Plutonija

ZINĀTNISKĀ SARUNA

Dažas dienas pēc ekspedīcijas atgriešanās uz «Po­lārās zvaigznes» sāka plosīties šiem platuma grādiem parastais spēcīgais sniegputenis, kas pārtrauca visas pastaigas un darbu svaigā gaisā. Kavēja laiku kopējā kajītē, daloties iesnaidos par pārziemošanu starp ledā­jiem un ceļojumu pa Plutoniju. Truchanovs visos sīku­mos sevišķi interesējās, kā noritējusi nokāpšana paze­mes pasaulē, ko bija pavadījušas dažādas ekspedicijai neizprotamas parādības.

— Bet vai jūs zināt, Nikolaj Inokentjevič, — sacīja Kaštanovs, — ka jūsu vēstule, ko mēs atvērām tai dienā, kad tundrā, kas nomainīja ledājus, ieraudzījām mamu­tus, mums gan noskaidroja, kur esam nokļuvuši, bet tomēr neapmierināja. Mēs vēlējāmies zināt, ar ko pama­tots jūsu pieņēmums, ka zemeslodei ir tukšs vidus, pie­ņēmums, kas tik lieliski attaisnojās.

— Ja jūs gribat zināt, — Truchanovs atbildēja, — tad šī ideja nav mana un nav arī jauna. To izteikuši pirms vairāk nekā simts gadiem daži Rietumeiropas zi­nātnieki, un es uz tās uzdūros, pārlasīdams vecus žur­nālus, ieinteresējos un ķēros pie pārbaudes, kas mani pārliecināja par tās pareizību.

— Vai jūs nepastāstīsiet arī mums, kādi bija jūsu pārbaudījumi?

— Labprāt. Ja vēlaties, sniegšu jums šovakar sīku ziņojumu.

Vakarā kopējā kajitē notika interesanta saruna.

īsumā paskaidrojis seno tautu uzskatus par plakanu zemi pirmatnējā okeānā un Aristoteļa mācību par zemes lodveidīgo formu, Truchanovs sīkāk uzkavējās pie jauno laiku atzinumiem.

— Astoņpadsmitā gadsimta beigās zinātnieks Leslijs apgalvoja, ka zemes iekšieni piepilda gaiss, kam spie­diena ietekmē rodas savs spožums. Sajā gaisā kustas divas planētas — Prozerpina un Plutons …

— Plutons? — Borovojs nenovaldījās. — Tātad mēs iekšpuses spīdeklim neesam izdomājuši neko jaunu!

— Jā, šis nosaukums eksistējis jau pirms jums, — Truchanovs turpināja. — Un daži zinātnieki pat aprē­ķinājuši šo planētu ceļus, kuru tuvošanās zemes garozai izsaucot magnētiskās vētras un zemestrīces. Pēc Leslija domām, maigas elektriskās gaismas apgaismotajā zemes iekšpusē valda mūžīgs pavasaris, un tāpēc tur ir brīniš­ķīgs augājs un savdabīga dzīvnieku valsts …

— Un viņam pilnīga taisnība! — pārsteigtais Pa- počkins iesaucās.

— Leslijs norāda, ka ieejai zemes iekšienē jāatrodas apmēram pie 82. ziemeļu platuma grada . ..

— Bet tas taču brīnišķi! — Makšejevs sasita plauk­stas. — Kā gan viņš varēja tik precizi noteikt? Mēs atra­dām šīs ieejas dienvidu malu mazliet tālāk par 81. grādu.

— Leslijs to noteica pēc visintensivākā ziemeļblāz­mas rajona, jo domāja, ka ziemeļblāzma izstaro tieši no pazemes, iedomādamies elektriskos starus, kas apgaismo zemes iekšieni. Leslija mācībai radās daudz piekritēju, un pat pilnīgi nopietni apsprieda jautājumu par ekspe­dicijas sūtīšanu uz zemes iekšieni.

— Lūk, kā! — Gromeko pasmaidīja. — Arī šai ziņā mums tik tikko nav radušies priekšgājēji!

— Ekspediciia tomēr nenotika, io tā laika autorita­tīvie zinātnieki Bifons, Leibnics un Kirchens zobojās par Leslija hipotēzi, nosaukdami to par fantaziju. Viņi aiz­stāvēja ugunīgi šķidru zemes kodolu ar vienu kopēju vai ar daudziem otrās pakāpes centriem, kurus nosauca par p i r o f i l i a c i j i e m. Astoņpadsmitā gadsimta beigās Kanta-Laplasa harmoniskā hipotēzē par mūsu .planētu sistēmas izcelšanos no sakarsēta gāzveidīea miglāia iekaroja gandrīz visu prātus un visas pārējās atbīdīja otrā plānā.

— Bet Kormulss 1816. gadā pierādīja, ka zeme vidū ir tukša un ka tās garoza nav biezāka par trīssimt angļu jūdzēm.

— Hallejs, Franklins, Lichtenbergs un Kormulss centās izskaidrot zemes magnētisma parādības un tā mūžsenās pārmaiņas no hipotētiskās iekšēiās planētas eksistences viedokļa. Vācu profesors Šteinhauzers 1817. gadā atzina par gandrīz neapšaubāmu, ka šāda planēta pastāv, un nosauca to par Minervu.

— Radās atkal projekts ekspedicijai uz zemes iek­šieni. Atvaļināts kāinieku kapteinis Sīmess, kas dzīvoia Sen-Luisā, Misuri štatā,- 1818. gada aprilī ievietoja laik­rakstos vēstuli un izsūtīja to daudzām Amerikas un Eiropas iestādēm, adresēdams «visai pasaulei», ar de- vizi «pasaule rūpējas par gaismu, lai pasaules atklāsme turpinātos līdz bezgalībai».

Lūk, ko viņš rakstīja:

Zeme iekšpusē ir tukša un apdzīvota. Tā sastāv no cita citā ietilpīgām koncentriskām sfērām ar atverēm pie poliem no 12 līdz 16° platumā. Esmu gatavs ieķīlāt savu dzīvību, ka tas taisnība, un ierosinu šo alu izpētīt, ja pasaule man šai pasākumā palīdzēs. Esmu sagatavojis par šo jautājumu presei ziņojumu, kurā minu augšminēto apstākļu pierādījumus, izskaidroju dažādās parādības un atminu doktora Darvina «zelta noslēpumu». Mans nosacī­jums — šās un jaunās pasaules patronats. Es to dāvinu (novēlu) savai sievai un tās desmit bērniem. Par saviem aizgādņiem esmu izraudzījies doktoru Mitčelu, seru Deviju un baronu Aleksandru von Humboldtu. Man vajadzīgs simts uzņēmīgu ceļabiedru, lai vasaras beigās izbrauktu no Sibīrijas ar ziemeļbriežu kamanām pa Ziemeļjūras ledu.

Apsolu, ka mēs atradīsim siltas un bagātas zemes ar derīgu augu un dzīvnieku pārpilnību, bet varbūt arī ar cilvēkiem, tikko būsim garām 82. ziemeļu platuma gradam. Nākošā pavasari mēs atgriezīsimies.

— Un šī ekspedicija notika? — Kaštanovs apjau­tājās.

— Par nelaimi vai, ja vēlaties, jums par laimi tā nenotika. Sīmesa vēstule modināja ievērību, un laik­rakstu un žurnālu redakcijas, kā arī zinātniekus, ieinte­resētie lasītāji apbēra dažādiem jautājumiem. Priekšli­kumu, ko bija ierosinājis drošsirdīgais kapteinis, kas nebaidījās pamest sievu un desmit bērnus, pārrunāja presē, tomēr ne simts drosmīgo ceļabiedru, ne naudu ekspedicijai nesavāca. Zinātnieki, kas bija izraudzīti par aizgādņiem, droši vien noturēja nabaga Sīmesu par vienkāršu fantastu vai vājprātīgo. Lieta tā, ka daudzi bija pārliecināti par tukšumu zemes iekšienē, bet neti­cēja, ka ir atvere, pa kuru varētu iekšienē iekļūt.

Tā fiziķis Hladnijs Sīmesa vēstules ierosinātā un zi­nātniskā žurnālā iespiestā rakstā par zemes iekšieni no­rādīja, ka atvere nav iespējama: ja tā kaut kad arī būtu eksistējusi, to nenovēršami būtu piepildījis ūdens. Štein- hauzera atklātās planētas pārāk gauso kustību Hladnijs izskaidro ar to, ka tā kustas blīvi saspiesta gaisa vidē, varbūt saules un mēness pievilkšanas spēku iespaidā. Viņš izsaka vēl šādus interesantus pieņēmumus, neuzrādot tos, protams, par neapstrīdamiem: tā kā, gaisu stipri saspiežot, izdalās siltums, bet stipri sakarsētam ķermenim jāspīd, tad zemes tukšuma centrā, kur spie­diens no visām pusēm ir vislielākais, stipri saspiestajam gaisam jāizveido spīdoša un sildoša masa, kaut kas līdzīgs centralai saulei.

Zemes iekšējās virspuses apdzīvotāji, ja tādi eksistē, redz šo sauli arvien zenitā, bet ap sevi visu saules apmirdzēto iekšējo virsmu, kam jārada ļoti skaista ainava.

Hipotēzēs par iekšējo planētu noturējās zināmu laiku. Arī Bertrans pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados domāja, ka zemeslode ir tukša un šai tukšumā atrodas magnētisks kodols, kas komētu iespaidā pārvietojas no viena zemes pola uz otru.

Deviņpadsmitajā gadsimtā visvairāk piekritēju bija hipotezei par zemes ugunīgi šķidro kodolu saskaņā ar Kanta-Laplasa teoriju. Tās aizstāvji strīdējās tikai par vienu jautājumu: cik bieza ir zemes cietā garoza. Vieni atzina par pietiekamu četrdesmit-piecdesmit kilometru biezumu, citi to rēķināja simts kilometru, bet vēl citi par 1275—2200, tas ir, no vienas piektdaļas līdz vienai treš­daļai zemes rādiusā. Tomēr šāds zemes garozas biezums ir pretrunā ar zemes vulkāniskajām un ģeotermiskajām parādībām, tāpat kā tām ir pretrunā hipotēzē, ka zeme ir pilnīgi atdzisis ciets ķermenis. Tāpēc biezās garozas aiz­stāvji pieņem kā korektivu, ka garozā vēl saglabāju­šies atsevišķi izkusušas masas baseini, kas tad arī ir vulkānu perēkļi.

Tāpēc deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē daudz piekritēju guva ceturtā hipotēzē, kas izskaidroja, ka ze­mei ir cieta, ne visai bieza garoza, ciets kodols, bet vidū biezāka vai plānāka izkusušu iežu kārta, tā dēvētā oli- vina josla.

Cieto kodolu pieļauj aiz tā iemesla, ka tuvu zemes centram milzīgā spiediena rezultātā visiem tur esošajiem ķermeņiem, neraugoties uz augsto temperaturu, kas daudzkārt pārsniedz to kušanas temperaturu (pie nor­mālā spiediena), jābūt cietiem.

Zemes garoza sastāv no vieglākiem iežiem, bet oli- vina joslā sakopoti smagākie, ar olivinu un dzelzi ba­gātie ieži. Pašā kodolā pārsvarā vissmagākās vielas, piemēram, metāli. Domā, ka dzelzs meteorīti, kas gal­venokārt sastāv no niķeļa dzelzs, ir planētu kodolu šķembas, bet akmens meteoriti, kas sastāv no olivina un citiem dzelzs bagātiem minerāliem ar niķeļa dzelzs ielāsmojumiem, sniedz priekšstatu par olivina joslas vielu sastāvu.

Šai hipotezei ari patlaban ir daudz piekritēju, bet ar to par pirmo vietu sacenšas vēl otra — Ceprica hipotēzē, kas jaunā formā atdzīvinājusi Leslija un citu astoņ­padsmitā gadsimta beigu un deviņpadsmitā gadsimta sākuma zinātnieku mācību.

Šī hipotēzē izriet no tā fizikas likuma, ka pie augstām temperatūrām, kādām noteikti jābūt zemes dzīlēs, vi­siem ķermeņiem jābūt gāzveidīgiem, neraugoties uz lielo spiedienu.

Jums zināms, ka pastāv tā dēvētā gāzu kritiskā tem­peratūra, pie kuras tās nesaraujas un nepārvēršas šķidrumā ne zem kāda spiediena. Nav šaubu, ka zemes centrā šī kritiskā temperatūra daudzkārt pārsniegta. Tā­pēc pašam kodolam jāsastāv pat no tā sauktajām vien- atoma gāzēm, kas jau zaudējušas savas raksturīgās ķīmiskās īpašības, jo augstās temperatūras iedarbībā to molekulas jau sadalījušās atomos. Šo kodolu apņem virskritiskā stāvoklī pārkarsētu gāzu kārta, ko savu­kārt apņem parasto gāzu kārta.

Tālāk seko šķidrā josla — vielas izkusušā stāvoklī, tad bieza šķidruma josla, kas līdzīga lavai vai darvai, un vēl viena josla, — pāreja no šķidruma cietā vielā, tā dēvētajā latenti plastiskajā stāvoklī, ko pēc konsistences var pielīdzināt kurpnieku piķim.

Beidzot virspusē sastopam cietu garozu. Visas mi­nētās kārtas, protams, krasi neatdalās cita no citas, bet ir saistītas ar pakāpeniskām pārejām, tāpēc, zemei kustoties, šīs joslas nevar sajaukties, iespaidot paisumu un bēgumu vai zemes ass pārvietošanos. Par zemes ga­rozas biezumu pastāv domstarpības. Zviedru ģeofiziķis Areniuss domā, ka gāzveidīgais kodols aizņem 95% zemes diametra, ugunīgi šķidrās kārtas 4%, bet cietā garoza tikai 1%, tas ir, apmēram sešdesmit četri kilo­metri bieza.

Citi tomēr atzīst, ka garoza ir daudz biezāka — astoņdesmit, simts un pat tūkstoš kilometru. Tomēr plānāka — ne vairāk kā sešdesmit, simts kilometru bieza garoza labāk atbilst vulkanisma, kalnu izcelšanās, ģeo- termiskajām un citām parādībām.

Jūs redzat, ka šī hipotēzē atdzīvinājusi Leslija un citu mācības, tiesa, bez iekšējām planētām un ārējām atverēm, attaisnojusi pat Sīmesa uzskatu par koncen­triskajām sfērām. Tomēr par zemes dzīļu apdzīvotību, pastāvot tik augstai temperatūrai, kas sadala pat gāzu atomus, protams, nevarēja būt ne runas.

— Un tomēr tās ir apdzīvotas! — Kaštanovs iesau­cās. — Un, rīkojot uz turieni ekspediciju, jūs taču cerē­jāt uz to apdzīvotību?

— Pilnīgi pareizi. Un tagad es pāriešu pie savas hipotēzēs iztirzājuma, — Truchanovs atbildēja. — Es jau sen esmu Cepricas hipotēzēs piekritējs un izdarīju novērojumus un aprēķinus tās tālākai attīstīšanai un pa­matojumam. Novērojumi skāra pievilkšanas spēka aplē- sumus, ģeomagnetiskās parādības un zemestrīču izpla­tīšanos.

Kā zināms, zemestrīču viļņi izplatās ne vien pa zemes cieto garozu, bet arī trešā ceļā cauri zemes dzīlēm. Tāpēc, ja zemestrīce izceļas pie mūsu antipoliem, jutīgi instrumenti uztver divu grūdienu sērijas — sākumā tās, kas iet īsāko ceļu, pa zemes diametru, bet pēc tam tās, kas izplatās zemes garozā, pa zemeslodes periferiju. Satricinājumu izplatīšanās ātrums atkarīgs no vides blīvuma un vienveidības, un no šī ātruma var secināt vides sastāvu.

Un, lūk, vesela virkne novērojumu dažādās zemes­lodes seismografiskajās stacijās un sevišķi manā obser­vatorijā Munku-Sardikā, kur es uzstādīju jaunus, ārkār­tīgi precīzus un jutīgus instrumentus dziļas šachtas di­benā kalnu grēdas piekājē, atklāja faktus, kas nesaskan ar Cepricas hipotēzi. Izrādījās, ka zemes kodolam jāsa­stāv nevis no stipri saspiestām, bet, gluži otrādi, no re­tinātām gāzēm, kas nedaudz blīvākas par mūsu gaisu un aizņem apmēram trīs ceturtdaļas zemes diametra. Citiem vārdiem — šim gāzveidīgajam kodolam jābūt ap astoņi tūkstoši kilometru caurmērā, tā ka šķidrajām un cietajām kārtām katrā pusē nepaliek vairāk kā divi tūk­stoši četri simti kilometru. Bet gāzveidīgā kodola vidū vajadzēja pielaist cieta vai gandrīz cieta ķermeņa —

iekšējas, diametrā ne vairāk kā pieci simti kilometru lielas planētas — eksistenci.

— Kā jūs varējāt noteikt šī neredzētā ķermeņa caur­mēru? — Borovojs ieinteresējās.

— Ļoti vienkārši. Šis ķermenis atgadījās ceļā tikai to zemestrīču grūdieniem, kuras norisa tieši manas ob­servatorijas antipodos — Klusajā okeānā austrumos no Jaunzēlandes. Ja zemestrīce notika pašā Jaunzēlandē vai Patagonijā, tad tās izplatīšanās tiešajā ceļā cieta ķermeņa nebija. Vesela virkne novērojumu ļāva aplēst šī ķermeņa maksimalos apmērus, protams, tikai līdz tuvinātai noteiktībai.

Tātad novērojumi rādīja, ka zemes iekšienē ir liela telpa, ko aizņem blīvumā no mūsu gaisa maz atšķirīgas gāzes, bet to centrā atrodas iekšējā planēta ar ne vairāk kā 500 km lielu diametru. Visumā šie novērojumi saska­nēja ar daudz vecāku zinātnieku hipotēzēm, nevis ar Cepricas pieņēmumiem. Tomēr šādā gadījumā rodas šau­bas par visu aprēķinu pareizību smago vielu sadalē ze­mes garozā. Zemes vidējais blīvums, kā zināms, ir 5,5, bet kalnu iežu blīvums garozas virskārtā tikai 2,5—3,5 un pat mazāk, ja ievēro okeānu ūdeņu lielās masas. Tā­pēc zinātnieki atzīst, ka virzienā uz centru jāgulsnējas vielām ar arvien lielāku blīvumu, kas kodola centrā sa­sniedz 10—11 Bet, ja zemes iekšienē lielu platību tomēr aizņem gāzes ar gaisa blīvumu, starp kurām atrodas maza planēta, tad jāpieņem pavisam citāds blīvuma sa­dalījums zemes garozā, kas apņem tukšumu ar gāzēm. Es pieņemu, ka garozas vieglā, virsējā daļa ir ap 77 kilometri bieza, smagā, iekšējā daļa ar lielu smago .me­tālu sastāvu — 2300 kilometri un gāzu iekšējais do­bums — 4000 kilometri (ieskaitot arī planētu). Kopā tas līdzinās 6377 kilometriem — zemes radiusam. Ja smagās daļas vidējo blīvumu pieņem 7,8, tad visas zemes blīvums arī būs 5,5, kas atbilst ģeofiziku aprēķiniem.

Uz tāfeles, kas atradās kopējā kajitē, Truchanovs klausītājiem uzrakstīja visus zemes sastāva joslu til­puma un svara aprēķinus, lai pierādītu savu iecerēto masas sadali. Pieņēmis Cepricas hipotēzi šādā izmainīta veidā, Truchanovs iztirzāja jautājumu, kā radusies at­vere, kas savieno zemes virspusi ar iekšējo dobumu, pa kuru no dobuma vajadzētu izplūst saspiestām un karstām gāzēm. Aizrādījis, ka no kosmiskā izplatījuma uz zemi bieži krīt kaut kādi debess ķermeņi, tā sauktie me- teoriti, Truchanovs izteica pieņēmumu, ka kaut kad uz zemes nokritis milzu meteorits, kas pārsitis zemes ga­rozu 2377 kilometru biezumā un palicis iekšpusē, pār- vērzdamies par planētu Plutonu. Pierādījumam par šāda kritiena iespējamību viņš norādīja uz milzīgo ieplaku Arizonas štatā, Ziemeļamerikā, sauktu par meteorita krā­teri, kas atgādināja liela meteorita kaut kad izsistu bedri, spriežot pēc ieplakā atrastajām šķembām. Bet šim meteorītam neizdevās garozu ielauzt, tas atlēca un droši vien iekrita Klusajā okeānā, kamēr Plutons pārlauza garozu un palika iekšpusē.

— Kad šī katastrofa notika? — klausītāji vaicāja.

— Ne vēlāk par juras periodu, spriežot pēc tā, ka iekšējā dobuma ekspedicijas aizsniegtajā visattālākajā daļā atrasti juras laikmeta faunas un floras pārstāvji, kas pārvietojās šai dobumā no zemes virsmas pēc at­veres izveidošanās, gāzu izplūšanas un iekšējā dobuma atdzišanas. Bet vēlāk tādā pašā ceļā turp pakāpeniski pārvietojās krīta, terciārā un kvartarā perioda fauna un flora, iepriekšējo laikmetu atnācējus[26] pamazām atspiežot dobuma dziļumos.

Kamēr Nansena Zemi stindzina ledāji, iekšējais do­bums bija garantēts, ka tur no zemes virspuses neiekļūs tagadējās floras un faunas pārstāvji. Un tikai divdesmitā gadsimtā cilvēks jūsu personā drosmīgi pārvarēja šo šķērsli un iekļuva noslēpumainajā zemē, kur, pateico­ties pastāvīgam klimatam un dzīves apstākļiem, brī­nišķi saglabājušies floras un faunas pārstāvji, kas no zemes virsmas jau sen izzuduši. Jūs atklājāt šo paleon­toloģisko muzeju, par kura esamību es nevarēju pat iedomāties.

— Jūs lieliski attēlojāt iekšējās virspuses apdzīvo­tību, — aizrādīja Kaštanovs, — kaut gan paleontologi varbūt atradīs jūsu pieņēmumos arī apstrīdamas vietas. Bet es vēl gribētu jautāt, kur pazuda zemes garozas ga­bali, kas radās, izsitot caurumu?

— Es domāju, ka sīkākos gabalus no dzīlēm izplū­dušās gāzes izsvieda atpakaļ, bet lielākie daļēji varēja sakust ar meteoritu spīdošajā Plutona ķermenī, daļa va­rēja nokrist uz iekšējās virsmas un tur izveidot pakal­nus un veselas augstienes.

Varbūt, ka tie lielie, ar dzelzi bagātie olivina iežu pakalni, kurus jūs atklājāt Makšejeva upes krastos tās vidustecē, ir šādi ielauzuma gabali. Varbūt arī viss melnā tuksneša līdzenums Ķirzaku jūras dienvidu krastā » sastāv no līdzīga milzu gabala, tas viss jāturpina iz­pētīt.

— Bet izdzisušie un darbīgie vulkāni, kurus mēs at­radām šai līdzenumā, — kā jūs tos izskaidrojat?

— Man liekas, tas nav grūti. Saskaņā ar Cepricas hipotēzi virs gāzu kārtām jeb joslām atradās ugunīgi šķidra kārta. Pēc cauruma rašanās, kad tajā traucās gāzes un spiediens zemes iekšienē sāka strauji kristies, daļai šīs kārtas vajadzēja pārvērsties tvaikos un gāzēs, bet pārējā atgādināja verdošu uguns jūru. Tvaiki un gāzes pamazām izplūda pa atveri, temperatūra un spie­diens iekšējā dobumā arvien vairāk pazeminājās un la­vas jūru sāka pārklāt cieta garoza. Sākumā tā bija plāna un vāja, zem gāzu un tvaiku spiediena, kuri vēl turpi­nāja atdalīties no sakarsētās masas, bieži pārplīsa. Bet pamazām tā sacietēja, pārrāvumi atkārtojās arvien retāk un retāk — tāpat kā zemes virspusē tās dzīvības sākuma periodā. Vulkāni tikai norāda, ka zināmā dziļumā zem šīs garozas vēl saglabājušies baseini ar ugunīgi šķidru lavu, kas arī rada izvirdumus tāpat kā zemes virspusē, vienīgi ar to starpību, ka izvirduma produkti ir tikai ļoti smagie, ar dzelzi pārpildītie ieži, kādus mēs zemes virsū nepazīstam.

— Bet, ja iekšējā virsma sākumā bijusi uguns jūra, kā jūs sacījāt, tad tajā iekritušajiem garozas gabaliem vajadzēja nogrimt vai izkust, — Makšejevs aizrādīja.

— Tas nav obligāti, — aizstāvēja Kaštanovs. — Sī­kie gabali, protams, izkusa, bet lielie, pateicoties saviem apmēriem, — tie taču diametrā varēja sasniegt vairākus kilometrus — izkusa tikai daļēji. Bet, kas attiecas uz viņu nogrimšanu ugunīgajā jūrā, tad tā atkarīga no to īpatnējā svara. Ja viņi bija vieglāki par izkusušo masu, — un vienai daļai gabalu tas pilnīgi pieļaujams — tie

peldēja pa virsu kā ledus gabali jūrā un tāpat kā ledus gabali no malām un apakšas arī kusa.

— Es nepastāvu uz savu domu pareizību, — Tru- chanovs paskaidroja. — Tas bija pirmais pieņēmums, kas man ienāca prātā pēc jūsu jautājuma. Tas viss jā­izpētī tālāk. Mēs tagad pazīstam tikai šauru Plutonijas josliņu gar Makšejeva upi un Ķirzaku jūras krastiem, bet kāda izskatās šī milzīgā zeme upes abās pusēs? Vai melnais tuksnesis aizstiepjas tālu uz dienvidiem? Kas atrodas aiz šī tuksneša? Vai tur atkal nav dzīvības oāzes?

— Man liekas, ka ne, — Papočkins piezīmēja, — lūk, kāpēc. Mitrumu, bez kā nevar būt dzīvības, atnes vējš, kas pūš no ziemeļiem, no atveres. Šis mitrums galve- nām kārtām ir zemes virspuses produkts. Kā mēs pār­liecinājāmies, lieti tālāk par Ķirzaku jūras dienvidu krastu neizplatās. Vēji atstāj visu savu mitrumu šajā samērā nelielajā attālumā no atveres, bet aiz jūras, visā pārējā iekšējās virspuses platībā plešas sauss un neaug­līgs sacietējušas lavas tuksnesis. Es pat domāju, ka sā­kumā juras laikmeta dzīvība izplatījās ļoti tuvu atverei, un tikai pakāpeniski, secīgi, kā mitrums upīšu un ezeru veidā pavairojas, pateicoties pastāvīgam valguma pie­plūdumam pa atveri, šī dzīvība'virzījās arvien tālāk un tālāk uz dienvidiem. Varbūt arī Ķirzaku jūra izveidoju­sies .samērā nesen, un tāpēc ūdens tai nav tik sāļš kā okeānā.

— Nu, tam nevar piekrist, — sacīja Kaštanovs.

— Ja jūra būtu radusies nesen, tajā nedzīvotu tādi juras faunas pārstāvji kā zivis, ichtiozauri un pleziozauri. Ne zivis, ne ichtiozauri nevarēja pārvietoties no zemes virs­puses iekšienē pa sauszemi kā skudras vai pa gaisu kā pterodaktiļi. No tā jāsecina, ka atverē tomēr iekļuvusi arī jūra, kaut gan uz neilgu laiku un kā šaurs jūras līcis.

— Atvainojiet, atvainojiet! — iesaucās Papočkins.

— Kā gan aiz meteorita zemes iekšienē varēja iekļūt jūra? Tā būtu sastapusi sakarsētas gāzes un ugunīgu virsmu, un visi zauri un zivis būtu devuši tikai kolosālu zivju zupu, bet ne pēcnācējus.

Visi iesmējās, bet Kaštanovs iebilda:

— Jūs, Semjon Semjonovič, pasteidzāties iztulkot manus vārdus nepareizi. Es neteicu, ka jūra iekļuva tūlīt aiz meteorita. Tā, kā domā Nikolajs Inokentjevičs, ho: krita terciarajā periodā, bet jūras fauna ir no juras laik­meta. Tātad mums ir pietiekama laika atstarpe, lai iz- plūstu gāzes un iekšējais dobums atdzistu. Varbūt citā Plutonijas daļā Ķirzaku jūra plešas daudz tālāk uz zieT meļiem, norādot to ceļu, pa kuru jūras fauna kaut kad pārvietojusies zemes iekšienē.

— Redziet, cik daudz ļoti interesantu un svarīgu jau­tājumu rodas tūlīt, tikko mēs sākam runāt par Plutoni­jas dabu, — sacīja Truchanovs. — Un ikviens no mums pēc savas specialitātes var to izvēlēties veselu virkni. Un gala rezultātā — nepieciešams rīkot otru ekspediciju Plutonijas tālākai izpētīšanai. Vai ne?