Plutonija

JAUNA EKSKURSIJA ZEMES IEKŠIENE

Neveiksme skudru pūžņa sadedzināšanā piespieda ce­ļotājus nekavējoties atstāt apmetni līča krastā, jo ik­vienā ekskursijā zemes iekšienē viņi riskēja sastapties ar saniknotajiem kukaiņiem, kas bija zaudējuši savu mītni un klaiņoja visapkārt. Cīņā ar tiem vajadzētu izlietot visu enerģiju un patronu krājumus, kas vairs nebija pā­rāk lieli. Un arī pašā apmetnē viņi riskēja ik brīdi sagai­dīt skudru uzbrukumu, kas varēja beigties bēdīgi.

Jautājumu, vai turpināt braucienu gar Ķirzaku jūras dienvidu krastiem uz rietumiem vai atgriezties un braukt uz austrumiem, agro brokastu laikā apsprieda ļoti de­dzīgi un beidzot nolēma vēl doties uz rietumiem.

Brauca parastā kārtībā tuvu krastam un drīz izkļuva - no līča. Dienvidu krasts arī tālāk gurdināja ar savu vienmuļību. Pavadījuši divas nedēļas juras perioda dzīv­nieku un augu pasaulē, mūsu ceļotāji pie tā bija tik pieraduši, ka atzina visu par diezgan vienpusīgu. Tagad viņi vēlējās nokļūt tālāk dienvidos, cerēdami sastapt vēl senāku floru un faunu, izbaudīt jaunus piedzīvojumus un gūt jaunus iespaidus.

Bet šo tālāko ceļu uz dienvidiem norobežoja tuksne­sis, un brauciens uz rietumiem vai austrumiem solīja tās pašas juras perioda ainas. Un visi jau sāka domāt par atgriešanos uz ziemeļiem.

Krastā vairākās vietās pamanīja skudras, no kā va­rēja secināt, ka šī kukaiņu dzimta izplatīta visā Ķirzaku jūras dienvidu piekrastē un tie tiešām ir juras laikmeta dabas valdnieki.

— Laime, ka skudras daļu laika pavada miegā! — Papočkins aizrādīja. — Citādi no tām neglābtos.

— Jā, šie radījumi ir sliktāki par zobentīģeriem un plēsīgajām ķirzakām. Abi pēdējie dzīvnieki mums nav sagādājuši ne simto daļu nepatikšanu un uztraukuma, ko sagādāja skudras, — Makšejevs piekrita.

Pārnakšņoja pludmalē. Nolēma braukt vēl vienu dienu tālāk uz rietumiem un, ja tad neizdosies rast ceļu uz dienvidiem, griezties atpakaļ.

Sī pēdējā diena atnesa vēlamo pārmaiņu. Jūras krasts drīz sāka strauji nosliekties uz dienvidiem, sagla­bājot agrāko raksturu. Pēc dažu stundu brauciena kļuva

redzams, ka meža zaļā siena drīz beigsies un tālāk sāk­sies klintis.

— Atkal tā pati masivā augstiene, bet uz tās melnais tuksnesis! — iesaucās Kaštanovs, binoklī vērodams priekšā guļošo apvidu. Viņa balsī bija jaušama vilšanās.

Bet, kad piebrauca pie meža gala, izrādījās, ka starp to un augstienes pakāji atrodas liels līcis, aiz kura at­klājās zaļa ieleja. Aiz tās pacēlās tumšu kalnu puduris ar smailām virsotnēm.

— Atkal vulkāni! Bet šoreiz pavisam netālu no jūras krasta! — Gromeko iesaucās.

Laivas devās tieši uz līča i'ienvidu krastu ielejas mutē, kur bija saredzams līdzens, smilšains pludmales laukums.

Caur ieleju tecēja diezgai. liels strauts, ko apņēma koki, krūmi un zālājs. Telti uzstādīja pludmalē. Zālājā gar strautu redzēja vaboles, spāres un mušas, pamanīja iguanodona un lidojošās ķirzakas pēdas, bet skudras nesastapa.

Pēc pusdienām devās uz vulkāniem, bet aiz piesar­dzības telti, laivas un liekās mantas paslēpa meža bie­zoknī, dažas no tām pat pakarot kokos. Ģenerāli paņēma līd&i.

Ceļš tuvu strautam veda pa ieleju augšup. Birzis strauta krastos neveidoja necaurejamu biezokni, un tās šķērsoja iguanodonu iemītās takas. Abu nogāžu klintīs Kaštanovs noteica iežus, kādi bij» atrasti daudz tālāk ziemeļos, pie Makšejeva upes, — alvas ar niķeļa dzelzs ielāsmojumiem. Tikai šie ielāsmojumi bieži pārvērtās lielās ligzdās no pusmetra līdz vienam metram caur­mērā un sastāvēja no tīra metala.

— Tā taču lieliska izejviela tērauda iegūšanai! — iesaucās inženieris, izbrīnā un sajūsmā apstājies pie augstas klints sienas, kurā saules gaismā blāvi spīdēja nārbagāti izkaisītās mazas un lielas metala ligzdas. Viņš ai),lūkoja sienu tādā iekārē, kā bērns skatās uz saldu baltmaizi ar rozīnēm.

— Eh, kādu kolosālu rūpnīcu še varētu ierīkot! — viņš jūsmoja.

— Neraugoties pat uz skudrām? — Kaštanovs pa­smaidīdams atjautāja.

— Neraugoties ne uz ko! Vai gan aiz nepieciešamī­bas izmantot šos dārgumus cilvēks vilcinātos pilnīgi iznīcināt apnicīgos kukaiņus? Dzīdamies pēc zelta, eiro­pieši izspieda kareivīgos sarkanādaiņus, cilvēkēdājus, bušmeņus un kaprus. Viena lielgabala un dažu granatu pietiek, lai iznīcinātu visus šā krasta skudru pūžņus ar to iemītniekiem.

Virs zaļās ielejas brīžiem šurp un turp pārlaidās lieli pterodaktiļi, meklēdami laupījumu: acīm redzot kaut kur tuvu nepieejamās klintīs bija to ligzdas. Cilvēkiem uzbrukt viņi neuzdrošinājās, bet, kad Ģenerālis aizstei­dzās ceļotājiem pārāk tālu priekšā vai arī atpalika, virs tā parādījās ķirzaka un riņķoja gaisā, gaidīdama izdevīgu brīdi uzbrukt. Gromeko uz lidojošo plēsoņu divas reizes izšāva un to nogāza. Ievainotais dzīvnieks palika spārdoties lielas papardes galotnē.

Sastapa iguanodonu baru, kas atpūtās pļaviņā klinšu pakājē, bet to medības atlika atpakaļceļam, lai neap­krautos ar gaļu.

Pēc trīs stundu netraucēta gājiena sasniedza vietu, kur ieleja strauji pavērsās pret rietumiem. Tālāk tās labā nogāze veidojās no vulkānu pudura kraujām. Ceļš kļuva grūtāks, bieži nācās pārkļūt lavai, rāpties pa tās melnajiem bluķiem.

Mazā pļaviņā, kur bija izdevīga vieta naktsmītnei un dažas sausas kosas ugunskuram, atstāja līdzatnesto pārtiku un liekās mantas, lai ērtāk izpētītu apvidu.

Starp divu platu lavas straumju galiem, kuras bija noplūdušas no vulkānā, atradās neliels ezers pussimts metru caurmērā ar nelielu palmu un kosu puduriem un šauru niedru joslu krastā. No ezera iztecēja strauts, iz­locīdamies caur lavas lejteci. Ezera virsma bija gluda kā spogulis un atspoguļoja sevī līdz pēdējam sīkumam ir zaļo ietverj, ir melnās lavas straumes, ir plakanās augstienes drūmās kraujas.

— Lūk, brīnišķīga vietiņa vientuļniekam, kas nolēmis uz visiem laikiem pamest pasaules burzmu, — Papočkins iesaucās. — Viņš še melnās sienas aizsargā uzceltu būdu un dzīvotu mierīgā ezera krasta palmu paēnā, vē­rodams vienīgi skaidrās debesis, mūžīgo sauli un va­reno vulkānu.

— Un kādā jaukā dienā ietu bojā akmeņu krusā vai lavas straumē, ko izvirtu šis viltīgais vulkāns, — Kaš­tanovs aizrādīja.

— Vai vēl ātrāk nomirtu badā, jo, cik es varu spriest, šīs palmas nedod ēdamus augļus, bet niedres nav sal­das, — piebilda Gromeko.

— Un nav ieraugāms neviens medījums! — noteica Makšejevs.

— Kādi jūs visi nožēlojami reālisti! Nemaz neļaujat pasapņot! Vientulis varētu art zemi, ierīkot augļu un sakņu dārzu. Ūdens ir, un uz vecas lavas lieliski aug vīnogulāji un …

Zoologs nepaguva savu vārdu nobeigt, jo no vul­kānā, kura virsotni aizsedza tuvākie lavas sablīvējumi, atskanēja pērkonam līdzīgs dārds, un pēc dažām minū­tēm ap ceļotājiem nolija sīku, melnu lapilu (akmeņu) lietus.

— Še tev nu bija! Viņa augstība brīdina, ka neļaus vientulim audzēt uz vecās lavas vīnogulājus, — Makše­jevs iesmējās.

— Apskatīsim ezeru un atgriezīsimies pie mūsu man­tām. še nav pārāk droši, — Kaštanovs ieteica.

Kamēr ceļinieki kāpa pa lavu pie ezera, dārdi atkār­tojās un atkal nobira lapilas.

— Vulkāns dusmojas par nelūgtajiem viesiem! Tas baidās, ka izzagsim no viņa kratera dārgumus, kā iz- zagām sēru no Sātana kratera, pirms tas paguva pa­mosties.

— Nosauksim šo vulkānu par īgņu, — Gromeko iero­sināja.

Šo nosaukumu atsaucīgi pieņēma un atzīmēja Kaš- tanov.a uzmestajā kartē. Ezers dabūja nosaukumu Vien­tuļnieks, bet strauts, kas no tā iztecēja, Papočkina vārdu.

— Lūk, nu mēs savas gaisa pilis esam iemūžojuši! — Makšejevs smējās, šos vārdus pierakstīdams.

Ezera ūdens izrādījās auksts un salds, ar garšu pat atgādinādams zelteri, jo, viegli uzsildot no tā atdalījās ogļskābes burbulīši.

Apstaigājuši ezeru un atraduši izdevīgu vietu, ceļi­nieki ar labpatiku tā spirdzinošajā ūdenī izpeldējās un nirdami noskaidroja, ka dziļums nepārsniedz trīs metrus. Ezerā nebija ne zivju, ne kukaiņu, ne ūdensaugu.

Tā kā vēl bija par agru atgriezties apmetnē, nolēma uzkāpt masivajā augstienē. Tas nenācās grūti, jo lavas augšējā straume piekļāvās augstienes kraujai, un lavas bluķi veidoja kaut ko līdzīgu gigantiskām kāpnēm, tā ka, rāpdamies no bluķa uz bluķi, ceļinieki drīz nokļuva augšā.

Austrumos pie viņu kājām dziļā bedrē gulēja ezers, bet aiz tā pacēlās īgņas melnās, izrakņātās nogāzes, virs kurām slējās stāva virsotne. No tās vijās melns dūmu stabs, mierīgajā gaisā stiepdamies lielā augstumā. Dienvidos, rietumos un ziemeļos izplētās melnais tuk­snesis gluži tāds pats kā ap Sātana vulkānu puduri. Zie­meļos tuksnesis nobeidzās pie zilās jūras, bet visās citās debess pusēs aizstiepās līdz apvārsnim.

— īgņa daudz augstāks par Sātanu, un tā konusa malas stāvākas, — Kaštanovs ieminējās.

— Un iesācies izvirdums mūs traucēs nokļūt tā vir­sotnē, — Makšejevs piebilda.

— Redzēsim rīt. Sērs mums tagad nav vajadzīgs, un mēs jebkurā mirklī varēsim atgriezties.

Atkal nokāpuši pie ezera un veikuši to pašu ceļu pāri lavas straumēm, ceļinieki pēc stundas atradās savā apmetnē.