Plutonija

TĀLAJĀ CEĻĀ

Divdesmitajā aprilī ar Sibirijas ekspresi no Maskavas vienlaicīgi izbrauca profesors Kaštanovs, zoologs Papoč­kins, meteorologs Borovojs un ārsts Gromeko, pēc noru­nas sapulcējušies no dažādām Krievijas malām. Pēc des­mit dienām viņi ieradās Vladivostokas stacijā.

Norādītajā viesnīcā mūsu ceļotāji jau atrada Trucha- novu, kas bija ieradies pirms nedēļas izdarīt dažādus iepirkumus un pieņemt pasūtītās mantas. Nākošajā dienā, pirmajā maijā, visi pieci sagaidīja ostā ekspedicijas kuģi «Polārā zvaigzne», no kura komandtiltiņa tiem uzsmai­dīja kapteiņa vēju appūstā seja.

Trīs dienas uzņēma ogles, smērvielas, pārtiku, dažā­dus priekšmetus zinātniskajām vajadzībām un personīgo bagažu ekspedicijas locekļiem, kas trešajā dienā arī paši pārvietojās uz kuģa.

Ceturtā maija rītā viss bija sagatavots, ostas forma­litātes nokārtotas, apkalpe un pasažieri savās vietās.

Raiti šķeļot Zelta Raga līča viļņus, «Polārā zvaigzne» pusdienā apbrauca Ēzeļa Ausis un devas garām Krievu salai uz austrumiem. Visi pieci ekspedicijas dalībnieki no kapteiņa tiltiņa skatieniem aizvadīja tālē aizpeldošo pil­sētu, kas amfiteatra veidā izpletās pa pauguriem aiz zaļā līča. Ikviena dvēselē negribot uzjundīja jautājums: vai es vēl kādreiz atkal skatīšu šos krastus un dzimteni vis­pār? Un ikvienam kļuva mazliet skumji. Taču svaigais jūras vējš un vieglā šūpošanās, kas sākās, izbraucot no līča, atmiņas par krastu drīz vien izgaisināja.

Atskanēja gongs, kas aicināja brokastīs, un ceļotāji, pēdējo reizi paskatījušies uz aizmugurē palikušā dzimtā krasta tumšo joslu, nokāpa kopējā kajitē.

Pēc brokastīm visi atkal uzkāpa klājā aplūkot Askolda salas tumšo masu — pēdējo dzimtās zemes malu līdz pat Kamčatkai. Pabraukuši garām salai, «Polārā zvaigzne» pagriezās uz austrumiem. Vējš bija norimis, un kuģis līksmi šķēla Japaņu jūras zilos viļņus, kura tagad izple­tās uz dienvidiem un austrumiem aiz apvāršņa. Vienīgi ziemeļos, piecpadsmit — divdesmit kilometru attālumā, stiepās Usurijas krasta tumšā svītra. Saulrietā aiz Povo- rotnija zemes raga arī šī svītra strauji izzuda skatienam.

Kuģis krasi pagriezās uz ziemeļaustrumiem.

— Uz kādu ostu mēs braucam?

— Ne uz kādu, ja vien spēcīga vētra mūs uz to ne­piespiedīs. Bet barometrs turas augstu, un līdz Kuriļu salām vētra nav paredzama.

— Bet tur?

— Tur saltā Ochotskas jūra droši vien sagadās mums nepatikšanas. Kuģiem, kas dodas uz Kamčatku, šis Klusā okeana nejaukais stūris gandrīz arvien liek sevi sajust. Piepešas vētras, migla, lietus vai sniegs, sevišķi pava­sarī un rudenī, tur ir pastāvīgas parādības. Taču mūs tas norūdīs polarajiem apstākļiem.

Pateicoties mierīgajai jūrai, visi šajā naktī teicami izgulējās un atpūtās pēc steigas un rūpēm, pošoties ce­ļam. Nākošā dienā Truchanova pareģojums tomēr piepil­dījās. Barometrs strauji kritās, sāka pūst skarbs nord- vests (ziemeļrietumu vējš), debesis aizklāja pelēki mā­koņi, un sāka līt smalks rudens lietus. Uz Terpeņija ze­mes raga platuma «Polārā zvaigzne» pagriezās gandrīz uz austrumiem un iebrauca atklātajā Ochotskas jūrā, aiz­vien vairāk attālinādamās no Sachalinas. Sāka spēcīgi sāniski šūpot, un ceļotāji pavadīja nemierīgu nakti.

Nākošā dienā laiks neuzlabojās. Lietus un sniegs no­mainīja viens otru. Tumši viļņi baltām putu galotnēm strauji vēlās pret kreiso bortu, aptašķot ar šļakatām visu klāju. Vajadzēja sēdēt kopējā kajitē, īsinot laiku sarunās. Papočkins un Borovojs, kas slikti panesa šūpošanu, ne­ieradās ne brokastīs, ne pusdienās. Kapteinis tikai uz īsu brīdi atstāja savu posteni kabinē. Vētra par laimi nebija stipra un naktī pat atslāba. No rīta priekšā parādījās Kūriju ziemeļu daļas vislielākās salas — Paramuširas tumšā masa, bet pa labi varēja saredzēt mazākās salas — Makanruši un Onekotanu ar vulkānu Toorusiru, no kura pacēlās biezs dūmu stabs. Vējš pārstāja, un dūmi kāpa stāvus gaisā, augšējos atmosfēras slāņos izplūzdami pe­lēkā mākonī, kas apmākušajās debesīs bija tikko saska­tāms. Nedaudzas jūdzes uz dienvidiem tio ūdens līdzīgi milzu stabam stāvus slējās Avosi klints kā milzīgs pirksts, kas draudēja kuģiem. Uzviļņa baltā josla krasi atdalīja klints pamatni no jūras virsmas, kas pelēkajā rītā šķita olivzaļa.

— Cik šīs salas drūmas! —- iesaucās Papočkins, uz­nācis klājā, izdzirdis, ka redzama zeme. — Baigas, mel­nas un iesarkanas klintis, staipīgi krūmāji.

— Un pastāvīgas miglas, vasarā lieti, ziemā puteņi, — piebilda Truchanovs. — Un tomēr cilvēki dzīvo arī še.

— Visas Kuriļu salas ir vulkāniskās izcelsmes, — paskaidroja Kaštanovs. — Uz tām skaitās divdesmit trīs vulkāni, no kuriem sešpadsmit vairāk vai mazāk darbojas pastāvīgi. Šī salu virkne, savienodama Kamčatku ar

Japanu, stiepjas pa deviņarpus tūkstošu metru dziļās Tuskaroras ieplakas lielā jūras dibens iegruvuma rietumu malu. Vulkāni parasti pavada zemes garozas vareno lū­zumu līnijas, bet biežās zemestrīces liecina, ka kustības zemes garozā vēl turpinās un izjauc līdzsvaru.