un tomēr mēs izglābāmies kā tur, tā še un redzē­jām baigas un interesantas dabas parādības, — Kašta­novs piebilda.

— Bet tagad mēs esam nogriezti no jūras un mūsu laivām! — iesaucās gluži nomāktais Papočkins. — Pa­skatieties, pa labi un kreisi brāzmainas straumes, bet aiz mums īgņa, kas var sarīkot vēl kādu mielastu.

Ceļotāji, kas bija paglābušies no dubļu straumēm uz vulkānā klints, tiešām atradās ielenkumā un nevarēja doties pa ieleju lejā uz jūru. Bet aiz viņiem turpināja rūkt vulkāns.

— Ja tagad no augšas vēl atplūdīs lava, mēs būsim starp uguni un ūdeni. Jaukas izredzes! — aizrādīja Gro­meko.

— Dub|u straumes drīz noskries, un mēs dosimies uz jūru, pirms lava, ja tāda vispār virzīsies uz šo pusi, mūs aizsniegs.

— Bet tikām mūs izmērcēs līdz kauliem! Nav taču kur patverties! — Papočkins rūca.

Zoologam bija pilnīga taisnība. Jau labu laiku no mākoņiem, kas izplētās ap vulkānu, smidzināja lietus, ko dubļu straumju ielenktie ceļotāji nemaz nebija ievēro­juši. Tagad lietus pastiprinājās, un visi sāka skatīties apkārt, lai atrastu kaut kādu aizsegu. Cerēdami uz jauku laiku, kas bija jau turpinājies daudzas dienas, ceļotāji bija devušies ekskursijā vieglos tērpos bez apmetņiem un telts, un tagad ne ar ko nevarēja aizsargāties.

— Man liekas, ka tur augstāk, kur tik daudz lielu lavas bluķu, mēs drīzāk atrastu kādu patvērumu, — sa­cīja Makšejevs, rādīdams uz nogāzes augstāko jostu.

— Un atrādīsimies vulkanam vēl tuvāk! — Papoč­kins nopūtās.

— Brīvam cilvēkam brīva griba. Palieciet še lietū, mēs rāpsimies, — Gromeko paziņoja.

Bet zoologs negribēja biedrus pamest, un visi devās pa stāvo lavas straumi augšup. Kā akmeņi, tā apavi bija slapji, iet bija slideni un grūti. Drīz tomēr viņi sasniedza lielu, citu uz cita saveltu lavas bluķu kalnu, kas bija virs vecās lavas izplūdušas jaunākās lavas straumes gals. Šur tur starp bluķiem bija palikušas spraugas, ku­rās viens cilvēks varēja ērti paslēpties. Visi četri novie­tojās šajās alās, bet slapjais Ģenerālis ielīda pie Makše- jeva, kas par šo kaimiņu nebija visai apmierināts.

Pietiekami izmirkušie cilvēki, uz nelīdzenajiem ak­meņiem neveikli sačokurojušies, pārdzīvoja ne visai pa­tīkamus brīžus un, lai uzturētu labu omu, no savām patvertnēm sasaucās cits ar citu, kad īgņas dārdi maz­liet aprima.

Lietus lija bez pārtraukuma. Drīz arī pa lavas strau­mes virsmu sāka tecēt netīra ūdens strūklas un strau­tiņi, sagādājot slēpņu meklētājiem jaunas nepatikšanas. Viens ļāva aukstajai dušai sānu, cits muguru. Papočkins, izstiepies garajā un zemajā alā uz vēdera, sajuta zem sevis ūdeni. Viņš izlīda ār­pusē un sāka starp bluķiem skraidīt, meklēdams labā­ku vietu.

Makšejevs, šajā ska­tā noraudzīdamies, smējās. Viņam kopā ar Ģenerāli bija izdevies iekārtoties mazā lavas alā.

— Tas nav īgņa! — zoologs kliedza, lietū rāp­damies pa lavas gaba­liem. — Tās ir velns zina kas: Raudulis, Slapulis, Lietulis.

— Nosauksim viņu par Udenslējēju! — Makšejevs ierosināja.

Bet Papočkins vairs neklausījās. Viņš bija atradis šauru plaisu un ielīda tajā ar galvu pa priekšu. Plaisa tomēr izrādījās pārāk īsa un kājas palika ārā, lietū.

Piepeši gaisu satricināja briesmīgs grāviens. Ceļo­tājiem likās, ka akmeņi viņus saspiedīs kā peles slazdā. Viņi izskrēja no patvertnēm.

— Zemestrīce! — Gromeko kliedza.

— Vulkāns uzsprāga gaisā un gāžas mums virsū! — Papočkis vaimanāja.

— Vai tiešām svelmainais mākonis! — Kaštanovs nobālis čukstēja.

Aiz lietus un mākoņu aizsega neko nevarēja saredzēt, un pēc pirmā izbīļa mirkļiem visi mazliet nomierinājās. Bet tad ar dobju sprakstoņu viņiem blakām nokrita vīt- ņainām rievām klāta lode galvas lielumā un sāka lietū šņākt, sprēgāt un kūpēt. Visapkārt, pa labi un kreisi, augšā un apakšā, tagad bija krītošo akmeņu triecieni un sprakstoņa.

— Ātrāk patvertnēs! — Makšejevs kliedza. — īgņa šauj ar liela kalibra lādiņiem.

Visi steidzās ielīst savās alās, no kurām, sirdij sting­stot, tomēr ieinteresēti novēroja, kā krita un šņāca da­žāda lieluma lodes. Citas, atsizdamās pret lavas bluķiem, sašķīda šķembās kā īstas granatas. Toties lietus gāze ātri pārstāja. Pār nogāzi lejup nošalca karsta vēja brāzma, uzplūda sēra un sviluma smaka. Mākoņi sāka izklīst vai pavēlās augstāk. Lodes rima krist. Makše­jevs nolēma paskatīties no savas aliņas.

— īgņa pacēlis cepuri un rāda mums savu sarkano mēli! — viņš iekliedzās.

Arī pārējie izlīda un pacēla galvas.

Augšā, melno mākoņu spraugās, brīžiem parādījās vulkānā virsotne, kuras vienā pusē stiepās īsa, ugunīgi sarkana lavas mēle, it kā draudēdama cilvēkiem, kas bija iedrošinājušies traucēt kalna mūžseno vientulību.

— Jā, parādījusies lava! — Kaštanovs paziņoja.

— Stundu pēc stundas arvien grūtāk! Sākumā viņš gribēja noslīcināt mūs dubļos, tad nosist ar lodēm, bet, tā kā tas viss nelīdzēja, tad laidis darbā pēdējo līdzekli un grib apliet mūs ar lavu! — Gromeko jokoja.

— Drosmi, Semjon Semjonovič! Tagad jums pēdējā stundiņa klāt! — Makšejevs smējās.

— Un jums arī! — zoologs atkodās. — Ja briesmas būtu tik lielas, jūs jau pats diegtu latatā kā pirms dubļu straumes.

Taču nebija kurp iet. Abās gultnēs vēl arvien trakoja dubļu straumes, kurām pārkļūt nebija ko iedomāties. Bet augšā sarkanā mēle ātri stiepās garumā, laikiem pazuz­dama balta tvaika mutuļos, kas izdalījās tās virspusē.

— īgņa mūs samērcēja, bet tagad izžāvēs! Kad lava pienāks tuvāk, mēs vispirms izžāvēsim savas drēbes, bet pēc tam …

— Bet pēc tam atkal izmirksim, dodoties pāri dubļu straumei, ja vien tajā nenoslīksim, — Papočkins pabei­dza Gromeko joku.

Bet, pateicoties no pelniem un mākoņiem attīrītajām debesīm, parādījās Plutons un sāka ātri apžāvēt vulkānā nogāzi. Melnie lavas bluķi kūpēja kā pazemes uguns sa­karsēti.

Ceļotāji novilka drēbes un, izgriezuši ūdeni, izžāva tās uz akmeņiem. Gromeko izģērbās pilnīgi kails un, sildīdamies Plutona staros, ieteica biedriem sekot viņa piemēram.

— Bet ja īgņa mūs pamielos ar jaunu lādiņu porciju? Kailiem sēdēt alās nebūs sevišķi tīkami, — Makšejevs aizrādīja.

— Ja jau parādījusies lava, sprādzieni un irdenu vielu izvirdumi parasti mitējas, — Kaštanovs paskaidroja.

— Bet, ja vajadzēs bēgt no lavas, mēs nepagūsirn apģērbties.

Šajā mirklī no vulkānā virsotnes izšāvās balts tvaiku mākonis, un virs kratera malas parādījās uguns siena, kas ātri slīdēja lejup.

— Pirmā lavas straume noplūda ezera ielejā, — Kaš­tanovs aizrādīja, — bet šī varbūt var nokļūt arī līdz mums.

— Cik ilgā laikā? — pārējie ieinteresējās.

— Varbūt pēc stundas, varbūt vēlāk. Tas atkarīgs no lavas īpašībām. Ja lava smaga un viegli kūstoša, tā ir šķidra un plūst ātri, bet, ja lava viegla, stīgra, bagāta ar kramaini, tā kūst grūti un virzās lēnām.

— Ar kādu lavu mūs pamielo īgņa?

— Līdz šim, cik bija vērojams no vecajām straumēm, tas izvirdis smago lavu. Droši vien tāda tā būs arī šo­reiz. Vispār, pēc visu iežu īpašībām, kādus mēs sasta­pām Plutonijā, tie ir ļoti smagi, bagāti ar oliviem un metāliem, un grūti sagaidīt, ka šejienes vulkāni varētu izvirst vieglu kramaiņu lavu.

— Tātad mums drīzāk jātiek no šejienes projām.

— Jā, bet es ceru, ka, pirms lava nonāks līdz mums, dubļu straumes izsīks un mēs netraucēti pārkļūsim pār vienu vai otru gultni.

Plutons, kuru vairs neaizsedza mākoņi, un karstais vējš, kas pūta no vulkānā, ātri izžāvēja ceļotāju drēbes, tie apģērbās un, gaidīdami izdevību aiziet, turpināja no­vērot vulkānu. Lavas garās mēles gals jau bija pazudis aiz nogāzes skrausta, acīm redzot noplūzdams bijušā ezera ielejā īgņas rietumu pakājē. Jaunas lavas porcijas, ko izvirda krāteris, daļēji aizplūda pa to pašu ceļu, daļēji vairāk uz ziemeļiem un droši vien veidoja jaunu straumi, kura noplūda pa ziemeļu vai ziemeļrietumu nogāzi. Pē­dējā gadījumā tai vajadzēja tecēt novērotāju virzienā. Bet aiz tuvējiem lavas sablīvējumiem viņi nevarēja sa­skatīt, kurp šī straume virzās.

Netīrā ūdens daudzums abās gultnēs, sevišķi krei­sajā, bija mazinājies, un pa tām vairs nevēlās satrakota straume, bet tecēja neliela, netīra upīte, pār kuru varēja arī riskēt pārbrist.