Plutonija

ĶIRZAKU JŪRA

Visus interesēja jautājums, cik šis baseins liels, vai tas viņu ceļojumam Plutonijas iekšienē nenovilks robe­žas, jo doties bezgalīgā jūrā ar buru audekla laivām, pro­tams, nevarēja.

Pēc kādas stundas platās, gandrīz bez straumes teko­šās ezeru upes galā parādījās zila apmale. Bija tuvu upes grīva. Ceļotāji spēcīgāk iegula airos un pēc pus­stundas piebrauca pie ezera vai jūras sākuma.

Augājs, kas apņēma upes krastus, neaizsniedzās līdz pašam jūras krastam; to no ūdens atdalīja plata, kaila smilšu josla. Acīm redzami piekrastes viļņu bangas ne­ļāva augu valstij nostiprināties pie paša ūdens.

Izkrāvuši krastā mantas un iekūruši ugunskuru, visi aizskrēja uz jūru paskatīties, kāds tajā ūdens. Viņi gribēja noskaidrot, vai jūra ir slēgts baseins ar sāju ūdeni vai tikai liels caurteces ezers. Bez tam visi vēlējās izpeldē­ties, jo pēdējās dienās, kopš bija pārliecinājušies, ka upē mājo lielas ķirzakas, no peldēšanās vajadzēja at­teikties.

Mīkstajā smilšu krastā ātri izģērbušies, visi iegāja seklajā ūdenī, kura dziļums palielinājās ļoti lēnām, un tikai soļus piecdesmit no krasta ūdens sniedzās līdz jos­tas vietai. Ūdens izrādījās ievērojami sāļš, tomēr ne tik daudz kā zemes virspuses okeānos. To varēja salīdzināt ar Baltijas jūras ūdeni.

Peldē atsvaidzinājušies, ceļotāji sāka apspriest jautā­jumu par brauciena turpināšanu. Jūra nelikās bezgalīga: apvāršņa dienvidu pusē pretējo krastu varēja saskatīt pat ar neapbruņotām acīm, bet labs binoklis gluži skaidri pa­rādīja saaudžu zaļo sienu, augstākus koku pudurus un vietām tumšus, violetus plankumus — droši vien klintis un kraujas. Pateicoties zemes virsmas izliekumam, aiz zaļās sienas, gan neskaidrāk, varēja redzēt nepārtrauktu līdze­numu tajā pašā violetajā krāsā un šur tur augstākas kalnu grupas. Šāds apvidus raksturs modināja visos pētniekos vēlēšanos nokļūt dienvidu krastā. Tas nelikās neiespējams. Līdz krastam nevarēja būt vairāk par četr­desmit, piecdesmit kilometru, un rāmā dienā ar vieglu ceļa vēju, kas ļāva izmantot buras, varēja doties brau­cienā bez sevišķa riska.

Ievērojot pēdējo dienu neizdevīgās medības purvu un ezeru joslā, gaļas krājums bija izsīcis, un vakariņās vārī­jās vienīgi biezputra. Makšejevs un Papočkins ķērās pie makšķerēm. Peldoties viņi bija ievērojuši lielas zivis, tāpēc abi paņēma makšķeres un devās pa krastu augšup līdz tai vietai, kur upe iztecēja no meldrāja un ūdens bija dziļāks. Diezgan ilgi pludiņi palika mierā, un makšķerē­tāji jau gribēja mainīt vietas, kad pēkšņi zivis sāka stipri kosties.

Makšejevs piecirta un izsvieda krastā lielu zivi, bet Papočkinam loms izrādījās tik smags, ka varēja pārraut auklu, tāpēc viņš sāka zivi nokausēt un vadīt uz krastu, lai tad uztvertu to ar tīkliņu. Un piepeši ūdens sāka burbuļot, auklu pārrāva, un kāda tumša masa aiznesa uzķērušos zivi kopā ar āķi.

Zvejotāji tikai paguva saskatīt lielām zvīņām klātu muguru un strupu asti.

Makšejevs, kas .noņēma no āķa savu zivi, izdzirdis spēcīgos ūdens šļakstus, iesaucās:

— Jums nu gan pagadījusies zivtiņa, Semjon Semjo- novič, vismaz astoņi kilogrami!

— Nevis astoņi, bet astoņi simti! — šausmu pārņem­tais zoologs atbildēja. — Norāva manu makšķeri un aiz­gāja.

Makšejevs pienāca pie drauga un parādīja savu zivi. Tas bija ļoti savāds dzīvnieks — plats un plakans kā plekste, apklāts ar rupjām zvīņām, kas sastāvēja no kvadrātcentimetru lielām plāksnītēm, vienkārtainas astes, acīm ķermeņa vienos sānos un gariem dzeloņiem pār mu­guru.

— Vai šādu briesmoni var ēst? — viņš šaubījās.

— Protams, var. Tā līdzīga plekstei, lai gan arī at­šķiras. Es domāju, ka tā ir raja. Vispār var ēst visas svai­gās zivis, jo indīgi ir tikai dažu sugu ikri, pieņi un krūšu joslas melnais plēves apvalks. Iztīrot visas iekšas, var ēst arī nepazīstamu sugu zivis, ja vien gaļa inav sasma­kusi vai pārāk asakaina.

— Tādā gadījumā pamēģināsim pazvejot vēl. Bet kā­das .sugas bija jūsu aizbēgusi zivtiņa?

— Man liekas, ka tā vispār nebija zivs, bet liela ķir­zaka, kas norāva noķerto zivi un norija līdzi ar āķi un auklas gabalu.

— Ehe, tātad šīs plēsoņas mājo arī še! Bet mēs jūrā tik bezrūpīgi peldējāmies.

— Jā, jāuzmanās. Juras laikmeta jūrās — un šāda jūra acīm redzot atrodas mūsu priekšā — taču mājojuši milzu ichtiozauri, pleziozauri un citas plēsīgas ķirzakas, kurām cilvēku pārkost bija nieks.

— Bet vai haizivju tajos laikos vēl nebija?

— Bija arī haizivis. Šīs plēsoņas pazīstamas pat kopš devona laikmeta un sasniedza pasakainu lielumu. Atrasti to septiņdesmit centimetrus garie zobi. Iedomājieties rīkli, kas atbilst šādiem zobiem!

Zvejotāji atkal iemeta mašķeres un drīz noķēra lie­las, tagadējām sterletēm līdzīgas zivis. Noķertās zivis tūlīt notīrīja, un tās nokļuva zupā. Kamēr zupa vārījās, zvejnieki sazvejoja vēl desmit šādu dziļuma iemītnieku.

Pēc vakariņām visi sēdēja pie telts, kūpināja pīpes un apsprieda gaidāmo braucienu pa jūru, kura klusi ska­lojās smiltīs, kas bija nobārstītas ar dažādu mīkstmiešu gliemežnīcām un ļoti interesēja zoologu.

Kamēr biedri zvejoja zivis, viņš bija savācis veselu kolekciju un noskaidrojis, ka te darīšana ar amonitiemi.

— Skatieties, — sarunu pārtrauca Gromeko izsau­ciens, — kādas milzīgas jūras čūskas!

Ap simts metru tālumā no krasta virs jūras līmeņa pacēlās viena, pēc tam otra galva uz gara kakla. Galvas bija plakanas kā čūskām, bet kakli graciozi locījās. Likās, ka peldētu divi lieli, melni gulbji, kuru ķermeņi tikko paceļas virs ūdens.

— Tās nav čūskas, — sacīja Kaštanovs, aplūkodams dzīvniekus binoklī. — Esmu pārliecināts, ka tie nav nekas cits kā pleziozauri[23], kas .augšjuras perioda jūrās pilnīgi iespējami.

Kādi briesmoņi! — Papočkins aizrādīja, arī bi­noklī sekodams dzīvnieku kustībām. — Es domāju, ka viņu kakli nav īsāki par diviem metriem.

— Bet vai pie mums tie viesoties nevēlēsies? — iejautājās Gromeko, vēl atcerēdamies piedzīvojumu ar ķirzaku laivā.

— Kas zin! Bet es domāju, ka sausumā tie ir ļoti ne­veikli, un mēs varēsim no viņiem aizbēgt. Katram gadī­jumam pielādēsim bises ar sprāgstošajām lodēm.

Nezvēri tomēr neizrādīja tieksmi izlīst sausumā. Viņi sāka nirt, vajādami zivis. Klusu peldēdami gar krastu viņi sev priekšā nolūkoja medījumu, tad ar ātru kakla un galvas kustību to noķēra, pasvieda gaisā un satvēra aiz galvas, lai nebūtu jārij pret dzelkšņiem un spurām. Medījot pleziozauru kustības bija ļoti veiklas un gracio­zas. Reizēm iecerētais upuris tomēr izbēga, un tad dzīv­nieks, to vajādams, gandrīz izlēca no ūdens, trokšņaini šķeldams viļņus un izstiepdams kaklu tālu uz priekšu.

Šī pleziozauru zivju zveja, kurai ceļotāji sekoja ar lielu interesi, beidzās ar kautiņu. Abi pleziozauri reizē satvēra vienu un to pašu zivi, droši vien pietiekami lielu, un katrs centās to izraut otram no rīkles.

Vienam tas izdevās, un viņš metās bēgt. otrs sekoia, panāca un apvija savu kaklu pretinieka kaklam, lai pie­spiestu zivi palaist. Savijušies kakli locījās gan uz vienu, gan otru pusi, tumšie ķermeņi spiedās kopā, īsās astes un aizspuras nikni kūla ūdeni, uzšļācot gaisā veselas strūklas. Beidzot viens pleziozaurs saniknojās, palaida zivi, iecirta zobus pretinieka kaklā un ievilka to dzelmē. Ūdens vēl ilgi viļņoja tajā vietā, kur pazuda abi ne­zvēri.

Pēc stundas Gromeko un Kaštanovs. krastā salasī­dami bangu izmestos koka gabalus, ieraudzīja viļņos šūpojamies tumšu masu. Ūdens to nesa gar krastu, pa­mazām tam tuvinot, un beidzot šī masa apstājās, droši vien atdūrusies sēklī.

Atgriezušies ar malku pie telts un atraduši abus biedrus jau guļam, viņi atsēja vienu laivu un aizbrauca pie tumšās masas. Izrādījās, ka tas bija viens no ple- ziozauriem, uz kura līķa jau sēdēja kaut kādi lieli putni un to plosīja. Citi — mazāki riņķoja gaisā virs tā, acīm redzot gaidīdami savu kārtu pamieloties, un izdeva

Varzu kurkstiem līdzīgas skaņas. Viņu kustības lidojumā atgādināja sikspārņus.

Baru nācās izgaiņāt ar vairākiem šāvieniem, lai tu­votos nogalinātajam pleziozauram, kura galvu ar kakla augšdaļu vēl saistīja tikai ādas driskas, ko pretinieka zobi bija saplosījuši. Beigtais dzīvnieks peldēja ar vē­deru uz augšu, sliedams ārā no ūdens savas milzīgās aizspuras. Vēdera kailā āda bija zaļganbrūnā krāsā.

Izvilkt pleziozauru krastā nebija iespējams: viņa ķer­menis bija garāks par diviem metriem, aste nedaudz īsāka, bet kakls vēl garāks. Pakaļējās spuras sasniedza gandrīz pusotra metra.

Nošautie putni izrādījās divu ģinšu ķirzakas[24]: lie­lākās (pterodaktiļi) pārsniedza ērgli, mazākās bija pīles lielumā.

Kā vieniem, tā otriem bija lielas galvas ar zobotiem knābjiem, kails ķermenis un lidplēve, kas savienoja priekšējos un pakaļējos kustību locekļus kā sikspārņiem. Sīkākās ģints piederīgiem bija gara aste.